Mēs atnācām ar mieru…

ČETRPADSMITĀ NODAĻA

Kas vajadzīgs objektam mūsu pasaulē, bez kā tas nevar iztikt? Ķermeņi. Sākumā viņš izmantoja līķus, pēc tam - koka lelles, tagad - no auklas sasietas lelles. Bet visi šie ķermeņi viņam ir bezjēdzīgi bez stikla acīm, ko izpūš Osokins. Tas nozīmē, ka vienīgā vieta, kur objektu var satikt, ir stikla pūšanas cehs, jo tieši no turienes objekts ik pa laikam saņem gatavos izstrādājumus.

Visu ceļu līdz universitātes pilsētiņai es prātoju par jautājumu, ko stāstīt Osokinam un ko nē.Saistībā ar Mironu, man tādu jautājumu nebūtu, bet šeit ... ar Mironu un Andreju iepazinos parkā pirms trim gadiem, kad pirmo reizi aiznesu pārdošanai savas lelles. Kaut kā uzreiz atradām kopīgu valodu, bet, ja ar Mironu uzticamas attiecības izveidojās uzreiz, tad Andrejs vienmēr turējās nedaudz atsevišķi. Mēs tikāmiesne reizi vien vai nu manā, vai Mirona dzīvoklī, bet nekad ne pie Andreja. Visas sarunas par savu ģimeni, viņš apturēja jau uzreiz, un es par viņu nezināju praktiski neko. Ar viņu vienmēr varēja parunāt par mākslu, stikla pūšanu un citām abstraktām tēmām, taču, tiklīdz saruna pārgāja uz personībām, viņš noslēdzās, sarauca pieri un, aizbildinoties ar dažādiem ieganstiem, sāka gatavoties mājup.

Kad piegāju pie stikla pūšanas darbnīcas, jautājums par to, kā sarunāties ar Osokinu, zaudēja savu aktualitāti. Uz durvīm karājās liela šķūņa atslēga. To nu es nebiju gaidījis, to nu negaidīju. Apjucis pieskāros atslēgai, paraustīju to. Un ko tagad lai daru?

Lēmums nāca pats no sevis: vai gan aizslēgtas durvis var būt šķērslis cilvēkam, kurš prot tikt cauri jebkuriem šķēršļiem? Un tas, ka Osokina tur nav, ir jo labāk.

Zaglīgi paskatījos apkārt un sapratu, ka savas neparastās spējas tagad labāk neizmantot. Pie Ķīmijas fakultātes mācību korpusa aizmugures ieejas lieveņa stāvēja trīs studentes baltos halātos. Pat ar vienu pietika, lai atceltu lēmumu – man jau pietika ar vienu pusnoģībušu veceni kāpnēs pie Mirona dzīvokļa. Meitenes smēķēja, kaut ko jautri čivināja, šaudīja acis uz visām pusēm. Pazīstama bilde - pats, būdams students, laboratorijas darbu laikā skrēju uz ielas uzpīpēt. Tikai tad universitāti sauca par politehnisko institūtu, un ķīmiski tehnoloģiskajai fakultātei nebija savas ēkas. Tāpat kā nebija atsevišķas ēkas stikla pūšanas darbnīcai - tā atradās niecīgā puspagraba telpā.

Nu, ja transcendentālās lietas jāatliek, būs jārīkojas ar triviālām metodēm – jāmeklē Osokinu caur dekanātu. Visticamāk, Andrejs ir kaut kur korpusa ēkā.

Es devos pie studentēm.

- Sveikas meitenes!

- Sveiki ...

Viņas uzmeta man novērtējošus skatienus, un nešķita, ka es būtu atstājis iespaidu.

– Sakiet, kurā stāvā atrodas dekanāts?

- Ko ta jūs, onkul, - ievilkdama dūmus jautāja pilnīga apaļvaidze, - institūtā gribat stāties? Nāciet vasarā, kad būs atvērta uzņemšanas komisija.

Viņas iesmējās.

Skābi pasmaidīju par nepretenciozo joku, labsirdīgi pakratīju pirkstu un saslējos.

– Nē, meitenīt, es esmu firmas “kemikal prodakšen” pārstāvis. Atnācu, lai izvēlētos vajadzīgos speciālistus.

Studentīšu sejas izstiepās, cigaretes salidoja miskastē.

– Jums vajadzīgi maģistrantūras studenti? - jautāja tumša brunete. Viņas acīs bija cerība dzirdēt noraidošu atbildi.

Es viņu nepievīlu.

- Nē, - ar aplombu pateicu un aizrāvos: - Otrais vai trešais gads, ilgtermiņa līgums, studiju atmaksa, liela alga... Nu, kur tad ir dekanāts?

- Bet mēs tieši esam no otrā kursa, grupa "B". Nāciet pie mums, - studentes sāka bērt un sacentās savā starpā, lai stādītos priekšā: - Savelova, Rostockaja, Krošina ...

- Vispirms, uz dekanātu, - es nepiekritu. Vairs nebiju priecīgs, ka sāku šo spēlīti.

