Labirints

39. NODAĻA Karkasona Trešdiena, 2005. gada 6. jūlijs

Apmetusi divdesmit lokus viesnīcas baseinā, Alise terasē paēda brokastis, nolūkodamās, kā saule pakāpjas virs koku galotnēm. Pusdes- mitos viņa stāvēja tūristu rindā un gaidīja, kad atvērsies Chūteau Com- tai vārti. Samaksājusi saņēma lapiņu, uz kuras neveiklā angļu valodā bija aprakstīta pils vēsture.

Divās cietokšņa mūra vietās - pa labi no vārtiem un ap pakavvei­dīgā Tour de Casemes virsotni - bija ierīkotas koka platformas, līdzīgas masta kurvim uz kuģa.

Kad aiz muguras palika Austrumu vārtu milzīgās, ar metālu apkal­tās koka dubultvērtnes, Alise nonāca pagalmā un pār viņu nolaidās klusums.

Cour d'Honneur lielākoties atradās ēnā. Pa pagalmu klīda tādi paši apmeklētāji kā viņa, skatījās apkārt, lasīja ceļvežus. Tie vēstīja, ka Trankavelu laikā pagalma vidū augusi goba, zem kuras vikonti trijās paaudzēs sprieduši tiesu. Tagad no gobas nebija ne miņas. Tas vietā zaļoja divas skaistas platānas, lapu ēnas ņirbēja uz pagalma rietumu mūra, kad saule pakāpās pār cietokšņa sienām austrumu pusē.

Cour d'Honneur tālais ziemeļu stūris jau bija saules pieliets. Tuk­šajās durvju ailās, mūru plaisās, pamestajās 1bur du Major un Tour du Degre arkās ligzdoja baloži. Pazibēja atmiņas - rokas ieķērušās raupjās virvju kāpnēs ar šķērskokiem, un pa tām jākāpelē no stāva uz stāvu kā palaidnīgam zeņķim.

Alise paskatījās augšup, prātā pūlēdamās nošķirt to, ko saredz acs, no fiziskās sajūtas savu pirkstu galos.

Tur bija maz ko redzēt.

Un tad viņu sagrāba satricinoša zaudējuma izjūta. Bēdas sažņaudza sirdi kā dūre.

Šeit viņš gulēja. Šeit tā viņu apraudāja.

Alise palūkojās lejup. Divas izcilnas bronzas līnijas zemē rādīja vietu, kur reiz atradusies ēka. Turpat bija burtu rinda. Viņa notupās un izlasīja, ka te atradusies Chāteau Comtal kapela, veltīta Sv. Marijai. Sant-Maria.

Nekas nebija palicis pāri.

Alise nogrozīja galvu, izbijusies par tik stiprām emocijām. Pasaule, kas pirms astoņiem simtiem gadu pastāvējusi zem šīm plašajām dien­vidu debesīm, neredzama pastāvēja te joprojām. Sajūta, ka viņai kāds stāv aiz muguras, bija ļoti spēcīga, it kā patlaban sairtu robeža starp viņas tagadni un kāda cita pagātni.

Viņa aizvēra acis, izdzēsdama šolaiku krāsas, veidolus un skaņas, iztēlojās cilvēkus, kas šeit dzīvojuši, ļāva to balsīm sevi uzrunāt.

Reiz šeit bija labi dzīvot. Sarkanas sveces uz altāra, ziedoši vilk­ābeles zari, laulībā sadotas rokas.

Citu apmeklētāju balsis atsauca Alisi tagadnē, un pagātne izdzisa, kad viņa atsāka pastaigu pa pagalmu. Tagad, no pils iekšienes, viņa redzēja, ka koka galerijas pie cietokšņa mūriem pagalma pusē ir vaļē­jas. Dziļi mūros vīdēja nelieli četrstūraini caurumi, kādus viņa bija pamanījusi jau vakar vakarā, staigādama pa Liees. Lapiņā bija paskaid­rots, ka tie iezīmē šķērssiju vietas tur, kur atradušies augšējie stāvi.

