Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

5.Mana navigatora dzīve

Svīteris un bikses

Pirms sāku strādāt navigatora amatā, Maks man sagā­dāja darba drēbes. Mēs parasti pārvietojāmies lielā augstumā, retinātā gaisā, un tur arī tādam, kas staigā lāča kažokā, ir stipri auksti.

Maks nosēdināja mani kāda kalna virsotnē, uz divām stundām nozuda un atgriezās ar diviem apģērba gaba­liem — biezu, sarkanu svīteri un gaišzilām biksēm.

"Tās es dabūju vienā zemnieku sētā," Maks teica. "Bija izkārtas uz auklas žāvēties. Es to neuzskatītu par zagšanu. Varbūt mēs šo drēbju pirmajam valkātājam reiz izglābsim dzīvību."

Skatoties uz visu no augšas, var redzēt lielās sakarības. Tajā gadā, kad biju Maka navigators, iemācījos milzum daudz lietu, kas vēlāk ļoti noderēja manā jūras lāča dzīvē. Tā, piemēram, es vienmēr biju domājis, ka pasaule ir ūdens baļļa, kurā peld dažas salas. Sēdēdams Makam uz mugu­ras, redzēju, ka pasaule ir milzīga lode, ko daļēji klāj ūdens, bet daļēji — plaši kontinenti. Agrāk es nebūtu ticējis, ka vienlaidu klājienā varētu būt lielas zemes platības. Reizēm mēs nedēļām ilgi lidojām pāri lieliem līdzenumiem, un jūra vispār nekur nebija manāma. Es pirmo reizi redzēju varenas kalnu grēdas, lielas upes, ezerus un mūžamežus. Maks izvi­zināja mani pāri polam, un es ne pa jokam brīnījos par šiem kalniem no tīra ledus. Redzēju džungļus, zaļu un bezgalīgu milzu koku jūru, kuru lapotnē reizumis pavīdēja ugunsvēmēju pūķu galvas. Mēs riņķojām ap aktīviem vulkāniem un sildījāmies svelmes avotos, kas izplūda no to varenajiem ugunsstabiem.

Visur slēpjas briesmas

Maks man parādīja tuksnešus; reizēm tie bija smilšu klajumi, reizēm krāsainas klintis. Un viņam nekad neapnika stāstīt par visādām ģeoloģiskām sakarībām. Viņš man iz­skaidroja alpu šļūdoņus un kūdras tīreļus, plūstošo smilšu ■ līkšņas, vatu jūras un zemestrīču plaisas. Maka skatījums

uz pasauli lielā mērā bija profesionāls, viņš visur redzēja slēptas briesmas. Tīreļos, purvos un zemes plaisās var iekrist, šļūdoņu lavīnas var nogāzties tev virsū, Vatu jūrā uzglūn slapja nāve. Lidodams pāri mežam, Maks automā­tiski skatījās, vai tur nav bīstamu zvēru un dēmonu, un lēsa, cik liels ir sausuma ugunsgrēka izcelšanās risks; upes mūs interesēja kā iespējama piraju mītnes vieta (izpēte ir vien­kārša: iemet beigtu zivi — ja ūdens sāk mutuļot, uzstāda brīdinājuma zīmi), jūras — haizivju aspektā, bet ezeri — no ūdensčūsku, plēsīgo salamandru un milzu krokodilu viedokļa.

Leduskalns, kas lēni dreifē rietošās saules blāzmā, Ma­kam bija nevis elpu aizraujošs skaistums, bet briesmas jūr­niekiem, mūžameža ūdenskritums — nevis ilgota veldze, bet drauds nepieredzējušam upju kuģotājam, mākoņu grēda virs Kārību jūras salas viņam bija nevis dabas glezna, bet tropu taifūna pazīme. Pat nedzīvs tuksnesis Maka bargā skatiena gaismā izrādījās šaušalains nāves gadījums: indīgas ķirzakas, milzu zirnekļi un fluorescējoši skorpioni, kas slap­stās zem akmeņiem, fatamorgānas, kas ved maldināšanā lēt­ticīgus nelgas, un saulesdūrieni, no kuriem var sajukt prātā.

Bīstama var būt ne tikai vētraina, bet arī rāma jūra; nīkstot bezvējā, bojā aiziet vismaz tikpat daudz jūrnieku kā orkānos. Tik drūmi Maks uz dzīvi raudzījās tāpēc, ka viņa darbs bija diendienā gādāt par visiem un katru. Ikvienas briesmas, gan lielas, gan mazas, viņa ādā ievilka grum­biņu, un tā viņš mazpamazām bija kļuvis par lidojošu bažu karti.

Maiņu sistema

Glābējzauri pārrauga pasauli saskaņā ar sarežģītu darba maiņu sistēmu, kuru man tā arī neizdevās līdz galam sa prast. Visu zemes virsu tie ir sadalījuši kvadrantos, un katru kvadrantu pieskata viens pterodaktils. Lai nevienam neuz­māktos apnikums, pēc zināma laika kvadranti tiek pārdalīti no jauna.

