Mēs atnācām ar mieru…

OTRĀ NODAĻA

Nākamajā dienā kļuva daudz siltāks, bet es tomēr uz laukuma pārdot lelles negāju. Varētu atļauties šādu greznību. Turklāt bija jāizpilda pasūtījums.

Sasildīju picu, uzvārīju kafiju, paēdis brokastis un, uzvilcis ādas priekšautu, devos uz lodžiju.Man ir vienistabas dzīvoklis, mazs, bet ar plašu lodžiju, kuru tad arī iekārtoju kā darbnīcu. Uzliekot koka pagali uz darbagalda, izvilka no maisa papīra tīstokli un attinu. Vīstoklī bija parasta sērkociņu kastīte, un tajā - vatē ietītas divas brūnas stikla acis. Mazas, līdzīgas pērlītēm, it kā tās būtu speciāli izgatavotas lellei Stikla acis teātra leļļu ražošanā izmanto reti, tās atrodamas tikai dārgās rotaļlietās, piemēram, Bārbijlellē. Bet neatkarīgi no tā, cik ticamas izskatās stikla acis, tās ar savu nekustīgo skatienu var apmānīt tikai bērnu. Šīm acīm, tiklīdz es pagriezu kastīti, redzokļi sakustējās.

Visai baiga sajūta, it kā no kastītes uz mani skatītos īstas, dzīvas acis. Es viegli pieskāros tām ar pirkstu. Nē, stikls un stikla bumbiņu redzokļi, visticamāk, peldoši glicerīnā.

Atcerējos, ko vakar Mirons stāstīja par Andrjuhu, un kļuva skaidrs, kā ražojums tas ir. Osokinam zelta rokas ... Jā, bet Mirons izteicās, ka pasūtījums tūkstoš pāriem ar izredzēm uz daudz lielāku pasūtījumu. Kam vajadzēja tik daudz rokām darinātu leļļu? Pie šāda ražošanas apjoma lelles labāk izgatavot uz ražošanas līnijas ... Vai arī mana lelle kalpos kā standarts? Vai kādam patiešām iepatikušies mani nieciņi un tas nolēmis organizēt ražošanu? Izrādās, ka esmu sev bedri izracis ...

Aizvēris kastīti, noliku to plauktā virs darbagalda, lai darba laikā nejauši nenogrūztu uz grīdas un stikla acis nesaplīstu. Rīta labais noskaņojums bija pasliktinājies. Ja man ir taisnība, tad pats aizvainojošākais ir tas, ka es neko nevaru izdarīt. Ja atteikšos no pasūtījuma, standartu izveidos kāds cits, un es vienalga palikšu bez darba. Bet tā - vismaz kaut kādu naudu nopelnīšu ... Ar lielo biznesu vienam kokgrebējam nav vērts konkurēt.

Paņēmu rokās pagali, pagrozīju, nosakot kontūras, un pēkšņi sapratu, ka nepazīstu koksni - ar vienmērīgu vaskainu krāsu, blīvu, ar gandrīz nemanāmiem gadu gredzeniem. Interesanta tekstūra. Miza no pagales bija noņemta, serde izskaldīta, un tikai vienā malā izcēlās glīts zariņš. It kā jau tieši gatavs Buratino deguns, varbūt mazliet par garu, bet tas būtu labojams. Es neviļus atcerējos, kā filmā tētis Karlo īsināja Buratīno degunu un kas no tā iznāca, un pasmaidīju. Paņēmu nazi, lai degunu saīsinātu, bet pēc tam pārdomāja. kosmētiskās darbības labāk ir veikt pabeidzot lelli.

Nolicis nazi malā, paņēmu zīmuli un sāku iezīmēt kontūras. Galva, rumpis, rokas, kājas ... Hmmm, klients būs aprēķinājis kaut ko nepareizi. Ja lelle arī sanāks lielāka par manējo, tad tikai mazliet.

