Mēs atnācām ar mieru…

PIRMĀ NODAĻA

Rīts bija saulains un tik salts, ka gaisā mirguļoja sasalušu tvaiku dzirksti. Sals pārvērta laukuma kokus kristāla biezoknī no ziemas pasakas, un uz tā fona pārdošanai izliktās vietējo mākslinieku gleznas izskatījās kā sena primitīvisma piemēri. Faktiski tas tā arī bija.

Mākslinieki, saģērbušies kā ziemas makšķerēšanai, aitādas kažokos un puskažokos, mīņājās no kājas uz kāju un drūmi noskatījās gar aleju. Daži smēķēja, daži, sildoties, malkoja no termosiem tēju, vai ko stiprāku. Par pircējiem nebija vērts pat sapņot - pat gadījuma garāmgājēji šādā niknā salā neizrādīja vēlēšanos iegriezties laukumā.

Atšķirībā no māksliniekiem es labi zināju, ka neesmu nekāds ģēnijs, bet tikai amatnieks un mana prece nekādā veidā nepieder pie mākslas darbiem. Velniņi, rotaļu skeleti, neglīti citplanētieši un citi ļaunie gari, kādus autovadītāji mēdz pakarināt aiz auklas pie vējstikla. Un ko gan citu varētu pārdot bijušais, pirms trim gadiem nodegušā leļļu teātra, leļļu meistars? Laika vēsmojums ... Neskatoties uz to, mani produkti bija pieprasīti - galu galā neesmu slikts meistars un zinu, kā aiz auklas raustāmai lellei, likt izskatīties kā dzīvai un ļoti smieklīgai. Dažreiz man izdevās pārdot pat desmit leļļu dienā, bet šodien, šķiet, nebija mana diena. Šādā salā es uz laukumu nebūtu nācis, bet izmisīgi bija vajadzīga nauda. Tā ir vienmēr - kad ļoti vajag naudu, to nekur nedabūsi. Slavenā nelietības teorija.

Man pa kreisi ar velteņiem čirkstināja Mirons. Patiesībā Savelijs Mironovs, taču viņam nepatika savs vārds un viņš labprātāk atsaucās pēc uzvārda. Precīzāk, kā viņš izteicās, uz priekšteča-dzimtas pamatlicēja vārdu. Mirona lielais deguns bija kļuvis zils, bārda, ūsas un uzacis noklātas ar sarmas kārtu. Nu īsts polārais pētnieks, un nekas vairāk. No viņa aizņemties, vai? Viņš nav slikts mākslinieks, bet ne no tiem, kas upurē visu mākslas dēļ. Pilnīgi labi saprotot, ka mākslinieka gleznu vērtība sāk pieaugt tikai pēc viņa nāves, Mirons negrasījās mirt, bet pārkvalificējās par ikonu gleznotāju. Lai gan neticēja Dievam. Viņš gleznoja, kā pienākas, uz dēļiem, novecināja ikonas un kaut kā galus savilka.

Uzmetu Mironam vērtējošu skatienu. Nē, kur lai viņš ņemtu naudu? Ja viņam būtu skaidra nauda, ​​viņš šodien nebūtu izgājis skvērā, lai te aukstumā klabinātu zobus.

Es saklausīju raksturīgo sniega čirkstēšanu no kāda ātrajiem soļiem, un visi kā pēc pavēles pagrieza galvas uz skaņām. Pa aleju, pārliecinošā solī, nepievēršot uzmanību gleznām, gāja meitene. Gluži vai Sniegbaltīte. Baltā kažokā ar kapuci, baltos zābaciņos, vienīgi no pleca nekarājās ruda bize. Skaistule, kurai ne pa nolaista laukuma aleju staigāt, bet pa podiumu. Vaigi bija no sala apsārtuši, mirdzēja zaļas acis, bet lūpas savikās noslēpumainajā Monas Lizas smaidā, kas adresēts nevis kādam konkrēti, bet visai pasaulei.

Kā leļļu meistars es zināju šāda smaida fizioloģiju. Ģenētiskā deformācija - iedzimta sejas muskuļu spazma. Šādu "kropļu" vairāk vajadzētu - pasaule šķistu gaišāka ...

Mirons pieliecās un iečukstēja man ausī:

-... viņa gāja ar laimē starojošu seju, un viņas dvēsele dziedāja: "Ehma, tru-ļa-ļa, es neesmu stāvoklī!"

- Vienmēr tu visu vulgarizē ... - es saviebjos, ar acīm sekojot meitenei. - Eh, nomest dažus gadus ... Hm ... Nav vērts par bēdīgo.

- Tā nav vulgaritāte, bet skarba dzīves patiesība. Sildīsies?

- Kas tev tur ir, tēja?

- Kas es tev - "Liptona" reklāma? Kurš muļķis tādā sala laikā sildās ar tēju? Ņem augstāk - "Vigors"!

- Aptiekas?

- Cita neņemam! Iedomājies, no rīta ieeju aptiekā, paņemu pudeli, bet man blakus stāv tantiņa un jautā farmaceitei: “Vai tas ir kas līdzīgs "Bitneram"? Farmaceitīte pamīņājas un neskaidri pamāj ar galvu: “Vispār līdzīga tinktūra ...” Tad es pagriežos un saku: “Jā, ļoti līdzīga. Tikai jums tā jālieto ne jau vienu reizi, bet trīs reizes dienā, un nevis pa tējkarotei, bet pa simtgramu glāzītei."

Mirons izvilka padusē iebāzto pudeli, bet, pretēji savai receptei, ielēja glāzē tikai trešdaļu un pasniedza man.

