Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

7 . mana dzīve Lielajā mežā

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Lielais mežs: Lielajam mežam tik garlaicīgs nosaukums dots tādēļ, ka nevienam negribas tam pievērsties, pat domās labāk ne. Lielākoties visi no tā vienkārši izvairās, iet apkārt ar iespējami lielu līkumu un arī citiem neiesaka tam tuvoties. Nedaudzie, kas, nepaklau­sīdami prātīgam ieteikumam, ir šajā mežā iegājuši, pēc tam vairs nav redzēti. Daži apgalvo, ka šai mežā dzīvo augu gari un lapu raganas, citi min, ka šis mežs pats ir viena liela ļauna būtne, kas ar saknēm turas ellē, kur td*aplaista ragainais personiski. Kā šīs leģendas cēlušās un uz kādiem faktiem pamatojas, nav zināms. Camonijas iemītnieki vienkārši ir klusībā norunājuši Lielajā mežā nerādīties.

Kad iegāju mežā, satumsa nakts. Visādas vecu sievu pasaciņas man ir vienaldzīgas: es no mežiem nebaidos — esmu padzīvojis pie spīgaiņiem un tātad diezgan norūdīts. Taisnību sakot, es ar labpatiku izbaudīju dzestro klusumu un pilnu krūti elpoju svaigo gaisu. Pēc ilgās maldīšanās pa smacīgajām kalnu ejām svaigs gaiss man likās gluži nedzirdēta greznība. Negaiss bija pārskrējis tikpat naigi kā uznācis; koku galotnes vēl šūpoja viegls vējš, taču te, lejā, bija klusi un vēsi kā katedrālē. Paceļot galvu, es cauri biezajai lapotnei brīžumis varēju saskatīt zvaigznes, kas mirdzēja izplatījuma melnajās dzīlēs. Kādi plašumi jumās man pāri! Mundri soļoju uz priekšu aizvien dziļāk mežā, kas kļuva biezāks un biezāks. Arī tad, ja te ir augu gari vai lapu raganas, man nemaz nebūtu iebildumu pret šādu tādu sabiedrību.

Uz pārdomām vedināja vienīgi pilnīgais klusums. Tik klusi nebija pat spīgaiņu mežā — tur ūkšināja pūces, čivinaja sīki putni un savus Morzes ziņojumus raidīja dzeņi;

l

švīkstinādamas lapas, tur skraidīja vāveres un allažiņ klusi čabēja zeme, pa kuru rakņājās dažnedažādi kukaiņi. Šeit nebija dzirdama nekāda dzīvība: vienīgās skaņas bija manu soļu dipoņa mīkstajās lapās un reizēm kāds krakšķis, kad biju uzkāpis uz satrupējuša zara. Acīmredzot Lielajam mežam bija tik slikta slava, ka no tā vairījās pat tārpi un skudras.

Kad mani no staigāšanas un svaiga gaisa pārpilnības pārņēma nogurums, es vienkārši saritinājos turpat zemē, apsedzos ar lapām un aizmigu. Tik spirdzinošā miegā sen nebiju gulējis, sapņu netramdīts un mierīgs kā Lielais mežs.

Plāni No rīta es pamodos vēlu, jau bija gandrīz dienvidus. Salasīju mazliet ogu, riekstu un kastaņu, noņammāju arī ne­lielu pieneņu pušķīti un pa virsu uzdzēru tīru avota ūdeni. Tad cēlos un gāju, apņēmies pēc iespējas ātrāk tikt laukā no meža un iesoļot kādā cienījamā tuvākā civilizācijā. Iztēlojos jauku ciemu mežmalā — tādā es kādu laiku varētu likt lietā savas naktsskolā iegūtās zināšanas. Strādātu par skolotāju, pasniegtu astronomiju un paleontoloģiju, naktigalgalismu, Camonijas arheoloģiju un feromagnētisko dziļjūru botā­niku. Biju gatavs ķerties pie jebkura aroda, neviens darbiņš man nebūtu par grūtu. Vajadzīgi mežģīņu pinēji? Lūdzu, esmu jūsu rīcībā! Varēju būt ij sūkļu zvejnieks, ij vijoļbūvētājs, vīndaris, klavieru skaņotājs vai zobārsts. Vajag — no­darbošos ar tulkošanu, grāmatas no visām pasaules valodām notulkošu camoniski vai otrādi, kā vēlaties. Kas zina, varbūt ciemā tieši tagad tiek meklēts teleskopa lēcu slīpētājs vai meistars, kas spēj ģeodēziski satricināt Zemes­lodes polus…

Un vispār, es varētu atvērt nelielu privātskolu un, sko­lojot jaunatni, nest tālāk Naktigalgala gudrības lāpu. Nakts akadēmijā biju baudījis izcilu izglītību, un manām profesio­nālajām spējām nebija robežu.

Lielais mežs

Par spīti aplam nelāgajai slavai, mežs bija trakoti skaists. Un visskaistākais bija tas, ka šis mežs bija caurcaurēm nor­māls. Tas nebija ar liānām aizaudzis, gandrīz necaurejams aizmūžu mežs kā tas, kurā biju dzīvojis spīgaiņu salā, un nebija arī nedabiska tropu paradīze ar dziedātājpuķēm un stikla zāli kā Gourmetica Insularis: tas bija kārtīgs, veselīgs mežs, tieši tāds, kādam jāaug mērenā klimata joslā, — stal­tas egles un resni ozoli, slaikas papeles un jo sevišķi daudz balti pelēku bērzu, kas bija izretojušies tik vienmērīgi, it kā tos būtu iestādījušas gādīgas rokas. Šur un tur auga kāds ogu krūms, ik pa brīdim ceļā gadījās noriņa ar pīpenēm un mušmirēm un dāsnu saulgozi, malu malās vizēja kristāl­dzidri strautiņi un lāmas.

Iet pa šo mežu bija tīrā bauda, ceļā negadījās ne ma­zākais šķērslis, pat ne kritis koka stumbrs. Hroniskās gal­vassāpes bija pagaisušas, mūžīgais kāss no dzelzs putekļu saelpošanās aizmirsts, pleci iztaisnojušies, un skausts vairs nesāpēja. Tā es mundri soļoju visu dienu, gandrīz neapstā­damies, tik ļoti man patika tā iet, nevis klīst pa tuneļiem.

Un tad jau mežā atkal iestājās krēsla. Drīz vajadzēs meklēt, kur pārlaist nakti: par naktsguļai piemērotu vietu trūkumu nebija jāsūdzas, drīzāk jau bija grūti izvēlēties, kurā no neskaitāmajiem gleznainajiem nostūriem apmesties. Man priekšā atkal bija laucīte, taču pēkšņi manas nāsis uztvēra vēl nemanītu aromātu.

Tagad jūs man gluži vietā iebildīsiet, ka izjūtas nevar saost, taču tieši tā es tobrīd jutos: es saodu, ka esmu mājās.

Mjā, tas bija savādi, taču uztraukumam nebija pamata. Un tad pēkšņi es izdzirdēju tik skaistu melodiju, kādu savā līdzšinējā dzīvē vēl nebiju dzirdējis. Kāds dungoja dzies­miņu, tik gaišu un tīru, ka man no aizkustinājuma acīs saskrēja asaras. Klusītiņām pielavījos pie laucītes malas, pa­slēpos aiz liela ozola un sāku skatīties apkārt, meklēdams, no kurienes skan šī dziesma. Laucītē, pīpeņu jūras vidū, pēdējo slīpo saulesstaru apmirdzēta kā svētā senā baznīcas gleznā — sēdēja meitene. Un ne jau šāda tāda meitene: tā bija lāču meitene, un lācenītes kažoks bija zils, gluži tāpat kā man.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Lielais mežs [turp.]: ir saglabājies nostāsts, kurā apgalvots, ka pirms daudziem gadiem, tad, kad Lielais mežs vēl bija apdzīvots, tajā mitinājušies lāči, kas pārstāvējuši īpatnēju sugu ar krāsainu kažoku [-> raibie lāči]. Cik noprotams, tie bijuši nometnieki un no dabas lādzīgi, ar īpašu talantu uz biškopību. Tad pēkšņi, kā stāsta šī teika, lāči no meža pazuduši, un neviens nezina, kāpēc tas noticis un kur tie palikuši.

Nav brīnums, ka es jutos kā mājās. Kas zina, varbūt šis ir manu sentēvu mežs. Kaut kas tajā senajā leģendā ir, sacīja mana iekšējā balss, un vēl pārliecinošāks pierādījums tam bija šīs zilo lāču meitenes eksistence.

