Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

6.Mana dzīve kalnos

zināšanas/ " profesors Naktigalgals ducinaja, bolidams acis tik briesmīgi, ka tās jau atgādināja apakš­tasītes, "zināšanas ir nakts!" Tāds bija eidētiskās filofizikas princips, un eidētiskā filofizika bija priekšmets, ko varēja apgūt vienīgi naktsskolā.

Naktsskolā

Tādas lietas profesors Naktigalgals sacīja bieži, acīm­redzot tāpēc, lai mums sajauktu galvu. Šie šķietami nejē­dzīgie apgalvojumi patiesībā tika izteikti ar gudru ziņu: kamēr skolēni nonāca pie slēdziena, ka tas viss ir dullība no viena gala līdz otram, viņi bija paspējuši izdomāties krustām un šķērsām. Un tieši to jau arī profesors Nakti­galgals gribēja: mums vajadzēja iemācīties domāt un pie­devām iespējami daudzos un dažādos virzienos. Tomēr šajā gadījumā sacītajā pat slēpās zināma patiesība, tāpēc ka profesors Naktigalgals bija eidēts. Eidēti ir inteliģentā­kās būtnes visā Camonijā (un, iespējams, arī pasaulē, ja ne Visumā). Parastā apgaismojumā to intelekta koeficients ir 4000, savukārt tumsā tas sasniedz neizsakāmus augstumus. Tādēļ eidēti cenšas uzturēties iespējami tumšākā vidē, un tādēļ Naktigalgala Nakts akadēmija atradās drūmajā Tumšo kalnu alu labirintā. Brīvajā laikā profesors Naktigalgals izstrādāja sistēmu, kā tumsu padarīt vēl tumšāku. Šim nolū­kam viņš bija ierīkojis tumšu kambari, kurā ieiet nevienam citam nebija brīv. Mēs arī pārlieku netīkojām, jo trokšņi, ko varēja dzirdēt, netīšām noklausoties pie durvīm, nepavisam nebija vilinoši.

Vidusmēra eidētam ir trīs smadzenes, talantīgam eidētam četras, par ģēniju atzītam eidētam — piecas, bet pro­fesoram Naktigalgalam bija septiņas. Vienas atradās viņa galvā, četras kā izaugumi rēgojās no galvaskausa, vienas bija tur, kur normālā gadījumā ir liesa, un jautājums, kur viņš glabā savas septītās smadzenes, profesora skolniekiem bija nebeidzamu prātojumu un strīdiņu temats.

Pavirši raugoties, viņš izskatījās pasīks un pavārgs. Kār­nās rociņas itin kā gluži liekas pendelējās gar sagumušo augumu, kuru pagalam nedroši nesa divas ļodzīgas kājeles, kas atgādināja biksēs ieautas šļūtenes dārza laistīšanai. No muguras kumpuma slējās garš, kalsns klijas kakls, kas trī­cēdams turēja galvu ar visām tās smadzenēm. Viņa lielās, starojošās acis bija trakoti izvelbtas, un visu laiku bija bail, ka tās varētu izkrist viņam no galvas — jo īpaši tad, kad viņš uztraucās. Jā, Naktigalgals izskatījās trakoti trausls, taču viņa ārējais izskats bija maldinošs. Viņš spēja atrisin.it visgrūtākās problēmas un darīja to ar garīgas piepūles palī­dzību. Vispār man reiz gadījās redzēt, kā profesors tikai ar

domām vien attaisa sardīņu bundžu. Pēc tam es uz visiem laikiem pārstāju viņam aiz muguras apmētāt viņu ar papīra lodītēm.

"Jūs visi esat ļoti īpa$i\" profesors Naktigalgals ducināja tik skaļi, ka mēs izbīlī salēcāmies. Viņš mums nemitīgi at­gādināja, ka visi Nakts akadēmijas beidzēji katrs savā ziņā ir ūnikumi. Un vispār viņam bija taisnība. Tai laikā nakts­skolā mācījās tieši trīs audzēkņi: kalnu tupuce Freda, Kverts Cuiopu, kas bija galertprincis no 2364. dimensijas, un es, Zilais lācis. Profesors Naktigalgals principiāli uzņēma tikai tādas dzīvas būtnes, par kurām bija droši zināms, ka tādas pasaulē ir vierfā vienīgā eksemplārā,— naktsskola bija īstena elites akadēmija. Man laikam tagad, pirms es turpinu šķeti­nāt stāstījuma pavedienu, vajadzētu sīkāk aprakstīt manus klasesbiedrus un pedagoģisko sastāvu, jo viņi no visas tie­sas bija aprakstīšanas cienīgi.

Kalnu

tupuces

Freda

Freda Nakts akadēmijā bija vienīgā sievišķā būtne un līdz kapa malai manī iemīlējusies. Tik tālu labās ziņas. Tagad sliktās: Freda bija kalnu tupuce, un kalnu tupuces droši vien ir neglītākās būtnes, kādas vispār var iedomāties. Nē, skatīsimies patiesībai acīs: kalnu tupuces neapstrīdami ir neglītākās būtnes, kādas vispār var iedomāties.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Kalnu tupuce: Dienvidcamonijas Tupuču kalnos sastopamā parastā kalnu tupuce visā visumā pieskaitāma tā sauktajiem

nekaitīgajiem kalnu dēmoniem jeb grupai, kurā ietilpst arī stingtrollis un ledāju badakle, proti, kalnu iemītnieki, kuriem, atšķirībā no kalnu troļļiem un lavīnu raganām, nav raksturīgi nelāgi nolūki. Kalnu tupuces pēc savas dabas ir miermīlīgas, taču atbaidošās ārienes dēļ lemtas diezgan lielai vientulībai. Turklāt to patiesais neglītums nemaz nav redzams. Liktenis tupucēm ir bijis tik labvēlīgs, ka dāvājis tām biezu, savēlušos spalvu, tādējādi to īstenās fiziskās īpatnības var tikai nojaust. Pilnīgi noskūta kalnu tupuce būtu skats, ko neviens nespētu pārdzīvot. Tupuces visbiežāk dzīvo Tupuču kalnu augstākajās virsot­nēs, spēj kāpaļāt kā ģemzes ar mērkaķu rokām un, kā tautā mēdz teikt, pat tekalē pa mākoņiem, tomēr šis apgalvojums kā nezinātniska prātošana jāatstāj teiksmu un leģendu krājumiem.

Lielākoties kalnu tupuces ir mīlīgas un pieglaudīgas, tomēr tām reti tiek atbildēts ar to pašu, tādēļ laika gaitā tās gandrīz izmirušas. Tupucēm ir paradums no augšas nolēkt uz alpīnistu mugursomām un laist vaļā spalgas gaudas. Tādā veidā kalnu tupuces pauž savu patik­šanu, taču šī uzvedība palīdz izprast faktu, ka alpīnists, kas reiz mūžā sastapies ar kalnu tupuci, uz visiem laikiem pārstāj kāpt kalnos un kļūst par nirēju vai ogļu šahtas uzraugu.

Freda savam aptuveni 400 gadu vecumam bija satriecoši nenobriedusi un aušīga persona. Viņa nemitīgi traucēja stundas, izgrūzdama dīvainus trokšņus, un apmētāja mani ar papīra lodītēm, uz kurām bija sazīmējusi sirsniņas un sarakstījusi mīlestības zvērestus. Starpbrīžos viņa aizlika man priekšā kāju, uztupās man uz muguras un bakstīja man ar zīmuli ausī tik ilgi, līdz apsolījos viņu precēt. Es tur neko nevarēju padarīt, jo Freda bija stipra kā desmit kalnu gorillas, viņai bija pumas refleksi un delfīna izturība. Klasē neviens ar viņu netika galā, vienīgi profesors Naktigalgals.

Freda neprata runāt, viņa spēja vienīgi brēkt, taču Naktigalgals viņai pašā sākumā bija iemācījis rakstīt un uzdāvinājis biezu bloknotu un zīmuli; viņa ne uz mirkli no

tā nešķīrās. Ar mums viņa sazinājās, rakstīdama zīmītes brīnišķīgā kaligrāfiskā rokrakstā. Saruna ar Fredu izskatījās apmēram tā:

Es: "Čau, Freda!' Freda:

Es: "Nu, vai labi izgulejies?"

Freda:

Es: "Brr…"

Kā jau minēju, es Fredas maigajām jūtām nespēju at­bildēt ar to pašu, tomēr man viņa ļoti patika. Ja tevi kāds mīl, ari tu sāc mazdruscītiņ mīlēt pretī. Arī tad, ja šis kāds ir kalnu tupuce.

Galerta

princis

Kverts Cuiopu

Galerta princis no 2364. dimensijas, caurspīdīgs kā žele­jas pudiņš, un mans skolas laika labākais draugs. Mēs visi bijām kaut kas īpašs, tomēr Kverts bija īpašāks par īpašu. Viņš nāca no 2364. dimensijas — pasaules, kuru spēj iztēlo­ties tikai tāds, kam ir vismaz četras smadzenes.

Savā dzimtenē Kverts bija princis, patiesībā gandrīz 2364. dimensijas karalis, jo tajā brīdī, kad viņš paklupa pār sarkanā paklāja kroku un ar galvu pa priekšu iekrita dimen­siju caurumā, viņš bija atradies ceļā uz kronēšanas ceremo­niju. Tādu caurumu 2364. dimensijā ir papilnam. Tas, kurš tādā iekrīt, tenteriski izlido cauri visam Visumam un nonāk pilnīgi citā galaktikā. Atgriezties ir ļoti grūti. Vispirms ja -

atrod kāds dimensiju caurums, un tas vien jau ir sarežģīti, un, otrkārt, tam jābūt īstajam caurumam, citādi var nonākt sazin kur. Par to es vēlāk pastāstīšu vairāk.

Tā nu Kverts bija iekūlies mūsu pasaulē, un varēja tikai apbrīnot, ar kādu pašcieņu viņš panesa savu likteni. Princis turējās braši un nemitīgi bārstīja jokus. Laiku nežēlodams, viņš palīdzēja citiem rūpēs un bēdās, taču es kā viņa labā­kais draugs zināju, ka, palicis vienatnē, viņš lej galerta asa­ras, ilgodamies pēc savas dzimtenes.

Tur itin nekas nebija tāpat kā pie mums. Kverts, piemē­ram, bija pieradis pārtikt no mūzikas, taču mūsu pasaules mūzika, pat visizsmalcinātākā, viņam šķita primitīva un prasta. Te derētu pieminēt, ka 2364. pasaulē mūziku spēlē ar instrumentiem, kas darināti no piena. Profesors Nakti­galgals bija izgudrojis metodi, kā pabarot Kvertu: viņš ar sarežģītiem zemūdens mikrofoniem ierakstīja jūras zirdziņu dziesmas, samiksēja tās ar pērkondārdu ritmu, dūkņasuņu

gaudām, sikspārņu nedzirdamajiem spiedzieniem, kapu tārpu kunkstieniem un vēl arī pats piedvesa klāt dažas ļoti savdabīgas skaņas. To visu viņš dubultā ātrumā atskaņoja ačgārniski. Kaut kā tamlīdzīgi, apgalvoja Kverts, izklauso­ties mūzika viņa dzimtenē. Kad viņš dzīrās ieturēties, mēs, pārējie, parasti gājām ārā.

Prof. Abduls Naktigalgals

Līdztekus savai pedagoģiskajai darbībai Naktigalgals Camonijā bija iemantojis slavu un visdziļāko godbijību arī kā pasaules līmeņa zinātnieks, atklājējs un izgudrotājs. Viņš bija izgudrojis skudru motoru — dzinēju, ko darbina Camonijas spīdīgo skudru čaklums. Šie kukainīši saražo siltumu un līdz ar to arī enerģiju, ar ko pietiek, lai ceļarullis vajadzī­bas gadījumā varētu ripot ar ātrumu, kas daudz neatpaliek no gaismas ātruma. Turklāt šī agregāta darbināšanai pietiek ar vienu krūzi medus, ko dzinējā ielej pa īpašu piltuvi.

Vulkāntērps, akvakurpes un selsillu duša

Viņš bija izgudrojis vulkāntērpu — dzīvsudraba auduma kombinezonu, kura odere bija no nekūstoša ledus (vēl viens Naktigalgala izgudrojums); ietērpjoties tādā, varēja ne tikai droši nirt verdošā lavā, bet arī iznesīgi grozīties smalkās viesībās — vajadzēja tikai noņemt kapuci.

Nirdams toreiz vēl aktīvajā Krakatau vulkānā, Nakti­galgals bija atklājis jaunu lavasvēmēju ugunszivju sugu; viņš šīs zivis noķēra un piejaucēja, lai izmantotu jaunam izgudrojumam: kalnu eju apkurei. Izceļot ugunszivi no lavas un ievietojot parastā dzeramajā ūdenī, tā automātiski maina savu šūnu struktūru un pārvēršas par kaut ko līdzīgu dzīvai lavai. Tāpat kā parastas zivis, arī šī peldošā uguns ieelpo ūdeni, ko tādējādi uzvāra. Ugunszivis var izmantot arī kafijas vārīšanai, tomēr dzēriens mazliet garšos pēc zivs. Gastronomijas jomā tās patiešām piemērotas ir vienīgi zivju zupai.

Tumšo kalnu ķērpja hlorofila ciklā Naktigalgals atklāja tā dēvēto superkaloriju. Ar vienu tādu kaloriju pilnīgi pietiek, lai pieaugusi dzīva būtne veselu nedēļu būtu paēdusi. Pro­fesors vēlējās Tumšo kalnu ķērpjus ieviest naktsskolas ofi­ciālajā ēdienkartē, tomēr viņa audzēkņiem bija iebildumi.

Viņa akvakurpes, kurās ar H2 0 skrošstrūklošanas pa­līdzību varēja staigāt pa ūdens virsu, bija īsts modes klie­dziens, taču pēc kāda laika izrādījās, ka želejā pārvērsto ūdeni vairs nevar atšķidrināt atpakaļ. Kad visi Camonijas ūdeņi vairs nebija ne dzerami, ne kuģojami, akvakurpes visā Camonijā tika aizliegtas ar likumu. Naktigalgals mēģināja gūt kaut kāda labumu pat no sava zinātniskā misēkļa: viņš savāca sabiezināto ūdeni, sajauca to ar aromatizatoriem, sa­grieza šķēlēs un pārdeva kā ēdamu ūdeni ar dažnedažādām gāršām. Šo ēsmu viņš nosauca par "Prof. Naktigalgala cieto zupu". Tomēr šī delikatese tā arī palika veikalu plauktos, jo neviens negribēja ēst zupu, pa kuru kāds mīdījies ar jocīgām kurpēm.

Naktigalgala izgudrojums bija arī selsillu duša — no saplākšņa uzcirsta istabiņa ar piltuvi uz jumta; Naktigalgals uzskatīja — ja tu ieej šajā istabiņā un sāc gudrot par dižiem jautājumiem, piltuvē sarodas selsillas. Selsillas, saskaņā ar Naktigalgala slaveno selsillu teoriju, ir ideju elementi, neredzami elektroparamagnētiski gaismas tārpiņi, kas mudžēt mudž atmosfērā. Kā zināms, vērtīgas idejas prātā ienāk tad, kad mēs tās vismazāk gaidām; tādēļ Naktigalgals bija izvirzījis tēzi, ka viss ir atkarīgs no selsillu blīvuma domātāja tuvumā. Viņš arī uzskatīja, ka selsillām sevišķi tīk šauras, tumšas telpas, kurās smaržo pēc egles koka. Tādēļ vajag tikai apsēsties šaurā, tumšā, pēc egles koka smaržojošā telpā un sākt domāt par dižiem jautājumiem, lai selsillas tūdaļ sāktu drūzmēties piltuvē un šļāktos domā­tājam uz galvas kā duša. Ne selsillu eksistenci, ne selsillu

dušas iedarbību zinātniski nebija iespējams pierādīt, taču mēs, skolēni, labprāt mēdzām ielīst tumšajā kambarītī, lai tur omulīgi uzsmēķētu paštītas Tumšo kalnu ķērpju cigaretes.

Pusperētu

patentu

kamera

Naktigalgals bija izgudrojis zeltputekļu sūcēju, kas pat no vistukšākajām nobirām izfiltrēja zeltu, to sapresēja un izveidoja glītas monētas; viņš bija uzkonstruējis parocīgu dimantspiedni, ar kuru vienā mirklī no ogles gabala varēja izspiest dimantu (šie divi izgudrojumi ļāva Naktigalgalam kļūt finansiāli neatkarīgam); viņam bija patenti tualetes papīram, kas pats atkal kļūst tīrs, magnētkrāsai, lidojošai paklāja grīdai, hameleontapetēm, vellelfu mikroskopam (mēs ar Kvertu brīvajā laikā ar to pētījām mikroskopiskus objektus), ciklopu brillēm un mazītiņam kaltiņam, ar ko va­rētu sašķelt atomu — ja tikai kādam būtu tik mazi pirkstiņi. Viņš bija izgudrojis arī "Niknuma sviru" — instrumentu, ar kuru nevaldāmu dusmu lēkmes varēja pārvērst arfas mūzikā; tiesa, šis izgudrojums bija drīzāk romantisks, nevis praktiski noderīgs.

Par to, uz kādu pašnāvniecisku vīrišķību Naktigal­gals bija spējīgs, lai veicinātu zinātnes progresu, stāstīja leģendas. Viens no viņa pārdrošākajiem eksperimentiem bija apjošanās ar paša izgudroto "Vibrāciju jostu". Šī josta spēja tā iesvārstīt valkātāja ķermeņa atomus, ka tas varēja izvibrēt cauri jebkuram priekšmetam vai citam ķermenim. Apjožot "Vibrāciju jostu", tu varēji iet cauri mūriem un ko­kiem, cauri bruņuskapja durvīm vai stikla rūtij, un ne rūtij, ne tev pašam nenotika nekas ļauns. Pēc daudziem nelieliem eksperimentiem ar pamatīgiem ķieģeļu mūriem un dzelzs plāksnēm Naktigalgals nolēma izvibrēt cauri Tumšajiem kalniem. Sākumā eksperiments ritēja ļoti labi. Profesors veikli soļoja cauri dzelzs kalnu atomuzbūvei un jau bija ticis līdz grēdas vidum, kad "Vibrāciju josta" pēkšņi pārstāja

darboties. Viņš bija iesprūdis blīvu Tumšo kalnu molekulu vidū un vairs nevarēja tikt ne uz priekšu, ne atpakaļ. Citi kaut ko tādu nespētu iztēloties pat ļaunākajos murgos, turpretim Naktigalgalam tas bija mūža jaukākais piedzīvo­jums, jo tai brīdī viņš pirmo reizi atklāja pilnīgu melnumu. Mēļo, ka visu turpmāko zinātnisko sasniegumu pamatidejas viņam radušās šajā absolūtas tumsas stāvoklī. Šis atgadī­jums pārvērta viņa dzīvi, kopš tā laika viņš nodevās gandrīz tikai tumsas pētījumiem vien. Saprotams, tas bija iespējams tikai tādēļ, ka pēc neilga brīža neliela Tumšo kalnu zemes­trīce— apmēram divas balles pēc Rihtera skalas — atkal iedarbināja '‘•Vibrāciju jostu". Šo jostu viņš kopā ar citiem strīdīgiem izgudrojumiem glabāja naktsskolā, kambarī, kas bija aizbultēts ciet ar gaisslēgu (Naktigalgala izgudrojums, izgatavots no koncentrēta skābekļa), bet uz durvīm bija rakstīts:

Pusperētu patentu kamera

Tur kaudžu kaudzēm stāvēja kāpņu velosipēds ar četrstūrveida riteņiem, zibensputekļsūcējs, tā saucamās "Smilšu slīkšņas bikses" un, zināms, ari akvakurpes. Par katru no šiem priekšmetiem Naktigalgals bija gatavs celt priekšā interesantu stāstu. "Smilšu slīkšņas bikses", piemēram, bija saistītas ar Deus X Machina. Pirms daudziem gadiem Maks bija Naktigalgalu izglābis no plūstošo smilšu slīkšņas, kurā profesors bija iestidzis, vēlēdamies pārbaudīt savas jaunās, lieliskās bikses. Princips, kas bija to pamatā, bija pretējs "Vibrāciju jostai", un tām bija līdzīgi trūkumi. Pa primitīvā dzinēja aizdedzes sveces poliem biksēs bija iekļuvuši smilšu graudiņi, tas aizrijās, un profesors Naktigalgals grima arvien

dziļāk smilšu akacī. Ja Maks toreiz nebūtu viņu izpestījis, nekādas naktsskolas tagad nebūtu. Pats par sevi saprotams, pterodaktils bija nogaidījis līdz pēdējam mirklim.