- Rokas salst un kājas vēsas, vai nav pienācis mums laiks, mazliet sasildīties? - viņš deklamēja. - Dzer kamēr silts.

- Kāds varens dzejnieks tevī zūd ... - nomurmināju, iedzēru un saviebos.

- Ko viebies? - Mirons aizvainojies piezīmēja. - "Vigors" tak labāks par jebkuru degvīnu. Un lētāks arī. Un piedevām nekad nemēdz būt "surogāts" - tas tiek taisīts tikai caur rektifikatoru, jo farmaceiti atrodas zem kriminālkodeksa panta. Ja kāds mēģinās taisīt "surogāta" mikstūru, nekavējoties nonāks zonā.

Viņš iedzēra, izsūca no ūsām ledus pinkuļus, un zilganais deguns sāka kļūt violets.

- Noderīga mikstūra, - viņš filozofiski paziņoja, - īpaši mums - radošiem cilvēkiem.

- Andrejs gan gudrāks par mums, - es pamāju uz tukšo vietu blakus manai letei. - Sēž mājās siltumā un komfortā ...

Andrejs Osokins strādāja Universitātes Ķīmijas fakultātes stikla pūšanas darbnīcā. Maksāja viņam grašus, tāpēc viņš piepelnījās, pūšot stikla bumbiņas ar ziemas dārzu iekšā. Iznāca ļoti skaisti, daudzi pirka - bērniem par prieku.

- Andreja vairs nebūs, - Mirons nopūtās.

- Kādā nozīmē? - aizdomīgi pajautāju. - Mūsu vecums, šķiet, vēl nav "pārejas", bet visādi jau var gadīties ... - Saslimis?

Mirons neizpratnē paskatījās uz mani, tad viņu sasniedza paša frāzes neskaidrība. Viņš šķībi pasmīnēja.

- Dzīvs un vesels, bet tagad viņš šeit ilgi nerādīsies. Palaimējās cilvēkam, saņēma nopietnu pasūtījumu - tagad taisa stikla acis. Pirmā partija - tūkstoš pāru.

- Invalīdiem, vai?

- Maz ticams. Vienacainiem cilvēkiem stikla acis taisa pa vienai, bet neredzīgajiem tās vispār nav vajadzīgas. Precīzi nezinu, bet domāju, ka pasūtījumu apmaksā kāda ceļojumu aģentūra. Tie, kuriem tagad ir nauda, ​​dodas safari, medī lauvas un krokodilus, un, atgriežoties mājās, pasūta izbāzeņus. Bet taksidermistiem maksā labi, pat Andrjuham par acu pāri tiek simt dolāru.

- Ak tā gan ... - skaudīgi nopūtos. - Patiešām, Andrjuham paveicies ...

Te uzreiz parādījās pircējs. Bet es biju tik ļoti iegrimis sarunā, ka nepamanīju, no kurienes viņš parādījās manas letes priekšā. Nobarojies, garā, līdz papēžiem, saburzītā mētelī, apvalkātā kažokādas ausainē un milzīgām brillēm ar tumšiem optiskiem stikliem. Mute no sala aizsegta ar šalli, un uz āru izvirzījās tikai liels, gandrīz kā Mironam deguns. Deguns bija bāls, neveselīgi dzeltenīgā krāsā, it kā būtu apsaldēts. Bomzis ne bomzis - nevar saprast.

Viņš pastiepa roku melnā pirkstaiņu cimdā, paņēma no letes Buratino, pacēla aiz auklas un papurināja. Buratino lēkāja gaisā, parādīja klientam ar divām plaukstām garu "degunu" un pretīgi iesmējās, pārejot no rupja basa uz augstu diskantu:

-He-He, ha-ha, hi-hi...

Lellei vienkāršas kustības un skaņas, taču uz pircējiem tās atstāj iespaidu. Īpaši tie velnišķīgie smiekli.

- Cik? - Klients blāvi neskaidrā balsī no zem šalles pajautāja.

- Trīssimt, - es pateicu minimālo cenu. Ja man priekšā ir bomzis, tad arī šāda cena viņam būs pārmērīga.

- Rubļu?

- Dolāru, - manam godīgumam pa priekšu sarkastiski paziņoja Mirons.

Pircējs, nenovilcis cimdus, parakņājās kabatā, rakājās ilgi un beidzot izvilka paciņu dolāru. Nepaklausīgiem, vai nu no sala, vai arī tāpēc, ka ar pirkstaiņiem, viņš noskaitīja trīs simtdollāru naudas zīmes un pasniedza tās man. Tad paņēma no stenda Buratino, iebāza to kabatā un aizklīda pa aleju, ar mēteļa stūriem slaucīdams sniegu.

Mēs ar Mironu sastingstām kā sālsstabi, ar acīm pavadot trako, bet dāsno pircēju, līdz viņš pazuda no redzesloka. Viss sanāca kā jokā par “jaunajiem krieviem”. Kurš pastāstītu, - neticētu.

- Varbūt tie dolāri viltoti? - Mirons attapās pirmais.

Es jutu, ka naudaszīmes saspiedušie pirksti ir sastinguši, un pasniedzu naudu Mironam.

- Paskaties.

Viņš novilka no rokām kažokādas dūraiņus, paņēma naudaszīmes, paberzēja starp pirkstiem, paskatījās pret gaismu:

- Izskatās īsti ... Nu, tev gan paveicās! Šādu lietu vajag nekavējoties apmazgāt.

