PIECPADSMITĀ NODAĻA Šveiks piedalās revolūcijā
Es te uzņēmos drosmi apgalvot, ka tie rakstnieki, kuru darbus mēs kā bērni lasījām skolu hrestomātijās, bija galīgi muļķi. To saku tādēļ, ka dzīvē viss parasti notiek gluži otrādi nekā viņu darbos ir attēlots, kaut arī tos būtu uzrakstījuši slaveni vīri un akadēmiju locekļi, ar kuru vārdiem lepojas veselas tautas un valstis.
Piemēram, lasāmā grāmatā, no kuras mēs mācījāmies pilsētas skolā, bija ievietots kāds stāstiņš ar virsrakstu «Kā ēzelis nomira no nekā».
To stāstu bija uzrakstījis vēl lielāks ēzelis nekā tas nomirējs, bet autors skaitījās ievērojams pedagogs. Par ēzeli tur bija pastāstīts, ka saimnieks •— tirgonis ar to vedis savas preces uz tirgu. Ceļā šis tirgonis atradis vēl daudzas tādas lietas, kas viņam likušās noderīgas. Tās viņš visas pievācis un sakrāvis savam ēzelim uz muguras, teikdams: «Tas nekas, mans lopiņš tādu svaru nemaz nejutīs.» Beigu beigās simts tādu nekas nogāzuši nabaga ēzeli no kājām, un viņš turpat arī nosprādzis.
Sis autors vai nu pats ēzeli nekad nebija redzējis, vai arī iedomājās, ka visi viņa skolēni būs nodokļu inspektori, kas mācīsies apdomīgi iztikt tikai ar deviņdesmit deviņiem «nekas», vai arī tie būs nodokļu maksātāji, kam jāmācās sava nasta nest pacietīgi, kamēr krīt un izlaiž garu.
Cilvēks, kam ar ēzeli tiešām ir bijušas darīšanas, šādu pasaciņu uzrakstītu pavisam citādi — patiesi, ticamāk. Viņš tēlotu, kā tāds ēzelis, sajuzdams sev uz muguras smagumu pieaugam, reižu reizēm apstājas un izrāda pretestību, raustās un lūko nastu nosviest, tad ilgāk vairs nevar izturēt — dod savam necilvēcīgajam saimniekam dažus krietnākus spērienus ar pakaļkājām, nomet viņa uzkrauto slogu un pats aizskrien mežā.
Tautu un armiju attiecības lielajā karā bija gluži tadas pašas kā šim ēzelim ar viņa saimnieku. Arī te bija savi «nekas». kuri krājās ar katru dienu un stundu, bet tos neuzņēma tik lēnprātīgi un padevīgi, kā iedomājas gudrais skolotājs. Kad apstākļi jau bija nobrieduši līdz. piecdesmitajam «nekas» — Eiropas ēzelis pēkšņi sadumpojās. Krievijā tas notika vēl ātrāk, jo tur nebija saimnieka, kas prātīgi saturētu, bet tikai vagari, kas bez žēlastības pēra ar pletnēm katrā gadījumā, kad nastunesēja gaita kļuva lēnāka, nedrosāika.
★
Tajā ziemā, kad Sveiks, draugu pamests, viens pats nodarbojās ar kara gredzenu izgatavošanu, kā vētra ozolu — visu plašo Krieviju sakustināja notikumi ar svēto veci Rasputinu — šo Sibīrijas sādžu zirguzajgli, kas Pēterburgā bija kļuvis par carienes un viņas piecu meitu mīļāko un visu galma dāmu «garīgo tēvu un apmierinātāju». Lasīt neprotošie krievu zaldāti ik vakaru ielenca Horžinu, kas barakā atnesa avīzes un visiem dzirdot tās lasīja priekšā. Viņš lasīja lielus aprakstus par šo veci, ko nesen vēl uzskatīja par svētu un paša Dieva izredzētu, bet tagad tas biia jau nogalināts un iznīcināts. Galvas rokās iespieduši, krievi ar lielu interesi klausījās un visu pārdomāja:
«Lūk, kas par priekšniecību, suņa bērni tādi! .. .»
«Nelieši tādi! Viņi tur līksmojas, bet mums te jānosprāgst badā!»
«Kas tā par ķeizarieni — nolādētā vāciete! Nešķīstene!»
«Jā, jā — Pēterburgā dzīvo kā pa atklāto namu, bet mums te ierakumos jāvārgst gadiem un utis jābaro!»
«Nu ir reiz pienācis laiks karam beigties! Priekšniecību vajag piekaut, padzīt un pašiem iet mājās!»
Pagaidām šādas sarunas notika tikai zaldātu vidū. No oficieriem vēl baidījas. Kad izrunāšanās bija beigusies, tāpat kā vienmēr ļaudis stājās vakara lūgšanai un dziedāja «Dievs, sargi ķeizaru!»
Feldfēbelis Anņenkovs bija ļoti dievbijīgs un caram uzticīgs cilvēks. Viņam bija padota krievu zaldātu nodala un gūstekņi šajā baraka. Pie svētbildes viņš nostājās visiem citiem priekšā un skaitīja «Mūsu Tēvs», vienmēr pats pirmais arī uzsākdams cara himnu.
Viņa otrā īpašība bija: nepārvarama kāre pēc politūras un spirta lakām. Visu laiku šis Anņenkovs par to vien sapņoja, kad atkal degvīns — vodka nāks brīvā pārdošanā, un apsolījās tad jau pirmajā dienā piedzerties pavisam stīvs.
Lielāko daļu sava laika viņš patērēja, denaturēto spirtu meklēdams, un, kad kādreiz to laimējās atrast — dzēra no visas pud^fes, slavēja cara režīmu Krievijā un beigās nošņācās: «Karu viņš iesāka, bet vodku noliedza, suņa bērns tāds, jupis lai…» (Šis viņš, protams, bija cara tētiņš.)
Krievu avīzes saka rakstīt vienmēr asāk un atklātāk. Armijā modās sacelšanās gars, un avīžu lasīšana to tikai veicināja. Kādreiz, kad Horžins lasīja kādu rakstu, kur ieteikta bija prasība visu varu nodot Domei, un zaldāti ar to bija vienis pratis, barakā ienāca poručiks Vorobcovs.
Visi bija tā iegrimuši avīzē, ka nemaz nepamanīja viņa tuvošanos. Vorobcovs nostā}ās zaldātiem aiz muguras un sāka noklausīties piezīmes, kas pavadīja Horžina lasījumu.
«Lūk, Suhomlinovs nelietis! Jupis lai viņu parauj!»
«Runā, ka nupat jau būšot karam beigas. Visu Krieviju jau vāciešiem izpārdevuši,»
«Jā, jā — bet mūs kā lopiņus vēl arvien ved nošaušanai.»
«Priekšniecību vajag nosist. Un vāciešiem arī vajag pateikt, lai viņi savus oficierus dabū pie malas. . .»
