Emīls, Divas lotiņas un Citi

Piektā nodaļa Katrs pats sev zobārsts

Direktors Poge vēl bija savā spieķu fabrikā. Cienītā kundze atradās guļamistabā un izklaidējās ar migrēnu. Andahtas jaun­kundze sēdēja savā istabā.

Punktiņa un Pifka līdz vakariņām bija vieni. No resnās Bertas Punktiņa dabūja baltu diegu un uzrunāja takšeli, kas mazliet noguris tupēja savā groziņā:

— Nu, mazais, uzmanību! — Pifka kļuva uzmanīgs. Pie­kusis viņš vienmēr klausīja uz vārda.

Meitene norāva no spolītes diega pavedienu, vienā galā iz­veidoja cilpu un uzmeta kustīgajam zobam, bet otru piesēja pie durvju roktura.

— Nu vairs nav joki, — sacīja Punktiņa un noskurinājās: — Brrrr! — Tad viņa pamazām, cik atļāva pavediens, attāli­nājās no durvīm. Viņa mazliet atrāvās, iekunkstējās un izmisusi savieba seju. Tad viņa atkal piegāja pie durvīm, pavediens kļuva vaļīgs.

— Pifka, Pifka, — viņa žēlojās, — tāda nodarbošanās man neder. — Tad viņa vēlreiz skrēja prom no durvīm, bet sāka jau vaimanāt, iekams diegs vēl nebija izstiepts.

— Tas ir izslēgts, — viņa noteica. — Ja zēns būtu šeit, es varbūt riskētu. — Punktiņa atspiedās pret durvīm un saspringti domāja.

Tad viņa atraisīja pavedienu no roktura.

— Dod ķepiņu! — viņa pavēlēja. Bet Pifka to vēl neprata. Punktiņa noliecās, pacēla takšeli un uzlika viņu uz sava mazā rakstāmgaldiņa. Pavediena brīvo galu viņa piesēja pie Pifkas kreisās pakaļkājas. — Lec nu zemē! — viņa lūdzās. Pifka tur­pretim saritinājās un gatavojās uz galdiņa krietni nosnausties.

' — Lec zemē! — Punktiņa draudoši murmināja un, padoda­mās liktenim, aizvēra acis.

Takšelis cik vien spēdams uzsmailēja savas ļenganās ausis, bet zemē lēkt ir nedomāja.

Punktiņa atkal atvēra acis. Iepriekš izciestās bailes, izrā­dījās, bija veltīgas. Tad viņa Pifku pagrūda, un nu vairs cits nekas neatlika: viņš nolēca zemē. — Vai zobs ir ārā? — viņa tam jautāja. Bet arī to suns nezināja. Punktiņa pataustīja mutē. — Nē, — viņa noteica. — Pavediens ir par garu, mans dēls.

Tad viņa ar Pifku padusē uzkāpa uz soliņa, kas stāvēja pie rakstāmgalda, pieliecās un nolika Pifku atkal uz galdiņa. — Ja tas nelīdzēs, — viņa murmināja, — tad es likšu sevi hlorofor- mēt. — Viņa Pifku atkal mazliet pagrūda, un Pifka slīdēja pa galdiņu zemē, bet Punktiņa izslējās taisna kā svece. Suns pāri galdiņa malai noslīdēja uz grīdas.

— Au! — meitene iekliedzās. Mutē bija asins garša. Pifka aizcilpoja uz groziņu. Viņš priecājās, ka nebija vairs piesiets. Punktiņa izslaucīja pāris asaru no acīm. — Zēn, zēn, — viņa noteica, mutautiņu meklēdama. Beidzot viņa to atrada, iebāza mutē un iekoda tajā. Diega pavediens nokarājās pār groza malu. Istabas vidū uz grīdas gulēja mazs, balts zobiņš. Pun­ktiņa atraisīja pavedienu no Pifkas kājas, pacēla zobu un lēkāja pa istabu. Tad viņa aizdrāzās pie Andahtas jaunkundzes.

— Zobs ir ārā, zobs ir ārā!

Andahtas jaunkundze žigli aizklāja kādu papīra gabalu, labajā rokā viņa turēja zīmuli.

— Tā? — viņa sacīja. Tas bija viss.

— Kas ar jums notiek? — jautāja Punktiņa. — Jūs esat ļoti pārvērtusies, vai pati to nemanāt? Kas jums lēcies? — Viņa nostājās audzinātājai blakus un paslepus šķielēja uz papīru, un sacīja, kā to darīja viņas vectēvs: — Nu, izkratiet man savu sirdi.

Andahtas jaunkundzei nebija ne mazākās vēlēšanās sūdzēt grēkus.

Kad īsti Bertai ir brīvdiena? — viņa jautāja.

Rīt, — atbildēja Punktiņa. — Un kādēļ jūs to gribat

zināt?

— Tāpat vien, — sacīja jaunkundze.

— Tāpat vien! — satraukta iesaucās Punktiņa. — Tādas atbildes man patīk. — Bet šodien no jaunkundzes neko neva­rēja izdibināt. Katrs vārds maksāja dālderi. Punktiņa izlikās klūpam un uzkrita virsū jaunkundzes rokai. Viņa ieraudzīja pa­pīru. Tur bija uzzīmēti vairāki četrstūri. Vienā četrstūrī bija ierakstīts: dzīvojamā istaba, otrā darbistaba. Bet tai pašā mirklī zīmējumu atkal aizklāja Andahtas jaunkundzes garās, vājās rokas.

