Mortona piramīda

8

Trešajā dienā glezna bija gatava. Mēs visi trīs stāvējām tās priekšā pilnīgi satriekti — katrs citādu iemeslu dēļ. Visu kreiso pusi aizņēma sienas tumšā platība, bet uz tās absolūti dzīvie, it kā dancojošie, mirkšķinošie, aicinošie milzu burti «SIENA». Un ik burtā, gandrīz neaizēnojot to, paliekot kaut kur dziļumā, daždažādas kodoltermiskās miršanas ainas. Bet labajā pusē, pustumsā, sēž uzraksta pusizgaismotais Laionels — ar vulkāniskiem smiekliem zem sejas sārtajiem pelniem. Tikpat kā apdzisušas acis — ļoti vecas un gluži nedzīvas. Tajās danco vizmas, liesmo­jošo burtu atspīdumi, gaismas plankumiņi, kuros it kā mikroskopā saskatāmi tās pašas atomu Apokalipses frag­menti.

Kamēr nebiju vēl novērsies no mākslas, kas vēlāk rā­dījās man nevajadzīgs izskaistinājums cilvēcisko ciešanu grāmatai, tiku bijis labākajos pasaules muzejos. Tik sa­triecošu gleznu nekur un nekad nebiju redzējis. Pagāju­šajā gadsimtā Tora varētu kļūt par vienu no visizcilāka­jiem meistariem. Taču tādu darbu viņa, manuprāt, tomēr nebūtu uzgleznojusi. Toreiz nebija ne gaismojošo stereo- skopisko krāsu, kas ļāva likt attēlu uz attēla, nedz tādas tēmas — vesela laikmeta traģiskais paradokss, iemiesots vienā cilvēkā — tā radītājā.

— Un kas notiks ar audeklu? — vaicāju, lūkodams ar prozaiskā jautājuma palīdzību atbrīvoties no šī darba reizē baisminošās un sajūsminošās varas.

— Aizsūtīs Logosam! — Laionels atbildēja pēc ilgākas klusuciešanas. — Ja viņam iepatiksies, pavēlēs nolikt glabātavā. Ja ne, grunti un krāsas nomazgās, izlaidīs caur īpašiem filtriem un iedos citam anabiozniekam tādiem pa­šiem nolūkiem. Logoss taču ļoti taupīgs. Pat globālo laiku un metrisko sistēmu ieviesis, lai skaitļojamām iekārtām būtu mazāka slodze. Bet gar to, ka kaut kur Jaunzēlandē cilvēki iet gulēt, kad ārā ir diena, viņam nav nekādas daļas.

— Un tu biji ar mieru, Tora? — izmisīgi saucu. — Ra­dīt tādu darbu — un neviens to neredzēs! Vai tad tā dēļ bija vērts… — nepateicu līdz galam, bet šeit, kur katra minūte ieguva neizmērojamu vērtību, jēga tāpat likās skaidra.

— Un kā dēļ būtu vērts, Harij? — Toras roka ar liegu kustību pārslīdēja manai sejai. Caur mani izgāja vilnis — bezsvarīgi un plosoši.

— Nu, kā lai to saku … Pagājušā gadsimtā, šķiet, mē­dza teikt — mākslinieks rada tautai, — es nedroši sacīju.

— Ja radu sev, tad līdz ar to — tautai. Gadās tādas katastrofas, kad no vesela kontinenta virs ūdens paliek viena vienīga smaile. Iedomājies, visa zeme zem okeāna, virspusē tikai Mortona piramīda. Vienalga, tas nebūs oke­āns, bet Amerika — tas, kas palicis no kontinenta … Es esmu tauta. Un nav tiesa, ka viss ies zudumā uz mūžu mūžiem. Tu redzēji šo gleznu, Edvards redzēja. Tas, ko esat izjutuši, bez vārdu starpniecības pielips citiem. Un, ja kaut viens no jums varētu no šejienes izlauzties, mana glezna galu galā nokļūtu pasaules vislielākajā muzejā — cilvēku apziņā.

