Krietnais kareivis Šveiks krievu gūstā

SESTĀ NODAĻA Zagt — un nebaidīties

Liekas, ka vispārējā necieņa pret īpašuma tiesībām kara laikā radās no tāda novērojuma, ka karš šo īpašumu tik un tā iznīcināja un tā tas bieži gāja zudumā, nekam nedodams la­buma. Viss, ko kareivji ņēma savās rokās, bija jau nolemts iznīcībai, un turklāt ļaudis vēl mocījās un cieta, to izdarot. No šejienes radās tieksme iznīcināt visas bagātības, gūstot no tām vismaz kādu personīgu baudu un labumu. Visi zināja, ka kauju laikā valsts pati arī nereti iznīcināja visdažādākās vērtības un tai bija gluži viena alga, vai kareivis savus zābakus saplēsa pozīcijās, vai aizmugurē kaut kur sadedzināja uz sārta; vai cukura maisus bēgot iespieda upē, vai tos aplēja ar petroleju un aizdedzināja, vai arī — visbeidzot — ņēma un izpārdeva katrs, kas vien tika klāt, lai iegūto naudu pēc tam nodzertu, nodzīvotu ar sievietēm un tā gūtu sev vismaz kādu mazu iz­priecu.

Cilvēki vienmēr ir atkarīgi no daudz un dažādiem apstāk­ļiem, un nekas īstenībā nav tik nepastāvīgs, kā viņu morāle.

★

Darbs noliktavās, ko izpildīt vajadzēja Sveikam, Horžinam un pīkstulim, nebija nekāds sarežģītais: pie noliktavām pie­brauca vilciens pēc vilciena un viņu saturu sadalīja un novie­toja atsevišķos pakhaužos, pēc tam vagonus atkal piekrāva ar citu materiālu, un tie ripoja tālāk — taisni uz fronti.

Tātad viss, ko pagaidām novietoja šais noliktavās, nepār­protami bija nolemts iznīcināšanai, un tāpēc jau pirmā dienā cukura izkrāvēji neuzskatīja par noziegumu izgriezt maisos pa caurumam un piepildīt savas kabatas ar cukura graudiem līdz malām. Gluži to pašu darīja arī konservu izkrāvēji, veļas šķi­rotāji un citi. Vaikarā barakā iesākās īsts tirgus savstarpējai preču apmaiņai, bet tie, kuri bija drošāki, ar zagtajām mantām devās tieši uz žīdu kvartālu izdevīgāk patirgoties un skaidrā naudā iedzīvoties.

Apetīte ar katru dienu pieauga. Zīdiem pagrabos bez krievu vodkas un loti slikta vīna bija paslēpts arī alus — labs, gar­šīgs melnais alus, kuru čehi cienīja par visu vairāk, lai gan neviens īsti nevarēja pateikt, no kā šī sula bija sabrūvēta. Drīz vien tiem, kuri kaut vienu dienu gribēja padzīvot jautri un ba­gāti, vajadzēja zagt kreklus un bikses veseliem dučiem. Vis­pār — zaga visi un uz velna paraušanu!

Ģenerāļa Ceredņikova patriotiskās runas zagļus vēl vairāk pamudināja, līdamas kā eļļa uz uguns. Neuzticīgais kapitans Baikovs ierīkoja kratīšanas pie ieejām barakās un izejām no noliktavām. Feldfēbeli tur katru gūstekni pamatīgi apčamdīja un, ja vien ko aizdomīgu atrada — vainīgo sita pa ģīmi un spārdīja ar kājām pēc sirds patikšanas. Vienu laiku arī likās, ka šis līdzeklis būs pacēlis un atsvaidzinājis gūstekņu morāli, tā attālinot katastrofu.

Bet trūkums nav bez savas atjautības. Drīz vien atradās vairāki tādi uzņēmīgi darbinieki, kas rītos noliktavās ieradās pliki — tikai šineļos ietinušies, bet pusdienās barakās atgrie­zās jaunos, glītos mundieros un svaigā veļā. Pēc pusdienas tie atkal izģērbās, un ik vakarus viņiem bija divi pāri jaunu mun­dieru un veļas, ko pārdot žīdiem. So metodi vēl papildināja tādā kārtā, ka mazākie un tievākie savilkās pa 2—3 veļas kom­plektiem uzreiz mugurā, uz tiem vēl uzģērba pāris mundierus un tā laimīgi tika garām feldfēbeļu kontrolei.

