Mortona piramīda

10

— Jūs nonāvējāt Toru! — es teicu. — Viņai ne ar ko vairs līdzēt nevaru. Bet Telemortona inscenētais karš Indijā jāizbeidz šodien pat.

— Trīd, nomierinies! — Mefistofelis čukstus lūdza,

— Varbūt izsaukt ārstu!?

— Viņš sajucis prātā! — Laionels šaudījās pa istabu.

— Tas nav iespējams! Cik talanta, cik līdzekļu ieguldīts! Mūsu izdevīgākais trumpis! Divdesmit procenti no visas programmas pusgadu uz priekšu! Mēs vienkārši neva­ram sev atļauties tādu neprātību!

Atvēzējos, lai iesistu viņam, bet Laionels veikli izlo­cījās.

— Pietiek! — Mefistofelis klusi noteica. — Pat Alek­sandram Lielajam gadījās retumis atcerēties, ka viņš ir cilvēks… Karu izbeigs, Trīd, to es tev apsolu. Bez vil­cināšanās! Vai dzirdi, Laionel?

Laionela vairs nebija istabā. Toties ienāca sekretārs, lai pavēstītu Bonelli kunga ierašanos.

Ar šo kungu sadūros durvīs. Tikt ārā man neizdevās, viņš sagrāba mani savās ķetnās. Mani kauli tā vien no­brīkšķēja zem viņa varenajiem bicepsiem.

— Manu dārgo Morton! Ja vien jūs zinātu, kāds man prieks par to, ka esat vēl dzīvs! Bet paļaujieties uz Džeimsu Bonelli — kopš šī brīža jūsu dzīvību nekas vairs neapdraud.

— Kas ir šis aplamis? — apprasījos gluži apjucis.

— Jūsu bijušais miesassargs Džeimss I! Vai tad tiešām nepazināt, manu dārgo Morton!?

Pazīt viņu bija grūti. Solīds uzvalks, solīds vēderiņš, dārgi gredzeni pirkstos, augsta stila frāzes agrāko vien- zilbīgo «jā» un «nē» vietā — tūlīt manāms, ka Džeimsam veicies.

— Nodarbojaties ar komerciju, ko, Džeims?

— Uzminējāt, manu dārgo Morton! — viņš familiāri uzsita man uz pleca.

— Piemērots arods kādreizējam jaunatnes bandas va­donim. — Es pavīpsnāju, pats brīnīdamies par savu spēju piedalīties šajā augstākā mērā ķēmīgajā sarunā. Bet tāda laikam ir "cilvēka daba — piecas minūtes pirms kāpšanas ešafotā lūdz cepuri, lai neiegultu ar iesnām (šo faktu iz­lasīju kāda slavena bendes memuāros), piecas minūtes pirms pašnāvības ar briesmīgu satricinājumu pusapdulli- nātajās smadzenēs lūko atvieglot nepanesamo nastu muļ­ķīgā pļāpāšanā.

—- Labāk nepieminiet, manu dārgo Morton, — Džeimss bēdīgi pašūpoja galvu. — Vienkārši kauns, ja padomā, cik laika veltīgi notriekts. Tagad esmu nopietns veikal­nieks, — viņš devās pie Mefistofeļa un, izklājis uz galda lapiņu ar akurātu mašīnraksta tekstu, omulīgi teica: — Te būs iepriekšējā tāme, Erkvuda kungs! Viens pro­cents atbilst desmit tūkstošiem dolāru. Tātad: 1) par operā­cijas organizēšanu un izplānošanu — divdesmit procentu, 2) pamatizpilaītājam par operācijas īstenošanu — desmit procentu, 3) diviem palīgiem — vēl desmit procentu, 4) advokātiem — divdesmit pieci procenti, 5) no desmit līdz piecpadsmit procentiem neparedzētiem izdevumiem, tai skaitā kompensācija par cietuma ieslodzījumu (izejot no aprēķina — 1 procents uz cilvēkgadu), 6) no divdesmit līdz divdesmit pieciem procentiem …

Viņu pārtrauca ekrāns. Izplūdis mūris, gar kuru zibe­nīgam spokam līdzīgi aizšāvās automobilis. Nepalēninā­dama ātrumu, dārdošā metāla un izpūšamās gāzes mežo­nīgā viesuļvētra uzbrauca virsū pretim nākošajai mašī­nai, pārvērta to lūžņos un bez kravas kastes, ar sadragātu radiatoru, skrējienā zaudējot negantā trieciena izjaukto šofera kabīni, traucās tālāk. Pārlēca iešķērsām ceļam stā­vošajai liesmu pārņemtajai mašīnai, iedegās, sacēlās pa­kaļkājās, apgāzās.

Atkal ieraudzīju mūri. Tas pietuvojās gluži klāt, sa­skaldījās simt atsevišķās sejās, atdzīvojās necilvēciskā brēcienā. Sacīkšu braucējam, kā par brīnumu, palaimējās izlēkt, viscauri, no aizsargcepures līdz biksēm, ādā ietērpts, viņš mēģināja norāpties no ceļa, pa kuru jau joņoja nākamais automobilis, pareizāk sakot, tas, kas bija palicis pāri — motors un riteņi. Piebrauca ātrās palīdzības vāģis, glābēji lēkšus piesteidzās pie viņa, apslāpēja uguni ar mitru brezentu, norāva kūpošo aizsargcepuri ar orga­niskā stikla masku, un, kad zem tās parādījās noasiņojūsi, apdegumiem klāta seja, dzīvais mūris salīgojās vienprā­tīgā emocijā. Pateicīgie skatītāji apbalvoja gladiatoru pērkondimdošiem aplausiem.

— Runā Bens Ābrahams, Telemortons, Savienotās Val­stis, 530. Rādām braukšanas sacīkstes abos virzienos ar šķēršļiem, kuru uzvarētājs saņems pieci tūkstoši dolāru. Bez tam dalībnieki cīnās par Telemortona piešķirto pa­pildu balvu — desmit tūkstošiem dolāru par visefektīvāko skatu. To piespriedīs ar balsu vairākumu mūsu televīzijas teātra apmeklētāji… Nule distancē iznācis Vernons Shimkoks, ar iesauku «Sātans», labi pazīstams Holivudā, kur tas piedalījās sevišķi bīstamu triku uzņemšanā.

— Apsveicu, manu dārgo Erkvud! — Džeimss izjusti teica. — Apsveicu no visas sirds! Jūs darāt lielu, vaja­dzīgu darbu… Pie viena — esmu pilnvarots,'pagaidām gan neoficiāli, ierosināt savstarpēji izdevīgu sadarbību. Par zināmu — diezgan mērenu maksu mēs varētu priekš­laikus informēt Telemortonu par gaidāmām operācijām . . .

Uz ekrāna stadionu nomija televīzijas teātris, kas pildī­jās zibens ātrumā.

Uz skatuves Čirija kungs aiz prieka vētraini apkampa savu mātes kundzi.