- Mēs jūs pavadīsim! - studentes labprāt ierosināja, satvēra mani zem rokām un ieveda ēkā. – Kādi speciālisti jums vairāk vajadzīgi? Organiskās, neorganiskās ķīmijas, varbūt analītiķi?

- Teicamnieki - izlaboju, un divas meitenes uzreiz sagarlaikojās, bet apaļvaidzīgā resnule uzplauka kā maija roze.

– Bet darbs šeit, vai ārzemēs? - Viņa lietišķi pajautāja. - Pa kreisi, lūdzu.

Mēs nogriezāmies pa kāpnēm garā gaitenī, kuru no maziem logiem virs klašu un laboratoriju durvīm vāji apgaismoja dienas gaisma.

- Savā dzimtenē, - atbildēju, bet, pamanot, kā teicamniece saviebās, daudzsološi piebildu: - Toties iespējami komandējumi uz ASV, Lielbritāniju, Franciju...

Gribēju pieminēt Seišelu salas, bet nolēmu nepārspēlēt.

Uz troksni gaitenī, atvērās tuvākās laboratorijas durvis, no tām paskatījās jauna sieviete, ģērbusies sastērķelētā, neiedomājami baltā halātā, un bargi paskatījās uz mums caur briļļu biezajām lēcām.

Gribēju, it kā nemanot, paiet garām, bet tas neizdevās. Sieviete paskatījās uz mani un pēkšņi pasmaidīja.

- Deniss? Jegoršins?

No pārsteiguma paklupu uz līdzenas zemes, apstājos un ieskatījos viņai sejā. Ak Dievs, tā taču mana kursa biedrene! Kā viņu tur sauca? Par Zaķīti, šķiet... Tfu tu, kāds bija viņas īstais vārds?

- Aļona! - beidzot atcerējos. - Ilgi neesat redzēta! – pagriezos pret studentēm. - Paldies, tālāk es pats.

Taču studentes pat nedomāja doties prom. Tad Aļona bargi paskatījās uz viņām un pavēlēja:

- Ko jūs te slaistāties? marš, pabeigt laboratorijas darbu! Kurš šodien nenodos, uz ieskaiti var necerēt.

- Aļona Viktorovna ... - studentes sāka činkstēt, žēli lūkodamās uz mani. - Vai drīkst, mēs...

- Nekādas izrunāšanās! - Aļona atcirta, sadzina otrkursnieces laboratorijā un aizvēra aiz viņām durvis. Tad pagriezās pret mani. – Ar kādiem likteņiem pie mums? Re kāds, dūšīgs palicis, spriežot pēc apģērba, par dzīvi nesūdzies...

- Bet tu joprojām tāda pati, neesi nemaz mainījusies, - es paglaimoju. – Un halāts, kā vienmēr, arī sniegbalts.

- Tā nu neesmu mainījusies, - Aļona savilka lūpas, taču no viņas sejas bija skaidrs, ka kompliments savu mērķi sasniedzis. – Redzi, brilles tagad nēsāju, un piedevām ar kādām lēcām.

- Brilles tev piestāv, - vēlreiz paglaimoju. – piešķir stingrību. Studentītes droši vien uz pirkstgaliem staigā.

– Ar viņām citādi nevar. – Aļona no prieka pat nosarka, un es sapratu, ka tagad viņai komplimentus izsaka reti. - Ejam, uzpīpēt, kā jaunībā? Man ir kādas desmit minūtes, kamēr mani ohlamoni ir aizņemti ar laboratorijas darbiem.

– Esmu sen atmetis.

- Bet es lūk nekā nevaru. - Viņa izņēma no kabatas cigarešu paciņu. - Ejam uz lieveņa, šeit nedrīkst.

Mēs izgājām uz lieveņa, Aļona aizdedzināja cigareti un alkatīgi ievilka. Pirksti viņai trīcēja, un es sapratu, ka Aļonai ģimenes dzīve neveicas. - "Bet jaunībā mums kaut kas laikam bija," es atcerējos. Man tā bija epizode, bet viņai, šķiet, savādāk.

– Tad ar kādiem likteņiem pie mums? – Viņa uzvilkti atkārtoja un caur briļļu biezajām lēcām šāva man ar acīm. Skatiens izrādījās meklējošs, sievišķīgi žēlīgs. – Ko tās manas studentes luncinājās ap tevi?

- Mazliet izjokoju, - es atzinu. – Teicu, ka pārstāvu cienījamu uzņēmumu, kuram vajadzīgi ķīmiķi. Slēdzu ar studentiem izdevīgus līgumus.

Mēs iesmējāmies.

- Ar ko patiesībā nodarbojies?

- Meklēju jūsu stikla pūtēju.

- Darīšanas? - Aļona paskatījās uz mani pāri brillēm. - Vai arī gribi kandžas aparātu pasūtīt?

– Bet ko, vai tad pasūta? - biju pārsteigts. – Cukurs jau tagad dārgāks par šņabi.

- Eh, atradies ķīmiķis! – Aļona nošķaudīja. - kandžu var dzīt pat no taburetes.