Zagšanas epidēmija pārņēma arī Sveiku. Darbā viņš tagad jau gāja puskails, tāpat kā citi gudrinieki, un atgriezās ar 4— 5 pāriem veļas, kuru pēcāk apmainīja pret alu. Bet vadzis lūza jau otrās nedējas sākumā. Kapitans Boikovs bija pamanī­jis, ka noliktavās trūkst daudz vairāk par viņa paša nozagto daļu, un tūlīt kratīšanu viņš lika izdarīt vēl pamatīgāk. Tā vien­reiz viņš konservu strādniekus izlaida bez kādas pārmeklēša- 4 nas, bet veļas grupu pilnā sastāvā lika ievest koridorā. Tur viņš krievu zaldātiem deva īsu pavēli:

«Atnesiet šurp trīs solus!»

Solus atnesa. Kapitans pasmaidīja un teica feldfēbelim:

«Tev kancelejā ir krietnas rīkstes. Atnes tās arī.»

Feldfēbelis aizskrēja un pēc pāris minūtēm jau atgriezās ar svaigu rīkšu bunti padusē. Kapitans pats atraisīja saiti, uzlika uz katra sola pa rīkstei un tad tāpat smaidīdams griezās pie gūstekņiem:

«Nu, balodīši, tagad izģērbjaties. Katram kārtīgam zaldā­tam ir mugurā tikai viens mundieris un viens komplekts veļas. Ar to pilnīgi pietiek, lai utis varētu ērti jūs skrubināt. Bet katrs no jums, pie kā tagad atradīsim vairāk mundieru un veļas — ir zaglis, un tam tepat uzskaitīsim pa piecdesmit sitieniem, lai uz priekšu labāk atcerētos priekšniecības pavēles.»

Gūstekņi nelabprāt izģērbās, gausi novilkdami kreklu pēc krekla. Tikai trijiem izdevās novilkt 2—4 kreklus uzreiz. Ka­pitans Boikovs šo procedūru uzmanīgi novēroja un tad koman­dēja tālāk:

«Nu, tagad novelciet arī zābakus, nolaižat bikses un atdo­diet zagtās apakšbikses!»

Viņš sāka staigāt no viena pie otra, aptaustīja viņiem- stil­bus, lai pats pārliecinātos, cik kārtas drēbju tur virsū, un tur­klāt stīvākos arī pamudināja:

«Velc nu, velc droši nost! Auksti jau tev nebūs!. . .»

Drīz vien trīsdesmit Ādami — no aukstuma un bailēm kaili — drebēja viņa priekšā. Kapitans kaut ko pačukstēja feldfēbe­lim ausī. Tas aizsteidzās un atveda astoņus brašus krievu zal­dātus, kuri līdz sev atnesa vēl ceturto solu.

«Tagad pa divi uz katra sola! Nu ātrāk, bērni! Mums visiem jāsteidzas uz pusdienām!» atkal komandēja Boikovs.

«Nāciet nu, nāciet, draudziņi! Guļaties labāk bez pretoša­nās. Kā priekšniecība grib, tā jādara,» mudināja pērienam no­lemtos arī krievu zaldāti. Viņi noguldīja šķērsām pār soliem katru grēcinieku ar galvu uz savu pusi un apakšā sasēja tiem kājas ar rokām kopa, lai perot neaizbēgtu. Kapitans izdalīja rīkstes un komandēja:

«Krietni sist! Katrs, kas niekosies, pats dabūs piecdesmit. Nu tagad — viens, divi, trīs!…»

Rīkstes nošvīkstēja gaisā un, asi šņākdamas, atsitās pret mocekļu kailajām vietām, bet sārtais un smaidošais kapitans sparīgi skaitīja tālāk:

«Četri —■ pieci — seši — septiņi — astoņi — deviņi! Vēl­reiz! Nu pagaidām pietiks! Vai vēl zagsiet, balodīši?»

«Nekad vairs, jusu augstdzimtība!» atskanēja vairākas balsis reizē.

«Vai labāk palika? Bet nekaitēs vēl drusku, lai ilgāk atmi­ņā paliek,» kapitans smaidīja.

" Viņš vēlreiz noskaitīja līdz desmit un tad lika apģērbties. Pēc tam pie soliem pieveda un piesēja nākamo partiju gūstekņu un tāpat katram uzskaitīja pa divdesmit līdz ar kapitana attie­cīgām pamācībām. Kad šie peramie bija jau līdz ādai izģērbti, Boikovs viņiem teica:

«Barakās jūs izstāstiet visiem saviem biedriem, kā es jūs te sodu. Parādiet tikai viņiem savus svītrainos dibenus. No­šaut jūs negribu, striķus arī nav vērts kāršanai patērēt, bet, kad vēl reizi kādu no jums pieķeršu zādzībās, tad pēriens būs vismaz trīskārt smagāks. No katra es iztaisīšu kotleti! Darbā šodien varat arī vairāk nenākt: palieciet labāk līdz vakaram sniegā un pārdomājiet, kā iet, kad grib Krieviju apzagt.»