— Jums, Erkvuda kungs, tie, protams, ir diži svētki,— Džeimss sacīja. — Bet man diemžēl laika nav pārāk daudz, — viņš piebīdīja tāmi Mefistofelim.

Ar pūlēm atrāvies no ekrāna, Mefistofelis izklaidīgi ielūkojās lapiņā: — Miljons? Vesels miljons? — viņš pat iesvelpās izbrīnā.

— Vispirms izlasiet, kā nākas, — Džeimss apvainojās. — Jūsu Vasermūts, tas gan varēja atļauties strādāt par puscenu — greizsirdības motīvs, sievas piekrāpto žūrijas locekļu līdzjūtība …

Paskatījos Mefistofeli. «Noliedz, noliedz,» pie sevis izmisīgi lūdzos. Taču viņš klusēja. Tad tikko manāmi pa­māja. Un es aptvēru, ka vēl vienmēr biju cerējis uz brīnumu — varbūt Telemortons tomēr nav vainojams Toras nāvē. Bet šobrīd ar apdullinošu troksni aprāvās pē­dējais rēgainais diedziņš, ne jau vairs glābtspējīgs, taču joprojām izmisīgi nepieciešams, lai neiekauktos zvēram līdzīgi.

Grasījos mesties virsū Mefistofelim, bet man tikko iz­devās nokļūt līdz tuvākajam krēslam. Pa to laiku Džeimss moži turpināja:

— Mūsu vīrus, ja viņus notvers, aizstāvēs Simsons un Faerabends. Slavenības; man tādus honorārus gan ne­viens nemaksās! Bet pat šiem absolūtajiem daiļrunības čempioniem diez vai izdosies pārliecināt tiesu, ka policijai pazīstamais vairākkārt aizturētais subjekts no­galinājis miljonāru Bolduīnu Mortonu tādēļ, ka tas līdis zem brunčiem viņa karsti mīļotajai sievai. Tādējādi bijām spiesti iekļaut tāmē sesto punktu: no divdesmit līdz div­desmit pieciem procentiem bēgšanai no cietuma . .. Vārdu sakot, parakstiet čeku — un līkop! — sagumzījis papīru, Džeimss lietišķi paturēja to virs zelta šķiltavām un, aiz­dedzinājis ar liesmojošo papīriņu garu Havannas cigāru, paskaidroja man: — Neviena persona gan nav minēta šeit vārdā, tomēr, zināt, manu dārgo Morton, mūsu smal­kajā profesijā labāk neatstāt pēdas .

Džeimss bija tik tālu aizrāvies ar sevi, ka nemanīja manu noskaņu. Mefistofelis izklaidīgi vēroja tāmi izplē­nējam pelnu traukā, tomēr sajutu: viņa ārkārtīgi asais prāts strādā pilnā jaudā, lai, ne par sekundi nenokavējot manu nākamo reakciju, acumirklī pārķertu iniciatīvu.

— Lai Bolduīns dzīvo! — es teicu. — Ir labāka izeja.

Mefistofelis, nelūkodamies manī, izvilka no svārku

iekšējās kabatas čeku grāmatiņu:

— Tas ir riebīgi, pilnīgi piekrītu tev, Trīd! Bet citas izejas nav. Laimīgā kārtā tavs brālēns nezināja, ka pa­tvertni zem «Lielā mogula» aizsargā no bumbām ne vien trīskārtējā bruņa, bet arī īpašas amortizējošas pretšķembu iestarpes. Citādi tu tagad nesēdētu man blakus un nebūtu uzzinājis rūgto patiesību par savu Toru… Bet es jau senis grasījos tev pastāstīt… — viņš vainīgi izslaucīja acis mutautā.

Mefistofelis bija viss kas, tikai ne liekulis. Viņš uzstā­dīja lamatas, ievilināja tajās pretinieku, nesaudzīgi iznī­cināja to, bet nekad nekādos apstākļos neturēja līdzjū­tības runas pie upura kapa. Un pēkšņi — šī daļējā grēk­sūdze brīdī, kad, būtu man rokā ierocis, droši vien caururbtu viņa nolādētās skumjās acis. Taču kabatā man atradās nevis revolveris, bet garderobes numuriņš. Sa­juzdams ar katru nervu šķiedru — uzveikt varu tikai mirušo, dzīvais Mefistofelis atkal gūs virsroku —, rupji izrāvu viņam no rokas jau parakstīto čeku un iemetu pelnu traukā. Saskāries ar plēnējošu uguni, tas aizdegās, agonijā locīdamies, un es, vērodams tā lēno nāvi, iztēlojos mirstam savu ļauno ģēniju.

Bet uz ekrāna trakoja svētki. Tūkstoši līdzjutēju kopš paša agrīnā rīta bija ielenkuši teletorni, sagaidīdami lielās kaujas iznākumu. Tagad viņi tika apbalvoti — skaļruņi paziņoja, ka itin visus ielaidīs teātrī bez biļetēm. Grūstī­damies ļaudis gāzās apakšzemes tuneļos. Nākamais kadrs jau rādīja pūli aizpildām visas amfiteātra ejas, līdzīgi skudru mudžeklim aplipinām parasti tukšo galeriju. Jaun- pienācēji uzrāpās uz skatuves, uravoja Čirija kungu un viņa milzīgo mammu.

— Tev pilnīga taisnība, manu zēn! — Mefistofelis ne­gaidot sacīja. Nekad līdz šim viņš mani nebija tā saucis. — Pilnīga taisnība, — viņš atkārtoja. — Miljons ir par daudz pat par tādu nelieti kā Bolduīns. Šķiet, mūsu Džeimss mēģina šoreiz savienot savu smalko profesiju ar rupju izspiešanu.

— Es!? — Džeimss pielēca kājās. — Dārgo Morton, pa­skaidrojiet savam Mefistofelim, ka nebūt neesmu tāds cilvēks. Lai gan, kalpodams par jūsu miesassargu, iemācī­jos veikalniecisku pieeju tieši no viņa. Taču Džeimss Bonelli nav nepateicīgs! Jums, kas izrāva mani no Čikā­gas padibenēm, — viņš zemu palocījās Mefistofelim, — jums viss par velti! Bet diemžēl firma vēl neatrodas manā īpašumā. Un, ja jūs, manu dārgo Morton, iedomā­jāties, ka jūsu visai ietekmīgais žests ienesīs labojumu mūsu tāmē, tad loti maldāties. Mēs strādājam pēc stingra cenrāža!

— Ir jau labi! — izplēsis no grāmatiņas jaunu lapu, Mefistofelis pagrieza man muguru, lai parakstītu čeku. Tikai tagad ievēroju, cik viņš sadudzis pa šiem mēnešiem, kamēr nebijām redzējušies. Pēc slimības biju sarunājies ar viņu vienīgi pa telefonu. Atcerējos Mefistofeli jopro­jām taisnu stājā, valdonīgu, nesaliektu ik žestā un vārdā. Bet tagad, uzlūkodams kupraino muguru, nodomāju — diez vai viņš pārdzīvos mani ilgi. Viņa joprojām lieliskā galva meta pāri ekrānam gigantisku ēnu, šī ēna man šķita kā pēcnāves maska, veidota ģipsī, un cauri tai krāsainiem plankumiem iezīmējās sacīkšu trase.