Mācību

stundas

Nudien nevaru apgalvot, ka man patīk iet skolā, taču profesora Naktigalgala stundas naktsskolā kaut kādā ziņā bija vienreizējas: reiz sācis runāt, viņš aizmirsa visu pasauli. Kad Naktigalgals pēdīgi bija iemeimurojis klasē (viņš vien­mēr ieradās ar nokavēšanos) un noņēmis savas piecas dok­tora cepures (tās viņš nēsāja gan tāpēc, ka bija godkārīgs, gan arī, lai neapsaldētu ārējās smadzenes), viņš nekavējoties sāka stundu.

Tajā pašā brīdī zuda arī visa viņa trīceklība un ļodzeklība: viegls kā balerīna, viņš klases priekšā lidoja šurpu un turpu, izklāstīdams mācību vielu ar žestiem, mīmiku un tādu balss akrobātiku, kas jebkuram aktierim, dejotājam vai dziedātājam ļautu kļūt par pasaules mēroga zvaigzni. Viņš prata attēlot pilnīgi visu, ko vēlējās mums iemācīt: mūsu apbrīnā ieplesto acu priekšā viņš, pāris reižu saviebies un samežģījies, pārvērtās par zebru vai par zilo zvaniņu, par kalnu kristālu vai mikrobu, par atomu vai Pitagora teorēmu.

Skolotāja amatu profesors Naktigalgals bija pacēlis mākslas augstumos, un mākslas jomā viņš — tāpat kā visās citās dis­ciplīnās — bija ģēnijs.

Tās nebija tādas mācības kā parastās skolās, mums nebija nekādu atsevišķu priekšmetu, toties katru dienu bija viens garš, nepārtraukts Naktigalgala priekšlasījums, kurā viņš šķietami juceklīgi lēkāja no tēmas uz tēmu: te viņš tērgāja par vēja enerģiju, te pēkšņi par pūdeļu audzēšanu, te atkal par augos sastopamām narkotiskām vielām, pa vidu šad un tad uzšvīkādams uz tāfeles kādu formulu, svešvārdu vai zīmējumu. Skatoties, kā profesors danco pa tēmām, varēja redzēt, kā viņš pārslēdz smadzenes — vajadzēja tikai pie­vērst uzmanību tam, ka viņš brīžiem iebāza mazo pirkstiņu kreisajā ausī un it kā pagrieza tur neredzamu skrūvīti. Tad atskanēja kluss krakšķis, it kā noknirkšķētu no savas vietas izlēkusi locītava. Reizēm viņš netrāpīja, un tad troksnis bija tāds, it kā starp diviem zobratiem būtu trāpījies lauznītis. Man katru reizi pār muguru pārskrēja šermuļi, Fredai sa­slējās stāvus jau tāpat pinkainā spalva, turpretim Kvertam šis troksnis patika: tas viņam atgādināja kādu populāru 2364. dimensijas dziesmiņu.

Lai nu kā, šie piepešie pārlēcieni no vienas tēmas uz citu nekādā gadījumā nebija nejauši. Es tikai daudz vēlāk sapratu, ka mūsu mācību stundas atgādināja ļoti plaša, sa­kārtoti pakārtota romāna lasīšanu, kad tu tikai pašās grāma­tas beigās saproti, kā darbības pavedieni satek kopā, — vai gadiem ilgu skatīšanos, kā top milzīgs griestu gleznojums. Jā, Nakts akadēmijā es pavadīju vairākus gadus, taču laiks ritēja tik ātri un bija tik piesātināts, ka man ne reizi neienāca prātā tos saskaitīt.

"amonijas

vēsture

Lidodams apkārt uz Maka muguras, biju iepazinis pa­sauli no augšas, turpretim tagad tā man atklājās no iekš­puses. Sāku noskārst, kā viss ir savstarpēji saistīts — no pieneņu sēkliņas līdz eksplodējušai zvaigznei Zirga galvas miglājā. Uzzināju visu par Camonijas rašanos un tās pirma­jiem iedzīvotājiem, iemācījos, kā sauca visus ķēniņus, carus, firstus, šerifus, prezidentus, kalīfus, pāvestus, tirānus, zoltārus un lielrunkuļus, kas jebkad bija valdījuši šajā kontinentā. Mācījos par to izcelsmi, jaunību, ēšanas paradumiem, cilde­najiem vai juceklīgajiem uzskatiem, un galu galā sāku sa­prast iemeslus, kas viņiem bija likuši izvēlēties noteiktu val­dīšanas manieri vai iedzinis ārprātā. Uzzināju, ka Camonijā bijuši tik pretišķīgi monarhi kā Polpaps Pets Pašaizliedzīgais, kas valdīja, gulēdams uz naglaina dēļa, un lieluma mānijas apsēstais Kivduls Otrais, kas sev par izpriecu lika uzcelt mākslīgu vulkānu dabiskā lielumā un tā krāterī pavēlēja iz­rādīt operas ar Hildegunsta fon Mītenmeca dzejoļu tekstiem.

Mēs klausījāmies par Camonijas izniršanu no jūras pirms miljons gadiem, par tās pirmajiem iemītniekiem di­nozauriem, lielpūķiem, milzu kukaiņiem, bollogiem un aizmūžu dēmoniem, par to pakāpenisko izmiršanu un to, kā kontinentā izplatījās citas dzīvas būtnes no visas pasaules. Naktigalgals mums stāstīja par divtūkstoš gadu ilgo Ciklopu karu, par Lielo koboldu dumpi, par Atlantīdas uzcelšanu un par neskaitāmiem citiem Camonijas vēstures notikumiem.

Reti elementi

No vēstures Naktigalgals nemanāmi pārgāja pie fizikas. Profesors ar vaibstiem, žestiem un kustībām parādīja visus elementus, no kuriem sastāv zeme, vispirms — pamatele­mentus: uguni, ūdeni, zemi, gaisu. Demonstrēdams uguni, viņš locījās un klandījās kā lāpas liesma un tik meistarīgi sprakšķēja un sprēgāja, ka mums kļuva pavisam silti un šķita, ka sāk ost pēc dūmiem. Stāstīdams par ūdeni, viņš vis­pirms gausi valstījās pa grīdu, demonstrēdams paisuma un bēguma rimto saspēli, tad iztaisnojās kā uzplūdu vilnis un rēkdams skrēja mums virsū, tā ka mums uznāca bailes no­slīkt. Būdams zeme, viņš sākumā sarāvās čokurā kā vispa­rastākais arumu kukurznis, tad, arvien dziļāk iegrimdams zemes slāņos, citu pēc cita parādīja dažādus iežus, līdz pēdīgi iespaidīgi izlauzās no zemes dzīlēm kā lava vulkāna izvirdumā. Vēl tagad atceros, kā Freda pārbīlī paslēpa seju rokās. Kad pienāca kārta vējam, viņš sāka tikpat nekaitīgi, kā vēsmiņa, kā viegla brīzīte. Viņš dejoja pa klasi un maigi pūta Fredas pinkainajā spalvā, pēc tam ar rokām apvēdīja mūs kā patīkama vējpūta. Vēcinādamies spēcīgāk, viņš iz­raisīja lielākus vējus, kas tūdaļ pārtapa aukā un kļuva par viesuļvētru: profesors Naktigalgals griezās ap savu asi kā satrakots vēja gars, brāzās šurpu turpu pa klasi tā, ka visi papīri lidoja pa gaisu un zīmuļi krita uz grīdas. Turklāt viņš bauroja kā vesels panikas pārņemtu vēršu bars. Mēs no visa spēka turējāmies pie solu malām.

Pēc tam nāca pakārtotie elementi: sērs, dzelzs, alva un jods, kobalts, varš, cinks, arsēns un tā tālāk; ikkatrs tika de­monstrēts ar ideāli izteiksmīgu pantomīmu. Arsēnu, piemē­ram, viņš attēloja, saķēris rīkli un briesmīgi gārgdams, lai mēs saprastu, kas notiek, ja šis elements aiz pārskatīšanās nonāk barības vadā. Dzīvsudrabs — viņš izlieca savas rokas un kājas tik daudzos līkumos, ka gandrīz izskatījās, it kā tās būtu izkusušas kā sviests uz karstas plīts; sērs — viņš purkšķināja un smirdinājās, un mums kļuva skaidrs, pēc kā ož ellē.

Vispēdīgi viņš mums parādīja arī tos elementus, kas mūsdienās jau ir izmiruši. Toreiz tiem vēl piemita īpašības, kas šajos laikos šķiet teiksmainas: daži spēja lidot, citi sap­ņoja. Arī to nosaukumi izklausījās pasakaini: cemolāms, rronks, perpemms, uncijs… Par tiem tautā stāstīja pagalam neticamas leģendas, un Camonijā bija dēkaiņi, kas joprojām nemitējās šos elementus meklēt.

Camomīns

Retākais no šiem elementiem bija camomīns, un ar to saistījās neskaitāmas leģendas. Kad Naktigalgals sāka runāt par camomīnu, es saausījos — acīmredzot mani satrauca ēr­motā pieskaņa, kas piepeši bija uzradusies viņa balsī. Pirmo reizi šķita, ka, izklāstīdams mācību vielu, profesors nejūtas īsti labi. Savu sakāmo viņš pabeidza uzkrītošā steigā, vien paziņodams, ka camomīns ir vienīgais elements, kas spēj domāt, ka tas pastāv pavisam niecīgā daudzumā, un arī šis kripucītis ir mīklainā veidā pazudis bez vēsts. Tad viņš iebāza pirkstu ausī, lai labi ātri pārslēgtos uz citām smadze­nēm un citu vielu.

Stundu laikā Freda man nemitīgi piesūtīja zīmītes, un visbiežāk tajās bija dzejoļi par tēmām, kas viņas sirdij bija sevišķi mīļas: par viņas ilgām pēc dzimtajiem Tupuču kal­niem un romantiskajiem sapņiem par mani. Necik izsmalci­nāta literatūra tā nebija, toties ar atskaņām:

Vai:

Dinozaurs

Jo sevišķi spilgti man atmiņā iespiedusies tā mācību stunda, kurā profesors Naktigalgals soli pa solim attēloja dzīvības rašanos uz mūsu planētas — no vienšūņiem līdz pat visaugstāk attīstītajām dzīvajām būtnēm.

Iesākumā viņš parādīja Neko. Profesors savilkās mazā kamoliņā un smalkā, tik tikko dzirdamā balstiņā paziņoja: viņa ir tik maz, ka no viņa vispār neko nevar atņemt, — un tam nepavisam nebija grūti noticēt. Ja viņš būtu apgalvo­jis, ka viņa nemaz nav, mēs droši vien mestos gaitenī viņu meklēt. Pēc tam viņš sāka attīstīties: vispirms kļuva par šūnu, mazītiņu, lunkanu būtni, kas tramīgi šaudījās siltajā aizmūžu jūrā. Raustīdams plecus, Naktigalgals rādīja, kā nabaga šūniņa klīst pa pirmsvēsturisko okeānu, tad pama­zām kļuva rāmāks, pielaidīgāks un pārtapa medūzā. Viņš uzpūtās, izstiepa rokas, ļoti, ļoti lēni griezās ap savu asi, un mēs redzējām, ka viņš peld — eleganti kā jūrā iekritis atvērts saulessargs.

Tad viņš, kļuvis par aizvēsturisku zivi ar draudīgiem žokļiem un izboztiem zobiem, jūras dziļumos dzinās pēc medījuma. Naktigalgals panira zem soliem un uz brīdi pa­tiešām pazuda; piepeši viņš iznira, bolīdams acis tik mežo­nīgi, ka Kverts aiz bailēm gandrīz izlaida garu.

Pēc tam viņš piepūta muguru un pārvērtās par resnu jūras krupi, kas, skaļi kvākšķēdams, izčāpo uz sauszemes un tur mazpamazām kļūst par šņācošu, pagalam bīstamu milzu aligatoru. Viņam pašam briesmīgi patika šī loma, un viņš vairākas reizes uz vēdera aizrāpoja no viena klases gala līdz otram, klabināja zobus un kampa mūs aiz potītēm, līdz mēs, visi aiz bailēm spiegdami, uzlēcām uz soliem. Ārkār­tīgi apmierināts ar savu lielisko joku, viņš sāka pārvērsties par dinozauru.

Vispirms Naktigalgals notēloja rāmu zālēdāju, vareno, taču nekaitīgo brontozauru. Viņš biezādaini klumpačoja pa

klases priekšu un staipīja kaklu pēc ģerānijas, kas stāvēja uz galda. Ar lūpām nošķibījis dažas lapiņas viņš visiem par lielu sajūsmu tās ar gardu muti notiesāja. Vispēdīgi — un tas man atmiņā ir palicis uz visiem laikiem — viņš kļuva par šausmonīgi pārliecinošu Tyrannosaurus Rex, par to laiku visbriesmīgāko plēsīgo gaļēdāju.

Viņš vairs nestāvēja četrrāpus — nē, viņš izslējās visā augumā, skatījās uz klasi un, atiezis zobus, lēni, kāri aplai­zījās un ar īsu, saliektu ķetnu pakasīja sev aiz auss. Pēc tam viņš pacēla galvu, samiedza savas lielās, apaļās zinātnieka acis tā, ka tās kļuva par zvērīga plēsējdzīvnieka šaurajiem redzokļiem, uadraudīgi paošņāja gaisu.

Mēs visi pēkšņi bijām kļuvuši par dinozaura barību. Naktigalgals vai, labāk teiksim, Tyrannosaurus Nachtigallus, atmeta galvu un izgrūda spalgu, drausmīgu rēcienu. Es vēl nekad nebiju dzirdējis kaut ko tik šaušalīgu, pat Gourmetica

Insularis niknuma bļāvieni nebija tik baigi. Freda uzlēca uz sola, no turienes vienā mirklī nonāca man uz muguras un trīcēdama no visa spēka ieķērās man spalvā. Kverts Cuiopu izslējās aizsardzības pozā — tik stalti, cik galertbūtne no 2364. galaktikas vispār var izslieties. Un es — es atvadījos no dzīves.

Dinozaurs kārstīja galvu, it kā nespēdams izlemt, kuru no mums aprīt pirmo, un tad zvalstīgā ķirzakas gaitā sāka lēni nākt uz mūsu pusi. Es būtu gatavs apzvērēt, ka tur, kur viņš nolika kāju, nodrebēja zeme. Gar purslām viņam tecēja slienas, un es ne mazākajā mērā nešaubījos, ka pro­fesors Naktigalgals beidzot ir sajucis prātā visās septiņās smadzenēs vienlaikus, un šoreiz viņš savu lomu, karalisko tiranozauru, nospēlēs līdz pat asiņainajām beigām. Mēs visi bijām salīduši zem mana sola un drebēdami turējāmies cits pie cita. Tyranosaurus Nachtigallus noliecās pie mums, pavēra muti un demonstrēja ņirdzīgu, neģēlīgu smīnu. Uz grīdas pilēja viņa siekalas.

Tad pēkšņi viņš sastinga un palūkojās augšup, it kā tālumā izdzirdējis draudīgu troksni. Pikti ierūcies, viņš pa­ķēra no sava galda papīra vīstokli un pasvieda gaisā tā, ka tas nokrita viņam uz galvas. Kā nāvīgi ievainots, viņš dra­matiski sazvārojās, vēl reizi apdullinošā skaļumā ierēcās un lēni nogāzās zemē tikai dažus centimetrus no mums. Viņš bija mums parādījis, kā dinozauri aizgāja bojā milzīgu me­teorītu lietū.

"Pēc dinozauriem dzīvības attīstībā bija vairs tikai viens vienīgs interesants etaps," profesors Naktigalgals pabeidza savu priekšlasījumu. Izpletis rokas, viņš plati pasmaidīja.

"Tas atrodas jūsu priekšā: radības kronis — eidēts!"

Viņš mums neuzdeva mājasdarbus, klasē nebija jāpilda nekādi uzdevumi, nekas nebija jāpieraksta, nebija arī eksā­menu. Naktigalgals neko nejautāja, ne reizi nepārbaudīja, kā esam apguvuši vielu, un arī ne reizi neaicināja mūs būt uzmanīgiem. Viņš runāja, un mēs klausījāmies.

Spraukties pa vidu ar jautājumiem bija kategoriski aiz­liegts. Naktigalgals pats lēma, kad būs pienācis laiks izklāstīt kādu jautājumu, kāda viela mums jāapgūst un kad vēlams mainīt tēmu. Profesors atgādināja radio, kuru savos nagos dabūjis ārprātīgais. No molekulu bioloģijas viņš pārgāja uz petroloģiju, no petroloģijas uz Ēģiptes arhitektūru, tad pēkšņi ņēmās*stāstīt par biogāzēm uz citām planētām, taču jau pēc brīža pievērsās insektoloģijai un pie viena Camonijas trīsspārnu bites attēlojumam Atlantīdas 14. gadsimta enkaustikā. Mēs uzzinājām svarīgāko par Florintes kazeīna skulptūrām un par Grālzundes tempļu kariatīžu kultūru, par Peru sastopamās ratānijas saknes dziednieciskajām īpašī­bām, par Midgardas tārpu uzvedību riesta laikā, par Camonijas ievērojamākajiem speleologiem (viens no tiem bija pats Naktigalgals) un par divsimt piecdesmit Būhtingas neatka­rības deklarācijas paragrāfiem — to visu vienā pēcpusdienā.