Akurāt tajā dienā Sveikam gadījās nelaime. Viņš strādāja tajā grupā, kas izkrāva ādas. Sai darbā mūsu brašajam ka­reivim izdevās no kāda gabala nogriezt taisni itik daudz, cik bija vajadzīgs viņa zābaku pazolēšanai, bet to pamanīja feld­fēbelis un Sveiku aizturēja. Iznākums bija tāds, ka uz pusdie­nām viņš nokļuva pie krievu zaldātiem.un savā barakā ar citiem biedriem sazināties netika. Kamēr pēcpusdienā viņa grupa strā­dāja noliktavās pie mundieriem, Sveiks centīgi palīdzēja feld­fēbelim pārvietot veļas kastes un par pērienu tādēļ arī nekā nezināja līdz pašam vakaram. Kolīdz pievakarē feldfēbelis da­žas minūtes izgāja pats savās darīšanās, Sveiks veikli sev mu­gurā uzrāva trīs kreklus un aiz katra zābaka stilba vēl aizbāza pa pārim autu. Pēc tam viņš atkal centīgi turpināja darbu, ar nepacietību gaidīdams zvanu, kas vēstīs atgriešanos barakā. Beidzot šis zvans arī atskanēja, un tūlīt gūstekņi izskrēja sētā, lai 'stātos tur rindās. Tur priekšā jau stāvēja kapitans, un, ar roku uz koridoru norādīdams, viņš skaļi komandēja: «Atpakaļ koridorā! Tur visiem izģērbties!»

Šineļus un mundierus novilka ātri un veikli.

«Bet tagad izvelkat kreklus. Vai katram tikai viens ir mu­gurā? Un apakšbikses arī tikai vienas?»

šoreiz tā tiešām izrādījās. Boikovs smaidīja pašapmieri­nāts un teica:

«Ahā! Tātad līdzējis igan. Varaļ iet.»

Viņš jau atradās izejas durvīs, lai tur promejot feldfēbelim vēl kaut ko pateiktu, kad tieši krūtīs tam iedrāzās aizkavējies Sveiks.

«Kur tu biji? Kurp steidzies,» ierunājās kapitans, uzlikdams viņam roku uz pleca, un tūlīt tur sajuta vairāku kreklu mīk­stumu.

«Strādāju, jūsu labdzimtība!» Sveiks mierīgi atbildēja.

Kapitans dusmās sakoda zobus.

«Bet kāpēc tu nenāci reizē ar citiem un kāpēc esi tik resns? Nu, atbildi man, kad tev vaicā! Tu — austriešu snuķis tāds!»

«Es tāds esmu savā tēvā atsities,» Sveiks tikpat mierīgi at­bildēja, frontē nostādamies. «Visu mūsu dzimta ir resna jau kopš dzimšanas. Man ir tas gods ziņot jūsu labdzimtībai, ka kartupeļus ar desu ēdot es kļūstu vēl_ resnāks kā tagad. Visi Sveiki jau ir tādi, un to zina pus Prāgas. Mans vectēvs bijis tik resns, ka vismaz ar trīs siksnām vajadzējis sprādzēties, lai tās nesatrūktu. Bet, kad mana vecā māte reiz iekāpusf ezerā, ūdens tur tūdaļ tik augstu pacēlies, ka noslīkuši veseli trīs peldētāji. Kāds cits mans tēvocis…»

«Turi muti!» tagad iekliedzās kapitans. «Gan es, balodīt, tūlīt pats izpētīšu tava resnuma cēloni. Pats savām rokām no­lobīšu tev taukus no muguras!»

Kapitans šņāca aiz dusmām, grūzdams Sveiku sev pa priek­šu uz kanceleju. Tur viņš skrīverim, kas patlaban rakstīja mī­lestības vēstuli, tā uzkliedza: «Ārā!», ka tas mukdams tikko dur­vis neizgāza. Kad šīs durvis jau nākamā acumirklī bija no iekšpuses aizslēgtas, kapitans iespieda abas rokas padusēs, .pie­ņēma varonīgi izaicinošu pozu un uzsauca:

«Izģērbies! Tūlīt! Kamēr es vēl neesmu zaudējis pašsavaldī­šanos!»

«Man patīkamāk būtu šoreiz izģērbties palēnām,» atbildēja Sveiks. «Un tāpat ieteicams būtu jau iepriekš šurp atsaukt ātrās palīdzības ratus, jo jūsu labdzimtība aiz pārsteidzības var iz­darīt kaut ko tādu, kas citiem nav patīkams.»

