Emīls, Divas lotiņas un Citi

Divpadsmita nodaļa Uzrodas zaļš lifta zēns

Ap pulksten desmitiem kinoteātra pagalmā ieradās papild­spēku delegācija, atkal atnesa sviestmaizes, it kā vajadzētu pabarot simt izsalkušu karapulku, un gaidīja jaunas pavēles. Profesors bija ļoti dusmīgs un paskaidroja, ka viņiem te ne­esot nekā ko meklēt, bet Nikolsburgas laukumā jagaidot tele­fona centrāles sakarnieka Traugota ziņojumi.

— Neesi nu tik pikts! — Pecolds sacīja. — Mums tikai ļoti gribas zināt, kā jums klājas.

— Bez tam mēs jau domājām, ka jums kas lēcies, jo Trau­gots nemaz nerādījās, — Gerolds aizbildinājās.

— Cik zēnu vēl palika Nikolsburgas laukumā? — Emīls jautāja.

— Četri vai trīs, — Fridrihs Pirmais ziņoja.

— Varbūt ari tikai divi, — Gerolds noteica.

— Neprasi viņiem vairāk neko, — Profesors saniknots ie- 'kliedzās, — tad viņi vēl teiks, ka tur vispār neviena vairs nav!

— Lūdzams, nebrēc tā, — Pecolds atsaucās, — tev nav ne­kādu tiesību man pavēlēt.

— Es lieku priekšā Pecoldu tūlīt izslēgt un aizliegt viņam piedalīties izsekošanā, — Profesors kliedza un piecirta kāju.

— Man žēl, ka jūs manis dēļ strīdaties, — Emīls sacīja. — Saskaņosim tāpat kā reihstāgā. Es ierosinu Pecoldu šoreiz stingri brīdināt. Jo katrs, protams, nevar darīt, kas ienāk prātā.

— Neiedomājieties par daudz, stulbiķi! Jūsu zināšanai — es tā kā tā eju prom! — Tad Pecolds pateica vēl kaut ko bries­mīgi nepieklājīgu un aizslāja.

— Viņš mūs uzkūdīja. Mēs jau nemaz nebūtu šurp skrē­juši, — Gerolds stāstīja. — Un Cerlets palika papildspēku no­metnē.

— Ne vārda vairs par Pecoldu, — Profesors pavēlēja un runāja jau atkal pavisam mierīgi. Viņš bija savaldījies. — No­kārtots!

— Un kas būs ar mums? — Fridrihs Pirmais jautāja.

— Vislabāk būtu, ja jūs pagaidītu, kamēr ierodas Gustavs no viesnīcas ar ziņojumu, — Emīls ierosināja.

— Labi, — Profesors noteica. — Vai tas tur nav viesnīcas izsūtāmais?

— Jā, tas ir viņš, — Emīls apstiprināja.

Vārtu ejā stāvēja kāds zēns zaļā livrejā un ar tikpat zaļu slīpi uzliktu cepurīti galvā. Viņš pamāja zēniem un lēni nāca klāt.

— Velns parāvis, glauna uniforma! — Gerolds skaudīgi noteica.

— Vai tu nes ziņas no mūsu izlūka Gustava? — Profesors

uzsauca.

Izsūtāmais zēns bija jau pavisam tuvu, pamāja ar galvu un teica:

— Jā gan.

— Nu, tad pasaki, lūdzu, — kas tur ir? — Emīls nepacietīgi jautāja.

Pēkšņi iespiedzās autotaure! Un zaļais zēns kā jucis lēkāja pa pagalmu un smējās.

— Emīl, draugs, — viņš kliedza, — tu gan esi jocīgs!

Tas nemaz nebija izsūtāmais zēns, bet Gustavs pats.

— Ak tu, zaļais puika! — Emīls pa jokam bārās. Nu sāka smieties arī pārējie, kamēr vienā no sētas mājām kāds atrāva logu un uzkliedza:

— Mieru!

— Lieliski! — Profesors sacīja. — Bet klusāk, mani kungi! Nāc šurp, Gustav, apsēdies un pastāsti!

— Zini, tīrais teātris. Var pārplīst aiz smiekliem. Tātad klausieties! Es ielavos viesnīcā, redzu grozāmies izsūtāmo un pametu šim ar pirkstu. Viņš pienāk man klāt, nu, un es viņam izklāstu visu mūsu lietu no viena gala līdz otram. Apmēram tā. Par Emīlu. Par mums. Par zagli. To, ka viņš dzīvo viesnīcā, ka mums nāvīgi jāuzmanās, ja gribam naudu dabūt atpakaļ- «Ļoti jauki,» saka izsūtāmais, «man ir vēl viena uniforma. Tu to uzvilksi un būsi otrs izsūtāmais.» — «Bet ko tad šveicars par to sacīs? Viņš droši vien rāsies,» es atbildu. «Nerāsies vis.

Viņš atjaus,» puika saka, «šveicars ir mans tevs.» Ko viņš sa­vam vecajam bija iestāstījis, nezinu. Taču es dabūju šo uni­formu, drīkstu pārgulēt kalpotāju istabā, kas patlaban ir brīva, un pat ņemt līdzi vēl kādu. Nu, ko jūs tagad teiksiet?

— Kurā istabā dzīvo zaglis? — Profesors jautāja.

