11

Uz manām mājām braucām Mefistofeļa paša bruņu mašīnā. Ielas neviedu. Pārskata videons atradās blakus

šoferim.

— Paldies par piedāvājumu iesaldēties, — iesāku sa­runu. — Manuprāt, ir zināma atšķirība starp suni un cilvēku.

— Principā agregāts derīgs visiem augsti attīstītiem dzīvniekiem. Protams, būs vajadzīgi milzīgi papildu iegul­dījumi. Tāpēc tu ilgāku laiku droši vien būsi vienīgais.

— Atsakos no savas vietas citam par labu, — teicu un novērsos no Telemortona ekrāna, kur patlaban rādīja jaunās pretraķešu sistēmas izmēģinājumu. — Atmosties pasaulē, kur viss būs pa vecam, tikai augstākā tehniskā līmenī, — paldies par kūkām! — atcirtu, pieķerdams sevi pie dīvainām domām. Ar izbrīnu aptvēru, ka neesmu vis vienaldzīgs pret ņufaundlendieša likteni. Gribējās zināt, kā viņam garšos pirmais ūdens malks, pirmais kauls, kā­dām acīm tas uzlūkos pirmo ceļā pagadījušos savas su­gas pārstāvi. Tieši tas manī radīja bažas. Vai horoskopam tiešām bijusi taisnība par manu raksturu? Ciešs lēmums, kuram darbojas pretī vājā griba. Pašnāvībā dzenošs dzī­ves riebums, ko draud iznīcināt niecīgā, tikko kā atmodu­sies interese par dzīvi.

— Pilnīgi piekrītu, — Mefistofelis paskatījās pulksteni

— Bet zemeslode taču var kļūt citāda. Telemortona vietā — Gravimortons. Kā tev tīk šis nosaukums? Pats sagudroju.

— Jaunai cigarešu šķirnei? — pazobojos.

— Pagaidām pilnīgi slepenai laboratorijai Nevadas tuk­snesī, — viņš čukstēja, acīm redzot, nevēlēdamies, lai dzird šoferis. — Pagaidām! — viņš atkārtoja ar uzsvaru.

— Bet kādreiz šis vārds kļūs par tādu pašu jēdzienu kā Ņūtona likumi vai relativitātes teorija.

Man pārgāja patika jokot — pārāk nopietni viņš ru­nāja.

Mēs sēdējām pakaļējos sēdekļos, mūsu rīcībā bija vie­nīgi Telemortona ekrāns, kas deva diezgan vienpusīgu ieskatu pasaulē. Taču man gribējās redzēt, kā cilvēki iz­pērk avīzes, ielūkoties sejās, saprast, ko viņi sagaida no anabiozes.

— Esi drošs, rīt pat pie Miltona Anbisa iestāsies rindā tūkstoši, — Mefistofelis uzminēja manas domas. — Risks bija gan kolosāls — notērēt turpat piecdesmit miljonu un saņemt pretī nosprāgušu suni… Toreiz taču vēl ne­zināju, ka tas nāks tev par labu.

— Esam klāt, Erkvuda kungs! — šoferis paziņoja.

Izkāpu, instinktīvi jau pacēlis kāju, lai nolaistu to uz

tēva mājas lieveņa kāpnēm. Pagājušā gadsimtā būvētai, tai laimējies izvairīties no ārējās modernizācijas, pat lie­venis palicis no koka. Laikam tādēļ pakāpienus iecienījuši kaimiņu kaķi — sintētiskiem materiāliem tie ne visai uz­ticējās. Nolaidu pacelto kāju, tā atsitās pret betonu, un tikai tad ieraudzīju, ka atrodamies Mortonu privātajā lidlaukā. Ņujorka atradās vai aiz apvāršņa, vulkāniskā izvirdumā tā cēlās pret debesīm, no melnā smoga rēgojās vienīgi augstāko debesskrāpju jumti — zem laika pel­niem apraktas dzelzsbetona Pompejas kapakmeņi.

Te, aerodromā, gaiss bija gandrīz tīrs. Vēl dzidrāks tas izlikās man Batl-Mauntīnā, līdz kurienei aizlidojām Tele­mortona superjaudas lidmašīnā. Šeit pārsēdāmies helikop­terā. Kad tas nolaidās, visapkārt dzeltēja tuksnesis. Tik dabisks, ka mēs savās pilsētnieku drēbēs šķitām uz dzel­teno smilšu un reto kaktusu fona marsiešiem līdzīgi. Rā­poja ķirzakas, šaudījās kaut kādi nemūžam neredzēti zvē­riņi, daži pienāca pavisam tuvu, izbrīnā blisinādami uz mums savas ačeles.

— Viņiem pārāk bieži negadās izdevība apjūsmot evo­lūcijas kalngalu, — Mefistofelis smējās. — Simts jūdžu rādiusā nevienas dvēseles. Viss laboratorijai un personā­lam nepieciešamais tiek piegādāts reizi mēnesī — un tad vēl naktī.