Brīvais laiks

Starp priekšlasījumiem mēs klimtām pa tumšajām ejām vai nositām laiku savās trūcīgajās istabiņās, kurām, zināms, nebija pat logu. Reižu reizumis sadūšojāmies un izgājām plakankalnē pie naktsskolas ieejas — tur, kur Maks mani bija izsēdinājis, sākot skolas gaitas. Tomēr mēs tur nekad neuzkavējāmies ilgi, jo tādā augstumā pat vasarā bija necie­šami vēsi. Toties, tur stāvēdami, mēs ieelpojām tik bieži un dziļi, ka mums sākās halucinācijas. Remdējuši vajadzību pēc svaiga skābekļa, atgriezāmies piesmakušajās kalnu ejās. Nekādu vingrinājumu fiziskajai attīstībai naktsskolā nebija, vingrošanu profesors Naktigalgals uzskatīja par aušību. Viņš bija pārliecināts, ka nodarbošanās ar sportu nonāvē svarīgas

smadzeņu šūnas. "Katram uzblīdušam muskulim uz sirds­apziņas ir nozīmīga intelektuāla darbība/' viņš sludināja.

Mums netika piedāvātas nekādas izpriecas un izklai­des — ne spēles, ne grāmatas, pilnīgi nekas tāds, kas varētu mūsu uzmanību novērst no Naktigalgala mācību vielas. Kolīdz stundas bija beigušās, profesors metās uz savu tumšo kambari, lai nodotos eksperimentiem ar tumsu, bet mēs nīkām garlaicībā, ēdām sardīnes eļļā vai snauduļojām, līdz viņš atkal iznāca ārā un mācības varēja turpināties. Ja neskaita mācību stundas, Tumšajos kalnos nebija pilnīgi nekā interesanta. Droši vien tieši tāpēc arī profesors Naktig­algals savu Nakts akadēmiju bija ierīkojis tieši šajā nomaļajā kaktā.

2364. dimensija Dažu labu garu pievakari es īsināju, izlūgdamies, lai Kverts man pastāsta par 2364. dimensiju. Mans draugs to darīja nelabprāt, jo tā viņa ilgas pēc dzimtenes kļuva vēl stiprākas, taču, ja nu viņš reiz bija sācis runāt, tad vairs ne­bija apklusināms.

Kaut kāda neizprotama iemesla pēc šai dimensijā bija ļoti daudz paklāju. Varētu pat sacīt, ka tā visa bija vienos paklājos — ja kaut kur nekas nebija paklāts, tad tur parasti bija dimensiju caurums. Paklājs 2364. dimensijā nozīmēja drošību un stabilitāti: cilvēks, kas stāv uz paklāja, nekur ne­iekritīs. Tādēļ visaugstākā māksla šajā dimensijā bija paklāju mezglošana.

Divtūkstoš trīssimt sešdesmit ceturtajā (tā man gribol negribot jādēvē Kverta dzimtene, jo cita lāga nosaukuma tai nav) tiek lūkots katru izmācīt par veiklu paklāju mezglotāju. Visas citas nodarbes ir pasludinātas par slinkuma lāpīšanu. I’at Kvērtam trūka vārdu, lai aprakstītu milzīgo dažneda-

žādu rakstu, krāsu, mezglošanas paņēmienu, paklāju formu, lielumu un materiālu daudzveidību, lai gan viņš sirsnīgi pūlējās man to visu parādīt pienācīgā košumā.

Likt uz grīdas rūpnieciski austus paklājus, pats par sevi saprotams, bija kauna lieta. Paklāji Kverta dimensijā mēdza būt milzīgi lieli, tomēr neviens un nekad nesniedzās no sie­nas līdz sienai, jo divtūkstoš trīssimt sešdesmit ceturtajā nav sienu. Kverts stāstīja man par prasmīgu roku darinātiem tepiķīšiem no tīra zelta pavedieniem un par paklājiem no zirnekļa tīmekļa, kas ņemts daudzās jo daudzās kārtās, lai būtu izturīgāks. Mezglošanas un aušanas mākslu 2364. di­mensijas iemītnieki bija pacēluši tik neiedomājamos augstu­mos, ka spēja samezglot pilnīgi visus iespējamos materiālus. Kā apgalvoja Kverts, viņa dzimtenē esot stikla paklāji, koka, skārda, marmora paklāji un pat tādi, kas austi no tējas.

Paklāja veidā var izteikt itin visas domas un izjūtas: tika izausti dzejoļi, veseli romāni un epi, bija mezglotas avīzes pieaugušajiem un bērniem un jaunajiem lasītājiem domāti lieli, raibi tepiķi ar bildēm un pavisam nedaudzām teksta rindiņām — par tiem Kverts stāstīja ar īpašu sajūsmu. Ļoti mazi un plānītiņi tepiķīši kalpoja maksāšanai, kā pārvieto­šanās līdzekļi tika izmantoti vidēji lieli lidojoši eksemplāri vai prāvi paklājbusi, kuriem 2364. dimensijā visur bija ierī­kotas pieturas.

Kad prāts nesās uz izpriecām, varēja iet uz Paklājmākslas muzeju. Tur glabājās ar noslēpumainām rūnām izzudušās valodās izrakstīti senlaiku tepiķi no vēsturiskiem materiā­liem, antīki eksemplāri, kas gadsimtu gaitā bija tik daudz mīdīti kājām, ka kļuvuši pavisam caurspīdīgi un pa tiem varēja ielūkoties Nekurienē. Laikmetīgie mākslinieki, sav­starpēji sacenzdamies, centās dot paklājiem jaunas krāsas un formas — tika radīti apaļi, trijstūrveida un zvaigžņveida paklāji, viļņaini un neticami plati paklāji un arī tādi paklāji,

kuru plūksnas bija tik augstas, ka pa tiem vajadzēja sprauk­ties spraukšus kā pa vēja purinātu kukurūzas lauku.

Katrs divtūkstoš trīssimt sešdesmit ceturtās iemītnieks pastāvīgi auda savu dzīves tepiķi — tas bija kaut kas līdzīgs dienasgrāmatai, pensijai un bērēm vienlaikus. Mūža gaitā tajā tika iemezglotas visas sirdij dārgās atmiņas, notikumi, ainas un piedzīvojumi. Vecumdienās, kad staigāšana pa nepazīstamiem grīdceliņiem kļūst bīstama, ir tik patīkami sēdēt pašam uz sava dzīvības tepiķa un īsināt laiku, aplū­kojot krāsainās ainas un atmiņas. Pēc nāves tevi ietin šajā tepiķī un iemet dimensiju caurumā. Taisnību sakot, man tas šķiet diezgan barbariski, ņemot vērā, cik briesmīgi viņi tur, dzīvi būdami, no šiem caurumiem baidās.

Kverts gaužām bēdājās, ka viņam vairs nav dzīvības tepiķa.

sardines eļļā

Ar ēšanu naktsskolā tā bija, kā bija. Profesors Nakti­galgals vispār neēda, vismaz tā tika apgalvots. Pa kaktiem čukstēja, ka viņš pārtiek no tumsas. Visi pārējie — izņemot Kvertu — ēda sardīnes eļļā. Tā kā profesors Naktigalgals visas šīs ēšanas lietas nekādā vērtē neturēja, viņam bija gluži vienalga, no kā pārtika viņa audzēkņi. "Ko ēd mani skolēni, mani necik neinteresē, galvenais, lai viņi vienmēr ēstu vienu un to pašu," tāda bija viņa devīze. Produkti viņu interesēja tikai tad, ja tiem bija ārkārtīgi ilgs glabāšanas termiņš, ja tie bija vienkārši pagatavojami, ļoti sātīgi un ērti glabājami.

Sardīnes eļļā priekšzīmīgi atbilda šīm prasībām. Vajadzības spiesti, naktsskolas audzēkņi mazpamazām iemācījās sardī­nes eļļā pagatavot visfantastiskākajos veidos. Dzeršanai bija vienīgi tīrs avota ūdens, kas tecēja tieši no klints.

Kā jau sacīju, naktsskolā nebija ne mājasdarbu, ne eksā­menu — profesoram Naktigalgalam nebija nekādas iespējas pārbaudīt, vai mēs vispār klausāmies, ko viņš stāsta, kur nu vēl to, vai mums kaut kas paliek atmiņā. Tomēr man šķita, ka es kļūstu arvien gudrāks, un izskatījās, ka ar pārējiem ir tāpat.

Mēs bijām pasākuši pēc stundām iztirzāt jautājumus, kurus profesors bija tikai pieminējis un atstājis neizskaid­rotus; tā nu mēs gudrojām un, kad tas bija iespējams, paši atradām atbildes. Šo sarunu līmenis ar katru dienu kļuva arvien augstāks: sākumā mēs apspriedām vienkāršus arit­mētikas uzdevumus vai pareizrakstības nianses, tad jau paši sastādījām logaritmu tabulu un saviem spēkiem atšifrējām Sencamonijas hieroglifus. Vēl pēc pāris mēnešiem ķērāmies pie Grālzundes dēmonisma dibinātāja Manu Kantimēla mācības un ne tikai apgāzām to pilnīgi un galīgi, bet arī pierādījām, ka tā vārds vārdā norakstīta no kādas iholiešu vēstules, kas 11. gadsimtā bija ielikta pudelē un iemesta jūrā.

Brīžos, kad Freda nesēdēja man uz muguras un nebak­stīja man sejā ar rakstāmrīkiem (no ausīm viņa pēdējā laikā bija pārgājusi uz nāsīm), mēs tupējām ēdamzālē un strīdē­jāmies par žirtu ksenopleksiju vai par to, kā magnētiskais starojums ietekmē elfu spārnu atomu auras svārstības.

Filozofisks

disputs

Mūsu triju diskusijas izklausījās apmēram šādi:

Es: "Es šobrīd nodarbojos ar Dienvidcamonijas grobiānismu."

Kverts: "Ā, tas filozofijas novirziens, kura pamatnostād­nes vēsta, ka, aplūkojot priekšmetus ar pienācīgu neiejūtību, neviens no tiem neietver cita pastāvēšanu?"

Es: "Tieši tā."

Kverts: "Ļoti interesanta pieeja. No tā varētu secināt, ka pieredze ir nezināšanas un kareivīgas tumsonības summa."

Freda:

Kverts: “Tu runā par noslēgto Visuma modeli, kurā lie­ces koeficients k ir vienāds ar +1 un izplešanās un sarauša­nās fāzes periodiski nomaina cita citu?"Es: "Ei, tas nu tiešām ir pārāk primitīvi!"

Nuja, un tādā garā uz priekšu.

Pamatīga

izglītība

Es kļuvu neiedomājami erudīts, kaut arī visā akadēmijā nebija nevienos pašas grāmatas. Ja profesors Naktigalgals garāmejot pieminēja "Ciklopu vaiņagu" — episku sāgu, kuras autors ir Hildegunsts no Mītenmecas, — jau pēc dažām stundām es visu šo poēmu varēju noskaitīt no gal­vas, zināju visu Sencamonijas dievību vārdus un pavārdus un arī pats biju iemanījies sacerēt ideāli pareizus heksametrus. Ja viņš kaut ko bilda par četrtūkstoš lappušu garo Johana Cafritera romānu "Melnais valis", kurā tiek stāstīts par karaliskā tiranovaļa medībām, es jau pavisam neilgi pēc tam ne tikai visā pilnībā pārzināju tā saturu, bet arī zināju, kā caur gordiņu ievilkt harpūnu uz ahteri un kā ir "valis" latīniski, grieķiski, islandiski, polinēziski un iholiski, proti, cetus, kētos, hvalur, piki-nui-nui un troni.

Zinu, ka viss, ko tagad saku, izklausās pēc lielības, taču tā biju: es biju kļuvis par staigājošu vispārējās erudīcijas vārdnīcu. Zināju visas tolaik izpētītās pasaules dzīvās un mirušās valodas, ieskaitot arī visus Camonijas dialektus, un to vien bija divdesmit tūkstošu.

Zināju no galvas veselus Camonijas baroka laikmeta sonetus, biju kļuvis par Avoksnāja iluzorās glezniecības, I )ullgardas minezanga un komētu astu analīzes lietpratēju. Varēju pa stundām aprēķināt Visuma izplešanos pēc Tumšo

dodas

prom

kalnu ķērpju pulsēšanas, pratu ar pinceti ielikt atpakaļ vietā izlēkušu dzirdes kauliņu, ar fasetacu diagnostikas palīdzību spēju noteikt fosila kukaiņa asinsgrupu un ar aizvērtām acīm — pēc svara — aplēst infuzoriju tupelīšu daudzumu ūdens glāzē. Blēnheimas, Camonijas lielākās specializētās demonoloģijas bibliotēkas katalogā bija mazāk grāmatu no­saukumu nekā manā atmiņā. Man riebās matemātika, taču riņķa kvadratūra, elipses kubatūra un jebkādu līkņu garuma aprēķināšana man bija tīrā bērnu spēle.

Mana erudīcija nepavisam neaprobežojās tikai ar litera­tūru, dabas zinātnēm, filozofiju un mākslu vien — es iespēju robežās pārzināju arī itin visas ikdienas dzīves jomas: zi­nāju, kā salabot torņa pulksteni un tikt galā ar izciļņvārpstu, pratu aprēķināt aizsprosta statiku, trepanēt smadzenes un izgatavot bumbu ar laika degli, pratu uzcirst zvana krēslu un saremontēt aizdambējušos tualeti, zināju, kā uzskaņo čellu un kā veic aknu punkciju. Pratu uzzīmēt katedrāles plānu, diriģēt simfonisko orķestri un aplēst lielgabala lodes trajektoriju sānvējā. No nemiecētas ādas gabala vienā acu mirkšķī spēju pašūt smalkas dāmu kurpītes, un, ja pa rokai pagadītos gana daudz niedru, mācētu glīti un pamatīgi pārjumt namu. Zināju, kā slīpē lēcas un kā brūvē gardu kviešu alu. Zināju, kā sauc visas zvaigznes debesīs un visus mikroorganismus okeānā.

Nezināju tikai vienu: no kurienes man visas šīs zinā­šanas.

Tad pienāca diena, kad Freda no mums atvadījās. Viņas skološanās bija beigusies, un bija laiks doties pasaulē. Man vajadzētu justies atvieglotam, ka esmu ticis vaļā no sava lietuvēna, taču tā nebūt nebija. Galu galā Freda bija mana pirmā mīlestība, kas par to, ka viņa bija tikai atbaidoša kalnu tu pūce un ka mīlestība bija diezgan vienpusīga. Nav vērts liegties, biju pie viņas pieradis, un reizēs, kad mūsu intelek-

tuālos lidojumus vajadzēja ievirzīt saprātīgā gultnē, Fredai neviens nespēja līdzināties. Es nespēju aptvert, kā Naktigalgals varēja tik cietsirdīgi izlikt viņu pa durvīm, — jo tieši tā viņš izrīkojās. Labi, ka tupucēm daba nav dāvājusi spēju liet asaras, citādi mēs būtu pieredzējuši drausmonīgu scēnu.

Atvadu ceremonija bija gaužām prozaiska. Nebija ne svinību, ne liecības, ne vispār kaut kādu rakstu. Freda tikai atsveicinājās no visiem (man tika aizsmakuši ķērcieni un pārlieku slapja buča), un tad profesors Naktigalgals pavadīja viņu līdz tuneļa sazarojumam. Skumji piemiegusi man ar aci, Freda vilcinādamās iegāja tumšajā ejā. Tā bija naktsskolas oficiālā izeja; audzēkņi pa kaktiem prātoja, ka tā izveda Tumšo kalnu šahtu labirintā.

Kad mēs atgriezāmies klasē, Fredas vietā sēdēja jauns skolnieks — bikls vienradzis vārdā Fogelveide.

Fogelveide

Vēl lielāku pretstatu Fredai nebūtu iespējams iedomā lies. Fogelveide uzvedās klusi, stundās uzmanīgi klausījās, runāja vārā, smalkā balstiņā un bija bezcerīgi garlaicīgs.

Brīvajā laikā viņš rakstīja dzejoļus, atkal un allaž par vien­tuļiem un ļoti bēdīgiem vienradžiem, kurus — visus kā vienu — sauca Fogelveide.

Kaut kas profesora Naktigalgala stundās bija mainījies, man pēdējā laikā bija grūti sekot līdzi. Mācību viela nebija grūtāka, un Naktigalgala priekšlasījumi bija tikpat aizrau­joši kā vienmēr, taču es vienkārši vairs neko nespēju paturēt prātā. Stundas vēl lāgā nebija beigušās, kad jau vairs neko neatcerējos.

Reizēm pieķēru sevi, ka vispār neklausos un manas do­mas klīst gluži savā vaļā. Profesors Naktigalgals laiku pa laikam uzmeta man asu skatienu, un es jutos trakoti vainīgs. Man bija sajūta, ka kļūstu arvien stulbāks, kaut arī brīvajā laikā galvā risināju diferenciālvienādojumus.

Drīz naktsskolā ieradās vēl divi jauni skolnieki, divi ne pārāk simpātiski tipi vārdā Groots un Cilie.

Groots bija pēdējais cūkbarbaru sugas pārstāvis, un bū­tībā ar to viss ir pateikts. Muskuļu viņam bija vairāk nekā darba zirgam, un viņa manieres bija zem jebkuras kritikas. Runādams Groots nemitīgi otru buksnīja vai pliķēja pa plecu ar speķainu ķepalu. Viņam bija īsi, taukaini mati, no mutes nāca nepatīkama smaka, un vēl viņam dīga bārda, kaut arī viņš bija tikai astoņus gadus vecs. Viņš nepārtraukti lamājās, pieminēdams visus iespējamos dievus, milžus un citus teiksmu varoņus, piemēram, "Pie Fafnera!" vai "Rauj mani lēcējtārps!". Vakaros, kad jau gulējām gultās, viņš spī­dzināja mūs ar saviem pirdieniem, ar kuriem viņš manāmi

ļoti lepojās. "Uzmanību, te nāk Votāna pūķis!" — viņam savas bezdalas katrā ziņā vajadzēja pieteikt. Mēs pārvilkām segas pāri galvai un, aizturējuši elpu, gaidījām, kad briesmī­gākais būs noskrējis. Runāt ar viņu un mēģināt viņam kaut ko iestāstīt nebija jēgas, jo, kopš Freda bija prom, Groots naktsskolā bija lielākais un stiprākais.

Cilie bija ambālītis, pēdējais no šīs sīkaudžu ciklopu ģints. Ambālīši ir visai degradējies cikopu ciltskoka zars, tie nav ne stipri, ne draudīgi, vai kas nu vēl no ciklopiem tiek gaidīts, toties tie ir nepatīkami, uzmācīgi, liekulīgi, gļēvulīgi, slinki, vīzdegunīgi, skopi un alkatīgi. Cilie vēl piedevām bija arī tuvredzīgs, lai gan šai ziņā viņš, protams, neko nevarēja darīt. Viņš neciešami blenza uz tevi ar savu vienīgo aci un tādēļ jau nu nepavisam neizraisīja lielākas simpātijas.