Punktiņa nezināja, ko par to domāt, un nolēma, ka šovakar jāparunā ar Antonu, varbūt viņš kaut ko sapratīs!

Pēc pusotras stundas meitenīte jau atradās gultā. Guver­nante sēdēja pie gultas un lasīja viņai priekšā pasaku par ezi un eža sievu.

— Te nu bija, — Punktiņa izmeta, — abi eži izskatās kā dvīņi. Man šodien pusdienā bija taisnība. Ja es būtu dvīne un otru dvīnīti sauktu par Karlīnīti, tad arī mēs vingrošanas stun­dās uzvarētu visās sacensībās.

Tad bērnu istabā ienāca vecāki. Māte bija uzvilkusi skaistu zīda tērpu un kājās uzāvusi zelta kurpes, tēvs bija smokingā. Viņi noskūpstīja meitenīti, un Poges kundze sacīja:

—- Guli saldi, mana mīļā.

— Tiks izdarīts, — noteica Punktiņa.

Tēvs apsēdās uz gultas malas, bet sieva viņu steidzināja:

— Nāc, ģenerālkonsulam patīk precizitāte.

Mazā meitenīte pamāja tēvam un sacīja:

— Direktor, nedariet muļķības!

Tikko vecāki bija aizgājuši, Punktiņa izlēca no gultas un sauca: ,

— Aiziet!

Andahtas jaunkundze ieskrēja savā istabā un izņēma no kumodes vecu, saplīsušu kleitiņu. To viņa atnesa Punktiņai. Viņa pati uzvilka svārkus ar ielāpiem un stipri nodilušu zaļu džemperi.

— Vai tu esi gatava? — viņa jautāja.

— Jā gan! — Punktiņa jautri atsaucās, pie tam viņa sa­plīsušajā kleitiņā izskatījās ļoti nožēlojama. — Jūs vēl neesat apsējusi lakatu, — viņa atgādināja.

Kur gan es to aizvakar noliku? — Andahtas jaunkundze

jautāja, bet tad viņa to atrada un apsēja, uzlika zilas acenes, no dīvāna apakšas izvilka tirgus somu, un, tā pārģērbušās, abas uz pirkstgaliem izzagās no mājas.

Desmit minūtes vēlāk, kad abas bija aizgājušas, Berta no savas meitasistabas, kas atradās stāvu augstāk, klusi nolavījās pa kāpnēm lejā, tik klusi, cik vien resnā Berta mācēja iet. Viņa viegli pieklauvēja pie Punktiņas durvīm, bet neviens neatbil­dēja.

«Vai mazais cālēns būtu jau aizmidzis?» Berta sev jautāja. «Varbūt tikai izliekas. Labprāt paklusām iedotu viņai gabaliņu svaigi izceptās kūkas; bet, kopš tā Andahta, tā bezkaunīgā muļķe, ir šeit, cilvēks neko vairs nevar atļauties. Nesen, kad gribēju atvērt durvis, viņa mani tūlīt nosūdzēja cienīgajai. Miegs pirms pusnakts esot visveselīgākais, un to nedrīkstot traucēt. Muļķības, miegs pirms pusnakts! Punktiņa tagad daž­reiz izskatās tā, it kā naktī nemaz vairs nebūtu gulējusi. Un vienmēr šī rīkošanās un sačukstēšanās. Nezinu, bet man pēdējā laikā viss liekas diezgan aizdomīgi. Ja nebūtu direktora un Punktiņas, es jau sen būtu aizmukusi.»

— Vai liksies mierā! — viņa apsauca Pifku, kas bija uz­slējies savā groziņā pie Punktiņas durvīm un grasījās pakampt kūku. Guli, nejēga, nevienu pīkstienu. Še gabaliņš, tikai paliec mierīgs. Tu vēl esi vienīgais šinī mājā, kam nav noslēpumu.

Piektās pārdomās vesta PAR ZIŅKĀRĪBU

Kad mana māte lasa romānu, viņa dara tā: vispirms izlasa pirmās divdesmit lappuses, pēc tam beigas, tad pāršķirsta lapas, kas atrodas pa vidu, un tikai tad ķeras tā isti grāmatai klāt un izlasa to no sākuma līdz beigām. Kādēļ viņa tā dara? Lai va­rētu romānu mierīgi lasīt, viņai jāzina, kā tas beigsies. Citādi viņai nav miera. Jūs tādu paradumu nepiesavinieties! Bet, ja jūs tā jau darāt, tad no tā atradinieties, norunāts?

Tas ir tieši tāpat, it kā jūs četrpadsmit dienas pirms ziem­svētkiem rakņātos pa mātes skapi, lai iepriekš uzzinātu, ko jums dāvinās. Un, kad jūs eglītes vakarā apdāvina, tad jūs jau visu zināt. Vai tas nav briesmīgi? Jums tad jāizliekas, ka esat pār­steigti, bet jūs jau sen zināt, ko saņemsiet, un jūsu vecāki brīnās, ka jūs nemaz tā īsti nepriecājaties. Ziemsvētki ir sabo­jāti jums un ari viņiem.

Un, kad jūs slepus rakņājaties pa skapi un atrodat dāvanas četrpadsmit dienas agrāk, jums aiz tīrām bailēm, ka netiekat pieķerti, ari nav īsta prieka. Jāprot gaidīt. Ziņkārība ir prieka nāve.