Helikopters aizlidoja. Mefistofelis izvilka no vestes ka­batas veclaicīgu pulksteni, nospieda podziņu un pateica dažus vārdus. Man nāca smiekli — viņš pārsteidzoši atgā­dināja spiegu pēdējā Telemortona filmā.

— Pieķeršanās senām tradīcijām? — vaicāju, apskatī­dams ģimenes relikvijas, gadu tecējumā nomelnējušo sudrabu.

— Ne gluži! — viņš nospieda atsperi, abi vāki atlēca. Vienā pusē atradās mikroraidītājs, otrā tas patiešām bija pulkstenis. Sekundes rādītājs izdarīja vairākus apgriezie­nus, no tumša, tuksneša pusaizbērta cauruma klintīs, ko sākumā noturēju par dabisku alu, izskrēja hameleons. Tam pa pēdām izripoja džīps. Nepaguvis atskriet sānis, hameleons sastinga un acumirklī pieņēma automašīnas zaļo nokrāsu.

Iebraucām tunelī. Es atskatījos, meklēdams acīm ķir­zaku. Uz tuksneša dzeltenā fona, gandrīz saplūzdams ar to, iezīmējās iegarens dzeltens akmens ar asti.

— Apskaužu viņu! -— es teicu.

— Saprotu tevi, Trīd. Spēja pielāgoties apkārtnei — vērtīga īpašība. Bet vēl derīgāk — pielāgot pasauli sev. Tu to varēsi, manu zēn, esmu par to cieši pārliecināts. Anabioze ir tieši tas, kas tev vajadzīgs. Tā palīdzēs tev aizmirst veco, bez tādas atmiņas amputācijas nav iespē­jams domāt pa jaunam.

Mēs braucām ilgi. Vispirms pa mašīnas starmešu ap­gaismotu dabisku tuneli, kas atdūrās pret ārkārtīgi bie­ziem tērauda vārtiem. Te mūs kontrolēja pirmo reizi. Tad sekoja betonēts pazemes ceļš ar mākslīgu apgaismošanu, otri vārti, trešie… Ik reizi no jauna pārbaudīja mūsu dokumentus, un, kad mēs visbeidzot nokļuvām līdz pašai laboratorijai, man jau bija pārgājusi apetīte uz brīnu­miem. Brīnums ir skaists, kad tas notiek zem klajām de­besīm, pieejams ikvienam, kas vēlas to novērot. Te tas bija slepens. Apzinājos, ka mūsu laikā, kad sīki ļautiņi zog pulksteņus, bet dižgari — idejas, citādi nav iespējams. Bet, kad mani iepazīstināja ar zinātniekiem, kuri pēc līguma apņēmušies nodzīvot te desmit gadus, neredzot dienas gaismu, man kļuva žēl gan viņu pašu, gan izgudro­jumu. Diez vai to var uzskatīt par izdevīgu startu nāka­mās pasaules pirmajam asnam?

Pie tam šie te zinātnieki nebija sava zinātniskā jājam­zirdziņa apsēsti savādnieki kā Miltons Anbiss. Starp vi­ņiem sastapu jaunu pievilcīgu sievieti, gandrīz vai mei­teni.

— Vai jūs te negarlaikojaties? — banāla frāze, bet es taču neiešu viņai teikt, ka ar lielāku patiku satiktos jeb­kurā citā vietā, kaut vai prieka mājā, tikai ne šajā apakš­zemes cietumā.

— Esmu pieradusi. Bez tam mēs skatāmies ne vien pa­rastās Telemortona pārraides, pēc mūsu vēlēšanās mums

rāda neaprobežotā daudzumā vecas videolentas. .. Ari jūs esmu bieži vien redzējusi uz ekrāna, Mortona kungs. Zināt, kā maza meitenīte redz uz skatuves sapņu princi. Nekad netiku domājusi, ka sastapšu jūs īstenībā.

Lai kur ierastos, lai kur uzturētos, visur es biju Trīdents Mortons. Miljardu skaitlis, nevis cilvēks. Bet pēc gadiem desmit, ja piekritīšu anabiozei, šie miljardi desmitkārtīgi pavairosies. Būšu desmitkārtīgs Trīdents Mortons un at­tiecīgā proporcijā samazināšos kā cilvēks. Vai tādēļ ir vērts pārlēkt nākamībā?

Zāle, kurā iegājām, nebija visai prāva, toties ar ļoti augstiem griestiem. Metāla sienas, metāla galerija ar ne­skaitāmiem kontrolpaneļiem. Gandrīz visu grīdu aizņēma smags metāla disks divdesmit pēdu diametrā. Galvenais konstruktors uzkāpa pa vītņu kāpnēm galerijā. Iedūcās neredzamas mašīnas, raibas ugunis iedegās paneļu signāl- acīs.

— Sākt? — konstruktors no augšas jautāja.

— Lūdzami! — Mefistofelis atgāja nostāk no diska, es instinktīvi sekoju viņa piemēram. Klusums. Tad saklau­sīju pavisam parastu skaņu — konstruktors nospieda pogu. Smagais disks, kā spārnus guvis, lēnām uzpeldēja augšā un sastinga pie pašiem griestiem.