Mirons atkal izvilka pudeli, ielēja glāzē, tagad vairs neskopojies. Un, kad iedzēru, sapratu viņa dāsnuma iemeslu.

- Kā tu domā, vai man ir tiesības uz komisijas naudu? - viņš paklusām pajautāja.

Papūtu uz nejūtīgajiem pirkstiem, padomāju un piekritu. Mirons man bija palīdzējis ne reizi vien, un viņam bija taisnība - ja ne viņa sarkasms, vajadzētu apmierināties ar trīssimt rubļiem, nevis trīssimt dolāriem. Un tās, kā saka Odesā, ir divas lielas atšķirības.

- Vai izplatītājs būs apmierināts ar desmit procentiem?

- Apvaino, priekšniek!

Es nekaulējos.

- Labi, piecdesmit dolāru.

- Labs ir! - Mirons uzreiz kļuva jautrāks un atdeva man divus simtniekus - Vai atlikums rubļos apmierinās?

- var pat tugrikos, - es pajokoju, - bet rubļos tomēr labāk.

Mironam "atlikumam" bija tikai četri simti rubļu. Man bija taisnība kad padomāju par viņa finansiālajām iespējām.

- Pārējais rīt, - viņš paziņoja - samainīšu valūtas maiņas punktā, tad arī atdošu.

- Ja rīt, tad rīt, - es piekritu. - Var arī parīt. Ja sals nepāries, tad es šeit nerādīšos.

- Bet ja atkal parādās dāsns pircējs? - Mirons nespēja atturēties nepaironizējis.

- Tā gadās reizi mūžā, - es pamatoti iebildu, neviļus paskatīdamies apkārt, un mana sirds izlaida sitienu.

Klients nāca atpakaļ ar lielu plastmasas tarbu labajā rokā.

"Tūlīt prasīs naudu atpakaļ ..." - ar skumjām pazibēja man galvā.

Viņš piegāja pie letes, apstājās un paskatījās uz mani caur tumšajiem briļļu stikliem. Lēcas bija tik izliektas, ka radīja iespaidu, ka tās ir acis.

- Bet lelli pēc pasūtījuma jūs varat izgatavot? - Viņš neskaidri pajautāja.

- Mēs varam. - No dvēseles kā akmens nokrita, un es kļuvu jautrāks. No manām lūpām gandrīz paspruka: "Varam pat zārkus ..." - bet tieši laikā paguvu iekostos mēlē. Ar šādiem pircējiem labāk nejokot, jo īpaši tāpēc, ka viņš patiešām izskatās tā, it kā pienācis laiks padomāt par pēcnāves mājvietu. - Jebkura lelle pēc klienta pieprasījuma!

- Man tādu pašu ... Hm ... Buratino. Bet nedaudz lielāku. Un tā, lai plaukstas nebūtu ciešas, bet pirksti kustētos.

Pirmo reizi neuztvēru, bet tagad pircēja neskaidrajā balsī bija jūtams neliels akcents. Maskavas izruna, tāda kā galvaspilsētas televīzijas kanālu diktoriem.

- Var arī ar pirkstiem, - pamāju, - bet tad būs dārgāk.

- Skaidra lieta, - pircējs piekrita un pasniedza man tarbu. - No šī te materiāla ...

Es paņēmu tarbu un ieskatījos. Tur bija parasts malkas klucis un neliels papīrā ietīts sainītis.

- Vai izdosies?

- Kāpēc lai neizdotos? Izdarīsim. Kad?

Viņš padomāja:

- Labāk vakar.

Es iesmējos un pakratīju galvu.

- Pasūtītās preces ne ātrāk kā pēc nedēļas.

- Ja pēc nedēļas, tad pēc nedēļas, - klients negaidīti viegli piekrita.

Viņš pasniedzās kabatā, izņēma naudu un iedeva to man. Roka viņam kustējās kaut kā nedabiski, gluži kā protēze. Nav jau arī nekāds brīnums šādā salā. Un akcents viņa balsī, visticamāk, ir tās pašas izcelsmes - sals, tāpat kā alkohols, ietekmē balss saites.

- Tā būs priekšapmaksa. Izdarīsiet - dabūsiet vēl tādu pašu summu.

- Vai ikonu nevēlaties iegādāties? - iejaucās sarunā Mirons. - Te ir Dieva Mātes, svēto dižmocekļu sejas ... Tā kā būtu pienācis laiks padomāt par mūžīgo ...

Nepaskatījies uz Mironu, pircējs pagriezās un kokainā gaitā devās prom.

Es paskatījos uz naudu un saskaitīju. Pieci simti dolāru! Lūk, tā jau ir veiksme! Nevarēju par tādu pat sapņot. Labākajā gadījumā nopelnīju līdz divsimt dolāriem mēnesī, bet tagad ...

- Kaut kāds dīvains ... - Mirons domīgi sacīja, un man šķita, ka viņam skauž mana veiksme.

- Būtu vairāk tādu trako! - jautri atbildēju.

- Es ne par to ... - Mirons pakratīja galvu. - Vai ievēroji, kāds viņam deguns? Kā līķim. Un uz šalles nav sarmas, it kā viņš neelpotu.

- Nu kā tad, - es piekritu, neviļus nodomādams, ka tiešām neredzēju sarmu uz klienta šalles. - Un kustas arī kā rēgs, un runā vēderbalsī kā no pazemes ... Izbeidz, Miron! Cilvēks sastindzis salā vai līdz beidzamajam, bet sarmu no šalles nokratījis. Ne visi uzkož uz "Vigor" ar ledu no ūsām. Uz sevi paskaties - drīz deguns no sala nokritīs!