Bet tajā divi saduroties stāvus sacēlušies automobili, tiem pāri lec trešais, ietriecas ceturtajā, eksplodē motori, degošā benzīna tvans paslēpj visas četras mašīnas ^biezā mākulī. Un divkāršs gaviļu brēciens — režisors prasmīgi parādīja vienlaicīgi publiku skatītāju zālē un publiku tribīnēs. Gaviles arvien pieauga, bet avārijas komanda, ieķērusies gariem āķiem sarkani nokaitētajās metāla laus­kās, jau novāca tās no ceļa.

— Nē! — es apturēju Mefistofeli.

— Jūsu darīšana, — Džeimss paraustīja plecus. — Ja. nav pa prātam, Bolduīns MortOns paliks dzīvotājs, bet viņa vietā nomirs Trīdents Mortons.

Ienāca sekretārs un kaut ko pačukstēja Mefistofelim ausī.

— Tūlīt! — viņš mudīgi aizpildīja čeku.

— Nē! — lēnām kāpos uz viņa pusi. — Es pats!

— Pats? — Džeimss smējās. — Neieteicu! Tādai operā­cijai jūs nederat. Iekritīsiet kā likts. Tā ir profesija! Dile­tantiem ieteicams turēties labā gabalā.

— Muļķības, Trīd! — Mefistofelis pūlējās izlikties mierīgs. — Te būs čeks! — neredzošām acīm viņš izstiepa roku.

— Desmit tūkstoši? Jūs ņirgājaties! — Džeimss igni ielaida viņam dūmus tieši acīs.

— Tie nav jums! — cauri dūmiem Mefistofelis pētīja telpu, it kā meklēdams noteiktu personu. Tikai pēc brīža ieraudzīja blakus stāvošo sekretāru: — Ņemiet, Sem! Aiz­sūtīsiet ar helikopteru!

Viņš akli izstiepa roku, stipri atgādinādams cilvēku, kas lūko sataustīt tumsā kādu atbalstu. "Roka palika karāja­mies gaisā — nevarīga, vecīga roka ar vāji pulsējošām zilām vēnām zem krunkainās bezkrāsas ādas.

Bet uz ekrāna redzēju citas rokas. Rokas azbesta cim­dos. Rokas, kuras pasvieda gaisā līķi ar kūpošām skran­dām ap sadedzināto miesu. Kad viņi atvēzējušies pārmeta to pāri kravas mašīnas bortam, man acu priekšā nostājās Nērona laika arēna — tieši ar āķiem no tās aizvāca beig­tās lauvas, tieši tāpat sasvieda kaujas ratos kritušos gladiatorus.

— Vernons «Sātans», visdrošākais pretendents uzvarē­tāja lauriem un piecu tūkstošu balvai izstājies no sacīk­stēm! — paziņoja teleoperators. — Taču mūsu teātra ska­tītāji vienbalsīgi piešķīruši viņam prēmiju par visefektī­vāko triku. Ar prieku daru zināmu klātesošajai atraitnei (uz ekrāna tuvplānā uzņemtas asaras, tās nomazgā grimu neatturami raudošās sievietes sejā), ka čeks par desmit tūkstošiem tiks viņai izsniegts pēc sacīkšu beigām.

— Vai esi cieši nolēmis? — Mefistofelis piecēlās man pretī. Nogājis pusi ceļa, sagrīļojās, ieķērās Džeimsā, mi­nūti stāvēja nekustīgi, tad strauji atgrūdās no tā: — Atvainojiet, Džeims, bet mūsu darījums anulējams.

— Kā tā — anulējams? Ko tad jūs man grozījāt galvu? Un mana organizēšanai patērētā enerģija? Un divas stun­das mašīnlaika pēc visaugstākā izcenojuma? Nesaprotat? Nu tad es jums paskaidrošu! — Džeimss ielingoja līdz galam neizsmēķēto cigāru pelnutraukā. Uzšāvās liesma, sagriezās dūmi. Aizrijies Džeimss pārgāja no bļāviena uz niknu ķērkšanu: — Mēs abonējam Kolumbijas universi­tātes Elektronu skaitļojamā centrā simts divdesmit minū­tes nedēļā! Deviņdesmit sešas no tām mašīna izlietoja jūsu operācijai. Aplēsa, kad Bolduīns Mortons iziet no mājām, kad ierodas Apvienotā Panteona sēdēs, pie kādiem drau­

giem ciemojas, kādos restorānos pusdieno, bet pēc tam ieteica, kad un kurā vietā viņu visizdevīgāk nomušīt. Ta ir vienkārši cūcība, Erkvud!

— Man tagad nav laika nodarboties ar jums! — Me­fistofelis parādīja viņam durvis. — Trīd, tas ir vienkārši ārprāts! — viņš it kā apzvērēja man lūstošā balsī.

— Tad vismaz atlīdziniet mums izdevumus! — Džeimss šņāca.

Drudžaini parakstījis čeku, Mefistofelis nometa to uz galda:

— Še! Un tagad lasies!

•Džeimss, ceļā uz durvīm bāzdams čeku kabatā, vēl du­dināja kādus tur lāstus, bet Mefistofelis jau runāja. Ru­nāja ātri, čukstus, vēl ātrāk, kā bīdamies nokavēt kaut vienu sekundi:

— Trīd, vispirms uzklausi mani! Tev nav tiesību sagā­dāt man tādas sāpes! Tava Tora — viņa tā kā tā būtu mirusi. Nenoliedzu, startam mums derēja sensācija. Bet mēs nevienu netaisījāmies nogalināt, lai gan tas ir tik vienkārši. Pats redzēji! Paraksts uz čeka, dažas nulles pēa kāda cipara — un cauri. Sešas nulles par Bolduīnu Mor­tonu, trīs četras par Toru Valesko… Bet tu viņu mīlēji, tieši tas izšķīra viņas likteni. Uzdevu savākt izziņas par Toras pagātni, izdibināju, ka viņai ir vīrs, no kura tā šķīrusies tevis dēļ. Torai ir dēls no viņā, arī to viņa no tevis slēpusi. Mani aģenti sekoja Vasermūtam, redzēja viņu nopērkam šauteni. Viņš noteikti būtu nošāvis jūs abus — baznīcā laulības ceremonijas laikā vai kāzu ceļo­jumā. Miesassargi nebūtu tevi glābuši. Tu to vien lūkoji kā tikt no viņiem vaļā. Vienalga, kas pacels pret tevi roku — cits vai tu pats —, es to nekad, nekad, nekad ne­pieļaušu … Tāpat kā ar Bolduīnu, pastāvēja tikai viena iespēja. Samīlēdamās tevī, Tora jau bija parakstījusi savu nāves spriedumu. Mirdama viena pati, viņa līdz ar to izglāba tevi… Es esmu veikalnieks, Trīd, tirgojos ar svešu cilvēku nāvēm, bet ne jau ar tev tuvu stāvoša cilvēka galu.