Pēc tam viņa aizsūtīja mani pēc ēdamā. Visi trīs ne­bijām ieturējušies kopš paša rīta, un es jau sen būtu aiz­gājis un atnesis, bet bija pilnīgi neiespējami atrauties no Toras rokām ar cilindrīšiem, no kuriem kopā ar katru smalko strūkliņu izšļācās tāda traģiska māksla.

— Tagad vairs nav jēgas, — es teicu. — Ejam uz resto­rānu!

— Nē, Harij, — viņa iespītējās. — Paēdīsim trijatā tepat istabā. Tas būs burvīgi!

Man tas nemaz nešķita burvīgi. Katra stunda bija mums dārga, cik daudz no tām jau nav patērēts Laionela ģī­metnei, bet tagad, kad varam beidzot pasēdēt divatā res­torānā, viņa paliek ar Laionelu, bet mani sūta projām.

Es tomēr gāju. Tuvākais bārs izrādījās aizvērts uz des­mit minūtēm uzkopšanai. Noraugoties komiskajos roboti- ņos — putekļu sūcējos ar gandrīz bērnišķīgām manipula­toru sukām, ar vienu ausi klausījos, par ko spriež citi gaidītāji.

— Interesanti, kas tagad notiek viņpus Sienas? — prā­toja kāds apmēram astoņpadsmit gadus vecs zēns. — Pēk­šņi kaut kur Him … — viņš ilgi meklēja atmiņā izzudušo vārdu, — … Himalajos saglabājušies cilvēki un kāda telestacija pat rāda, kā viņi tur dzīvo savās zvērādās.

— Un kāds labums no tā tiktu? Šā vai tā tu nekā ne­spētu redzēt. Gravisienas nelaiž cauri nevienu vilni, kurā darbojas parastās stacijas… Pie tam esmu

pārliecināta, ka tur nav ne smakas no dzīvības. Pie tāda megaradienta pat dzīvnieki izmiruši, — atbildēja skanīga meitenes balss. — Ap to laiku, kad mēs abi izkapsulēsi- mies, tas gan līdzināsies jau nullei. Logoss aprēķinājis, viņš nekad nekļūdās.

— Un tomēr … — kā šaubīdamies sacīja zēns. — Ja nu . ..

— Blēņas! — neiecietīgi atcirta meitene. — Kas at­tiecas uz zvēriem, tad tas mani pat iepriecina. Stāsta, Eiropā bijuši briesmīgi plēsoņas — tīģerpardi, vai kā vi­ņus tur sauc . ..

Sagaidīju mirkli, kad pāri gaismojošai ēdienu kartei uzliesmoja burti «Varat pasūtīt». Un izvēlējos uz labu laimi, lai neietu zudumā laiks. Ar kabatās sabāztām pude­lēm un piramīdā sakrautiem šķīvjiem devos atceļā. Mani pavadīja izbrīnījušies skatieni — kādam velnam šis sa­vādnieks stiepj maltīti uz savu istabu. Tas taču tik neērti un tātad nesaprātīgi!

Bet mēs ar Toru līksmojām kā mazi bērni par šīm im­provizētajām pusdienām. Laionels bija aizgājis, nekas vairs nebojāja man apetīti. Nažus un karotes paķēru līdzi, taču dakšiņas biju piemirsis, mēs ēdām vairāk ar pirkstiem, un es dzīvi atcerējos savas mežoņu dzīres ana­biozes patvertnē. Toreiz tas bija kolosālais dzīvesprieks, kas piedeva ik norītajam kumosam tik pasakainu garšu. Bet pašlaik jutos vēl pasakaināk.

Grasījos aiznest traukus, bet Tora pateica, ka pagūs, un uz veselām trijām stundām mēs aizgājām citā izplatījumā. Tas bija neciešami. Katru reizi šis straujais lidojums cauri jumtam un ieiešana debesīs, un pēc tam atmoda un Toras daiļā seja ar aizvērtām acīm, un nāvīgs pagurums, un jauns lidojums … Savā agrākajā mūžā nebiju zinājis, kas ir mīlestība, bet arī tie, kas domājās zinām, nezināja nekā. Jo tas, kas bija mums ar Toru, no visiem esošajiem varēja būt vienīgi mums. Man, kurš augšāmcēlies pēc pusgadsimta neesamības, un viņai, kas taisījās turp doties.

