ČETRPADSMITĀ NODALA Šveikam neveicas
Atgadījums ar 208. rotu arī cara Krievijā bija kas nedzirdēts un nepiedzīvots. Palkavnieks Golovatenko pie viņas neatgriezās, un gūstekņi to nekad vairs nesastapa. Arī karalauka tiesai viņus nenodeva, un ģenerāla draudi nepiepildījās. Sis ģenerālis baidījās, ka viņa varenais karagājiens ar veselu brigādi pret vienu rotu noskrandušu gūstekņu nekļūst plašām aprindām zināms, un tādēļ viņš samierinājās ar paziņojumu, ka notvēris no frontes bēgošu gūstekņu rotu un zaldātu apsardzība to nosūta uz Gomelu.
Bet kolīdz tur gūstekņi bija izlīduši no vagona, atkal atkārtojās vecā klizma: neviens neko nezināja, neviens par viņu ierašanos nebija informēts un nekur tos neņēma pretī. Zaldāti atvestos beidzot nogādāja sadžas barakās-zemnīcās un nodeva tur feldfēbelim «ieskaitīšanai uzturā». Feldfēbeļa īsa un drošā atbilde «jā!» gūstekņiem skaidri liecināja, kāda izmantošana tos te atkal sagaida.
Barakās-zemnīcās jau atradās agrāk sadzīti gūstekņi, kuri atnācējus uzņēma diezgan nelaipni. Turēdamies pie principa, ka cilvēkam jo ātrāk, jo labak vajag iepazīties ar savu apkārtni un apstākļiem, Sveiks tūlīt devās pie vecajiem iemītniekiem no sirds izrunāties:
«Biedri, 110 kurienes jūs te saradušies?» viņš ievaicājās savā laipnajā balsī. «Vai par mieru vēl nekā neesiet dzirdējuši?»
r
«Velns lai parauj! Vācies ratā! Nemuldi niekus!» vairākas balsis tūlīt atsaucās.
Bet Sveiks mierīgi teica, ka viņam tāda nodarbošanās nemaz neinteresējot un ka pieklājība vien jau prasot dot skaidras un noteiktas atbildes. Tad viens no tiem, kas sēdēja augšējās nārās, īgni nospļāvās pret Sveiku un teica:
«Tu, austriešu vergs! Tev vēl tagad pie cepures es redzu Franča Jozefa zīmi. Pie mums tu tāds nelien! Ar tevi ka ar suni rīkosimies. Nekādas sarunas te nebūs! Vācies labak pats tālāk, ja negribi noķert pa ausi!»
«Nu luk, tu vismaz kaut ko jau runā,» Sveiks teica. «Tas tomēr ir labi. Tā vienmēr vajag darīt. Tad tūlīt var redzēt, kas par ļaudīm.»
Nekādu vērību nepiegriezdams spļāvienam un titulam «ēzelis», Sveiks mierīgi līda augša uz nārām pie runātāja. Tur gulēja bosņaki, un, kad tie redzēja, ka atnācēja nolūki nav ļauni, ka tas negrib nekā ievilkt, viņi sāka ar Sveiku sarunāties. Izrādījās, ka arī viņi kalpojuši kadā darba rotā, bet tagad iestājušies tā sauktaja «serbu rota», kas ieskaitīta krievu armijā, un nu gaidīja, kad tos sūtīs uz fronti.
«Bet saki tomēr, kas tev te īsti vajadzīgs? Kur un kāpēc tu te lien, austriešu suns?»
«Man, biedri, tāpat patīk no sirds ar kareivjiem parunāties,» Sveiks atteica. «Varbūt arī, ka atradīšu starp jums kādu vecu paziņu. Vai nav te kāds no Prāgas vai Zižkovas?» Visi atsaucās: «Nē!»
«2ēl!» Sveiks piebilda, tad nopūtās un apklusa.
«Bet tagad vācies prom,» uzsauca kāds no gulētājiem. «Mūsu sabiedrībā tu nederi. Ja nē, tad saskaiti pie laika savus zobus!»
«Tu ar savu saskaitīšanu man atgādini feldfēbeli Busku no 6. rotas,» Sveiks labsirdīgi atteica. «Tas arī visu laiku uz saviem ļaudīm auroja: «Saskaitiet savas ribas! Velns lai parauj — kad grābšu rokās, tad vairs nepagūsiet!» Vai tu, draugs, arī kādreiz neesi bijis austriešu armijas feldfēbelis?»
Šoreiz Sveikam vairs neatbildēja. Viņu vienkārši nometa no nārām. Un tas, ar ko viņš bija sarunājies, no savas puses vēl raidīja līdzi draudus:
«Mūsu acīs vairs nerādies! JS\ēs esam inteliģenti. Un pielūko, kad atgriezīsimies Prāgā, tad tadi kā tu vis medaļas nedabūs!»