Mani pārsteidza arī izmēģinājuma griezums. Šķietami cietā koksne tika griezta negaidīti viegli, griezums bija gluds, it kā tas nebūtu koks, bet mīksta plastmasa. Ideāls koks izgrebumiem - vai tas tiešām būtu slavenais palisandrs? Dzirdējis esmu, bet nekad ar to netiku strādājis, pat tādu neredzējis. Saskaņā ar baumām, palisandra koksne, šķiet, izstaro patīkamu pikantu smaržu ... Vai arī tā smaržo sandalkoks? Es paostīju. No kluča nāca smalka, tikko jūtama priežu skuju smarža, ko nekādi nevar raksturot kā pikantu. Nu tad labi. Palisandrs ne palisandrs, sandalkoks ... Pajautāšu klientam, kad lelli atdošu. Interesanti taču.

Nolicis kluci uz gala, es gribēju iezīmēt galvu ar diviem dziļiem iecirtumiem, bet sanāca tikai viens, pēc kura pagale dīvainā veidā palēcās, izslīdēja no rokām un nokrita no darbagalda uz grīdas. Tajā pašā laikā caur lodžiju izplūda it kā stipra vējpūta, un pie sienām piekarinātās lelles sašūpojās, noklabinot ar koka rokām un kājām.

Kas tad nu! Es mulsi paskatījos apkārt. Lodžijas logi bija aizvērti, un caurvējam nebija no kurienes rasties. Pacēlu pagali no grīdas un noliku to atpakaļ uz darbagalda. Kā tā varēja palekties? Vai es to saliecu, vai izdarīju spiedienu uz zaru?

Un pēkšņi līdz manai apziņai nonāca situācijas komiskums. Stāsts par Buratino sākās gandrīz analoģiski, tikai tur tētis Karlo dabūja ar pagali pa pliko pakausi. Vai arī viņa draugs Džuzepe? Es sabozos. Kad lasi grāmatu, situācija izskatās komiska, bet man nebija noskaņojuma smieties. Pa mugurkaulu pārskrēja tirpas.

Izglāba durvju zvans.

- Ienāc, Džuzepe! - Es pamēģināju pajokot, bet tas izrādījās neveiksmīgi, ja ne nožēlojami. Kurš mani varētu sadzirdēt no lodžijas? Atklāti sakot, es jutos nelāgi, tāpēc biju atvieglots, atstājot darbnīcu, un steidzos pie durvīm. Aizmirsu pat pajautāt: "Kas tur ir?" Un, atverot durvis, galīgi apstulbu.

Kāpņu telpā stāvēja Oksana. Porolona ziemas jakā, adītā cepurē, ar skolas mugursomu pār pleciem.

- Sveiki! - Viņa teica un ieslīdēja man garām gaitenī.

- Sveiki…

- Kur tev šeit gaismu ieslēdz? - Viņa lietišķi pajautāja.

Attapos, aizvēru durvis un ieslēdzu priekštelpā gaismu.

Oksana nometa mugursomu un sāka atpogāt jaku.

- Ar kādiem vējiem? - Piesardzīgi pajautāju.

- Nolēmu paskatīties, kā dzīvo topošais patēvs, - viņa tieši paziņoja. - Tev nav nekas pretī?

- Nav vērts pat mēģināt ... - apjucis nomurmināju.

- Tā ja, tas gan pareizi - konstatēja Oksana. - Vai čības viesiem tev te ir?

Pasniedzu viņai čības un stulbi vēroju, kā viņa tās uzvelk.

- Kāpēc tu neesi skolā? - es beidzot aptvēru.

- Atkušņa dēļ skolas jumts sāka tecēt, klase bija applūdusi, un mums ļāva doties mājās. Vai ar šo versiju esi apmierināts?

Es tikai padevīgi pacēlu rokas. Stulbu, vispār uzdevu jautājumu. Kas es viņai? Oksana mācījās labi un, ja kādu dienu izlēmusi pastaigāties, tad nekas briesmīgs nenotiks. Ja vien tas nekļūs par ieradumu.

- Vai ēst gribi?

- Kas tev ir pusdienās?

- Veikala pelmeņi, tēja.

Oksana novaibstījās.

- Atvaino, banānu nav.

– Bet pelmeņi ar krējumu?

- Ar kečupu.

- Dod šurp.

– Tad marš mazgāt rokas.

Atvēru viņai vannasistabas durvis un steidzos uz virtuvi. No saldētavas izņēmu pelmeņu paku, uzliku uz plīts katlu ar ūdeni, ieslēdzu elektrisko tējkannu. Noliekot šķīvjus uz galda, dzirdēju, kā Oksana iziet no vannas istabas, ienāk istabā, bet, tur neuzkavējusies, parādījās virtuvē.