Ieskatījusies pulkstenī, Alise nopriecājās, ka pirms norunātās tik­šanās vēl pagūs iegriezties muzejā. Divpadsmitā un trīspadsmitā gad­simta telpās, kas vienīgās bija saglabājušās no sākotnējām ēkām, atra­dās akmens altāri, pīlāri, konsoles, strūklakas un kapakmeņi, tapuši posmā no romiešu laikiem līdz piecpadsmitajam gadsimtam.

Viņa klīda apkārt bez īpašas intereses. Spēcīgās izjūtas, kas pārņēma viņu pagalmā, tagad bija pazudušas, atstādamas neskaidru nemieru.

Sekodama bultiņām, viņa gāja no telpas telpā, līdz nonāca Apaļajā zālē - taisnstūrainā par spīti nosaukumam.

Matiņi viņai uz skausta saslējās stāvus. Telpai bija velvēti griesti, uz divām garākajām sienām vēl bija saredzamas freskas ar kaujas ska­tiem. Uzraksts vēstīja, ka freskas vienpadsmitā gadsimta beigās licis uzgleznot Bernārs Atons Trankavels, kas piedalījies Pirmajā krusta karā un cīnījies pret mauriem Spānijā. Starp fantastiskajiem zvēriem un putniem, kas rotāja frīzi, bija leopards, zebu, gulbis, vērsis un kaut kas līdzīgs kamielim.

Alise apbrīnā raudzījās uz debeszilajiem griestiem, izbalējušiem un saplaisājušiem, bet joprojām skaistiem. Freskā pa kreisi cīnījās divi chevaliers - viens tērpies melnā, ar apaļu vairogu rokā, lemts bojāejai no otra bruņinieka šķēpa. Uz pretējās sienas risinājās kauja starp sara- cēņiem un kristiešu bruņiniekiem. Sī daļa bija labāk saglabājusies un pilnīgāka, un Alise piegāja tuvāk. Centrā viens otram pretī stājās divi chevaliers: viens pātā zirgā, otrs - kristiešu bruņinieks - baltā zirgā, ar mandeļveida vairogu rokā. Nedomājot viņa pastiepa roku, lai pieskar­tos sienai. Zāles uzraudze noklakšķināja mēli un nogrozīja galvu.

Pēdējais, ko Alise apmeklēja pirms aiziešanas no pils, bija mazs dārzs pie galvenā pagalma - Cour du Midi. Tas bija panīcis, no augsta­jiem spraišļu logiem palikušas tikai atmiņas. Zaļas efeju un citu stai­pekņu stīgas vijās ap pīlāriem un pa mūra plaisām. Senā godība bija izbalējusi.

Lēnām klīzdama pa dārzu un pēc tam izgājusi saulē, Alise atkal juta ko savādu - šoreiz nevis bēdas, bet gan nožēlu.

Kad Alise izgāja no Chāteau Comtal, Citadeles ielās valdīja vēl lielāka rosība.

Vajadzēja nosist laiku, līdz būs jāiet tikties ar advokāti, tāpēc viņa pagriezās pretējā virzienā nekā iepriekšējā vakarā un aizgāja uz Sen- nazēra laukumu, kur atradās bazilika. Alises uzmanību piesaistīja Hotel de la Cite fasāde fin-de-siecle stilā, atturīga, tomēr majestātiska. Efeju ieskauta, ar kaltiem čuguna vārtiem, spraišļotiem vitrāžu logiem un tumšsarkanām markīzēm nogatavojušos ķiršu krāsā, tā izstrāvoja nau­das smaržu.

Kamēr viņa skatījās, durvis atvērās, atklājot ar paneļiem un gobe­lēniem klātas sienas, un ārā iznāca sieviete. Gara auguma, ar augstiem vaigu kauliem un nevainojami apgrieztiem melniem matiem, saules­brillēs zelta ietvarā. Gaišbrūnā bezpiedurkņu blūze un tai pieskaņotās bikses katrā kustībā šķita vizuļojam un atstarojam gaismu. Ar savu zelta rokassprādzi un kaklarotu viņa izskatījās pēc ēģiptiešu princeses.

Alise nešaubījās, ka redzējusi viņu jau agrāk. Žurnālā vai filmā, varbūt pa televīziju?