Tā pirmā mirkļa lielajā sajūsmā man šķita, ka lācenītes kažoks bija tādā pašā krāsā kā mans, tomēr tā gluži nebija. Mana spalva ir tumši jūraszila, tādā mazdrusciņ ultrama

rīna tonī kā dziļa, bangaina jūra, turpretim viņas kažociņš bija daudz gaišāks — debesu, rudzupuķu vai neaizmirstuļu zilumā.

Nekad mūžā nebiju redzējis tik brīnišķīgu skatu. No šā brīža un uz visiem laikiem šī meitene būs manas dzīves centrs. Es biju piedzimis tikai tāpēc, lai mīlētu zilo lācenīti. Ja mūsu laimi apdraudēs kāds ienaidnieks, es stāšos tam pretī ar zobiem un nagiem, izraušu naidniekam sirdi no krū­tīm — ja tam vispār būs sirds — un aprīšu nevārītu! Manas mīlestības uguns bija tik kvēla, ka es varēju izvārīt okeānu zivju zupā! Varēju apturēt pasaules griešanos, paripināt to atpakaļ un pēc tam atkal palaist uz priekšu, lai tikai vēlreiz redzētu, cik daiļi viņa aizliek aiz auss pīpenes ziediņu.

Nevarēju tikai vienu, tas bija pilnīgi izslēgts: es nespēju zilo lācenīti uzrunāt.

Jūs noteikti itin pamatoti domājat, ka man tobrīd va­jadzēja skriešus mesties pie brīnumainās būtnes, lai stā­dītos tai priekšā un iekarotu viņas sirdi. Galu galā, pat ja aizmirstam visus citus iemeslus, tā bija vienīgā zilo lāču sugas pārstāve, ko man līdz šim bija izdevies sastapt. Es tā ilgojos uzrunāt šo meiteni, ka sirds vai plīsa, un arī vieta

pirmajam randiņam bija labu labā: saulriets, es izskatījos spirgts un atpūties, mēs atradāmies burvīgā laucītē. Mēs viens otram bijām likteņa lemti (par to biju pilnīgi drošs). Taču tai brīdī mani pārņēma izjūtas, kurām līdzīgas es savā mūžā vēl nebiju iepazinis: tas bija biklums. Un vienīgais, ko spēju, bija meklēt vēl drošāku slēptuvi aiz prāva nātru pudura.

Mokoši

jautājumi

Jau no domas vien, ka jānāk laukā no biežņas, lai mei­teni uzrunātu, es noplūdu saltiem sviedriem. Ja nu pa­klupšu un nostiepšos uz deguna? Ja nu viņa smiesies? Vai nobīsies no manis? Pirmais iespaids taču ir pats galvenais, visi tā saka! Ja nu es viņai nepatikšu? Kā vispār izskatās mans kažoks? Vai man gadījumā nesmird mute? Vai nav vaļā bikšupriekša? Vai es izmazgāju ausis? Prātā šaudījās tādas un līdzīgas nejēdzīgas domas, taču tobrīd man tās likās cauruncauri saprātīgas. Tādēļ es kā pamiris sēdēju biežņā un biju mierā ar to, ka varēju iztālēm lūkoties uz zilo lācenīti.

Būtībā neko citu es nākamajās dienās arī nedarīju: slap­stījos un skatījos uz skaisto meiteni. Šajā mežā, kurā bija gan biezi krūmi, gan brangi ozoli ar kupliem zaru vaiņagiem, gan augsta zāle, nātres, kazeņu krūmi un papardes, man bija pārpārēm iespēju atrast slēptuvi.

Namiņš meža norā

Lāču meitene dzīvoja mazā namiņā turpat noras malā — pavisam netālu no tās vietas, kur es viņu pirmo reizi ieraudzīju. Namiņš bija no koka, apjumts ar zariem. Un te bija arī tie zvēri, kuru man pietrūka mežā. Kā meklēdami patvērumu, tie visi bija apmetušies noras tuvumā vai pašā skrajumā. Namiņa zaru jumtā ligzdoja putni, pa durvīm un logiem saimnieciski skraidīja vāveres un strupastes. Pa noru lidinājās citrontauriņi, vākdamas medu, omulīgi dūca resnas kamenes, un urgā, kas tecēja cauri norai, peldēja pīļu ģimene ar septiņiem pīlēniem.

Namiņa priekšā bija neliels dārzs, kas ļoti lietišķi bija sadalīts košumdārzā un sakņu dobēs, kurās auga brangi puķkāposti un ducīgi ķirbji, sānus spīdināja tvirti tomāti un lielas rabarberu lapas dāvāja pavēni divām redīsu rindām. Rozmarīns, pētersīļi un maurloki, un turpat blakus koši sar­kanas zīda magones un mežrozes. Mazs, jancīgs kartupeļu lauciņš, dažas rindas burkānu un sīpolu, vesels neliels kressalātu, majorāna, piparmētru un salvijas mežs — glītums un kārtība apliecināja ne tikai izcilu gaumi, bet arī iespaidīgas zināšanas par uzturam nepieciešamajiem dārzājiem un starptautiskiem garšaugiem. Līdzās salvijai te šūpojās sīpolciesa un dzeloņdilles, septembra kniploki un cinobra kanēle, stāvā žodzene un sudraba sējējs, olsakne un korigandrs, zaķumētra un tīģerūsa, zaļā pātadzene un sinepāji, Panamas papalmiņa, čemurainā kārvele un sarkstošā mušmire, lakacis un saules dievkrēsliņš.

Raganmēlīte un koraļļpaparde

Košumdārzā draudzīgi kopā auga Camonijas skaistākās puķes un citi, eksotiskāki ziedi. Raganmēlīte un prīmulziedu vitaliāna, nokarenā pūķgalve un ilzītes, tupuču mauraga un mandrāgu zvaniņi, koraļļpapardes, eņģeļactiņas, pasēnītes, žirtrozes, stabuļtulpes, saulpurenes, diļļu orhi­dejas, nārumētra, sasafrasūsa un natiftofu sūna. Kokostulpes, melnās justīcijas un paradīzes lilijas — viss izkārtots tik daiļi kā diža gleznotāja audeklā. Te pieprata dzīves mākslu.

Zilā lācenīte savas dzīves dienas aizvadīja, barodama dzīvnieciņus un kopdama augus; reizēm viņa no rīta devās uz mežu ar grozu un vēlu pēcpusdienā atgriezās, salasījusi augļus, ogas un baravikas. Tādās reizēs, kamēr viņa gatavoja vakariņas, visa mežnora bija pilna kārdinošu smaržu.

Es vēroju meiteni visās viņas gaitās — ravējot dārzu, barojot zvēruļus, lasot grāmatu pļaviņā: tātad viņa vēl arī

bija izglītota! Ar sajūsmu pamanīju, ka viņa lasa nevis kaut kādu sēnalu romānu, bet profesora Naktigalgala "Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikonu"!

Turklāt viņai piederēja īsts, nodrukāts eksemplārs. Kāds lielisks pamats garum garai intelektuālai sarunai! Varbūt arī viņa ir naktsskolas absolvente, tāpat kā es? Skaitīju kopā: viņa bija skaista, gudra, mīļa pret dzīvniekiem, prata gata­vot ēst, dziedāt, bija lācene, un viņas kažoks bija zils. Vieni vienīgi plusi.

Galu galā es sāku viņai sekot arī tajās reizēs, kad viņa devās uz mežu. Turējos drošā attālumā, kā traks, bikls meža gars pārskriedams no aizsega aiz resna koka stumbra pie aizsega krūmu biežņā. Meža zvēri cits pēc cita tecēja pie viņas un glaudās klāt: lai kur lāču meitene gāja, tie iznāca no savām paslēptuvēm. Vāveres lēkāja viņas dziesmas taktī un pīkstēja līdzi piedziedājumam, balts briedis kādu brīdi nesa viņas grozu uz ragiem: varēja redzēt, ka viņa ir visas meža radības mīlule un brīnišķīgi prot uzturēt draudzību.

Pat negantās mežacūkas viņas klātbūtnē kļuva par drais­kiem klēpja sivēntiņiem.

Tagad es izsekoju viņu, kad vien tas bija iespējams: no rītišķas žāvāšanās un izstaipīšanās uz namiņa sliekšņa līdz sveču nopūšanai vakarā. Un — to es rakstu, nosarcis kā biete, — es noskatījos arī, kā viņa rītos peldas meža urgā.