- Kāds no manis ķīmiķis? Trīs nepabeigti kursi. Nē, es citā lietā. Personīgā.

- Tu esi Andrjuškas draugs?

- Draugs, ne draugs... - paraustīju plecus. - Paziņa.

- Tātad neko nezini?

- Bet kas? Kaut kas noticis?

Aļona nodzēsa cigareti un iemeta izsmēķi urnā.

- Viņam dēls mirst, - viņa blāvi pateica, neskatoties uz mani.

- Ko?! - apmulsu es.

- Piecpadsmit gadi... Vēzis... - Aļona slepus uzmeta man skatienu un uzreiz novērsās. - Viņam pirms četriem gadiem nomira sieva, tagad dēls. Iedzimtība…

Es mēmi pamāju.

- Es nu iešu, citādi mani ohlamoni laboratoriju apgāzīs, - sacīja Aļona, bet nekustējās no vietas.

Atkal pamāju.

- Klausies... - Viņa pieskārās manai piedurknei. – Saprotu, ka nevietā, bet... Mums šogad izlaiduma divdesmit gadu gadadiena. Svinam maija beigās, Ķīmiķu dienā. Tu atnāc, vai kā?

- Es taču ar jums kopā nebeidzu... - es vienaldzīgi teicu.

- Bet tu tomēr atnāc. Kopā mācījāmies.

- Pacentīšos, - izvairīgi apsolīju, lai neaizvainotu savu bijušo kursabiedri.

- Neaizmirsti mūs. - Aļona atvēra durvis. - Uz redzi.

- Uz redzi…

Palicis viens, smagi nopūtos un salīgi padrebināju plecus. Kas būtu domājis, ka Andrejam kas tāds gadījies? Mēs ar Mironu bijām pārliecināti, ka viņam sieva ir īsta megera, tāpēc viņš neko nestāsta par ģimeni. Bet izrādās ... Tagad skaidrs, kāpēc viņam vienalga, kas pasūta stikla acis un maksā par darbu. Viņa stāvoklī var pārdot savu dvēseli velnam.

Krēsloja. No betona nojumes lāstekām virs lieveņa pilēja kūstošs ūdens, debesis atkal aizvilka mākoņi, bija mitri, auksti un pretīgi, gluži kā manā dvēselē. Kas te īsti notiek? Kā tik kāds saskaras ar objektu, tā viņam uzkrīt septiņas nelaimes...

Starp augstskolas korpusiem nebija neviena, logos sāka iedegties gaismas, pagalmu pamazām aizmigloja slapja migla. Šādos laikapstākļos tikai pakārties.

Nokāpu no lieveņa, devos uz stikla pūšanas darbnīcu un, neņemot vērā iespēju, ka mani kāds varētu redzēt pa logiem, ātri izgāju cauri durvīm, pat neuztraucoties, ka varu atsisties ar pieri. Šķiet, ka esmu kaut ko iemācījies.

Taču ne visu, jo stikla pūšanas darbnīcas vietā nokļuvu slimnīcas gaitenī. Un vairs nebiju pārsteigts. Izrādās, ka mana pārvietošanās telpā ir atkarīga ne tikai no objekta, bet arī no tā, par ko domāju. Bet manas domas bija par Andreju.

Ar pelēku nedzīvu seju un tukšu skatienu viņš sēdēja uz dīvāna pie palātas ieejas, sastrādātās rokas ar apdegumu pēdām nedzīvi gulēja uz ceļiem. Pa gaiteni staigāja medmāsas un mūķenes, bet Andrejs neko neredzēja.

"No kurienes te tās mūķenes?" – Biju pārsteigts, bet tad, pamanot priesteri, sapratu, ka esmu nokļuvis Svjatogorskas klostera hospitālī, kur turēja bezcerīgi slimos. Pirmais impulss bija klusi apgriezties un doties prom, bet tad man palika kauns. Kas gan ar mums notiek - kā kādam gadās kas priecīgs, tā visi ir klāt kā saukti, gatavi svinēt, bet kā bēda - nav neviena?

Piegāju pie Andreja, apsēdos uz dīvāna, paspiedu viņam roku. Man trūka vārdu.

Andrejs paskatījās manī ar izdzisušu skatienu.

- Paldies.

Balss skanēja dobji un nedzīvi.

- Varu tev kaut kā palīdzēt? - piesardzīgi jautāju.

- Vairs jau nekā, - Andrejs atbildēja tikpat nedzīvi. - Atlikusi diena vai divas... - viņa balss apklusa.

Garām cienīgi gāja priesteris, paskatījās uz mums, apstājās, tad pagriezās un pienāca.

- Esi stiprs, mans dēls, - viņš klusi teica un uzlika roku uz Andreja pleca.

- Es neticu Dievam, - Andrejs teica vienaldzīgā balsī un pieklājīgi noņēma priestera roku no pleca.

- Dievs tev sūta pārbaudījumu...

- Dievs? - Andrejs vienmērīgā balsī pajautāja. - Man? Kāds tad ar to sakars manam dēlam? Kāpēc būtu jācieš viņa nevainīgajai dvēselei? Kur ir Dieva žēsirdība un taisnīgums?