Reizēm Maks kaut kur nemīlīgas klints galā sastapa kādu citu zauru. Tādās reizēs es parasti bikli tupēju maliņā un klausījos, kā viņi apmainās ar jaunumiem, stāstīdami, kāds kuram kvadrants tiks nākamajā gadā, dalīdamies ar savām atziņām glābšanas tehnikas jomā, baumodami par citiem zauriem un reizēm pat pārmīdami pastīvus jokus. Glābējzauri pēc savas dabas ir savrupnieki, saviesīga tērzē­šana nav viņu stiprā puse, un tas attiecas uz visiem šīs sugas pārstāvjiem bez izņēmuma.

Pa šo laiku biju krietni nokrities svarā. Garajos pārlido­jumos es Makam uz muguras nodarbojos ar brīvajām kus­tībām: atspiedos no guļus stāvokļa, taisīju pietupienus un vēderpresi. Reizēm, ieķēries viņa nagos, es pievilkos gluži kā līdztekās. Maks rūpējās par piemērotu uzturu. Nosēdi­nājis mani kaut kur augstā koka galotnē vai kalna virsotnē, viņš aizlidoja prom un atgriezās ar pilnu knābi augļu un dārzeņu. Mēs klusēdami sukājām tos iekšā un priecājāmies par skatu. Drīz biju atguvis savu agrāko svaru un pat uz­audzējis šādus tādus muskuļus.

Es tā arī nespēju izdibināt, kā Maks zināja, ka jāsteidzas, jo kāds ir nokļuvis briesmās. Laikam jau tas bija instinkts.

Lielākoties bija tā, ka mēs vienkārši tāpat, bez mērķa, kaut kur lidojām, un tad Maks piepeši paslēja galvu un, sasiz­dams spārnus, apstājās. "Ir darbiņš!" viņš tad paziņoja un mainīja kursu. Kad nonācām īstajā apvidū, es ķēros pie smalkmehānikas — ar precizitāti līdz milimetram aizvedu Maku tieši pie mūsu klienta. Izmantojot viņa ragus kā stūres sviras, varēju grozīt viņu kā lidmašīnu. Citreiz es atkal vien­kārši komandēju: "Vairāk pa labi, drusciņ pa kreisi, mazliet augstāk, tagad ņem ciet!" — Aptuveni tā.

Glābšanapēdējā mirklī

Mēs glābām meža dēmonu nagos nonākušus ceļotājus, iekams tie tika aprīti; vilkām laukā dziļās aizās iekritušus alpīnistus; nocēlām apgāzušos kuģu jūrniekus no ledājiem

un ķeksējām tos laukā no haizivju apsēstiem ūdeņiem; glā­bām apmaldījušos bērnus no tumšiem mūžamežiem, pirms vadātāji paguvuši tos iedzīt vājprātā, apmātus vulkānu pētniekus pasargājām no nāves verdošā lavā, zvejojām no purviem un plūstošajām smiltīm aušīgus blandoņas un, zi­nāms, nemitīgi pestījām nobarojušos dumiķus, kurus savos tīklos bija iemānījusi kāda Gourmetica Insularis.

Pats par sevi saprotams, mēs allaž nogaidījām līdz pa­šam pēdējam mirklim.

Kad glābšanas akcija bija beigusies, mēs izpestīto parasti nogādājām drošībā un mudīgi lidojām prom. Pateicības Maks necieta ne acu galā. Izglābtie allažiņ gribēja mūs ielūgt ciemos, nosvinēt, apbērt ar dāvanām, uzņemt ģimenē, apprecēt un tā joprojām. Man jau nu pret nelielām svinībām nekas nebūtu pretim, taču Maks tikai atteica: "Ko niekus. Tāds darbs. Labāk nākamreiz esiet uzmanīgāks un turpmāk atturieties no gaļas lietošanas uzturā!"

Un tad mēs traucāmies prom.

atgadījums pie Dēmonu klints

Lielākais briesmu avots vienmēr ir bijis un būs viegl­prātība. Daudzi mūsu klienti sprukās bija nokļuvši nelaimī­gas apstākļu sakritības dēļ, taču klientūrā bija arī tādi, kas paši meklēja briesmas — tie bija nelabojami dulburi, kas kaut kādu prātam neaptveramu iemeslu dēļ tīkoja mēroties spēkiem ar dabu. Kalni, viņuprāt, bija domāti iekarošanai, mežonīgas upes kuģošanai, vadātāju pilni purvi par varī­tēm bija jāšķērso naktīs. Bija subjekti, kas naktīs dziedādami vazājās pa tādiem mežiem, par kuru vilkačiem izsenis stāsta leģendas; citiem savukārt kā ēst vajadzēja redzēt vulkāna izvirdumu, stāvot uz krātera malas, vai tuvplānā apbrīnot tornado.

Atceros kādu atgadījumu pie Dēmonu klints (tolaik mēs bijām atbildīgi par Camoniju), — atgadījumu, kas aušības ziņā laikam ir nepārspējams. Mēs jau visu dienu iztālēm vē­rojām kādu alpīnistu, kas lēnītēm ķepurojās pa šo kalnāju, kuram jau kopš sendienām ir nelāga slava. Bija skaidrs, ka viņam vispār nav pieredzes klinšu kāpšanā: viņa apavi bija daudz par vieglu, turklāt viņš bija devies ceļā, kaut arī smi­dzināja sīks lietus. "Tur briest nepatikšanas," noteica Maks, un es piepūlēju acis, cenzdamies nepazaudēt alpīnistu, jo Maks lidinājās krietnā attālumā, lai mēs paliktu nepamanīti.