Vorobcovs klusu izmanījās no barakas laukā, atgriezās savā kancelejā, lika pasaukt feldfēbeli Anņenkovu un tam teica:
«šovakar noturi stundu ar zaldātiem. Pastāsti viņiem par cara famīliju. Es arī tad aiziešu un palūkošos, kā tev veicas.»
Vakarā Anņenkovs godīgi un pēc labākās sirdsapziņas izpildīja šo pavēli. Viņš bija jau paguvis iztukšot pudeli denatu- rētā spirta un tadēļ atradās ļoti pacilātā garastāvoklī. Pēc īsiem ievada vārdiem, kuros feldfēbelis sabāra zaldātus, ka tie protot tikai kroņa putru rīt un utis meklēt, viņš tūlīt stājās pie sarunu temata: cara famīlija. Tai brīdi ienāca Vorobcovs un apsēdās uz nārām.
«A nu pasaki man,» griezās Anņenkovs pie kāda zaldāta, «kas tas tāds ir Nikolajs Otrais?»
«Tas ir mūsu ķeizars,» atteica uzrunātais.
«Labi!» uzslavēja feldfēbelis. «Viņš valda pār mums visa? lielajai Krievijai par svētību, karā viņš uzvarēs vāciešus, bet
vodku, lūk — nelabais, ir aizliedzis un zaldātiem vairs nedod!»
Vorobcovs saknieba lūpas, apslēpa smaidu. Anņenkovs to saprata kā uzmudinājumu un tūlīt izsauca nākamo zaldātu:
«Nu, bet tu man pasaki: kas tā Aleksandra Fjodorovna īsti ir?»
«Nevaru zināt!» pa paradumam īsi atteica zaldāts.
«Kā tad tu, lops, nezini, kas viņa tāda?» uztraucās feldfēbelis. «Pasaki vismaz, kas viņa varētu būt?»
Zaldāts klusēja.
«Vai tev pašam sievas nav mājās?» piepalīdzēja Anņenkovs.
Zaldāts vēl brīdi nopietni padomāja un tad teica:
«Būs laikam cara saimniece.»
«A-lek-san-dra Fjo-do-rovna!» pa balsieniem svarīgi atkārtoja feldfēbelis, pie katras skaņas zaldātam ar mācību grāmatu pa galvu sizdams.
«Diezgan, diezgan!» Vorobcovs viņu apsauca. «Šodienai jau pietiks,» viņš vēl piemetināja, pats projām aiziedams. Ar nolūku viņš gāja ļoti lēni un aiz muguras sev dzirdēja, kā zaldāti savā starpā runāja:
«Nu, palūk, kādas slampas dēļ mūsu brālis dabūja pa purnu!»
«Visur tagad runā vienu un to pašu valodu,» poručiks pie sevis teica, iesēzdamies uz ielas ormanī, kas viņu aizveda mājup. Tur Vorobcovs no skapja izvilka balta papīra loksnes un sāka kaut ko, istabā ieslēdzies, cītīgi rakstīt. Kad vairākas rindas jau bija pabeigtas, viņš vēl drusku sevī padomāja un
tad uzlika drošu virsrakstu: Biedri!
*
«Šodien es eju uz tirgu,» teica kādu rītu Sveiks Horžinam, kas tajā pašā laikā gatavojās atkal apciemot savus kolēģus — restorānu sulaiņus. «Man preces ir. tagad daudz saražotas, bet tā Jau sāk kristies cenā. Maize turpretī paliek arvien dārgāka; gaļa un tauki tāpat. Var pienākt laiks, kad gredzenus neviens vairs labprāt nepirks.»
«Sveik,» atbildēja Horžins, «pielūko tikai un neko neizpaud tālāk. Vakar vakarā Savojas viesnīcā ģenerāļiem bija kāda slepena apspriede. Runā, ka Pctrogradā esot izcēlusies revolūcija. Sulaiņi dzirdējuši no sarunām, ka tur jau pamatīgi šaujoties. Liekas, ka sacēlušies būs strādnieki.»
«Arī tepat pie mums jau krietni ož pēc gruzduma,» Sveiks
domīgi atteica. «Laiks būtu gan pamatīgāk izvēdināt. Es pats;, protams, esmu te neitrāls cilvēks un nekāda šļurā neiejaukšos.. Pagaidi, iesim šoreiz kopā — mums jau pa ceļam.»
Pa dubļainu ceļu viņi devās uz pilsētu.
«Ja arī kas notiek, turi acis un ausis vaļā.» Horžins vēlreiz brīdināja Sveiku, kad garām tiem pajāja kāda kazaku patruļa.
«Vai man nav galvas uz pleciem,» atteica Sveiks. «Neesmu jau nemaz tik liels muļķis, kāds izskatos. Es palikšu neitrāls. Esi drošs, ka ar mani nekas nenotiks, tāpat kā ar to Hrdlišku, kas Roširžos gāja uz «dzirnaviņām». Kādreiz tur, krietni iemetuši, sāka kauties viņa dēls un meitasvīrs savā starpā. Tie kliedz kā nelabie, sit viens otru ar dūrēm, spārda ar kājām, plēš matus, un citi ļaudis sauc veco Hrdlišku palīgā šos izšķirt, jo ko gan citu tādi cīkstoņi vairs klausīs. Bet vecais tikai atrunājas: «Kas man tur par daļu: lai viņi paši izšķir savu ķildu. Es esmu mierīgs un neitrāls cilvēks.»
Tad atskrēja policija, abus cīkstoņus arestēja un iesēdināja Smihavas iecirknī. Pēc trīs dienām tos izlaida; pārnāk nu viņi mājās un sāk kaustīt veco: «Kas tu par tēvu? Kas par sievastēvu, ja atļāvi mums tā kauties? Kad mūs arestē, tu arī nekā nedari, lai to novērstu!» Abu apvainoto «pateicība» bija tik pamatīga, ka veco Hrdlišku ar ātrās palīdzības ratiem vajadzēja aizvest uz slimnīcu. Kad tur dakteris viņa zilumiem sāka uzlikt ledu, vecais teica:
«Jaunie cilvēki! Visu svēto vārdā — uzklausiet mani, vecāku un piedzīvojušāku vīru: kad kaut kur notiek kāds skandāls — nekad neesiet neitrāli, bet gan radikāli! Nostājieties vienā vai otrā pusē — tikai vienmēr iejaucieties lietas būtībā. Un ja nekā lāga tur neizprotat — sitiet, kas priekšā pagadās? Ja būsiet, neitrāli, tad sitīs jūs pašus. Lūk, visas šīs rētas un zilumus es dabūju tikai no neitralitātes!»
Pēc stundas Sveiks atradās jau uz tirgus laukuma un pats pārliecinājās, ka pieprasījums pēc viņa gredzeniem ir tiešām pavisam niecīgs. Ļaudis stāvēja baros, satraukti un skaļi sarunādamies: «Telegrammu aizturējuši, suņa bērni tādi!»