- Hmmm-jā... Ne pārāk bagāts līgavainis mammai gadījies - viņa konstatēja.

- Sev tu noteikti atradīsi labāku, - es apgalvoju.

Pretēji savam ieradumam Oksana polemiku nesāka.

- Paej nu malā, - viņa mani atstūma no plīts, - tas nav vīrieša darbs - gatavot pusdienas.

- Jā, pelmeņu vārīšana tak ļoti nopietna zinātne, - es piekritu. - Gatavo tikai sev, es nesen brokastoju.

- Bet es neēdīšu viena pati!

- Tad es ar tevi kopā iedzeršu tēju. Tā būs labi?

Oksana uzvārīja desmit pelmeņu, salika tos uz šķīvja, apsēdās pie galda.

- Kečupu pēc garšas, - es sacīju, pastumjot pudeli viņai pretī.

Oksana uzpilināja vienam pelmenim un pagaršoja.

- Garšīgi! - pabrīnījās. – Pirmo reizi ēdu pelmeņus ar kečupu.

Viņa bagātīgi aplēja pelmeņus ar kečupu un sāka ēst. Ēda, kā jau visi pusaudži, ātri, it kā kaut kur būtu jāsteidzas. It kā ne dakšiņu vicinātu, bet slotu.

- To es aiz slinkuma izdomāju, - atzinos. - Atšķirībā no skābā krējuma, kečups ilgstoši nebojājas.

Kamēr salēju glāzēs tēju, Oksana tika galā ar pelmeņiem un paspēja nomazgāt šķīvi.

– Uz ugunsgrēku steidzies? - es ķircināju.

- Uz jūsu kāzām, - viņa nepalika parādā. - Vai varbūt jau nokavēju?

- Tu būsi pirmā, kas par to uzzinās, - es apliecināju.

Viņa paņēma glāzi tējas.

- Vai citrons tējai ir?

- Nē. Un banānu atvaino arī.

– Par banāniem jau teici. - Oksana pārlaida skatienu pār virtuvi, pamanīja uz ledusskapja garlaikotu Petrušku, ko es izmantoju kā virtuves cimdu. – Bet es biju jūsu teātrī. Toreiz aizveda uz izrādi visu klasi.

- Patika?

Viņa paraustīja plecus.

– Es toreiz mācījos pirmajā klasē, gandrīz neatceros. Atceros tikai to, ka mēs daudz smējāmies... Bet kāpēc teātris nodega? No īssavienojuma?

Es nopūtos, paņēmu glāzi, iemalkoju tēju.

– Vai atceries, kur teātris stāvēja?

- Atceros. Komunāru laukumā.

- Pilsētas centrs, rosīga vieta. Un zini, kas tika uzcelts teātra vietā?

- Zinu. Lielveikals.

– Kas pieder mūsu pilsētas mēram Poļiščuka kungam. Tāds lūk īssavienojums...

- Saprotu, - Oksana pamāja. - Ja teātrus nodedzina, tad kādam tas ir vajadzīgs.

Vēlreiz viņa mani satrieca. Nebiju domājis, ka skolā vēl māca Majakovski. Ļoti piemērota paralēle. Laikmeta garā.

- Un kur tu taisi tās lelles? - Viņa jautāja.

- Uz lodžijas man ir darbnīca.

- Paskatīties nedrīkst?

- Kāpēc ne? Var.

Mēs pabeidzām tēju un devāmies uz lodžiju.

Kad Oksana ieraudzīja pie lodžijas sienas sakārtās lelles, viņas acis iemirdzējās un beidzot viņā pamodās bērns.

- Oho! Vai pieskarties drīkst?

- Iedur šim rūķim ar pirkstu vēderā.

Viņa pieskārās ar pirkstu lellei un nekavējoties atrāva to atpakaļ.

- Spēcīgāk, nebaidies!

Oksana piespieda pirkstu rūķim, viņš salocījās uz pusēm, acis izlēca no atsperīgajiem acu dobumiem, un rūķis izmisīgi iebļāvās:

- Vai-vai!

Oksana nobijusies pielēcās atpakaļ, tad izplūda smieklos.