Pie savējiem atgriezies, Šveiks savu sarunu rezultātus izteica šādi:
«Ir tur bosņaki, ar kuriem es sarunājos, un ir arī čehi, ar kuriem nekādi nespēju saprasties.»
★
Cilvēks kļūst slinks un apatisks, kad jūt, ka viņa dzīvei zūd nozīme. Gūstekņi, kuru dienas līdzinājās viena otrai un aizritēja bez kādas jēgas un satura, jutās tik noguruši, ka augām dienam vāļājās pa nārām un skatījās griestos. Tā izturējās pirmām kārtām inteliģenti. Amatnieki vēl kaut ko darīja, izgatavoja un tirgojās ar dažādiem sīkumiem, bet garīgā darba cilvēki jutās kā dzīvi miroņi. Kā čehu, tā vācu inteliģence šai gūstā smaka nost. Viņi gulēja kā ietrunējuši, uzskatīja jau par grūtu uzdevumu iziet uz ateju un visi bija aplipuši ar utīm. No tā radās paruna: «Jo inteliģentāks ir kāds cilvēks, jo lielākas utis pa viņu pastaigajas.»
Ļaudis paļāvās likteņa varai un meklēja visriskantākos piedzīvojumus. Radās sakari ar sievietēm un kā sekas — venēriskās slimības. Notika zādzības, šaušanās, intrigas, dažādas tenkas — vispār uzvirmoja viss tas, kas rodas bezdarbībā un izvirtībā. Prāts bija iemidzis; miesa kļuva gurda un gļēva. Bet līdz pašnāvībām tomēr šie ļaudis vēl nebija nokļuvuši. No
dzīves tie vēl nedomāja atteikties.
*
Poručiks Vorobcovs, Gomeļas karagūstekņu komandants, bija pārkrievojies vācietis, kura vectēvs Krievijā ieradās Pētera Lielā laikā. Lai gan dzimtas vārds bija jau sagrozīts, po- ručika dzīslās tomēr vēl ritēja vācu asinis. Viņš par visām lietām cienīja kārtību, un, redzēdams, ka barakās un visapkārt valda lielākā netīrība un nolaidība, viņš gribēja piespiest ļaudis strādāt, lai paši tie tiktu pie kārtības un kaut cik cilvēcīgas dzīves. Bet no baraku iemītniekiem nevienu neizdevās izdzīt darbā. Izrādījās, ka visi viņi jau pamanījušies ierakstīties družīnās un poručiks nu ilgi un velti meklēja izeju no neveiklā stāvokļa. Viņam gribējās likt brīvprātīgajiem strādāt un tai pašā laikā arī nepārkāpt noteikumus, kuri to aizliedza.
No 208. rotas ļaudīm neviens darbam nederēja. Ārā jau piesala, bet šie gūstekņi bija gandrīz kaili un neapauti. Zaldāts, ko Vorobcovs nosūtīja barakā pēc strādniekiem, atgriezās un ziņoja:
«Nevienu tur nevar sadabūt, jūsu labdzimtība. Viņi baidās nosalt.»
Un ar vēl lielāku nepatiku poručiks klausījās tālāk:
«Tur visi atbild: esmu apakšoficieris, brīvprātīgais, kaprālis — man nav te jāstrādā!»
Vorobcovs bija jau tuvu izmisumam, jo taisni tai laikā viņš gaidīja Sarkanā Krusta delegācijās apciemojumu. Daži uzņēmīgākie apkārtblandoņi barakā bija uzsākuši tirdzniecību: tirgū tiem palaimējies noķert veselu sivēnu, to izcepa, sadalīja un tad izpardeva pa gabaliņam. Naudas, protams, ļaudīm bija atlicies ļoti maz un ceptās gaļas cena nebija lētā, bet spekulanti par to nebēdaja. Viens no tiem bija garā iesmā uzdūris taukos ceptas nieres, staigāja ar tām apkārt un sauca:
«Evo, evo! Gardas nieres! Smaržīgas nieres! Kas vēlas?»
Ceptās gaļas smarža tiešām ta kairināja izsalkušo gūstekņu degunus, ka tie viegli varēja dabūt vēdera krampjus.
«Nu vācies, vācies tālāk!» atmeta Horžins apātiski ar roku un tai pašā brīdī noslaucīja sev slienas no lūpām.
«Bet, ja tev dotu kaut kripatiņu nogaršot, tu viņu aiz pateicības nobučotu,» Sveiks prātnieciski piebilda.
«Nūjā, ja es viens pats varētu…» aprāvās Horžins, ātri piecēlās un izgāja laukā. Pēc īsa brītiņa viņš atkal atgriezās, kaut ko sev zem mundiera slēpdams.