Viņš nemeloja. Viņš nekad nemeloja. Bet tiesa bija arī tas, ka Vasermūts iekļuvis teātrī ar villa ziņu, ka snaipera šautene ienesta priekšlaikus, ka trīs šāvieni, par kuriem samaksāts pusmiljona, vienas nakts laikā padarījuši

Telemortonu visvarenu un briesmīgu. Neviens laikmets nepazina līdzīgas iedarbības garīgu indi.

— Tencinu! — pateicu smaidot.

— Par ko? Par rūgto patiesību? Agrāk vai vēlāk būtu to šā vai citādi…

— Paldies teleskatītāju vārdā. Par to, ka, glābdami mani, netikāt aizmirsuši viņus. Jūs vienmēr pratāt savie­not lietderīgo ar patīkamo … Dodu jums vēl vienu ne jau sliktu iespēju. Piezvaniet režisoram un operatoram, lai viņi nokāpj lejā pie izejas durvīm numurs viens. Tur man nodots uzglabāšanā revolveris. Lai pateiktos jums par visu, esmu gatavs pieņemt visgleznāko pozu. Pat iepriekš izmēģināt.

— Nevajag, Trīd! Nevajag! Tas, ko nodarījām Torai, varbūt patiešām ir liela nekrietnība, bet esmu to da­ļēji izpircis.

— Ar ko? Ar līķiem un… — paskatījos uz viņu un aprāvos. Cik vecs viņš izskatījās šai mirklī — nevarīgs vecis, kas nežēlīgi uzupurējis savam nepielūdzamajam dievam ne tikai Toru, ne tikai tūkstošiem svešinieku, bet arīdzan sevi.

— Negribēju tev stāstīt par to, Trīd, lai neatplēstu svaigu rētu. Tora apglabāta Nemirstīgo Panteonā, vienā no desmit kapiem, kas apjož templi ar tava tēva pīšļiem. Drīzumā arī es gulēšu viņai blakus. Un, kad pienāks tavs laiks, tu būsi trešais. Nevienam — pat Savienoto Valstu prezidentam ne. par kādu naudu netiks šis gods! Bet Tora pelnījusi… Še, paskaties, — viņš izvilka no rakstām­galda fotogrāfiju.

Apkārt rozes, kupli saplaukušas brīnumaini skaistas ro­zes, ugunīgiem matiem līdzīgi tās izirušas pār balta kara- ras marmora plāksni ar uzrakstu

Tora Valesko Telemortona zvaigzne * Nošauta, dienesta pienākumus pildot.

— Varbūt tas vajadzīgs jums, bet viņai ne! — pa- grūdu sānis uzņēmumu. — Miers Hindustanā, lūk, vie­nīgais piemineklis, kuru izlūdzos Torai… Un arī sev, — neskani piemetināju. — Vai apsolat?

— Nē! — viņš jau atkal bija kļuvis vecvecais Mefis­tofelis.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka nevar solīt to, kas jau izdarīts.

Neatceros, ko rādīja mūsu sarunas laikā. Iespējams,

videolentā ierakstīto monosliežu vilciena katastrofu To- kijas apkaimē, iespējams, zemestrīci Čīlē, iespējams, gan vienu, gan otru … Man nez kādēļ likās, ka aizvien vēl turpinās vājprātīgās sacīkstes ar šķēršļiem. Un, kad uz ekrāna no tumsas iznira apsieta galva, biju pārlieci­nāts — viens no cietušajiem sacīkšu braucējiem.

Slimnīcas palāta, dibenplānā medicīnas māsa, priek­šējā — magnetofoniem apkarināti reportieri. Vai tad na­baga gladiators, kurš piecu tūkstošu dēļ riskējis ar galvu, tiešām tādas uzmanības vērts?

— Varu jums paziņot, ka pret Telemortonu izvirzītās apsūdzības izrādījušās pilnīgi nepamatotas. Apakškomi­sija nolēmusi pārtraukt savu darbību.

— Senatora kungs? Vai zināmu lomu nav spēlējis fiziskais spiediens? — vaicāja kāds žurnālists.

— Nekādā ziņā! Tautas interešu sargāšana pamudinā­jusi mani stāties apakškomisijas priekšgalā, tās pašas intereses …

Senatoru pusvārdā pārtrauca diktors:

— Tūlīt Telemortona jaunais vadītājs Laionels Mars nolasīs Savienoto Valstu valdībai adresētu paziņo­jumu!

Viņš parādījās uz ekrāna negaidot. Brīdi klusēja, it kā dodams miljoniem skatītāju iespēju iemūžināt atmiņā savu seju. Vēl aizvien tā pati apvalkātā velveta jaka, kura viņam bija mugurā, mums pirmo reizi tiekoties. Gari, gluži taisni mati melnā tērauda krāsā. Čigāns? Vienīgi spriežot pēc uguns, kas, šķita, tūlīt, tūlīt izlauzī­sies no griezīgi melnajiem redzokļiem. Bet nekustī­gajā, it kā akmenī cirstajā sejā drīzāk kaut kas no indiāņa.

Laionels nevīžīgi izvilka no kabatas saburzītu papīriņu un rāmā balsī bez jebkādām intonācijām nolasīja:

7*

99

— Tā kā valdība, nepretodamās senāta apakškomisi­jas darbībai, pierādījusi politiķu pilnīgo nespēju vadīties no nācijas labuma, Telemortons turpmāk uzskata par

maksas sludinājumu ikkuru politisku uzstāšanos — sākot ar kongresa kandidātu priekšvēlēšanu runu, beidzot ar prezidenta aicinājumu tautai. Sakarā ar to paredzama komerciālai reklāmai veltītā laika krasa palielināšanās, kas nebūt neatbilst mūsu skatītāju interesēm. Lai izvai­rītos no tā, maksa par sludinājumiem tiek dubultota.

Viņš izzuda tikpat pēkšņi, kā parādījās. Pa ekrānu plūda majestātiska upe. Svētā Ganga! Pazinu to, līdzko redzēju ticīgos, kas šķīstījās svētajā ūdenī. Līdzjūtīgi ticības brāļi pienesa plaukstās dziedinošo malku nevarī­giem kropļiem, gar krastu čumēja neskaitāmi svētceļ­nieki. Vai tiešām miers? — tā kā neticēju. Bet tik svinīgas bija reliģisko himnu skaņas, tik apgarotas tumšās sejas, tik bezmākoņainas Indijas karstās debesis, ka jūtu uz­plūdumā pat saspiedu Mefistofelim roku.