— Uzdzīvosim, jā? — viņa teica, padzerdamās vīnu tieši no plastmasas pudeles kakliņa. — Ejam uz resto­rānu — kabareju! Edvardu arī pasauksim, viņš tik inte­resanti stāsta par biolellēm.

Un atkal, kā toreiz, kad viņa bažījās, atnāks Laionels vai ne, manī kaisa dusmas ar neizprotami grūtdienīga rūg­

tuma piejaukumu. Kad ierosinu iet uz restorānu, viņa vē­las palikt mājās. Kad radusies izdevība palikt, grib pre­tējo. Diez vai var izskaidrot to ar sievišķīgiem untumiem vien — viņai noteikti vajadzīgs Laionels. Grasījos pasacīt to, ko manā laikā vīrietis līdzīgos gadījumos teica sievie­tei, bet bija jau par vēlu. Viņa paguva nospiest teleona pogu, un Laionels momentā izauga uz ekrāna, it kā būtu gaidījis izsaukumu.

Bet, kad viņš atnāca, viņai nez kādēļ vairs negribējās iet uz restorānu.

— Harij, es taču vēl ne reizes neesmu bijusi pie te­vis! — viņa teica ar eņģeļa smaidu. — Uzaicini mani cie­mos!

— Vienu? — es nīgri vaicāju.

— Nu, protams, mūs abus! Es taču nevaru pamest Edvardu likteņa varā pēc tam, kad pati uzlūdzu.

Dzīros pateikt, ka mana istaba nav domāta citu vaja­dzībām, bet tad atcerējos, kur atrodos. Lai jau nāk ar Laionelu, ar zēnu, kurš interesējās, vai viņpus Sienas sa­glabājusies dzīvība, lai nāk, ar ko vien vēlas. Vienalga, viņa būs blakus, tātad kopā ar mani. Vienalga, tā būs lik­tenim atkarota stunda.

— Lūdzu! — teicu jau piekāpīgāk.

— Nē, tā man nepatīk! Grāmatā, kuru tu man atnesi, stāstīts — divdesmitā gadsimta vīrietis, gaidīdams mīļoto sievieti, izgreznoja istabu puķēm, bet viņa īpaši uzpo­sās … Gribu, lai tie būtu svētki!

Mēs ar Laionelu uzbraucām parkā, es plūcu ziedus, viņš klusēdams man palīdzēja, un, kad mēs ar diviem lielum lieliem klēpjiem iegājām manā istabā, izrādījās, ka nav kur puķes novietot. Divdesmit pirmā gadsimta inven­tārā nebija paredzēti tādi nevajadzīgi priekšmeti kā vā­zes. Taisījos sazināties ar Toru pa teleonu un palūgt, lai atnes kaut vai tukšās pudeles, bet Laionels mani atrunāja.

— Trīd! — viņš teica jokodamies. — Tora taču vēlē­jās, lai viss būtu kā pagājušā gadsimtā. Vai tad savā laikā tu būtu lūdzis dāmu nākt ar savu vāzi tevis dāvātām puķēm?

Es sāku smiet, un mēs vienkārši izkaisījām magnolijas un lotosus pa grīdu un gultu, bet rozes iespraudām kondicioniera caurumos. Sadomāju vēl aizskriet uz bāru pēc vīna, taču Laionels mani atkal atturēja, sacīdams, ka būtu

nepieklājīgi aiziet., kad kuru katru mirkli var ierasties dāma.

Mēs piesēdāmies, un pēc dažām minūtēm teleonā parā­dījās Tora. Viņa bija tik daiļa kā nekad — ar gariem, 'gludi sasukātiem vara krāsas matiem un liegu seju, ko apmirdzēja neaizmirstams smaids.

Sākumā neievēroju neparasto tērpu. Tas atgādināja īso tuniku, kurā Tora Valesko bija tērpusies tovakar, kad viņu nošāva. Bet tā bija asinssarkana, šī te — dažādu atēnu mistrojums.

— Nebrīnies! — Laionels sacīja. — Šo tērpu es izdo­māju svinīgiem gadījumiem — tā ir Brīvās Pasaules Sa­vienoto Valstu karte.