- Tas ir pārbaudījums mums visiem, - priesteris sevi palaboja.

- Pārbaudījums? - Andrejs turpināja bezkrāsainā balsī. – Kas tas par pārbaudījumu, kad mana sieva mira tādās mokās, kuras nevarētu nosaukt citādi kā par spīdzināšanu? Ja Dievs atņem cilvēka dzīvību ar elles mokām, tad cik viņš ir žēlsirdīgs? Bet, ja tās ir velna intrigas, tad cik visvarens Dievs ir, ja viņš to pieļauj? Bet, ja Dieva pārbaudījums un velna spīdzināšana ir viens un tas pats, tad Dievs un velns ir viena persona. Un tas ir līdzvērtīgi tam, ka vispār nav ne Dieva, ne velna.

Priesteris pakratīja galvu.

- Tu esi nobēdājies, mans dēls, un tavas lūpas nezina, ko tās runā. Lai Dievs piedod tev!

Viņš pārkrustīja Andreju ar krusta zīmi un devās savu ceļu.

Andrejs pagriezās pret mani un jautāja:

- Izdari man pakalpojumu... - Viņa balss joprojām bija mierīga un bezkaislīga, it kā viņš nebūtu tikko diskutējis ar priesteri. - Es šeit esmu parādā ārstiem par pretsāpju zālēm... - Viņš izņēma lielu atslēgu un pasniedza to man. - Aizej uz darbnīcu, varbūt tur parādījušies dolāri, atnes tos.

Andrejs ar apmaldījušos skatienu paskatījās gar koridoru.

- Kas tagad ir - diena, nakts?

- Vakars.

– Tikai neaizmirsti aiziet uz būdiņu aiz stikla pūtēju darbnīcas un brīdināt Jegoriču, ka esi no manis. Pretējā gadījumā viņš var uzrīdīt suni. Viņa suns ir nikns...

Paņēmu atslēgu un pēkšņi sapratu, ko varu izdarīt Andreja labā. Drudžaini parakņājos pa kabatām, izvilku visus dolārus un ieliku viņam klēpī.

- Ņem.

Andrejs paskatījās uz naudu ar vienaldzīgu skatienu.

- Pat nezinu, kad varēšu atmaksāt parādu.

- par ko tu mani uzskati? - pašūpoju galvu. – Atradis, par ko domāt.

- Eh, būtu agrāk... - viņš smagi nopūtās.

Līdzjūtīgi paspiedu viņam roku, piecēlos, bet vienkārši tā aiziet nevarēju. Aizgāju uz palātu un ieskatījos caur stikla durvīm.

Augstā slimnīcas gultā zem pilinātāja gulēja vājš zēns, līdz zodam apsegts ar palagu. Nomocīta bāla seja, aizvērtas acis, pavērta mute. Tāpat kā visiem vēža slimniekiem, visvairāk pārsteidza galva, kas pēc daudzām ķīmijterapijas sesijām bija pilnīgi kaila. Likās, ka viņš neelpo, un tikai nomērītie, kā metronoma klikšķi, sirds monitora pīksti liecināja, ka viņā joprojām kvēlo dzīvība.

- Oļežka jau sen ir aizmirsis, smaidīt, - sacīja Andrejs. Viņš pienāca no aizmugures un pār manu plecu paskatījās uz savu dēlu. Viņam trīcēja lūpas. - Kopš nomira viņa māte, nekad vairs neesmu redzējis smaidu viņa sejā ...

Smagi nopūtos. Nebija ko teikt.

- Ej, - Andrejs viegli iegrūda aizmugurē. – Tev ir savas darīšanas.

Un tad pēkšņi sapratu, ko vēl varētu viņa labā izdarīt, bet šim nolūkam man noteikti ir jātiekas ar objektu. Pilnīgi noteikti. Un jo ātrāk, jo labāk. Kamēr Oļegs vēl dzīvs.

Pamāju Andrejam un, neatskatoties, lēnām devos pa gaiteni, lai gan man ļoti gribējās skriet. Skriet, lai paspētu laikā. Tomēr nebiju pārliecināts, ka viss izdosies, un negribēju aizvainot Osokinu. Bet, tiklīdz es nogriezos aiz stūra nākamajā gaitenī, paātrināju soļus.

Svjatogorskas klosteris atradās tālu ārpus pilsētas, un no šejienes nokļūt universitātes pilsētiņā nepilnas stundas laikā nebija iespējams. Pat, ja paveiktos šajā tuksnesī noķert taksometru. Bet attālumam nebija nozīmes. Kā šeit nokļuvu, tā arī aiziešu.

Varēja ieiet sienā tepat, bet pa gaiteni staigāja mūķenes un medmāsas, un es devos uz gaiteņa galu, uz tualeti. Sākumā gribēju ieiet iekšā, ieslēgties kabīnē un no turienes caur sienu ienākt stikla pūšanas darbnīcā, bet tad izlēmu savādāk. Laiks tagad darbojās pret mani, un man bija jāsteidzas. Diez vai kāds apjēgs, vai es atvēru tualetes durvis vai izgāju cauri tām. Ja vispār pievērsīs man uzmanību.