Apbrīnojami, cik daudz nelāgu īpašību var satilpt tik mazā rumpītī. Ciliem vienmēr un visur vajadzēja vāvuļot, arī tad, kad viņam vispār nebija, ko teikt, jo prāta attīstībā viņš nebija ticis daudz tālāk par Grootu. Viņš bija no tiem

sīkciklopiem, kas vispirms izraisa kašķi un tad paslēpjas lielākajam un stiprākajam aiz muguras un kūda to uz dūru palaišanu. Tā nu redzams, ka Groots un Cilie saderēja kopā kā barbarkulaks uz ciklopacs.

Pēdējaisdraugs Kad ari Kvertam beidzot pienāca laiks doties prom no jsjakts akadēmijas, man šķita, ka ir pienācis pasaules gals. Turpmāk es būšu svešinieks starp svešiem.

"Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs vairs nekad nesatiksimies," Kverts atvadīdamies sacīja no aizkustinājuma aizlūzušā balsī. "Es metīšos pirmajā puslīdz pieklājīgajā dimensiju caurumā, kas man gadīsies pa ceļam, un izredzes, ka mēs pēc tam vēl varētu sastapties, ir 1 pret 460 kvadriljoniem!"

"Viens pret 463 kvadriljoniem," es atsaucos, aši prātā pārrēķinājis šo statistisko varbūtību. Izredzes patiešām ne­bija nopietni ņemamas, tad jau drīzāk var noticēt, ka lote­rijā iespējams piecpadsmit tūkstoš reižu pēc kārtas pareizi uzminēt visus sešus ciparus (pie viena un tā paša kioska!). Mēs mēmi paspiedām viens otram roku, un Kverts gāja pro­fesoram Naktigalgalam līdzi uz tuneļa izeju.

Uzturēšanās Nakts akadēmijā man kļuva pavisam ne­ciešama. Pat mācības bija kļuvušas par mocībām, mani vis­pār vairs neinteresēja, ko profesors Naktigalgals stāsta par sniega kristālu uzbūvi, Andu lamu ēšanas paradumiem vai natiftofu kaligrāfijas tehniku; viņa gudrība no manis note­cēja kā ūdens pa loga rūti. Galu galā jau bija tik tālu, ka es vairs nemaz nesapratu, par ko viņš stāsta; brīžiem izklausī­jās, ka viņš runā pilnīgi nezināmā valodā.

Vēl viens

filozofisks

disputs

Vēl sāpīgāki tomēr bija vakari, ko es pavadīju kopā ar saviem jaunajiem klasesbiedriem. Viņu visu izglītība bija satriecoši zemā līmenī — viņi tikai tagad sāka domāt par reizināšanu un lielajiem un mazajiem sākuma burtiem, turpretim es lauzīju galvu par visgrūtākajām astrofizikas problēmām. Vienu vakaru mums ar Grootu bija saruna par Visuma kopsakarībām. Pasaules uzbūvi Groots iztēlojās ne­iedomājami primitīvi.

"Pasaule ir maizīte, kas peld spainī ar ūdeni!" viņš ietie­pīgi apgalvoja.

"Un uz kā stāv spainis?" es mēģināju panākt, lai viņš vienreiz sāk domāt.

"Spaini uz muguras tur LIELĀ APKOPĒJA, kas kopš laiku laikiem spodrina Visumu," Groots nesatricināmā pār­liecībā attrauca.

"Un uz kā, vai drīkstētu zināt, stāv Visums, ko spodrina šī apkopēja?"

"Visums nestāv, Visums guļ. Visums taču ir plakans kā desas šķēle!" izpalīdzīgi iejaucās Cilie.

"Un uz kā, sakiet man lūdzami, guļ šī desas šķēle?" Te nu viņiem vairs nebūs, ko teikt.

"Uz tās maizītes taču, vai tad nav skaidrs?" atbildēja Groots.

Ar barbariem vienkārši nav iespējams saprātīgi sa­runāties.

Lai man būtu kāda atelpa no Groota pirdieniem, Fogelveides ņaudēšanas un Cilles plātības, es pasāku pirms aizmigšanas risināt līdz šim neatrisinātas filozofiskas pro­blēmas. Kādu nakti, kad jau atkal nespēju iemigt, jo man ne­deva mieru kāda filozofiska problēma (es prātoju, ka esmu taču lielāks nekā Cilie, tātad esmu liels; taču reizē esmu ma­zāks nekā Groots, tātad mazs. Kā es varu reizē būt gan liels, gan mazs?), čāpojot uz pieliekamo, kur glabājās sardīnes eļļā, man netīšām iznāca iet garām profesora Naktigalgala tumsas kambarim.

Tumsas

kambaris

Apdullinošo krakšķoņu varēja dzirdēt pat cauri bieza­jām durvīm. Prātodams par sevišķi piņķerīgām problēmām, profesors Naktigalgals vienmēr brākšķinājās kā riekstkodis, kas šķeļ pušu lielus valriekstus. Šie trokšņi nāca tieši no viņa smadzenēm; no vienas puses, tas man šķita iespaidīgi, taču no otras — pār muguru skrēja saltas tirpas. Gribēju mudīgi šļūkt tālāk, taču sastingu: "Iekšā!" skaidri un gaiši atskanēja no durvju otras puses.

Vēl nevienam nebija ļauts spert kāju profesora noslēpu­mainajā valstībā. Kamēr es gudroju, vai gadījumā neesmu pārklausījies, vēlreiz atskanēja Naktigalgala balss:

"Iekšā, un ka ne gaismas stariņa!"

Es atvēru durvis, un man šķita, ka tumsa veļas man pretī kā melni vates vāli. "Ātrāk!" Naktigalgals komandēja. "Dur­vis ciet!" — un es paklausīju.

Kad biju aizvēris durvis, mani apņēma tik liela un mil­zīga tumsa, ka sametās bail. Tāda tumsa ir fiziski sajūtama: kaut ko līdzīgu atcerējos pieredzējis spīgaiņu salā, pirmo reizi naktī palicis bez gaismas. Taču šo tumsu varēja pat dzirdēt. Tā iekļāva mani kā auksta dūre un spindzēja man

ausī tik smalki un bezcerīgi, ka uz brīdi visas mana kažoka spalvas aiz šausmām saslējās stāvus.

Biju šajā kambarī ienācis tikai pirms dažām sekundēm, taču man jau šķita, ka esmu akls kopš dzimšanas un nemaz nezinu, kas ir gaisma. Acumirklī stiepu ķepu pēc durvju roktura, taču vairs nezināju, kur te ir priekša un kur pakaļa, par augšu un apakšu nemaz nerunājot. Likās, es planēju iz­platījumā, kurā nav nevienas zvaigznes, ka esmu vieglāks par vieglu un tik vientuļš, ka ne izsacīt.

"Stāvēt un nekustēties!" asi uzsauca profesors Naktigal­gals. "Pie tā var pierast."

Es pūlējos, taču nespēju saprast, kur viņš atrodas. Vis­labprātāk būtu skriešus meties prom no šejienes, tomēr mēģināju runāt pieklājīgi.

"Te ir, ē, ļoti tumšs," es pieticīgi izteicos.

"Grrrābšķi!" atrūca Naktigalgals. "Mums te ir tieši četr­simt naktigalgalu."

"Naktigalgali" bija vārds, ko atcerējos no mācību stundām: tā bija profesora atklātā tumsas mērvienība. Pieticība nebija viņa stiprā puse. Viens naktigalgals aptuveni atbilst naktij bez zvaigznēm pilnīga Mēness aptumsuma laikā. Vai, piesaucot vienkāršāku un saprotamāku piemēru, tumsa cieši aizvērtā ledusskapī (kad ir nodzisusi lampiņa) ir tieši viens nakti­galgals. Tātad četrsimt naktigalgalu ir tāda tumsa kā četrsimt aizvērtos ledusskapjos. Un tur bija apmēram tikpat auksti.

"Naktigalgalators darbojas ar pusjaudu. Es pat aizsēju acis, jo citādi man bija pārāk gaišs."

Naktigalgals noņēma pārsēju. Es to zināju, tāpēc ka pēk­šņi tumsā kā divi starmeši iespīdējās viņa acis. Eidēta acis mirdz vienmēr, arī gaismā, taču absolūtā tumsā skats bija daudz iespaidīgāks. Varbūt tas bija saistīts ar smadzenēm, kas aiz šīm acīm darbojās ar visaugstāko pārnesumu. Naktigalgala acu gaisma bija vērsta tieši uz mani, un es pēkšņi jutos vainīgs.

"Ko tu vispār klaiņo apkārt pa nakti, ko?" viņš noprasīja un slidināja man pāri savu staru.

"Es, ē, nespēju aizmigt, jo man, ē, no prāta neizgāja filo­zofiska problēma. Es domāju par to un…"

"Blēņas!" Naktigalgals bez liekām ceremonijām mani pārtrauca. "Tu nevari aizmigt, jo Groots, tas priekšvēsturiskais stulbiķis, maitā gaisu ar saviem barbariskajiem pirdieniem! Tu nevari aizmigt, jo vairs nevari izturēt savu klasesbiedru bērnišķīgo berbelēšanu. Tu nespēj aizmigt, jo ilgojies pēc sarunām ar Kvertu un Fredu!"

Vecais Naktigalgals zināja pilnīgi visu. Viņš šūpoja galvu, un gaismas strēles, ko raidīja viņa acis, slīdēja pa kambari kā ugunis bākas tornī.

"Tu te esi jau pārāk ilgi… Ir pienācis arī tavs laiks! Acumirklīti, es tikai izslēgšu naktigalgalatoru…"

Sākās neizprotama krekstoņa, kas kļuva arvien klusāka, un tad mazpamazām tapa gaišāks. Dabiskos apstākļos šādu apgaismojumu varētu raksturot vienīgi kā tumsu, taču pēc pirmītējā melnum melnā melluma man jau šķita, ka nupat ir gluži gaišs. Tagad es vismaz varēju puslīdz saviedēt ērmoto aparātu, ap kuru rosījās Naktigalgals.

Tas izskatījās pēc samazinātas fabrikas — vai labāk tā: pēc daudzām mazām fabriciņām, kas sastūķētas cita citā. Tur bija simtiem dūmenīšu, apkures katlu, elevatoru un ne­skaitāmas caurules, vadi un zobrati, sūkņi un agregāti. Tur piepūtās un saplaka plēšas, iekšā un ārā stumdījās virzuļi, skurstenīši, no kuriem ik pa brīdim izšāvās uguns stars, un

ventilācijas šahtas, kas izverda melnus tvaikus. (Iespējams, lasītājs pie sevis nodomās, ka vispār jau melna tvaika dabā nav un es patiesībā gribēju sacīt "melni dūmi", taču es stingri pastāvu uz to, ka no Naktigalgalatora kūpēja ūdens tvaiki — tiem nebija smaržas, un tie bija nevis balti, bet melni kā nakts.)

Man pat rādījās, ka pa fabriciņu mazītiņajām dzelzs kāpnītēm un režģotajām grīdām šaudās sīksīciņas ēnas, miniatūri strādnieki ar vēl jo miniatūrākām uzgriežņu at­slēgām, tomēr nē, tā noteikti bija tikai iedoma. Mehāniskā dārdoņa kļuva arvien gausāka, taču pavisam neapklusa.

"Kas īsti ir šis naktigalgalators?" es sadūšojies ievai­cājos.

"Naktigalgalators," profesors Naktigalgals tūlīt sāka sprediķot, itin kā es būtu nospiedis kādu slēdzi, "ir manis paša izgudrota tumsināšanas ierīce! Šis apbrīnojamais aparāts ļauj ar tā saukto naktigalgalstaru palīdzību iz­griezt no naksnīgajām debesīm īpaši tumšus gabalus, kuros nav nevienas zvaigznes, un nogādāt tos šeit, jā, šajā kambarī! Ierīce iegūto tumsu saglabā un izkāš, un pēc tam es varu liet to pudelēs kā vīnu. Atkarībā no pieprasījuma tumsu iespējams sabiezināt vai sašķidrināt. Spožs sasniegums visā tumsas pētniecībā jeb naktigalgalikā, kā šo zinātnes nozari jau dēvē speciālisti.

Vienīgais speciālists šai nozarē bija pats Naktigalgals.

tiKai tagad es pamanīju lielo, teleskopam līdzīgo cauruli, kas sniedzās no naktigalgalatora līdz griestiem. Atšķirībā no parastiem binokļiem tai aptuveni vidū bija kaut kas līdzīgs mezglam. Griestos vīdēja atvere ar vāciņu — tā man atgādināja fotoaparāta diafragmu. Acīmredzot pa turieni varēja vērot naksnīgās debesis.

"Tātad tumsa te, šajā kambarī, nāk no Visuma izplatī­juma?" es jautāju, lai kaut ko sacītu.

"Tā gan, manu zēn! Tik blīvs melnums nekur citur nav atrodams. Kosmosa mūžīgā tumsa! Vai tu zini, ka gandrīz deviņdesmit procentus Visuma masas veido tumšā matērija?

Līdz šim nevienam nebija izdevies to novērot, zinātnieki spēja vienīgi izsecināt, ka tāda pastāv, pēc tās ietekmes uz gravitāciju, taču es ar šo naktigalgalskopu to sadzinu rokā un noķēru kā tīklā!"

iktigalgalskops

Viņš ar lielīgu žestu norādīja uz tālskati.

"Skatoties zvaigznēs, mēs redzam pagātni. Zvaigžņu gaisma, ko tu redzi debesīs, ir senum sena, tai ir miljoniem, miljardiem gadu… Visi vienmēr runā tikai par zvaigžņu gaismu, taču tumsa tur, augšā starp zvaigznēm, ir tikpat sena, nē, lielākoties vēl daudz senāka — un, galu galā, tās ir daudz vairāk! Tumsa ir kā vīns, jo vecāka, jo labāka… Tumsai, kas patlaban atrodas šajā telpā, ir gandrīz pieci miljardi gadu — labi izturēta, vai nav tiesa?"

Viņš šņākuļoja un zinīgi šmakstināja lūpas, it kā nobau­dīdams dārgu un smalku vīnu.

"Neapgrūtināšu tevi ar pārlieku sīku informāciju, manu zēn, turklāt tas viss ir stingri slepens, taču pateikšu, ka esmu atradis veidu, kā ar sarežģītas prizmu, lēcu un spoguļu sis­tēmas palīdzību naktigalgalstarus kosmosā var izlocīt un tādējādi likt tiem iekļūt tārpejā!"

Milzīgi apmierināts ar sevi, viņš atliecās, salika pirkstus kopā un virpināja īkšķus kā advokāts, kas nupat cēlis ties­nesim priekšā nesatricināmu alibi.

Tārpeja — kā to lieliski zināja Nakts akadēmijas audzēkņi — ir kaut kas līdzīgs īsākajam ceļam cauri Visu­mam: tāds kā slepens telplaika tunelis, pa kuru vistālākajos izplatījuma nostūros var nokļūt daudz ātrāk nekā parasti. Ja pareizi saprotu, Naktigalgals tikko bija paziņojis, ka viņš sū­tījis savus starus tādā laikceļojumā cauri visam izplatījumam!

"Un ne tikai to vien!"

Viņš norādīja uz kādu citu naktigalgalatora detaļu, kas izskatījās pēc mehāniskas dzeloņcūkas.

"Naktigalgalstari spēj izgriezt lielus gabalus no izplatī­juma tumsas, un es ar šo retromagnētisko daļiņsūcēju (tas tiks patentēts ar nosaukumu "Naktigalgals 3000") varu vienā mierā sasūkt šo matēriju taisnā ceļā no Visuma! Tumsa, miljoniem gadu glabāta vakuumiepakojumā, no vis­tālākās izplatījuma pažobeles — lūdzu, te tā ir! Vēl tumšāka nemaz nav iespējama!"

Profesors triumfējoši nopūtās.

Melnie caurumi

"Pie debesīm pēc izgriešanas vairs ir tikai caurumi, tik bezdibenīgi melni, ka tajos pazūd pat gaisma! Nākamo pa.uidžu zinātnieki vēl ilgi lauzīs galvu par to, no kurienes radušies šie melnie caurumi, he-he!"

Te Naktigalgals apklusa un kādu brīdi, tikai tusnīdams, skatījās taisni uz priekšu.

"Es vēl neesmu izdomājis, kā saprātīgi izmantot šo tumšo matēriju! Lūk, te tā ir, taču spītīgi pretojas jebkādam praktiskam izmantojumam. Tā ir tik sasodīti negatīva!" Naktigalgals norūca un iegrima īgnās domās.

Iekšējā balss mani mudināja pateikt kaut ko uzmun­drinošu.

"Varbūt šai matērijai vispirms jāpierod pie jaunajiem apstākļiem! Es, piemēram, vēl ļoti labi atceros savu pirmo nedēļu Tumšajos kalnos, arī es te jutos…"

"Liecies mierā!" profesors mani īdzīgi pārtrauca. "Kopš kuriem laikiem tu kaut ko saproti izplatījuma mistērijās?"

Viņam bija taisnība — ko gan es no tādām lietām sa­protu? Vispār jau jutos informācijas apgrūtināts un tagad, kad biju pieķerts vēlmē tēlot gudrinieku, spēju domāt vie­nīgi par to, kā puslīdz eleganti atkāpties.

"Mjā," es teicu, "ir jau diezgan vēls, hē-hē… tad es lai­kam vairs netraucēšu," un soli pa solītim virzījos uz to pusi, kur, pēc manām domām, atradās izeja.

"Durvis ir otrā pusē," Naktigalgals izklaidīgi nopurpi­nāja. Tad viņš piepeši itin kā uztrūkās no savām pārdomām.

"Nē… paliec… lūdzu!" profesors gluži negaidīti pieklājīgi un klusītēm teica. "Mēs varētu mazliet patērzēt."

Tas bija kas jauns. Līdz šim Naktigalgalam nebija ne prātā nācis ar mani tērzēt. Viņš vispār ne ar vienu netērzēja. Saruna viņa izpratnē bija tas, ka viņš māca, bet citi kāri uz­sūc viņa gudrību. Reizēm tika pieciests viens otrs bikls jau­tājums, jo tā viņš varēja sākt jaunu garu monologu, turpre­tim ikdienišķas sarunas profesors Naktigalgals neieredzēja ne acu galā. Eidēti nīst pļāpāšanu.

"Tu taču noteikti jau esi mēģinājis saprast, kā tev tik īsā laikā izdevies apgūt tik daudz zināšanu?" Naktigalgals uz­ņēma sarunas pavedienu.

"Tādēļ, ka esmu īpaši apdāvināts?" es mazliet neapdo­mīgi atbildēju.

"Apdāvināts, kas vēl nebūs! Blēņas!" Naktigalgals atcirta tik skaļi, ka es neviļus pakāpos soli atpakaļ. "Piedošanu…" Viņš pieklusināja balsi. Profesors vienkārši nebija pieradis vienkārši sarunāties, tomēr viņš patiešām centās.

Mācītās baktērijas

"Vai Groots tev izskatās pēc tāda, kas būtu jele kā ap­dāvināts? Smadzenes viņa kantainajā paurī ir atoma kodola lielumā! Kad izslēdz gaismu, viņam šķiet, ka pasaule viņam apkārt izgaist! Bet, kad es būšu ar viņu pastrādājis, viņam pietiks zināšanu, lai ar aizsietām acīm uzbūvētu zemūdeni vai atklātu zāles pret puņķiem. Ar īpašām dāvanām tam nav nekādas saistības. Visu paveic baktērijas."

