Labirints

40. NODAĻA Arjēža

pols otiē bija gaidījis, ka Man Sesila izmantos braucienu uz Arjēžu, lai turpinātu iepriekšējā vakara sarunu vai iztaujātu viņu par eksperta atskaiti. Taču viņa izmeta tikai pa kādai paviršai piezīmei un lielākoties klusēja.

Mašīnas salonā viņas fiziskā klātbūtne bija ļoti spēcīga. Otiē juta viņas parfīmu, viņas ādas smaržu. Šodien viņa bija ģērbusies gaišbrūnā blūzē bez piedurknēm un tai pieskaņotās biksēs. Acis slēpās aiz saules­brillēm, lūpas un nagi bija vienādā tumšsarkanā krāsā.

Otiē diskrēti ieskatījās pulkstenī. Pāris stundu būs jāpavada izra­kumu vietā, tad atceļš, - Karkasonā viņi droši vien atgriezīsies tikai pievakarē. Tas viss kaitināja.

- Vai ir kas jauns par O'Donelu? - Marī Sesila pēkšņi iejautājās. Otiē satrūkās, dzirdēdams savas domas izteiktas skaļi. - Pagaidām

ne.

- Un tas policists? - Viņa pagriezās ar seju pret Otiē.

- Šī problēma ir atrisināta. -Kad?

- Šorīt agri.

- Vai uzzinājāt no viņa vēl kaut ko? Otiē papurināja galvu.

- Pielūkojiet, lai kādas pēdas neaizved pie jums, Pol.

- Neaizvedīs.

Brīdi klusējusi, viņa jautāja: - Un tā angliete?

- Vakar vakarā viņa ieradās Karkasonā. Esmu licis viņu izsekot.

- Vai jums nešķiet, ka viņa brauca uz Tulūzu, lai tur paslēptu gre­dzenu vai grāmatu?

- Nē, ja vien nav atdevusi to kādam viesnīcā. Nekādu ciemiņu viņai nebija. Un ne uz ielas, ne bibliotēkā viņa ne ar vienu nesaru­nājās.

Sularakas virsotnē abi ieradās īsi pēc pulksten vieniem. Ap auto­mašīnu stāvvietu bija uzsliets koka žogs. Vārti aizslēgti ar priekškaramo slēdzeni. Kā norunāts, nebija neviena stāvvietas uzrauga, kas redzētu viņus atbraucam.

Otiē atslēdza vārtus un iebrauca stāvvietā. Izrakumu vietā pēc pirmdienas rosības valdīja nedabisks klusums. Viss likās pamests. Tel­tīm un brezenta nojumēm malas nostiprinātas ar dēļiem, trauki un darbarīki sakārtoti.

- Kur ir ieeja?

Otiē pamāja augšup, kur vējā joprojām plīvoja policijas norobežo­juma lentes.

No cimdu nodalījuma viņš izņēma lukturīti. Abi klusēdami kāpa augšup pa nogāzi nospiedošajā pēcpusdienas tveicē. Otiē norādīja uz klintsakmeni, kas gulēja uz sāniem kā gāzta elka galva, un tad pavadīja Marī Sesilu dažus atlikušos metrus līdz alai.

- Es iešu iekšā viena, - viņa noteica.

Otiē apslēpa aizkaitinājumu. Viņš nešaubījās, ka alā vairs nekas nav atrodams. Pats bija rūpīgi pārmeklējis katru centimetru. Viņš snie­dza Marī Sesilai lukturīti.

- Kā vēlaties.

Otiē noskatījās, kā viņa nozūd ejā; gaismas stars kļuva arvien vājāks un attālinājās, līdz nozuda pavisam.

Viņš lēnām pagājās tālāk no alas ieejas.

Jau tikai atrašanās šī kambara tuvumā aizdeva dusmas. Roka pie­skārās krucifiksam, kas karājās ap kaklu, it kā tas būtu talismans, kas spēj atvairīt šīs vietas ļaunumu.

- Dieva Teva, Dēla un Svētā Gara vārdā, - viņš teica, pārmezdams krustu. Pagaidīja, līdz elpa kļuva vienmērīga, un piezvanīja uz savu biroju.

- Kas jauns?