- Ka tik ne no sifilisa, - viņš drūmi atcirta. - Starp citu, esi dzirdējis, ka viņdien no pilsētas morga pazuda divi līķi?

Man sanāca smiekli.

- Un viens no viņiem ieradās šeit, mētāties ar dolāriem, - es turpināju. - Tā, vai ne, ko? Nerunā muļķības, labi?

Mirons samulsa.

- Nu labi, labi ... Kas tev tai somā? Viņš ieskatījās tarbā, ieraudzīja koka gabalu un nospurdza. - visbeidzot tomēr nolēmi pārkvalificēties par tētiņu Karlo?

- No Rubļeva dzirdu, - atcirtu, norādot uz viņa ikonām. - Tu vienmēr esi bijis tikpat vienkāršs kā ķieģelis.

Garastāvoklis uzreiz pasliktinājās. Aizkaitināti izvilku no letes apakšas kasti un sāku tajā likt lelles. Nepatīk man tā iesauka. Kas tā par nelaimi - ja taisīsi lelles, tevi noteikti sāks saukt par tēti Karlo.

- Nu nedusmojies, Denis, - Mirons piekāpās. - Piedod. Ne jau aiz ļaunprātības, es ... Vienkārši situācija izskatās tā ...

Viņš tomēr neizturēja nopietno toni un izplūda smieklos.

- Ej tak tu ... Kad dullums galvā, vajag dzert zeļonku, nevis vigoru. Arī aptiekā pārdodas, un arī rektificēts.

Aizvēru kasti, salocīju leti.

- Jau iesi prom?

- Ko man šeit vēl darīt? Tagad varu šeit nerādīties pusgadu.

- Jā, paveicies ... - Mirons skaudīgi novilka. - Bet es vēl pastāvēšu, varbūt veiksme uzsmaidīs arī man. Andrjuham paveicās, tagad, lūk arī tev,iespējams, laime pienāks arī man. Dievs, viņš mīl trīsvienību.

- Vai sen esi kļuvis dievbijīgs? - nospurdzos.

- Gluži pretēji, - Mirons pakratīja galvu. - Pēc šī notikuma ar tevi es sāku domāt par ikonu gleznošanu par paraugu izvēloties pilnīgus grēciniekus. Paskatīsim, varbūt tieši tādi būs ļoti pieprasīti.

- Nezaimo! - pakratīju pirkstu.

- Kāda tur nu zaimošana? Grēcinieki uz zemes dzīvo daudz labāk nekā svētie, bet es pēcnāves dzīvei neticu, tāpēc arī gribu dzīvot labi ... Ņemam nu, pieci pilieni ceļakājai?

Viņš izvilka no azotes pudeli.

- Nē. Ljubašai šodien ir dzimšanas diena, bet es te jau tāpat esmu ieķēris. Nebūs labi, ja es parādīšos piedzēries.

- Priecīgi nosvinēt, - Mirons novēlēja un iedzēra no pudeles kakla.

- Un tev arī laimīgi, - pamāju, uzliku uz viena pleca jostu ar kasti, uz otra - jostu ar salocīto leti, paņēmu tarbu ar malkas pagali un izgāju no parka, pa ceļam paklanīdamies pazīstamiem māksliniekiem.

Kasti ar lellēm un leti turēju būcenī zem piecstāvu ēkas pirmās ieejas kāpnēm, kas atradās pretī izejai uz laukumu. Būcenis bija sētnieka Mihaliča pārziņā, viņš bija izturīgs vecis, bijušais fizkultūras skolotājs un kaislīgs veselīga dzīvesveida piekritējs. Pēc aiziešanas pensijā viņš principa pēc dabūja sētnieka darbu, lai pastāvīgi nodarbotos ar fiziskām aktivitātēm un vienmēr būtu labā formā. Viņam bija apmēram astoņdesmit, bet izskatījās ne vairāk kā piecdesmit: matos nebija neviena sirma, un staltā figūra izraisīja tikai skaudību. Salikt mūs blakus, es izskatījos vecāks.

Es Mihaliču atradu pagalmā ar lauzni, skaldot no ietves ledu.

- Parādu atnesi? - Viņš drūmi pajautāja. - Ja nē, vari apgriezties un čāpot prom.

Par kastes un letes glabāšanu viņš iekasēja simts rubļu mēnesī, bet pēdējos divus mēnešus es viņam biju palicis parādā.

- Atnesu, atnesu!

Mihaličs iegrūda lauzni kupenā, novilka dūraiņus un pastiepa roku.

- Dod šurp.

- Bīsties Dieva, Mihalič! - lūdzos. - Esmu nosalis kā cuciks, rokas galīgi stīvas. Saliksim visu būcenī un tad atdošu.

Mihaličs uzmeta man neticīgu skatienu, klusējot pagriezās un ieveda mani kāpņu telpā. Atslēdza būceņa durvis un piekasīgi noskatījās, kā es iebāzu leti un kasti zem kāpnēm starp slotām un lāpstām.

- Ja sameloji, - viņš brīdināja, - izmetīšu tavas panckas pie velna vecmātes uz ielas!

"Tad uz ielas vai pie velna vecāsmātes?" - man galvā iešāvās sarkastiska doma, bet es to neizteicu. Mihaliču labāk nekaitināt. Lai gan strādājis par skolotāju, tomēr mācījis fizkultūru, nevis krievu valodu. Bet vispār jau arī mūsdienu krievu valodas skolotāji mani lāga nesaprastu.

