Emīls, Divas lotiņas un Citi

Treša nodaļa Sunim dzen bārdu

Pifka apstājās tūlīt pie pirmā laternas staba. Kad bērni gribēja iet tālāk, viņš neskrēja līdzi. Bija jāvelk.

— Viņš jau atkal šļūc, — Punktiņa sūkstījās.

— Padod man! — Antons sacīja. — Tūlīt tiksim galā. — Viņš satvēra saiti un no kabatas izvilka mutautiņu tā, ka varēja redzēt baltu stūrīti. Tad viņš uzsauca: — Pifka! — Tak- šelis pacēla galvu, ziņkārīgi apskatīja mutautiņa stūrīti un do­māja: «Tas ir kas ēdams.» Un, kad Antons gāja tālāk, suns ošņādams steidzīgi tuntuļoja līdzi un nemitīgi raudzījās uz mut­autiņu.

— Lieliski! — Punktiņa noteica. — Spīdoša ideja. Tas man jāiegaumē.

— Kā tev patīk mūsu māja? — Antons jautāja. — Diezgan šausmīga, vai ne?

— Izskatās mazliet noplucināta, — viņa atbildēja.

— Kāda? — viņš prasīja.

— Noplucināta, — viņa atkārtoja. — Vai tev tas vārds pa­tīk? To es pati izdomāju. Es dažkārt izdomāju jaunus vārdus. Siltummetrs arī ir mans izgudrojums.

— Siltummetrs termometra vietā! — viņš iesaucās. — Ko gan tu visu neizgudro.

— Jā, — viņa sacīja. — Spēlēsim smieklus? — Punktiņa nemaz nepagaidīja, vai Antons to vēlas vai nevēlas, bet satvēra viņu aiz rokas un murmināja: — Ak vai, ak vai, man nemaz nav jautrs prāts. Es esmu ļoti, ļoti noskumusi. — Antons izbrī­nījies uz viņu paskatījās. Viņa iepleta acis un sarauca pieri. — Ak vai, ak vai, man nemaz nav jautrs prāts. Es esmu ļoti, ļoti noskumusi, viņa atkartoja. Tad iedunkoja Antonu un čukstēja: — Tu ari!

Antons viņai par prieku darīja tāpat.

— Ak vai, ak vai! — viņš rūca. — Man nemaz nav jautrs prāts. Es esmu ļoti, ļoti noskumis.

— Un es vēl vairāk, — viņa satriekta murmināja, — ak vai, ak vai, man nemaz nav jautrs prāts, es esmu ļoti nosku­musi. — Tad abi saskatījās, un tāpēc, ka abiem bija raudulīgas sejas, viņi sāka pilnā kaklā smieties.

— Ak vai, ak vai, man nemaz nav jautrs prāts, — Antons atkal atsāka, un nu viņiem bija jāsmejas vēl vairāk. Beidzot viņi vispār vairs nevarēja viens uz otru paskatīties. Viņi smē­jās, hihināja un nevarēja rimties, līdz aizrāvās elpa. Ļaudis jau sāka apstāties. Pifka notupās. «Nu viņi ir galīgi jukuši,» prātoja takšelis. Punktiņa viņu pacēla. Un bērni gāja tālāk. Tikai viņi skatījās katrs uz citu pusi. Punktiņa pāris reižu vēl iespurdzās un tad arī aprima.

— Pie joda! — teica Antons. — Noguru. Es patiešām pār- smējos. — Zēns izslaucīja no acīm smieklu asaras. Viņi jau bija nokļuvuši pie friziera. Frizētava bija pavisam maza, vaja­dzēja uzrausties pa dažiem pakāpieniem.

— Labdien, Hābekusa kungs, — sacīja Antons. — Man jā­apgriež mati.

— Skaidrs. Apsēdies, dēls, — teica Hābekusa kungs. — Kā klājas mātei?

— Paldies par apvaicāšanos. Ir jau labāk. Tikai ar mak­sāšanu nav labāk.

— Atkal tāpat kā pagājušo reizi, — Hābekusa kungs sacīja. — Divdesmit feniņi iemaksa, atlikums uz nomaksu, pakausī īsi, priekšpusē mazliet garāki, es jau zinu. Un mazajai jaunkun­dzei?

— Esmu tikai skatītājos, — atbildēja Punktiņa. — Lai jūs tas netraucē. — Hābekusa kungs apsēja Antonam ap kaklu lielu, baltu drānu un sāka rīkoties ar grieznēm.

— Vai jau kut? — Punktiņa nepacietīgi jautāja. Viņa ne­varēja vien sagaidīt beigas. Bet, tā kā Antons neko neatbildēja un sēdēja kluss kā pelīte, viņa ātri izdomāja ko citu. Viņa no­sēdināja Pifku uz otra krēsla, apsēja tam savu mutautiņu ap kaklu un nozieda purniņu ar ziepju putām. Pifkam sākumā li­kās, ka tas ir putukrējums, bet, tā kā baltā ziede bija negar­šīga, viņš ievilka mēli un purināja galvu.

