Melnā tulpe

pirmais sīpoliņš

Nākošā dienā, kā jau teikts, Roze atnāca ar Kornēlija de - Vitta bībeli.

Tā starp skolotāju un skolnieci sākās viena no tām burvīgām scēnām, par kurām priecājās romantisti, ja vien to attēlošana laimējas viņu spalvai.

Lodziņš, kas bija ierīkots kameras durvīs, lai redzētu, ko dara cietumnieks, izrādījās pārāk augsts, lai ļaudis pie viņa varētu nodarboties ar grāmatas lasīšanu.

Rozei bija jāpakāpjas, ar vienu roku turoties pie restēm, bet otrā turot paceltu lampu, lai sekotu burtiem un teikumiem, kurus ar salmiem rādīja skolotājs un lika skolniecei atkārtot.

Lampas gaisma krita uz Rozes brīnišķo seju, apspīdēja viņas dziļās, zilās acis, gaišdzeltenos matus un melno cepurīti, kuru frīslandietes izlietoja par galvas tērpu.

Lai meitenes roka nepiekustu, Kornēlijs izgudroja, ka lampu var piesiet pie restēm ar kabatas lakatiņu.

Rozes spējas drīz progresēja. Kad darbs šķita pārāk grūts, tad skolotāja un skolnieces skatienu sastapšanās un roku nejauši pieskārieni radīja jaunas enerģijas un uzņēmības sparu, grūtības pagāja nemanot.

Viena atpakaļ iedama uz savu mītni, Roze atkārtoja dzirdētās mācības un sirdī noglabāja klusībā iegūtos mīlas apliecinājumus.

Kādu vakaru viņa atnāca pusstundu vēlāk par ierasto laiku.

Tas bija pārāk liets notikums, lai Kornēlijs nepainteresētos, kādēļ tas noticis.

— Nedusmojaties. Tas nenotika manas vainas dēļ. Mans tēvs atjaunojis pazīšanos ar kādu cilvēku, kurš viņu bieži apmeklēja jau Hāgā un lūdza parādīt cietumu. Tas ir lielisks puisis un labs dzērājs, kurš bagātīgi izmaksā un neskopojas ar naudu. _

— Citādi jūs viņu nepazīstat? — brīnījās Kornēlijs.

— Nē. Tagad jau divas nedēļas, kopš mans tēvs pieķēries šim jaunajam paziņam un katru dienu to pieņem.

Kornēlijs satraucas nemierā. Viņam šķita, ka te slēpjas kāda jauna katastrofa. — Tas katrā ziņā būs viens no tiem spiegiem, kurus valdība suta cietokšņos novērot cietumniekus un sargus.

— Man šķiet, — smaidīdama teica Roze, — ka šis cilvēks seko kam citam, tikai ne manam tēvam.

— Kam tad viņš varētu sekot?

— Piemēram: man.

— Jums?

— Un kādēļ gan nē? — smējās meitene.

— Akv jā, — nopūtās Kornēlijs. — Vai tad nu visiem jūsu pielūdzējiem jāaiziet tukšā! Šis cilvēks var kļūt par jūsu vīru.

— Es nesaku "nē".

— Bet uz ko jūs dibināt šo prieku?

— Vai tā būtu baidīšanās, Kornēlija kungs…

— Paldies, Roze, tā ir baidīšanās…

— Tad paklausaties.

— Es klausos.

— Šis cilvēks jau vairākas reizes ieradās Beitenhofā, Hāgā. Taisni tajā laikā, kad jūs tur iesēdināja. Kad es izgāju, arī viņš izgāja; es atbraucu šurp, viņš arī atbrauca šurp. Hāgā viņš nāca, it kā vēlēdamies jūs redzēt.

— Mani redzēt?

— Jā.' Bet tas, bez šaubām, bija tikai iemesls. Jo tagad jūs atkal esat mana tēva apsargātais, un viņš varētu savu vēlēšanos atkārtot, bet viņš to nedara. Gluži otrādi: vakar viņš tēvam teica, ka jūs nemaz nepazīstot.

— Turpināt, Roze, es jūs lūdzu. Es mēģināšu izprast, kas tās par cilvēku un ko viņš grib.

— Vai jūs, Kornēlija kungs, esat pārliecināts, ka neviens no jūsu draugiem neinteresējas pārjums?

— Man nav draugu, Roze, izņemot veco aukli, kuru jūs pazīstat un kura pazīst jūs. Viņa atnāktu bez viltus un teiktu: "Dārgais kungs vai jaunkundze! Šajā cietumā smok mans bērns. Atļaujat man pusstundu ar viņu satikties un es visu mūžu par jums lūgšu Dievu." Nē, izņemot manu labo aukli, man citu draugu nav.

— Un tā — es turpināšu stāstīt savus novērojumus. Vakar, saulrietā, kad es strādāju pie savas puķu dobes, mans skatiens nejauši krita uz vaļā pamestiem vārtiņiem, kuriem garām paslīdēja cilvēka ēna. Es izlikos, ka neredzu un novēroju, ka cilvēks, kas slapstās aiz žoga, ir mūsu pazīstamais. Viņš sekoja katrai manai kustībai, katram lāpstas dūrienam.