Vēl nekad nebiju juties tik neizskaidrojami laimīgs tādēļ vien, ka redzēju kādu dzīvu būtni vai, un tas bija vēl pārsteidzošāk, ka par viņu domāju. Ar katru stundu, ko pavadīju zilās lācenītes tuvumā, šī laimība kļuva arvien lielāka, taču reizē pieauga arī dusmas uz sevi un gļēvulīgo nespēju pieiet viņai klāt. Ik rītu es sev nozvērējos, ka, sagaidījis piemērotu brīdi, iznākšu no meža, smalki stādīšos priekšā un lūgšu viņas ķepu. Taču galu galā es kārtējo reizi paliku tupam starp rabarberu lapām kā bailīgs trusis. Kādu rītu pamodos mazliet vēlāk nekā parasti, un lāču meitene jau bija nozu­dusi mežā. Krietni izsunījis sevi par gulēšanu lāča miegā, es savā bezgalīgajā zemiskumā nospriedu, ka šī ir teicama izdevība ielavīties meitenes privātajā teritorijā. Izzagos no meža un uzkāpu viņas namiņa lievenī. Pirmais pakāpiens zem mana neparastā svara saliecās, un pa visu mežu aiz­skanēja tā sāpīgais brēciens. Es uzreiz metos atpakaļ un ausījos. Vai viņa nāk atpakaļ? Nē, acīmredzot viņa neko ne­bija dzirdējusi.

Nelūgtais

viesis

Tā nu es no lieveņa iespruku namiņa virtuvē, kas reizē bija arī dzīvojamā istaba. Pasaulīt balto, cik tur bija jauki! Plauktos rindojās mīlīgas krūziņas, kā radītas maigām roci­ņām, un šķīvīši, kuros varēja ielikt tieši vienu kumosu, — jā, šajā namiņā viss, likās, bija domāts tādam, kas bija vismaz trīs izmērus mazāks par mani. Piegāju pie jaukā pavardiņa un pacēlu jauka vārāmpodiņa vāku. Biju stāvā sajūsmā! Podiņā bija piecas jaukas klimpiņas biezā, brūnā mērcē, un, nepaguvis ne attapties, es jau vienu no tām biju notiesājis.

Klimpas

Ak, cik tādas nupat izvārītas kartupeļu klimpas ir pasa­kaini gardas! Brīnišķīgi pasālītas un aizdarinātas ar safrānu, no ārpuses samtainas, iekšpusē mīkstas kā firziķi, bet vidiņā debešķīgi izsmalcināts maisījums no rīvmaizes, rozīnēm un žāvētām plūmēm! Tas turpināja kutināt aukslējas ar sīpolu, muskatrieksta un melno piparu smaržām arī pēc tam, kad klimpa bija izkususi uz mēles kā putukrējums.

Nebiju pat nojautis, kādus kulinārijas mākslas augstu­mus iespējams sasniegt ar tik vienkāršu ēdienu. Taču sa­līdzinājumā ar mērci tas vēl bija tīrais nieks! Mērce bija no baravikām, kas, pēc visa spriežot, veselu dienu bija sutinā­tas uz mazas Oguns, līdz savārījušās pastā, kurā izmeklētās sēnes bija kļuvušas par tīru garšas esenci. Man uz mēles iz­auga vesels mežs ar visu sveķu smaržu, egļu skuju aromātu, ar rīta rasas spirgtumu, ogu un zālīšu veselīgajām sulām. Šis garšas pārdzīvojums pārspēja visas manas cerības par zilās lācenītes pavārmākslu. Kamēr klimpa slīdēja lejup pa manu rīkli, es no sajūsmas biju kā debesīs.

Pēc tam nācu pie prāta. Vai šādi es biju atstājis pēdas, kas liecināja par manu klātbūtni? Vai lāču meitene no rīta bija saskaitījusi savas klimpas?

Visas labas lietas ir trīs, tas katram bērnam zināms, un tātad no liekās klimpas vajag tikt vaļā. Nebiju domājis, ka šī klimpa spēs gardumā pārspēt iepriekšējo, taču tieši tā bija. Šīs vidiņā bija aprikožu kanēlis, kura smalkā garša bija meistarīgi izcelta ar maltiem baltajiem pipariem. De­bešķīgi! Es tīksmē spiedzu un ņurdēju, man gribējās aiz sajūsmas vārtīties pa grīdu. Pirmo reizi mūžā ēdu kaut ko tik izsmalcinātu. Ak, kādus pārsteigumus aiz saviem samtaini maigajiem mētelīšiem slēpj trīs atlikušās klim­pas? Vai būs liela starpība, ja lāču meitene triju klimpu vietā atradīs tikai divas? Maz ticams. Nākamā klimpa bija pildīta ar rabarberu biezpienu un gardināta ar medu. Baudas virsotne! Izsenis taču zināms, ka lāči ir sevišķi kāri uz medu. Pašā klimpas viducī, droši pasargāts aiz klimpas mīklas un biezpiena pildījuma kārtas, bija akāciju medus piliens rieksta lielumā; gluži negaidīti nonākdams man uz mēles, tas izraisīja manī visīstāko garšas ekstāzi, un, nespēdams noturēties, es turpat uz vietas laidos dejā. Uzsāku, tā sakot, klimpu pielūgšanas danci, pa indiāņu modei lēkādams uz riņķi un ritmiski rūkdams, taču vis­pirms vēl notiesāju divas pēdējās klimpas (viena bija ar aliču marmelādi, bet otra ar brūklenēm un mīksto sieru). Tad ņēmos laizīt podiņu. Noliecos pār pavardu un čāpsti­nādams laku sēņu mērci kā no slāpēm mirstošs kamanu suns.

"Labdien!" atskanēja man aiz muguras.

Salēcies kā dzelts, es lēni pagriezos.

Man dzīvē ir bijuši divi tādi mirkļi, kad likās — manā priekšā ir absolūts skaistums. Pirmo reizi ko tādu piere­dzēju, no Maka muguras raudzīdamies uz ziemeļblāzmas apmirdzētajiem polārā loka leduskalniem. Otro — lai cik šis brīdis bija nepatīkams — tagad, ieraudzīdams zilo lāceniti,

kas stāvēja uz sliekšņa, turēja ķepā ar bumbieriem pilnu grozu un smējās.

"Es, ē, ā, bū, ē…" nespēju izteikt ne vārda.

Viņa lūkojās mani, un viņas skatienā nebija ne pārstei­guma, ne baiļu, nemaz nerunājot par sapīkumu vai dus­mām. Tieši otrādi — izjūtas, ko pauda viņas seja, man bija bezgala pazīstamas. Uz mani lūkojās līdz ausīm iemīlējusies zilā lācenīte.

Visa mokošā slapstīšanās, izrādās, bija pilnīgi lieka, mēs bijām radīti viens otram, mēs būsim kopā uz laiku laikiem, te, šajā meža norā, vai uz kuģa tālu jūrā, visviens, kurp liktenim labpatiks mus vest. Biju atradis savu vietu dzīvē, neremdināmie meklējumi bija beigušies, vēl tikai trīs soļi šķīra mani no nākotnes laimes. Atmetu visu savu biklumu, drošsirdīgi piegāju klāt un apkampu viņu.

Lācenīte bija ļoti tieva un lipīga kā darvā izmērcēta kuģa tauva. Pēkšņi viņa arī izskatījās pēc darvotas tauvas. Vai, pareizāk sakot, lāču meitene bija pazudusi, un viņas vietā tagad bija lipīga virve. Arī namiņš bija izgaisis. Meža nora vēl bija turpat, kur bijusi, taču tajā krustu šķērsu kārstījās smalkas, melnas streņģes, rūpīgs un lietpratīgs pinums, gluži kā zirnekļa tīkls. Un es biju iepinies šajā tīklā, uz dzī­vību un nāvi pielipis pie melna pavediena.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona" apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Meža tarantulla: parastā meža tarantulla jeb raganu zirneklis [Tarantula valkyriae] pieder pie četrplaušu dižzirnekļu ģints, taču atšķirībā no, piemēram, putnu zirnekļiem ir daudz lielāka; meža