Bosņaks vēl turpat staigāja ar savām ceptajām nierēm un sauca:
«Evo, nierītes! Gardas, mīkstas, barojošas! Kas vēlas? Evo…»
Šoreiz viņš nepaguva vairs «nierītes» izteikt, kad, itin kā no griestiem, smags ķieģelis novēlās viņam uz galvas un izsita iesmu no rokām. Izbijies, asiņainu galvu tirgonis metās bēgt pie savējiem sūdzēties, ka austrieši to gribējuši nosist un gaļu nolaupīt.
Gaļa tiešām nozuda tai pašā mirklī, un nu barakā iesākās kaušanās. Bosņaki iesāka uzbrukumu ne vien vāciešiem, bet arī čehiem, apvainodami tos nodevībā. Svieda akmeņus, skārda katliņus, un pannas skanēja kā baznīcu zvani. Tad barakā ielauzās krievu zaldāti — veci, bārdaini zemessargi un šauteņu resgaļiem mēģināja saniknoto cīņu izšķirt. Bet bosņaki cīnījās kā lauvas un drīz vien čehu brīvprātīgie nodibināja ar viņiem kopīgu fronti pret krieviem. Zemessargus pieveica, šautenes viņiem atņēma. Feldfēbelis aizskrēja pie poručika vaicāt: ko nu iesākt tālāk?
«Pasaki viņiem, lai šautenes dod atpakaļ,» izklaidīgi teica poručiks. «Tos, kas atteiksies atdot, es rīt likšu nošaut. Tad arī ar viņiem pats aprunāšos. Tādu salašņu dēļ taču negribas naktī no gultas celties.»
Nākamajā rītā poručiks, noskuvies un Laipni smaidīdams,, ieradās barakā. Viņu pavadīja divdesmit kazaki bez šautenēm, bet ar nagaikām pie sāniem. Poručiks tikpat laipni teica:
«Nu, kā jums vakar klājās? Sadumpojāties, vai ne? Bet tas neko nekait. Jūs visi te valstāties bez darba un asinis nedod jums vairs ilgāk miera. Es, kungi, gluži labi zinu, ka visi jūs esat inteliģenti un visaugstākās sabiedrības priekšstāvji. Atļaujiet tomēr palūgt jūs visus laukā — sētā. Esiet tik laipni — unteroficieru kungi!»
Grupa gūstekņu izgāja, brīnīdamās par šo neparasto laipnību, bet Vorobcovs tūlīt piegāja otrai grupai un turpināja:
«Atļaujiet arī jūs palūgt laukā. Man liekas, ka arī starp jums ir daudz inteliģentu un unteroficieru.»
Kad visi bija sapulcējušies sētā, Vorobcovs tikpat pārspīlēti laipnā balsī iesāka:
«Kungi, visus, kas ir izglītoti — brīvprātīgos un unterofi- cierus — lūdzu nostāties kreisajā pusē.»
Laukā bija tāds aukstums, ka tādēļ vien jau visi skriešus pārskrēja kreisajā pusē, lai būtu droši no mocībām darbā. Uz vietas stāvot palika viens vienīgais — Sveiks. Pie viņa piesteidzās poručiks:
«Kāpēc tu neej pie biedriem? Vai neesi vienis prātis ar to inteliģenci?»
Un brašais kareivis Sveiks, roku pie cepures paceldams un. savu priekšnieku ar ziio, laipno acupari sildīdams, tad teica:
«Atļaujiet ziņot, ka neesmu inteliģents. Esmu muļķis. Pavisam muļķis.»
«īsts muļķis!» apstiprināja Vorobcovs, acis iepletis. «Tā nav mana vaina, ka man ir tāda kara apliecība, kurā teikts, ka esmu muļķis!»
«Nu labi, labi! Ej tagad atpakaļ barakā. Atpūties,» poručiks teica un noskatījās Sveikam pakaļ, kamēr tas pazuda aiz durvīm, kuras viņam atvēra tur nostādītā sardze. Tad Vorobcovs sāka soļot gar rindā nostādītajiem inteliģentiem un teica: «Kungi, jūs iedomājieties, ka esat gudri un izglītoti, bet es teikšu: jūs uzvedieties kā īsti salašņas un dienaszagļi! Jūs esat neliešu banda, ne kara gūstekņi!» viņš uzsauca, stāvētāju rindu nicinoši uzlūkodams. «Vai jums liekas, ka studentiem, jaunākajiem un vecākajiem unteriem vairs nemaz nav jāstrādā? Jūs ateju vietās vairs neuzvedaties kā cilvēki, bet ap barakā m Sa kat pieganīt ka lopi. Labāk jus nosalsiet baraka, nekā atnesīsiet klēpi malkas, ar ko krāsnis iekurināt. Jūs esiet gūstekņi, bet gribat te dzīvot tā, lai jūs apkoptu kā mazus bērnus! Kungi, ja tiešām jūs esat mācīti un saprātīgi ļaudis, tad paklausieties, ko jums teikšu: tam, kaš negrib strādāt, nav vairāk vērtības kā sunim. Tikai vienam no visiem jums netrūka drosmes stāties darbā. Bet jūs, visus pārējos, kuri vēl slēpjaties aiz unteroficieru činām, es tagad pamācīšu, ka vajag strādāt. Ei, zēni,» viņš uzsauca kazakiem, «dodiet, lūk, šai grupai lāpstas un slotas, bet otra grupa nesīs malku un sakraus, to grēdās. Līdz vakaram lai viss te ir tīrs un kārtībā. Ateju vietas izkaisīt ar smiltīm, krietni izberžot. LIn kas negribēs, strādāt — tūlīt dabūs nagaiku pabaudīt! Es par to atbildu!»