— Tevi nu gan ne ar ko nevar pārsteigt, — Gustavs aizvai­nots purpināja. — Man, protams, nav jāstrādā. Tikai es ne­drīkstu maisīties pa kājām. Izsūtāmais teica, ka zaglis dzīvo sešdesmit pirmajā istabā. Es tūlīt augšā uz trešo stāvu. Un nu rīkojos kā izlūks. Zināms, pavisam neuzkrītoši. Glūnēju cauri margām un tā tālāk. Apmēram pēc pusstundas sešdesmit pirmā numura durvis tiešām atveras. Un kas tur čāpo laukā? Mūsu zagļa kungs! Viņam vajadzēja — nūja, jūs jau zināt. Pēcpus­dienā es viņu pamatīgi nopētīju. Tas bija viņš! Mazas melnas ūsiņas, tādas ausis, ka mēness spīd cauri, bet ģīmis … pat par velti es sev tādu negribētu. Kad viņš nāk atpakaļ no — nūja, jūs jau zināt! — es speros klāt, izslejos taisni un jautāju: «Vai kungs ko meklē? Vai viesa kungam ir kāda vēlēšanās?» — «Nē,» viņš saka, «man nekā nevajag. Tomēr! Pagaidi! Pasaki šveicaram, lai rīt tieši astoņos mani uzmodina. Sešdesmit pirmā istaba. Bet neaizmirsti!» — «Nē, kungs, varat paļauties,» es saku un aiz sajūsmas iekniebju sev kājā, «to es neaizmirsīšu! Tieši astoņos sešdesmit pirmajā istabā zvanīs telefons!» Viņus tur modina pa telefonu. Tad viņš laipni pamāja un tipināja uz gultu.

— Lieliski! — Profesors bija ārkārtīgi apmierināts, un pā­rējie vēl vairāk. — Pulksten astoņos mēs viņu pie viesnīcas svinīgi sagaidīsim. Vajāšana turpināsies, un tad viņš tiks no­tverts!

— Viņš jau tikpat kā rokā! — Gerolds iesaucās.

— Vēl nav zvanīts, — Gustavs noteica. — Un nu es pazūdu. Man bija jāiesviež kastītē divpadsmitās istabas vēstule. Piec­desmit feniņu dzeramnaudas. Ienesīgs amats. Dažudien izsū­tāmajam sanākot desmit markas dzeramnaudas. Tā viņš stāsta. Tātad ap septiņiem es celšos augšā un parūpēšos, lai mūsu blē­di laikā pamodina. Un tad es atkal ieradīšos šeit.

— Mīļo Gustav, es tev esmu ļoti pateicīgs, — Emīls sa­cīja gandrīz vai svinīgi. — Nu nekas vairs nevar atgadīties. Rīt viņš tiks noķerts. Un tagad visi var mierīgi iet gulēt, vai ne, Profesor?

— Protams. Visiem pazust un izgulēties. Un rit no rīta, tieši pulksten astoņos, visi klātesošie lai atkal ir te! Ja kāds vēl var sadabūt drusku naudas, lai atnes. Es tagad vēl pie­zvanīšu mazajam Otrdienim. Lai viņš pārējos, kas rīt pieteik­sies, atkal nosūta uz rezerves komandu. Varbūt mums vaja­dzēs viņu ielenkt. Kas to var zināt.

— Es iešu kopā ar Gustavu pārgulēt viesnīcā, — Emīls sa­cīja.

— Uz priekšu, draugs! Tev tur ārkārtīgi patiks. Brīnum jauks blusu midzenis!

— Es vispirms vēl piezvanīšu, — Profesors teica. — Tad es arī iešu mājās un sūtīšu Cerletu prom. Citādi viņš sēdēs Nikolsburgas laukumā līdz pat rītam un gaidīs pavēles. Vai viss ir skaidrs?

— Tieši tā, prefekta kungs! — Gustavs smējās.

— Rīt no rīta tieši astoņos šeit pagalmā, — Gerolds sa­cīja.

— Paņemt līdzi drusku naudas! — Fridrihs Pirmais atgā­dināja.

Zēni atvadījās. Kā mazi, nopietni vīri visi spieda cits ci­tam roku. Viena daļa soļoja mājup. Gustavs un Emīls iegāja viesnīcā. Profesors devās pāri Nollendorfa laukumam, lai no Hānena kafejnīcas piezvanītu mazajam Otrdienim.

Pēc stundas viņi visi gulēja. Lielākā daļa savās gultās. Divi — Kreida viesnīcas kalpotāju istabā, ceturtajā stāvā.

Un viens tēva atzveltnes krēslā blakus telefonam. Tas bija mazais Otrdienis. Viņš neatstāja savu posteni. Traugots bija aizgājis mājās. Bet mazais Otrdienis nepameta telefona apa­rātu. Čokurā sarāvies, viņš gulēja atzveltnī un sapņoja par četriem miljoniem telefona sarunu.

Ap pusnakti pārnāca viņa vecāki no teātra. Ieraudzījuši dēlu atzveltnes krēslā, viņi bija ļoti izbrīnījušies.

Māte pacēla viņu un aiznesa uz gultu. Puisēns sarāvās un miegā vēl murmināja:

— Parole — Emīls!