Bet kapitans tikai šņāca kā sabangota jūra un acis viņam pieplūda gluži sarkanas ar asinīm. Pats viņš sāka raut Sveikam kreklus no muguras un kā neprātīgs kliedza:

«Viens — divi — trīs — četri! Lūk, jau veseli četri tev mu­gura, austriešu suns! Nu pagaidi tikai — par to es tevi tagad īs.ti iesālīšu! Lidz nāvei piekaušu, lops tāds!»

Satrakotais Boikovs ar vienu metienu nosvieda sev no ple­ciem šineli, ar otru — mundieri un no galvas vēl nopurināja ādas cepuri.

«Met bikses zemē! Noliecies pār krēslu! Es pats tevi te pa­mielošu ar pātagu, ar pletni, tu nelieti tāds!»

Kapitans drebēja no uztraukuma, un Sveiks, manīdams, ka viņš bāza roku aiz zābaka, savu ādas pātagu meklēdams, pa­steidzās vēl ar šādu priekšlikumu: «Vai jūsu labdzimtība labāk nevēlētos ar mani boksēties? Es būtu ar mieru pieņemt arī grieķu-romiešu cīņu. Bet interesantāk, protams, būtu mums cīk­stēties tā, kā katrs pats prot un vēlas. Tādā gadījumā es tikai drusku baidos par rakstāmmašīnas drošību šajā telpā…»

Boikovs velti taustīja sev .aiz stilba — pletnes tur nebija. Tad viņš strauji izskrēja blakus istabā, paskatījās zem galda, pacilāja grāmatas un savu cepuri, bet pletnes arī tur neva­rēja atrast.

«Ar dūri tev vajadzētu iegāzt pa zobiem!» viņš iekliedzās. «Bet kas no tā tev tiks? Likums arī neatļauj sist pa galvu. Nolāpītais! Pagaidi tikai, es tūlīt atnesīšu savu pletni no nolik­tavas. Un tad, pie sava kapitana goda zvēru, ka vairāk tu man. balodīt, pēc tam Krieviju nepazīsi!»

Viņš atvēzās un ar dūri taisīja tādu sitienu, ka pats tikko noturējās uz kājām, jo Sveiks vēl laikā paguva noliekties un rūpju pilnā balsī atkal ierunājās:

«Varbūt tomēr būtu labāk, ja jūsu labdzimtība tagad drusku piesēstos? Tā uztraukties ir ļoti bīstami, jo viegli var zaudēt līdzsvaru. Var arī ķert trieka. Vai jums vienmēr ir bijusi vesela sirds? Vai jau agrāk nav manītas lēkmes? Varbūt aukstu ūdeni varētu kādā glāzē atnest? Pie mums, Prāgā, kāds namsaim­nieks reiz gluži tāpat bijā uztraucies par neakurātu īres maksā­tāju, un viņam pārplīsa sirds, tā ka neviens ārsts vairs neva­rēja palīdzēt. Viņš tūlīt nomira bez…»

Kapitans atrāva durvis un izskrēja koridorā. Minūti pēc tam viņš tāpat iedrāzās atpakaļ kancelejā, kur vajadzēja gaidīt pār­biedētajam noziedzniekam, bet lampa tagad bija izdzēsta un visapkārt gluži tumšs. Durvis steidzīgi noslēgdams, Boikovs vēl uzvaroši sauca:

«No manis vis neizbēgsi! Gan es tevi notveršu! Gan izdzīšu no pagaldes!»

3ct kanceleja bija jau tukša. Uz galda atradās tikai kāds netīrs, steigā uzsviests krekls. Sveika paša vairs nekur neva­rēja saskatīt.

«Nu, pagaidi vien. putniņ! Es tevi toinēr pārmācīšu, ka nā­kas. Sētā stāv droša sardze! Tai vis tik viegli cauri netiksi…» šņāca Boikovs, savu šineli un cepuri uz naglas pakārdams. Pēc tam viņš izskrēja pagalmā.

«Patruļa! Ķeriet zagli! Neizlaidiet viņu uz ielas!»

No patruļas būdas tai paša mirklī izskrēja vairāki zaldāti un, itin kā pratu zaudējuši, sāka joņot pa sētu, meklēdami tur noziedznieku. Kapitans atrāva' feldfēbeļa būdas durvis:

«Vai nevienu gūstekni neesiet izlaiduši? Viņš mani apzaga. Uzbruka kancelejā un aplaupīja!»

«Vai tad jūsu labdzimtība ir vēl te?» brīnīdamies murmināja feldfēbelis. «Jūs… jūs taču nupat nācāt pa pagalmu un izgājāt uz ielas. Sardze jums atdeva vajadzīgo godu. Es pats to skaidri redzēju… Un tagad jūs atkal nākat no kancelejas?! Pa kuru laiku jūsu labdzimtība tur varēja atgriezties?»