- Tu ko, Mihalič, vai nu es tevi esmu kādreiz mānījis?

Es novilku cimdus, ar elpu sasildīju pirkstus, tad pasniedzos kabatā un izņēmu četrus simtus rubļu.

- Te būs parāds un avanss divus mēnešus uz priekšu.

Mihaličam pārsteigumā uzrāvās uzacis, viņš paņēma naudu, saskaitīja un uzreiz kļuva laipnāks. Izvilka no vatenieka kabatas pieliekamā atslēgas dublikātu un pasniedza to man.

- Tad ņem. Cilvēks tu esi akurāts, nokārtoties te nesāksi, es tev noticēšu. Bet, ja paliksi parādā naudu, atkal atņemšu.

- Paldies par uzticību! - Es jautri nosalutēju, iebāzu atslēgu kabatā, paķēru tarbu ar pagali un izmetos uz ielas. Uz dzimšanas dienas svinībām mani gaidīja pēc divām stundām, bet man tik un tā bija jāsamaina dolāri pret rubļiem un jānopērk Ljubašai dāvana. Agrāk domāju par lūpu krāsas vai krūšturu dāvināšanu, bet tagad ar tādu naudu tas šķita nožēlojami. Tomēr Ljubašai paliek trīsdesmit pieci, gandrīz apaļš datums.

Samainīju naudu universālveikala valūtas maiņas punktā, un tepat nolēmu salūkot dāvanu. Universālveikalā ieskatījies nebiju jau sen, nebija pa kabatai, labprātāk iepērkos tirgū no "pauniniekiem" - lai arī kvalitāte nav diez kāda, toties daudz lētāk. Tagad nolēmu netaupīt - dzīvojam taču vienreiz. Uzdzīvosim nu, sētmaļu skrandaiņi!

Sākumā gribēju nopirkt pulksteni - lai tā ir tāda kārtīga piemiņa. Bet, ejot garām juvelierizstrādājumu nodaļai, paskatījos uz skatlogu un sastingu, apburts no sudrabaina tirkīza komplekta. Apgaismojuma staros dzirkstīja sudrabs, un tirkīzs mirdzēja kā Ljubašas acis. Turklāt tirkīzs ir Ljubašas zodiaka akmens ... Neesmu māņticīgs, neticu zīmēm vai horoskopiem, bet mode ir mode. Un cena arī ļoti saprātīga - trīsarpus tūkstoši.

- Vai tas ir rubļos? - katram gadījumam, pajautāju pārdevējai.

Pievilcīgā pārdevēja vērtējoši paskatījās uz mani un ieraudzīja savā priekšā zemnieku ar sarkanu seju nobružātā aitādas kažokā un neizskatīgā cepurē.

- Jā ... - savilkusi lūpas, viņa noburkšķēja. Bet, tā kā universālveikalā nebija klientu un viņai bija garlaicīgi, sarkastiski piebilda: - Par valūtu - zāles otrā galā.

Es ignorēju izsmieklu un vēlreiz paskatījos uz garnitūru. Bija daudz priekšmetu: gredzens, auskari, kulons ar ķēdīti, auskars nāsī, auskars nabā, auskars ... nu, vispār jau skaidrs, kur. Hm ... Jauniešiem varbūt tas ir lietas kārtībā, bet, atklāti sakot, es nezinu, kā Ljubaša uzņems auskaru šajā ... šajā ... un arī nāsī un nabā.

- Vai visi priekšmeti tiek pārdoti kopā vai arī var iegādāties atsevišķi?

- Jebkurš priekšmets pēc jūsu izvēles, - pārdevēja atmeta, uz mani neskatoties.

- Ak tā? - es uzmundrinājos. - Tad saskaitiet, cik maksās kulons, gredzens un auskari ... - Apklusu, es steigšus izlaboju: - Auskari ausīs.

Pārdevēja nicinoši nošņācās, pašķielēja uz mani, bet tomēr paņēma kalkulatoru un saskaitīja.

- divi tūkstoši trīs simti rubļu.

- Ņemšu.

Izņēmu no kabatas piecsimtnieku iepakojumu, ko saņēmu valūtas maiņas punktā, noskaitīju piecas naudas zīmes un uzmetu uz letes.

Pārdevēju, šķiet, nomainīja. Viņa izplūda smaidā un sāka čivināt, it kā mans aitādas kažoks acumirklī būtu pārvērties par fraku, bet ausaine - par platmali. Droši vien parkā ar negaidīti dāsno klientu uzvedos tieši tāpat.

- Vēlaties iesaiņot vai ielikt futlārī?

- Futlārī.

- Tas ir vēl divi simti rubļu.

Es piekrītoši pamāju.

Pārdevēja no zem letes izņēma futlāri, garu kā zīmuļu kasti, pārklātu ar melnu samtu, ielika kulonu ar ķēdīti, auskarus, tad paņēma gredzenu un jautājoši paskatījās uz mani.

- Atvainojiet, bet kāds izmērs?

- Kas par izmēru? - nesapratu.

- Gredzenam.

Es izmēru nezināju, bet, atcerējies Ljubašas tievos pirkstus, ātri attapos.

- Tāpat kā mans mazais pirkstiņš.

Pārdevēja profesionāli paskatījās uz manām rokām, nomainīja gredzenu pret citu un pasniedza to man.

- Pielaikojiet.

Uzvilku gredzenu uz mazā pirkstiņa, paskatījos, un sudraba krāsā ieliktais tirkīzs atkal apbūra mani ar Ljubašas acu zilgmi.