Poručiks pacēla roku pie cepures, sasita piešus un aizgāja,, bet kazaki izdalīja gūstekņiem lāpstas, zāģus un cirvjus.
Kad vakarā viņi atgriezās barakā, tur ar Sveiku, atskaitot: Horžinu, neviens vairs nevēlējās sarunāties.
«Te tev būs gabaliņš desas,» Horžins čukstēja. «Es, protams, aizbēgu no darba. Pilsētā ir daudz hoteļu un restorānu. Varēšu atkal drusku sapelnīt. Bet izgāja gan mums dumji ar to darbu!»
Nākamajā rītā atkal barakā ieradās Vorobcovs:
«Kungi, šodien darba nav. Vai tēju esat jau padzēruši?' Nu, labi! Tad ņemiet katrs maisu pār pleciem, kazaki jūs pavadīs, un ejiet uz smilšu bedrēm, verstis piecpadsmit no šejienes.. No turienes atnesīsiet smiltis un izbērsiet te visapkārt barakām-, lai izskatītos glīti un tīri.»
Bet trešajā dienā viņš atnāca un uzslavēja:
«Labi padarījāt! Šodien atkal iesiet pēc smiltīm, atnesīsiet, uzbērsiet vēl vienu kārtu un pēcpusdienā dariet tāpat. Jā, jā, kungi, vajag strādāt un izlocīt locekļus, lai vakarā nav jānodarbojas ar kaušanās sportu.»
Vakarā gūstekņi pārnāca pagalam nosaluši, bet Sveiks barakā sēdēja pie siltas krāsns un spēlēja kārtis ar krievu zaldātiem. Par to visi uz viņu bija nikni: pīkstulis vairs nesarunājās, Mareks izvairījās, un tikai Horžins izstāstīja savus jaunākos piedzīvojumus pilsētā.
Pāris dienas pēc tam ieradās emisāri. Tie izlasīja un aizveda: sev līdz' visus, kas bija pierakstījušies brīvprātīgajos pulkos;. Viņi aizbrauca naktī un nākamajā rītā rotā vairs nebija ne; pīkstuļa, ne Mareka.
Kad Sveiks gāja pēc tējas ūdens, katliņā viņš atrada salocītu šādu zīmīti:
«Mīļais biedri, nedusmojies uz mums, tāpat kā mēs nedusmojamies uz tevi. Visu laiku kopā palikt mēs nevaram. Aizbraucam družinās. Ir taču vienalga, vai nošauj tur, vai badā nosprāgt te, kur ir apnicis jau līdz kaklam. Emisāri apsolīja labas pusdienas un teica, ka brīvprātīgajiem esot krietni panā- kurni pie sievietēm. Mareks dodas man līdz. Nu piedod mums, ka te vairs nesastapsimies, bet es ticu, ka vispār jau kaut kur vēl tomēr šai pasaulē redzēsimies. J. P.»
Zīmīti izlasījis, brašais kareivis Sveiks noslaucīja smagu asaru no vaiga un nopūtās:
«Jā, viņam tomēr ir taisnība. Mēs nevaram visu laiku palikt kopā, jo neesam dvīņi.»
★
Toreiz pieturējās ilga un barga ziema. Horžins klejoja pa restorāniem un rādīja brīnumus visiem oficiantiem ar savu mākslu. Sveiks gan tikai retumis apmeklēja tirgu, kur pārdeva savus jaunsaražotos kara gredzenus; lielāko tiesu laika viņš pavadīja barakā, sēdēdams tur no rīta līdz vakaram un gaidīdams draugu, kas parasti atgriezās ar kotletēm, bulkām, dažādu gaļu un citiem gardumiem pilnu somu plecos.
Viņi abi tagad bija labi paēduši un sāka jau uzbaroties. Horžins atnesa arī krievu laikrakstus un vakarā, lampas gaismā, lasīja Sveikam priekšā telegrammas par to, cik frontē viss mierīgi, ka Urālu kazaki vajājuši pašu Vilhelmu, kas izbēdzis tikai tādēļ, ka vēl laikā paguvis ietīties balta palagā un tā pazust sniega klajumā. Par to klausīdamies, Sveiks piemetināja:
«Nu, lūk, cik labi, ka cilvēks ir pasācis visur līdzi nēsāt baltu palagu, kas var izglābt dzīvību pašam Vācijas ķeizaram. Bet, kad es vēl kalpoju pulkā, tur kāds zeņķis no sestās rotas saņēmās un tādā palagā pakārās. Ei tad nu sazini — iegādāties sev tādu palagu, vai nē?»