Dēmonu klinti ieskāva metru garas kristāla smailes — īsta stikla biežņa, un dažā labā mirdzošajā duncī jau karājās tādu pašu vieglprātīgu virsotņu iekarotāju izbalējušie ģin­deņi. Saprātīgi alpīnisti no šī apvidus izvairījās kā jūrnieki no Vērpatas.

Tomēr šim dīvainim galu galā kaut kā izdevās uzrāpties Dēmonu klintī. Gan jāteic, ka alpīnisma ekspedīcijā kāpiens augšup parasti ir vienkāršākais un vismazāk bīstamais posms. Tā nu mēs sagatavojāmies pacietīgi gaidīt, jo bija skaidrs, ka diena beigsies ar to, ka šis aunapiere ievelsies kādā klints plaisā un mēs dabūsim viņu ķeksēt laukā.

Taču izrādījās citādi.

Uzķepurojies pašā klints korē, alpīnists izpleta rokas.

"Viņš izpleš rokas," es ziņoju Makam, jo tas iztālēm vairs neko nespēja saskatīt.

"Izpleta rokas? Tad viņš tūlīt lēks lejā."

"Lēks?"

Alpīnists ielēca bezdibenī.

"Viņš lec!" es kliedzu.

"Es taču teicu," norūca Maks.

Plānprātiņš kā akmens lidoja lejup no Dēmonu klints. I ,idz zemei bija vairāki kilometri, un tur viņu gaidīja kristāla dunči.

"Ātrāk!" es skubināju Maku.

"Nē/' pterodaktils atbildēja.

"Ko?"

"Pats vainīgs. Par to viņam jāsaņem sods."

Nejēga krizdams jau bija vismaz kilometru bezdibenī. Ja mēs tūlīt pat lidosim, vēl pagūsim viņu noķert.

"Mak, tā taču nedrīkst! Aiziet, lido taču!"

"Ne-e," Maks atcirta un apmeta gaisā vēl vienu omulīgu loku.

Līdz sadursmei piecsimt metru.

"Mak! Mēs nedrīkstam tā vienkārši lidināties un ska­tīties!"

"Ko tu padarīsi. Es tāpat neko neredzu."

Trīssimt metru. Smidzeklis bija kļuvis par pamatīgu stāvgāzu lietu, redzamība kļuva arvien sliktāka.

"Mak! Es tev pavēlu: lido!"

"Tev te vispār nekas nav sakāms."

Divsimt metru.

Tas bija prātam neaptverami — Maks tiešām negrasījās neko darīt. Vispār jau arī vairs nebija gandrīz nekādu iz­redžu.

Simt metru.

"Mak! Es nespēju skatīties."

"Tad aizgriezies. Es arī neskatos."

Piecdesmit metru.

"Aiziet!" Maks iekliedzās un sasita spārnus ar tādu spēku, kādu es vēl nebiju pieredzējis. Trieciena brāzma gan­drīz norāva mani no viņa muguras.

Viņš lidoja ātri, taču aplamā virzienā. Es pagriezu viņa ragus pa labi, lai izlabotu kursu.

"Aiziet!" Maks vēlreiz iekliedzās un savicināja spārnus vēl spēcīgāk — vēziens bija tāds, ka mēs vienā mirklī atra­dāmies vismaz simt metru tālāk.

Līdz sadursmei — vēl divdesmit metru.

"Aiziet!" Maks trešo reizi iekliedzās. Viņa spārni šķēla gaisu tik spēji, ka man sāpēja ausis.

Vēl desmit metru, un alpīnists uzdursies uz kristāla dunča; mums bija atlikuši vēl vismaz trīs simti metru. Viegli uzspiezdams, es ievirzīju Maku stāvākā lidojuma trajek­torijā.

"Aiziet!"

Pieci metri. Mums — divsimt. "Aiziet!"

Divi metri. Mums — simt.

"Aiziet!"

Vēl centimetrs, un kristāla smaile uzšķērdīs krītošo alpīnistu.

"Ņemt ciet!" es kliedzu.

Maks saķēra murmuli aiz kreisās kājas un šāvās augšup.

Mēs nosēdinājām alpīnistu kādā plakankalnē, un Maks viņam sadeva pamatīgu sutu. Vai tu vispār domāji, ko darīji, pterodaktils bargi noprasīja.

"īsti nē," alpīnists attrauca. "Es tikai gribēju redzēt, vai jūs, glābējzauri, patiešām esat tik veikli."

"Es taču tev teicu, ka tas nejēga ir pelnījis sodu!" Maks rūca, kad mēs lidojām prom, lai sarūpētu sev vakariņas.

Es biju talantīgs navigators. Tiesa, no Maka knābja nekad nedabūju dzirdēt uzslavu vai kaut ko tamlīdzīgu (tādus vār­dus viņš vienkārši nezināja), taču viņa paradumi liecināja, ka viņš pret manu darbu izturas ar cieņu. Tā, piemēram, viņš pēc sekmīgas glābšanas akcijas bija pasācis ņurdēt kā nemuzikāls kaķis, kas sadomājis uzdziedāt. Dzirdēdams šo ņurdoņu, zināju, ka esmu labi pastrādājis.