"Baktērijas?" Es, saprotams, zināju, ka baktērijas ir mazī­tiņi organismi, kas spēj pārnēsāt slimības.

"Tieši tā, baktērijas. Vienkārši iztēlojies, ka zināšanas ir slimība, un šo slimību pārnēsājam mēs, eidēti. Jo tuvāk eidētam kāds atrodas, jo lielākas zināšanas viņam pielīp. Panāc soli uz manu pusi!"

Mani ne pārāk iejūsmināja doma, ka Naktigalgals ir slimības perēklis, tomēr es paspēru solīti uz viņa pusi. Tik tuvu profesoram vēl nekad nebiju atradies, pat mācību stundu laikā ne.

"Tuvāk!" Naktigalgals pavēlēja.

Paspēru vēl vienu soli. Piepeši manas smadzenes pār­māca varens informācijas vilnis. Turklāt tā bija saistīta ar tumsas pētījumiem, nozari, ko es nekad nebiju pienācīgi stu­dējis. Turpretim tagad man pēkšņi bija sajūta, ka to pārzinu krustām un šķērsām.

"Saki, lūdzams," profesors Naktigalgals nokomandēja, "ko tu zini par tumsu?"

"Ā, vai ziniet, kad beidzot izdodas pārvarēt aizsprie­dumu, ka tumsa ir gaismas trūkums, un kļūst skaidrs, ka tā pati ir enerģija, tad viss uzreiz kļūst pagalam vienkārši," es pats sev par izbrīnu tūdaļ sāku tarkšķēt. "Vajag tikai saprast, ka gaisma un tumsa ir līdzvērtīgi enerģijas avoti."

"Tieši tur jau ir tā nelaime!" iejaucās Naktigalgals. "Diemžēl tumsai ir pagalam nelaba slava! Tā allažiņ ir tikusi saistīta ar nepatīkamām lietām, kaut arī patiesībā tā vien­kārši ir cita veida izgaismojums — proti, mazliet tumšāks! Tumsa ir vajadzīga tieši tāpat kā gaisma. Bez tumsas viss nokalstu, nebūtu ne miega, ne atpūtas. Bez tumsas nebūtu enerģijas un nebūtu mundruma. Nakts dāvā mums spēkus pārciest dienu. Vai tu nekad neesi prātojis, kāpēc no rīta, pa nakti izgulējies, tu jūties tik možs un spara pilns?"

"Taisnību sakot, nebiju par to domājis…" Kauns un ne­gods. Es nokāvos ar pēdējām filozofijas problēmām, turpre­tim šo vienkāršo jautājumu sev nekad nebiju uzdevis.

"Tāpēc, ka mēs esam uzpildījušies ar tumsu. Ja mēs no­liekamies nosnausties dienā, no tā nav nekāda labuma, pēc tam tu jūties tikai vēl gurdenāks, pareizi? Jā, tumsa ir tīra enerģija. Dienas laikā šīs enerģijas rezerves izsīkst, mēs pie­kūstam un gribam likties gulēt. Tumsā sakopojam jaunus spēkus. Un tā visu laiku… Esmu pilnīgi pārliecināts — ja varētu dzīvot tikai pa naktīm, mēs vispār nemirtu."

Likās, profesors Naktigalgals par mani ir pilnīgi aizmir­sis un sarunājas pats ar sevi. Viņš bija ļoti uzbudināts. Ugu­nīgās acis valbījās dobuļos kā verdošas dzelzs baloni. Viņa balss dārdēja arvien skaļāk.

"Tieši pretēji! Mēs kļūtu arvien stiprāki un sasniegtu tādu attīstības pakāpi, kādu vispār nav iespējams iedomā­ties. Galēji koncentrēts intelekts, ko papildina nemirstība. Mūžīga dzīvība! Mūžīga nakts! Mūžīgs intelekts!"

Te atskanēja brākšķis, itin kā starp diviem zobratiem būtu ieķērusies uzgriežņu atslēga. Naktigalgals bija pārslēdzies. Viņš uzplāja ar roku pa vienu no savām ārsmadzenēm.

"Ē-ē-ē… es laikam novirzījos no tēmas… kur mēs pa­likām?"

"Pie tā, ka zināšanas pārnēsā baktērijas."

"Pilnīgi pareizi! Uzturēdamies manā tuvumā, tu kļūsti arvien gudrāks. Tas nav nekas sarežģīts. Taču tavas smadze­nes diemžēl spēj uzņemt tikai ierobežotu daudzumu zinību. Kuram katram jau nevar būt septiņas smadzenes. Tagad tavas uztveres spējas ir izsīkušas. Tādēļ tu vairs nespēj iemā­cīties nekā jauna."

Es nosarku. Tātad viņš bija to pamanījis.

"Tā ir, un tur neko nevar darīt. Diemžēl tas nozīmē, ka tev pienācis laiks doties prom." Viņa balss pēkšņi sāka itin kā aizķerties. Šo toni es pazinu: tas nozīmēja, ka gaidā­mas pārmaiņas. Arī verveļviļņi bija runājuši tāpat, un arī Maks, Freda^un Kverts krekšķināja līdzīgi. Drīz vajadzēs atvadīties.

"Es tev vairs neko nevaru iemācīt. Tu tagad jau zini tik­pat, cik simt fiziķu, simt metafiziķu, simt šaha lielmeistaru un simt smadzeņu ķirurgu; puslīdz pieklājīgai karjerai ar to vajadzētu pietikt. Nāks jauni skolēni, mums te ir maz vietas, īsi sakot: manu zēn, tava skološanās ir beigusies! Rīt es tevi pavadīšu līdz alas izejai. Līdz īstajai izejai — tai, kas ved laukā no kalniem, — pēc tam vēl ir tāls ceļš, taču tev jau pietiek zināšanu, lai to atrastu. Ar labu nakti!"

Mūsu saruna, kas beigu beigās atkal bija izrādījusies diezgan vienpusīga, bija galā. Taustīdamies uzgāju durvju rokturi.

"Ā, zēn, un vēl — par to tavu filozofisko jautājumu…" Naktigalgals man nopakaļ uzsauca.

"Jā?"

"Tu neesi ne liels, ne mazs."

"Kāds tad es esmu?"

"Vidējs."

Tātad profesors Naktigalgals tiešām spēja lasīt domas.

Nākamajā rītā es iegāju klasē kā pirmo reizi. Viss likās gluži svešs. Manā vietā sēdēja jauns skolnieks, dodo. Vai, precīzāk sakot, albīns dodo, jo tam bija koši sarkani redzokļi un sniegbalta spalva.

Atvadīdamies paspiedu roku Fogelveidem, Grootam, Ciliem un dodo — viņa vārds bija Hartmūts. Neizjutu ne mazākās skumjas, šie klasesbiedri man bija pilnīgi vienal­dzīgi. Kopā ar profesoru Naktigalgalu iedams uz izejas pusi, jutu, kā mani pārņem ērmotas jūtas — bailes un sajūsma vienlaikus.

Leksikons

Kad bijām nonākuši alas galā, Naktigalgals izdarīja ko tādu, kas mani pagalam pārsteidza, jo tas ne drusciņas ne­izskatījās pēc viņa: viņš mani apkampa. Tik tuvu es viņam vēl ne reizi nebiju atradies, pat vakarnakt ne. Uz īsu brīdi viņš piespieda mani sev klāt, un cauri manām smadzenēm izbrāzās milzīgs zinību vāls. Miljons un vēl miljons burtu zvārodamies sarindojās manu gara acu priekšā, pamazām pārtopot vārdos, zinātniskos faktos, veselos traktātos, līdz vispēdīgi izveidoja grāmatu, kuras nosaukums acumirkli zaigoja un bija izlasāms, taču uzreiz pēc tam izgaisa.

Tas bija Naktigalgala klasiskais pētījums par Camoniju: tajā bija apkopotas visas viņa zināšanas par šo kontinentu un tā apkaimi; profesors, tā sakot, bija to telepātiski iededzi­nājis manu smadzeņu cietajā diskā.

"Un vēl kas," Naktigalgals bilda, pieklusinājis balsi. "Divi norādījumi: ja uznāk izsalkums vai slāpes, vari vien­kārši nolaizīt alas sienu. Pret slāpēm palīdz kondensāts, ko tu atradīsi jebkurā vietā, bet pret izsalkumu — spoguķērpji. Tas ir ļoti noderīgs augs, kas ne tikai fluorescē un nodrošina tuneļos zināmu apgaismojumu, bet arī satur visus vērtīgos Tumšo kalnu vitamīnus, minerālvielas, ogļhidrātus un balastvielas."

"Un kāds ir otrs norādījums?"

"Nekādā gadījumā nepaļaujies uz kalnu trolli!" atbildēja profesors Naktigalgals.

"Kalnu trolli? Kas ir kalnu trollis?" es prašņāju, taču profesors Naktigalgals jau bija iestūmis mani tumšā alā, bet pats, frakas ļipām plīvojot, soļoja prom.

Ceļš uz brīvību

Lai cik neomulīgs bija Tumšo kalnu pazemes labirints, es tajā devos ar vieglu sirdi. Skola bija palikusi aiz muguras! Mani atplestām rokām gaidīja īstā dzīve.

Manas acis itin drīz pierada pie vārgās pazemes gaismas, un, optimisma spārnots, es palēkdamies gāju uz priekšu. Ardievu, aprobežotie barbari un blēdīgie ambālīši, ardievu, dzīves nogurdināta vienradža ņerkstēšana, uz neredzēša­nos, garlaicība un sardīnes eļļā! Šis drēgnais, tumšais tunelis bija skaists, jo tas mani veda uz brīvību.

Kad tā biju soļojis jau vismaz stundu, man uzmācās pirmās šaubas. Kas, lūdzu, man pazudis šajā drūmajā labi­rintā? Kur ir izeja? Un vispār, man gribas ēst!

Nemaz nebūtu tik slikti, ja man gadījumā būtu līdzi viena bundža ar sardīnēm eļļā. Kāpēc es nevarēju vienkārši palikt naktsskolā? Kāpēc tam, kas pabeidzis skolu, katrā ziņā jādodas prom? Vai kaut kur ir tāds likums? Es varēju palikt naktsskolā un kļūt par palīgskolotāju vai, galu galā, par pārvaldnieku. Strādātu kaut visnetīrākos darbus, tāpat vien, neprasot algu! Jebkas būtu bijis labāks par maldīšanos šai rūsainajā labirintā un būt atstātam pilnīgi likteņa varā!

Kā es varu zināt, kas mani tur, ārā, gaida? Nepārredzama, errīga pasaule, neērtības, briesmas un radījumi ar neģēlī­giem nolūkiem: vai zināt, to visu es, lidodams kopā ar Maku, biju redzējis pārpārēm. Sēžot uz glābējzaura muguras, man nekas nedraudēja, turpretim tagad biju atstāts pavisam viens. Nolēmu doties atpakaļ pie profesora Naktigalgala un izlūgties, lai viņš mani patur skolā. Kā es par to nebiju iedomājies vakarnakt, kad mēs ar viņu tik jauki tērzējām?

Lēmums

Uz līdzenas vietas pagriezos un skrēju atpakaļ uz nakts skolu. Jau iztēlojos, kā es patīkamā iestādes darbinieka dzīvē peldēšu kā niere taukos: kopā ar profesoru nesīšu tālāk gud­rības lāpu neizsīkstošai pateicīgu audzēkņu straumei, brī­vajā laikā mēs abi nodosimies tumsas pētījumiem… Varbūt Naktigalgals no visas tiesas ir nonācis uz pēdām mūžīgās dzīvības noslēpumam. Es viņam asistēšu eksperimentos, un varbūt kāds mans vārdiņš pat izrādīsies izšķirīgs un palīdzēs viņam nonākt pie lielā atklājuma. Mēs kopā saņemsim oficiā­lus pagodinājumus un uzslavas, man tiks daļa viņa triumfa…

Šķērsala? Vai tādu es jau biju redzējis? Nespēju atcerē­ties. Sazarojumi — cik tik uziet; krustojumu gan nebija ma­nījis. Paliku stāvam un apjucis grozījos šurpu turpu. Man tieši uz deguna uzkrita Tumsas kalnu kondensāta pile.

Bija skaidrs, ka esmu apmaldījies.

Aiz katra alas līkuma cerēju ieraudzīt atpestīšanu, gaismu tuneļa galā, taču tur arvien bija tikai kārtējais sazaro­jums vai, vēl nelāgāk, vairāki sazarojumi uzreiz. Nospriedu būt viltīgs un iet pa tām alām, kas likās vedam ieslīpi uz leju, jo izejai galu galā vajadzēja būt kalnu pakājē, taču rei­zēm stundām ilgi gāju kalnup vien. Acīmredzot tie tuneļi, kas ved lejup, atrodas kādā citā labirinta nostūrī. Manuprāt, es kāpu un kāpu tikai uz augšu vien.

Lāgiem samanīju vēja pūsmu, un sākumā man likās, ka tā noteikti ir no ārpuses, ka tas ir svaigais kalnu gaiss no ilgotās izejas. Drīz vien apjautu, ka tā ir viena un tā pati vēsma: būdama tāda pati cietumniece kā es, tā izmisīgi maldās pa šo labirintu un meklē izeju, varbūt jau daudzus tūkstošus gadu.

Mēģināju iztēloties, ka vēl nemaz neesmu beidzis skolu. Šis ir profesora Naktigalgala sarīkots pārbaudījums: ja izdo­das tikt laukā no labirinta, esi izturējis. Vajag tikai domāt dažnedažādos virzienos.

Hm, kāda zinātniska disciplīna man varētu būt visnode­rīgākā? Matemātika? Filozofija? Bioloģija, ģeoloģija, astro­nomija? Camonijas dzeja? Galu galā nonācu pie slēdziena, ka iesākumam man visvairāk noderēs manas kājas. Diemžēl tieši tās no nebeidzamās sēdēšanas, kustību trūkuma un vienveidīgā uztura bija visai nožēlojamā stāvoklī.

Soļoju tālāk. Lāgiem laidos vieglā riksī, vilkos pagalam lēni, tomēr virzījos uz priekšu, tikai uz priekšu, neapstājo­ties, līdz pārgurumam. Kad vairs nespēju, novēlos gar zemi un dažas minūtes pagulēju, tad atkal cēlos un rikšoju tālāk: un tā stundām ilgi, dienām ilgi.

Brīžiem palaizīju alas sienu, pagaršoju rūsaino spoguķērpi un sājo kondensāta ūdeni, kas šajās alās droši vien bija jau miljoniem gadu — tieši tā arī garšoja. Kājas pašas spēra soļus. Par iešanu to jau vairs nevarēja nosaukt, es meimu­roju starp alas sienām kā dzērājs: pleci uzkumpuši, ķepas nokarājas gar sāniem, zods iespiests krūtīs — nelaimīguma iemiesojums, izmisis, staigājošs kartupeļu maiss, kam ikrus rauj krampji. Kaut kad spēki mani pameta pavisam. Apsē­dos, cieši apņēmies vairs necelties.

Es sarūsēju

Izpletis ķepas un pekas, pievērsis skatienu alas gries tiem, es stundām ilgi gulēju uz muguras. Biju nolēmis tā arī palikt guļam, līdz izgaisīšu bez pēdām, sarūsēšu kā vecs dzelzs lemesis un tādējādi uz visiem laikiem saplūdīšu ar Tumšajiem kalniem.

Kā šķiet, rūsainas alas sienas neveselīgi ietekmē nomocī­tas smadzenes, jo citos apstākļos man nekas tāds neienāktu prātā. Taču, stundām ilgi maļot prātā šādas domas, patie­šam jau var just, ko nozīmē sarūsēt. Tā ir savdabīga sajūta, un patiesībā tas nemaz nav tik ļoti nepatīkami. Tu kļūsti

pavisam mierīgs, padodies dabas likumiem un pamazām sāc apaugt ar rūsu. Lēni lēnītiņām pa visu ķermeni izplatās smalka, rūsgana vilniņa, pēc tam tu sāc sačokuroties. Rūsa ietiecas arvien dziļāk, šūnu slāņi sabirst cits pēc cita, un jau itin drīz no tevis paliek tikai kaudzīte sarkanu putekļu, ko gariem pirkstiem satver ieslodzīta vēsmiņa, lai iznēsātu pa visu nebeidzamo Tumšo kalnu labirintu.

'ecs draugs

Lūk, cik tālu es jau biju ticis šajās neprātīgajās domās! Te pēkšņi man uz pleca uzradās mīksta, lipīga, taču gluži labi pazīstama masa. Tas bija Kverts Cuiopu.

"Ko tu te dari?" viņš noraizējies vaicāja.

"Es rūsēju," atbildēju.

Pagāja labs brīdis, līdz man atkal izdevās uzslieties pus­līdz taisni, un, goda vārds, es brīnījos, ka nesadrūpu kā saburbējusi kūka. Vaidēdams un kunkstēdams lēni cēlos kājās, bet Kverts stāvēja blakus un pacietīgi gaidīja. Pēdīgi biju nostājies uz pekām un jutu, kā manos kaulos palēnām atgriežas dzīvība. Kverts ar savu klātbūtni pamodināja manī milzīgu optimismu. Mēs taču kopā bijām atrisinājuši vissa­režģītākās astronomijas problēmas, tad jau arī izeja vairs nebūs jāmeklē ilgi.

Dimensiju

caurums

"Es atradu dimensiju caurumu," Kverts ierunājās.

"Dimensiju caurumu! Bet tas taču ir vareni!" es atsaucos. Tiesa, varbūt mana atbilde izklausījās maķenīt nepārlieci­noša — tātad drīz mums abiem būs jāšķiras…

"Tas bija pavisam vienkārši. Varētu teikt, uzskrēju virsū. Daudz netrūka, un būtu ievēlies taisni iekšā, tāpat kā toreiz, kronēšanas dienā. Nāc, es tev parādīšu."

Dimensiju caurums atradās tieši aiz stūra, kādā paralēlā alā.

Es biju iedomājies, ka pāreja uz citu dimensiju izskatīsies mazliet krāšņāka. Teikšu pavisam godīgi: es tur vispār neko neredzēju.

"Dimensiju caurumu nemaz nevar saskatīt," paskaidroja Kverts. "To var tikai saost."

Paošņāju gaisu. Jā, bija manāma viegla, man gluži sveša dvesma.

"Nav ne mazāko šaubu, tas ir dimensiju caurums. Ož pēc genfa!" teica Kverts.

Man nebija ne jausmas, kas ir šis genfs, un īstenībā es arī negribēju zināt. Kverts šo dimensiju caurumu bija uzgājis jau pirms vairākām dienām un kopš tā laika nespēja izlemt, lēkt tajā iekšā vai ne. Varbūtība, ka viņš tādējādi nokļūs savā dimensijā, bija viens pret daudziem miljardiem.

"Ja nu es nonāku dimensijā, kas ir pilna ar briesmoņiem, kuru galvenā barība ir galerta prinči no 2364. dimensijas? Tas ir neiedomājams risks."