Es izgāju caur durvīm tieši mirklī, kad tās sāka atvērties uz iekšu. Atkāpties bija par vēlu, un man nācās steigšus ielēkt durvīs. Pēdējais, ko es redzēju hospitālī, bija apmulsusī priestera seja, kas nāca no tualetes laukā. Nu un velns ar viņu! Man vienalga, vai viņš interpretēs transcendentālo parādību kā Dieva aizgādību vai kā velnišķīgu apsēstību. Andrejam taisnība: Dieva nav. Un velna arī.

Beidzot biju nokļuvis tur, kur gribēju. Galu galā kaut ko biju iemācījies. Stikla pūšanas darbnīcā bija tumšs, bet, pateicoties savai nakts redzei, pamanīju uz galda blakus centrālajam deglim kustamies bezveidīgu masu. Pelēkajā krēslas gaismā bija grūti saprast, kādā formā objekts parādījies darbnīcā, un, acis no tā nenovēršot, ar roku taustīju gar sienu, meklējot slēdzi.

Slēdzis atradās blakus durvīm, un, kad iedegās gaisma, ieraudzīju uz galda sēžam mohēras astoņkāji. Ignorējot mani, viņš domīgi grozīja sev priekšā vienu brūnu stikla aci. Stikls taustekļos kustējās kā dzīvs: acs kā ūdens lāse izstiepās uz sāniem, te kļustot plakana, te atkal atgūstot sfērisko formu.

- Sveiks, - atviegloti teicu. pareizi darīju, ka pasteidzos, pretējā gadījumā, iespējams, nebūtu objektu šeit sastapis.

- sveiks, - astoņkājis nomurmināja, nepagriezies pret mani. - Vai tu zini, kāpēc ir tikai viena acs? Kur ir otra?

Man bija liels kārdinājums sākt uz viņu bļaut un pieprasīt atbildi, kur ir Oksana, bet es pārvarēju sevi. Pēc rūgtās pieredzes biju pārliecināts, ka dusmu lēkmes nelīdzēs un nepalīdzēs. Buratino uztvēra manus dusmu uzliesmojumus kā spēli un uzreiz sāka lekties un mani kaitināt. Ak, cik daudz taisnības bija Ivanovam par svešo psiholoģiju ...

- Bet no kurienes tu rāvi, ka es tev varēšu atbildēt? - es piespiesti jautāju, sasprindzinoties no izpratnes, ka jebkurā sekundē objekts var pazust, tā arī neatbildējis uz maniem jautājumiem. Tajā pašā laikā biju pārliecināts, ka, ja es sāktu uzdot tiešus jautājumus, viņa pazušanas iespējamība palielināsies. Objekts ir līdz galējībai ziņkārīgs, un tikai intrigas dēļ es viņu varēju noturēt vietā.

- Kāpēc tad tu negribi atbildēt? - astoņkājis bija pārsteigts, joprojām nepavēršoties pret mani, bet dzija uz rumpja sakustējās, pavedieni pašķīrās, un pa spraugu izspraucās zila stikla acs. - Vai tad mēs neesam draugi?

- Draugi?! - Es nožagojos un nokāsējos. – Draugam nesaka, ka viņš vairs nav vajadzīgs.

- Hi-hi, ha-ha, he-he! - astoņkājis nevietā iesmējās. - Es jau tikai gribēju teikt, ka man vairs nav vajadzīgas tavas lelles. Bet vienmēr esmu gatavs ar tevi sarunāties, palīdzēt, kad tu prasīsi.

– Un tā, tavuprāt, ir draudzība?

- Tjū tev! - astoņkājis bija ārkārtīgi pārsteigts un nometa stikla aci uz galda. - Bet kas gan vēl?!

Jautājums izklausījās tik naivi, ka mani samulsināja. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka cilvēku attiecībās objekts orientējas bērna līmenī.

- Draugi negaida, kad viņiem lūgs palīdzību.

- Ak tā?

- Tā gan.

Astoņkājis pārdomāja.

- Bet kā es varu uzminēt, ka draugam ir vajadzīga mana palīdzība? - beidzot viņš attapās.

- Draugu saprot bez vārdiem... - sāku skaidrot elementārās patiesības un uzreiz sajutu, ka man galvā skraida tarakāni. - Ē, nē, aizvāc savus tarakānus! - es uzkliedzu.

- Kādus tarakānus? - astoņkājis izlikās pārsteigts.

- It kā pats nezinātu!

Kutēšana galvā beidzās.

- Kā tad ir, līdzīgi? Viņš jautāja un pēkšņi iesmējās, acīmredzot iztēlojoties manā galvā tarakānu. – Ļoti interesanta lieta tā tēlainā domāšana! - viņš rezumēja.

Bet man par objekta fantāzijām bija nospļauties. Pēc manas apziņas skenēšanas, kļuva skaidrs, ka nodoms kontrolēt sarunu ir jāaizmirst. Viņš zināja manus jautājumus.