Sieviete iekāpa automašīnā. Alise noraudzījās pakaļ, līdz tā nozuda skatienam, un piegāja pie bazilikas durvīm. Pie tām stāvēja ubadze, izstiepusi roku. Alise parakņājās kabatā, iespieda sievietei saujā monētu un gāja iekšā.

Un sastinga uz vietas, ar plaukstu pie durvīm. Viņa jutās kā ierauta auksta gaisa tunelī.

Nemuļķojies.

Alise vēlreiz mēģināja piespiest sevi ieiet bazilikā, apņēmusies nepadoties tik iracionālām jūtām. Taču viņu savažoja tādas pašas šaus­mas, kādas viņa bija pārdzīvojusi Sv. Etjēna katedrālē Tulūzā.

Atvainodamās tiem, kas sekoja aiz muguras, Alise atgriezās uz ielas un noslīga uz akmens sola ēnā pie ziemeļu durvīm.

Kas, ellē, ar mani notiek?

Vecāki bija iemācījuši viņai skaitīt lūgšanas. Izaugusi pietiekami liela, lai uzdotu jautājumus par ļaunuma klātbūtni pasaulē, un atskārtusi, ka Baznīca nespēj dot apmierinošas atbildes, viņa bija atradinājusi sevi no lūgšanām. Tomēr atcerējās jēgu, ko spēj dot reliģija. Viņu nekad pilnīgi neatstāja apziņa par solīto pestīšanu, kas pastāv kaut kur aiz māko­ņiem. Un baznīcās viņa jutās kā mājās. Tās modināja vēstures izjūtu, pagātne uzrunāja viņu ar dievnamu arhitektūru, logiem, luktām.

Bet ne šeit.

Seit, Dienvidu katoļu katedrālēs, viņa juta nevis mieru, bet gan draudus. No mūriem šķita riešamies ļaunuma smaka. Alise paraudzījās augšup, uz himēru galvām; tās blenza viņā, nicīgi saviebušas mutes.

Viņa steigšus piecēlās un atstāja laukumu. Nemitīgi atskatījās pār plecu, teikdama sev, ka pie visa vainīga iztēle, tomēr nespēja atbrīvo­ties no sajūtas, ka viņai pa pēdām kāds seko.

Tas ir tikai iedomas.

Pametusi Citadeli un iedama pa rue Trivalle uz centra pusi, Alise joprojām nervozēja. Lai ko viņa sev teiktu, neizzuda pārliecība, ka viņai kāds ir uz pēdām.

Daniela Delagarda biroji atradās rue George Brassens. Misiņa plāk­snīte pie sienas zaigoja saulē. Alise bija atnākusi mazliet par agru, tāpēc apstājās, lai izlasītu juristu vārdus. Ap saraksta vidu bija Karenas Flerī vārds; viņa bija viena no divām sievietēm advokātēm.

Alise uzkāpa pa pelēkajiem akmens pakāpieniem, atvēra stikla dubultdurvis, iegāja flīzētā reģistrācijas telpā un nosauca savu vārdu sievietei pie spoži pulēta sarkankoka galda. Viņu palūdza apsēsties uzgaidāmajā telpā. Klusums nomāca. Alisei ienākot, viņai laipni pamāja diezgan laucinieciska izskata vīrs tuvu sešdesmitiem. Telpas vidū uz liela žurnālgalda bija akurāti salikti preses izdevumi - Paris Match, Immo Media un vairāki franču Vogue numuri. Uz balta marmora kamīna dzegas tikšķēja grezns misiņa pulkstenis, pie kamīna stāvēja augsta, kantaina stikla vāze ar saulespuķēm.

Alise apsēdās melnā ādas klubkrēslā pie loga un izlikās, ka lasa.

- Tanneres kundze? Es esmu Karena Flerī. Priecājos iepazīties.

Alise piecēlās; advokāte izstaroja kompetenci un iepatikās viņai

uzreiz. Vecumā mazliet pāri trīsdesmit, ģērbusies nopietnā melnā kos­tīmā ar baltu blūzīti, gaišie mati īsi apgriezti, ķēdītē ap kaklu zelta krustiņš.