"Bet varbūt tev paveiksies!"

"Man nekad neveicas. Es esmu no tiem prinčiem, kas savā kronēšanas dienā ieveļas dimensiju caurumā."

Pirmo reizi redzēju Kvertu mokāmies tik milzīgās šau­bās. Man vienkārši vajadzēja viņu uzmundrināt, lai viņš saņemas un lec tai dimensiju caurumā, lai kā man negri­bējās, ka viņš to dara. Tas bija mans drauga pienākums. Ja viņš tagad nesadūšosies, tad vairs nekad to nespēs un visu mūžu briesmīgi nelaimīgs klimtīs pa mūsu dimensiju. Centos atrast īstos vārdus, tādus vārdus, kas reizē būtu gan neapstrīdami, gan līdzjūtīgi, uzmundrinoši, iedrošinoši un nesatricināmi pārliecinoši.

"Nu, lec!" es teicu.

"Es nespēju!" Kverts vaimanāja. "Un ja nu es nonākšu verdoša piķa jūrā vai zaura rīklē? Tu pat iedomāties ne­vari! Visumā ir neaptverami daudz vietu, kas kaitīgas

galertprinču veselībai. Ir miljardiem visādu apstākļu, kurus iedomājoties vien kļūst skaidrs, ka šobrīd man klājas vien­kārši pasakaini."

"Tur jau ir tā nelaime! Tu pārāk daudz domā. Kas zina, varbūt tu nolaidīsies daiļas 2364. dimensijas galertprinceses apskāvienos!"

"Galertprincesēm nemaz nav roku."

"Klau, bet tu skaidri zini, ka šis ir īsts dimensiju cau­rums?"

Kverts skaļi ievilka nāsīs gaisu.

"jā, šis ir dimensiju caurums! To taču var saost!"

"Paosti vēlreiz! Ja nu tu maldies!"

Kverts noliecās pār vietu, kur, pēc viņa domām, atradās dimensiju caurums.

Viņš paostīja gaisu.

"Genfs," mans draugs teica. "Šaubu nav — tas ir genfs."

Tai brīdī es viņu pagrūdu.

"Ak!" tik vien viņš paspēja pateikt, nozuzdams Neku­rienē.

Ir tādas lietas, ko jaunības neapdomībā dara aplam viegli, piemēram, grūž citus dimensiju caurumos. To nevar salīdzināt ar tādām aušībām kā grūstīšanās peldbaseina malā — nē, iekrišanai kosmiskā atverē ir pavisam citas sekas. Nobriedusi personība ilgi un pamatīgi apsvērtu, vai tiešām tā vajadzētu darīt, un galu galā nepaceltu roku. Man toreiz šaubas uzmācās tikai labu brīdi pēc tam, kad Kverts bija izgaisis uz pazemes alas rūsainās grīdas. Un ja nu viņa bažām bija pamats? Ja nu viņš tagad atrodas starp aizvēs­turiska zaura ilkņiem vai dzīvs izvārās piķa jūrā? Ja nu es tikko pats savām rokām nonāvēju savu labāko draugu?

Bija tikai viens veids, kā to noskaidrot: man jālec viņam pakaļ. Ja Kverts bija nonācis zaura rīklē, arī es neko labāku nebiju pelnījis. Sagatavojos lēcienam.

No otras puses, ja Kverts tomēr bija atgriezies 2364. di­mensijā, tad no manas lēkšanas nebūs pilnīgi nekādas jēgas. Turklāt visnotaļ ticams, ka es nonākšu kādā pilnīgi nepa­zīstamā Visuma nostūrī. Ak, un, pat ja es tiešām nolaidīšos 2364. dimensijā, ko es tur darīšu? Nevarēja būt ne runas, ka es varētu pārtikt no mūzikas, ko spēlē ar piena instrumen­tiem. Paspēru soli atpakaļ.

Vai īsti draugi tā rīkojas? Galu galā, ko es varēju zaudēt? Pēc visa spriežot, dimensiju caurums bija vienīgā izeja no šī nolādētā labirinta. Gluži kā gatavodamies lēkt ūdenī, es aizspiedu degunu un dzīros mesties dimensiju caurumā.

"Lēkt no baseina malas stingri aizliegts!" man aiz mugu­ras kāds pikti uzbrēca.

Es apcirtos. Alas līkumā bija parādījies visai ērmotīgs radī­jums. Tas bija sīks un salīcis, uz. pusi mazāks par mani, viscaur kārpains un kumšķains. Man likās, ka tas visvairāk līdzinās vecam runkulim, kam piemetusies briesmīga ādas slimība.

"Kas… tu tāds esi?" es stomīdamies vaicāju.

Kalnu trollis

"Es esmu kalnu trollis!" radījums atķērca. "Nē, paga — nav taisnība! Es esmu baseina uzraugs! Aiz tīrās nebēdnības mas­kējies par kalnu trolli! Varbūt ārēji es patiešām izskatos pēc kalnu troļļa, taču īstenībā esmu baseina uzraugs! Kē-hē-hē!"

Šis gnoms pat smējās dīvaini.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona" apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Kalnu trollis: attāli radniecīgs parastajam ambālītim, kalnu trollis varētu pamatoti dēvēties par statistiski vismazākajā vērtē

turēto Camonijas būtni, šai ziņā pārspējot pat bollogu. Citas ļaunās radības izceļas vismaz ar drosmi vai iekaro cieņu ar fizisku pārākumu, turpretim kalnu trollis nevar lepoties pat ar vienu vienīgu uzslavas cienīgu īpašību, taču pats par to nemaz nekaunas un vēl tīksminās par savu neģēlību. "Kalnu trollis" vairākos Camonijas administratīvajos apvidos ir lamuvārds, par kura lietošanu jāmaksā naudas sods, atse­višķos novados tas var izraisīt krogus kautiņus, dzimtu naidus un pat nelielus pilsoņu karus.

Kalnu trollis ir viszemākās kārtas pushumanoīds, tumšu kaktu pa­razīts, proti, labprāt uzturas krēslaini drēgnā vidē, baidās no gaismas un ievācas jau gatavos mitekļos, kurus sev iekārtojušas citas dzīvas būtnes [-» dzelzskāpurs], pats par sevi saprotams, nepalūdzis atļauju un nemaksādams īri.

"Taču sacīsim pavisam godīgi — patiesībā es nemaz neesmu baseina uzraugs!" radījums trakoti mudīgi runāja tālāk. "Es esmu šahtu inspektors. Apstaigāju šahtas."

Viņš pāris reižu paklauvēja pa alas sienu un klausījās, kā skan.

"Jā… ļoti labi… priekšzīmīgs darbs," radījums atzinīgi nopurpināja, taču nemitējās klaudzināt pa sienu.

"Ak, labi jau, labi!" viņš pēkšņi iebrēcās un teatrāli iz­pleta rokas. "Es nemaz neesmu šahtu inspektors! Es esmu Camonijas ķēniņš! Te atrodos slepenā misijā! Inkognito! Tādēļ arī esmu tā pārģērbies! Iespējams, ārēji es izskatos pēc visparastākā kalnu troļļa, bet iekšēji esmu varens valdnieks! Tagad tev ir skaidrs, kāpēc man galvā nav lepna kroņa un kāpēc mans izskats ir diezgan nožēlojams? Tas ir manevrs maldināšanai!"

Es lēnītiņām virzījos prom gar ejas sienu un biju gatavs kurā katrā acumirklī mesties bēgt. Skaidrs kā diena — šis te bija ārprātīgs.

"Labi, labi — padodos. Es neesmu Camonijas ķēniņš!" radījums labprātīgi atteicās no savām pretenzijām. "Es esmu

peska! Mēs, peskas, ārēji izskatāmies pēc kalnu troļļiem, taču mūsu iekšējā pasaule ir daudz cēlāka! Jā, jā, tieši tas es esmu: par kalnu trolli iztaisījies peska! Vai tas izklausās pārliecinoši?"

"Kā nu ne, ļoti pārliecinoši," es drebelīgā balsī atbildēju, lēni kāpdamies atpakaļ. Vēl daži soļi, tad būs ejas līkums un es varēšu aizmukt.

"Ak, nu, lai tad lūst vai plīst — es esmu kalnu trollis1 ." radī­jums piepeši iebaurojās. "Tumšo kalnu bieds! Pretīgs pluskainis ar nekrietniem nolūkiem! Visu nīsts un neieredzēts! Izstumts no sabiedrības!" Kalnu trollis elsodams sašļuka un uz visām četrām rāpoja man apkārt. Tas viss kļuva arvien nepatīkamāk.

"Tu mierīgi vari mani paspārdīt!" viņš pinkšķēja un ska­tījās manī ar asaru pilnām acīm. "Visi mani spārda."

Es piesardzīgi piegāju kalnu trollim klāt un uzmundri­noši paplikšķināju tam pa muguru.

"Rimsties, rimsties… būs jau labi," mēģināju viņu mie­rināt, tūdaļ nožēlodams, ka biju viņam pieskāries, jo mana delna uzreiz aplipa ar viņa taukainajiem sviedriem un ne­labi smirdēja.

"Ko tu no tā vispār saproti!?" viņš man uzbļāva tik rupji, ka es parāvos nost, it kā manā priekšā būtu suns, kuram, šķiet, piepeši uznācis trakums. Taču šoreiz manā priekšā bija traks trollis!

"Vai tu gribi teikt, ka es pats esmu izvēlējies tādu dzīvi?" Kalnu trollis pieslējās kājās un nikni blenza man virsū. "Šo riebīgo spalvu, kārpas, nīkuļošanu tumšās kalnu ejās bez svaiga gaisa, bez gaismas — bez neviena cerības stariņa? Tu gribi teikt, ka šī ir tā karjera, kādu es biju sev iztēlojies?"

Nu, kā lai te atrod pienācīgi uzmundrinošus un nekai­tīgus vārdus? Aizlicis roku aiz muguras, es mēģināju to noberzt tīru gar ejas sienu.

"Es daudz labāk būtu gribējis būt taurenis!" Viņa balsī pēkšņi jautās tāds kā vieglums, tāds kā trauslums. "Es būtu pats dailes iemiesojums, visu acuraugs, bezrūpīgi lidinātos saules staros." Viņš plivināja rokas, atdarinādams — ne pārāk ticami — taureņa lidojumu. Mazpamazām mani sāka pārņemt līdzjūtība.

"Dzīvotu tikai tam, lai pacilātu sirdis, izplatītu prieku un līksmību — dzīvot tāpēc, lai būtu labs…" Kalnu trollis iz­dancoja pāris lempīgu piruešu, tad spēji palika stāvam un drūmi blenza zemē. "Vai tā ir tik nosodāma vēlēšanās?"

Viņš taču bija pavisam lāga zellis. Bija skaidri redzams, ka viņš vēlas kļūt labāks.

"Bet es esmu tikai kalnu trollis!" viņš atkal ierunājās, taču viņa balss šoreiz skanēja gluži kā no akas dibena. "Ni­cināmākais radījums pasaules vēsturē! Visupēdējais draņķeklis!"

Viņš sāka dauzīt galvu pret sienu. Tā dobji, nejauki būk­šķēja.

"Kaut es labāk būtu melnais prusaks!" kalnu trollis ņerkstēja. "Vai ērce! Pat baktērijas bauda lielāku cieņu un godu!"

Es lūkoju uzsliet viņu taisni.

"Ārējais izskats taču nav galvenais! Patiess skaistums nāk no iekšķuma!"

Vēl šobaltdien sarkstu, atcerēdamies, cik neciešami ba­nāli bija mani veltīgie mierinājuma vārdi.

"Tur jau ir tā lieta!" trollis ņuņņāja. "Arī iekšēji es esmu pilnīgi pagrimis! Es meloju un krāpjos! Esmu ļauns pret visiem un ar to lepojos! To gan es pieprotu! Šai ziņā esmu pirmklasīgs meistars! Ja tev vajag briesmoni bez sirdsapzi­ņas — esmu tavā rīcībā! Bet kaut vienu vienīgu labu dar­biņu — uz to es neesmu spējīgs!"

Te man prātā ienāca doma, ko varētu pienācīgi no­saukt par ģeniālu. Abi verveļviļņi — tie man sākumā bija

tuvojušies ar nejaukiem nodomiem, turpretim pēc tam atraduši savai dzīvei gluži jaunu jēgu: sākuši man mācīt valodu.

"Man ir doma! Mēs nositīsim divas mušas ar vienu sitienu! Tu man vienkārši parādīsi ceļu uz brīvību! Tā es beidzot tikšu laukā no šī labirinta, bet tu būsi izdarījis labu darbu. Šādi mēs atrisināsim visas mūsu abu problēmas. Tu taču zini, kā var no šejienes izkļūt?"

Kalnu trollis skatījās uz mani ar lielu neuzticēšanos.

"Skaidra lieta. Cik reižu esmu tur bijis. Tur nepavi­sam nav jauki. Pārāk daudz svaiga gaisa. Pārāk gaišs. Bet, jā, skaidra lieta, es varu tevi uz turieni aizvest. Domā, tas līdzēs?"

"Simtprocentīgi līdzēs! Es pazīstu dažus, kuriem viens labs darbs pilnīgi mainīja visu dzīvi."

Nu, ja ne citādi, tad viņa labais darbs mainīs manu dzīvi uz labo pusi, vismaz par to es biju pārliecināts.

"Neticu," attrauca trollis. "Bet pamēģināt jau varam."

Labs darbs

Kalnu trollis braši soļoja uz priekšu. Pārmaiņas bija acīmredzamas. Sākumā viņš lamzāja pagalam nīgri, turpre­tim tagad izslējās arvien taisnāks. Viņa gaita kļuva vieglāka un atsperīgāka, likās, viņš gluži vai dejo.

"Kē-hē-hē! Tas taču ir fantastiski!" viņš sauca. "Jo tuvāk ir izeja, jo labāk es jūtos! Man klājas lieliski… es jūtos… kā… kā lai to pasaka?"

"Labi?"

"Labi! Jā, tas ir īstais vārds! Hē — es jūtos labi!"

"Tā ir alga par labu darbu!" es viņam paskaidroju. "Kad sirdsapziņa ir tīra, arī gars ir pacilāts."

"Man šķiet, es tagad dzīvošu pavisam citādi," trollis jūsmīgi sauca. "Es taču varu darīt tik daudz labu darbu! Varbūt man iet tev līdzi? Pamest šos Tumšos kalnus! Doties uz kādu nabadzīgu zemi un palīdzēt nelaimīgajiem! Katru dienu pa labam darbam! Kē-hē-hē!"

"Tā ir brīnišķīga doma!" es viņu uzmundrināju. "Zinot, kā tas ir, tu jau vairs nevari dzīvot citādi. Tu nespēj iztikt bez labiem darbiem, tie ir kā atkarība!" Nemēģināšu no­liegt, ka es zināmā mērā jutos lepns uz sevi. Palīdzēt citiem ir briesmīgi patīkami, un ja vēl tu patiešām esi izdarījis ko iespaidīgu…

"Kā tad! Es jau tagad nespēju sagaidīt, kad varēšu izda­rīt nākamo labo darbu! Nemūžam nebūtu domājis, ka esmu uz ko tādu spējīgs!"

"Kamēr nepamēģināsi, neuzzināsi."

"Un tu tiešām ņemtu mani līdzi? Ļautu piedalīties savās dēkās?" kalnu trollis taujāja.

"Par ko tu īsti runā?"

"Nu, es domāju… mēs varētu kopā… nu, tur, ārā…" Viņam aptrūkās vārdu.

"Tu tiešām esi gatavs aiziet no Tumšajiem kalniem?"

"Viens pats es neriskētu. Bet kopā ar tādu biedru kā tu — tā jau būtu pavism cita lieta."

Es uzmetu trollim iesāņu skatienu. Jau atkal sāku nožē­lot savu neapdomīgo palīdzību. Ar tādu radījumu uz kakla noteikti nebūs vienkārši kaut ko dižu pasākt īstajā dzīvē. Bet ko tu padarīsi: kas sākts, tas jāpabeidz.

"Bez vārda runas. Es ņemu tevi līdzi."

Kalnu trollis laidās nelielā, trakoti aizkustinošā prieka dejā un sniedza man roku. Es to paspiedu. Viņa ķetna bija vēl miklāka un lipīgāka nekā mugura.

Mēs raiti soļojām jau vairākas stundas, taču izeja kā ne­bija, tā nebija nomanāma.

"Vai vēl tālu?" es ievaicājos.

"Tā laikam varētu sacīt," trollis ķiķināja un lēkšus ielēca kādā sānejā. "Kē-hē!"

"Ko tu dari?" es saucu viņam pakaļ.

"Atstāju tevi ķezā!" no tumsas skanēja atbilde.

"Ko? Kāpēc tu tā dari?"

Troļļa pēdējie vārdi mani sasniedza no liela tāluma. "Grūti pateikt. Es tomēr esmu kalnu trollis. Citādi nevaru."

Viņa balss jau skanēja tik klusi, ka es vien ar pūlēm spēju ko saklausīt.

"Es tevi ievilināju vēl dziļāk labirintā. Tobrīd, kad mēs satikāmies, tu jau biji gandrīz pie pašas izejas. Kē-hē! Kē-hēhē-hē-hē-hē!"

Pēdējais, ko es dzirdēju, bija šie blējieniem līdzīgie smiekli. Pēc tam atkal paliku gluži viens. Apsēdos un sāku smieties. Tie nebija pārlieku patīkami smiekli, no to atbalss man pašam pār skaustu skrēja šermuļi, ja nu ir kāds padoms, ko es kā ceļamaizi varētu dot līdzi mana dzīvesstāsta lasītājiem, tad tas ir šāds: nekādā gadījumā nepaļaujieties uz kalnu trolli!

Man bija beigas, tik daudz bija pilnīgi skaidrs. Mani spēki bija izsīkuši, jebkādas cerības un ticība (jo īpaši kalnu troļļiem) sabradātas. Biju pārguris un jutos vecs, kā nodzī­vojis vismaz simt dzīvju. Kādā eju krustpunktā, kas man likās ļoti pazīstams, apsēdos zemē un tūdaļ arī aizmigu.

Vēsma ar nelāgām ziņām

Pamodos no tā, ka man ausī lēnītēm pūta viegls vējiņš. Piecēlos sēdus.

"Sveiks!" mani uzrunāja sīka balstiņa.

Es nevienu neredzēju.

"Kur tu esi?" apjucis vaicāju.

"Te, tev deguna galā!" balstiņa šalkoja.

"Es tevi neredzu."

"Mani neredz neviens. Es esmu vēja pūsma."

Šī bija tā pati vēsmiņa, ko jau daudzas reizes biju manījis vēdījam man apkārt. Nekad mūžā nebiju sarunājies ar vēju, taču galu galā varēju pamēģināt.

"Vai tu zini ceļu, kā var tikt laukā no Tumšajiem kalniem?"