«No Petrogradas esot kāds delegāts atbraucis.» — «Kara apriņķa priekšnieks ir tomēr telegrammu saņēmis!» — «Bet kāpēc viņš to zaldātiem nenolasīja?» — «Fabrikās jau visur streiko. Vakar kāds cilvēks no Maskavas atbrauca. Saka, ka te pie mums arī vajagot streikot. Petrogradā jau iet vaļā!» šādas balsis tagad bija dzirdamas visapkārt. «Stāsta, ka cara jau vairs neesot.» — «Kā nav? Vai tad mēs varam iztikt bez.
cara?» — «Muļķis! Bez maizes mēs nosprāgsim, bet kāda velna pēc mums cars ir vajadzīgs?»
Sveiks noprata, ka nupat sākas lieli, svarīgi notikumi, un tādēļ savus gredzenus viņš klusu iebāza atpakaļ ķešā. No tirgus laukuma viņš gāja pa galveno ielu pretī uzbudinātajam ļaužu pūlim, kas devās uz kara pārvaldes namu.
Kazaku patruļas jadelēja šurpu un turpu. Gorodovoji staigāja pa 3—4 grupās un likās ļoti uzmanīgi, it kā no kaut kā nelāga baidīdamies.
Pēkšņi no kādas šķērsielas uz galveno laukumu iznāca streikotāju pūlis. Gaisā viņi bija pacēluši kādu mietu, un tā galā plīvoja sarkanais karogs. Gorodovoji steidzās pie karoga, lai to atņemtu, bet pūlis viņus tai pašā brīdī ielenca' un atņēma izvilktos zobenus. Uz ielas atskanēja saucieni: «Lai dzīvo revolūcija! Sitiet gorodovojus! Sitiet suņa bērnus!» Uz cara kārtības sargiem sāka birt sitienu krusa, un, galvas rokās saķēruši, tie spraucās caur pūli, lai aizmuktu no tautas tiesas. Militārās sardzes posteņi arī tagad vēl palika neitrāli. Bet drīz vien jau pa galveno ielu tuvojās kāda zaldātu rota ar sarkanām lentēm pie krūtīm. Viņu veda poručiks Vorobcovs. Pie kara pārvaldes ēkas zaldāti pacēla viņu plecos, un poručiks, cepuri noņēmis, sauca: «Biedri, zaldāti un strādnieki! Petrogradā ir revolūcija! Cars ir gāzts! Vecās valdības vairs nav. Tur tagad valda zaldātu un strādnieku deputātu padome. Policija ir iznīcināta. Arī te valsts vara pāriet pašas tautas rokās. Biedri, tagad mēs darīsim galu karam. Zeme tiks sadalīta zemniekiem. Fabrikas piederēs strādniekiem. Lai dzīvo revolūcija! Lai dzīvo revolucionārā armija un proletariāts!»
'Kaut kur no logiem atskanēja daži šāvieni, un lodes atsitās nama sienās. Pūlis saviļņojās. Daži metās bēgt.
«Nebēdziet. Tie ir gorodovoji, nolādētie! Viņus vajag izķert: un pārmācīt. Arestējiet gorodovojus — viņi ir pret tautu!» Drīz visi klātesošie izklīda pa pilsētu, gorodovojus gūstīdami. Lai gan tie nometa zobenus, pagonas un ordeņus, viņus tomēr pazina pēc zilajām biksēm. Gorodovojiem tā bija īsta pastardiena.
Revolūcijas jūklī pa ielām klīzdams, Sveiks pie kādas mājas vārtiem pamanīja cilvēku, kas tur bailēs drebēja, un kājās viņam bija tikai apakšbikses. Mūsu brašais kareivis tūlīt saprata, ka tas ir gorodovojs un ka viņa zilās amata bikses ir noslēptas kaut kur pagalmā.
«Vai jūs tur nosnausties domājat?» Sveiks painteresējās par šo dīvaino cilvēku. «To es jums gan neieteiktu, jo te velk diezgan stiprs caurvējš, un tas var kaitēt veselībai.»
Turpat apstājies, Sveiks ar interesi nolūkojās, kā gorodovo- vojam dreb abi stilbi un kā viņš neveikli mēģina apslēpt savu ērmoto garderobi, pa pusei pietupies.
«Man liekas, jums stilbi sāk ļodzīties,» Sveiks līdzcietīgi turpināja. «Bet tā jau dažkārt gadās. Tagad man liekas: palieciet gan labak vēl tepat, jo tirguslaukumā pašreiz notiek vēl trakākas lietas. Tur ļaudis sāk priecāties, ka savus grūtākos brīžus tie jau pārdzīvojuši, tā sagādādami citiem vēl lielākas nepatikšanas. Patlaban tur jau paikāra sešus gorodovojus. Bet tur, tajā ielā vienu uzdūra mieta galā. Tagad viņš tur sēž, nabadziņš, un dzied «Dievs, sargi ķeizaru», elpu neatņēmis. Droši vien, jūs ari protat to vareno dziesmu?» Sveiiks, labsirdīgi smaidīdams, beidzot jautāja un gorodovoju vērīgi aplūkoja.
«Esmu jau aizmirsis un nekad vairs nedziedāšu! .. .» zobus klabinādams, dievojās gorodovojs.
«Man liekas, jums metas auksts. Zobi jums klab kā sunim, blusas meklējot. Jeb, varbūt, jūs no kaut kā baidāties? Nomierinieties: te viņi jūs tik drīz vēl neatradīs. Dieva dzirnavas maļ lēni, bet pamatīgi.»
Pēc šiem vārdiem gorodovojam mati aiz šausmām saslējās stāvus. Sveika priekšā viņš nokrita uz ceļiem un lūdzošā balsī iesaucās:
«Balodīt, visu svēto vārdā — glāb mani! Ko ļaunu es esmu nodarījis? Kalpoju, kā jau visi citi arī kalpo. Ko man pavēlēja, to darīju. Vai pats es varēju ko iesākt? Man mājās ir sieva un bērni!… Ak, Jēzus Marija — tagad tie paliks bf reņi!»
Gorodovojs sāka izmisumā plēst sev matus un Sveikam, gluži tuvu klāt pielīdis, ņēmās iegalvot — nekad un nekam uz savu galvu un atbildību neesot nekā ļauna darījis. Tikai priekšniecības pavēles izpildījis •— vairak nekā. Tad viņš sāka steidzīgi grābstīties pa kabatām.
«Te būs piecdesmit rubļi! Ņemiet tos un atdodiet man savas bikses. Bet manas zilās bikses paņemiet vietā — audums ir varens! Dariet to, savu dvēseli glābdams. Un paglābjiet šoreiz arī mani — nelaimīgu bērnu tēvu …»
«Ta kā tev patiešām ir bērni, es varu arī apžēloties,» Sveiks lēni un apdomīgi teica, izstiepdams roku pēc piecdesmit rubļu gabala: «Lai tad arī iet — kristīgas mīlestības vārdā!»