- Jā ... Tas kas vajadzīgs ... - apbrīnodams izdvesu, atdodot gredzenu.

Pārdevēja iesaiņoja gredzenu, aizvēra futlāri un, iepakojusi plastmasas maisiņā, pasniedza to man.

- Paldies par pirkumu.

Saldais smaids viņas sejā izskatījās pielīmēts, un es neviļus atzīmēju, cik maz šim smaidam ir kopīga ar "Sniegbaltītes" smaidu, kas man gāja garām pāri sniegotajam laukumam.

- Un jums paldies ... - novērsis acis sānis, es noņurdēju un paslēpu futlāri kažoka iekšējā kabatā. Tuvāk sirdij. Pēdējā laikā esmu kļuvis sentimentāls.

- Ienāciet atkal, - pārdevēja turpināja smaidīt savu viltus smaidu.

- Pilnīgi noteikti, - paklanījos un, nespēdams pretoties, atriebos par izsmieklu: - Kā tikai, tā uzreiz.

Pārtikas veikalā nopirku pudeli šampanieša un pudeli konjaka. Gribēju ņemt torti, bet laikus apdomājos. Ljubaša noteikti izceps pati un apvainosies, ja atnesīšu pirkto. Runājot par tortēm, viņa ir meistare, un neviena torte no nesen atvērtajiem itāļu vai franču konditorejas veikaliem pilsētā nevarēja līdzināties viņas darinājumiem. Lai cik garšīga tā nebūtu. Kaut vai tāpēc, ka tā ir Ljubašas torte.

Pie Ljubašas mājas es iegriezos ziedu kioskā un par pasakainu cenu nopirku piecas milzīgas sarkanas rozes. Sienot pušķi ar sudrabainu lenti, pārdevēja runīgi lasīja lekcijas, kādā ūdenī un kā likt rozes, lai tās ilgi stāvētu. Izrādās, ka istabas ūdens ir vajadzīgs, nostādināts, pasaldināts ar cukuru, kātiņi jāgriež un jāsašķeļ no jauna. Un tā kātiņa daļa, kas atrodas ūdenī, ir jāatbrīvo no zariem un ērkšķiem. Pārdevēja ielika ziedus garā kastē un brīdināja, ka šādā laikā nedrīkst atrasties ārā ilgāk par desmit minūtēm - ziedi var nosalt. Labāk ņemt taksometru.

Es klusējot māju ar galvu, bet, izgājis uz ielas, taksometru neņēmu. Līdz Ljubašas mājai bija piecu minūšu gājiens, bet katram gadījumam noskrēju distanci trijās. Iemetos kāpņu telpā, uzkāpa trešajā stāvā, durvju priekšā atvilka elpu un paskatījās pulkstenī. Biju atnācis septiņas minūtes par agru. Labi. Vīrietim vajag ierasties nedaudz agrāk un nekavēties. Kavēšanās ir sievietes prerogatīva.

Durvis atvēra Ljubašas četrpadsmit gadus vecā meita Oksana. Tāda maza sterviņa ar mammas acīm, bet kašķīgu raksturu. Viņai es nepatiku, bet tiku paciests. Tiesa, ne vienmēr. Šodien viņa bija īpaši agresīva.

- Ooo, Ziemassvētku vecītis atnācis, dāvaniņas atnesis! Viņa saviebās. Tūlīt uztvēra izdzertā izgarojumu smaku, savilka degunu un pavēcināja ar roku sejas priekšā. - Un jau uzņēmis ... Acīmredzot, ne pirmajā mājā ieskatās.

- Nu, ko tu... - sāku aizbildināties. Neskatoties uz viņas vecumu, Oksanas priekšā es bieži jutos apmulsis. Bet varbūt tieši tā dēļ. - Tirgū biju, tirgojos, nedaudz sasildījos ...

- Normāli cilvēki sildās ar tēju no termosa, - Oksana pamatoti atzīmēja. - Bet bomži, - viņa noskatīja mani no galvas līdz kājām, skaidri pieskaitot mani pie šī sabiedrības atstumto slāņa, - pie centrālās apkures kolektora.

Gaitenī ieskatījās Ljubaša.

- Sveiks,- viņa teica, un es noslīku viņas tirkīza acu dziļumos.

- Sveiki, jubilāre ... - izelsoju, piegāju pie viņas un neveikli noskūpstīju uz vaiga. - Tas tev.

Steigšus atplēsu kasti, izņēma pušķi un pasniedza to Ljubašai.

- Oh, kādas ...

Redzot šādu karalisku dāvanu, Ljubaša no pārsteiguma apsēdās, lūpas viņai ietrīcējās, un man šķita, ka acīs pamirgoja asaras. Bet viņa ātri tika galā ar uztraukumu un noskūpstīja mani uz vaiga.

- Paldies ... Tās droši vien maksā traku naudu ...

- Liecies mierā, izmet no g... - es atmetu ar roku.

- … No balkona, - Oksana, iejaucoties sarunā, pabeidza. Inde uz mēles viņai bija kā klaburčūskai. Un tas viņas vecumā ... Neapskaužu to, kas viņu apprecēs.

- Nebojā mammai svētkus, - es palūdzu.

- Es tās ielikšu vāzē, - sacīja Ljubaša un aizsteidzās uz virtuvi.

- Pagaidi, ziedi ūdenī jāievieto saskaņā ar zinātni, lai mēnesi priecētu aci! - es nokliedzu viņai pakaļ. - Tūlīt noģērbšos, palīdzēšu.