Laika gaitā arī pats sāku pamanīt briesmu pazīmes. Rei­zēm mēs ar Maku gaidāmo darbiņu saodām abi reizē. Es to noskārtu pēc dvingas, kas piepeši iekrāsoja vēju: tā ož tālīni ugunsgrēki. Svilums un šķipsniņa kanēļa. Mazpamazām, kvadrantu pēc kvadranta, man prātā veidojās pasaules aina. Mēs lidojām pāri Āfrikai un Antarktīdai, Rūdas kalniem un Borneo, Tasmānijai un Himalajiem, Sibīrijai un Katmandu, Helgolandei un Nāves ielejai, Lielajam kanjonam un Liel­dienu salām, un pēdīgi arī pāri Nafklathu, Ūrijas un Iholas kontinentiem, kuri mūsdienās vairs nav saglabājušies. Jā, Zeme man pamazām kļuva par milzīgu mozaīku, kurā tagad trūka vairs tikai viena liela gabaliņa: Camonijas.

Camonija

No liela augstuma Camoniju varēja pazīt pēc tā, ka tai līdzās atradās sala, kas pēc savām aprisēm atgādināja lāča ķepu, — to sauca par Pekas salu. Savam jaunajam kvadran­tam mēs tuvojāmies no ziemeļaustrumiem, un tur Camoniju

šķērso kalnu grēda. Vairākas nedēļas mēs lidinājāmies šurpu turpu pāri visam kontinentam, jo Maks vēlējās iegūt vispā­rēju priekšstatu. Camonijā var redzēt visdažādākās ainavas: es māniju gan tuksnešu plakankalnes, gan apledojušas kalnu virsotnes, dumbrainus mežus, milzīgas druvas, akmeņainas tukšaines un jauktu koku mežus. Galējos rietumos pletās kalni, kuru virsotnes bija daudz augstākas nekā citur; tos sauca par Tumšajiem kalniem. Acīs iekrita arī kāds tuksnesis kontinenta vidienē — tik lielu man vēl nebija gadījies redzēt.

Tomēr visvairāk mani ieinteresēja Camonijas galvaspil­sēta — Atlantīda, tolaik otrā lielākā pilsēta pasaulē.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Atlantīda: Camonijas kontinenta galvaspilsēta un valdības sē­deklis, atbilst megapilsētas kategorijai. Atlantīda ir sadalīta piecos pārvaldes iecirkņos, kas faktiski ir autonomas karaļvalstis: Naltatīda, Atnaltīda, Tatlantīda un Lantatīda. Šīs pilsētas daļas savukārt ir sadalī­tas apakšiecirkņos: NALTATĪDĀ ietilpst Antaltīda, Talantīda, Latnatīda, Nattlatīda un Ntlatatīda; ATNALTĪDĀ ietilpst Atalntīda, Tanatltīda, Ltatnatīda, Natltatīda un Ntalatīda; TATLANTĪDĀ ietilpst Aantltīda, Taaltntīda, Ltaatntīda un Naatltīda, savukārt LANTATĪDAS iedzīvotāji pret iedalīšanu iebilda, un šim pārvaldes iecirknim iespējams lietot tikai tādas ģeogrāfiskas kategorijas kā Ziemeļlantatīda, Rietumlantatīda, Austrumlantatīda, Dienvidlantatīda un Viduslantatīda. Visi apakšiecirkņi tiek iedalīti zemapakšiecirkņos, kuru uzskaitījums šajā izdevumā nebūtu ietilpināms. Katrā pārvaldes iecirknī patlaban ir aptuveni 25 miljoni dzīvu būtņu, attiecīgi kopējais iedzīvotāju skaits varētu būt apmēram 125 miljoni; pieskaitot arī būtnes, kas Atlantīdā dzīvo bez reģistrēšanās vai kanalizācijā, var lēst, ka pilsētā ir gandrīz divsimt miljoni iedzīvotāju.

Lidojot tuvāk, Atlantīda izskatījās tā, it kā to no klucīšiem būtu uzbūvējis kāds prātiņā salauzies milzis. Jancīgi namiņi ar sarkaniem, zaļiem un zeltītiem jumtiem, balti minareti un melnas fabrikas ar kūpošiem dūmeņiem. Pilsētā bija ak­mens, koka un dzelzs ēkas, taču pa vidu manīja arī tādas, kas bija celtas no sudraba, zelta un kristāla. Debesīs slējās kilometriem augsti torņi, kas bija būvēti kā skrūves, un, lidojot tiem apkārt, man vajadzēja diriģēt Maku kā slaloma nobraucienā. Redzēju pagodas un telšu pilsētiņas, pilis un īres barakas, kupolus, marmora pilis un varenas katedrāles. Pilsētā bija neskaitāmas upes un kanāli, ko varēja šķērsot pa sarežģītas konstrukcijas tiltiem. Visur valdīja dzīva rosība. Upes vagoja tvaikoņi, burinieki un kanu laiviņas, starp torņiem un milzmājām lidoja prāvi gaisa baloni. Tomēr vis­lielāko iespaidu uz mani atstāja ielas, kurās čumēja un mu­džēja Atlantīdas iedzīvotāji: neskaitāms daudzums dzīvu būtņu un braucamrīku. Man trakoti gribējās tur nolaisties, taču Maks bija pret.

"Tikai ne pilsētā," viņš paziņoja. "Pilsētās valda ār­prāts."

Lai cik gauži es lūdzos, viņš nebija pierunājams nosēs­ties. Tā nu man atlika vienīgi nosolīties, ka agri vai vēlu es vēl atgriezīšos Atlantīdā.