Sveiks atāķēja jostu un, savas zaldāta bikses novilkdams, vēl piemetināja:
«Dieva laime, draudziņ, ka tu mani no tirguslaukumā ne- padzini ar gredzeniem. Ja tas būtu gadījies, tad žēlastības nebūtu. Nu vairs nav pa jokam!»
Gorodovojus ātri uzvihka Sveika bikses, pateicīgi paspieda viņam roku un teica:
' «Ja Dievs palīdzēs, vecie laiki vel atgriezīsies, un tad es tev par visu atmaksāšu. Bet, paklau', tu esi gudrs cilvēks. Dārzu ielā atrodas ģimnāzija, kurā daudz mūsējo ir aizbari- kādējušies. Aizskrien tur, paņem viņu zilās bikses un aiznes tās uz mājām viņu sievām. Par to tev krietni samaksās. Vai jā? Tu tā izdarīsi? Neaizmirsti, ka vecie laiki drīz atkal atgriezīsies un mēs tad tev neļausim pat taukus zagt uz tirgus laukuma. Ir tāds sakāmvārds: roka roku mazga! Paldies,, brāl!»
Gorodovojs cieši apkampa Sveiku un krietni noskūpstīja uz vaiga. Tad viņš veikli izmanījās uz ielas, sāka līst dažus soļus uzmanīgi gar namu sienām un, ielai otrā pusē pārgājis, drīz atradās barā, kur to neviens vairs neievēroja. Tai pašā laikā Sveiks soļoja jaunās biksēs, kuras viņam bija pārāk lielas, un teica pats sev:
«Nudien, viņš bija nodzēries kā īsts policists. Bet pielūko vien tagad — drīz vēderiņš sakritīsies, ka pats vairs pazīt nevarēsi!»
Pēc tam Sveiks nolēma uzmeklēt ģimnāziju Dārzu ielā, kur nocietinājušies atradās gorodovoji.
Ilgi nebija jāmeklē. Ļaudis labprāt parādīja, uz kuru pusi jāiet; pateica pat nama numuru. Tas bija divstāvu nams uz stūra, ap kuru redzēja augstas barikādes, saceltas no skolas soliem, skapjiem, kastēm, tāfelēm, izbāztiem putniem un spirtā preparētām čūskām.
«Bet tu tuvu tur neej!» brīdināj;a viņu kāda sieva, uz barikādēm norādīdama. «Viņi, suņa bērni, uz mums vēl šauj kā nelabie!» Un pati tūlīt pazuda aiz stūra.
Sī sieva nebija melojusi. Kolīdz Sveiks pagājās dažus soļus uz priekšu, no barikādēm atskanēja vairāki šāvieni un lodes žvingstēdamas paskrēja viņam gar ausīm. Pēc visiem kara- mākslas likumiem rīkodamies, Sveiks nolaidās uz vēdera gar zemi, tur brīdi kaut ko padomāja, tad novilka zilās bikses, pacēla tās augstu gaisā kā karogu un devās skriešus pa pašu ielas vidu uz priekšu. Tas palīdzēja. Neviens vairs nešāva. Tikai, kad viņš jau pie pašiem vārtiem sāka celties augšā, vairāki stobri tam izstiepās pretī.
«Kas tu tāds?»
«Savējais!» Šveiks mierīgi atteica, ar vienu roku no stilbiem lejā slīdošās apakšbikses pieturēdams.
«Bet kāpēc tu, austrietis būdams, lien šurp?»
«Gribu jums palīdzēt,» Sveiks noslēpumaini čukstēja. Stobri atvilkās atpakaļ, un sākās īsa apspriede, kura nolēma:
«Nu, tad lien augšā!»
Apmēram trīsdesmit gorodovoji stāvēja uz barikādēm, un savs simts cilvēku ar pristavu un policijmeistaru priekšgalā atradās ģimnāzijas ēkā. Katram bez revolvera bija arī šautene plecos, un mājas otrajā pusē atradās pat kāds vecāks lauka lielgabals.
«Kungi, tā gan jūs mājās netiksiet,» teica Sveiks bez kāda ievada. «Gorodovojus tagad visur sit un piespiež pat cara himnu dziedāt. Es vienu jau izglābu, atdodams viņam savas bikses un paņemdams viņējās vietā. Viņš tad arī sūtīja mani šurp, lai jūs man atdotu savas bikses. No mājām es vietā jums tad atnestu zaļās — zaldātu bikses, lai jūs vairs no dumpiniekiem neviens nevarētu atšķirt.»
«Jā, viņam ir taisnība!» iesaucās vairaki zemākās pakāpes policisti. «Tā tik ir ideja! Vedīsim viņu tieši pie policijmeis- tara.»
Tā arī notika. Tur Sveiks savu plānu vēlreiz atkārtoja. Po- licijmeistars pakasīja aiz auss, brīdi padomāja un tad vaicāja:
«Kas tagad notiek pilsētā?»
«Viss karaspēks ir pārgājis revolūcijas pusē.»
Policijmeistars nobālēja. Tad mēģināja vēl ķerties kā slīcējs pie salmiņa:
«No frontes atnāks cits karaspēks. Mēs to pieprasīsim, un gubernātors izsauks.»
«Man gan šķiet, ka jums pats Dievs tēvs vairs nespēs palīdzēt, ja es tagad atteikšos sniegt palīdzīgu roku,» Sveiks nopietni atteica. Un tālāk viņš sāka tikpat svinīgi stāstīt, ka šurp jau dodoties smagā artilērija un aiz pilsētas patlaban stobrus mērķējot uz ģimnāziju:
«Vajag tikai pāris labi mērķētu šāvienu, un no jums nekas vairs pāri nepaliks. Bet, ja nu arī kaut kas arī paliktu — to viegli ir uzspert ar bumbām gaisā. Es pats ar savām acīm redzēju sapierus, kuri no blakus ielas ir jau sākuši parakties jums apakšā. Šovakar viņu darbs būs jau padarīts, un rīt jūs dosieties pēdējā lidojumā uz augšu! Tas tiešām būs grandiozs skats, jo tagad ir skaidrs un kluss laiks, tādēļ ceļu uz debesīm nebūs grūti sameklēt.» Policijmeistaru šis ceļojums tomēr nemaz neiepriecināja. Drebošām rokām viņš sāka atpogāt un nolaist savas zilās amata bikses.
«Ja tu man vietā atnesīsi privātās bikses, tad saņemsi par to veselus simts rubļus. Bet, ja tu man tādas bikses neatnesīsi
un manai sievai nepaziņosi, ka esmu vēl sveiks un vesels —» tad dabūsi lodi pierē! Bez žēlastības! Vai saproti? Te būs adrese. Lai viņa uzliek patvāri. Saki, ka drīz būšu mājās. Citādi — lode pierē, nudien!»