- Mans sēru tērps, - viņa teica, ievērojusi Alises skatienu. - Šādam laikam krietni par siltu.

- Varu iedomāties.

Viņa atvēra Alisei durvis. - Iesim?

- Cik ilgi jūs jau šeit strādājat? - Alise jautāja, kamēr abas soļoja pa gaiteņiem, kuri izskatījās arvien vairāk noplukuši.

- Mēs pārcēlāmies uz šejieni pirms diviem gadiem. Mans vīrs ir francūzis. Uz šejieni pārvācas lērums angļu, visiem vajag advokāta palīdzību, tāpēc mums te klājas diezgan labi.

Karena ieveda viņu mazā kabinetā pašā nama dziļumā.

- Lieliski, ka varējāt ierasties personiski, - viņa teica, pamādama, lai Alise apsēžas. - Biju domājusi, ka vairumu sarunu vajadzēs risināt pa telefonu.

- Ta ir laimīga sagadīšanās. Tūdaļ pēc tam, kad saņēmu jūsu vēs­tuli, mani ciemos ielūdza draudzene, kura strādā Fuā tuvumā. Tādu iespēju nevarēja atstāt neizmantotu. - Viņa mirkli klusēja. - Turklāt, ņemot vērā mantojuma apjomu un raksturu, likās piedienīgi papūlēties vismaz tik daudz, lai ierastos personiski.

Karena pasmaidīja. - Tas atvieglo man darbu un ari paātrinās visu procedūru. - Viņa pievilka tuvāk brūnus aktu vākus. - Spriežot pēc tā, ko teicāt telefona sarunā, nerodas iespaids, ka jūs būtu labi pazinusi savu tanti.

Alise novaibstījās. - Patiesībā es vispār nebiju par viņu dzirdējusi. Man nebija ne jausmas, ka tētim vēl ir dzīvs kāds radinieks, kur nu vēl pusmāsa. Man bija iespaids, ka abi mani vecāki savā ģimenē bijuši vienīgie bērni. Vismaz Ziemassvētkos un dzimšanas dienās nekad neie­radās nekādas tantes vai tēvoči.

Karena ieskatījās piezīmēs. - Un pirms kāda laika jūs zaudējāt vecākus.

- Viņi gāja bojā autoavārijā, kad man bija astoņpadsmit gadu, - Alise teica. - 1993. gada maijā. Tieši pirms maniem abitūrijas eksā­meniem.

- Tas jums ir bijis briesmīgi.

Alise pamāja ar galvu. Ko tur varēja sacīt?

-Jums nav ne brāļu, ne māsu?

- Manuprāt, vecāki vienkārši nokavēja. Kad piedzimu es, viņi jau bija relatīvi veci. Pāri par četrdesmit.

Karena pamāja. - Nu, tādā gadījumā, manuprāt, vislabāk būs, ja es vienkārši iziešu visam cauri. Man ir jūsu tantes īpašuma dokumenti un testamenta noteikumi. Kad būsim beigušas, jūs varēsiet aizbraukt un apskatīt māju, ja vēlēsieties. Ta atrodas mazā pilsētiņā apmēram stundas brauciena attālumā no šejienes, Salēlā pie Odas.

- Jauki.

- Tātad, - Karena turpināja, - šeit man ir pamatinformācija, vārdi, datumi un tā tālāk. Jūs noteikti gūsiet labāku priekšstatu par viņas personību, kad aizbrauksiet uz māju un apskatīsiet privātos dokumen­tus un mantas. Un tad arī izlemsiet, vai vēlaties, lai tās izvācam mēs, vai varbūt nolemsiet darīt to pati. Cik ilgi jūs vēl būsiet šeit?

- Vispār līdz svētdienai, taču apsveru iespēju palikt ilgāk. Mani negaida nekādas steidzamas darīšanas.

Karena pamāja ar galvu un šķirstīja savas piezīmes.