Atbildes vietā kapitans viņam iecirta krietnu pļauku pa seju:

«Muļķis! Velns tevi lai parauj! Idiots tads! Austrietis ir uz­vilcis manu mēteli un nocēlis manu cepuri. Tas tagad ir īsts zaglis! Bet jūs te oficieri no gūstekņa neprotat atšķirt! Lūk, kādi zaldāti! Tādi ragulopi dara kaunu visai krievu armijai!»

Kapitans nikni nospļāvās uz feldfēbeļa pusi, bet tad no­prata, ka pats kļuvis smieklīgs, un ātri ieskrēja kancelejā, kur tūlīt stājās pie telefona un ziņoja policijas valdei un pilsētas patruļām par izbēgušo laupītāju, kas tagad varot apdraudēt katru pretimnācēju. Nu visa pilsēta bija kājās.

Kolīdz kapitanam Boikovam atnesa otru cepuri un šineli, viņš nekavējoties devās uz. gūstekņu barakām meklēt izbē­gušo Sveiku:

«Gan es viņu pēc sejas pazīšu! Katrā ziņā notveršu! Tik idiotisku ģīmi vēl nekur pasaulē neesmu redzējis!» viņš steig­damies vēl sirdījās.

Nometnē Boikovs pavēlēja ielenkt visas izejas. Krievu vada komandieri, kuri pārzināja katrs savu - gūstekņu grupu, apgalvoja, ka visi viņu ļaudis esot mājās. Tad kapitans pavē­lēja visus nostādīt rindā un pats lēniem soļiem staigāja tai garām, katram vērīgi acīs ieskatīdamies. Bet taisni tā, ko viņš meklēja, starp gūstekņiem nebija.

Tā Boikovs izstaigāja vienu, otru un trešo baraku, pavēlē­dams piecelt arī tos, kuri ceturtajā barakā jau bija devušies pie miera. Gulošie tikai pēc pamatīgām dunkām modās un, rindā sastādīti, cēla rokas sejām priekšā, lai izvairītos no laternas gaismas, ko tiem kapitans grūda tieši acīs.

Tomēr ari šādā ceļā Boikovam nelaimējās vainīgo atrast.

Viņa dusmu karstums sāka jau pamazām norimt, un tā vietā radās pat izbrīns par to viltību un veiklību, ar kādu vainī­gais bija izmucis. Tagad, pēc tikdaudz gandrīz līdzīgu seju aplūkošanas, viņš sāka jau šaubīties, vai pratīs vairs atšķirt starp tām meklējamo un vai nebūs vien jānogaida laimīgs gadījums ar to atkal kādreiz nejauši tikties.

Jo tālāk, jo ātrāk soļoja Boikovs gar miegaino gūstekņu rindām, tos arvien paviršak uzlūkodams. Pēdējā rindā viņš apstājās pie kāda slimnieka ar ļoti sapampušu seju, ap to bija apsiets slapjš dvielis. Sis nožēlojamais gūsteknis stāvēja kā ērms kapitana priekša, ar vienu roku turēdams zemē šļūko- šās bikses, ar otru uz augšu balstīdams pats savu zodu.

«Kas tev kaiš? Zobi sāp?» līdzcietīgi iejautājās Boikovs.

Slimais apstiprinoši pamāja ar galvu un parādīja ar pirkstu mutē. Kapitans turpināja:

«Vai stipri sāp? Man arī ir gadījies. Pie daktera biji?»

Dvielī iesietā galva atkal taisīja piekrītošu mājienu, un viss viņas stāvs bezspēcīgi sakumpa uz priekšu. Boikovs piesauca vada komandieri:

«Sarkanajā Krustā mums ir zobu ambulance. Tur dakteris Dāvids Karpovičs gādā par slimajiem. Lai šis gūsteknis grie­žas tieši pie viņa un saka, ka es to esmu sūtījis.»

Un, nelaimīgajam uz pleca draudzīgi uzsizdams, viņš tē­višķi nobeidza:

«Nu, ej tagad tūlīt gulēt. Līdz rītam jau vēl izturēsi. Tad dakteris tevi pamatīgi apskatīs un slimos zobus aizplombēs.»

Slimnieks grīļodamies līda atpakaļ uz nārām. Divi citi, viņu zem padusēm atbalstīdami, nogūlās tam blakus. Kad kapitans bija jau izgājis un vada komandieris atkal aizvēris āra dur­vis, pīkstošā balss ieskanējas slimajam gluži blakus:

«Paliec vēl guļot. Kas zin, viņš var atgriezties. Tādiem nekad nevar ticēt.»

«Bet es taču esmu viscaur slapjš. Jā, nudien slapjš!» ievai­dējās dīvainais zobu slimnieks. «Man jau likās, ka nupat, nu­pat viņš mani pazīs un notvers. Oh, tās bailes! Horžin, cik par visu šo mundieri man žīds dos? Mozešatn, kam tā sarkan­mataina skuķe, tam gan es nepārdošu. Viņam ir slikts alus.»