Drebēdams pats kā izpērts bērns, viņš vēl norādīja Sveikam uz revolveri, kas turpat uz galda atradās. Sveiks ieroci tagad arī vērīgāk aplūkoja un tad lietpratīgi teica:
«Jā, tas, kā es skatos, ir īsts desmitmilimetru revolveris. Viņa lode galvā atstāj diezgan ērtu caurumu.»
Tagad arī visi pristavi novilka savas bikses, Sveiks fras līdz ar adresēm savāca vienkopus, un, kad viņš atgriezās uz barikādēm — tur visi gorodovoji to jau gaidīja, katrs savas bikses padevīgi rokās turēdami.
«Es vairāk nevaru rokās saturēt,» Sveiks teica un viņam bija taisnība. Bet aiz labas sirds mūsu brašais kareivis vēl piemetināja: «Klājiet to mantu man uz pleciem. Es stiepšu, kamēr jaudāšu.»
Kad Sveiks laidās lejup pār skapjiem un soliem, gorodo- vojoi bikses vēl lidoja viņam pakaļ kā zils mākonis. Viņš rūpīgi savāca tās kopā un nolika pie sētas vārtiem. Tad uzsauca oficieriem:
«Tūlīt es sālkšu iznēsāt! Rezerves krājums lai paliek vēl pagaidām šeit!»
Tai pašā laikā uz ielas izbrauca divi salmu vezumi. Tie tuvojās ģimnāzijas ēkai, bet dīvaini — neviens viņus nevilka! Uz barikādēm šo viltīgo manevru drīz vien pamanīja un atklāja sirdīgu uguni.
Tagad vezumi bija jau pie vārtiem, aiz kuriem Sveiks noglabāja savu bikšu krājumu. Zaldati un studenti, kas šos ratus stūma, tad veikli sarāpās uz vezumiem, kur uz dēliem novietoja ložmetējus.
«Šodien es viņas aiznesīšu uz baraku, bet rīt uz tirgu,» Sveiks prātoja, savu ieguvumu rūpīgi saskaitīdams. «Četrdesmit pāri, rēķinot caurmērā pa desmit rubļiem gabalā, tas iznāks veseli 400 rubļi!»
«Biedri, ko tu tur dari?» viņam uzsauca kāds students, kas pirmais bija šo ērmoto skatu pamanījis. Un Sveiks vēl nepaguva atbildēt, kad atskanēja jau otrs, izbrīna pilns jautājums: «Kur tu izrāvi tik daudz policistu bikšu?»
«Tās man gorodovoji uz barikādēm uzdāvināja, lai es pārdodot tās uz tirgus laukuma,» Sveiks paskaidroja, bet students .sataisīja nopietnu seju un pavēlēja:
«Neniekojies! Dod šurp mums tās. Vakarā būs auksts — noderēs!»
Tā Sveiks pret paša gribu drīz vien atradās uz vezuma ar visām savām biksēm un vēl tajā laikā, kad ložmetēji jau sāka apšaudīt barikādes.
Šaušana turpinājās nepārtraukti līdz krēslai, bet. bez kādiem noteiktiem rezultātiem. Tikai tumsai iestājoties, revolucionāri pieveda divus astoņcentimetru lielgabalus, atvilka vienu vezumu atpakaļ un ar dažiem šāvieniem piespieda aiz barikādēm stāvošos apklust. Tur kādā kārtsgalā pacēlās baltas apakšbikses, kuras aizvietoja padošanās balto karogu.
«Nu, tagad iesim gorodovojus arestēt!» uzsauca students, kas šo nodaļu komandēja. Un turpat, neviļus Sveiku uz zilo bikšu kaudzes guļam pamanījis, viņš stingri noprasīja: «Biedri, kāpēc tu tur stāvi: par caru vai par revolūciju?»
«Es par revolūciju,» Sveiks atteica. «Agrāk es gan stāvēju par savu caru, bet, tā kā viņš tagad ir miris, tad lai iet par revolūciju! Ja nav Franča Jozefa — lai tad nav arī Nikolaja!»
«Nu labi!» students pasmaidīja. «Ņem tagad šauteni rokās un pielūko, ka te neviens nekā neaizdedzina!» Un, 'kamēr zaldāti aizveda nakts dzestrumā un bailēs drebošos gorodovojus, Sveiks sēdēja uz sava laupījuma un filozofēja:
«Nu karam vairs nebūs beigu! Nu karosim līdz pastarai dienai!»
Nākamajā rītā agri iedzīvotāji devās kaujas lauku apskatīt. Nāca veseliem bariem, lai redzētu un apbrīnotu abas barikādes.
Uz vienām bēdīgi rēgojās mietā uzspraustās, saplosītās apakšbikses, uz otrām lepni plīvoja sarkans karogs. Un strādnieki ar zaldātiem, šo simbolu apbrīnodami, sajūsmā iesaucās: «Lai dzīvo revolūcija!»
Starp abām barikādēm visi sastājās rindās, un procesija lepni devās atpakaļ uz pilsētas centru. Dzidrajā gaisā tālu skanēja dziesma:
Un ciņu trauciet, darba (audis, Jūs visu zemju vergu bars!
Marseljēza mijās ar Internacionāli gan strādnieku, gan studentu izpildījumā. Kad visa šī procesija jau bija iegriezusies kādā blakus ieliņā, uz barikādēm atskanēja visvaronīgākā melodija:
2 Savietis, klau, norībēja,
Gabalos saspraga cars. Kas nu par caru grib palikt — Tam lai pulvera spars!
Tā dziedāja mūsu brašais kareivis Sveiks, zem sarkanā karoga sakārtodams savu vēl no vecās pasaules iegūto kara laupījumu — gorodovoju zilās bikses, lai pēc dažām stundām, tās pārdotu uz tirgus laukuma.
SESPADSMITĀ NODAĻA Sveika pēdējais ceļojums
Krievi paši baudīja savu atgūto brīvību ar pilniem malkiem' un ļāva to darīt arī gūstekņiem. Lozungu «Nost ar karu!» ta- gan enerģiski izveda dzīvē, disciplīna karaspēkā ātri sabruka, un pirmajā laikā vairs nepastāvēja arī nekāds «gūstekņu» jēdziens.
Tauta mutuļoja revolūcijas katlā un sīkumiem nepiegrieza' nekādu vērību. Katrs gaidīja, ka vēl notiks kaut kas lielāks,,, varenāks, kas atsvabinās visu pasauli.
Horžinam galva dega no jaunu domu un iespaidu pārpilnības. Viņš lasīja jauno ministru runas, kas, notikumus novērtēdami, tiem piešķīra vispasaules nozīmi. Pirmajās dienās šīs runas pagabalam apreibināja, bet pēc kāda mēneša tās sāka skanēt jau neīsti, pārspīlēti un zaldātu sejās izsauca neticīgus smīnus.