Klausoties Otiē sejā parādījās gandarījums. - Viesnīcā? Vai abi sarunājās? - Viņš noklausījās atbildi. - Labi. Neizlaidiet viņu no acīm un skatieties, ko viņa darīs.

Viņš smaidot nospieda atvienošanas pogu. Gatavs vēl viens jautā­jums, ko uzdot O'Donelai.

Otiē sekretāre bija atradusi pārsteidzoši maz informācijas par Bajāru. Viņam nebija ne mašīnas, ne pases, ne reģistrācijas, ne tele­fona - nekā tāda, kas parādītos datu sistēmās. Neatradās pat numčro de securite sociale'. Oficiāli viņš neeksistēja. Un bija cilvēks bez pagāt­nes.

Otiē iešāvās prātā, ka Bajārs varētu būt bijušais Noublesso Veritable loceklis, kas izstājies no organizācijas. Viņa vecums, dzīves gājums, interese par kataru vēsturi un hieroglifu zināšanas veidoja skaidri sare­dzamu saikni ar Labirinta Triloģiju.

Otiē zināja, ka šāda saikne pastāv. Tikai vajadzēja to atrast. Viņš nevilcinoties iznīcinātu alu, ja grāmatas jau būtu viņa rokās. Viņš bija Dieva rīks, ar kuru šī četrtūkstoš gadu vecā ķecerība beidzot tiks noslaucīta no zemes virsas. Bet viņš rīkosies tikai tad, kad bezdievīgie pergamenti būs atgriezušies kambarī. Tad viņš nodos visus un visu ugunij.

Doma par to, ka atlikušas tikai divas dienas, lai atrastu grāmatu, lika sarosīties. Pelēkajās acīs gailot apņēmībai, Otiē atkal paņēma tele­fonu.

- Rīt rītā, - viņš teica. - Lai viņa ir gatavībā.

Odriks Bajārs dzirdēja Zannas brūnās kurpes klaudzam uz pelēkā linoleja, kad abi klusēdami soļoja pa Fuā slimnīcas gaiteņiem.

Viss cits šeit bija balts. Viņa drānas krīta krāsā, laborantu uzsvārči, kurpes ar gumijas zolēm, sienas, diagrammas, rakstāmpaliktņi. Šajā sterilajā vidē saņurcīts un izspūris stāvēja inspektors Nubels. Likās, viņš nav pārģērbies jau vairākas dienas.

Pa gaiteni viņiem pretī ripoja ratiņi, riteņi spalgi čīkstēja apkārtējā klusumā. Viņi pakāpās malā, palaizdami tos garām. Medicīnas māsa pateicās, viegli palocīdama galvu.

Bajārs ievēroja, ka pret Zannu visi izturas īpaši uzmanīgi. Nevilto­tai līdzcietībai piejaucās bažas par to, kā viņa pārcietīs smago triecienu. Viņš drūmi pasmaidīja. Jaunie vienmēr piemirsa, ka Žannas paaudze ir redzējusi un piedzīvojusi nesalīdzināmi vairāk. Karu, okupāciju, pretošanās kustību. Tas paaudzes pārstāvji bija cīnījušies, gājuši bojā, redzējuši mirstam savus draugus. Viņi bija sīksti. Viņus nepārsteidza nekas - ja nu vienīgi neiznīdējamais cilvēka gara spēks.

Nubels apstājās pie lielām, baltām durvīm. Atvēra tās un pakā­pās nost, ļaudams viņiem ieiet. Pretī vēdīja vēss gaiss un dezinfekci­jas līdzekļu asais smārds. Bajārs noņēma platmali un piespieda to pie krūtīm.

Aparāti tagad klusēja. Pret istabas vidu pie loga stāvēja gulta, pār­klāta ar palagu, zem kura vīdēja cilvēka auguma aprises.

- Viņi izdarīja visu, ko varēja, - nomurmināja Nubels.

- Vai mans mazdēls ir noslepkavots, inspektor? - Žanna jautāja. Tie bija pirmie vārdi, ko viņa izrunāja, kopš viņi bija ieradušies slim­nīcā un uzzinājuši, ka ir jau par vēlu.

Bajārs redzēja nervozi sakustamies inspektora rokas.

- To vēl nevar droši pateikt, Žiro kundze, tomēr…

- Vai jums šis nāves gadījums liekas aizdomīgs, inspektor, - jā vai

nē?

