38. NODAĻA

Pār krustnešu nometni bija nolaidusies nakts.

Gijs d'Evrē noslaucīja taukainās rokas drānā, ko turēja tramīgs kalps. Iztukšojis kausu, Evrē paskatījās uz Sito abatu galda galā, lai redzētu, vai viņš ir gatavs atstāt galdu.

Abats vēl nebija gatavs.

Terpies baltā, pašapmierināts un klīrīgs, abats sēdēja starp Burgundijas hercogu un Nevērās grāfu. Starp tiem abiem un to sekotājiem nemitīga cīņa par ietekmi bija sākusies jau tad, kad Leģions vēl nebija atstājis Lionu.

Pēc viņu stiklainajām acīm bija skaidrs, ka Arnāls Amalriks atkal ķēries pie iebiedēšanas un sprediķo par ķecerību, elles ugunīm un briesmām, kas draud no vietējiem iedzīvotājiem. Ar šiem stāstiem viņš spēja spīdzināt savus klausītājus stundām ilgi.

Evrē nejuta cieņu ne pret vienu no viņiem, uzskatīdams viņu god­kāres mērķus par nožēlojamiem: pāris zelta monētu, vīns un palaistu- ves, pa kādai cīņai, un tad uz mājām, jo četrdesmit dienas nodienētas. Abata vārdos šķita klausāmies vienīgi de Monfors, kas sēdēja mazliet attālāk. Viņa acīs gailēja drūma degsme, kas varēja mēroties vienīgi ar paša abata fanātismu.

Evrē pazina de Monforu tikai pēc nostāstiem, kaut gan abi dzīvoja tuvu kaimiņos. Evrē bija mantojis zemi uz ziemeļiem no Sartras, ar labām medību vietām. Pateicoties izdevīgām laulībām un nežēlīgiem nodokļiem, viņa dzimta pēdējo piecdesmit gadu laikā bija sakrājusi lielas bagātības un pieņēmusies varenībā. Viņam nebija ne brāļu, kas apstrīdētu viņa titulu, ne vērā ņemamu parādu.

De Monfora zemes atradās pie Parīzes, nepilnu divu dienu jājiena attālumā no Evrē muižas. Bija zināms, ka de Monfors kļuvis par krusta karotāju pēc paša Burgundijas hercoga lūguma, lai gan ar savu godkāri bija tikpat slavens kā ar dievbijību un drosmi. Viņš bija piedalījies aus­trumu karagājienos uz Sīriju un Palestīnu, bet Ceturtajā krusta kara­gājienā uz Svēto zemi kā viens no nedaudziem krustnešiem atteicies piedalīties kristiešu pilsētas Zaras aplenkumā.

Lai gan jau pāri četrdesmit, de Monfors joprojām bija stiprs kā lācis. Drūms, sevī noslēdzies, viņš iedvesa ārkārtīgu uzticību saviem karavī­riem, toties viņam neuzticējās daudzi baroni, uzskatīdami par pārāk viltīgu un godkārīgu viņa stāvoklim. Evrē viņu nicināja - tāpat kā visus, kuri dēvēja savu rīcību par Dieva darbu.

Evrē bija kļuvis par krusta karotāju viena vienīga iemesla dēļ. Un gaidīja to brīdi, kad, sasniedzis savu mērķi, atgriezīsies Šartrā un atve­dīs līdzi grāmatas, kuras meklējis pusi mūža. Viņš netaisījās ziedoties uz citu ticības altāra.

- Kas ir? - viņš uzrūca kalpam, kurš bija nostājies aiz muguras.

- Kungs, pie jums ieradies ziņnesis.

Evrē pacēla acis un strupi noprasīja: - Kur viņš ir?

- Gaida ārā pie nometnes. Vārdu nenosauc.

- No Karkasonas?

- Viņš nesaka, kungs.

īsi paklanījies galda galā sēdošajiem, Evrē devās prom, bālā seja bija pietvīkusi. Viņš strauji soļoja starp teltīm un zirgiem uz noru nometnes austrumu malā.

Sākumā viņš saskatīja tikai neskaidrus stāvus tumsā starp kokiem. Piegājis tuvāk, ieraudzīja, ka atnācējs ir kāda Bezjē ziņu pienesēja kalps.

- Ko vajag? - viņš skarbi jautāja, balsī skanēja vilšanās.

Ziņnesis nokrita ceļos. - Mēs atradām viņu līķus mežā pie Kur-

sānas.

Evrē pelēkās acis piemiedzās. - Pie Kursānas? Tiem taču bija jāiz­seko Trankavels un viņa vīri. Ko tie meklēja Kursānā?

- Nemāku teikt, kungs, - ziņnesis stomījās.

Evrē atskatījās, un no koku aizsega iznira divi viņa karavīri, plaukstu uzlikuši uz zobena spala.

- Kas vēl tur tika atrasts?

- Nekā, kungs. Ne apmetņu, ne ieroču, ne zirgu, pat ne bultu, kas tos nogalinājušas. Līķi bija kaili. Viss paņemts.

- Vai zināms, kas tie bijuši?

Kalps soli atkāpās. - Visi runā tikai par Amjela de Kursāna drošsir­dību, bet ne par to, kas bijuši tie vīri. Un tur bija arī meitene, vikonta Trankavela pils pārvaldnieka meita. Alaīsa.

- Viņa ceļoja viena?

- Nezinu, kungs, bet de Kursāns pats pavadīja viņu uz Bezjē. Bezjē jūdu kvartālā viņa satikās ar savu tēvu. Abi kādu laiku pavadīja tur. Kādā mājā.

Evrē brīdi klusēja. - Ak tad tā, - viņš pēdīgi nomurmināja, un plānās lūpas lēnām izliecās smaidā. - Un kā sauc to jūdu?

- Vārds man netika nosaukts, kungs.

- Vai viņš ir devies līdzi saviem tautasbrāļiem uz Karkasonu? -Jā.

Evrē jutās atvieglots, taču neizrādīja to. Tikai pieskārās duncim pie jostas. - Kam vēl tas ir zināms?

-Nevienam, kungs, zvēru. Es nevienam neesmu teicis.

Evrē dūra bez brīdinājuma, ietriekdams dunci ziņnesim kaklā. Šausmās iepletis acis, tas sāka smakt, no rīkles izlauzās pirmsnāves gārdzieni, sarkanas asinis pulsēdamas apšļāca zemi. Ziņnesis saļima uz ceļiem, izmisīgi pūlējās izraut dunci, bet tikai sagraizīja rokas un bei­dzot nogāzās knūpus.

Mirkli krampjaini raustījies asiņainajā zālē, viņš nodrebēja pēdējo reizi un vairs nekustējās.

Evrē seja palika pilnīgi bezkaislīga. Viņš pastiepa plaukstu, un viens no vīriem ielika tajā dunci. Viņš noslaucīja asmeni nodurtā ziņneša kamzolī un iebāza dunci makstī.

- Aizvāciet to, - Evrē noteica, pabikstīdams līķi ar zābaka purn­galu. - Tas jūds ir jāatrod. Es gribu zināt, vai viņš vēl ir šeit vai jau Karkasonā. Ģīmetne jums ir?

Kareivis pamāja ar galvu.

- Labi. Ja nebūs ziņu no turienes, šovakar mani vairs netraucējiet.

PAGE \* MERGEFORMAT

Загрузка...