- Kur ir Oksana? - pajautāju tieši.

- bet es neteikšu! - astoņkājis atbildēja pārāk ātri, un es sapratu, ka ar Oksanas pazušanu viņam ir vistiešākā saistība.

Man aižņaudzās kakls, paspēru soli viņam pretī, pastiepu roku, bet, laikus atjēdzies, mohēras astoņkāja vietā paņēru stikla aci. Es vairs negrasījos kāpt uz tā paša grābekļa – atcerējos notikušo, kad mēģināju tikt galā ar Buratino.

- Tātad nestāstīsi?

- Nē.

Objekts uzvedās kā bērns. Šķita, ka viņš spēlējas ar mani, bet tajā pašā laikā diez vai saprata, ka spēlējas. No mohēras bumbiņas izlūrēja vēl viena acs, bet tā skatījās nevis uz mani, bet gan uz stikla aci, kuru turēju rokā.

- Tad es tev parādīšu, kas ir draudzība, - es nomurminu. Paskatījos apkārt, pie slīpripas pamanīju āmuru un paņēmu to. Ar kaprīziem bērniem ir jāuzvedas atbilstoši: pēc principa: "Savāc savu rotaļlietu un nečurā manā podiņā!"

- Ko tu grasies darīt? - Astoņkājis piesardzīgi jautāja.

-Tūlīt redzēsi...

Ar diviem pirkstiem piespiedu stikla aci pie galda virsmas, pacēlu āmuru un... Un sajutu, kā visi muskuļi pārvēršas akmenī – pārvērtos par nekustīgu statuju.

Astoņkājis izstiepa taustekli un uzmanīgi izņēma stikla aci no maniem pirkstiem.

- Pastāsti man, lūdzu, - viņš vērsās pie manis tā, it kā nekas nebūtu noticis, - ko man darīt, ja viens draugs lūdz nevienam neteikt, kur viņš atrodas, bet otrs draugs pieprasa nosaukt vietu, kur atrodas pirmais?

Ja cilvēku attiecībās viņš orientējās bērna līmenī, tad elementārajā loģikā viņš bija spēcīgs. Tomēr es nevarēju neko atbildēt. Es stāvēju kā elks un prātoju, kā pie pilnīgas muskuļu, tostarp krūškurvja, paralīzes vēl neesmu zaudējis samaņu no skābekļa trūkuma.

- Ak, jā, piedod, - astoņkājis beidzot pamanīja manu stāvokli un noņēma paralīzi.

Āmurs ar šņācienu šķēla gaisu, ietriecās galda virsmā, un, ja es nebūtu refleksīvi parāvis malā roku, būtu sadragājis sev pirkstus. Pats sev, un neviens nebūtu vainīgs.

Apslāpējis lielo vēlmi gāzt astoņkājim ar āmuru, uzmanīgi noliku to uz galda, pievilku ķeblīti un apsēdos. Vienreiz jau metu āmuru un negrasījos atkārtot apšaubāmo eksperimentu. Kāds, pie velna, es tētiņš Karlo? Karabass Barabass ar garu degunu un nekas cits.

- Tad kā man rīkoties, - astoņkājis atkārtoja, - ja es atrastos starp diviem draugiem kā starp diviem ugunīm?

- Parasti kā starp diviem ugunīm jūtas starp ienaidniekiem, - mehāniski palaboju.

- Ak tā?

- Tā gan.

- Lai tā būtu. Bet tomēr, kā man rīkoties?

Klusējot pagriezos savā krēslā un sāku skatīties ārā pa tumšo logu. Negribēju ielaisties garos cilvēku ētikas normu skaidrojumos – man jau sen bija zudusi ticība, ka šīs normas pastāv, un diez vai būtu iespējams pārliecināt vispirms sevi. Vienu brīdi šķita, ka aiz loga pazib bārdaina seja. Vai varbūt tikai izlikās. Acīmredzot mani "nodrošina" kāds no "Horizonta".

- Dari, kā zini, - es nopūtos, novēršoties no loga. Bija nospļauties, vai viņi mani nodrošināja vai izseko.

- Tad es neko neteikšu,- astoņkājis saprātīgi secināja.

- Pastāsti vismaz, kā viņa jūtas?

- Viņai patīk.

Neviennozīmīgā frāze mani samulsināja, un ar visu man iepriekš nezināmo tēva jūtu asumu sajutu to, ko sajuta Ļubaša, kad Oksana paziņoja par mūsu viņas izdomāto mīlas dēku. Sasodītā Holivuda ar savām sadistiskajām filmām! Vardarbības propagandā nav robežu starp apgaismību un izvirtību. Parastā cilvēkā detektīvfilmas par pedofilijas tēmu rada pamatotas bailes, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt ar viņa bērniem. Bet garīgi nelīdzsvarotajiem, kuru perversās seksuālās fantāzijas pagaidām bloķē audzināšana un morāle, sadistisku filmu skatīšanās darbojas kā atslēgas vārds zemapziņas programmas palaišanai - ja jau to rāda filmā, tad kāpēc es nevaru to īstenot dzīvē?