Es noliku maisiņu ar pagali stūrī, bet konjaka un šampanieša maisiņu pasniedzu Oksanai.

- Saliec, lūdzu, uz galda.

Pudeles iepakojumā noklunkšķēja.

- Ahā, žūposim degvīnu, - rezumēja mazā sterviņa. Ieskatījās maisiņā un pārsteigta pašķielēja uz mani. - Bagāts Buratino ...

Pasmīnēju, novilku aitādas kažoku, cepuri, pakarināju to uz pakaramā, un, kad apgriezos, ieraudzīju, ka Oksana no otrā maisiņa izņem koka pagali.

- Un kam ir šī dāvana? - Viņa jautāja.

- Tā nav dāvana, bet sagatave lellei. Noliec to vietā.

Oksana atkal noskatīja mani no galvas līdz kājām un piezīmēja:

- Paskat tik, bet uzvalkā un ar kaklasaiti var izskatīties pēc kārtīga cilvēka.

Viņa ielika pagali tarbā un pazuda istabā. Es spoguļa priekšā saķemmēju matus, iztaisnoju kaklasaiti, notīrīju no žaketes aitas vilnas plēksnes un devos uz virtuvi, lai palīdzētu Ljubašai ielikt ziedus vāzē.

Nostādināta ūdens nebija, un mēs iztikām ar vārītu. Pārējā stingri vadījāmies pēc ziedu kioska pārdevējas padomiem.

- Skaisti! - teica Ljubaša, pacēla vāzi un priecājās par rozēm. Viņa atskatījās uz durvīm un ātri noskūpstīja mani uz lūpām. - Ejam pie galda.

Galds trīs personām bija uzklāts caurstaigājamajā istabā.

- Es nevienu citu neuzlūdzu, - Ljubaša aizbildinājās un nolika ziedus galda vidū. - Nav jau arī nekāds tāds datums ... Rīt darbā nosvinēsim.

Ljubaša strādāja par bibliotekāri pilsētas bibliotēkā, un tas, kā viņa ar meitu izvilka no algas līdz algai, bija prātam nesaprotams. Zinu, kā rīt viņas svinēs dzimšanas dienu darbā - kūkas gabaliņš, tēja ... Tas arī viss.

Noskatīju ne visai bagārtīgo galdu. Gaļas salāti, marinēti gurķi, sēnes, aukstā gaļa ... Uz šī fona konjaka un šampanieša pudele izskatījās kā aristokrāti nabadzīgu radinieku vidū. Muļķis, neiedomājos nopirkt kaut ko garšīgu. Nu gluži kā vecis, kuram galvenais ir tas, lai uz galda būtu alkohola pudele. Lai gan citā scenārijā, es uzskatītu svētku galdu par diezgan bagātīgu.

Ljubaša palaboja vāzē rozes un tikai tad beidzot pamanīja šampanieti un konjaku.

- Ai, un es nostādināju degvīnu uz citrona mizām ..

- Citronu degvīnu dzersim citreiz, bet šodien - šampanieti!

Paņēmu pudeli, vēlreiz noskatīju galdu, bet ieraudzīju tikai divas glāzītes.

- Atnes šampanieša glāzes! - teicu Oksanai.

Manu pavēli Oksana izpildīja nekavējoties. No mēles nenokrita ne piliens indes. Visticamāk tādēļ, ka atnesa nevis divas, bet trīs glāzes.

- Varbūt labāk atstāt šampanieti pie tortes? - Ljubaša neizpratnē ierosināja. - Jo man uz galda nekā nav, ko tam uzkost... Ne jau ar gurķiem?

- Un arī pie tortes pietiks! - es iebildu. - Bet pirmajam tostam jubilārei par godu jābūt ar šampanieti.

Es noliecu pudeli, izšāvu tā, ka korķis palika man rokā, un sāku izliet glāzēs.

- Jubilārei ... meitai ...

- Oksanai tikai mazliet! - brīdināja Ljubaša.

- Lej-lej, nenožēlo ... - iebilda meitiņa. - Lai glāze būtu pilna, citādi laimes nebūs ...

Izpildīju abus lūgumus - iešļakstīju tā, lai putas piepildītu visu glāzi, bet, kad tās nokritās, apakšā palika nedaudz šampanieša.

- Daudz laimes dzimšanas dienā, Ljubaša! Es pacēlu glāzi. - Lai visas tavas vēlmes piepildās, un tavās acīs vienmēr mirdz laime, mīļotā!

Saskandinājām.

- Kam mīļotā, - Oksana nomurmināja lūpu kaktiņā, lai dzirdētu tikai es, - bet kam tikai sānis gulēt ...

Pieaugusi ne pa gadiem.

Mēs izdzērām stāvot, tad apsēdāmies.

- Tev salātus? - jautāja Ljubaša.

- Pag-pag, tas vēl nav viss. - Pasniedzos kabatā, izņēmu futlāri un noliku to uz galda Ljubašai priekšā. - Atver.

- Kas... kas tas? - Ljubaša drebošā balsī jautāja un neizpratnē paskatījās man acīs.

- Mana dāvana tev.

Ljubaša pastiepa roku un atvēra futlāri. Šķita, ka istabā izplūst sudraba mirdzums un tirkīza zilgme.

- Šitik bagāts Buratīno ... - Oksana apstulbusi nočukstēja, skatoties no manis uz mammu, no mammas uz futlāri, no futlāra uz mani.

Ljubaša sastinga, nenovērsdama acis no sudraba un tirkīza, tad kļuva bāla, savieba seju, aizklāja ar rokām, skaļi iešņukstējās.