«Par šito var droši prasīt 50 rubļus!» atteica pīkstošā balss. «Cepure ir vēl tikpat kā nelietota, bet par jaunu tagad visur prasa vismaz 150 rubļu. Tas kapitans rīt pat sev sazags vis­maz duci tādu vietā. Citu man jau šodien izdevās laimīgi aiz­laist un piedevām vēl pudeli samogonkas iegūt. Nudien lai- mīgi gadījās, ka mēs tik ātri sastapāmies. Bet tagad, Sveik, izmet korķus no mutes. Tu varēsi vēlreiz ar mums īsti pava­kariņot un iedzert.»

Tagad cilvēks, kam tik ļoti sāpēja zobi, iebaza sev mutē divus pirkstus un no turienes izvilka četrus korķus. Viņa seja tūlīt pieņēma normālu izskatu.

«Dvieļus gan pagaidam vēl atstaj ap galvu.» viņu vēl pamācīja pīkstulis. «Kāds velns lai sazin: ja vēlreiz kapitans te iedrāžas, tad korķus gan pagūsi laikā ierīt. Bet tagad ņem desu un pudeli droši rokā.»

Pēc kāda laika, kad visi jau bija apklusuši un nomodā vēl turējās tikai kaislīgākie karšu spēlmaņi, Horžins jau de­joja pa nārām ar samogonkas pudeli rokā, pīkstulis vēl gar­šīgi ēda desas atliekas, bet dažus naktsputnus, kuri paslepus iemanījās pa durvīm, atgriezdamies no vēlām gaitām, Sveiks apsveica ar dziesmu:

Ak, cik ie Viiebskā lieliski tik Vīnes pilsoņiem dzīvot! Dzert un dziedāt te neapnīk, Slimos no soda mēdz brīvot!

«Draugi, es tomēr rit došos tieši pie daktera!» viņš beidzot svinīgi paziņoja, un tad no visām pusēm to sāka apsaukt miegainas balsis:

«Mierā! Paliec klusu! Viņš laikam nemitēsies, kamēr tam aiztaisīsim muti!»

«Nudien, es iešu pie zobārsta! Ko jūs man varat padarīt? Pats kapitans tā vēlas! Man ieliks zelta zobus. Jo mūsu kapi­tans Sveiku mīl. Nudien, vairāk kā jūs visus kopā!»

Nākamā rītā, kad par visu notikušo izstāstīja Vanekam un Marekam, pirmais palika ļoti domīgs: «Tagad Sveiks ne­drīkst vairs darbā iet,» viņš teica. «Ja Boikovs pazītu,-tad gals klāt! Ilgi viņš vēl meklēs. Pēc dabas šis kapitans ir īsts cūka. Visur viņš iejaucas, bet pats itin nekā nesaprot. Pat medicīnas lietas tam nedod miera. Aptieķnieku viņš mēģinājis pierunāt, lai tas vairs neizsniegtu man tīru spirtu, jo kompresēm varot pielietot arī denaturēto. Vai tiešām man tāda nejēgas dēļ būs jādzer tēja ar kaut kādu veselībai kaitīgu surogātu?»

Neviens iebildumus necēla, un Vaneks, Sveiku uz nārām norīkodams, vēl piebilda:

«Tagad tu esi slims, un ar to pietiek. Ja krievu ārsts neno­ticēs, es tev pierakstīšu holeru, tīfu vai Indijas mēri. Bet, lai Boikovs nepazītu — drošs kas drošs! — uz sejas es tev izkrā­sošu melnās bakas. Tā slimība te pilsētā nekad nemitēsies. Lai viņi ar mani vis labak neiesāk; tik viegli tas nebūs,» vel drau­doši viņš beigās piemetināja.

Vaneka dvaša pie tam Sveikam uzlaida tik nepatīkamu smaku, ka viņš neizturēja un ierunājās:

«Tev laikam uzpūties vēders? Ož akurāt pēc spirta kompre­sēm. Tās tu laikam pielieto no iekšpuses?»

«Tev patlaban tādas nekāda labuma nedotu,» atbildēja Vaneks un uzsauca Marekam: «Lūdzu, kolēģi, izmēriet slim­niekam temperatūru! Tā diagnozes uzstādīšanai ir visnepie­ciešamākais paņēmiens. Pasteidzieties!»