"Tad taču es nešaudītos apkārt pa šīm smacīgajām alām," vēsmiņa atbildēja. "Tad es kopā ar brāļiem un māsām trauktos pārrkalniem un jūrām! Kopā ar viņiem stumdītu pa debesīm mākoņus un sakultu varenas vētras! Darītu kaut ko noderīgu, pūstu kuģi pa okeānu vai grieztu vējdzirnavu spārnus — vienalga, ko, taču ne jau šķērdētu savu dzīvi šajā ārprāta labirintā."

"Kā tu te vispār nokļuvi?"

"Ak, puis, — tā bija melnākā diena manā mūžā! Jopro­jām to nolādu ar briesmīgākajiem lāstiem! Bija brīnišķīga, skaidra rudens diena, es slīdēju pāri Tumšajiem kalniem… pilnīgi brīva…" Vēsmiņa smagi nopūtās. "Tad man ceļā ga­dījās tā kalna smaile, visa vienos caurumos. Es pieslīdēju tai klāt, ieskatījos un sev jautāju: interesanti, kā izskatās kalns no iekšpuses… Ieskatījos dziļāk — un tas arī viss. Kopš tā brīža es meklēju izeju. Un kā tu te iekūlies?"

"Mani te iesūtīja skolotājs."

"Naktigalgals?" vaicāja vēsmiņa.

"Jā! Kā tu zini?"

"Man te ir gadījies sastapt jau daudzus, kas lādēja viņa vārdu! To kauli guļ visās Tumšo kalnu labirinta ejās!"

Mani sagrāba auksti šermuļi.

"Varbūt mums vajadzētu samesties uz vienu roku," es ierosināju. "Kopā mēs izeju atradīsim ātrāk."

"Ļoti šaubos," vēsmiņa atcirta un nicīgi nosvilpās. "Tu esi briesmīgi gauss. Kamēr tu te lumpačo, es jau simtreiz esmu pārmeklējusi visu šo gabalu. Un es šajās ejās smoku jau vairāk nekā četrtūkstoš gadu. Tad nu pats saproti, uz ko tu vari cerēt. Kē-hē-hē!" vēsmiņa ņirdzīgi noirdzās, un šie smiekli man nezin kāpēc šķita pazīstami.

Visu laiku smiedama blējošus smieklus, tā manā priekšā sabiezēja un pārtapa kalnu trollī.

"Tagad tu domāsi, ka esmu kalnu trollis," tā runāja tālāk. "Bet es neesmu vis nekāds kalnu trollis. Esmu tikai vēja pūsmiņa, kas pagaidām pieņēmusi kalnu troļļa izskatu. Nu, vai izklausās pārliecinoši, ko?"

Es sasprindzināju visus muskuļus un dzīros lēkt riebī­gajam gnomam virsū, sagrābt viņu aiz rīkles un nelaist vaļā tik ilgi, līdz tas beidzot parādīs, kur ir izeja, — taču piepeši sāka drebēt zeme man zem kājām.

"O, kalnutrīce!" irgājās kalnu trollis. "Tagad tev būtu visprātīgāk izkūpēt gaisā, skaties, kā es to daru! Citādi ne­varu garantēt tavu drošību! Kē-hē-hē!"

Viņš zvaigādams izkūpēja gaisā.

Un es pamodos.

©

Vismaz vienu lietu es nebiju nosapņojis: zeme patiešām draudīgi drebēja. Turklāt tagad izdzirdēju arī troksni — skaļu, briesmīgu un ļoti, ļoti draudīgu. Šķita, tur kaut kas urbjas cauri dzelzs kalna sienai, urbjas neapturami un mērķ­tiecīgi, tieši man virsū. Kalni dārdēja un žņerkstēja, it kā triekdamies cits citā, un brīžiem atskanēja kaut kas līdzīgs atraugām — tik skaļām un dobjām, it kā atraugājies būtu akas dibenā nometies pūķis. Pēc tam atkal sākās briesmīga šņākoņa un sprakšķoņa, kļuva nepanesami karsti, ejas siena

iekvēlojās kā nokaitēta plīts virsma — vispirms sarkana, tad dzeltena un vispēdīgi balta. Tad siena tai vietā vienkārši izkusa un notecēja kā balta verdošas dzelzs jūra. Man va­jadzēja palēkt sānis, lai metāla straume neapplaucētu man kājas. Dārdoņa un žņerkstoņa apklusa. Pa caurumu sienā vēlās melnu, treknu dzelzs dūmu mutuļi. Man pat vairs nebija bail: bailes pārmāca ziņkāre, kas īsti bija izraisījis šo iespaidīgo izrādi. Kad dūmi mazpamazām izklīda pa eju un kļuva caurspīdīgāki, es sienas otrā pusē neskaidri saskatīju kādu radījumu. Tas bija trīsreiz lielāks par mani un viscaur no mirdzoša dārgmetāla.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Tumšo kalnu kāpurs: Tumšo kalnu kāpurs jeb dzelzskāpurs [Capurus inferioris], lai gan pēc izskata tam grūti noticēt, pieder pie parasto slieku dzimtas, tiesa, tas atrodas ļoti augstā attīstības pakāpē.

No vienas puses, Tumšo kalnu kāpuram bioloģiski ir daudz kopēja ar primitīvo matgalvi [Trichocephalus trichiurius], jo īpaši visā tajā, kas saistās ar gremošanas orgāniem, no otras — ar uzbūves ziņā daudz sarežģītāko rortārpu [Hermella compexiensis]. Pieauguši tumšo kalnu kāpuru īpatņi sasniedz aptuveni stepes šķeltnagu vienradža au­gumu, un tādējādi Tumšo kalnu kāpurs uzskatāms par trešo lielāko Camonijas tārpu: augumā lielākas ir tikai -» Lejcamonijas kaļķdēles un -> Midgardas tārpi. Tie graužas cauri Tumšo kalnu metāla slāņiem (jo sastopami vienīgi Tumšajos kalnos) un barojas, izkāsdami no apēstā metāla visas barības vielas. Šim nolūkam daba Tumšo kalnu tār­piem devusi apbrīnojamus gremošanas rīkus, par kuriem tos varētu apskaust kurš katrs plēsīgais zaurs. Pieaudzis Tumšo kalnu kāpurs turklāt spēj arī spļaut uguni gluži kā Brazīlijas lietusmežu salūtpūķis, taču ar salūtpūķiem šos tārpus nesaista radniecība, jo pēdējie pieder pie rēpuļādaiņu ģints, turpretim Tumšo kalnu kāpuru virsma ir gluda kā nopulēta. Tumšo kalnu kāpuru ķermenis viscaur ir no mirdzoša nerūsējoša cēlmetāla. To apakšžokļi formas ziņā atgādina mehānisku lāpstu un ir aprīkoti ar zāģzobiem, kurus klāj dimanta putekļu kārta. Roku vietā šiem kāpuriem ir maigles, kāju vietā — tērauda pakavi, bet ķermeņa apakšdaļa beidzas ar milzīgu metālvīli. Dzelzstārpu mehā­niskā forma ir vedinājusi izteikt minējumus, ka radījums varētu būt mākslīgas cilmes un, iespējams, nāk no citas planētas vai dimensijas. Tomēr ticamāk ir, ka daba, radīdama būtni no dzelzs, ir atradusi veidu, kā turēties pretim dzīvībai naidīgajai videi Tumšajos kalnos. Pēc visa spriežot, auguma un spēka attiecības ziņā Tumšo kalnu kāpurs ir stiprākais radījums mūsu kontinentā; ārējā izskata ziņā viens no iespaidīgākajiem Camonijā, un bīstamības ziņā to var salīdzināt tikai ar visēdāju zobenzobzauru, kuram atņemti mazuļi.

Te nu profesors Naktigalgals pārspīlē! Jā, es piekrītu, radījums, kas stāvēja manā priekšā, iebridis verdošas dzelzs peļķē un pats to nemaz nemanīja, izskatījās ārkārtīgi bīs­tams. Es tagad itin mierīgi varētu šīs asinskārīgās leģendas stiprināšanai stāstīt, kā es uz dzīvību un nāvi cīnījos ar šo monstru, taču manā dzīvē elpu aizraujošu piedzīvojumu

jau tāpat ir pārpārēm un es neizjūtu ne mazāko vēlēšanos pielikt roku Camonijas sabiedrības maldināšanā ar sadomā­tiem stāstiņiem par briesmīgo Tumšo kalnu kāpuru. Tādas "literatūras" jau sadriķēts diezgan, visādas grāmateles ar tādiem nosaukumiem kā "Mana cīņa ar Tumšo kalnu kā­puru, jeb Sātans no cēlmetāla", kurās dažnedažādi šķietami Tumšo kalnu kāpuru pazinēji stāsta par savām izdomā­tajām uzvarām. Patiesībā neviens no šiem rakstnieķeļiem Tumšajos kalnos nav ne kāju spēris un viss, ko viņi zina par šo miermīlīgo radījumu, ir iegūts, otro un trešo reizi pārgremojot citu sniegtās ziņas, lielāko tiesu kaut kādas stāstītas un pārstāstītas pasaciņas vai citas tikpat šaubīgas grāmateles.

Tumšo kalnu kāpurs [turp.]: dzelzskāpura izcelsme tīta aizvēstu­res tumsā, un ziņas par to rodamas vien teiksmās un leģendās, kurās zinātniski nav iespējams atdalīt graudus no pelavām. Sena Camoni­jas teika stāsta, ka pirmie dzelzskāpuri ir izrāpojuši no milzu ciklopa izkārnījumiem, savukārt cita leģenda apgalvo, ka tie dzimuši no pērkondieva asarām [-> Tumšo kalnu negaiss]. Taču ir skaidrs, ka pir­mie dzelzskāpuri acīmredzot dzimuši pirms vairākiem simtiem gadtūkstošu, citādi tie nebūtu varējuši pagūt tik briesmīgi sacaurumot Tumšos kalnus. Stingra zinātniska pamatojuma tam vēl nav, taču var uzskatīt, ka dzelzskāpuri ir ne tikai radniecīgi pārējām tārpu dzimtas sugām, bet arī termītiem: uz tādām domām vedina Tumšo kalnu caurumainība, kas atgādina termītu būves.

Dzelzskāpurs ir vienpatis. Retumis diviem kāpuriem gadās sastap­ties, taču neviens par otru neliekas zinis. Ņemot vērā, ka dzelzskāpuri neveido nekādas attiecības ar sev līdzīgajiem, kļūst saprotams, ka viens no lielākajiem neatbildētajiem jautājumiem Tumšo kalnu kāpuru pētniecībā attiecas uz to vairošanos. Atbildi sniedz vēl kāda Camonijas teiksma, kurā stāstīts par "Lielo kāpurieni"— kāpuru ka­ralieni, kas dzīvo dziļi Tumšajos kalnos un dēj tērauda olas, no kurām šķiļas dzelzskāpuri. Tomēr zinātnisku apstiprinājumu šis minējums pagaidām nav guvis.

Kāpurs nepievērsa man ne mazāko uzmanību. Ja viņš vispār mani pamanīja, tad aptuveni tā, kā varētu pamanīt mušu uz sienas. Tas vienkārši turpināja darīt savu darāmo: piečāpoja pie ejas pretējās sienas, atplēta savu nerūsējošā tērauda muti un izšāva brangu liesmu mēli.

Tad kāpurs ar nagiem izrāva no sienas lielu puskusušas dzelzs gabalu, iemeta rīklē un bez mazākā troksnīša norija. Vienā acumirklī tas bija izurbis kalnā jaunu eju un ierāpās caurumā. Es esmu viens no nedaudzajiem, kam palaimējies redzēt, kā šī radība lauž ceļu Tumšajos kalnos.

Tad izkūst dzelzs, tad mūris salūst,

Un jaunā ailē gaisma rist,

Var sejā vēja pūtu sajust

Un priekšā ceļu ieraudzīt.

Kas tad tas?

"Tumšo kalnu kāpurs" [poēma]: septiņdesmit astoņus pantus garš dzejnieka Hildegunsta fon Mītenmeca dzejojums, tiek uzskatīts par Camonijas retbūtņu apdzejas virsotni.

Retbūtņu apdzeja? Vai tā nebija visizsmalcinātākā Ca­monijas dzejas mākslas disciplīna, kurai spēkus veltījuši tik daudzi viduvēji poēti? Kāds tam vispār sakars ar dzelzskāpuru?

Retbūtņu apdzeja: Camonijas dzejas mākslas cildenākais žanrs. Dzejnieks identificējas ar dzīvām būtnēm, kurām gandrīz nav līdzi­nieku, piemēram, cenšas izteikt -» glābējzaura vai Tumšo kalnu kā­pura izjūtas, tādējādi aizgūstot tādu skatījumu uz dzīvi, kāds rakstu­rīgs vien retām, izredzētām būtnēm. Par retbūtņu apdzejas virsotni tiek uzskatīta Hildegunsta fon Mītenmeca poēma -» "Tumšo kalnu kāpurs".

A, tagad viss skaidrs. Es zināju no galvas gandrīz visus Hildegunsta fon Mitenmeca sonetus, tomēr "Tumšo kalnu kāpuru" nebiju pievārējis, tas bija pārlieku garš.

"Tumšo kalnu kāpurs" [poēma] [turp.]: fon Mītenmecs identifi­cējas ar Tumšo kalnu kāpuru un ārkārtīgi precīzi apraksta tā grūtību pilno ceļu cauri dzelzs iežiem. Pēdējā pantā fon Mītenmecs ļauj kāpuram atrast ceļu uz brīvību, tādējādi piešķirdams jēgu vientuļā radījuma šķietami absurdajai dziņai. Dzejnieks šajos pantos slavina čaklā darbā pavadītu dzīvi un netieši norāda, ka darbam vienmēr ir augstāka jēga.

Kā gan citīfdi! Ja kādam vispār ir pa spēkam atrast izeju no Tumšo kalnu labirinta, tad tas ir dzelzskāpurs. Man vajag tikai neizlaist no acīm viņa dzelžaini mirdzošās pēdas un gaidīt; agri vai vēlu izkusīs kāda siena, aiz kuras sāksies brīvība. Es piesardzīgi izlīdu pa caurumu, kas jau pamazām atdzisa, un iegāju nākamajā ejā. Kāpurs jau atradās vienu soli tālāk un ar savu metinātāja elpu patlaban dedzināja caurumu aiznākamajā sienā. Beidzot man bija taustāmas izredzes izkļūt no šī labirinta. Lai dzīvo pamatīga izglītība, nekas nevar būt vēl vērtīgāks!

Kapura ceļš

Sekot kāpuram nemaz nebija tik grūti. Arī tad, ja es pie­nācu pavisam tuvu, tas nelikās mani redzam, un vienreiz, kad uz brīdi biju izlaidis to no acīm, pēc kūpošajiem cauru­miem tuneļa sienās un lūstošas dzelzs brākšķoņas itin viegli uzminēju, kurp viņš virzās.

Par izpriecām gādāja leksikons, kas nezin kāpēc nemitīgi cēla priekšā poēmu "Tumšo kalnu kāpurs". Es vēl šobalt­dien atceros to no galvas:

Lai dzelzu sienas kūst man tekās,

Man priekšā ceļš vēl ciets un spīvs.

Nost ar tumsas spogubekām.

Racējs nākotnē kļūs brīvs!

Kam gars ir možs, tam gribā rosme Sev kalnos ceļu droši lauzt.

No klusuma dzimst elles troksnis,

Bez tā šos kalnus nevar grauzt.

Bēg kalnu troļļi baiļos baros,

Kur klintīm cauri graužos es,

Ir kalnu graušana mans arods Un manas dzīves virsotnes.

Jā, nudien, šis Hildegunsts fon Mītenmecs patiešām prata iejusties dzelzskāpura ādā. Jo īpaši man patika pants par kalnu troļļiem.

Vienīgā nelaime bija tāda, ka šis kāpurs acīmredzot vis­pār nepazina nogurumu. Tas ne reizi neapstājās atpūsties un, šķiet, nekad negulēja — vai vismaz negulēja tikmēr, kamēr es tam sekoju.

Tumšo kalnu kāpurs [turp.]: Tumšo kalnu kāpurs pieder pie vienguļu ģints, t. i., tas guļ tikai reizi mūžā, toties 14 gadu pēc kārtas. Tas notiek drīz pēc tam, kad kāpurs ir nosvinējis savu divsimto gads­kārtu. Guļas laikā tas izmanto uzkrātās dzelzs rezerves un ieelpo tikai reizi mēnesī.

Kad es trīs dienas biju turējies cieši dzelzskāpuram uz pēdām, mani spēki bija galā. Šī radījuma ātrums un milzīgais čaklums bija kaut kas prātam neaptverams. Es arvien biežāk biju spiests apsēsties, lai atvilktu elpu, un dažkārt turpat ieslīgu īsā snaudā. Reiz, kad uztrūkos no

miega, dzelzskāpurs bija pazudis. Pēdējais caurums bija sen atdzisis. Lai kā es piepūlēju dzirdi, nespēju saklausīt ne žvadzoņu, ne dārdoņu. Un manā priekšā bija eju sazarojums. Ja es tagad nogriezīšos nepareizi, visi mani pūliņi izrādīsies veltīgi.

Pa labi — viens, pa kreisi — divi.

Tāds ir mans cēlais vienreizviens.

Es šādā taktī skaitu dzīvi;

Uz priekšu rit mans pavediens.

Pēdējais kāpura caurums veda pa kreisi, tādēļ tagad es, paklausīdams poēmai, divas reizes nogriezos pa labi. Man nebija ne mazākās pārliecības, ka, klausīdams Hildegunstam fon Mītenmecam, es rīkojos pareizi, — kas zina, varbūt viņš to visu bija izzīdis no pirksta.

Taču man nebija izvēles. Un jā, nudien: nākamajā ejā es ieraudzīju diezgan svaigu kāpura rakumu. Pārkāpu pāri kūpošai dzelzs peļķei, iebāzu galvu nākamajā caurumā un ausījos — ak, kāda atpestīšana: tur dārdinājās un žvadzi­nājās dzelzskāpurs! Es teciņus metos uz to pusi. Ērmoti, taču apkārt viss, likās, kļuva arvien gaišāks. Iegriezos kār­tējā ejas līkumā un ar galvu pa priekšu ieskrēju gaismas sienā.

Tad izkūst dzelzs, tad mūris salūst,

Un jaunā ailē gaisma rist,

Var sejā vēja pūtu sajust

Un priekšā ceļu ieraudzīt.

Caurums

kalnā

Kamēr manas acis lēnītēm pierada pie gaismas, es stā­vēju, ļaudamies vēsam vējiņam, un skatījos uz dzelzskāpuru, kurš man priekšā kluknēja apaļā caurumā, kas veda

brīvībā. Es bezbailīgi piegāju tuvāk un apstājos tieši blakus. Arī tagad tas nelikās par mani zinis: iespējams, arī to bija aizgrābis skats, kas pavērās mūsu priekšā. Lejā tālē sniedzās Tumšo kalnu galotnes, kas dūrās cauri baltam, vataini pū­kainam līdzenumam. Acīmredzot mēs atradāmies vienā no kalnu augstākajām virsotnēm, un ainava mums pie kājām bija miglā tīta. Manus no aukstuma stīvos locekļus glāstīja saules stari, sirdi pārņēma cerība.