- Pateicos, - Žanna sacīja tāda pašā tonī. - Tas ir viss, ko es gribēju zināt.

-Ja tas ir viss, - Nubels teica, virzīdamies uz durvju pusi, - tad atstāšu jūs atvadīties. Būšu apmeklētāju istabā pie Klodetas kundzes, ja jums manis ievajadzēsies.

Durvis ar spalgu klikšķi aizvērās. Žanna paspēra soli tuvāk gultai. Seja viņai bija pelēka, lūpas sakniebtas, taču mugura un pleci tikpat stalti kā vienmēr.

Viņa atsedza palagu. Telpā ienāca nāves miers. Bajārs ieraudzīja Iva seju. Ļoti balta un gluda, bez grumbām. Ap galvu marles apsējs, zem kura spraucās ārā melnu matu šķipsnas. Rokas saņemtas uz krūtīm kā jauniņam faraonam, pirkstu kauliņi sarkani un nobrāzti.

Bajārs vēroja, kā Žanna noliecas un noskūpsta mazdēlu uz pieres. Tad viņa ar mierīgu kustību apsedza Iva seju un novērsās.

- Iesim? - viņa teica, ieķerdamās Bajāram elkonī.

Viņi atgriezās tukšajā gaitenī. Bajārs, paskatījies pa labi un pa kreisi, pieveda Žannu pie plastmasas krēsliem, sarindotiem gar sienu. Klusums nomāca. Abi automātiski pieklusināja balsi, kaut gan neviena cita šeit nebija.

- Es jau labu laiku bažījos par viņu, Odrik, - Žanna sacīja. - Ievē­roju, ka viņš ir pārvērties. Ierāvies sevī, kaut kādu raižu mocīts.

- Vai tu pajautāji viņam, kas noticis?

Žanna apstiprinoši pamāja. - Viņš apgalvoja, ka viss esot kārtībā. Ka vainīga tikai spriedze un pārstrādāšanās.

Odriks uzlika plaukstu viņai uz delma. - Ivs tevi mīlēja, Žanna. Varbūt viss tiešām bija kārtībā. Varbūt ne. - Viņš mirkli klusēja. - Ja Ivs bija iejaukts kādos tumšos darījumos, tad tas bija pretrunā ar viņa dabu. Viņu kremta sirdsapziņa. Un beigās, vissvarīgākajā brīdī, viņš rīkojās pareizi. Nosūtīja gredzenu tev, nerēķinoties ar sekām.

- Inspektors Nubels man jautāja par gredzenu. Gribēja zināt, vai pirmdien esmu runājusi ar Ivu.

- Kā tu atbildēji?

- Ta, kā ir - ka neesmu ar viņu runājusi.

Odriks atviegloti nopūtās.

- Bet tu domā, Odrik, ka Ivam tika maksāts par informāciju? - Žannas tonis bija stingrs. - Pasaki man. Es gribu dzirdēt patiesību.

Viņš pacēla plaukstas. - Kā es varu pateikt patiesību, ja to nezinu?

- Tad pasaki, ko tu nojaut. Nav nekā ļaunāka… - balss mirkli aiz­trūka, - …par nezināšanu.

Bajārs iztēlojās, kā akmens aizveļas priekšā alas ieejai, iesprosto­dams viņus. Nekādas jausmas, kas ar viņu noticis. Liesmu rēkoņa, zaldātu auri, viņiem bēgot. Pusaizmirstas vietas un ainas. Nekādas jausmas, vai viņa ir dzīva vai mirusi.

- Es vertat\ - viņš klusu sacīja. - Nezināšana ir nepanesama. - Un nopūtās vēlreiz. - Nu, lai notiek. Es tiešām domāju, ka Ivam maksāja par informācijas piegādi, jā, - galvenokārt attiecībā uz Triloģiju, bet varbūt arī vēl ko citu. Sākumā tas varbūt likās nekaitīgi - pa kādam telefona zvanam, detaļas par kāda atrašanās vietu, par to, ar ko kāds sarunājies, - taču drīz viņi droši vien sāka prasīt vairāk, nekā Ivs bija gatavs dot.

-Tu saki - "viņi"? Tatad tu zini, kas ir šie "viņi"?