Mirkli vēlāk tikko nenorāvu viņam roku — no zilās debess nokrita ložmetēji un bruņu transportieri, karā­damies daudzkrāsainu izpletņu jumolos; redzēju kareiv­jus lecam no islamiešu lidmašīnas svētceļniekiem uz gal­vas; kamēr citi operatori rādīja zenītniekus pie lielga­baliem un trauksmes saceltos tankistus, bruņu trans­portieri ar desantniekiem un ložberiem jau iedrāzās ļaužu barā. Aizrīdamies rībēja šāvieni, stenēja ievainotie, piederīgie apraudāja nogalinātos, tūkstošgalvainā diev­lūdzēju masa turpināja skaitīt lūgšanas.

Mani smacēja neizturamas dusmas, pat elpa aizžņau­dzās. Visi šie tukšskanīgie solījumi, pārvērsti jaunā mi­roņu piramīdā, visas šīs kuplās rozes un kararas marmors pāri mironim, ar kuru aizsākās garu garais upuru sa­raksts, — neviena Dantes elle nespētu izgudrot tādas mocības.

Bet ložmetēju zalves attālinājās. Vienlaicīgi attālinājās krasti. Uz ekrāna palika vienīgi Svētā Ganga, un tās dzeltenīgajā ūdenī, tās nesteidzīgajā tecējumā kā upe upē skrēja tumšsarkanu putojošu asiņu straume.

— Jūs nule redzējāt pēdējo epizodi karā starp Hindus- tanu un Islama republiku! — diktora balsi pavadīja iz­plūdis ķieģeļkrāsas plankums, kas aizņēma visu ekrānu. Un bez pārejas — Himalaju sniega baltās virsotnes un lejā tikko saskatāmie Katmandu pilsētas smailcepurainie jumti. Veclaicīgas pils vārti, tos apsargā gudrības dieva

Hanumana trijiemiesojums — pērtiķis, kas aizspiež acis, pērtiķis, kas aizbāž ausis, pērtiķis, kas aiztaisa muti. Un noslēgumā — kāda no pils zālēm. Viens premjerministrs svinīgi spiež roku otram, bet uz galda tikko parakstītais miera līgums, kur vēl susē tinte.

Paldies dievam! Dziļi ievilku elpu. Tagad nekas vairs netraucēs mani nomirt.

— Uzglabāšanas kamerā tavs revolveris vairs neatro­das.— Laionels pateica. — Piedod, ka nelūdzu atļauju… Un vispār nošauties — nav pārāk oriģināli. Pafantazē. Varbūt atradīsi ko vairāk piemērotu Lielajam Mortonam, kuram lemts izmainīt pasaules vēstures plūdumu.

— Atstāj mūs vienus, — Mefistofelis lūdza.

— Labprāt. Man it nemaz nav laika pašnāvnieku glāb­šanai. Pietiek rūpju šī aizkustinošā miera dēļ. Ar ko lai tagad aizpildu piecas stundas ik dienas?

Viņš aizgāja. Bet Mefistofelis joprojām vilcinājās. Arī es vairs nesteidzos — reiz jau lejā gaida tukšais uzglabā­šanas kameras plaukts, var mazliet pakavēties šajā ne­jaušajā piestātnē, kas ir gan pati pirmā, gan pati pēdējā. Dzīves bezcerīgajā piestātnē, no kurienes atiet viens vienīgs vilciens — nekurienē.

Nez kādēļ biju pārliecināts, ka viņš grasās atklāt man ko ļoti svarīgu. Kaut gan tikpat labi varētu domāt, ka Mefistofelis vienkārši izbauda kāroto atelpu pēc izmisī­gās cīņas par manu tūlītējo glābšanu.

— Skaties nu, manu zēn! Izlasi — un tu sapratīsi, kāpēc nedrīksti mirt.

Jau vairākus gadus viņš valkāja tos pašus svārkus. Kabatas līdzinājās rakstāmgalda atvilktnēm: pirmā — vienīgi veikalnieciskiem papīriem, otrā — smēķiem un šķiltavām, trešā vēl kaut kam. Vienu no kabatām, to ar rāvējslēdzēju, viņš nekad nebija manā klātbūtnē vaļā taisījis. Tagad viņš izvilka no tās četrkārt saliktu," locī­jumos apbružātu, dzeltēt sākušu kvadrātveida lapu.

Sektoros sadalīts aplis, tajā zodiaka zīmes, augšā mans dzimšanas datums. Smīnēdams ielūkojos horoskopā. Ir taču interesanti uzzināt dienu pirms savām bērēm, kas tev pareģots turpmākiem četrdesmit gadiem.

«Nepastāvīgs, ar sevi un pasauli neapmierināts, šaudās no vienas galējības otrā. Spējīgs ātri aizrauties ar sievietēm un tikpat strauji atdzist. Saasināta sirdsapziņa pamudina izšķīrējai darbībai, kuru savukārt paralizē vājā griba. Iekšējās pretrunības dēļ neprot izmantot savu analītisko prātu. Ir cinisks, kas tomēr nepasargā no sentimentalitātes uzplūdiem. Ļoti apdāvināts, taču, neat­razdams darbības lauku saviem talantiem, mēdz uzskatīt sevi par nemākuli. Pastāvīgi prāto par pašnāvības iespēju, lai gan baidās spert galīgo soli.»

Jāatzīstas, šī mazdūšīgā dumpinieka — mūslaiku jau­natnes tipiskā pārstāvja ģīmetne krietni atgādināja mani. Taču ikviens zem tās pašas zodiaka zīmes piedzimušais varēja izlasīt svētdienas pielikuma astroloģiskajā stūrītī līdzīgas — vairāk vai mazāk ticamas blēņas.

«Jupitera un Saturna opozīcijas laikā raksturs krasi mainās. Visas labākās īpašības, kolosālas enerģijas un mērķtiecības mobilizētas, sāk iespaidot apkārtesošos un koncentriskiem riņķiem ietiecas pašā laikmeta struktūrā. Satiks savā ceļā tikpat neparasta rakstura cilvēku, kas dzimis zem Skorpiona zīmes jaunā Mēness pirmajā fāzē. Ja neatstums to krasi atšķirīgā rakstura dēļ, kļūs par vēsturisku ceļa rādītāju cilvēces gaitā uz jaunu saprāta likumiem pakļautu sabiedrību.»

Dievs kungs žēlīgais! Nokļūtu šis astrologs manās ro­kās, gan es viņam nodemonstrētu «labākās īpašības, ko­losālas enerģijas un mērķtiecības mobilizētas»! Cerams, pēc tam viņš veselu nedēļu nejaudātu apsēsties.

— Ko tu par to domā, Trīd? — mazliet pieglaimīgi apvaicājās Mefistofelis.

— Blēdīšanās! Pie tam tik nekaunīga, ka pāriet sadzī­ves filozofijā. Uzskata visus cilvēkus par muļķiem.