Horžins lasīja tālāk:
«Vācu tekstilrūpniecība pēdējā laikā ir attīstījusies tādos apmēros, ka tagad jau visa viņu fronte noklāta ar baltiem palagiem un mūsējiem viņu ierakumi ir kļuvuši pavisam nesaskatāmi. Tādēļ arī mūsu artilērijas darbība ir ļoti apgrūtināta un tai lielāko tiesu jāstāv dīkā .. .»
«Bet, kad Vācijā tagad kāds aiziet karā,» Sveiks papildināja, «tad sieva aizmet tam krustu priekšā un saka: «Ej nu un mirsti par tēvuzemi! Vai šautene ir? Nauda arī? Un patronas? Pag' pag' — es taču esmu pavisam aizmirsusi tev balto palagu iedot!» Māņticīgās sievas saloka zaldātam somā to pašu palagu, uz kura tās gulējušas pirmajā laulības naktī. Man liekas, Horžin, ka šo karu kādreiz vēsturnieki nosauks par «palagu karu.»
Avīžu ziņas klausoties, Sveika redzesloks ievērojami piapla- šinā jās. Viņš tagad zināja par katru kauju, par katru diplomātisku soli, ko spēris pats Romas pāvests, lai samierinātu abas karojošās puses, jo šī lielā slaktiņa laikā svētā baznīca vairs neko nenopelnīja tādēļ, ka zaldātus sameta bedrēs tāpat bez garīdzniekiem. Par to domādams, Sveiks smagi nopūtās:
«Ir gan tam svētajam tēvam laba sirds! Nu, protams, tāds karš jau nav vairs nekāda joku spēle, un viņš ieņem tik atbildīgu posteni kā Dieva, tā cilvēku priekšā. Vai tad nevar atgadīties, ka pēc nāves tam augšā noprasa: «Atbildi, kāpēc tu toreiz lielajā kara laikā sarīkoji tādu spiešanos un drūzmēša- nos pie paradīzes vārtiem? Vai par velti tevi tur lejā jau padarīja par bezgrēcīgu? Vai tu nezināji, ka debesis nav sagatavotas tādai masu pēkšņai uzņemšanai un tādēļ mums tagad draud nopietna dzīvokļu krīze.»»
Kādā vakarā Horžins aizelsies ieskrēja barakā un, «Rus- skoje Slovo» jaunāko numuru atvēris, īsi teica: «Drīz būs miers. Vecais Francis Jozefs ir miris!» «Tas nevar būt!» Sveiks iesaucās. «Tas ir neticami! Kā gan viņš varēja tik grūtā brīdī pamest savas karsti mīļotās Austrijas tautas? Tur būs drukas kļūda.»
Horžins ar pirkstu norādīja uz avīzes pirmajā lappusē trekniem burtiem iespiesto telegrammu: «Parīze. Kā telegramma no Cīrihes ziņo, ķeizars Francis Jozefs pēc ilgākas slimības naktī miris.»
«Nabadziņš, kā viņš steidzies, pat kara beigas nesagaidījis,» Sveiks līdzjūtīgi ierunājās. «Man liekas, ka tādā neziņā viņam nemaz nebija diezcik patīkami nomirt. Iedomājies tikai: iesākt tik lielisku un slavenu karu, bet nesagaidīt tā beigas — tas ir tiešām šausmīgi!»
Viņš uzlīda uz nārām, paņēma avīzes lapu un no jauna sāka pārlasīt nelaimīgo telegrammu. Bet, kad pie viņa atnāca krievu zaldāti, aicinādami kārtis spēlēt, Sveiks bēdīgā balsī atteica:
«Šodien es nespēlēšu. Vakar jūs mani apspēlējāt līdz beidzamajai kapeikai un šodien vēl neesmu paguvis nevienu gredzenu pārdot. Bez tam man ir skumjas, jo izrādās, ka mans. ķeizars tagad pagalam.»
Arī krievu zaldāti nekavējās izteikt savu līdzjūtību: «Jā, nu beidzot nosprādzis gan, maitasgabals tāds! Bet muļķa cars — velns viņu lai parauj! — vēl dzīvs un vesels! …»
Dažas dienas vēlāk Sveiks devās uz tirgus laukumu ar saviem gredzeniem. Tur bija daudz ļaužu, kuri tirgojās ar visādiem sīkumiem. Sievietes tur pārdeva dažādu krēmu bundžiņas, salūzušas ķemmes un lupatas; vīrieši — gaļu un sau- ,lespuķu sēkliņas, zaldāti — vēju un apavus, kurus tie parasti turpat novilka no kājām un apmainīja pret sliktākiem, saņemdami no žīdiem vai krievu zemniekiem dažus rubļus piemaksas. Un akurāt tai laika tirgus laukumā paradījās virsnieku patruļa, lai tur saķertu kroņa mantas pārdevējus.