Kvadrantā, kuru mēs tātad šobrīd pārraudzījām, ietilpa Dienvidcamonijas jūra lejpus Žirtīnes, starp Atžirtu šau­rumu un Trīsceturtdaļsalu, uz kuras atradās Tupuču kalni. Mēs jau trīs dienas lidojām apkārt un nebijām piedzīvojuši neko tādu, ko būtu vērts pieminēt, ja nu vienīgi to, ka reiz izpestījām no kalnu dēmona nagiem nabaga ģemzi. Tādēļ, kad Maks trešās dienas pievakarē pēkšņi pacēla galvu un iepleta nāsis, es biju kā negudrs no priekiem. Gaisā jautās pazīstama smarža. Maks mainīja kursu un devās uz dienvidrietumiem. Es ieņēmu navigatora vietu: taisni izslējies, apsēdos tieši aiz Maka galvas, ar vienu roku cieši pieķēros viņam pie ragiem un otru pacēlu pie acīm, lai tajās nespīdētu saule. Viss bija citādi nekā mūsu parastajās glābšanas akcijās, pat gaiss mums apkārt strāvoja spēji un neparasti, it kā tam cauri savirmodams un satraukdams būtu izbrāzies kaut kas smags.

BU-BUMMS!

Draudīgs froksnis, kaut kas līdzīgs tālīnam pērkona grandienam.

Mēs pļaujošā lidojumā traucāmies pār Padruvju līdzenumu. Apakšā manīju vien skrajas zemnieku sētas, bezgalīgus labības laukus, šur un tur pa kādam mazam ciemam.

Tādā vietā pagrūti iekulties briesmās — te nebija ne viltīgu dumbrāju, ne bīstamu krauju, nekur neredzēju pat ne ezeru, kurā kādam kāju varētu saraut krampji.

BU-BUMMS!

Taču zeme šeit drebēja, it kā tās dzīlēs cita citai vienmē­rīgi sekotu nelielas zemestrīces. Ik pa puskilometru labība bija samīta, un, ieskatījies uzmanīgāk, es sapratu, ka tie ir iegareni pēdu nospiedumi.

BU-BUMMS!

"Bollogs," norūca Maks, it kā ar šo vardu viss būtu iz­teikts.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Boliogs: bollogs [Cyclops stupidus] pieder pie milzu ciklopu ģints, kam tiek pieskaitītas visas būtnes, kuru augums pārsniedz 25 metrus un kurām ir tikai viena acs. Parasti milzu ciklopi augumā nav garāki par 150 metriem, taču bollogs var izaugt pat divus kilometru garš un tādēļ ir vienīgā dzīvā būtne, kas Camonijā iekļauta ārkārtēju dabas katastrofu kategorijā (-> mūžīgais tornado vai -» Šarrāh il-Allāh). Arheo­loģiskie atradumi ļauj izteikt pieņēmumu, ka aizvēstures laikmetā bi­juši sastopami pat 20 kilometru gari bollogi. Laimīgā kārtā Camonijā palikuši vairs pavisam nedaudzi bollogi: kā lēš pētnieki, to ir apmēram pusducis.

Bollogam piemīt vienreizīga spēja palikt dzīvam arī tad, ja tam vairs nav galvas. Visi bollogi piedzimst ar galvu, taču, augdami augumā, zaudē jebkādu sociālo apziņu un saskarsmes instinktus. Vēlākais, sasniedzot 50 metru augumu, atmirst spējas dibināt un uzturēt cilvēciskas attiecības, kā arī zūd runasspēja, kas jau tāpat izpaužas tikai rudimentāri, tādējādi smadzenes vairs gandrīz netiek izmantotas. Izaudzis līdz 1500 metriem, bollogs kļūst tik patstāvīgs un pašpietiekams, ka arī tādi maņu orgāni kā acis un ausis kļūst lieki. Apmēram 1600 metru augumā lielākā daļa bollogu noliek galvu, kas jau vairs gandrīz nav saistīta ar pārējo biosistēmu. Kopš tā laika tie uzņem barību ar ādas poru starpniecību, jo tās ir tik lielas, ka spēj ietilpināt putnus, peles un pat nelielus sivēnus un jērus. Barība nonāk tieši asinsritē, kur arī tiek pārstrādāta. Bollo­gam pietiek pavārtīties labības laukā, un viņam pēc tam vairākus mēnešus nav nepieciešamības ēst. Noliktā galva parasti vienkārši

tiek kaut kur atstāta [vidējas bolloga galvas diametrs var pārsniegt 400 metru], rumpis dodas tālāk; galu galā, kas nav galvā, tam jābūt kājās.

BU-BUMMS!

Un tad mēs viņu ieraudzījām: pa Dienvidcamonijas dru­vām slampāja bollogs, krietnus divus kilometrus garš. Tā kažoks bija tumšs, gandrīz melns kā gorillam, un arī citādi tas ar savām garajām, gar sāniem nokārtajām rokām un pla­kanajām pēdām visvairāk atgādināja tieši šos pērtiķus, ar to vienīgo atšķirību, ka gorillas nav lielāki par drēbjuskapi un tiem uz pleciem ir galva.

BU-BUMMS!