Tagad jau pats saburtoju ar gaismojošo krāsu izzīmē­tos rakstus. Kā uz pusi sagrieztā Atlantijas okeāna dzi­ļumu, visvisādas brūnā, dzeltenā un zaļā gaismēnas abos Amerikas kontinentos, bet augšā — balto Grenlandi. Tā vienīgā atgādināja vecas ģeogrāfiskas kartes. Visa pā­rējā sauszeme plankumojās neskaitāmo pilsētu melnajos zirnīšos.

Tora mazliet pastāvēja, kā dodama man iespēju aplūkot sevi, tad pagriezās sāniski. Es ieraudzīju Havaju salas un Polinēziju, un Jaunzēlandi, un tādu pašu pusamputētu Kluso okeānu, kas tieši pārgāja Atlantijas okeānā. Tas bija viss, kas palicis no cilvēces.

— Ardievu, Tora! — nez kādēļ sauca Laionels. Viņa balss drebēja.

— Tu esi prātā jucis! — es viņu nolamāju. — Viņa taču tūdaļ būs pie mums!

Tora pasmaidīja un mazliet atgāja no spoguļa. Un tad es ieraudzīju atvērtās durvis un vizmojošu bultu, kas neatradās, kā ierasts, priekšā, bet ar smaili pret atvēr­tajām durvīm, — un nekā nesapratu.

— Ardievu, Trīd! — viņa teica un, vēlreiz pasmaidījusi, devās uz izeju.

Metos pie savām durvīm, bet tās bija ciet, un, iekams atcerējos, ka vispirms jānospiež poga, Laionels gāzās man virsū. Mēģināju piecelties, bet viņš no jauna notrieca mani no kājām, un tad es ieķēros viņam rīklē, bet viņš gārdza un vāji pretojās, un caur šo vecīgo, nevarīgo sēk- šanu līdz manām ausīm atnāca:

— Tā kā tā nepagūsi, Trīd!

Es tiešām nebūtu paguvis, anabiozes durvis atradās vis­zemākajā stāvā, bet es dzīvoju trīsdesmit stāvus augstāk par Toru. Palaidu Laionelu un, gulēdams uz grīdas, vēl­reiz ieraudzīju Toru — no mugurpuses. Tad durvis aiz viņas aizvērās.

Bet es joprojām gulēju un gulēju — kā dinamīta ap­dullināta krastā izmesta zivs un truli domāju, ka vaja­dzētu uzrausties kājās un pārbīdīt sprādzes bultiņu uz «DUAB», un atmosties kopā ar Toru pēc piecdesmit ga­diem. Bet vispirms bija jāpieceļas un jāiet pa bezgalīgi garu gaiteni, un jāiekāpj liftā, un atkal jāiet pa gaiteni, un atkal jāstāv liftā, un atkal jāiet. Bet man pietrūka spēka.

Laionels ar grūtībām apsēdās, bet es vēl gulēju, skatī­damies augšup, spogulī, kurā atstaroja tukšā istaba.

Tad istabā ienāca cilindri ar sešām rokām un aiznesa tukšos traukus un tukšās pudeles, un gultas veļu, un viņas kombinezonu, un manu dāvanu — Noasa Erkvuda grāmatu, ko man, barbariski nodīrājot metāla vākus, bija izdevies izzagt no bibliotēkas. Un, visbeidzot, citu aiz citas iznesa gleznas. Tad ienāca jocīgie robotiņi — putekļ- sūcēji, lai ieviestu tīrību un kārtību, un tie rādījās man vēl šausmīgāki par sešrokainajiem stabiem. Tad cilindri atnāca pa otram lāgam, uzklāja gultu un, kaut ko nosig- nalizējuši ar grozāmām antenām, aizgāja.

Bet desmit minūtes vēlāk istabā ienāca sieviete. Viņa nepamanīja ieslēgto teleonu, un es redzēju, kā viņa prie­cājās par plašumu un komfortu, kā ar līksmu saucienu ieskrēja vannas telpā, kā izplestām rokām mērīja gultas platumu. Viņa izturējās gluži līdzīgi tai, kura visu laiku bija baidījusies, vai tikai tas nav sapnis.