Punktiņa rīkojās tā, it kā Pifku skūdama. Ar rādāmo pirk­stu viņa pamazām nokasīja putas no purniņa, lēkāja tam ap­kārt un tērzēja tāpat, kā bija to noskatījusies no frizieriem.

— Jā, jā, mans kungs, — viņa sacīja takšelim. — Ir gan laiki! Vai mans rādītāja pirksts ir pietiekami ass? Tie tikai ir laiki. Jau līdz… jūs jau zināt, ko es domāju. Iedomājieties, lūdzu, otru pusi, iedomājieties, vakar, pārnākot mājās, ierau­gu — manai sievai piedzimuši trīnīši, trīs celuloīda lelles, visas meitenes. Un uz galvas viņām aug sarkana zāle. Vai tur nav jāsajūk prātā? Un, kolīdz es šorīt atveru frizētavu, tiesu izpil­dītājs jau priekšā un skaidro, ka viņš atnācis pēc spoguļiem. Kāpēc? — es tam vīram jautāju. Vai jūs gribat mani izputi­nāt? Ļoti žēl, viņš saka, mani sūta pats finanšu ministrs. Jūs neēdat rabarberus. Griezt pret spalvu, Pifkas kungs? Starp citu, kā jūs esat kļuvis tik skaisti brūns? Ak tā, jūs lietojat kal­nu sauli? Pusstundu vēlāk ieradās pats ministrs. Mēs vieno­jāmies, ka skūšu viņam bārdu veselu nedēļu par velti, desmit reižu dienā. Jā, viņam ir ļoti audzelīga bārda. Vai vēlaties Ķelnes ūdeni? Tuvākā laikā es aizceļošu. Cepelīns braucienam uz ziemeļpolu meklē frizieri, kas sirgst ar jūras slimību, viņam būs jāgriež ledus lāčiem mati. Ja jums tīk, es atvedīšu ledus lāča ādu. Vai vēlaties pūderi?

Punktiņa nopūderēja takšelim purniņu baltu, un Pifka pār­bijies blenza spogulī. Frizieris, Hābekusa kungs, aizmirsa An­tonam griezt matus, un Antons locījās no smiekliem. Punktiņa bija pati nopietnība un sāka pārmaiņas dēļ skaļā balsī lasīt veikalā izliktos plakātus. Palaikam viņa tekstus pat sajauca. — Lietojiet Dralles jauno frizūru, manā frizētavā jūs varat uz­zināt attiecīgās cenas visiem oriģinālražojumiem, ja esat ap­mierināti, pastāstiet to citiem, šeit izdur ausīs caurumus, ja esat neapmierināti, pasakiet to man, plikpauri vairs nav modē, atvērts svētdienās no pulksten astoņiem līdz desmitiem, kun­gus lūdz griezt matus darbdienās, varžacis pirms lietošanas dezinficē, bārdas naži ir nevajadzīga mocība, sargieties no zobu akmens. — To visu viņa lasīja tik vienmuļā, dziedošā balsī, it kā skaitītu kādu dzejoli. Pifka no visa nogura, sāka žāvāties, saritinājās krēslā un apgūlās.

— Vai viņa nav lieliska? — Antons jautāja Hābekusa kun­gam.

— Paldies par kūkām, — frizieris atbildēja. — Divas die­nas kopā ar šādu skuķi, un man sāks rādīties baltās pelītes. —

Tad viņš saņēmās un sāka klabināt grieznes. Frizieris gribēja ātrāk tikt galā, lai dabūtu meiteni laukā no frizētavas. Viņam bija vāji nervi.

Tad ienāca kāds klients, tukls virs baltā priekšautā kā mies­nieks.

— Tūlīt, Bulriha kungs, — sacīja frizieris. Antons vērīgi raudzījās spogulī, lai neko nepalaistu garām. Un, tikko mies­nieks apsēdās, tūlīt arī aizsnaudās. Punktiņa nostājās viņam pretī.

— Mī|ais Bulriha kungs, — viņa teica tuklajam vīram,

- vai jūs protat dziedāt? — Miesnieks pamodās, samulsis gro­zīja savus resnos, sarkanos, desiņām līdzīgos pirkstus šurp un lurp un purināja galvu.

— Ai, cik žēl, — novilka Punktiņa. — Citādi mēs abi varētu kaut ko skaistu četrbalsīgi uzdziedāt. Vai jūs protat vismaz kādu dzejoli? «Tu zaļais mežs» vai «Cieši zemē iemūrēta»?

Bulriha kungs atkal papurināja galvu un pašķielēja uz laikrakstu, kas karājās uz āķa. Viņš tomēr neiedrošinājās to paņemt.

— Un tagad pēdējais jautājums, — turpināja Punktiņa.