Caur pieri paskatījos uz astoņkāji. Protams, viņš neko tādu nedomāja, runāja atklāti un bez apslēptām domām. Manas bailes ir mana nelaime, manas apziņas krusts, kas ir noslogots ar infernālām zināšanām par cilvēka psiholoģijas miasmiem. Maniaki pēc statistikas ir viens no miljona normālu pilsoņu, bet, pateicoties kinoindustrijas "apgaismībai", viens izvirtulis liek nodrebēt prtetimstāvošajam miljonam.

- Tātad viņa ir pie labas veselības? - aizsmakuši pajautāju. - Pilnīgā kārtībā?

- Pilnīgā, - astoņkājis kā garamejot apliecināja, grozot taustekļos stikla aci. Bet, šķiet, pirms minūtes viņš manā prātā bija atklājis kaut ko tumšu un latentu, jo pēkšņi sastinga un vērīgi paskatījās uz mani ar trim acīm uzreiz. Divām ķermenī un vienu taustekļos.

- Kādi jūs gan esat aizdomīgi radījumi,- viņš teica. - Neieņem galvā neko sliktu! Pats taču zini, ka jebkuru jūsu slimību, es noņemšu ar vienu kreiso.

- Ja padzīvosi kopā ar mums, arī kļūsi aizdomīgs, - es nomurminu. Bet dvēselē atviegloti nopūtos. “ar vienu kreiso” sadzirdēju Oksanas intonācijas un atļāvos ironiski piezīmēt: – Tikai nav skaidrs, kurš no taustekļiem tev ir kreisais?

Astoņkājis neizpratnē sastinga, pacēla taustekļus pie acīm.

- Manuprāt, es izteicos pietiekoši skaidri, - viņš beidzot teica. – Šie četri ir kreisie, un vienu no viņiem es noņemšu jebkuru slimību. Viņš aizdomīgi paskatījās uz mani. – Vai atkal kaut kas ne tā?

- Viss labi,- es, slēpdams smaidu, pamāju.

Objekts man nenoticēja.

- Piedevām neesat atklāti, - viņš rūgti sacīja.

- Būtu ar mani biežāk sarunājies, ne to vien būtu uzzinājis par cilvēkiem, - apgalvoju.

– Es gribu sarunāties ne tikai ar tevi, bet ar visiem.

– Kāpēc tad pārtrauci runāt ar "Horizontu"?

– Tāpēc, ka viņi gribēja, lai es sarunājos tikai ar viņiem. Bet paši man sniedza ļoti skopu informāciju, par daudz ko noklusēja un tajā pašā laikā nemitīgi no kaut kā baidījās. Tāpēc nolēmu izpētīt jūsu pasauli patstāvīgi.

Objekts tagad deva lielisku iespēju sākt pildīt man uzticēto Ivanova misiju, bet man tas nebija prātā. Zemes civilizācijas lietas var pagaidīt.

- Un tāpēc tev tagad ir vajadzīgas stikla acis, - es iztālēm iesāku.

- Jā.

– Bet vai tad ar vienu aci lellei nepietiek, lai ieraudzītu mūsu pasauli?

- Stereo redzei ir nepieciešami vismaz divi gaismas uztvērēji.

- Bet simts būtu vēl labāk, - es ironiski pateicu. - Nenopriecāties par iegūto stereo attēlu!

- Tu nesaprati, - astoņkājis pārmetoši izlaboja. – Es gribu izzināt tavu pasauli tāpat kā tu – binokulāri. Citādi kāda jēga kontaktam? Tātad, kur ir otrā acs?

– Nebūs tev otrās acs. Ne trešās, ne ceturtās, ne simtās. Vispār vairs nebūs.

- Kāpēc tad tā? - astoņkājis brīnījās. - Andrejs nevēlas ar mani strādāt? Viņam nevajag naudu?

- Ne visu var izmērīt naudā, - sāku iekaist. - Andrejam tagad nav laika ņemties ar tavām skaistajām acīm!

- Kaut kas noticis? - astoņkājis apmulsa un atkal izmeta stikla aci no taustekļiem.

- Jā, noticis. Mirst Andreja dēls. Bet tevi, kas sevi sauc par viņa draugu, kurš spēj "ar vienu kreiso" izārstēt jebkuru cilvēku no jebkuras slimības, interesē tikai stikla acis!

Mohēras astoņkājis sarāvās, neveikli pamīņājās no kājas uz kāju. Un man šķita, ja viņš varētu nosarkt, tad nosarktu.

- Sapratu, - viņš strupi pateica un izkusa gaisā, aizmirstot brūno stikla aci uz galda.

Ar pirkstu pieskāros stikla lodītei un domīgi paripināju to pa galdu. Šķiet, ka objektā ir daudz vairāk žēlsirdības, nekā varētu sagaidīt. Varbūt daudz vairāk nekā visos cilvēkos. Tas bija uzmundrinoši, un pēdējā laikā mani vajājošā vīzija par ciešajām koka vīru kolonnām, kas soļoja pa zemes pilsētu drupām, izgaisa. Tikai ko es teikšu Ļubašai, kā varēšu viņu nomierināt? Sākšu stāstīt patiesību – uzskatīs par idiotu.