— Jā, jā, tas katrā ziņā būs iemīlējies, — teica Kornēlijs. — Vai viņš ir jauns, skaists?

Viņš asi uzlūkoja Rozi, gaidīdams atbildi.

— Jauns, skaists? — iesmējās meitene. — Oi, nē. Viņam ir riebīga seja, kādi piecdesmit gadi uz mugurās un viņš neiedrošinās man pat tieši sejā lūkoties un skali runāt.

— Bet kā viņu sauc?

— Jakobs Žizels.

— Es tādu nezinu.

— Nu jūs redzat, ka viņš še nenāk'jūsu dēļ.

— Vai jūs viņu nemīlat?

— Protams, ka nē.

— Vai jūs gribat, lai es apmierinos ar to?

— Es to noteikti prasu no jums.

— Nu, labi, jūs jau protat mazliet lasīt, Roze; es jums aprādīšu greizsirdības un šķiršanās sāpes.

— Es izlasīšu, ja jūs būsat rakstījis lieliem burtiem.

Tā kā saruna pieņēma tādu veidu, kurš uztrauca Rozi, viņa nolēma to pātraukt.

— Bet sakat, lūdzu, kā klājas jūsu tulpei?

— Spriežat pati par manu prieku, Roze. Šorīt es uzmanīgi nokasīju smilšu virskārtu, kura pārklāj sīpoliņu, lai aplūkotu to saulē un ieraudzīju, ka izlīdis pirmais asns. Mana sirds vai izkusa priekā. Šī jaunā, topošā dzīvība mani vairāk ielīgsmoja, kā viņa gaišības pavēle, ar kuru man bija dāvāta dzīvība.

— Tā tad jūs cerat?

— Es stipri ticu.

— Un kad es lai stādu savu tulpi?

— Pirmā izdevīgā dienā. Es jums to pateikšu. Bet neņemat nevienu sev palīgā. Neuzticat nevienam šo noslēpumu. Speciālists no viena acu uzmetiena sapratīs, kas tas par stādu. Un sargājat trešo sīpoliņu vairāk par visu.

— Tas ir ietīts tajā pašā papīrā un noglabāts skapja dibenā, zem maniem uzvalkiem, kur tam nav auksti un nav arī smagi. Bet nu ardievu, mans nabaga cietumnieks!

— Vai jūs jau ejat?

— Jāiet.

— Tik vēlu atnākat un tik ātri jau prom!

— Mans tēvs var kļūt nemierīgs un pielūdzējs — greizsirdīgs.

Viņa sāka uztraukta klausīties.

— Kas jums kaiš? — jautāja van - Berls.

— Man liekas, es dzirdu soļus uz kāpnēm.

— Tie katrā ziņā nav Grifija soļi; tos var tālu dzirdēt.

— Nē. Tēva soļi tie nav. Bet…

— Bet…

— Tie var būt Jakoba soļi.

Roze steidzīgi metās uz kāpnēm un dzirdēja, ka norīb lejas durvis.

Kad ļaunais liktenis sāk piepildīt savus nodomus, viņš reti nebrīdina savu izraudzīto upuri. Līdzīgi duelantam, viņš brīdina pretinieku, lai tas varētu spert vajadzīgos aizsardzības soļus.

Parasti notiek, ka šos brīdinājumus mēs izjūtam instinktīvi vai caur nedzīvām lietām, kuru mājieniem mēs tomēr reti veltījām uzmanību.

Nākošā dienā nekas ievērojams nenotika. Grifijs trīs reizes apstaigāja kameras. Viņš nekā neatrada. Kad Kornēlijs dzirdēja cietumsarga soļus, — bet Grifijs, cenzdamies pieķert cietumniekus sazvērestībā, nenāca noteiktā laikā, bet dažādā, — viņš steidzīgi paslēpa krūzi ar dārgo stādu, sākumā zem jumta dēļiem, vēlāk zem akmeņu kaudzes loga priekšā. Krūzi viņš bija piesējis saitē, kuras gals arī bija rūpīgi paslēpts.

Grifijs to nebija ievērojis.

Šī viltība palika apslēpta visu nedēļu.

Bet kādu rītu, kad Kornēlijs bija iegrimis stāda aplūkošanā un neievēroja Grifija soļus, jo tajā dienā auroja stiprs vējš un vecajā tornī viss dārdēja, pēkšņi atvērās durvis un Kornēliju pārsteidza ar krūzi uz ceļiem.

Cietumnieka rokās redzēdams aizliegtu priekšmetu, Grifijs metās uz to, kā plēsīgs vanags uz laupījumu.

Vai nu tīši vai netīši, bet vecais uzraugs savu dzīslaino roku — to pašu, kuru Kornēlijs tik brīnišķīgi izārstēja* — iegrūda taisni krūzes vidū, kur dīga dārgais stāds.