- Gribi, uzdāvināšu?

- Jā.

Es nocēlu rūķīti no sienas un pasniedzu viņai.

- Es to parādīšu matemātikas skolotājai... - viņa apsolīja.

- Ko, vai kaitīga?

- Jā... neliek augstāk par četrinieku, jo mamma viņai dāvanas nedāvina... - Oksana velti bakstīja rūķim vēderā. - Kā tas uzvelkas?

- Tā te. - Es atņēmu viņai rūķi. - Jāatgriež ekstremitātes to sākotnējā stāvoklī, līdz tās noklikšķina, un rūķis ir gatavs lietošanai.

Oksana paņēma lelli, pagrozīja to rokās, bet vairs nemēģināja. Atkal viņa pārlaida skatienu lellēm, kas karājās pie sienas, pakavējās pie lelles-skeleta, un viņas acis atkal iemirdzējās.

- Nē! – Es steidzīgi atteicu. - skeletu es tev nedošu. Tas spīd tumsā, un skolotāja var tā nobīties, ka sāks stostīties.

- Nu ja nedosi, tad nedosi, - Oksana paraustīja plecus, paskatījās prom un pēkšņi pajautāja: - Vai ar mammu jums tā nopietni?

Viņas lūpu kaktiņi aizvainoti noraustījās, un es nesāku izvairīties.

- Jā.

- Ļoti?

- Ļoti.

- Tātad, jūs paņemsiet manu istabu, un man būs jāpārvācas uz caurstaigājamo ...

Naivi bērnišķīgais egoisms neviļus lika pasmaidīt. Patiesībā mēs ar Ļubašu bijām domājuši apmainīt abus dzīvokļus pret trīsistabu, bet, protams, perspektīvā. Pagaidām mūsu kopīgā nākotne bija rakstīta ar dakšām ūdenī.

- Es tev aizkaru pierīkošu, - pajokoju, bet Oksana joku nepieņēma.

– Jūs jau visu esat izlēmuši manā vietā!

Pakratīju galvu un klusi, bet stingri teicu:

– Mēs tikai lēmām, ka izlemsi tu.

Oksana caur pieri paskatījās uz mani, paklusēja, vēcinot rokā rūķi.

- Es laikam iešu...

- Labi, - pamāju. – Būs laiks un vēlme – ienāc. pacentīšos, lai nākamreiz, kad mani apmeklēsi, galdā būtu banāni.

Pavadīju Oksanu gaitenī, viņa saģērbās un aizgāja nepaskatījusies un neteikusi ne vārda. Pat tad, kad es pārkāpu pāri slieksnim un teicu: "Uz redzēšanos", viņa neatbildēja.

Stāvēju kāpņutelpā, līdz noklaudzēja ieejas ārdurvis. Uz sienas pretī manām durvīm bija smaidoša apaļa seja, uzkrāsota ar dzeltenu krāsu. Vai nu rausītis, vai saulīte. Tā bija jau ilgu laiku, kādus piecus gadus smaidīja, un es pie tās biju tā pieradis, ka reizēm pat sveicinājos.

- Nu kā tev patīk mana pameita? - klusi pajautāju.

Seja smaidīja.

- Piekrītu, - nopūtos. - Sarežģīts raksturs...

Aizveris durvis, kādu laiku pastāvēju gaitenī. Galvā rosījās drūmas domas: kā pieņemt Oksanas negaidīto apciemojumu? Kā gaišu zīmi vai ... Tā arī neizlēmis, kā tas ietekmēs mūsu ar Ļubašu nākotni, uzvilku priekšautu, gaitenī izslēdzu gaismu un devos uz lodžiju.

Šoreiz ķēros pie darba ar vislielāko piesardzību. Neticēju pasakām un pārpasaulīgām lietām, bet vai tik tur kaut kas nebija? Protams, labi pārdomājot, analizējot, apskatot lodžiju, var atrast izskaidrojumu gan pēkšņajam caurvējam, gan tam, kāpēc pagale izslīdēja no rokām. Bet var arī neatrast. Vismaz uzreiz. Iemesls var tikt atklāts pēc dienas vai pat nedēļas, bet es negribēju tērēt laiku.