tarantullas izceļas ar īpašu veiklību, ķerot savus upurus tīklā, taču šie paņēmieni līdz šim faktiski nav pētīti, jo neviens zinātnieks, kas pie­tiekamā mērā piekļuvis meža tarantullai, vairs nav atgriezies. Meža tarantullas pieskaitāmas pie tām Camonijas būtnēm, kurām raksturīgi nekrietni pievilināšanas paņēmieni, sk. arī -> gaļēdāja austere, Gourmetica Insularis un indīgā -> prinčvarde. Tarantulla parasti ir melna, klāta ar sarkanrudām vai rudām spalvām, kas ļoti garo, pieplacināto kāju un taustekļu galā kļūst par rudu kūlu; citas dzīvas radības to lāgā neieredz nejauko manieru un liekulīgās dabas dēļ, vienīgais iz­ņēmums ir tarantullērce, parazīts, kas mitinās tarantullas kažokā. Tās kodiens var būt [atkarībā no upura lieluma un svara] nekaitīgs, kaitīgs veselībai vai nāvīgs. Piemēram, pieaudzis bollogs tarantullas kodienu tik tikko sajutīs, turpretim sešdesmit metru garam dziļūdens glieme­zim koduma vietā var izveidoties vairākas nedēļas nedzīstošs iekai­sums, kura izpausmes būs arī reiboņi un smakšanas lēkmes. Būtnēm, kuru auguma garums ir mazāks par 15 metriem, tarantullas kodiens ir nāvīgs, turklāt upuris pēc tam pilnīgi sadalās, pārvēršoties tīram proteīnam līdzīgā, ķepīgā, viegli sagremojamā biezenī, ko tarantulla uzlaiza ar savām zīžpurslām. Meža tarantullu augums var sasniegt as­toņus metrus, tām atkarībā no vecuma, ir četras līdz astoņas kājas (ar četrām kājām tās piedzimst, pēc tam ik pa simt gadiem tām izaug vēl viena kāja), divpadsmit acu, četras knābjiem līdzīgas mutes un ķer­meņa augšdaļā tām ir smails, piltuvei līdzīgs ragādas izaugums, kas attāli atgādina raganas cepuri. Uz šī izauguma tarantullas acīmredzot uzdur savus upurus, lai pēc tam tos nogādātu barības krātuvē. Meža tarantullas mēdz izdalīt lipīgu sekrētu, kas izraisa murgus, kuros upu­rim rādās viņa sapņu ainas, t. i., halucinācijās upurim tiek demonstrēts tas, pēc kā nelaimīgais visvairāk ilgojas. Ar šo šķidrumu tarantullas ieziež savus tīklus. Meža tarantullas neiekļaujas nevienā no evolūcijas ķēdēm, tādēļ pastāv pieņēmums, ka tās Camonijā nokritušas kopā ar kādu komētu vai ieradušās pa dimensiju caurumu. Tās perinās vienīgi Lielajā mežā, tādēļ, izmantojot iespēju, vēlreiz uzstājīgi piekodināsim iet tam apkārt ar vislielāko līkumu.

Liels paldies, profesor Naktigalgal! Es naktsskolā biju mācījies par Lielo mežu un zināju visu — ka tas ir septiņ­padsmit tūkstošu kvadrātkilometru liela teritorija ar drau­dzīgu augu valsti, kuras spektrs sniedzas no mūžzaļām birzīm līdz sūnām un debešķīgām trifelēm. Varēju noskaitīt visu meža augu latīniskos nosaukumus un ar mizas analī­zes palīdzību noteikt jebkura koka vecumu, turpretim to, ka šajā mežā dzīvo visēdāja zirnekliene, es uzzinu tikai tad, kad attopos viņas tīklā!

Cits to droši vien būtu nojautis agrāk, es droši vien biju pēdējais, kas pamanīja, taču mīlestība, kā zināms, ir akla: nekādas daiļas, zilas lāču meitenes nebija! Un vispār nebija nekādas meitenes, ne zilas, ne lāču — nebija nekā! Manās smadzenēs bija dzimusi halucinācija, ilūzija, ko izraisīja hipnotiskie tvaiki, ko izdalīja šķidrums, kurā es biju ielipis. Man šķita, ka šīs meža noras apkaimē uzturos jau vairākas dienas, taču viss bija ildzis labi ja pāris minūšu, iespējams, tikai dažas sekundes. Šķiet, es pa galvu, pa kaklu biju ielē­cis zirneklienes tīkla lipīgajā slazdā, un nu karājos tajā kā dumja istabas muša.

Pirmajā brīdī mēģināju atsvabināt rokas. Lipīgā ķēpa bija staipīga, varēju pastumdīt rokas centimetru šurpu un centimetru turpu, taču, lai kā pūlējos, no tīkla tās nevarēju atraut. Mobilizēju savu optimismu. Varbūt meža tarantullas šajā apkaimē vairs nemaz nav. Varbūt tā bija tikai noaudusi tīklu un tad pārvākusies uz citu meža nostūri. Tas taču bija iespējams, ko? Kas teicis, ka zirnekliene noteikti atgriezīsies pie sava tīkla?

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Meža tarantulla [turp.]: noaudusi tīklu, meža tarantulla dodas prom, lai austu tīklus citās vietās. Laiku pa laikam tā apstaigā savus smalkos pinumus, pārbaudīdama, vai tajos nav ieķēries laupījums.

Reizēm tā pie tīkla ierodas pēc vairākām dienām vai pat nedēļām, taču tā noteikti atgriezīsies, par to varam likt ķīlā galvu, rokas un kājas — ne tikai savas, bet arī visas radu saimes.

Tātad es biju bezcerīgi ielipis, un meža tarantulla noteikti ieradīsies, lai izkausētu mani ar savām gremošanas sulām.

Burvīgi. Kāda jēga no tā, ka man galvā ir šis leksikons, ja svarīgas ziņas es vienmēr iegūstu tad, kad jau bija par vēlu? Kāpēc, lūdzu, Naktigalgals mums skolā nebija ne ar vārdiņu pieminējis ne tarantullu, ne hipnotisko šķidrumu?

Naktsskolā piedāvātā izglītība man mazpamazām sāka šķist arvien šaubīgāka.

Tīklu tīkls

Tad es beidzot pievērsos zirneklienes tīklam un aplūkoju to rūpīgi un pamatīgi. Man gribot negribot bija jāatzīst, ka tas bija tīklaušanas meistardarbs. Tarantulla bija novilkusi starp kokiem spriegas tauvas un samezglojusi tās kopā, taču tas vēl nebija viss — arī ikkatra tīkla acs bija izmargota ar aizvien smalkākiem pavedieniem. Un, ieskatoties pavisam uzmanīgi, varēja redzēt, ka arī šīs cilpiņas bija pieaustas ar vēl smalkākiem tīkliem, un, ja man pie rokas būtu lupa, tad droši vien atklātos, ka tajos ir pavisam sīki tīkliņi. Šajā velnišķīgajā slazdā iekristu jebkura dzīva radība, pat ja tā nebūtu lielāka par mikroskopisku knislīti.

Tas nebija vienkārši tīkls — tā bija vērpjot un aužot izpausta ģenialitāte. Ja par nodevīgu slazdu izlikšanu piešķirtu balvas, tad galvenā pienāktos šim neģēlīgajam

mezglojumam. Šis gūstniecības mākslas šedevrs liecināja, ka tarantulla to audusi, liekot lietā visus savus spēkus un gudrību, — un Lielajā mežā tādu tīklu noteikti bija tūk­stošiem! Nav brīnums, ka te vairs nebija nevienas dzīvas būtnes. Visas stirnas, visi putni, visas vaboles, taureņi un viendienītes bija dabūjuši galu tarantullas tīklos.

Diez vai ir kas vēl šaušalīgāks par nāvi meža tarantullas tīklā. Tā saimniece ļoti rūpīgi noziež upuri ar savu skābeno, šķebinošo sekrētu, kas vispirms saēd ādu, pēc tam neizturami lēni pārvērš miesu putrai līdzīgā, viegli sagremojamā masā, lai beigās, upurim ciešot neiztura­mas sāpes, kauli…

Paldies, paldies, tik ļoti precīzi es to nemaz nevēlos zināt. Būtu jauki, ja leksikons kaut reizi dotu man kādu praktisku padomu. Nu, piemēram, kā izpestīties no meža tarantullas tīkla…

Ja dzīva radība iepinusies meža tarantullas tīklā, to izlaist spēj vienīgi pati tarantulla, un proti, pārtecinot to biezenī, kā jau visos sīkumos aprakstīts iepriekš. Zinātnieki vienprātīgi atzīst, ka meža tarantullas sekrēts līmības ziņā ir nepārspējams. Uz pa­saules nav tāda ķīmiska, bioloģiska vai kā citādi iegūstama sa­vienojuma, kas jaudātu pārspēt meža tarantullas sekrēta saķeres spēku.

Prieks dzirdēt. Nepietiek ar to, ka biju iekritis kontinenta neģēlīgākās būtnes tīklā un šī būtne pārskatāmā laikā iera­dīsies, lai mani pārvērstu putriņā, nē, turklāt vēl arī bija zinātniski pierādīts, ka pret riebīgo ķēpu, kas mani turēja un nelaida vaļā, nav pilnīgi nekādu pretlīdzekļu.