— Kas jums tur ir? — viņš kliedza. — Beidzot es jūs pieķēru!

Viņš iegrūda roku dziļi zemē.

— Man nav nekā, nekā! — atbildēja Kornēlijs, drebēdams visās miesās.

— Es jūs notvēru! Krūze ar zemi — te katrā ziņā ir kāds noziegums.

— Dārgais Grifij… — vaidēja Kornēlijs, uztraukts kā irbe, kuras ligzda izpostīta.

Un paliesi, Grifijs sāka ārdīt zemi ar saviem spēcīgiem pirkstiem.

— Grifij. Grifij, uzmanīgāk! — teica Kornēlijs, nobālējis.

— Kas ir, velns lai parauj, — kliedza cietumsargs.

— Uzmanīgāk, es saku, jūs to sabojāsat!

Ar strauju tvērienu Kornēlijs izrāva krūzi Grifijam no rokām un apsedza ar savu roku.

Bet Grifijs, ietiepīgs kā visi veči, un pārliecināts, ka atklājis jaunu sazvērestību pret princi Viljielmu, atvēzējās sist cietumniekam ar koku pa galvu. Taču, redzot, ka Kornēlijs vairāk sargā krūzi, nekā savu galvu, mēģināja ar varu izraut tam krūzi no rokām.

— Ak, tā! — kliedza Grii'ijs: — Jūs še ceļat dumpi!

— Neaizskarat manu tulpi! —sauca van - Berls.

— Laba tulpe! Mēs zinām jūsu viltības.

— Es jums zvēru…

— Atdodat! — kliedza Grifijs, piesperdams kāju pie zemes. Atdodat, ja nē, es pasaukšu sardzi. .

— Saucat, ko gribat, bet Šo nabaga stādiņu jūs dabūsat tikai reizē ar manu dzīvību.

Grifijs lielās dusmās atkal iegrūda roku zemē un šoreiz izvilka no tās pavisam melnu sīpoliņu. Tajā brīdī, kad van - Berlam likās, ka pretinieks nu apmierināsies, viņš izmisumā ieraudzīja, ka Grifijs no krūzes izrauj trauslo asniņu un nomet to ar lielu sparu uz akmeņa grīdas. Stādiņš salūza gabalos un cietumsarga smagie zābāki to samina.

Van - Berls izdvesa izmisuma un dziļu sāpju pilnu kliedzienu. Tad viņam sakāpa galvā asinis un brīdi tam gribējās sviest tukšo krūzi pret varmākas pliko pauri.

Viņš arī to būtu darījis, ja aiz durvīm neatskanētu izmisuma kliedziens un starp abiem pretiniekiem nenostātos raudošā Roze.

Kornēlijs ar lielu sparu svieda tukšo krūzi pret grīdu, kura sašķīda sīkos gabaliņos.

Tikai tad Grifijs saprata, kādas briesmas tam draudējušas un sāka neganti lādēties.

— Vajaga būt galīgi trulam un nelietīgam cilvēkam, lai atņemtu nabaga cietumniekam viņa vienīgo prieku un cerību: tulpes stādu, — teica Kornēlijs.

— Ak, kādu noziegumu jūs esat izdarījis, tēv, — teica Roze.

— Ko tu pļāpā, — kliedza vecis, pret meitu pagriezdamies: — Nebāzi savu degunu, kur tev nenākas, bet uz pēdām pazudi no šejienes!

— Nelietis! Nelietis! —atkārtoja izmisumā Kornēlijs.

— Galu galā, ja tā tikai tulpe bijusi, tad es jums varu iedot, cik vēlaties; man viņu bēniņos trīssimts gabalu, — mazliet samulsis, teica Grifijs.

— Pie velna jūsu tulpes! — kliedza Kornēlijs. — Tās nav labākas par jums. Ja man būtu simts miljardu miljonu, es arī viņus atdotu par šo tulpi, kuru jūs samināt.

— Ak, tā! — uzvaras pilns teica Grifijs, — tā tad no svara nav tulpe, bet šis nolādētais stādiņš, kurā droši vien slēpjas

sazvērestības atslēga, lai jūs varētu sarakstīties ar saviem domu biedriem. Es jau teicu, ka jums vajadzēja galvu nocirst.

— Tēvs, tēvs! — iekliedzās Roze.

— Tomēr labi, ka es to iznīcināju. Un tas notiks vienmēr, kad jūs to mēgināsat. Es jau jūs brīdināju, mīļais draugs, ka padarīšu jūsu dzīvi ļoti grūtu.

— Esi nolādēts! — pilnīgā izmisumā kliedza Kornēlijs, drebošiem pirkstiem aplūkodams stādiņa atliekas, kuros bija ieausts tik daudz sāpju un ciešanu.

— Mēs rītu iestādīsim otru! — klusi teica Roze, kura saprata puķkopja dziļās bēdas.

Viņas maigie vārdi krita kā rasas pilieni uz izkaltušu zemi un mierināja sāpju plosīto sirdi.