- Man ir tikai pieņēmumi, nekas vairāk, - Bajārs steigšus atbildēja. - Cilvēce mainās maz, Žanna. Arēji mēs šķietam citādi. Mēs attīstā­mies, izstrādājam jaunus likumus, jaunus dzīves standartus. Katra paau­dze pieņem sava laika vērtības un atsakās no vecajām, lepojoties ar savu izsmalcinātību un gudrību. Rodas šķitums, ka mums ir maz kopēja ar mūsu priekštečiem. - Viņš pieklaudzināja ar pirkstu sev pie krūtīm. - Bet tur iekšā, aiz miesas apvalka, cilvēka sirds pukst tāpat, kā pukstējusi vien­mēr. Alkatība, varaskāre, bailes no nāves - šīs emocijas nemainās. - Balss kļuva maigāka. - Bet nemainās arī tas, kas dzīvē ir cēls. Mīles­tība, drosme, gatavība ziedot savu dzīvību tam, kam tici, žēlsirdība.

- Vai tas kādreiz beigsies?

Bajārs sastomījās. - Ļoti ceru, ka jā.

Viņiem virs galvas pulkstenis skaitīja laiku. Gaiteņa galā ieskanējās klusinātas balsis, nošvīkstēja soļi, pret grīdu nočīkstēja gumijas zoles, tad atkal iestājās klusums.

- Tu neiesi uz policiju? - Žanna pēdīgi ierunājās.

- Nedomāju, ka tas būtu gudri.

-Tu neuzticies inspektoram Nubelam?

- Benlēu. Vai policisti atdeva tev Iva mantas? Drēbes, kas viņam bija mugurā, kad viņu atveda, to, kas bija kabatās?

- Viņa drēbes bija… tur nebija ko atdot. Inspektors Nubels teica, kabatās esot atradies tikai maks un atslēgas.

- Un nekā cita? Ne carte d'identitē2 , ne papīru, ne telefona? Vai tas viņam nelikās dīvaini?

- Viņš neko tādu nepieminēja.

- Un Iva dzīvoklis. Vai tur policija kaut ko atrada? Dokumentus?

Žanna paraustīja plecus. - Nezinu. Palūdzu vienam viņa draugam

sarakstu ar to cilvēku vārdiem, kuri pirmdienas pēcpusdienā atradās izrakumu vietā. - Viņa sniedza Bajāram papīra lapu. - Saraksts nav pilnīgs.

Viņš ieskatījās tajā. - Un šis? - viņš jautāja, rādīdams uz viesnīcas nosaukumu.

Paskatījās arī Žanna. - Tu gribēji zināt, kur apmetusies tā angliete. Vismaz tādu informāciju viņa sniedza inspektoram.

- Doktore Alise Tannere, - Bajārs pie sevis nomurmināja. Atnā­kusi pie viņa pēc tik ilgiem laikiem. - Tad es sūtīšu vēstuli uz turieni.

- Es to varētu aizvest, kad braukšu mājās.

- Nē! - viņš iesaucās. Žanna pārsteigta pacēla acis. - Piedod. Tas ir laipns piedāvājums, taču… man liekas, tev tagad nebūs gudri atgriez­ties mājās. Vismaz pagaidām.

- Kāpēc?

- Viņi drīz tiks skaidrībā. Ivs nosūtīja gredzenu tev, un varbūt viņi to jau zina. Lūdzu, apmeties pie draugiem. Aizbrauc kaut kur kopā ar Klodetu, vienalga, kur. Ta būs drošāk.

Kā par brīnumu, Žanna neiebilda. - Kopš esam šeit, tu visu laiku atskaties pār plecu.

Bajārs pasmaidīja. Bija domājis, ka labi slēpj savas bažas.

- Un tu pats, Odrik?

- Ar mani ir citādi. Esmu gaidījis šo brīdi… pats vairs nezinu, cik ilgi, Žanna. Lai tur vai kā, notiks, kam jānotiek.

Žanna klusēja. Tad iejautājās: - Kas viņa ir, Odrik? Ta angliete? Kāpēc viņa tev tik svarīga?

Bajārs pasmaidīja, bet nespēja atbildēt.

- Uz kurieni tu brauksi tagad? - Žanna pēdīgi vaicāja.

Atmiņā atausa dzimtais ciems - tāds, kāds tas reiz bijis.

- Oustāou, - viņš klusi atbildēja. -Ala perfin.'