Brašais kareivis Sveiks gulēja uz maisa, kurā atradās pāris salmu, laipnām acīm raudzījās uz «dakteri» Mareku baltā halātā, un, kad tas saņēma viņa roku savējā, it kā pulsu skai­tīdams, Sveiks paslepus čukstēja:

«Aizej pie Horžina un pasaki, lai viņš man vakarā nopērk desu un atnes paris pudeles alus, jo es tagad esmu slims un ārsts man ir pavēlējis alu iedzert. Es jau visu tikai ar mēru. Ne tā, kā tas ogļracis Vodražka no Kladnas, kas bija nelabo­jams žūpa un alu dzēra tikai no divlitru trūzēm. Kādreiz, kad viņam tā bija samocīts vēders, ārsts aizliedza alu dzert, bet šis saka: «Ne par kādu naudu pasaulē es negribētu no ;alus atteikties. Es esmu ar mieru rīt iekšā visas jūsu zāles, gulēt vai dancot — kā vēlaties ■— bet bez alus tā lieta nekādā gadī­jumā neiet! Ja jūs man neatļausiet kaut vienu krūzi dienā, tad rīt pat ņemšu un pakāršos visiem par spīti!» Ārsts, protams, iežēlojās arī un saka: «Ja jau nemaz nevarat, tad dzerat arī; tikui ne lāsi vairāk par puslitru dienā!» Bet Vodražka no dak­tera iet taisni uz «Rohanas» krodziņu, kur saimnieks viņam jau vecs paziņa. Nemaz neprasīdams, tas ielej tūlīt viesim divus litrus. Vodražka saķer gan šo aiz rokas un saka: «Pa­klau, es esmu slims; man tagad atļauts dzert tikai puslitru,» bet krodzinieks jau nav nekāds muļķis. Nelauzoties viņš pielej arī vienu puslitru, kolīdz Vodražka izdzēris — lej otru, trešo, ceturto un tā turpat līdz apaļam simtam. Tad Vodražka sa­maksā par visu kopā un smaidīdams saka: «Nudien, tie ārsti nemaz nav tik lieli nejēgas, kādi viņi izliekas, kad ar sli­majiem sāk runāt. Nekad vēl man nav bijis tik patīkami dzert, kā taisni šodien. Tas, droši vien, tādēļ, ka dzeru akurāt pēc ārsta pavēles un noteikumiem.» Kopš tā laika «Rohanas» saimnieks vienmēr galda cēla veselas trīsdesmit puslitra krū­zes uzreiz un Vodražka visiem teica: «Ejiet pie mana daktera; tas tik ir cilvēks, kas zin, ka īsti jādzer.»

Reiz slimnīcā gluži negaidot ieradās krievu ārsts. Viņš god­

bijīgi apsveicinājās ar saviem austriešu kolēģiem un tad norū­pējies jautāja:

«Sakiet, vai daudz jums tagad slimo? Vai pagadās arī smagi saslimušie? Jau divas nedēļas es neesmu no jums saņē­mis nekādas ziņas par slimības gaitu un rotas veselības stā­vokli.»

«Ak, Dāvid Karpovič, mums patreiz ļoti daudz darba!» sū­dzējās Vaneks, Marekam ar acīm pamezdams. «Šausmīgs darbs! Un slimību gadījumi viens par otru smagāki. Laime vēl, ka mums te nav operāciju zāles. Tad sarastos tik daudz operējamo, ka aiz pārpūlēšanās mēs paši varētu nobeigties. Tagad tos, kuriem nepieciešamas operācijas, es nosūtu uz pil­sētas slimnīcu un te paturu tikai ar iekšējām slimībām.»

(Vanekam par godu tepat jāsaka, ka visus, kuri centās slimi izlikties, lai no darba izvairītos, viņš bez žēlastības tūlīt nosūtīja uz krievu slimnīcu Davidam Karpovičam.)

«Jā, jā, jūs sūtāt viņus mums uz kakla. Pats paglābjas, bet par kolēģi nebēdā. Kāda specialitāte ir jūsu jaunajam palī­gam? Kolēģi, kādas jums slimības mēs varam visdrošāk uz­ticēt?»

Mareks tikko paguva muti atvērt, kad Vaneks jau pastei­dzās ar atbildi:

«Viņš specializējies venēriskās slimībās kā Parīzes akadē­mijas laureāts; arī ar psihiskām gluži labi tiek galā.»

Dāvids Karpovičs, uzticības pilns, noliecās pie Mareka pēc padoma:

«Kolēģa Ikunigs, vai Vasermaņa reakciju protat pareizi iz­darīt? Man tā neparko negrib izdoties. Pašam ir vajadzīga, bet nekas neiznāk,» viņš smaidīdams nobeidza.

Vaneks noskārta, ka saruna aizvirzās jau par tālu un ka Mareks ar kādu neuzmanīgu frāzi var sevi nodot. Tādēļ viņš steidzīgi ierunājās:

«Dārgais doktor, vai jūs tomēr nevēlētos drusku apstai­gāt mūsu slimnīcu. Nekā interesanta jau gan tur nav, bet mūsu slimniekiem tomēr būs ļoti patīkami jūs te redzēt.»