Izņemot ūdeni.

Ko?

Izņemot ūdeni. Abrīnojami, taču fakts: meža tarantullas sekrēta saķēri spēj neitralizēt vienīgi visparastākais avota, lietus vai ūdens­vada ūdens.

Ak tā. Ūdens. Ūdens te bija, vesels strauts, taču tas te­cēja apmēram divdesmit metru no šejienes. Kā lai es pie tā tieku? Varbūt ari šai ziņā leksikonam būs kāds padoms? Aū! Leksikoni

Mežā valdīja liels klusums.

Varbūt zirnekliene tikai nupat noaudusi savu tīklu un atgriezīsies tikai pēc pāris nedēļām. Kazi, pa to laiku uznāks lietus, un es gavisam viegli izpestīšos un izsprukšu laukā no šī meža.

Lielais mežs [turp.]: nepieciešamo apūdeņojumu Lielais mežs pārsvarā iegūst no neskaitāmiem pazemes avotiem. Lielajā mežā lietus mēdz līt ārkārtīgi reti, faktiski tikai tādās reizēs, kad Tumšajos kalnos plosās negaiss. Ja negaiss Tumšajos kalnos bijis nesen, nā­kamo lietu var gaidīt tikai pēc vairākiem mēnešiem, iespējams, pat gadiem.

Ziņas, ar kurām mani aplaimoja leksikons, kuram kat­ram atņemtu pēdējo cerību. Prāta apsvērumi mazpamazām izdeldēja manu optimismu. Droši vien zirnekliene tīklu no­audusi jau sen un tagad nāk atpakaļ, lai pievāktu laupījumu. Ļoti iespējams, ka viņa visu šo laiku slapstās pa krūmiem, tīksminādamās par sava bezpalīdzīgā upura mokām.

Kas tas? Vai tur krūmos kaut kas čabēja?

Nē, protams, es vienkārši esmu sataisījies aiz bailēm sa­jukt prātā. Tur tikai vējš šūpo zarus.

Klau! Atkal kaut kas čaukst! Un vēja vispār nav, toties tur, pretī, tajā krūmā dažas lapas nedabiski šūpojas šurpu turpu. Tur kāds ir! Bet kas gan gan tur varētu būt, visā Lie­lajā mežā dzīvi esam tikai es un zirnekliene.

Čaboņa atkārtojās, šoreiz tā bija skaļāka un ilgāka. Krūmi pašķirās, un uz manu pusi lēnām līda neiedomājami neglīta un riebīga radība.

Vecs paziņa

Taču tā nebija meža tarantulla. Tas bija kalnu trollis.

"Kē-hē-hē!" viņš nozvaigājās. "Varbūt es izskatos pēc kalnu troļļa, bet labāk nemāni pats sevi. Patiesībā es esmu mežzinis. Lielā meža virsmežzinis. Bez šaubām, inkognito. Tādēļ, lai aizmālētu acis, man ir vajadzīgs šis kalnu troļļa ietērps. Vai tagad izklausās vismaz kaut cik pārliecinoši? Vai man labāk piekāpties un atzīt, ka esmu kalnu trollis?"

"Beidz vāvuļot! Es atrodos ārkārtīgi nepatīkamā situ­ācijā. Vai tu, lūdzu, varētu atnest mazdrusciņ ūdens…"

"Mirklīti," trollis neļāva man pabeigt un ērti nozvēlās zālē. "Kā tu vispār esi te iekūlies? Es jau nu gan teiktu, ka šitā karāties ir pagalam stulbi. Staigājot pa šo mežu, šādus tīklus esmu manījis, cik uziet, bet man ne reizi ne­ienāca prātā mesties tādam klāt un spiest pie krūts. Apžēliņ, tas tak izskatās pēc milzīga zirnekļa tīkla. Ja vēl ir cik necik prātiņa aizķēries, tādiem tak vajag iet apkārt ar lielu līkumu."

"Tas ir garš stāsts."

"Es klausos."

"Ak, nu, šis šķidrums ved maldināšanā, tas liek iztēlo­ties, ka šeit ir nevis tīkls, bet skaistākā būšana, ko tu vispār spēj iedomāties… Būtībā tu tiec nohipnotizēts, un, ē… tālāk ir ļoti sarežģīti paskaidrot… Starp citu, kāpēc tevi tas nepa­visam neietekmē?"

Kalnu trollis paošņāja gaisu un paraustīja plecus. "Nav ne jausmas. Varbūt tāpēc, ka es nespēju iztēloties neko skaistu. Tikai visādas gluži parastas nejaucības. Kē-hē!"

"Labi, šobrīd tas nav svarīgi. Vai tu, lūdzams, būtu tik mīļš un pasmeltu no strautiņa ūdeni un uzlietu man uz rokām? Tas ir vienīgais veids, kā es varu tikt brīvībā."

"Un tas ir viss? Pasmelt no strautiņa ūdeni, un lieta da­rīta?"

"Tieši tā. Būšu ļoti pateicīgs."

"Lai notiek!" Gnoms piemiedza ar aci un zvalstīgiem so­ļiem klumburoja uz urgas pusi. Tur viņš pietupās, pasmēla riekšavā ūdeni un ļoti piesardzīgi, kā viesmīlis, kam uz pa­plātes ir daudz šampanieša glāžu, nāca atpakaļ.

Pie paša zirnekļa tīkla viņš apstājās.

"Kas ar tevi ir?" es nepacietīgi uzsaucu. "Kusties taču!"

"Man bezmaz piemirsās, ka es esmu kalnu trollis! Es te uzvedos kā tāds skauts!"

"Nu, tas taču nekas šausmīgs!" atbildēju, cik vien pavirši jaudādams, jo vispār es jau noskārtu, kā tas viss var beigties. "Vienkārši pienāc man klāt un uzlej virsū!"

Trollis papleta pirkstus un ūdens lēni iztecēja zālē.

"Uff!" viņš uzelpoja. "Par mata tiesu! Daudz netrūka, un es būtu izdarījis labu darbu." Viņš notrauca no pieres iedo­mātus sviedrus.

"Ei! Vai tagad, lūdzu, tu nevarētu vēlreiz pasmelt ūdeni un pēdīgi mani atbrīvot? Kuru katru brīdi atvilksies zirnekliene, tas nemaz nav smieklīgi."

"Man arī nevajag, lai būtu smieklīgi. Es esmu kalnu trol­lis. Vai tu jau esi aizmirsis mūsu dēciņu kalnos?"

"Nē, neesmu vis aizmirsis! Bet es tev piedodu! Drusciņ novest kādu no ceļa — tā ir viena lieta, bet pasviest milzu zirneklienei par barību — kaut kas pavisam cits. To tu ne­spēsi pastrādāt."

"Spēšu gan. Es to ļoti labi pieprotu."

"Nespēsi!"

"Klausies, puis!" kalnu trollis piepeši kļuva ļoti nopietns, un viņa acīs no visas tiesas parādījās neviltots žēlums. "Tu laikam nesaproti, cik grūtā stāvoklī esi nokļuvis. Es esmu kalnu trollis. Camonijas derdzīgākais radījums. Es tev

nevarētu palīdzēt, pat ja to gribētu — un es nemaz ne­gribu! Man tas gluži vienkārši ir pretdabiski. Es gribu tikai vienu — un varu tikai vienu: tev nepalīdzēti Vēl nederīgāku radību tu šobrīd nebūtu varējis sastapt. Saproti jel, tev izpa­līdzēt man būtu vieglāk par vieglu — čiks, un gatavs! Taču es to nedarīšu. Tur, mežā, klīst zirnekliene mājas lielumā, un, lai tevi izglābtu, man vajadzētu tikai atnest riekšavu ūdens. Bet es atstāšu tevi nezināmā — nē, ļoti labi zināmā — likteņa varā! Kaut ko tādu spēj pastrādāt tikai kalnu troļļi. Neviens kalnu trollis nemūžam tevi neatbrīvos, tad jau labāk ceri, ka to izdarīs pati zirnekliene. Padomā par to visu!"

Trollis iespruka pamežā un nozuda.

"Man tiešām žēl!" viņš vēl uzsauca. "Proti — nemaz nav žēl! Kē-hē-hē!"