Viņa izģērbās un ilgi plunčājās vannā. Un iznāca no turienes laimē starojoša un tikai pēc tam pamanīja mani. Viņa nemaz neapmulsa, tikai savieba pusbērnišķīgo sēju un, kā piedošanu lūgdama, teica:

— Ne tagad, draudziņ! Tik ilgi sapņoju par šo brīdi, kad varēšu palikt viena!

Un tikai tagad, kad no spoguļa nozuda Toras bijusī istaba un tai vietā parādījās manējā, man beidzot pietika spēka piecelties.

— Uz kurieni? — jautāja Laionels, redzēdams mani no­spiežam durvju pogu.

— Uz anabiozi, pie Toras!

— Tora jau mirusi! — viņš dobji teica.

Miglaini atceros, kas notika pēc tam. Šķiet, es nodo­māju, ka viņš joko, un gandrīz vai neklausījos. Vārdi ar piepūli izlauzās līdz manai pusparalizētajai apziņai.

— Amerika gatavojās karam. Prezidents bija tavs brā­lēns Bolduīns. Viņš vēl nekā nezināja par Sienu un, lai novērstu iespējamu masveida dezerļēšanu anabiozē, lika uzspridzināt Miltona Anbisa otro eksperimentālo ierīci. Paguvu brīdināt profesoru, taču viņš brīvprātīgi gāja bojā kopā ar savu izgudrojumu. Biomortons tika radīts uz An­bisa aprēķinu un formulu pamata, kurus teicos atrakņājis slepenos arhīvos. Tie bija meli, bet man noticēja. Bio­mortona kalpotājiem nav ne mazākās saskares ar pašu anabiozes procesu. Visu pārzina bezkontroles kibernētiska sistēma, kas darbojas saskaņā ar ielikto bioprogrammu. Balto nonāvēšanai Logoss nekad nepiekristu — viņi taču ir baltie. Bet mana programma tāda — cilvēkus iesaldē pie mīnus divsimt grādu temperatūras, pēc dažām minū­tēm viņi mirst. Tas, kas tiek glabāts kapsulās, ir iesaldēta balta gaJa.

Vispirms sasitu lauskās teleonu, tad visas mēbeles, tad ilgi kliedzu un vaimanāju un sitos pret sienu, un plosīju ziedus, un mīdīju tos kājām, un visu laiku džinos pakal Laionelam, lai satvertu viņu, pabīdītu viņa ciparnīcas bul­tiņu uz anabiozes durvīm, ar varu aizvilktu uz turieni un redzētu, kā viņu sasaldē. Un pēc tam sagaidītu nā­kamo kapsulu un miris .sekotu mirušajai Torai.

Bet es nekādi nevarēju viņu noķert, biju pārāk ārprā­tīgs, un, kad ārprāts atstāja mani kopā ar pēdējo nesaka­rīgo vaimanu, Laionels vairs neatradās istabā. Izskrējis gaitenī, ieraudzīju viņu jau labā gabalā un vajāju viņu pa visu bionamu. Viņš ne reizi neizmantoja liftu, lai at­rautos no manis, bet tikai skrēja un skrēja, te pazuzdams aiz pagrieziena, te atkal parādīdamies redzamības lokā. Un, kad aptvēru, ka viņš to dara tīšām, man pārgāja vēlēšanās viņu nosist. Pats jau smaku vai nost, viss viļņoja acu priekšā, un man vajadzēja pieslieties pie sienas, lai nepa­kristu. Viņš stāvēja dažus soļus no manis un tad nevarīgi noslīdēja un palika guļam. Ar pūlēm aizvilkos līdz viņam un saklausiju tur aizsmakušu krākāšanu viņa rīklē:

— Nebaidies, Trīd! Es nenomiršu! Nedrīkstu mirt. Esmu vienīgais cilvēks, kura spēkos vērst visu citādi. Tevi jā­atzīst par Trīdentu Mortonu, bet bez manis tas nav iespē­jams.