— Tas tēmēts uz mani? — Mefistofelis pasmaidīja un, atlaidis kādu iekšēju atsperi, aizsmēķēja Telemortona cigareti. Pirmo kopš mirkļa, kad Vasermūtu izsauca uz pratināšanu. Bet kā izskaidrosi faktu — šis šarla­tāns dažos gados pārdevis horoskopus par divarpus mil­jonu?

— Ar to pašu cilvēcisko muļķību. Gudrais izlasīs un aizmirsīs. Auša, uzzinājis par viņam likteņa lemtajiem talantiem, tik stipri noticēs, ka pārliecinās pārējos du­miķus. Bet šie vienā mutē: «Redziet nu, zvaigznes ne­viļ!»

— Apmierinošs izskaidrojums. Lai gan tas nav pielāgo­jams tavam horoskopam… Paredzējuma pirmā daļa jau piepildījusies. Vai zini, kurš ir zem Skorpiona zīmes pie­dzimušais? Laionels! Še, paņem sev! — viņš ielika man plaukstā horoskopu. — Un, kad galvā atkal līdīs neprā­tīgas domas, atceries savu nākamību!

— Ja šis papīrs, pēc jūsu domām, man tik nepiecie­šams, atļauju ielikt to manā zārkā, — atdevu viņam horoskopu un gāju projām.

— Trīd! — Mefistofelis aizšķērsoja man ceļu. — Līdz šim esmu griezies pie tava saprāta, taču, ja arī tas ne­līdz … Tu, acīm redzot, esi piemirsis, ka saskaņā ar tes­tamentu pēc četriem gadiem un deviņiem mēnešiem kļūsti pilntiesīgs kapitāla īpašnieks. Vari darīt ar to, ko vien sirds vēlas! Zvēru, ka nelikšu šķēršļus.

Tieši no tā visvairāk baidījos. Biju no tiesas aizmirsis, ka Mefistofeļa aizbildniecība tuvu beigām. Aizmirsu vien­kārši tādēļ, ka nekad nebiju iztēlojis sevi kā tēva man­tinieku. Bet daudz un pastāvīgi mēģināju apjaust, kas notiks ar mani, ja tomēr nodzīvošu līdz šai stundai. Esmu redzējis savā mūžā ne mazumu ļaužu, kuri iesāka ar dzī­ves pabērnu aprūpēšanu. Bet, tikuši pie naudas, viņi kļuva parasti ādas dīrātāji, turklāt nereti saglabādami jūsmīgu humānismu. Aprobežoti ļautiņi uzskata miljar­dus par burvju pudeli, no kuras izsauc tajā paslēpto džinu, un gan jau viņš pagādās tev visu, ko vien vē­lies, — lieliskas pilis, apburošas sievietes, uzticamus draugus. Patiesībā iznāk otrādi: no brīva cilvēka tu pār­vērties savas burvju pudeles gūsteknī, bezpalīdzīgā džinā, ko ieslodzījis ieraušanas dzelžainais korķis.

— Apdomā, Trīd! Tu saņemsi turpat desmit miljardu! Katrs no tiem, darbā likts, iekustina miljardu simtus un tūkstošus. Pēc gadiem pieciem, ja tā turpināsies, būs divtik. Vai spēj iztēloties, kas tā par varu? Pietiekama, lai visu sagrautu un uzceltu no jauna — pēc saviem ieskatiem.

Tikai tagad atskārtu, kādu viņš iedomājas cilvēces ceļu uz saprāta likumiem pakļautu sabiedrību, — viņš, šis dumpinieks, kurš draudoši vicināja nevis šauteni, bet seifa atslēgu! Viņš ienīda šodienas pasauli ne mazāk par mani. Bet mūsu starpā pastāvēja ievērojama atšķirība: es biju tai pārvilcis svītru, viņš turpretī cerēja šo pasauli izmainīt. Lai valdītu nevis politiķi un viltus filozofi, nevis nejēgas un gadījuma bagātnieki, bet ar neizmērojamiem miljardiem pastiprināts talanta spēks. Viņa visumu apdzī­voja galaktikas, kas pletās plašumā. Galaktikas, kas ap­rija savā izvērsienā vecus nevarīgus spīdekļus, dodamas grūdienu jaunu spilgtāku un drosmīgāku piedzimšanai.

Viņš uzlika roku man uz pleca un, jau pa pusei pār­liecināts par uzvaru, rāmi sacīja:

— Saskaņā ar Trīdenta Mortona doktrīnu uzcelta pa­saule — kā man gribētos pašam pieredzēt to! Neba tā būs pārāk daiļa vai ideāla, neviens nespēj pārveidot cilvēku eņģelī. Bet es vismaz nešaubos, ka tajā Bolduīns Mortons strādās pēc savām spējām — par vienkāršo sargu vien­kāršā kapsētā.

Pašam nezinot, viņš bija aizskāris manī visvārīgāko sviriņu. Bieži vien tiku nospiedis to savās iedomās, iegū­dams tādus rezultātus, kādi nav rādījušies nevienam nar­komānam visbaismīgākajos murgos. Tu sapņo par varu, lai vestu cilvēkus pie prāta, lai padarītu dzīvi kaut maz­liet panesamāku, un beidz ar pretējo. Vara ir viscildenāko ieceru kaps, to biju iegaumējis jau sensenis.

Mefistofelis apjēdza, ka paspēlējis. Un tad viņš pa­svieda man pēdējo kārdinājumu.

— Padodos, Trīd! Redzams, pareģojumam nav lemts piepildīties. 2ēl gan. Nevienu savā mūžā neesmu tā mīlē­jis kā tevi. Pat miesīgos dēlus ne. Viens gāja bojā Ar- denos, otrs Bikini salā bumbas izmēģinājuma laikā. Būtu viņi spējīgi runāt, droši vien teiktu: «Lepojies ar mums! Esam nolikuši galvu par Ameriku.» Tādi, lūk, man bija dēli! Uz ātru roku aptēsti koki — pie viena gala piestip­rina zvaigžņoti svītraino karogu, otru izlieto kā nūju. Bet tu, Trīd, — tu esi gluži citāds, tāpēc nespēj panest šo dzīvi… Ir taču vēl viens ceļš — vidus ceļš!

— Starp dzīvību un nāvi? — es smējos. — Tātad jūs ticat ne tikai astroloģijai, bet arī maģijai? Cik atminos, pat vispārliecinātākais mistiķis nav uzdrošinājies apgal­vot, ka pastāv kāds pārejas stāvoklis.

— Ir! — Mefistofelis mīklaini pasmaidīja. — Anabioze!