Mani pārņēma briesmīgas dusmas. Pat nebiju iedomā­jies, ka spēju tā saniknoties. Nelabā balsī aurodams, es raustījos tīklā, kliegdams trollim pakaļ tādus lāstus, kādus pat tik nīstams radījums kā viņš noteikti vēl nebija dzirdējis (vismaz manās ausīs nekas tāds vēl nebija nācis). Raustīju lipīgās virves tā, ka visi koki līgojās; nešpetnās dusmas man, šķiet, bija devušas milža spēku. Purināju zirneklienes pavedienu tā, ka man deniņos sāka dunēt asinis. Un vispār pavediens mazdrusciņ izstiepās un kļuva plānāks. Parāvu vēl stiprāk un iebaurojos kā svarcēlājs, kurš tūlīt dabūs bruku. Pavediens kļuva smalks kā zīda dzīpariņš, izstiepās tā, ka gandrīz vairs nebija saskatāms, — taču nepārtrūka.

Mani spēki bija galā, un pavediens sarāvās, atkal kļū­dams par resnu virvi. Es rēcu un trakoju, auroju trollim nopakaļ, ka vajāšu viņu līdz pasaules galam un tad ko tikai ar viņu nedarīšu, sarīkoju tādu jandāliņu, kāds Lielajā mežā daudzu gadu tūkstošu gaitā noteikti vēl nebija dzirdēts. Ārdījos, līdz pēkšņi sapratu, ko daru: es pats personiski zva­nīju meža tarantullas pusdienu zvanu.

Nekur trokšņi nav tik skaļi kā mežā, kurā vispār nav dzirdama neviena skaņa. Visi domā, ka skaļākās atbalsis ir kalnu ielejās vai katedrālēs, taču mežā, kuru pametusi visa dzīvība, tās ir daudz spēcīgākas. Skaņu netraucē ne pūču kliedzieni, ne odu sīkoņa, tā traucas no koka pie koka, pa lapu lapiņai, pa skuju skujiņai, un galā nonāk, izaugusi par briesmīgu lērumu, daudz skaļāku nekā sākumā. Tas vien jau ir diezgan šausmīgi, taču šeit bija ne tikai briesmīgs lē­rums, bet arī briesmoņa lērums.

Vispār jau zirnekļi pārvietojas bez trokšņa, taču tas sa­kāms tikai par zemākajām svara kategorijām. Man te bija darīšana ar ztrneklieni, kas svēra piecdesmit centneru, un es jau dzirdēju, kā viņa kaut kur tālu meža biezoknī cilā kājas, triekdama tās zemē kā pāļu stabus. Sākumā manīju, ka zeme vieglītiņām trīc, pēc tam ievēroju astoņkārt saliktu skrejamo soli, kas virzījās uz manu pusi visnotaļ ātri un nepārprotami mērķtiecīgi.

Brumm! (viens) Brumm! (divi) Brumm! (trīs) Brumm! (četri) Brumm! (pieci) Brumm! (seši) Brumm! (septiņi) Brumm! (astoņi). Astoņi brummi. Astoņas kājas. Tātad tā ir pieaugusi tarantulla.

Pāri meža norai daudzu kilometru augstumā slīdēja ma­zītiņš lietus mākonītis, jādomā — nosebojies Tumšo kalnu negaisa pēctecis. Es skatījos neatņemdamies. Varbūt es va­rētu to nohipnotizēt un likt, lai tas dāvā man dažas lāsītes. Skatījos tā, ka man jau acis spiedās laukā no pieres, atkal un atkal tam pavēlēju tūdaļ pat sākt līt. Vienu mirkli jau šķita, ka mākonītis apstājas, tieši man virs galvas — iespējams, piepeši bija iestājies bezvējš. Taču tad tas atkal salti aizslī­dēja tālāk un nozuda aiz meža lapotnes, atstādams man tikai žilbinoši zilas debesis. Tur aizpeldēja pēdējā cerība, ka tuvāko mēnešu vai pat gadu laikā varētu uznākt lietus.

BRUMM! (Ūdeni!) BRUMM! (Ūdeni!) BRUMM! (Ūdeni!) BRUMM! (Ūdeni!) BRUMM! (Ūdeni!) BRUMM! (Ūdeni!) BRUMM! (Ūdeni!)

"Ūdeni! Ūdeni! Ūdeni!" tā bija mana vienīgā doma, it kā es tuksnesī mirtu no slāpēm.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Ūdens, Camonijas: ūdens Camonijā ir sastopams daudzos un dažādos veidos, visbiežāk šķidrā, taču nereti arī cietā (ledus) vai gāz­veida (migla) agregātstāvoklī. Lielāks retums ir sabiezināts ūdens — perifēra akvakurpju izpausme (-» cietā zupa). Camonijas lielākā ūdenstilpe ir Camonijas okeāns, kas ieskauj kontinentu, taču pirms izmantošanas dzeršanai tā ūdens ir pamatīgi jāatsāļo, un tas ir visai dārgs process.

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

Tādēļ dzeramo ūdeni Camonijā lielākoties iegūst no upēm, eze­riem un pazemes ūdens dzīslām. Saldūdens sastopams tikai -» Saldā tuksneša pazemes alās, savukārt sarkans un zaļš ūdens atrodams pazemes stalaktītu pilnūdens caurumos un rodas, kad tupelītes ries­todamas maina krāsu.

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

Magnētiskais avota ūdens, kas spēj tecēt kalnup, reizēm atrodams avotos, kas tek dzelzs piesātinātajās Tumšo kalnu nogāzēs. Kad Kastānijas Šautinieku baznīcas klusētājmūki no šo avotu ūdens sāka darīt alu, kas pats tecēja augšup, bija gaidāms patiess apvērsums alus da­rīšanā un liels atvieglojums alus patērētājiem [kausu tikai vajadzētu pacelt pie lūpām, ar piešķiebšanu vairs nevajadzētu noņemties], taču lielās cerības diemžēl cieta fiasko, jo alus patvaļīgi pameta kausu un skraidīja apkārt.

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

Bezjēdzīgās ziņas, ar kurām uzmācās leksikons, manu stāvokli padarīja tikai vēl bezcerīgāku. Biju gatavs atdot visu, lai to atinstalētu.

Birolīnas bērzūdens, kas reizēm liela sausuma periodos izdalās no Birolīnas zemdegu bērziem, zināmās aprindās tiek uzskatīts par svētu, apgalvojot, ka tas brīnumaini dziedina neārstējamas slimības. Spiedīgos apstākļos ūdenim pielīdzināmu šķidrumu iespējams iegūt arī no lietus mākoņiem un rīta rasas uz augu lapām, no izspiestiem kaktusiem, kamedāra kupriem [-> kamedārs] un, kā viegli saprast, no asarām un siekalām, kuru sastāvā vairāk nekā 90 procentu veido ūdens.

Asaras! Siekalas! Es taču pats lielā mērā sastāvu no ūdens! Vajag tikai nospļauties! Neticami, cik aprobežoti mēs spējam būt tieši tad, kad atrodamies vislielākajās sprukās.

Tā nu es savācu uz mēles spļaudekli.

Pareizāk sakot; es mēģināju savākt spļaudekli, taču man nekas neizdevās, jo mute bija pilnīgi izkaltusi. Mana rīkle aiz bailēm bija pārvērtusies tuksnesī, mēle šķita raupja kā smilšpapīrs, aukslējas atgādināja pergamentu. Acīmredzot es tik briesmīgi baidījos no tarantullas, ka pat siekalas bija

ielīdušas labi dziļi porās, un es nespēju izvilināt lauka pat ne vismazāko pilieniņu.

BRUMM! BRUMM! BRUMM!

BRUMM! BRUMM! BRUMM!

BRUMM! BRUMM!

Tātad asaras! Vajadzēja tikai paraudāt! Es taču biju ne tikai iemācījies raudāt pēc komandas, bet pat pārvērtis šo māku augstajā mākslā, es biju čempions, nē, kur nu: šajā jomā biju lielmeistars!

Taču kādu laiku nebiju vingrinājies, un arī apstākļi, kuros patlaban atrados, traucēja koncentrēties. Jo raugi, spriežot pēc tā, cik briesmīgi dārdēja zirneklienes soļi, viņa jau atradās gandrīz meža noras malā.

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

Es, kā nu varēdams, spiedu uz saviem asaru dziedze­riem. Iztēlojos neiedomājami skumjas ainas, visdziļākās traģikas piesātinātus notikumus. Savu labāko draugu bēres, ak, nē, tur glabāja mani pašu… Taču man vienkārši nekas neiznāca. Vai varbūt visa vaina bija tajā, ka biju kļuvis ve­cāks? Kucēna gados jau kauc par katru sīkumu, turpretim vēlāk asaras plūst jau mazliet taupīgāk. Vai es vispār vēl spēju raudāt?

BRUMM!

BRUMM!

BRUMM!