Neskaidrais satraukums nepameta; kad noņēmu pirmās skaidas, man likās, ka aiz muguras pie sienas kustas lelles. Kaut kāda paranoja. Pāris reizes paskatījies apkārt, bet, neko aizdomīgu nemanījis, pamazām iesaistījos darbā, un neskaidrās bailes atkāpās.

Kad darbs sakrīt ar hobiju, tas ir tik ļoti aizrauj, ka pilnībā izslēdzies no apkārtējās vides. Es izgriezu sagataves visām lelles daļām un turpināju apdarināt rokas, kājas, rumpi... Galvu, kā vienmēr, atstāju uz beigām. Galvas izgrebšana ir mākslinieka darbs, lai gan es neatzinu tiesības mani par tādu saukt. Turklāt sejas izteiksme, kas jāpiešķir lellei, lielā mērā ir atkarīga no tā, kādas rokas, kājas un ķermeni esat izveidojis. Ja rokas-kājas ir šķības, ja ir vēders, pats sakumpis, tad, protams, lelles sejas izteiksmei jābūt augstprātīgai. Šāds variants Buratino nederēja, un, protams, es sākotnēji noskaņojos uz figūras harmoniju un slaidumu. Tiesa, ne vienmēr izdodas kā iecerēts, viss atkarīgs no koka faktūras. Ja pagale ir zaraina, tajā esošās šķiedras ir viļņotas, tad rokas-kājas izgrebjot, tās neizbēgami iznāk greizas, un mugura būs saliekta. Šajā gadījumā koka faktūra bija ideāla, un viss gāja kā iecerēts. Jautram Buratino vajadzētu sanākt.

Es biju tik aizrāvies, ka nepamanīju, kā pienāca vakars. Kad tavs mīļākais darbs pārņem visu bez pēdām, tu, šķiet, tiec aizvests uz pasaku zemi, kurā nav problēmu, kur tev viss izdodas, tu esi pats sev saimnieks līdz galam, radītājs un saimnieks. Un, jo dziļāk ienirsti savu hobiju pasaulē, jo sāpīgāka būs atgriešanās ikdienas dzīvē. It īpaši, ja neatgriežaties pēc paša vēlēšanās, bet tiekat izrauts ar varu.

- Re kur tu esi! - dzirdēju aiz muguras, nodrebēju un nobijies apcirtos.

Uz lodžijas sliekšņa stāvēja Ļubaša.

- Oh... nobijos... - dziļi ievilku elpu.

- Tu pats mani nobiedēji. Zvanu pie durvīm, zvanu, bet tu tās never. Un, it kā tīšām, atslēga pazudusi, desmit minūtes meklēju somiņā, līdz atradu.

- Atvaino, biju iegrimis darbā, zvanu nedzirdēju.

Ļubaša pienāca un iesēdās man klēpī. Es viņu apskāvu, noskūpstīju kaklu, bet viņa ar negaidītu izsaucienu atrāvās.

- Uzmanīgāk! Es caurdūru ausis.

- Nuka, nuka...

Atbīdīju matus no ausīm, paskatījās. No apsārtušajām ļipiņām izvirzījās mazi, neļķveidīgi, zelta auskari.

- Un kur tad manis dāvinātie? – jutos aizvainots.

- Tavējie ir sudraba, pašlaik nevar tādus nēsāt. Kamēr brūcītes sadzīs, jāvalkā zelts. Ļenka man uz kādu laiku iedeva.

Ļubaša sabužināja man matus un pārvilka pār galvu priekšauta lentu.

- Pagaidi, - iesmējos, nocēlu viņu no ceļiem, novilku priekšautu. - Ļauj man nomazgāt rokas.

- Nu tad ātrāk, citādi man nav laika.

- Un vienmēr ir šādi... - es nopūtos, dodoties uz vannas istabu. – viss mums, ja ne slēpti, tad steigšus... Kas pie velna tā par mīlestību?

- Mani mājās gaida izsalcis bērns!

- Oksana jau sen nav bērns, - iebildu. - Turklāt ne gluži izsalcis.

- Man viņa vienmēr būs bērns! .. - Ļubaša bija sašutusi, stostījās un, ieskatījusies vannas istabā, piesardzīgi pajautāja: - Ko nozīmē - ne gluži izsalcis?