Divdesmit gadu vecumā lasīju avīzē par Kalifornijas

profesoru ar nedziedējamu vēža augoni, kurš novēlējis sevi iesaldēt cerībā, ka nākamā paaudze pratīs uzcelt viņu augšā un pie viena atbrīvot no vēža. Toreiz apbrī­noju viņa drosmi, bet vēl vairāk bezcerīgos optimistus, kurus, izrādās, var atrast pat mūsu vispārējās neticības laikos. Kopš tiem gadiem par anabiozi rakstīts bieži un daudz. Tika izgudrotas aizvien jaunas kapsulas saldētas cilvēkgaļas uzglabāšanai, un viens otrs savādnieks uzska­tīja tās labākas par parastajiem zārkiem. Notika daudz­sološi mēģinājumi ar iekšējo orgānu ilggadīgu iesaldē­šanu, tos izdevās atdzīvināt un pat pārstādīt. Bet anabioze kopumā palika sapnis. Cilvēces asākajiem prātiem, kas nodarbināti ar savstarpējas iznīcināšanas problēmu, neat­lika laika pievērsties tai.

— Brīnies, Trīd? Vai tad nepamanīji, ka jau labi sen ieguldām lielu naudu jaunas sistēmas hermētiskās kap­sulās?

— Tas vēl neko nenozīmē. Manam paziņam pieder Apvienotam Panteonam līdzīga firma ar to atšķirību, ka tā garantē simts gadus uz priekšu nevis kapu, bet ana- biotisku konteineru aprūpēšanu. Taču pats nopircis sev vietu mūsu kapsētā.

— Tavs paziņa ir vienkārši blēdis, — Mefistofelis at­gaiņājās. — Bet mums patrāpījās izgudrojums, kas spēj pilnīgi apgriezt otrādi cilvēku psiholoģiju. Bēgšana no īstenības — nevis vājprātā, nevis nāvē, bet jaunā dzīvē!

— Un vai jau daudzus esat tādā ceļā nogādājuši nā­kamajā gadsimtenī? — es jokoju.

— Tu būsi pirmais! — Mefistofelis svinīgi paziņoja.

Uz laboratoriju devāmies Telemortona bruņu mašīnā.

Aparatūra un kasetes ar videolentām pieblīvēja visu telpu. Kopā ar mums brauca divi operatori. Viens no tiem visu laiku stāstīja par zemestrīci Čīlē, kur tik tikko ne­dabūja galu. Par suni ne pušplēsta vārdiņa. Pieraduši filmēt nāves, viņi uzskatīja kādas būtnēs augšāmcelšanos par garlaicīgu faktu, kas spējīga interesēt vienīgi pašu augšāmcelšanās objektu.

Sākumā mums demonstrēja filmu. Ņūfaundlendietis ar resnu, labsirdīgu purnu izlūdzas no saimnieka kumosu, dzenas pagalmā pakaļ kaķim, iebāzis galvu priekšķepās, skatās suņa sapņus. Izgudrotājs, krunkains vecītis ar mil­zīgām acenēm, sēdēja man līdzās. Viņš nez kādēļ nepārtraukti uztraucās, bet es domāju, cik netaisnīgi iekār­tota pasaule. Kāds viņam pašam labums no anabiozes? Tā kā tā piedzimtu no jauna tikpat vecs un sakrunkojies. Būtu labāk izgudrojis kādu brīnumlīdzekli pret grumbām. Pēc tam filmā parādīja, kā suni iesaldē, kā aizplombē vispirms kapsulu, pēc — laboratorijas durvis, aiz kurām tam bija jānoguļ desmit gadi. Šī vēsturiskā notikuma liecinieki (starp viņiem pazinu Mefistofeli, Laionelu, savu brālēnu) parakstīja aktu un, pēdējo reizi ielūkojušies biezā silikona aizsargātajā laboratorijas lodziņā, tieši no ekrāna nokāpa skatītāju zālē. Tā man vismaz rādījās, gaismai iedegoties. Visi liecinieki sēdēja pirmajā rindā. Visi, atskaitot Bolduīnu.

Saraucu uzacis. Mefistofelis, uztvēris manu skatienu, noraidoši pašūpoja galvu.

— Vari neuztraukties, Trīd. Laionels gluži vienkārši spēris piesardzības solus. Tavs brālēns atrodas mājas arestā.

— Un viņš nespurojās pretī? — nevarēju tam lāgā noticēt.

— Mēģini nepaklausīt medicīnai! — Laionels apmieri­nāti pasmaidīja. — Par samērā nelielu summu mūsu lie­lākais spīdeklis tropu slimībās konstatēja, ka Bolduīna uzticamības persona, kas tev zināmā uzdevumā devusies uz Indiju, ievazājusi no turienes tikpat kā neizdziedināmu sērgu. Bolduīns atrodas karantīnā. Un kas vissvarīgā­kais — nevienu nelaiž klāt. Viņa telefona un videona sarunas mēs uzraugām; vārdu sakot, trīs mēnešus vari justies droši.

— Paldies, Laionel. Diez vai izmantošu šo pagarinā­jumu.

Mēs izmijām dažas frāzes pāri žurnālistu galvām. Viņu bija saradies vesels lērums. Laikrakstiem un pārējām te­lekompānijām, kurām trūka Telemortona iespēju, suņa atdzīvināšana nozīmēja īstu sensāciju. Viņi ilgi fotogra­fēja un filmēja — vispirms aizplombētas bruņu durvis, tad lodziņu, tad pa lodziņu laboratorijas tumšo telpu ar dziļumā neskaidri saskatāmo kapsulu. Es arī iemetu ska­tienu. Tai brīdī kāds sagrāba mani aiz rokas:

■— Viņš ir augšāmcēlies! — Tas bija izgudrotājs. — Sapņoju par to jau tajos gados, kad citi ilgojās izgud­rot universālu špikeri. Trīs universitātes, bioloģija, elek­tronika, zemu temperatūru fizika, šūnas uzbūve, četr­desmit pētījumu gadi — viss mans mūžs atdots šī sapņa īstenošanai.. . Patiesību sakot, briesmīgi uztraucos, bet par to gan nerakstiet, lai lasītāji nedomā, ka šaubījos par saviem panākumiem kaut vienu mirkli… Jā, gluži pie­mirsu, no kāda laikraksta jūs?

— Es esmu Trīdents Mortons.

— Ļoti patīkami! Bet mani sauc — Miltons Anbiss. Skan gandrīz kā anabioze. Apbrīnojama sagadīšanās, vai ne? — viņš pastiepa man roku, bet tūdaļ atrāva atpakaļ: — Liekas, mūs nule jau sapazīstinājuši? Es pat sāku at­cerēties, kurš. Erkvuda kungs! Tātad jūs esat tas Trīdents Mortons? — pavēries manī caur milzīgām acenēm, viņš noņēma tās, no jauna aplūkoja asarojošām acīm, pēc tam, it kā neticēdams manai miesīgai būtībai, aptaustīja dre­bošiem pirkstiem.

«Vai tik nav prātā jucis?» es nodomāju. Nogalējis suni, salicis laboratorijā visādus ķēmīgus aparātus, bet tagad iegalvo sev un citiem, ka pietiek beigtam lopiņam parādīt kaķi, un šis ļekos pakaļ.

— Tad tas esat jūs? — viņš joprojām nelaida mani vaļā. — Trīdents Mortons? Pirmais cilvēks, kas ieguls anabiozē?! Šis ir manā mūžā diženākais mirklis!