Poručiks Vorobcovs atkal retāk sāka parādīties zaldātu vidū^ atļaudams par tiem arvien patstāvīgāk rūpēties feldfēbelim Anņenkovam. Tas tagad bija pastāvīgi piedzēries un, ibarakās, ienākdams, teica gūstekņiem:
«Eh, bērni, kas par lielisku dzīvi mums tagad zem pagaidu valdības! Vai nu reiz neiet jauki lielajā Krievijā, velns» lai parauj!»
«Kad es savas gorodovoju bikses pārdevu žīdam vairumā,, lai mazumā tās iztirgojot nebūtu ilgi jāmaldās apkārt,» Sveiks stāstīja Horžinam, «tad mūsu atklātajā mājā, ko sauc par baraku, atgriezos tikai vakarā. Poručiks un feldfēbelis tur ļaudis jau bija sapulcējuši vakara lūgšanā. Anņenkovs uzrāpās Uz igalda, un tur viņu vajadzēja pieturēt, lai nenokristu un nesasistos. Kad skaitīja «Mūsu tēvs», viņš tik idiotiski paskatījās uz dievmāti, ka visi aiz smiekliem ierēcās, bet šis tikai; uzkliedza:
«Liekaties garšļaukus, biedri! Nav te vairs nekādu caru un.
nekādu dievmāšu vispār! Un nekādu svēto! Maķ jih!. .. Un beigas.»
Vorobcovs u:n zaldāti smējās, vēderus turēdami.
«Kad 'tikpat ātri atkal neapmet spalvu uz otru pusi,» Sveiks vēl rūpīgi piebilda.
«Nekā nebūs!» Horžins viņu drošināja. «Revolūcijas iekarojumi ir pilnīgi nodrošināti. Kerens'kis dara brīnumus, un viņa ministri runa eņģeļu mēlēs.»
«Tas jau tā liekas,» Sveiks vēl arvien šaubījās. «Bet lieta Jau nepastāv skaistās runās. Runāt jau var lieliski, bet man iliekas: ja pēc revolūcijas es nedabūju taukāku un gardāku zupu — par ko tad man cīnīties un asinis velti liet?»
Pievakarē Anņenkovs pasauca Sveiku un iedeva viņam vēstuli no Kijevas. Tā bija Miareka un pīkstuļa kopīgs ražojums. Viņi rakstīja, ka jaunajā vietā esot jau iekārtojušies kā čehu brīvprātīgās armijas dalībnieki. Lai nekādus brīnumus tie jaunajos apstākļos neesot cerējuši, tomēr jāatzīstot, ka tējas, cukura un tabakas tur dodot drusku vairāk. Un beidzot bija ziņots, ka jau pēc nedēļas viņi aizbraucot uz fronti, lai kopā ar krieviem uzsāktu izšķirošo uzbrukumu vāciešiem. Vispār sakot — vēstule bija diezgan maigi un jautri uzrakstīta. Bija arī izteikta cerība Sveiku drīzumā atkal redzēt viņu vidū.
«Ak, nabadziņi! Sī vēstule, droši vien, būs viņu pēdējais rakstu darbs!» Sveiks nopūtās, un vairākas smagas asaru lāses noritēja pār viņa vaigiem. Ilgi viņš sēdēja un raudzījās uz nelīdzenajām rakstu rindiņām, tad uzrunāja Horžinu:
«Man gan liekas, ka ar to čehu karaspēku, kas tagad grib cīnīties plecu pie pleca kopā ar krieviem, būs gluži tāpat kā ar to žīdu, kas Belicos gribēja pieņemt kristīgo ticību. Man par to pastāstīja kāds krievu zaldāts tirgus laukumā. Tu pats jau droši vien, būsi redzējis, cik plāni dažkārt klājas Krievijā citti- cīgajam žīdam. Tam eksemplāram, par kurus es runāju, piederēja pārtikas preču tirgotava. Tūlīt pēc revolūcijas viņš savam uzņēmumam pieaicināja kristīgu kompanjonu, cerēdams, ka tā veikals zels labāk. Bet, kad tas nekā vēl nelīdzēja, viņš pats .aizgāja pie popa un lūdza sevi nokristīt. Pops šim nu saka:
«Tā uzreiz to lietu izdarīt nevar. Vispirms man tev jāiemāca .pareizticība. Tu nāksi ipie mainis stundās, un es ņemšu tikai 5 rubļus par katru stundu.»
2īds — vārdā Naheless — nu sāka arī iet un mācīties. Pagājušajā svētdienā viņu vajadzēja kristīt. Bet sestdien šis apvaicājas popam, vai nevarot kristībās ierasties kopā ar savu kompanjonu, jo 'firma tagad saucoties «Naheless un Kasatkins» un visas darīšanas viņi nokārtojot kopīgi.
Svētdien šī gadījuma dēļ baznīcā bija lielas svinības.' neviens vēl nebija piedzīvojis, ka kāds vecāks žīds pārietu pareizticībā. Sapulcējas visi Gomeļas popi; bija arī krusttēvs un krustmāte un vēl daudz dažādi ļaudis. Un, lūk, nu Naheless ar Kasatkkiu stāv abi svētā altāra priekšā, un pops viņam jautā:
«Vai tu tici, ka Kristus bija Dievs un tajā pašā laikā ari cilvēks?»
Un Naheless atbild:
«Es ticu, ika viņš bija cilvēks, bet, ka viņš būtu arī Dievs — tam apsolās ticēt mans kompanjons.»
Pops atkal vaicā:
«Vai tu tici. ka viņš izdalīja piecas miežu maizes pieciem tūkstošiem cilvēku un tos paēdināja?»
Un Naheless atbild:
«Es ticu, ka viņš izdalīja piecas maizes, bet, ka no tām būtu paēduši pieci tūkstoši cilvēku — tam apņemas ticēt mans kompanjons.»
•Tad pops vaicā trešo reizi:
«Vai tu tici, ka viņš nomira pie krusta un pēc tam cēlās augšā?»
Bet žīds neatlaidīgi paliek pie sava:
«Tam, ka viņš nomiris pie krusta, es ticu, bet tam, ka viņš augšā cēlies, tic mans kompanjons. Cita pēc taču man viņa nemaz veikalā nevajadzētu.»
Pēc tam pops viņus abus izdzina no baznīcas.
«Gluži tas pats notiks ar šo čehu armiju,» Sveiks skumji piebilda. «Tikai par to nerunā vēl atklāti un to šodien vēl nevar tik skaidri manīt. Vai man vairs būtu vērts pasaulē dzīvot, ja tur kaujā kristu Mareks? Tāpēc man jāsteidzas pie viņa un jāpastāsta par to žīdu — gan tad viņš pats visu sa;pratīs.»
«Bet tu taču nedomā te mani vienu pamest,» Horžins iesaucās. «Ko es te iesākšu bez tevis?»
Un, vēlreiz asaras noslaucīdams, Sveiks deva svinīgu solījumu:
«Nē, tevi es neatstāšu, lai visi mēs neizklīstu kā čigāni plašajā pasaulē. Nē, mēs vēl pakarosim kopa!»