Sveiks žvadzinaja savus gredzenus uz kāda veca zobena motrulušā asmens. Apkārt viņam bija salasījies pūlis, kas kaulējās uz nebēdu vai arī, samaksājot par vienu gredzenu, katrā ziņā centās nozagt vēl divus piedevām. Tad pūlis pašķīrās, lai dotu ceļu resnam, netīram un spalvainam popam, kas tuvojās Sveikam.
«Viņš, droši vien, grib iepirkties manus gredzenus saviem 'bērniem par piemiņu,» priecīgi uzsmaidīdams, ierunājās Sveiks un pastūma savu preci popam zem paša deguna. Tas satvēra •durkli un sāka apskatīt gredzenus. Sveiks pie tam vēroja, ka viņš izraugās un paņem taisni tos gredzenus, kuros bija ietaisīti sarkana celuloīda krustiņi. Noprazdams, ka pops tos grib .nopirkt, Sveiks izvilka vel no kabatas veselas krelles tādu gredzenu.
«Labi, labi,» pops viņu uzslavēja. «Es tos visus paņemšu. Tādus gredzenus pārdot ir aizliegts.»
«Kāpēc aizliegts?» Sveiks iztrūcies iesaucās, jo viņš manīja, ka svētais tētiņš sabāž visus gredzenus sev ķešā, nemaz neapvaicādamies par to cenu.
«Aizliegts — un pietiek!» pops noteikti atkārtoja. «Uz viņiem ir krusts, un tu tos izpārdod zaldātiem. Bet vai tu arī zini, ko viņi pēc tam dara? Samauc šādus gredzenus pirkstos un tad tāpat ar visiem krustiem ateju vietas pogā sev bikses vaļā.»
Pūlī stāvošie zaldati skaļi iesmējās. Pops nosarka.
«Atejas vietā vien vēl nav nekas. Viņi ar krustiem pirkstos pat sieviešu brunčos ķeras iekšā!»
Šoreiz zaldāti vēl skaļāk ierēcās. Kā tītars piesarkušais pops jau gribēja pazust, bet viņam aizsprostoja ceļu.
«Batjuška, gredzenus austrietim atdod! Vai arī tūlīt samaksā! Cilvēks par, velti nevar strādāt. Nu, nu, velc tik ātrāk no kabatas āra!»
«Austrietis nav nekāds cilvēks. Viņš ir mūsu ienaidnieks,» pops īgni atteica. «Kas viņam devis tiesības ar gredzeniem tirgoties? Uz Krieviju viņš atnācis mūsu maizi apēst. Un nu vēl grib mūs ar gredzeniem apkrāpt, Kristus ticību apgānīt.»
Sievas un zemnieki pēc šiem vārdiem izteica popam savu piekrišanu. Bet zaldāti neatlaidīgi palika pie sava:
«Tā nav tava darīšana! Mēs viņus sagūstījam, un kadas tiesības tev ir atņemt viņa lietas? Viņš ir karavīrs — viņš ir mūsējais, zem mūsu likuma!»
«Smērējiet popam pa purnu! Neļaujiet šim suņa bērnam tā cilvēku mocīt!» atskanēja kāda balss, un zaldāti kļuva vēl drošāki. Viņi sāka grūst popu atpakaļ pie Sveika:
«Atdod gredzenus vai samaksā! Citādi…»
Divdesmit rokas pacēla draudošas dūres gaisā.
Pops beidzot izvilka no kabatas gredzenu vīstokli, bet reizē ar to arī kādu saburzītu avīzes «Birževije vedomosti» numuru. To viņš atšķīra vaļa, parādīja Sveikam kādu zīmējumu un laipnā balsī ievaicājās:
«Vai to tu pazīsti?»
«Tas ir mūsu mirušais ķeizars,» Sveiks mierīgi atteica.
«Jā, ja, ja!» tikpat saldi kā sākumā atsaucās pops. «Tas ir jūsu nelaiķa ķeizars. Tagad viņš, paldies Dievam, jau miris. Kāpēc tu neej baznīcā un nelūdz Dievu par viņu, bet tirgojies te ar gredzeniem? Kāpēc tu viņa dēļ neesi ietērpies sērās?»
Visi apkārtējie apklusa. Lieta kļuva interesanta. Par savu uzvaru pārliecināts, pops Sveikam vēl kaut ko avīzē parādīja un turpināja:
«Vai šito arī pazīsti?»
«Jā gan, tas ir mūsu troņmantnieks Kārlis,» sekoja droša un noteikta atbilde. «Viņš man reiz piesprauda medāli un turklāt pārdūra ādu.»