Dažas zemnieku sētas viņš jau bija sabradājis, taču, kā šķiet, neviena dzīva būtne nebija cietusi. Bolloga tuvošanos var samanīt un sadzirdēt jau pa gabalu, tādēļ lielākoties pie­liek laika aizmukt drošībā.

Kādi pāris zemnieku jau bija iznākuši no paslēptuvēm un apraudāja izpostītās ēkas un laukus. Mēs lidojām tālāk,

mērķtiecīgi ieturēdami kursu uz bollogu, līdz kuram vēl bija vairāki kilometri un kurš patlaban bija apstājies. Maks to noteikti bija manījis jau sen, un tagad arī es sajutu, kā atmo­sfērā palielinās briesmu blīvums. Bollogam pie kājām varēju saskatīt namu, un, kad mēs pielidojām tuvāk, tā aizrestotajos logos pamanīju desmitiem mazu sunīšu, kas gaudoja tā, ka sirds vai lūza.

"Bukucēni," teica Maks.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona'', apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Bukucēni: bukucēnu audzēšana ir viens no Dienvidcamonijas lauksaimniecības galvenajiem ienākumu avotiem. Bukucēnu audzē­šanas centrs ir Suņabukas pilsēta un tās tuvākā apkaime. Visā Camonijā bukucēni ir iemīļoti mājdzīvnieki un tiek uzskatīti par pašu mīlīguma iemiesojumu, šai ziņā pārspējot pat Žirtīnes paitrusīšus un Camonijas bumbuliņus.

Tā bija šim apvidum raksturīga bukucēnu audzētava; saimnieki, jādomā, bija bēguši pa galvu, pa kaklu un savus aiz­bilstamos atstājuši likteņa varā, bezpalīdzīgi ieslodzītus kūtī. Kāda neiedomājama bezatbildība! Es galvu vien nogrozīju.

Ja dzīvās radības vajadzētu sakārtot pēc piemīlīguma, bollogi atrastos pašā apakšā, bet bukucēni ieņemtu pirmo vietu. Tie ir visburvīgākie dzīvnieciņi pasaulē. Tos neaudzē kaut kādām vajadzībām, to uzdevums ir tikai priecēt acis un sildīt sirdi. Tiek apgalvots, ka bukucēnu barība ir patikšana.

Bukucēni [turp.]: saskaņā ar kādu teoriju, kas pagaidām nav gu­vusi zinātnisku apstiprinājumu, jauni bukucēni pārtiek no simpātijām.

Nevar izslēgt iespēju, ka tiem varētu piemist zināmas telepātiskas spējas, ar kuru palīdzību tie sirsnību un maigumu spēj pārvērst kalo­rijās. Tomēr, lai cik salīdzinoši jauki un piemīlīgi ir šie radījumi, jāpie*

zīmē, ka dzīves laikā mazais, pieglaudīgais bukucēns kļūst par visai iespaidīga auguma buku. Dzimumnobriešanas periodā šie dzīvnieki sasniedz triju metru garumu, tiem mutē izveidojas trīs ilkņu rindas, tie staigā uz pakaļkājām un uzvedas diezgan nesaticīgi. Šis pieaugšanas posms ilgst tikai pusgadu, taču nepieredzējuši bukucēnu saimnieki savu klēpja dzīvnieciņu straujās attīstības dēļ var nonākt šokā.

BU-BUMMS!

Bollogs tālāk negāja.

"Mums atlicis pavisam maz laika/' ierunājās Maks. "Bol­logs ir noskaņots apsēsties."

"Tur, kur sēdējis bollogs, tūkstoš gadu neaug natiftofu sūna," teic sens natiftofu sakāmvārds. Bollogi apsēžas reti, l dI ies, ja nu reiz apsēžas, tad pamatīgi. Un šis te dzīrās uz­osties tieši uz nama, kas bija pilns ar bukucēniem.

I’ar laimi, šie milzeņi ir gausi. Ļoti gausi. Tik gausi, ka skatīties, kā tie rīkojas, jau vien ir gandrīz mokoši. Mūsu

eksemplārs patlaban saliecās, taču, kamēr viņa ziemeļgals nolaidīsies līdz bukucēnu audzētavas jumtam, paies vēl kāds laiciņš, un monstra kūtrums bija mūsu vienīgā cerība. Pie logiem smilkstēdami lakstīja kādi trīs desmiti bukucēnu. Tātad, pirms ziemeļgals sasmalcinās namu, mums tos pa vienam vajadzēja izķeksēt laukā un nogādāt ārpus apdrau­dētās teritorijas. Vairāk par trim vai četriem mazuļiem uz Maka muguras nevarēja satupināt. Ziemeļgals laidās lejup ar ātrumu aptuveni simt metru minūtē, proti, desmit minū­tēs mums bija jāveic apmēram desmit lidojumi turp un at­pakaļ. Tas bija pavisam un galīgi neiespējami.

Vēl nekad nebiju Maku redzējis strādājam tik ātri. Šoreiz viss patiešām notika pēdējā mirklī un visādi dramatiski triki bija gluži lieki. Pielidojām pie loga, es izlauzu ļoga­nās margas, izcēlu četrus kucēnus, un mēs, cik ātri vien jaudādami, metāmies laukā no bolloga ziemeļgala rādiusa, steigšus nolikām dzīvnieciņus drošā vietā un traucāmies atpakaļ.