– Es viņu pabaroju ar pelmeņiem. Viņa šodien ieradās pie manis.

- Kāpēc?

Modrums Ļubašas vārdos pieauga līdz trauksmes līmenim.

– Cik sapratu, gribēja paskatīties, kā dzīvo topošais patēvs.

- Tiešām? - neticīgi jautāja Ļubaša.

- Jā.

Es nosusinājos ar dvieli, pievilku Ļubašu pie sevis un stingri noskūpstīju viņas lūpas, lai novērstu turpmākos jautājumus. Ļubaša mēģināja atrauties, bet es neatlaidu, un viņa kļuva ļengana, kūstot manās rokās.

Taču pēc tam viss izrādījās tā, it kā mēs jau būtu precējušies gandrīz mūžību, un sekss mums kļuvis par ikdienas laulības pienākumu. Neatkarīgi no tā, kā es mēģināju satraukt Ļubašu, mēs nesaņēmām neko citu kā tikai fizioloģisku baudu. Un, visticamāk, tikai es. Ļubašas domas bija tālu no manis, ar meitu, un visi mani centieni viņu atbrīvot bija veltīgi.

Kad tas bija beidzies, viņa piecēlās sēdus uz dīvāna, uzlika roku man uz krūtīm un ieskatījās man acīs.

- Viņa izlaida mācības?

Es rezignēti nopūtos.

- Nē. Viņa stāstīja, ka skolai tekot jumts, klase applūdusi ar sniega ūdeni, un visi atbrīvoti.

Ļubaša pielēca no dīvāna, savāca drēbes un pazuda vannas istabā. Apmēram trīs minūtes vēlāk viņa iznāca jau apģērbusies.

- Man jāiet.

Uzvilku apakšbiksītes, piecēlos kājās.

- Labi.

Es palīdzēju viņai apaut zābakus, uzvilkt mēteli.

- Laimīgi.

Neskatīdamās viņa noskūpstīja mani uz zoda un izlēca pa durvīm.

- Līdz rītdienai? - es nokliedzu pakaļ.

- Piezvanīšu, - atskanēja no kāpņu posma.

Lūk kā... Es ieskatījos kāpņu telpā. No sienas uz mani smaidīja dzeltenā seja.

- Tev viss tik ķiķināšana un ha-ha... - drūmi nomurmināju un aizvēru durvis. Gaišo cerību sajūta, kas valdīja manā dvēselē pēc Oksanas ciemošanās, pazuda bez vēsts. Ļubaša ir redzējusi pietiekami daudz amerikāņu filmu, kur katrs patēvs noteikti ir iekārīgs pedofils, un tagad, šķiet, pārdzīvo ...

Iegāju dušā, uzvilku treniņtērpu un izgāju lodžijā, lai sāktu novākt. Pārvietoju sagataves uz darbagalda vidu, saliku skaidiņas un lielās skaidas kastē, bet sīkumus un zāģu skaidas saslaucīju atkritumu spainī. Strādāt vairs negrasījos — nebija noskaņojuma. No paketes iebēru katlā un izvārīju zupu, paēdu vakariņas, skatoties tālu drūmajā tumsā aiz loga. Tikpat bezcerīgā kā manā dvēselē. Atlika cerība, ka viss izdosies un vecumdienās viegls vējiņš no pasaku zilā putna spārniem izkliedēs manu vientulību. Vai tiešām pasakas notiek tikai ar Pelnrušķītēm un tikai jaunībā? Cerība mirst pēdējā, bet, kamēr tā ir dzīva, mirgo pēdējā dzirksts, es ticēšu pasakai ar laimīgām beigām. Kas vēl cits man atliek?

Pēc bezmērķīgas klaiņošanas pa dzīvokli, ieslēdzu televizoru, bet nespēju skatīties ilgāk par piecām minūtēm. Dvēselē bija tik slikti, ka dzīvē vairs neko negribējās. Varbūt tikai pakārties.

Tad iegāju virtuvē, izņēmu no skapja iesākto degvīna pudeli, ielēju simts gramus, ieņēmu kā miegazāles un devos gulēt. Varbūt no rīta viss nokārtosies un pasaule man acu priekšā rādīsies ne tik drūmās krāsās. Vismaz ar gaismas mirkļiem.