Meitene, paņēmusi mani aiz rokas, aizvilka sev līdzi zem brīvi planējošā kupola. Neviļus palēnināju soli, bai­dīdamies atdurties pret šķērsli. Taču zem jumola nebija nekā, vienīgi vibrējošs, pasilts gaiss.

iii

Vēlāk, kad baudījām šampanieti un kādus tur neik­dienišķus kārmutības brīnumus, man skaidroja kaut ko par magnētiski grāvi toņiem viļņiem. Bet es domāju, cik tomēr kļūdaini bijuši mani spriedelējumi par nākotnes varbūtībām. Pasaule var kļūt citāda! Iztēlojos to pašu In­diju, vakardienas Indiju, bet apgādātu ar visiem pieeja­miem gravitona aparātiem. Rau, no debesīm nokrīt de­sants, nokrīt, lai nokrāsotu asinīm svētās Gangas ūdeņus. Bet nevienu tas vairs neapdraud. Desmitiem tūkstošu svēt­ceļnieku, pat vistizlākie kropļi paceļas gaisā, aizlido prom no briesmām . . . Degoši tanki ielaužas tirgus laukumā, bet tajā vairs nav ne dvēseles, visi aizlidojuši. Divīzija dodas uzbrukumā, bet ienaidnieks lido tai pāri — frontes līnija vairs neeksistē, uzbrukums un pretuzbrukums zaudē jebkuru jēgu. Dažus no saviem sapņiem, droši vien šam­panieša ietekmēts, izstāstīju citiem.

Mefistofelis savaibstīja lūpas zobgalīgā smaidā:

— Nav tik slikti, ja atceros, kādu profesors Holins sākumā iedomājās sava izgudrojuma praktisko pielieto­šanu. — Viņš uzsita galvenajam konstruktoram pa plecu. — Pie tam nedrīkst aizmirst, ka viņš nav vienkārši zinātnieks, pat ne vienkārši ģēnijs… Cerams, kādreiz cilvēce minēs viņa vārdu līdzās Einšteinam … Vai at­minaties, Artur, kādu projektu atnesāt man, kad atnācāt pirmo reizi? •

— Kā tad! — galvenais konstruktors puskaunigi pa­smaidīja. — Mājsaimniece, kurai nopakaļus lido smagie pirkumi. Toreiz taču man prātā bija vienīgi mazliet at­vieglot cilvēkiem dzīvi… Dižais ielauzās pats no sevis… Nebūtu Stellas, droši vien tā arī būtu nokāpis kapā, neuz­zinājis līdz galam, ko īsti esmu atklājis.

Viņš uzmeta pateicīgu skatienu man blakus sēdošajai meitenei.

— Maldāties, — Mefistofelis papurināja galvu. — Par to jums pirmkārt jāsaka paldies Laionelam Maram. Tas bija viņš, kurš to meklēja kā zvaigzni milzīgā miglājā. Viņš, kurš atrada starp tūkstošiem un tūkstošiem vienīgo, kas spējīga izurbties cauri mūsdienu zinātniskās domāša­nas jumtam … Turklāt bija nepieciešama īpaša psiholo­ģiska sagatavošana, īpaša hipnoze, uz laiku Stellai nācās aizmirst visas agrāk apgūtās zināšanas… Tikai tad viņa ieguva spēju veikt neiedomājamo lēcienu no planējošā diska uz to, kas dienās, cerams, sauksies par Gravirnor- tonu.

— Nesapratu, — es teicu. — Stella, varbūt jūs pati paskaidrosiet savu atklājumu?

— Sienas! Magnētiski gravitonas aizsargsienas. Likuma formula jau atrasta, taču Erkvuda kungs veltīgi tā jūsmo — līdz īstenošanai vēl ļoti, ļoti tālu.

— Gravitonas sienas? — es brīnījos. — Ap namiem?

— Var arī tā, ja kādam iegribēsies… Bet tās Var uzcelt ap valsti, kontinentu, pat ap visu planētu. Pie tam tik stipras sienas, ka tās nav pa spēkam sagraut ne globā­lai raķetei, ne kodoltermiskam sprādzienam.

Un tikai tad aptvēru — mans redzējums, kur veselas pilsētas iedzīvotāji paglābjas no uzlidojuma ar graviapa- rātu palīdzību, atradies tai pašā domāšanas līmenī kā gal­venā konstruktora spārnotie iepirkumu tīkliņi. Pasaule bez kariem, bez to saēdošā sārma, bez slepkavības rīkiem, kas pat miera laikos kropļo dvēseles, uzspiezdami jebkurām cilvēku attiecībām vardarbības filozofiju, — tādā pasaulē gan vērts dzīvot. Pat man, Trīdentam Mortonam! Jo tad mani desmit vai, iespējams, tolaik jau simts miljardi būtu droši izdalāmi visiem ļaudīm — bez bailēm, ka tie pār­kodīs cits citam rīkli.

Šajā brīdī pieņēmu bezatkāpes lēmumu: anabioze!

Загрузка...