No tā laika sakot, Sveiks kļuva domīgs, vairs nespēlēja kārtis, neklausījās avīžu lasīšanu, tikai vientulīgi kaut ko pārdomāja un kala dažādus plānus. Drīz arī pienaca ziņas par «lielo uzvaru» pie Zborovas, ko laikraksti pēc pāris dienām, jau bija spiesti izsludināt par «katastrofu pie Tarnopoles». Nāca drausmīgas ziņas, ka visa čehu družīna tur esot apšauta un kritusi gūstā, bet krievi paniskās bailēs bēgot. Pēterburgā.
$>ez tam esot sācies lielinieku apvērsums. Uz nārām sēdēdams, Sveiks tikai melanholiski šūpoja savas kājas:
«Cik labi tomēr, ka es esmu muļķis. Ja es būtu gudrs un visu saprastu, kas ar ļaudīm notiek, tad sen jau sēdētu ārprātīgo namā. Bet tagad ar mani nekas slikts nevar notikt, jo es .nekā nezinu, kas un kāpēc viss tas notiek…»
«Biedri, te ilgāk vairs palikt mēs nevaram,» ierunājās "Kādā dienā Horžins, «Ko var zināt, kas viss vēl te nākamībā var atgadīties. Un vai kronis vispār par mums vairs rūpēsies? No rītdienas- sākot, maizi izsniegs tikai pa mārciņai dienā. Hotelī es aprunājos ar kādu cilvēku, kuram apmēram simts verstis no šejienes ir muiža. Viņš ir ar mieru mūs abus pieņemt r par ganiem. Viņš varētu arī mūs pieklājīgāk apģērbt, jo drī- ;zumā atkal sāksies ziema, un mēs esam puskaili. Tad arī ziemu mēs varētu tur kaui kā (pavadīt, un, kad iestāsies pavasaris — karš droši vien beigsies un dosimies mājup. Vai jā?»
«Lai notiek: brauksim,» Šveiks īsi atteica. «Tagad man vēl jāiepazīstas ar govīm, jo ēzeļi man ir jau diezgan labi pazīstami un apnikuši līdz pat kaklam.»
Jau pēc nedēļas abi draugi plašajā stepē ganīja lielus govju barus. Horžins ganāmpulkam jāja apkārt uz zirga, bet Sveiks— kluss un domīgs •— gulēja zālē un skatījās mākoņos.
«Palienē man tējas trauku,» viņš kādā pievakarē teica Horžinam. «Iešu un izslaukšu, lūk, tur to raibaliņu. Man ir tāds kā rūgtums sakrājies mutē. Piens, varbūt, to atņems.»
Bet raibaļa spītīgi negribēja slaukties, viņa aizskrēja tālu prom stepē, un Šveiks dzinās tai pakaļ. Drīz tālumā Horžins ieraudzīja tikai divus melnus punktus, kuri lēni aizpeldēja un izzuda zaļajā bezgalībā. Tad horizonts palika tukšs un vientulīgs.
Govs ganāmpulkā atgriezās tikai vēlu naktī, bet Šveiks bija bez vēsts pazudis, it kā ūdenī iekritis. Savā dienasgrāmatā .Horžins ierakstīja:
«Šveiks bez vēsts pazuda 1917. gada 26. augustā.»
★
Bija nelāga, lietaina 1920. gada februāra diena. Prāgu svinīgi greznoja nacionālie karogi. Pa ielām, neraugoties uz lietu, pastaigājās daiļas meitenes tautiskos kostīmos. Ļaudis sadrūzmējās uz trotuāriem, un no visu mutēm atskanēja jautājums:
«Vai jau nāk?»
Vaclava laukuma stūrī stāvēja liels, loti ziņkārīga izskata kungs ar kuplu bardu.
«Šodien es biju biržā,» tas teica cilvēkam, kas viņu pieturēja pie rokas, «un ar nolūku tur aizkavējos, lai varētu noskatīties šīs svinības. Lai gan te Prāgā ir nežēlīga dārdzība, mēs — melderi — tomēr varam sev atjauties tādu prieku te dienu ilgāk padzīvot. Galvenais — mājās es gribu pamatīgi pastāstīt par tiem leģionāriem. īstenībā gan par viņiem visiem vairāk interesē kāds cilvēks, ar kuru kopā reiz bijām frontē — kāds Sveiks. Viņš ari krita krievu gūstā. Akurāt pagājušajā naktī redzēju viņu sapnī, un tāpēc man liekas — Sveiks būs viņu vidū! Tas bija tik mīļš un lēnīgs karabiedrs, kādu otru var vēl pameklēt. Viņš saucās Jozefs Sveiks. Bet vai neiesim vēl kaut ko uzkost?»
«Jēzus Marija, mani kungi,» tos abus uzrunāja kāda paveca sieviete. «Tad jūs pazīstiet manu istabas iemītnieku? Es esmu Millera atraitne. Līdz karam Sveiks mitinājās manā dzīvoklī. Cik labi, ka tā nejauši sastapainies! Viņš tiešām brauc šurp. Vēl šodien es saņēmu telegrammu no Triestas.»
Viņa pasniedza kādu papīra laipu, un iepriekšējais runātājs sasveicinādamies teica: «Baluns, dzirnavnieks no Taboras!»
«Bet es saku: aiziesim pretim pie Franča Jozefa jeb Vilsona stacijas,» ierunājās kāds cits drukna auguma cilvēks otrajam, mazāka auguma ar katliņu galvā. Viņi stāvēja turpat pāris soļu nopakaļ. Mazākais pieklājīgi atteica:
«Velns lai parauj šo lietu! šodien saulei vajadzēja spidēt uz visām pusēm. Liecies taču mierā, Vodička! Nevelc mani drūzmā iekšā. Ja jau te viņu nesastapsim — pievakarē Sveiks tik un tā atnāks Kalihu krodziņā pasēdēt. Skaties, tur viņš jau nāk!»
Laukuma galā, pie muzeja, atskanēja sajūsmināti saucieni, un ielas vidū parādījās raiba meiteņu rinda kā lauku ziedu virtene, ko pavadīja sokoli sarkanos kreklos, pēc tam nāca daži oficieri, un viņiem sekoja kareivji savās zaļganajās blūzēs, šautenēm plecos, smagus soļus sperdami uz slapjajiem, slidenajiem akmeņiem. Iela dunēja no viņu zābaku piesitieniem. Pulks nāca ātri, dodamies uz Pšikopu pusi, kad pēkšņi kāds resns cilvēks piesteidzās pie oficiera, kas soļoja sava vada ,priekšgalā.
«Ak mans Dievs, virsleitnants Lukašs! Virsleitnanta kungs, vai jūs atcerieties vēl Balunu, kas piecus gadus atpakaļ kalpoja ar jums vienā pulkā?»