«Medāli tev piesprauda par to, ka uz mums šāvi,» pops svinīgi paskaidroja, zaldātiem sirsnīgu skatu uzmezdams. «Bet par ko tu stāvi tagad: par Franci Jozefu vai par Kārli?»
«Protams, par Kārli,» Sveiks pārliecināti atteica. «Katram kareivim ir jāstāv par savu ķeizaru!»
Manīdamsl ka sievas un zemnieki jau gatavojas Sveikam uzklupt, pops parādīja arī zaidatiem savu avīzes lapu:
«Lūk, bērni, skatieties nu paši un dzirdiet: viņš stāv par ķeizaru Kārli, kas solās vest karu līdz galīgai uzvarai. Kas grib mūs visus iznīcināt. Tur avīzē viss tas ir aprakstīts.»
Kāds jau iegrūda Sveikam spēcīgu dunku sānos. Pops inēģinaja izspiesties burzmai cauri un barā atstāt Sveiku, lai tas tur viens izstrēbtu viņa ievārīto «putru». Bet arī Sveiks nebija vis uz mutes kritis. Tai pašā brīdī viņš skaļi iesaucās:
«Ei, batjuška, vai tikai tu nupat ncsamelojies? Avīzē ir droši vien rakstīts pavisam kas cits; mēs tikai neprotam izlasīt, jo esam vienkārši ļaudis.»
«Ko tur vēl prātot!» atskanēja atkal pirmītējā balss, šoreiz
jau gluži tuvu. «Es jau jums teicu: smērējiet popam pa purnu? Ko tu te lasīt nepratējus krāp ar avīzi? Lūk, biedri, austrietis tāpat kā mēs nemāk lasīt, bet pops ap to trinas kā blusains suns. Atdod tūlīt gredzenus, jeb mēs!….»
Tai brīdī cepure batjuškas galvā sajuka — kāda smaga , roka tai uzkrita no augšas.
«Krievu tauta! Pareizticīgie {audis! Glābiet! Te cilvēku grib nosist! Suņabēmi tādi! Glābiet! Palīgā!» pops sāka aurot visā balsī, bet atbildēja viņam tikai desmit cietas dūres un no mugurpuses vairāki spēcīgi kāju spērieni.
Viss tirgus iedūcās kā bišu strops. Nezinādami un nesaprazdami, kas īsti notiek, ļaudis sāka uzbrukt cits citam. Sievas nogāza [Sveiku gar zemi un skaļi lamāja, bet zaldāti savukārt uzbruka viņām un dzenāja tās pa visu laukumu.
1N0 visām pusēm saskrējušie gorodovoji nezināja ko iesākt, un pūlis arī viņus grūstīja un apstrādāja ar dūrēm. Tikai karaspēka daļām, kuras izsauca no kazarmām, beidzot izdevās atjaunot kārtību un arestēt visa trača tiešo vaininieku.
Tai pašā laikā, kad piekauto popu ar saskrambātu seju un saplosītu apģērbu iecēla ormanī, kas tūlīt nekavējās izvilkt no viņa kabatas izkārušos gredzenu virkni, brašo kareivi Sveikus konvoja zaldāti aizveda uz gūstekņu baraku un kancelejā stādīja priekšā poručikam Vorobcovam.
Sis poručiks, pēc izglītības inženieris, kas agrāk bija strādājis kādā Varšavas fabrikā, neviļus ļoti ieinteresējās par Sveiku. Viņš lika tam izstāstīt visu, kā sadursme notikusi, ko teicis pops un ko zaldāti, kāpēc tie piekāvuši popu un nevis gūstekni?
«Nevaru zināt,» Šveiks atbildēja ar frāzi, kuru tas bija noklausījies krievu zaldātu sarunās.
«Man lie'kas, ka arī viņiem gribējās drusku atpūsties karcerī. Vispirms jāsaka, ka viņi neciena nekādu priekšniecību., jo zina, ka katrs, kas nāk pie varas, dara tiem pāri.»
Poručiks pēc tam diezgan ilgi vēl sēdēja pie sava galda, skatījās kādā papīrā un žestikulēja ar rokām, it kā ar kaut ko sarunātos. Tad viņš piecēlās un svarīgi teica:
«Ja izdotos aptvert un vadīt šo spēku, nudien — tad varētu darīt brīnumus!»
Uz Šveiku viņš palūkojās ar laipnu, sirsnīgu skaiu un vāciski "teica:
«Vari iet. Pamatīgi gan tevi tās tirgussievas ir apstrādājušas!»
Viņš tūlīt atkal iegrima kādās slepenās pārdomās un Sveiku vairs neievēroja līdz pat tam brīdim, kad tas sasita zābaku
papēžus vienu pret otru, kareivisko godu atdodams. Tad viņš atkal pasmaidīja un atkārtoja: «Tagad vari iet!»