BRUMM!

BRUMM!

BRUMM!

BRUMM!

в

R

U

м

м

!

Izdzirdot pēdējo brummu, man vairs nepalika ne ma­zāko šaubu, ka meža tarantulla ir klāt. Viņa vēl nebija īsti redzama, taču krūmos jau bolījās astoņas acis: skaidra lieta, viņa pētīja, kas tad ieķēries viņas tīklā. Pēc tam viņa sāka spraukties cauri koku lapotnei. Strutaini dzeltenas slienas tecēja no cauruma, kas, jādomā, bija viena no viņas mutēm; tas noteikti bija nāvējošais sekrēts, kas pārvērtīs mani biezenī.

Tagad es pirmo reizi izdzirdēju meža tarantullas balsi — tas bija šaušalains troksnis, it kā mutes reizē būtu pavēruši visi bīstamākie dzīvnieku valsts pārstāvji: tur bija tīģera draudīgai9*rūciens, kobras indīgais šņāciens, klijas ņirdzī­gais ķērciens, sikspārņa kārīgā čāpstināšana, hiēnas aiz­smakušie smiekli. Man pār muguru skrēja šermuli un acīs aiz pārbīļa saskrēja asaras.

Es apraudājos — ne tīšuprāt, ne kaut kādu sadomātu bēdu dēļ: aiz pavisam īstām, šausmīgām nāves bailēm! Man pār vaigiem sāka plūst divas straumītes, un man vēl tieši pietika dūšas, lai šo ūdeni tecinātu uz pielipušajām rokām. Taču laikam acis aiz bailēm rādīja greizi, vai varbūt, krampjaini raudādams, briesmīgi raustījos, — lai vai kā, ūdens tecēja pilnīgi garām, vismaz desmit centimetru no manām ķepām.

Dzīvē mēdz būt tādi brīži, kad tu esi pilnīgi pārliecināts, ka visa pasaule ir sapulcējusies kādā nejauki tumšā kambarī un nolēmusi pret kādu sazvērēties. Šis bija viens no tādiem brīžiem. Taču mēdz būt arī tādi brīži, kad tu atgūsti cerību, ka viss būs labi. Tās divas līdz trīs sekundes, kurās manas asaras, aiztecējušas garām mērķim, atsitās pret ķeizarkroņa ziedu, atlēca un apņēmīgi traucās augšup, ietriecās smuidrā bērza zarā, kas bija ieķīlējis papardes lapu, tā, pasprukusi vaļā, izslējās taisna un no apakšas ķēra kastaņas lapas, kas pēc nule pārskrējušā Tumšo kalnu negaisa bija gluži

salijušas un pavisam slapjas, un tad pār mani nolija kaut kas līdzīgs vēsai rīta dušai — šis nenoliedzami bija viens no tiem saulainajiem brīžiem. Proti, tai mirklī man izdevās at­raut rokas no zirneklienes tīkla pavediena un tika dots starts maratona skrējienam "Iz Lielā meža".

Maratona skrējiens "Iz Lielā meža"

Pirmā

stunda

Vispār es vēl nekad dzīvē nebiju skrējis. Uz pundurpirātu kuģa nepietika vietas, uz spīgaiņu salas bija pārāk daudz kritušu-tkoku stumbru, uz plosta vienkārši nevarēja paskriet, uz Kārzobu salas es labākajā gadījumā reizumis izgāju pastaigāties (beigās — četrrāpus), kamēr dzīvoju pie Maka, mēs pastāvīgi atradāmies gaisā, un naktsskolā nebija sporta stundu.

Tātad šī bija pirmā reize manā mūžā, kad man vaja­dzēja skriet un — vieglie celi nav domāti mums! — skriet uz dzīvību un nāvi. Sagatavojos ilgam skrējienam: uzvarēs tas, kuram veiklākas kājas vai lielākas izturības rezerves. Zināms, izredzes nebija īsti godīgi sadalītas. Man bija divas īsas, gandrīz netrenētas kājeles, es biju lācis, nevis antilope. Turpretim zirneklienes kājas bija ļoti garas un vēl piedevām astoņas gabalas.

Tātad es metos skriešus, pietiekami ātri, lai izvirzītos vadībā, taču arī ne pārāk braši, lai turpat uz līdzenas vietas nepaliktu bez elpas. Mana lielākā priekšrocība bija augums, jo es varēju šauties starp kokiem un pasprukt zem zariem, bet zirneklienei vajadzēja lauzties cauri biežņai, visu, kas viņai gadījās ceļā, saminot vai paraujot malā: veselas koku lapotnes, zaru žuburus, pārāk cieši saaugušus stumbrus. Tarantulla bija neiedomājami stipra; atspiezdamās pret staltu egli, viņa varēja to pagrūst sānis kā niedres stiebriņu.

Tomēr viņa nevarēja laisties rikšiem, viņai pa mežu vaja­dzēja pārvietoties spraukšus, turpretim man ceļš bija brīvs. Klajā laukā viss būtu izskatījies citādi, tur viņas garās kājas ātri vien izšķirtu, kurš šajā skrējienā uzvarēs.

Skriešanas knifs ir elpošana. Ieelpa, divi soļi, izelpa, divi soļi. Rokas saliektas, dūres pie krūtīm, sākt ar aizmugurējās kājas pēdas spilventiņu, pārnest svaru uz priekšu. Pirmo stundu viss gāja vienkārši brīnišķīgi. Es lidot lidoju pa meža stadionu; jaunības spēks gurnos un bailes skaustā bija lie-

lisks dzinējspēks. Kā rādās, skriešanā man bija dabas dots talants. Ar katru minūti es arvien vairāk izvirzījos vadībā, ar katru metru zirnekliene palika iepakaļ.

Agri vai vēlu viņa bezcerīgi atpaliks un padosies, par to nevarēja būt ne mazāko šaubu. Jau pēc pusstundu ilga skrē­jiena viņas soļi man ausīs dunēja daudz klusāk:

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

stunda

Otrā stunda ritēja vēl labāk. Likās, svaigā gaisā manam ķermenim rodas jauna enerģija, ko tas pa dzīslām sūknē tieši man kājās. Mani pārņēma īsts skriešanas skurbums, soļi kļuva arvien slaidāki un pārliecinošāki. Jo ilgāk es skrēju, jo lielākas acīmredzot kļuva manas enerģijas rezerves: enerģija tiek iegūta, to tērējot, no miera stāvokļa nav nekāda labuma. Atpūšoties tu pagursti, un pēc tam vairs neizdodas ieskrie­ties. Es pat palielināju ātrumu. Zirnekliene arvien vairāk atpalika.

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

stunda

Trešajā stundā viss vairs nebija tik vienkārši. Sāku svīst un svīdu vairāk nekā jebkad iepriekš, tā nebija pat vistra­kākajā tveicē. Viss mans kažoks bija slapjš. Sāļie sviedri īsti nenotecēja, bet palika spalvā, un es arī nevarēju apstāties un kārtīgi noskurināties. Tādēļ kļuvu manāmi smagāks, likās — man uz kumbra uzkrauti slapji dvieļi. Brīžiem sviedri satecēja acīs un es vispār neko neredzēju; vajadzēja uzmanīties, lai neieskrietu kādā kokā. Tomēr es joprojām domāju, ka šajā skrējienā neapšaubāmi uzvarēšu; tiesa, zir­nekliene bija mazliet saīsinājusi attālumu starp mums. Viņas soļi atkal dunēja skaļāk.

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

Ceturtā

stunda

Ceturtajā stundā skriet atkal bija daudz vieglāk, iespē­jams, tāpēc, ka vairs nejutu savu ķermeni. Biju pacēlies lidus, man vairs nebija svara, tikai dvēsele, kas slīdēja pār sūnām kā jahta uz gaisa spilvena. Vai nu mans ķermenis bija pārva­rējis sāpes un nogurumu, vai arī — un tas likās ticamāk — kaut kur piesēdis un turpat arī palicis, jo es to vairs vispār nejutu. Skrēja vairs tikai mans prāts, toties tas bija ātrs kā vējš. Zirnekliene bija gandrīz ārpus dzirdamības robežām.

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

Piektā

stunda

Piektajā stundā es vairs nezināju, kas esmu, kur atrodos un ko īsti daru. Brīžiem daudz netrūka, lai es aiz tīrā apju­kuma būtu apstājies, taču, par laimi, tad atkal iesaistījās prāts, un ļaunākais palika aiz muguras.