Bollogs tikmēr neapturami slīga arvien zemāk; pāri sunīšu cietumam krita neradījuma lielā un melnā ēna. Mēs nogādājām drošībā otru bukucēnu kravu. Trešajā braucienā viens mazulis nokrita no Maka muguras, mēs dabūjām lais­ties atpakaļ un izcelt to vēlreiz.

Tā zuda dārgās sekundes.

Ceturtajā reizē viens sīkaļa ietiepās un nekustēja ne no vietas; es vēl šobaltdien atceros, ka tam uz pieres bija sar­kans plankumiņš. Dzīvnieciņš bija neprātīgi pārbijies un nespēja no palodzes ielēkt man klēpī, tādēļ es biju spiests, pārdroši pieķeroties Makam pie raga, liekties uz priekšu un saņemt mazo nejēgu aiz čupra. Kad liecos atpakaļ, tas man paldies vietā vēl iekoda pirkstā.

Kad atgriezāmies no piektā glābšanas lidojuma, ziemeļ­gals jau bija sasniedzis nama jumtu un sācis saplacināt skur­

steni. Dūmeņa ķieģeļi dārdēdami krita uz grīdas, un mājā palikušos bukucēnus pārņēma vēl lielāka panika. Draudīgi čīkstēja jumta sijas. Kad bijām atgriezušies septīto reizi, bol­logs jau bija uzsēdies uz jumta. Mums gar ausīm kā lodes svelpa no latām norautie dakstiņi. Viena trāpīja Makam tieši starp acīm, taču, pēc visa spriežot, tas viņu ne mazākajā mērā neuztrauca. Pterodaktila ķermeni klāj centimetru biezs ragādas slānis.

Salūza pirmā sija, un sagruva otrā stāva sienas. Uz visām pusēm lidoja apmetuma gabali un javas pikuči. Likās, māja atklājusi uz mums viesuļuguni. Bukucēni smilkstēja un gau­doja tā, ka ij akmens izkustu. Astotā lidojuma laikā iebruka otrā stāva grīda; nams spļāva uz visām pusēm ķieģeļus, dēļus un dzelzs caurules. Mums tieši virsū kā šķēps lidoja jumta latas atlūza; ja Maks nebūtu eleganti paniris zem tās, es un vēl četri bukucēni kļūtu par šašliku.

Kad ieradāmies devīto reizi, neizpostīts bija palicis tikai pirmais stāvs; visus kucēnus no otrā mēs bijām izglābuši, un tas bija sadragāts šķēpeļu šķēpelēs. Pēdējie sīkaļas bija sabēguši pagrabā un vaimanāja pie mazajiem lodziņiem. Dārdēdamas sabruka ārsienas, ķieģeļi pārtapa sarkanos miltos, un to putenī mēs gandrīz neko neredzējām. Iesākām priekšpēdējo lidojumu.

Kad atgriezāmies beidzamo reizi, ziemeļgals jau bija nolaidies tik zemu, ka mēs ar Maku tik tikko iespraucāmies starp milzīgo pakaļu un zemi. Pa pagraba lodziņu izķeksējam vēl atlikušos mazuļus un griezāmies atpakaļ.

Lidot vairs nebija iespējams, jo starp bollogu un zemes virsu bija atlicis tikai kāds metrs. Abi ar Maku uzcēlām uz muguras pa diviem kucēniem un lūkojām uz vēdera rāpties prom no apdraudētās teritorijas. Bolloga pakaļa bija tik smirdīga, ka gandrīz zaudējām samaņu. Mums aiz muguras iebruka pagraba griesti. Man apkārt pēkšņi uzradās resnu

šķieznu labirints. Garās, netīrās bolloga spalvas jau nokarā­jās līdz pašai zemei, un es pilnīgi neko vairs neredzēju. Vai es vispār kārpos uz pareizo pusi?

"Šurp!" izdzirdēju Maka ķērcienu. "Es jau esmu laukā!"

Rāpoju uz to pusi, no kuras skanēja pterodaktila balss.

"Šurp! Kusties taču!"

Beidzot spalvu priekškars pašķīrās — mēs bijām izkļu­vuši brīvībā! Maks jau bija priekšā un stūma savus pasažie­rus ārā no apdraudētās zonas.

Gribēdams nocelt bukucēnus no muguras, atklāju, ka man tur atlicis tikai viens no abiem. Pasviedu sīkaļu Makam, pterodaktils to noķēra knābī, un es atkal ierāpoju bolloga spalvu mežā.

Līdz nesamaņai pārbiedētā radībiņa bezpalīdzīgi karājās saķepušu spalvu šķieznā — mazais bija pie tās pielipis kā muša pie mušpapīra. Norāvu bukucēnu no bolloga spal­vām, piespiedu pie krūtīm un elsdams pūzdams metos laukā. Man aiz muguras atskanēja dārdiens — bollogs bija apsēdies. Zeme drebēja tik pamatīgi, ka tās virsmā izveido­jās kilometriem garas plaisas.

Tad atkal iestājās miers. Putekļu mākoņi nosēdās, es uzslējos kājās un skatījos apkārt, meklēdams Maku. Ptero­daktils, viss vienos sviedros, gulēja uz muguras un smagi elsoja, bet izglābtie bukucēni kūleņoja pa viņu un kodīja sava glābēja spārnus.