Uz kāpnēm Šveiks tomēr vēlreiz apstājas. Un ko viņš tur dzirdēja: istaibā poručiks svilpoja Marseljēzu…
Kad barakā Horžins vaicāja, kas un kur viņu tā apstrādājis, Sveiks atbildēja:
«Notika mazs pārpratums ar kādu popu, kas gribēja man pierādīt savu inteliģenci. Vai mazums pasaulē atgadās dažādu dīvainību? Katrs pats tās var izskaidrot pēc savas patikas.»
«Kādreiz raktuvēs ieradās galvenais inženieris,» viņš pēc brītiņa turpināja, savu elpu uz saskrambātajām rokām pūzdams. «Viņš tur pavadīja kādu ķeizariskās tiesas augstu padomnieku. Pieved viņš šo tur pie zirgu kūts un saka: «Esiet tik laipni un ejiet iekšā. Es jums parādīšu. gudru dzīvnieku.» Tur piesiets bija kāds zirgs un blakus tam balta ķēve. «Nu, nome- tiet tagad ķēvei sienu uz klona!» Staļļapuisis tūlīt izpildīja šo pavēli, un ķēve sāka ēst. Bet zirgs sāka ar kreiso kāju sienu kasīt savā pusē un turpināja to tik ilgi, kamēr visa barība atradās viņa rīcībā. Tad viņš sāka to mierīgi apēst. «Jā, tam dzīvniekam ir tiešām augsti attīstītas garaspējas!» izlauzās ķeizariskajam padomniekam. Un inženieris kļuva vēl laipnāks: «Nu, lūk, ko nozīmē laba suga un audzināšana!» Bet staļļapuisis Franta Jouseks nu ilgāk vairs nevarēja savaldīties un no savas puses arī beidzot piebilda: «Mēs, vienkāršie ļaudis, šo zirgu gan neuzskatām par gudru, bet saucam par lielu zagli. Un vispār es pirmo reizi dzirdu, ka zagli vācieši sauc par gudru radījumu. Ja, piemēram, es iums, padomnieka kungs, no kabatas izvilktu pulksteni, jūs mani negodātu vis par gudrinieku, bet gan par nelieti, pasauktu žandarmu un teiktu vi- iņain:
«Arestējie to laupītāju!»
«Jā, patiesi dažādi mēdz cilvēki saprast vienu un to pašu vārdu nozīmi,» Sveiks pēc brīža pārdomām turpināja. «Man pašam kādreiz bija pagadījusies tāda dzīvokļa saimniece, kas ar savu meitu bārdamās, vienmēr tai uzkliedza: «Ak tu, filharmonijas simfonija tāda!» Bet viņas meita bija tiešām priekšzīmīga jaunava — mājās viņa ieradās parasti no rīta un mātei tad atbildēja: «Pieklājīgai meitenei mūsu laikos jākaunas, ka viņas māte tāda drapērija!»
Kādā citā reizē ar mani notika tāds gadījums 91. pulkā: es pašreiz stāvu sardzē pie kazarmu vārtiem, kad man pienāk kāda veca māmiņa, laikam no provinces, un lūdz izaicināt ārā viņas dēlu Novaku. Bet es jau saku: «Grūti tas nāksies. No- vaku mums ir kā raibu suņu — pilnas visas sētmalas. Mūsu rotā vien kādi septiņpadsmit dzīvi cilvēki.» Nu izrādījās, ka viņa pat nezina, kadā rota tās dēls ieskaitīts, tikai lūdzas un neatlaižas, vienmēr atkartodama: «Vaclavs Novāks, blondīns, pēc izskata man līdzīgs!» Beidzot es arī saku: «Pagaidi te, vecā, es iešu, pamēģināšu uzmeklēt.» Tai brīdī viņai vēl iešāvās prātā, ka Vaclavam esot arī kāda augsta čina un visi citi tam paklausot. Bet kas par činu, to gan neparko nevarēja atcerēties. Es, izpalīdzēt gribēdams, nu sāku uzskaitīt visu rindu: feldmaršals, ģenerālleitnants, ģenerālmajors, hetmanis, ober- leitnants, kapitans — bet viņa tikai purina galvu un skaita: nē. nē, nē!… Beidzot es kļuvu nepacietīgs un ievaicājos: «Tad laikam būs rotas bundzinieks?» «Jā, jā!» tūdaļ priecīgi atsaucās veca. «Taisni tā jau Viņš mums rakstīja!»
Kas gan var īsti zināt, kādi pārsteigumi viņu sagaida dzīvē un no kādiem viņš rīt — parīt jau neizbēgs,» Sveiks dziļdomīgi nopūtās.
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)
Поиск книг
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
Отборные классические книги
Классика
ВКОНТАКТЕБиблиотека с любовными романами, которая наверняка придётся по вкусу женской части аудитории
Любовные романы
Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров
Фантастика
Самые популярные книги в формате фб2
Топ фб2
книги