Pārvarējis vēlmi iebāzt stikla aci kabatā, atstāju to uz galda, piecēlos no ķebļa un devos uz izeju. Izslēdzu darbnīcā gaismu, pavilku aiz roktura un tikai tad, kad no ārpuses atskanēja šķūņa atslēgas skrapsti, atcerējos, kā es te iegāju.

"Nu ko, vairs nav jāpierod staigāt cari durvīm," es nodomāju un spēru soli uz priekšu.

Šoreiz gan nekāda nekontrolēta teleportācija nenotika, izgāju stikla pūšanas darbnīcas lievenī un aci pret aci saskrējos ar bārdainu vecūksni garā aitādas kažokā.

- Aha! - viņš pateica un, nevilcinoties, iegāza man pa galvu ar rungu.

No pilnīgas samaņas zaudēšanas mani paglāba bagrationa cepure, bet tomēr gar acīm nodzirksteļoja, kājas padevās, un es, slidinot muguru gar durvīm, apsēdos uz sliekšņa.

- Ko tu šeit dari? - vecūksnis draudīgi noprasīja, viņa vārdi līdz ausīm nāca kā caur vati.

Es pamēģināju kaut ko nesaprotami nomurmināt, bet ne lūpas, ne mēle neklausīja. Pat nezināju, ko gribēju pateikt.

Acu priekšā parādījās pinkains suņa purns, žēlsirdīgi nosmilkstēja un nolaizīja man vaigu.

- Trezor, nost! - noskanēja jau skaidrāk, bet suns nepaklausīja saimniekam un atkal mani nolaizīja.

Apziņa lēnām atgriezās, un es kaut ko sāku atcerēties.

- Tu esi Jegoričs? - nočukstēju ar nepaklausīgām lūpām.

Suns sāka aizrauties, un viņa mēle noslienāja visu seju. "Suns viņam nikns," kaut kā vienaldzīgi atcerējos Andreja atvadu vārdus un samocīti pasmaidīju.

Sargs nolaida rungu.

- Jegoričs, bet kas tu tāds?

- Deniss ... Andrejs mani atsūtīja uz darbnīcu ... Lūk, viņš man iedeva arī atslēgu ...

Pakustināju savu nejūtīgo, it kā svešo, manipulatoram līdzīgo roku, neveikli iegrābu jakas kabatā, izņēmu atslēgu un parādīju to sargam.

Jegoričs neticīgi paskatījās uz atslēgu, tad uz mani, paraustīja durvīm aizlikto šķūņa atslēgu.

- Bet kā tad tu, neatslēdzis atslēgu... - viņš apmulsis iesāka un aprāvās, pamanījis, kā no aizmugures uz durvīm nokrīt kāda ēna. - Ei, kas vēl tur ir?

Apgriezties viņš nepaspēja. Nosprakstēja purpursarkana izlāde, un sarga ķermenis lēnām noslīdēja gar durvīm man blakus. Trezors pārsteigti ierējās un atlēca atpakaļ tumsā.

- Dzīvs? - Kāds pajautāja, pieliecoties pār mani.

Caur miglu acīs, ielūkojos sejā un pazinu aģentu Sevu. Galu galā piesegums man tomēr bija. Nav saprotams tikai, kā viņi mani šeit izskaitļoja.

- Ne... nezinu... - es godīgi atzinos.

- Inteliģents... - Seva nošņācās, satvēra mani aiz jakas atlokiem un ar rāvienu nostādīja uz kājām. - Viņš lūk nezinot, neesot pārliecināts ...

- Kāpēc jūs visi tik ļoti ienīstat viņus?.. - pēc inerces pajautāju.

- Ko tad? – Seva bija pārsteigts.

- Inteliģenci...

- Par pilnīgu neatbilstību saknes vārdam, - viņš pasmīnēja. - Intelektam. Bet kurš tad vēl bez manis?

- ir viens sētnieks...

- Ā! Radniecīga dvēsele. Viņš - sētnieks, es - tīrītājs... Paiet vari?

Lēnām pagriezu galvu un paskatījos uz pie durvīm sēdošo sargu.

- Bet... bet viņš?

- Ko - viņš?

- Dzīvs?

– Pēc piecām minūtēm nāks pie samaņas. Ejam.

Cieši turēdams aiz pleciem, Seva mani veda prom no stikla pūšanas darbnīcas. Tomēr es sāku kārpīties.

- Nav labi…

- Kas nav labi? Seva apstājās. - Vemsi vai?

- Nē... Nav labi atstāt viņu vienu... - es nomurmināju pinoties mēlei.

– Neuztraucies, viņš nebūs viens.

Pagriezos un ieraudzīju, ka blakus sargam sēž pinkainais jauktenis un smilkstēdams aktīvi laiza viņam seju.

"Ļoti nikns suns..." - bez ironijas nodomāju, noslaukot no vaiga suņa slienas.