Mans gars atradās visai savādā stāvoklī. Jo brīdi, jo stiprāk mani pārņēma lielummānija, jo lāgiem es patiešām ticēju, ka šis mežs pastāv tikai tāpēc, lai es varētu skriet tam cauri. Mans svaru zaudējušais ķermenis cēlās arvien aug­stāk, nupat jau redzēju pāri visam mežam un biju nešaubīgi pārliecināts, ka pārzinu visu, kas tajā notiek, — es izrīkoju ik saknīti, ik zariņa, lapiņas un zāles stiebriņa augšanu un lik­teni. Tad pacēlos vēl augstāk un pārredzēju visu Camoniju, ar savu milzu lupu spēju saskatīt ikkatru dzīvu būtni, kas šajā kontinentā tecēja savās gaitās; tās visas es pratu nosaukt vārdā un viedi šķīru to likteņus. Vispēdīgi pacēlos izplatī­jumā un lūkojos pāri visai planētai, izgudrēm pielūkodams, lai tā labi grieztos ap savu asi un pienācīgi pievilktu debess un zemes ķermeņus; īpaši nepiepūlēdamies, veikli aizvadīju pāri okeāniem dažas viesuļvētras.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Maratona drudzis: reta, vienīgi skrienot pa Camonijas me­žiem novērojama parādība. Kad maratonists intensīvi skrējis apmēram piecas stundas, tā ķermeņa temperatūra Camonijas jauktu koku meža augstvērtīgā un koncentrētā skābekļa ietekmē sasniedz 45 grādus pēc Celsija. Dzīvai būtnei stāvus vai guļus stāvoklī tāda temperatūra būtu nāvīga, turpretim skrējēja orga­nismā vienīgi atbrīvojas tā sauktie nerimtīgie baciri, proti, baciļiem līdzīgi asinsķermenīši, kas, nonākot smadzenēs, izraisa īslaicīgas halucinācijas. Tomēr maratonistam tas nāk tikai par labu, palīdzot aizmirst neizbēgamo nogurumu un mudinot uz jauniem spor­tiskiem sasniegumiem. Halucinācijas vienmēr ir patīkamas un saistītas ar ātruma parādībām, piemēram, bieži skrējējam šķiet, ka viņš ir gazele, leopards vai svīre, jebkurā gadījumā — kaut kas ļoti straujš.

Manā gadījumā tā nebija ne gazele, ne svīre, ne leopards; man šķita, ka esmu lidojošs meža dievs, bet kāda tam no­zīme, galvenais, ka tas man palīdzēja skriet ātrāk. Par zir­nekļiem es jau biju pavisam aizmirsis. Vai viņa vispār vēl ir saklausāma?

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

Sestā stunda

Sestajā stundā viss atgriezās, ij mans prāts, ij ķermenis, spēcīgāks un smagāks nekā jebkad mūžā. Man bija tāda sajūta, ka stiepju cementa maisus, kājas bija svina pielijušas, spalva sasmagusi no sviedru lāsēm, es kluburoju uz priekšu gluži kā nemaņā un biju zaudējis jebkādu piesardzību. Maratona drudzis kaut kā bija pagaisis, lielummāniju iz­klīdinājis reālistisks skatījums uz notiekošo, un tas pauda, ka mani spēki ir galā un zirnekliene ir turpat man aiz muguras.

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

Septītā

stunda

Septītajā stundā sāka krēslot. Mežā sāka pūst spirdzi­nošs vējiņš, kas žāvēja manus sviedrus un dāvāja jaunus spēkus.

Vakars nāca ar tumsu. Mana redze ir laba pat ļoti nelāgā apgaismojumā, tas bija pierādījies jau Tumšajos kalnos. Ja tev daba ir dāvājusi jūrasbraucēja orientēšanās spēju un vē­rīgu ožas orgānu, tad tu arī gandrīz pilnīgā tumsā spēj pār­vietoties tikpat veikli kā sikspārnis. Es saodu kokus un tādēļ neuzskrēju tiem virsū, iekšējais kompass allaž virzīja mani uz pareizo debespusi — tie ir noderīgi, tikai zilajiem lāčiem raksturīgi instinkti. Turklāt meža tarantullas soļi bija dzir­dami arvien labāk, un es varēju novērtēt atstatumu, klausī­damies, kā tā brīkšķēdama laužas pa mežu kā lokomotīve uz koka kājām, jo vairāk tāpēc, ka tā neparko nespēja iztikt bez niknas šņākšanas un kārīgas šļurkstināšanas. Sakopo­jis visus spēkus, metos finiša taisnē. Vai nu es atraušos no zirneklienes vienreiz un uz visiem laikiem, vai arī tā mani apris. Liku visu uz pēdējās kārts.

Te nu reiz man noderēja naktsskolā iegūtā vispārējā izglītība, proti, bioloģijas zināšanas. Es metu cilpas kā trusis, slīdēju pa alām kā lapsa un traucos uz priekšu kā bēgoša zebra. Ziguzagu kā ķirzaka slīdēju pa sūnām vai pavisam nozudu biezās lapās, slīdēdams tām cauri kā zalktis.

Taču zirneklienei bija astoņas acis, un tumsā viņa orientējās vismaz tikpat labi kā es. Un viņai bija vēl viena liela priekšrocība, kas dzina viņu uz priekšu un neļāva apstāties: tas bija izmisums. Lielajā mežā viņai jau gau­žām sen nebija gadījies neviens laupījums, zirnekliene pēdējo reizi bija ēdusi pirms veselas mūžības. Zināms, zirnekļiem apēstā pietiek ārkārtīgi ilgam laikam, tomēr agri vai vēlu ir iztērēta arī visupēdīgā kalorija. Ja meža tarantulla tagad nedabūs mani, viņai vairs nepietiks spēka ievilināt un nobeigt citu upuri, kur nu vēl pēc šī maratona skrējiena, kurā viņa jau ir iztērējusi ļoti daudz enerģijas. Nedabūjusi savos nagos mani, viņa spēs vienīgi aizvilkties atpakaļ meža biezoknī un tur nobeigties bada nāvē.

Skaidri varēja dzirdēt, ka tā pieliek soli.

BRUMM! BRUMM!

BRUMM! BRUMM!

BRUMM! BRUMM!

BRUMM! BRUMM!

Astotā

stunda

Man vairs nebija spēka mainīt bēgšanas paņēmienus, galu galā es nebiju ne zebiekste, ne gazele, bet lācis, un lāči pēc dabas ir visai smagnēji radījumi, un vispār tiem vairāk patīk omulīgi saritināties un gulēt. Pekas vilka mani pie zemes kā kuģa enkuri, katrs muskulītis smeldza pa savai modei, bet visnelāgākā bija kāda balss man iekšā, kas uzstājīgi mudināja, lai taču es vienreiz liekos mierā un atlaižos nosnausties. Meža tarantulla jau sen bija noma­nījusi, ka mani sāk uzveikt vājums, un mobilizējusi savus pēdējos spēkus; atstatums starp mums arvien vairāk sa­ruka. Cirzdama ar nagainajām kājām kā ar izkaptīm, viņa gāza gar zeitii veselas koku rindas, ar žokļu knaiblēm rāva no zemes krūmus un izrēca tumsai drausmīgus lās­tus meža tarantullu valodā. Viņa jau bija pavisam tuvu, turpretim es nolādēju savu ģeķīgo iedomu likt visu uz spēles, jo nupat mani spēki tiešām bija galā.

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

Tomēr es spītīgi vilkos uz priekšu, lai gan aiz pār­guruma biju zaudējis pat savus dabiskos instinktus un ieskrēju koku stumbros, klupu pār saknēm un ieķēpājos krūmu biezokņos; tā es, varētu sacīt, netiku ne no vietas, turpretim zirnekliene ar katru soli nāca arvien tuvāk.

BRUMM!

BRUMM!

BRUMM!

BRUMM!

BRUMM!

BRUMM!

BRUMM!

в

R

U

М

м

!

Meža tarantulla atradās tieši man aiz muguras, tikai viena zirnekļa soļa attālumā no kārotā laupījuma. Viss lielais skrējiens izrādījās veltīgs, man vairs nebija spēka. Laikam jau tagad vajadzētu apstāties un stāties zirneklienei pretim. Ja paveiksies, varbūt ar tuvcīņu kaut ko varēs panākt: ja nu viņa ir tikpat pārgurusi kā es. Te man nāsīs iecirtās savāda, tomēr zināmā mērā pazīstama smarža.

"Ērmoti," es neviļus nodomāju, "kāpēc te ož pēc genfa?"

Pats nesapratu, no kurienes es zinu tādu jocīgu vārdu. Tad pēkšņi atcerējos un ar galvu pa priekšu ielēcu dimen­siju caurumā.