Tad saulei priekšā aizlīda trekns, melns negaisa mākonis un vienā mirklī kļuva briesmīgi auksti. Es izliecos laukā un lūkojos lejup, daudzus kilometrus dziļā dzelmē. Tumšo kalnu sienas bija gludas kā noslīpēts marmors, pat vistalan­tīgākais alpīnists to virsmā neatrastu ne mazāko tverekli. Dzelzskāpurs nočāpstināja un nošņaukājās. Tas tramīgi dīdījās un izgrūda tādas skaņas, kas izklausījās apmēram pēc: "Ā-ā-ā!" un "Ē-ē-ē!" Tad piepeši tas apcirtās un iebēga tunelī. īsu acumirklīti vilcinājies, es viņam sekoju. Ko man deva izeja tādā augstumā? Mana vienīgā cerība bija palikt pie kāpura un cerēt, ka agri vai vēlu tas izvedīs mani laukā cik necik zemāk.

Kāpurs skrēja ļoti atri, ka šķita — kur deguns radīja, taču arvien kalnā iekšup. Un es rikšoju tam nopakaļ.

BOOOOOOONNNNNNGGGGG!

Kas tad nu? Zvans? Kalna vidu pēkšņi skanēja zvans? Dzelskāpurs apstājās kā iemiets.

BOOOOOOONNNNNG!

Vel viens zvana sitiens, nedaudz klusāks un talaks.

BOOOOOOOOONNNNNNNNGGGGGG!

Zvans noskanēja trešo reizi, skaļāk un tuvāk nekā pirmīt.

"Ā-ā-ā!" un "Ē-ē-ē!" dvesa kāpurs.

Tad sākās apdullinošs troksnis, neko tādu savā mūžā _ *♦> _ _ vel nebiju dzirdējis: neskaitāmi zvana dimdieni, kas vibrēja nemitīgās atbalsīs, it kā es sēdētu zvanā, uz kura gāztos ak­meņu krusa.

BONGBONGBONGBONGBONGBONG

BONGBONGBONGBONGBONGBONG

BONGBONGBONGBONGBONGBONG

BONG!!!!!!!

Toreiz es vēl nezināju, kā ir, kad Tumšajos kalnos sākas negaiss. Šajā kalnājā lija reti, patiesībā nekad, taču, ja nu reiz nelaiks bija uznācis, tad ne pa jokam.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Negaiss Tumšajos kalnos: tā kā Tumšie kalni sastāv no dzelzs, atmosfēra virs tiem pastāvīgi ir stipri uzlādēta. Negaiss šajā apvidū ir |oti reta dabas parādība, taču, ja nu reiz ducināšana sākas, tad tai

seko tāds nelaiks, ka to vispār nevar salīdzināt ar citām dabas katas­trofām; ļaudis to dēvē par "Negaisu Tumšajos kalnos" jeb par "Dievu dusmām".

Dažu minūšu laikā virs kalnāja kilometru augstā grēdā sablīvē­jas gigantiskas, melnum melnas lietus tūces, un sāk krist lāses, kas lieluma un smaguma ziņā ir salīdzināmas ar podiņu krāsnīm. Viena Tumšo kalnu lietus lāse var piepildīt vannu un nosist alni. Miljoniem zibeņu sekundē pārvērš nakti par dienu, šaudoties tādos virzienos un trajektorijās, kādas parastām elektriskām izlādēm normālos apstākļos nav pa spēkam. Gari, šmaugi zibeņi šņākdami triecas ielejās, radīdami svelotus baltu dzirksteļu ūdenskritumus; citi, plati kā ielas, šķeļ pušu kalnus. Kā trakas komētas krīt lodveida zibeņi; kur tie ķer, tur notiek jaudīgi sprādzieni un paliek kūpoši verdošas, izkausētas dzelzs krāteri. Zibeņiem mēdz būt dažnedažādas formas un aprises: vieni lokās pāri kalniem kā milzīgas čūskas, citi ir īsi un smaili kā šķēpi un trāpījuma vietā vēl brīdi paliek stāvus un vibrē. Visu laiku skan pērkona dārdieni, un, tos dzirdot, šķiet, ka Tumšajos kalnos ar lokomotīvēm ārdās prātu zaudējušu milžu banda.

Mēs no tā visa manījām pirmās milzīgās ūdens lāses, kas triecās pret dobajiem kalniem, tos dimdinot kā zvanus. Tad sākās pērkons, ko tūkstošreiz pastiprināja tuneļa sienu atbalsis. Man vēl nekad mūžā nebija gadījies dzirdēt tik briesmīgu troksni.

Pirmo reizi jutos priecīgs, ka atrodos dziļi Tumšajos kal­nos. Ja dabas stihija pavisam satrakosies, labāku patvērumu nekā daudzus kilometrus biezi dzelzs slāņi nevarēju vēlē­ties. Tomēr dzelzskāpurs, šķiet, bažījās. Tas griezās uz riņķi, smilkstēja un it kā kaut ko meklēja.

"Ā-ā! Ē-ē! Ā-ā! Ē-ē! Ā-ā! Ē-ē! Ā-ā! Ē-ē!"

Redzot, cik satraucies ir tik brašs un sparīgs, caurcau­rēm nesatricināms radījums, arī es sāku raizēties. Kāpēc tas tik trakoti baidās no negaisa, mēs taču atrodamies kalnu dzīlēs?

Negaiss Tumšajos kalnos [turp.]: Tumšie kalni ir poraini, neskai­tāmās izgrauztās ejas tos sacaurumojušas kā termītu pūzni [-> Tumšo kalnu kāpurs]. Daudzas no šīm ejām ved laukā no kalniem, un tādējādi kalnu sienās ir pulka atveru, pa kurām ērti var ieplūst Tumšo kalnu negaisa ūdens masas, kas mutuļodamas brāžas cauri kalniem un tos izskalo tīrus. No kalnu higiēnas viedokļa tas ir uzteicams fakts, taču, ja kalnu iekšienē atrodas dzīvas radības, tām draud nāves briesmas. Tumšo kalnu pirmiedzīvotājiem, piemēram, -» Tumšo kalnu kāpuram un -» kalnu trollim, daba devusi spēju pārdzīvot šo dabas katastrofu. Piemēram, Tumšo kalnu kāpuri spēj aizturēt elpu pat divas stundas ilgi.

Briesmas

Es jau nu gan nebiju Tumšo kalnu pirmiedzīvotājs, un man daba nebija devusi nekādas spējas palikt dzīvam pārvarīgos plūdos. Lielās, smagās ūdens lāses sākumā plūda pa ejām kā urdziņas, kas pamazām, šļākdamās lejup, pār­tapa strautos un vispēdīgi kļuva par mutuļojošām upēm. Dažās vietās visa eja jau bija pilna ar lietusūdeni gluži kā caurule. Es atrados nāves briesmās, tikai pats to vēl nezināju.

Dzelzskāpurs bija ejas sienā atradis izvirzījumu un cieši ieķēries tajā ar saviem tērauda nagiem. Tas saknieba varenos žokļus un spiedās pie sienas. Tā dzelzskāpuri ir iemanīju­šies pārlaist negaisu Tumšajos kalnos: tie ieķeras klintīs un, aizturējuši elpu, gaida, līdz plūdi pārskries.

Ūdens masas, kas dārdēdamas gāzās pa ejām, izspieda no tām gaisu un sakūla vētru, kas vēstīja katastrofu. Bei­dzot, sajutis, kā manu spalvu pluina vējš, arī es nopratu, ka gaidāms kaut kas ļoti nepatīkams. Troksnis bija tāds, it ka pa tuneli tuvotos metro vilciens. Tad gar stūri izbrāzās upe.

Man virsū brāzās liels, apaļš mutuļojošu putu korķis. Tas pāršļācās pāri dzelzskāpuram un vēlās uz manu pusi. Es metos skriešus, taču gandrīz tajā pašā brīdī ūdens sakļāvās man virs galvas.

Zem ūdens

Es protu aizturēt elpu, un man tas labi sanāk, tomēr divas stundas — tik daudz man nebūtu pa spēkam. Atbil­stoši sagatavojies, pēc meditācijas un dažiem elpošanas vin­grinājumiem, es varu aizturēt elpu uz divdesmit minūtēm.

Jūrā gadās visādi — pāri gāžas lieli ūdens blāķi, tu ar visu kuģi nonāc jūras dibenā, tevi var aprīt valis, tevi dzelmē var ievilkt milzu astoņkājis; īsi sakot, cienījams plaušu tilpums ietilpst jūrasfeča pamataprīkojumā. Taču šoreiz man nebija iespējas nodarboties ar meditāciju, kur nu, es pat nepaguvu kā pienākas ievilkt plaušās gaisu.

Vienā acumirklī biju nonācis ūdens mutuļa viducī, un tādam, kas ilgu laiku dzīvojis īpaši sausā vidē, tas ir sevišķi spēcīgs šoks. Ūdens strāva trieca mani pa eju labirintu kā lodi, ausis plēsa pušu traka dārdoņa, un es redzēju vienīgi baltu dzirksteļu spietu, kas radās no ūdens blāķa milzīgā spiediena uz maniem acu āboliem. Pēc tam es vairs nere­dzēju neko, jo instinktīvi un saprātīgi aizvēru acis. Tā nu es šāvos pa tumsu akls un viegls kā sausa lapa, nemitīgi griez­damies pats ap savu asi.

Lēni lēnītiņām sevi lika manīt gaiss, kas atradās man plaušās. Normālos apstākļos gaiss ir biežs viesis, tas pastā­vīgi nāk un iet, ieelpojot tas iekāpj elpvada liftā, nobrauc lejā plaušās, tur brītiņu pagrozās un tad ar izelpu tādā pašā ceļā dodas laukā. Turpretim šajā gadījumā gaiss palika plaušās. Kad bija pagājis neilgs brīdis, tas itin kā izpletās un sāka grūstīt plaušu sieniņas kā ieslodzīts zvērēns, kas izmisīgi meklē izeju no sprosta. Lai uz mirkli aizmirstu par šo pagalam nepatīkamo sajūtu, riskēju uz brīdi atvērt acis.

Ljas sienu blāzmas caurstrāvotais ūdens bija apbrīnojami

dzidrs, es redzēju pat burbulīšus, kas man apkārt dejoja neprātīgu baletu. Burbuļi! Katrā tādā burbulītī bija kāds nieks skābekļa; daudzos burbuļos varbūt sanāktu veselam elpas vilcienam — un šeit to bija tūkstošiem! Kas zina, var­būt tā bija vēja pūsmiņa, ko es biju sastapis kalnu labirintā. Vajadzēja vien tikt šiem burbuļiem klāt un izsūkt no tiem dzīvības glābēju skābekli! Es savilku lūpas kā īsu kokteiļa salmiņu un, mežģīdams kaklu, stiepu galvu uz to pusi, kur virpuļoja brango burbuļu virtene.

Tieši tajā brīdī, kad biju aizsniedzies līdz tās galam, visa pestījošo skābekļa lodīšu ķēde draudzīgi palielināja ātrumu. Sparīgi irdamies ar ķepām, es tai sekoju un ātri vien saīsināju attālumu, kas mūs tagad šķīra. Vēl tikai trīs vēzieni! Viens… divi… un… traks ūdens virpulis izrādījās āt­rāks: tas saķēra burbuļu čūsku un kopā ar to nozuda tumšā sānejā.

Es aiz vilšanās iebrēcos un tā zaudēju arī pēdējo skā­bekļa kripatiņu, kas vēl bija palikusi man plaušās. Tā droši vien jūtas zemūdene, ko teju, teju sadragās pārvarīgs ūdens spiediens.

Tad es ieraudzīju kalnu trolli. Tas ir, man šķita, ka redzu kalnu trolli — jo visdrīzāk tas bija tikai redzes māns, ko uzbūra pēc skābekļa izslāpušās smadzenes. Kalnu trollis peldēja man garām, izstiepies uz muguras un aizlicis rokas

aiz galvas. Tas neizturami lēni mani apdzina, draudzīgi uz­smaidīja un, vēl piemiedzis ar aci, nozuda aiz stūra. Tās bija beigas, par to nebija ne mazāko šaubu. Mani iekšējie orgāni bija uzpūtušies līdz pēdējai iespējai, vēl mirklis — un es uzsprāgšu. Acis izlīda no pieres, un ausīs dunēja, it kā es stāvētu Niagaras ūdenskrituma pakājē. Likās, mutuļojošais ūdens plūst man tieši dzīslās un piepilda manas plaušas. Uznāca briesmīga klepus lēkme.

Pietiks, laiks darīt tam galu, tagad un pavisam. Es vien­kārši atvēršu muti, un lai tajā ieplūst ūdens; jebkas būs labāks par šīm mokām. Tā nu es atvēru muti un ieelpoju, būdams gatavs noslīkt.

Taču manas nabaga plaušas piepildīja nevis nāvējošs ūdens, bet tīrs, dzīvinošs kalnu gaiss!

Lietus ūdens bija atradis ceļu uz brīvību un iznesis mani no kalniem tieši pa to caurumu, kuru pirms brīža bija iz­grauzis dzelzskāpurs.

Beidzot es biju brīvs.

Izeja

Bet par kādu cenu! Izeja atradās apmēram piecu kilo metru augstumā. Es gāzos lejup kā zivs, kas iepeldējusi ūdenskritumā. Šis ūdenskritums nebija visai plats, toties visnotaļ augsts. Skats uz Camonijas tālēm noteikti bija gran­diozs, taču man diemžēl nebija laika priecāties par pano­rāmu. Mana dzīve Tumšajos kalnos piepeši bija galā.

I

Pāreja no šis pēdējās dzīves uz nākamo noritēja zibens ātrumā ("noritēja" gan nav īstais vārds, drīzāk jau "no­šļācās"). Es gāzos dziļumos, un līdz brīdim, kad ietriekšos zemē, vēl bija atlikuši apmēram divi kilometri. Šādos ap­stākļos bija nepieciešama ārkārtīgi precīza visu garīgo un fizisko spēku koordinācija.

"Sardīnes eļļā," man galvā skaidri un gaiši sacīja kāda balss.

Ko?

"Sardīnes eļļā."

Izklausījās pēc profesora Naktigalgala, bet kā viņam šādā brīdī ienācis prātā gvelzt par sardīnēm eļļā?

"Zināšanas ir nakts," teica Naktigalgala balss.

Vēl tikai pusotrs kilometrs. Jau varēja saskatīt, ka ūdens­kritums šļācas tieši meža ezerā. Tiesa, gāžoties lejā no tāda augstuma, nav lielas starpības, vai tu nositīsies uz betona vai uz ūdens virsmas. Patiesībā klasisks glābējzauru gadījums. Taču neviens pterodaktils tuvumā nebija manāms. Varbūt es atrados tieši tajā kvadrantā, kas, Makam aizejot pensijā, bija palicis nepieskatīts.

" tyrannosaurus rex."

Acīmredzot leksikons man prātā spēj spert laukā tikai nesakarīgus šķirkļu nosaukumus.

"Zināšanas ir nakts!"

Vēl tikai kilometrs.

Ar šo pateicienu Naktigalgals allažiņ centās mūs pamu­dināt domāt dažnedažādos virzienos. Ko vēl viņš teica?

"Sardīnes eļļā."

Nu, jā, sardīnes eļļā. Sardīnes eļļā ir ārkārtīgi sātīgas. Tās atrodas bundžā. Bundžu vajag attaisīt. Naktigalgals sardīņu bundžu attaisīja ar prātu.

"Baktērijas."

Naktigalgals bija aplipinājis mani ar sava intelekta bak­tērijām. Vai viņš grib teikt, ka arī es esmu spējīgs uz tādiem pašiem gara varoņdarbiem?

Vēl, aptuveni lēšot, astoņsimt metru.

"Tyrannosaurus Rex."

Profesors bija pārvērties par dinozauru. Tātad ar domu spēku ir iespējams pārvērsties. Vai man jāpārvēršas par di­nozauru? Kāds no tā labums? Es tikai kļūšu vēl smagāks un nositīšos ar vēl lielāku blīkšķi. Sešsimt metru.

"Sardīnes eļļā."

Man jāpārvēršas par sardīni! Zivs, kas iepeldējusi ūdenskri­tumā. Tas jau izklausījās daudz jēdzīgāk. Ja es būšu sardīne, tad triecienā noteikti palikšu dzīvs. Bet kā Naktigalgals to dabūja gatavu? Viņam bija septiņas smadzenes. Man tikai vienas.

"Zināšanas ir nakts!"

Tumsa. Protams. Intelektuālās spējas tumsā pieaug. Aiz­vēru acis. Piecsimt metru.

Domāju par sardīnēm. Manu gara acu priekšā parādījās vesels zivju bars. Sidrabaini zibinot sānus, tās slīdēja pa ūdenskritumu lejup, kopā ar mani tuvodamās dzelmei.

Vēl četrsimt metru.

Sardīnes ceļš

Es pārvērtos, taču ne par sardīni. Kļuvu par vienšūni, uz mata tāpat kā Naktigalgals toreiz klasē. Augu lielāks un pārtapu daudzšūnī, mazītiņā, spulgā zivtiņā. Manu caur­spīdīgo ādu pārklāja zvīņas, man izauga žaunas un spēcīgas spuras. Jutu, kā mani skeleta kauli kļūst lielāki un izturī­gāki. Elpoju ūdeni, it kā tas būtu svaigs gaiss. Visgalā biju pārvērties par sardīni.

Ūdens pašķīrās, man apkārt uzmutuļoja vesels burbuļu orkāns. Pats gandrīz nemanīdams, biju ieniris ezerā. Man gribējās tikt uz ūdens virsu, un es sparīgi savicināju spu­ras, taču tās nebija spuras — man atkal bija ķepas. Izniru no dzelmes im dziļi jo dziļi ieelpoju gaisu. Acīmredzot es vairs nebiju sardīne, jo līdz krastam ar savām smagajām, piemirkušajām drēbēm un slapjo spalvu man bija pagalam grūti aizpeldēt.

Izkāpu krastā, izgriezu ūdeni no drēbēm un izpurināju spalvu. Kails un mazliet stīvs, taču visnotaļ dzīvs un apmie­rināts apsēdos ezermalā un pārlaidu skatienu apkārtnei.

Piekrastē auga varenas egles, un es kāri ievilku plaušās svaigo, pēc skujām smaržojošo meža gaisu. Pa debesīm vēl joņoja brangi negaisa mākoņi, tomēr negaiss jau bija bei­dzies un vietumis pa spraugu starp mākoņiem manīja pat rietošās saules liesmaino blāzmu. Varēju justies pagalam apmierināts. Biju ne tikai izkūlies no kalnu eju labirinta, bet vēl arī divreiz izsprucis nāvei no nagiem — nebiju noslīcis un nebiju nosities. Kā īsti tas notika?

Vai es patiešām biju pārvērties par zivi? Vai varbūt Nak­tigalgals ar sava leksikona palīdzību bija mani nohipnotizē­jis un licis uzvesties kā zivij?

Lai nu būtu, kā būdams. Viņš bija palīdzējis man nonākt jaunā dzīvē.