- Mammu, ko tu ... - Oksana satraucās.

- Man ... man ... neviens ... nekad ... - Ljubaša aizrijās ar asarām, cenšoties nomierināt raudas.

Es atņēmu viņas labo roku no sejas, izņēmu no futlāra gredzenu un uzvilku to viņai uz pirksta.

- Daudz laimes dzimšanas dienā.

- Es ... es tūlīt ...

Ljubaša uzlēca kājās un ieskrēja vannas istabā.

Es paplētu rokas, bet nevarēju noslēpt apmierinātu smaidu. Oksana skatījās uz mani acis izplētusi - šķiet, ka es uz viņu pirmo reizi biju atstājis iespaidu - un viņas skatiens manī pamodināja sen izgaisušo cerību, ka mēs kādreiz varētu kļūt draugi. Jebkurā gadījumā es to ļoti gribēju.

Pēc pāris minūtēm Ljubaša atgriezās, aplika mitrās rokas man ap kaklu un noskūpstīja.

- Paldies…

Viņa mulsi pabužināja man matus un apsēdās pie galda. Kad viņa mazgāja seju, nomazgāja arī skropstu tušu un lūpu krāsu, un vai nu tādēļ, vai no neaizsargāta apjukuma, man šķita vēl skaistāka. Es reizēm devu mājienus, ka makiāžs viņu bojā, bet viņa nekad man nepiekrita, jokojot, ka man žēl naudas kosmētikai.Tīri sieviešu psiholoģija - vēlas izcelties un vienlaikus būt ne sliktāka par citām.

- Uzliec visu komplektu, - teicu.

- Man ausis nav izdurtas ... - Ljubaša nosarka.

- Tad kulonu.

- Es tev palīdzēšu, - teica Oksana, pielēca kājās, paņēma ķēdīti ar kulonu, aplika to ap mammas kaklu un aizmugurē aizāķēja.

- Skaistule! - Es paziņoju. - Karaliene! Konjaku?

- Jā ... - Ljubaša kautrīgi piekrita.

Oksana uzmeta man greizu skatienu, bet šoreiz neizmeta nevienu dzēlību.

Ielēju glāzēs konjaku, bet Oksanas glāzē kompotu, un mēs atkal dzērām par godu jubilārei.

- Auksto gaļu? - it kā atvainodamās, piedāvāja Ljubaša. Citrona konjakam klāt uz galda nebija.

- Jā.

- Ar mārrutkiem, - Oksana pastūma šķīvi man tuvāk.

Es piesardzīgi paskatījos uz viņu, gaidot kārtējo repliku. Bet nē, Oksanas acīs nebija ierastās nepatikas. Gluži pretēji, es tajās saskatīju kautko līdzīgu pārsteiguma pilnai cieņai. Šķiet, ka lietas sāk izkustētīes no sastiguma punkta. Paskatīsim, varbūt drīz man būs normāla ģimene, tāpat kā visiem cilvēkiem. Ar mīļotu sievu un pieaugušu meitu.

- Paldies,- es teicu.

- Paklausies .. - Ljubaša aizdomīgi pagrozīja uz pirksta gredzenu. - Tas laikam taču ir dārgi ... Kur tu ņēmi tādu naudu?

- Izmet no galvas, - es pasmaidīju. - Šodien saņēmu pasūtījumu lelles izgatavošanai, un man izmaksāja avansu. Pasakainu naudu - pieci simti dolāru.

- Vai no tās pagales, kas tev tajā celofānā? - Oksana neuzticējās.

- No tās pašas pagales, - es piekritu.

- Tiešām? - jautāja Ljubaša.

- Tiešām, tiešām. Ierosinu ieliet trešo reizi un iedzert par godu jubilārei.

- Labāk par tavu veiksmi, - Ljubaša nepiekrita. - Lai būtu vairāk šādu pasūtījumu.

- Pirmie trīs tosti tikai jubilārei par godu, - es iebildu. - Mana laime un mana veiksme esi tu.

-Trīsdesmit pieci, trīsdesmit pieci, bet lai mamma ir kā odziņa! - Paceļot augstu kompota glāzi, Oksana svinīgi paziņoja, un mēs iesmējāmies.

Tālāk viss turpinājās saskaņā ar labi zināmo svētku mielasta scenāriju. Ēdām, dzērām, runājām par niekiem ... Oksana ieslēdza televizoru, kas pārraidīja humoristisku koncertu, un mēs daudz smējāmies. Tad dzērām tēju, ēdām slaveno Ljubašas torti. Pārsteidzoši, bet visu vakaru mēlnesīgā Ljubašas meita neizdeva uz mani vērstu nevienu dzēlību.

Kad Oksana beidzot piecēlās no galda, es uzliku roku uz Ljubašas plaukstas un klusi pajautāju:

- Vai es šodien varu palikt?

- Ko tu, ko tu ... - Ljubaša nočukstēja, nosarka un steigšus atvilka roku - Oksana vēl nav pie tevis pieradusi ... es atnākšu rīt pēc darba pie tevis.

Ar izspēlētu nopūtu es pacēlu rokas uz augšu un tad pamanīju, ka ar melnu samtu pārklātais futlāris ir pazudis no galda. Paskatījos pa istabu un, servanta stiklu atspulgā, ieraudzīju, kā Oksana grozās gaitenī pie spoguļa, pielaikojot mātes auskarus ausu ļipiņām.Man dvēselē ielija siltums un kļuva tik labi, it kā tie būtu arī mani svētki. Bet kāpēc patiesībā lai nebūtu mani?