Pa lāvu rindām viņš pats soļoja aplaimotajam dakterim pa priekšu un visur atkārtoja vienu un to pašu: «Influence, influ­ence, influence…» v

Dāvids Karpovičs raudzījās, it kā savam pavadonim pil­nīgi uzticētos, un beidzot iejautājās:

«Vai ir arī simulanti? Tie parasti ļoti viltīgi. Mūsu zaldāti ir neizglītoti ļaudis, bet tomēr dažkārt tādus niķus izdomā, ka tiešām jāpabrīnās. Vai kapitanu Boikovu pazīstat? Viens no jūsējiem ir viņu apzadzis.»

Tai brīdī dakteris pagriezās pret lāvu, no kuras atskanēja klusa vaidēšana. Tur locījās kāds cilvēks, kas ģīmi bija aizklā* jis abām rokām un šineli nospēris zemē.

«Kas tam par slimību?» iejautājās Dāvids Karpovičs.

«Krītamā kaite, savienota ar vajāšanas māniju,» mierīgi atbildēja Vaneks.

«Temperatūra paaugstināta? Lēkmes bieži gadās?» painte­resējas vēl dakteris.

«Reti, bet ļoti bīstami,» meloja Mareks, slimajam tuvoda­mies. Viņš uzlika roku Sveikam uz pieres un, acīs skatīda­mies, pačukstēja:

«Viņš tevi nepazīst. Esi mierīgs. Tas tikai nejaušs gadī­jums …»

«Kā jūs viņu nomierināt? Ar hipnozi vai iedvesmu?» vaicāja dakteris.

Bet arī te Vaneks ar atbildi aizsteidzās Marekam priekšā:

«Teicu jau jums, ka psihiskās slimībās uz viņu var paļau­ties.»

-Tagad Dāvids Karpovičs pats piegāja pie Sveika, paņēma viņa roku savējā un brīdi skatījās pulkstenī. Tad konsta­tēja:

«Pulss sit ļoti ātri.» Viņš izvilka no kabatas termometru un iebāza to Sveikam padusē, bet pats skatījās viņam acīs. «Redzokļi ieplesti. Vai bieži jums sāp galva? Vai jūs viņu ta­gad ar sajūtat?»

■ «Es savu galvu sajūtu jau kopš bērnu dienām,» uzmanīgi atbildēja Sveiks. «Bet sevišķi sajūtu to, daktera kungs, tādās reizēs, kad kāds man iekrauj pa pakausi. Tāpat tas ir arī pēc krietnas iedzeršanas, sevišķi nākamajā dienā. Bei personīgi man liekas, ka gluži bez galvas būtu tomēr labāka dzīvošana, jo tad neviens to nevarētu pārsist ar pudeli. Pašreiz, lūk; es savu galvu jau nemaz vairs nesajūtu; tas nozīmē, ka paldies Dievam, man iet jau labāk un cerēsim, ka drīz būs pavisam labi.»

Pēc šiem prātīgiem vārdiem Sveiks pats izvilka termometru no paduses, un, nogaidījis, kamēr ārsts konstatē «temperatūra normāla», viņš steidzās tam pieklājīgi pateikties:

«Ah, kā jūs man palīdzējāt! Mūsu dakteri nekad tik labas zāles nedod.»

Tagad Dāvids Karpovičs savam pacientam uzmeta nopietnu pētošu skatu:

«Vai sen jau jums tādas lēkmes?»

«Jau četrpadsmit dienas,» Sveiks atteica. «Visu šo laiku tā vien liekas, ka manī kāds nelabais ganās.»

«Un jūs vičninēf vīnu ār hipnozi nomierināt?» ārsts grie­zās atkal pie daktera Mareka. «Kapitans Boikovs ]oti interesē­jas par okultismu, hipnozi un tamlīdzīgam lietām. Es jūs ar viņu iepazīstināšu. Kādreiz viņu atvedīšu šurp.»

Kolīdz šie vārdi bija izteikti, Sveiks sāka raustīties un stai­pīties vēl trakāk kā pirmīt:

«Es te vairs ilgāk nepalikšu! Laidiet mani prom! Es no­jaušu, ka būs slikti. Te ož jau pēc pletnes. Tikai pārgult es šurp atnākšu. Pīkstulis tagad vēl pārnākšot pie kāda žīda. Es un Horžins — mēs arī iesim tur gredzenus dreijāt. Nudienn draugi, tā būs drošāk un veselīgāk…»

Tā Sveiks arī aizgāja, lai uzsāktu jaunu dzīvi.