Aizstiepu viņu uz savu istabu un, pašķirstījis izziņu rā­dītāju, izsaucu ar īpašu signālu kiberārstu. Nezinu, kā tas bija ieprogrammēts, taču droši vien sagrautās mēbeles ietilpa slimīgo pazīmju sarakstā. Ap to laiku, kad Laionels atguva samaņu, sešrokainie cilindri jau bija aizvākuši visu lauzu un aizstājuši ar jaunajām mēbelēm. Teleons arī bija jauns, tas laistīt laistīja savu spoguļaino virsmu.

— Kāpēc, kāpēc neteici agrāk?! — mani vēl arvien slāpēja izmisums.

— Ka Tora mirs? — Laionels joprojām varēja runāt vienīgi tikko dzirdamā aizsmakušā balsī. — Es viņai pa­teicu.

— Meli! — kliedzu, atcerēdamies viņas smaidu. Un tūdaļ, sirdij pamirstot, atminējos: viņa bija saukusi mani par Trīdu.

— Patiesība! Kamēr tu biji bārā pēc. ēdieniem! Viņa aizsūtīja tevi, lai lūgtu manu atbalstu. Man bija jāaiz­ved tevi. Tora vēlējās, lai tu līdz pēdējam brīdim nekā nenojaustu … Lūk, kāda viņa bija! Indiāņu sievietes arī tā prata mirt… Un pirmo reizi mūžā apjēdzu, ka neesmu indiānis… Esmu cilvēks, Trīd, tāds pats kā Tora, kā tu . .. Nedrīkst atriebties cilvēkiem, par to vien, ka viņi ir cilvēki.

— Un tu viņai izstāstīji? — es čukstēju. — Kam? Kam šī pēdējā bezjēdzīgā cietsirdība? Būtu bijis tūkstoš reižu labāk neteikt pat man! Mierīgi nomirtu, ticēdams, ka mēs atkal satiksimies.

— Esmu pārāk ilgi melojis. Vairāk nespēju! — Laionels jau runāja parastajā rāmajā tonī. — Un tad tas nemaz nav tik bezjēdzīgi, Torai bija tiesības zināt. Viņa lūdza mani nesacīt iepriekš, tu būtu gājis viņai līdzi. Bet viņa gribēja, lai tu paliktu un visu atcerētos, un darītu tā, lai citiem nebūtu jāmirst.

— Bet tas taču nav iespējams! — es klusi teicu, pa pusei jau saprazdams, kāpēc Tora vēlējās, lai uzzinu par viņas nāvi.

— Ir iespējams! — Laionels nogrima pārdomās. — Katru mēnesi Telemortons rāda kādu no bionamiem. Ja mūsē­jais būs nākamais ..,

— Ko tad tu klusēji?

— Līdz šodienai prātoju tikai par vienu — pēc iespējas ātrāk apmaksāt rēķinu. Ļaunāk kas cits. Man tikpat kā nav cerību sagaidīt telepārraidi — pēc nedēļas beidzas mans termiņš.

Mēs norunājām visu nakti. Un visu nakti neprātīgi gri­bējās nevilkt garumā, bet nekavējoties pagriezt cipar­nīcas bultiņu uz šifru «DUAB». Bet zināju — kamēr pa­liek vissīkākā cerība, neesmu tiesīgs dezertēt nāvē, kā pirms pusgadsimta dezertēju anabiozē. Mana vieta šeit, šajā laikmetā, visbriesmīgākajā no visiem, kur bende sā­kumā nopūlas, cilvēci iznīdēdams, bet vispēdējā brīdī pū­las to glābt. Šis laikmets bija man svešs, nokļuvu tajā nejauši, līdz šodienai man nebija nekādas darīšanas gar svešiem ļaudīm, kas bija pasludinājuši Laionelu Maru par «Cilvēces Pestītāju». Taču Toras nāve mani saradoja ar viņiem, un tagad man neatlika nekas cits kā izlauzties no bionama un, sagrābjot varu, lauzt un plosīt, dedzināt un sabradāt to, ko bija iesējis mans laikmets.

Visu nakti domāju par to, un visu nakti Tora smaidīja teleona spogulī vislaimīgāko smaidu, kādu vien var parā­dīt mīļotajam cilvēkam, un visu nakti, līdz pašam rītam, nāve runājās ar mani viņas plosoši liegajā balsī:

— Ardievu, Trīd! Ardievu, Trīd! Ardievu, Trīd!