Kad bollogs reiz ir apsēdies, tas vairs nav bīstams, vis­maz uz kādu — diezgan ilgu — laiku. Milzenis var nekus­tīgi nosēdēt pat veselus divus gadus. Maks lidoja apkārt, saukdams citus zaurus palīgā pārnest bukucēnus uz citu audzētavu, bet es tikmēr noņēmos ar jancīgajiem dzīvnie-

ciņiem. Turpat, bolloga tumšajā ēnā, mēs mazpamazām attapāmies no šausmām. Katram kucentiņam vajadzēja, lai es viņu paglaudu. Laikam mazie bija briesmīgi izbadējušies un spirdzinājās ar manu sirsnību.

Kad bukucēni bija nogādāti pie vietas un Maks to bi­jušajiem saimniekiem bija nolasījis pamatīgu morāli, mēs beidzot devāmies prom. Es biju visai lepns ar šo glābšanas akciju. Maks, protams, neteica neko, kā jau parasti, taču ņur­rāja kā runcis uz siltas podiņu krāsns.

Viss pārējais gads pie Maka paskrēja burtiski kā ar vēja spārniem. Ar savu jauno dzīvi biju lieliski apradis un iedomājos, ka tā varētu dzīvot līdz pašam mūža galam. Par kaut kādām pārmaiņām es vispār nedomāju, taču tad pie­nāca diena, kad Maks vakariņu laikā bilda, ka drīz būs jā­šķiras.

"Esmu nolūkojis istabiņu sargeņģeļu pansionātā Šiltas pussalas ziemeļu galā. Pilna pansija, jauki līdziedzīvotāji. Ar skatu uz Spalga sēkļa aisbergiem. Rudenī tur pārojoties jūrasčūskas; runā, ka tas esot ārkārtīgi aizraujošs skats," viņš sacīja, nodūris skatienu.

Nezināju, kas man tagad būtu jāatbild.

"Es būtu cerējis, ka mani gaida kas jautrāks par šaha galdiņu pensionētu putnu pansionātā! Bet kā nu ir, tā ir. Ar acīm arī labāk nekļūst. Turklāt tev būtu laiks doties ļaudīs un iepazīt īsto dzīvi."

Te nu es saucu, ka nekādu īsto dzīvi nemaz negribu pazīt.

Maks nelikās dzirdam. "Es tevi nogādāšu tādā vietā, kur var apgūt patiešām svarīgas patiesības. Tumsas pētījumi.

Slepenas zinības. Camonijas lirika. Gralzundes demonisms. Aizvedīšu tevi uz profesora Naktigalgala naktsskolu."

"Uz skolu?"

"Tā nav parasta skola. Tu esi īpašs lācis. Tev jāiegūst vis­augstākā izglītība, un tādu sniedz vienīgi naktsskola!"

"Bet es nemaz to nevaru atļauties," mēģināju vārgi iebilst. "Man vispār nav naudas!"

Maks ilgi skatījās uz mani ar savām lielajām, dzīsliņu satīklotajām acīm.

"Tas nekas," viņš noteica. "Profesors Naktigalgals man ir šo to parādā. Es viņam reiz izglābu dzīvību. Turklāt pašā pēdējā mirklī."

piecu dienu ilga lidojuma viņš mani izsēdināja Camonijas Tumšajos kalnos. Acīmredzot visaugstākā izglītība bija iegūstama kontinenta visaugstākajā kalnienē. Mēs pieze­mējāmies pie neuzkrītošas alas mutes, kurai priekšā pat nebija durvju; tā bija drūma un neviesmīlīga ieeja. Alas sienā bija izcirsts burts N, un melna bulta rādīja ceļu kalna iekšienē.

"Te jāiet iekšā, un tad tu nonāksi naktsskolā," Maks pa­skaidroja.

Es klusēdams paspiedu viņa nagus. Gadu viņš bija mans balsts, viņa mugura — pamats man zem kājām.

"Acis vaļā, ausis vaļā!" viņš maķenīt stomīgi noķērca. "Un iespēju robežās nelieto uzturā gaļu!"

Viņš vēlreiz paspieda man ķepu un tad pacēlās spārnos. Tas bija majestātisks acumirklis, ko sabojāja tikai tas vien, ka viņš lidoja taisni klintī…

"Uz augšu!" es kliedzu.

Atvadas Atvadīšanas no Maka notika bez ceļiem vārdiem. Pec

Pēdējā mirklī — kā jau vienmēr — viņš pagriezās uz augšu un aizslīdēja pāri klintij. Tad pterodaktils nozuda kalnu virsotņu ēnā.

Drūma un atbaidoša manā priekšā vīdēja dzelzs kalnā izcirstā ieeja naktsskolā. Jau atkal aiz muguras palika viena dzīve, un kas zina, cik tumša un draudīga būs šī, nākamā. Vai tad man nepienācās brīvas un neprātīgas dēkas, nevis nīkšana pie skolas grāmatām kaut kādā tumšā caurumā? Tas nepavisam neizskatījās aicinošs. īsu, iecirtīgu brīdi es apdomāju, vai nevajadzētu vienkārši pagriezties un mes­ties prom, vienalga, kurp. Man aiz muguras rēgojās Tumšo kalnu dziļās^aizas. Kraujas bija nejauki stāvas un gludas, ķepām nebūtu, kur ieķerties. Trīs reizes dziļi ieelpojis un iz­elpojis, iesoļoju tumšajā ejā.

.