Izbrīnā pārsteigtais oficieris pasmaidīja un māja pienācējam soļot viņam blakus. Tai pašā laikā no kareivju rindām atskanēja sauciens:
«Marek, paskaties, tas ir resnais Baluns! Ko tu tur dari, izsalkušais suns?»
Dzirnavnieks pagriezās, lai atbildētu, bet kolīdz viņš atplēta muti, kareivju rindā ieskrēja Millera atraitne, kliegdama un raudādama pilnā balsi:
«Jēzus Marija, kada laime! Mans kungs atgriežas no kara mājās! Kungs, steigsimies drīzāk mājās — tur es jums jau uzsildīju ūdeni, ko nomazgāties, un sagatavoju naktskurpes! Es samainīju arī matraci, un jūs labi izgulēsieties mīkstajā gultā pēc visām tam mocībām! Jūs taču mums tagad esiet tikpat kā svētais bruņinieks — pati vakar to avīzē izlasīju.»
«Nu, nu, tantiņ, paejiet labāk sāņus. Netraucējiet gājējus,» pabīdīja viņu kāds no rindas laukā. «Sveiks, Pepi'k! Vai vakarā atnāksi krūzi alus izdzert un pastāstīt par saviem piedzīvojumiem? Mums tagad atkal ir Smihova alus. Pumpējam pāri pusnaktij.»
«Nu, protams, ka ieradīšos, brāl Polivec.» Šveiks svinīgi atteica. «Un tu vēl vienmēr tāds pats? Nūjā, mēs visi šai karā esam rupjāki kļuvuši.»
«Dodiet man to šauteni, es viņu tagad panesīšu!» lūdza Sveikam viņa dzīvokļa saimniece, ieroci mūsu brašajam kareivim no pleca noceldama. Bet tai pašā brīdī kāds viņai uzsauca: «Liec mierā, veca, tā ir kroņa manta! Viņu par to var vēl nošaut! Bet pielūko, Sveik, katra ziņā ierodies «Kalihos»! Vai atceries vēl, kā Kiralgida, Ungārijā, tu man apsolīji atnāiet tieši pulksten pussešos?»
«Nē, es teicu sešos, Vodička! Un akurāt sešos ari būšu norunātajā vietā,» Sveiks atteica, sapierim ar skatienu uzsmaidīdams.
Ļaužu pūlis devās kareivjiem līdz. No visām pusēm atskanēja priecīgi saucieni, sveicieni. Pūlis gaisā vicinaja mutautiņus un karodziņus. Meitenes skaļi smējās.
«Ja nebūtu šis karš pagadījies,» teica Šveiks, «tad tadas svinības es nebutu sagaidījis pat savas bērēs!»
«Bet mēs ar virsleitnanta kungu jau šo to norunājām, Sveik,» teica Baluns. «Tev reizē ar viņu vajadzēs nakamajā svētdienā atbraukt pie manis ciemos. Man tur mājās ir īsti trekns sivēns, ta ap 200 kilogramu svarā, un, šķiet, ka ar to> mums trijiem tad pietiks. Melderiem tagad te neklājas slikti.»
«Protams, ka aizbraukšu,» nolēma Šveiks. «Vajag redzēt, kā tu tagad rij, lai pielādētu sev vēderu.»
Tā viņi aizgāja līdz Vecpilsētas laukumam. Husa piemineklim blakus pie rātsnama bija uzcelta tribīne, no kuras runāja valstsvīri. Leģionārus apsveica ministri un deputāti. Debesīs lidoja daudz skaistu vārdu par tautas svētajām un neaizskaramajām tiesībām, par lielo cīņu šo tiesību labā un par tautas senseno sapņu piepildīšanos.
Sīs runas klausīdamies, brašais kareivis šveiks ar dziju interesi sekoja kādam nelielam šunelim, ko saitē veda eleganta jaunkundze, dažkārt ar mutautiņu rokā mādama leģionāriem. Tai laikā viņas šunelim nemanīts piesteidzās kāds cits takšelis un sāka to galanti apostīt, apdraudēdams sabiedrisko pieklājību. Jaunkundze, šo scēnu pamanīdama, stipri nosarka. Turpat blakus viņai stāvēja kads jauns, elegants pulkvedis un profesionāla operatora balsī skaidri un skali atbildēja:
«Tautas labklājība ir iespējama tikai tad, kad visi viņas locekli nav egoisti, bet godīgi pilsoņi un darbarūķi.»
«Pavaicā tur tai jaunkundzei, kur viņa dzīvo,» it kā pulkveža vārdus apstiprinādams, teica Sveiks Vodičkam. «Varbūt, ka viņai ir mājās vēl vairāk tādu šuneju. Ja nav — var ierasties. Es arī gribu tagad strādāt godīgi. Rīt pat jau es varētu iemaksāt rokasnaudu nākamajam veikalam.»
Runas beidzās. Bundzinieki sāka rībināt bungas, orķestris spēlēja maršu, un pulkvedis komandēja:
«Mierā! Marš uz priekšu! Pagrieziens pa labi!»
Leģionāri aizmaršēja parādē gar valstsvīriem, un, kad uz priekšu doties vajadzēja arī Sveika rotai, viņš teica:
«Tātad pulksten sešos «Kalihos»! Vai melnais alus tur ir?»
«Ir!» atsaucās Polivecs.
«Un kārtis arī vēl spēlējat?»
«Protams, uzspēlēsim arī. Esi bez bēdām!» apstiprināja Vodička.
«Rota, mierā!» priekšgalā iesaucās kapitans Lukašs. «Soļos, marš! Labo plecu uz priekšu!»
Ar labo kāju pirmo soli piesizdams* Šveiks vēl atsaucās:
«Nu, tad mēs vēl parunāsim! Visa šī šļura ar viņas kaujām, runām un parādēm man ir jau līdz kaklam apnikusi! Krūze laba alus, lūk, tā pavisam cita lieta!»
«Tātad sešos!» vēl viņam pakaļ sauca Vodička, bet nedabūja dzirdēt vēl nekādas atbildes.
Pār brašā kareivja šveika galvu, laukumam pāri soļojot, smagi plandījās mitrie karogi, un uz viņa cepures visu laiku čabēdams lija sīks, ilgs lietus.
apgāds «arka-riga»
Karels Vaneks
ŠVEIKS SIBĪRIJĀ UN PIE FRONTES
II dala
[1] salam — čehu valodā «desa».
[2] tulkojumā šis čehu vārds nozīme: arī gribēja.
3 40
[3] itālijā bieži dzirdams lamu vārds.
[4] nepomuckis — čehu svētais, kuram esot izgriezta mēle.
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)
Поиск книг
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
Отборные классические книги
Классика
ВКОНТАКТЕБиблиотека с любовными романами, которая наверняка придётся по вкусу женской части аудитории
Любовные романы
Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров
Фантастика
Самые популярные книги в формате фб2
Топ фб2
книги