Skaisti gan — Mefistofelis jau piedāvājis mani kā nā­kamo izmēģinājuma trusīti! Bet pagaidām es devu priekš­roku prozaiskākam bēgšanas veidam. Ja atļāvu sevi at­vilināt šurp, tad aiz tīras ziņkāres. Ne jau katram izdodas dažas dienas pirms atvadīšanās no šīs pasaules ieraudzīt suni, kuru pēc desmit laimīgiem prombūtnes gadiem atkal nolēmuši tai pašai suņu dzīvei.

— Laiks atslēgt durvis, — Laionels paskatījās pulk­stenī. — Man šodien vēl milzums darīšanu.

Noklikšķēja asknaibles, svina plombēs nokrita uz grī­das un tūdaļ pazuda to žurnālistu kabatās, kuri, būdami māņticīgi savā modernajā izpratnē, acīm redzot, uzskatīja plombēs no anabiozēta suņa tikpat laimnesīgas kā neana- biozēta zirga pakavu.

— Noasu Erkvuda kungu lūdz pie tālruņa! — atskanēja kāda lišķīga balss.

Kamēr viņš sarunājās, operatori un avīžnieki trokšņainā barā ielauzās laboratorijā. Es personiski nesteidzos, gan jau pagūšu apjūsmot četrkājaino brīnumu. Varu laikus iztēloties, kāda doma atspoguļosies suņa resnajā, labsirdī­gajā purnā, kad tam pusdzīvam klups virsū divkājaino vilku bars. Nabadziņš izmisīgi iekauksies, bet vēlāk avī­zes aprakstīs skaļās, priecīgās rejas, ar kurām ņufaund- lendietis sveicis atgriešanos dzīvē.

— Lieliski! — nometis klausuli, Mefistofelis sapņaini pacēla no grīdas citu neievērotu plombi.

— Laimei? — es ņirdzīgi vaicāju.

— Atmiņai par vēl vienu uzvaru.

— Dzīvības uzvaru pār nāvi? — joprojām sirdījos uz viņu par vēlēšanos iemidzināt mani pēc iespējas ātrāk. — Vēl nekas nav zināms. Varbūt jūsu naudiņa iegul­dīta nožēlojamā sprāgonī? Lai gan, no Telemortona vie­dokļa raugoties, beigts suns daudz pievilcīgāks par dzīvu.

— Dusmojies, Trīd? Tas ir labi. Tātad tev atkal gribas dzīvot. Dzīvot un dusmoties ir gandrīz viens un tas pats. Bet es svinu mūsu šīsdienas kaujas pirmo papildu rezul­tātu. Kino iznomātāju asociācija nupat parakstījusi vieno­šanos. Mēs dodam viņiem vecas videolentas pusstundai uz katru seansu, par to iegūstam trešdaļu kases ienākumu un izšķīrēju balsi filmu izvēlē. Vai tu apjēdz, ko tas no­zīmē, Trīd? Visa amerikāņu kinorūpniecība tagad atka­rīga no mums!

Kad iespraucāmies laboratorijā, sadzirdēju saucienu:

— Dakteri! Žiglāk dakteri!

Pārliekušies kādam, reportieri un operatori laida darbā fotoaparātus un kameras. Droši vien pavisam zaudējuši galvu. Daudz prātīgāk būtu izsaukt veterināru. Nabaga sunītis! Acīm redzot, vairs tikko pie dzīvības.

Mūs izlaida cauri. Ieraudzīju ne jau suni, bet izgudro­tāju guļot uz kapsulas. Viens no žurnālistiem, neatradis tuvumā ūdeni, šļakstināja viņam sejā brendiju no kabatas blašķes.

— Sirdslēkme. No uztraukuma. — Laionels vaicājoši pavērās Mefistofeli. — Būs laikam jāatliek?

— Ja atļausiet, varu aizstāt profesoru, — ierosināja viņa vecākais asistents.

— Nē, nē, es pats! — izgudrotājs ar pūlēm atdarīja acis. — Uznācis neliels vājums. Desmit gadu gaidīša­nas — tas ir ļaunāk par cietumu. Tieši tā uzrakstiet avīzēs!

— Kā jūtaties, profesor? — Laionels viņu strupi ap­rāva. — Ja labāk, tad beidzot sāksim.

— Tūlīt, tūlīt! — Miltons Anbiss strauji piecēlās kā­jās. Ieslēgdams un pārslēgdams man neizprotamas ierī­ces, viņš abām rokām ieķērās svirās, lai nenokristu. Ierau­dzījis mani, pačukstēja vārgā balsī: — Sirds tabletes! Ātrāk! Tās ir manā kreisajā kabatā! Iebāziet man mutē! Paldies, Morton!

Es izgāju. Bija grūti noskatīties uz cilvēku, kurš, riskē­dams izdvest pēdējo dvašu, necilvēciskā pārpūlē rauj piecdesmitgadīgā maratonskrējiena finiša lentu. Grūti un lietderīgi. Mūža uzupurēšana kāda sapņa labā maz ko groza: skeptiķi paliek skeptiķi, ciniķi paliek ciniķi. Taču kaut vai manī viņam izdevies aizdedzināt niecīgu cerības dzirkstelīti. Varbūt dzīve ir tomēr tā vērta, lai vēlreiz izmēģinātos? Aiziet viegli, atgriezties — neiespējami. Bet anabioze?

Biju gluži aizmirsis suni. Tikai kad no laboratorijas atšalkoja bezgalīga izbrīna saucieni, sapratu — noticis! Kāds jau metās ārā pa durvīm, lai tieši no rakstāmmašīnas nosūtītu salikumā divdesmitā gadsimta lielāko zinātnisko sensāciju. Laboratorija atgādināja trako namu. Viens iebrēca reportāžas teikumus tranzistoru raidītājā, citi bāza asistentiem mikrofonu gandrīz vai mutē, trešie iemūžināja pret kapsulu atbalstījušos profesoru. Laimes asaras apra­soja aceņu stiklus, viņš nekā neredzēja, tikai ķērās pie sirds un raudāja. Bet pats gaviļu vaininieks lūkojās pa­saulē stulbām suņa acīm.

— Viņš pakustināja asti! — līksmi sauca viens no asistentiem.

— Rēksi, Rēksi, es tev pateicos! ; — izgudrotājs murmi­nāja. Viena roka apskāva suni, otra taustīja kabatā pēc tabletes. — Tu neesi mani nodevis! Tu darīji visu, ko spēji. Desmitiem gadu cilvēki uzskatīja mani par jukušu. Piecelies, parādi viņiem, ka .anabioze ir reāla!

Šķita, ņufaundlendietis noģidis, ko saimnieks no viņa vēlas. Viņš lūkoja piecelties, bet no kustībām atradinātās ķepas nepaklausīja. Zēli kunkstēdams, suns ievēlās atpa­kaļ kapsulā.