- Nu tad sāksim un paskatīsimies, kā tiekam uz priekšu. Greisa Alise Tannere bija jūsu tēva pusmāsa. Dzimusi Londonā 1912. gadā, jaunākais un vienīgais izdzīvojušais bērns no pieciem brāļiem un māsām. Abas māsas nomira agrā bērnībā, abi brāļi krita Pirmajā pasaules karā. Viņas māte nomira… - Karena vilka ar pirkstu pa lapu, līdz atrada vajadzīgo gadskaitli, - …1928. gadā pēc ilgas slimības, un ģimene izjuka. Greisa jau bija aizgājusi no mājām, viņas tēvs pārcē­lās uz citurieni un apprecējās otrreiz. Nākamajā gadā šajā laulībā pie­dzima viens bērns - jūsu tēvs. Cik redzu no dokumentiem, turpmāk nav bijis tikpat kā nekādu sakaru starp Tanneres jaunkundzi un viņas tēvu - jūsu vectēvu.

- Kā jums liekas, vai mans tēvs vispār zināja, ka viņam ir pus­māsa?

- Nav ne jausmas. Es teiktu, ka nezināja.

- Toties Greisa par viņu zināja?

- Jā, lai gan nemāku teikt, kā un kur viņa to noskaidroja. Jebkurā gadījumā viņa zināja par jums. 1993. gadā, pēc jūsu vecāku nāves, pārrakstīja testamentu un iecēla jūs par vienīgo mantinieci. Tolaik viņa jau daudzus gadus bija dzīvojusi Francijā.

Alise sarauca pieri. - Ja jau viņa zināja par mani un par to, kas noticis, tad nesaprotu, kāpēc viņa ar mani nesazinājās.

Karena paraustīja plecus. - Iespējams, domāja, ka jūs tas neieprie­cinās. Mēs nezinām, kas radīja plaisu ģimenē; varbūt viņa uzskatīja, ka tēvs ir noskaņojis jūs pret viņu. Tādos gadījumos visbiežāk tiek pieņemts - un dažreiz pamatoti -, ka jebkuri tuvināšanās mēģinājumi tiks atraidīti. Ja saiknes sarautas, var būt ļoti grūti tās atjaunot.

-Jādomā, jūs nebijāt tā, kas sastādīja testamentu?

Karena pasmaidīja. - Nē, tas notika krietni pirms mana laika. Bet esmu runājusi ar kolēģi, kurš to sastādīja. Tagad viņš ir pensijā, taču atceras jūsu tanti. Viņa bijusi ļoti lietišķa, bez liekiem uztraukumiem un jūtelības. Skaidri zinājusi, ko grib, proti - visu novēlēt jums.

- Tatad jūs nezināt arī, kāpēc viņa pārcēlās uz dzīvi šeit?

- Diemžēl ne. - Karena ieturēja pauzi. - No mūsu viedokļa, viss ir samērā skaidrs. Tāpēc, kā jau teicu, vislabāk būs, ja aizbrauksiet un apskatīsiet māju pati. Varbūt tur uzzināsiet par viņu ko vairāk. Ja pakavēsieties šeit vēl dažas dienas, mēs varētu satikties vēlreiz. Rīt un piektdien es būšu tiesā, bet ar prieku tikšos ar jums sestdienas rītā, ja tas ir ērti. - Viņa piecēlās un sniedza roku. - Kad izlemsiet, kā rīkoties, atstājiet ziņu manai asistentei.

- Kamēr esmu šeit, es vēlētos apmeklēt tantes kapu.

- Kādā ziņā neparasti? - Alise jautāja.

- Tanneres kundze tika apglabāta nevis Salēlā, bet gan šeit, Kar­kasonā, kapsētā pie Citadeles sienām, kādas draudzenes dzimtas kape­nēs. - Karena paņēma asistentes sniegto izdruku un pārlaida acis tek­stam. - Jā, tagad atceros. Ta ir Žanna Žiro, vietējā iedzīvotāja; lai gan nav nekādu pierādījumu, ka abas bijušas pazīstamas. Šeit ir arī Žiro kundzes adrese - kopā ar kapsētas datiem.

- Paldies. Es ar jums sazināšos.

- Dominika jūs pavadīs līdz ārdurvīm. - Karena pasmaidīja. - Gai­dīšu ziņas par to, kā jums veicas.