— Vai jūs protat stāvēt uz rokām?

— Nē, — enerģiski atteica Bulriha kungs.

— Nē? — atkārtoja Punktiņa apbēdināta. — Neņemiet ļau­nā, bet tādu garlaicību es savu mūžu vēl neesmu piedzīvo­jusi! — Tad viņa tam uzgrieza muguru un nostājās blakus Antonam, kas paslepus smējās. — Tādi ir tie pieaugušie, — viņa sacīja savam draugam. — Mums jāprot viss: rēķināt un dziedāt, laikā gulēt iet un kūleņus mest, bet viņiem pašiem no tā nav ne mazākās jēgas. Starp citu, man viens zobs kustas, raug. — Viņa plaši atvēra muti un ar mēli šūpoja mazu, baltu zobu, kas ļodzījās vien.

— Tas tev jāizrauj, — Antons pamācīja. — Paņem diegu, uzmet zobam cilpu, piesien diega otru galu pie durvju roktura un tad skrej no durvīm prom. Knaukš — un laukā būs!

— Praktiskais Antons, — sacīja Punktiņa un atzinīgi uzsita viņam uz pleca. — Baltu vai melnu?

— Ko tad? — viņš jautāja.

— Diegu, — viņa atteica.

— Baltu, — atbildēja Antons.

— Labi, padomāšu, — piebilda Punktiņa. — Vai jūs, Hābe­kusa kungs, drīz beigsiet?

— Jā gan, — frizieris atbildēja. Tad viņš pagriezās un sa­cīja Burliha kungam: — Grūti audzināms bērns, vai ne?

Uz ielas Punktiņa satvēra Antona roku un jautāja:

— Vai bija ļoti grūti?

— Nu, bija jau visvisādi, — viņš teica. — Nākamo reizi es tevi gan vairs neņemšu līdzi.

— Dari, kā zini, — viņa sacīja un palaida vaļā Antona roku. Viņi jau bija nonākuši pie Ganību dambja tilta. Punktiņa

sarunājās ar suni, bet ilgi viņa nepanesa Antona klusēšanu.

— Kas tavai mātei īsti kaiš? — viņa jautāja.

— Viņai bija audzējs. Tad māti aizveda uz slimnīcu, un tur viņai audzēju izgrieza. Apmeklēju viņu katru dienu. Ak dievs, cik slikti māte toreiz izskatījās, pavisam vāja un dzel­tena kā cidonija. Un nu viņa guļ jau četrpadsmit dienas mājās. Viņai ir jau daudz labāk. Māsiņas slimnīcā vienmēr bija ļoti laipnas pret mani. Viņas, šķiet, domāja, ka mana māte mirs.

— Kas tad viņai bija par audzēju? — prasīja Punktiņa. — Vai ar ziediem, lapām un puķu podu? Vai viņa to aiz pār­skatīšanās bija norijusi?

— Droši vien ne, — viņš teica. — Tad es kaut ko zinātu. Nē, audzējs bija iekšējs.

— Ģerānija vai ūdenslapa? — ziņkārīgi jautāja Punktiņa.

— Nē taču, tā ir āda un gaļa, kas aug cilvēka iekšās. Un, ja to neļauj izņemt laukā, tad jāmirst.

Pēc kāda brīža Punktiņa apstājās, sakrustoja rokas uz vē­dera un vaimanāja:

— Anton, mīļais Anton, man šeit iekšā tā spiež. Klausies, man arī ir audzējs! Droši vien maza eglīte. Man tā patīk eglī­tes.

— Nē, — viņš teica. — Tev nav koks, tev vējš galvā.

Trešās pārdomās vesta PAR FANTĀZIJU

Jūs droši vien esat ievērojuši, ka Punktiņa ir meitene ar visai nepastāvīgu raksturu. Viņa kniksē sienai un pārdod tai sērkociņus, viņa pārģērbjas un velk uz pannas savu takšeli, viņa liek to gultā, iedomājas, ka tas ir vilks un viņu apris. Pun­ktiņa lūdz miesnieku Bulriha kungu dziedāt ar viņu četrbalsīgi, beidzot pat izgudro, ka viņai ir audzējs. Viņa iedomājas to, kā īstenībā nemaz nav vai kas īstenībā ir pavisam citādi, nekā to iedomājas.

Reiz es lasīju par kādu vīru, kam bija spēcīga fantāzija un kas ļoti dzīvi sapņoja. Vienreiz, piemēram, viņš sapņoja, ka iz­lec pa logu. Un, kad vīrs pamodās, viņš patiešām gulēja uz ielas. Par laimi, viņš dzīvoja pirmajā stāvā. Bet iedomājieties tikai, ja šis virs dzīvotu ceturtajā stāvā! Tad dzīvā fantāzija būtu apdraudējusi viņa dzīvību.

Fantāzija ir brīnišķīga īpašība, bet tā jātur grožos.