Oriksa un Kreiks

Sprediķis

"Šurp bija atnākuši vēl daži citi, tādi paši kā tu," saka Ābrahāms Linkolns, pēc tam kad Sniegavirs centīgi notiesājis zivi. Viņš zviln, atbalstījies pret koka stumbru; pēda tagad viegli kņud kā notirpusi; viņš ir miegains.

Snicgavīrs uztrūkstas no snaudiena. "Tādi paši kā es?"

"Ar otru ādu kā tev," paskaidro Napoleons. "Un vienam uz sejas bija spalvas kā tev."

"Un vēl otram bija spalvas, bet ne pārāk garas."

"Mēs nodomājām, ka viņus atsūtījis Kreiks. Tāpat kā tevi."

"Viena bija sieviete."

"Viņu droši vien bija atsūtījusi Oriksa."

"Viņa oda zili."

"Zilo krāsu mēs neredzējām — otrās ādas dēļ."

"Bet viņa oda ļoti zili. Vīrieši sāka viņai dziedāt."

"Mēs dāvājām viņai ziedus un signalizējām ar peņiem, bet viņa neatsaucās ar prieku."

"Vīrieši ar otrajām ādām neizskatījās laimīgi. Viņi izskatījās dusmīgi."

"Mēs gājām pretī, lai sasveicinātos, bet viņi aizskrēja prom."

Snicgavīrs var to iztēloties. Skats uz šiem pārdabiski mierīgajiem, muskuļotajiem vīriešiem, kas tuvojas en masse, dziedādami savas neparastās melodijas, zaļās acis gail, zilie peņi šūpojas unisonā, abas rokas izstieptas uz priekšu kā butafori­jas filmā par zombijiem, — tas noteikti būs radījis bažas.

Sirds Sniegavīram tagad sitas ļoti strauji — vai nu aiz satraukuma, vai aiz. bailēm, vai aiz abiem iemesliem kopā. "Viņiem rokās kaut kas bija?"

"Vienam bija tāda skaļa nūja kā tev." Sniegavīra vīruspistole nav redzama: ieroci viņi acīmredzot atceras no agrā­kiem laikiem, kad gāja prom no Paradīzes. "Bet viņi ar to netrokšņoja." Kreika Bērni nav zaudējuši nenieka no savas aukstasinības, jo neaptver, ko tas viss nozīmējis. Varētu no­domāt, ka viņi tērgā par trušiem.

"Kad viņi atnāca?"

"Ak, varbūt vakar."

Veltīgi izvaicāt viņus par pagātnes notikumiem: viņi ne­skaita dienas. "Kurp viņi aizgāja?"

"Te, pa liedagu. Kāpēc viņi no mums bēga, o Sniegavīr?"

"Varbūt viņi izdzirda Kreika balsi," ieminas Sakadžavija. "Varbūt viņš tos sauca. Uz delmiem viņiem bija tādas pašas spīdīgas lietas kā tev. I.ietas, ar kurām klausīties Kreikā."

"Es viņiem pajautāšu," Sniegavīrs paziņo. "Aiziešu un ap­runāšos. Rīt. Tagad pagulēšu." Viņš pieslienas kājās, saviebjas no sāpēm. Uz pēdas vēl nedrīkst stipri atspiesties.

"Mēs iesim tev līdzi," saka vairāki vīrieši.

"Nē. Manuprāt, tā nebūtu laba doma."

"Bet tu vēl nejūties tik vesels," iebilst Ķeizariene Žozefīne. "Vajag pamurrāt vairāk." Viņa izskatās noraizējusies: starp acīm parādījusies sīka krunciņa. Tāda izteiksme ir neparasta viņu nevainojamās, gludajās sejās.

Sniegavīrs padodas, un ap viņa kāju satupst jauna murrātāju komanda — šoreiz trīs vīrieši un viena sieviete; acīmredzot nosprieduši, ka vajag stipras zāles. Viņš pūlas sajust atbildes vibrāciju sevī, prātodams — ne jau pirmo reizi —, vai šī metode ir veidota tā, lai palīdzētu tikai kreikeriem. Tie, kas nemurrā, cītīgi vēro operāciju; daži klusu sarunājas, un pēc kādas pus­stundas pie darba ķeras jauna komanda.

Sniegavīrs nespēj atslābināties šajā skaņā tā, kā vajadzētu, jo gribot negribot iejūtas nākotnē. Domas joņo; aiz pievērta­jiem plakstiem zibsnī un saduras iespējas. Varbūt viss būs labi, varbūt svešinieku trijotne ir labsirdīga, saprātīga, ar labiem no­domiem; varbūt viņam izdosies parādīt svešiniekiem kreikerus pienācīgā gaismā. Tomēr var arī gadīties, ka šie jaunpienācēji uzskatīs Kreika Bērnus par dīvainiem, mežonīgiem vai necilvē­cīgiem un tāpēc draudīgiem.

Prātā šaudās tēli no senas vēstures, attēli no Asinīm un Ro­zēm: Cingishāna galvaskausu kaudze, kurpju un briļļu grēdas no Dahavas, degošās, līķu pilnās baznīcas Ruandā, krustnešu aplenktā Jeruzaleme. Aravaku indiāņi, kas sveic Kristoforu Kolumbu ar ziedu vītnēm un augļu veltēm, priekā smaidīdami, nezinādami, ka drīz tiks noslepkavoti vai piesieti zem gultām, kurās tiks izvarotas viņu sievietes.

Bet kādēļ iztēloties visļaunāko? Varbūt tic cilvēki ir aizbai­dīti, varbūt pārcēlušies uz citurieni. Varbūt viņi ir slimi un mirst.

Vai varbūt ne.

Pirms viņš izlūko apkārtni, pirms dodas tajā, kam īstais nosaukums — kā viņš tagad saprot — ir misija, derētu teikt kreikeriem kādu runu. Tādu kā sprediķi. Pasludināt dažus baušļus, Kreika atvadu vārdus viņiem. Tiesa, baušļi viņiem nav vajadzīgi: lieki un pat nesaprotami būtu jebkādi tev nebūs, jo tas viss jau ir ieprogrammēts. Nav jēgas piekodināt viņiem nemelot, nezagt, nepārkāpt laulību vai neiekārot. Viņi nesa­prastu domu.

Tomēr derētu viņiem kaut ko pateikt. Atstāt dažus vārdus, ko viņiem paturēt atmiņā. Vēl labāk — kādu praktisku pa­domu. Derētu pateikt, ka viņš, iespējams, neatgriezīsies. Ka tie pārējie, tie ar otrajām ādām un spalvām, nav Kreika sūtīti. Ka skaļo nūju tiem vajadzētu atņemt un iemest okeānā. Derētu piekodināt: ja tie cilvēki kļūs varmācīgi — O Sniegavīr, lūdzu, kas tas ir — varmācīgi? — vai mēģinās izvarot (Kas tas ir — izvaroti) sievietes vai spīdzināt (Kas tas ir?) bērnus, vai cen­tīsies piespiest citus strādāt savā vietā…

Bezcerīgi, bezcerīgi. Kas tas ir — strādāt? Strādāt nozīmē kaut ko ražot — Kas tas ir — ražoti — vai audzēt — Kas tas ir — audzēt? — vai nu tāpēc, ka cilvēki tevi nositīs, ja tu to nedarīsi, vai tāpēc, ka tie maksās tev naudu, ja tu to darīsi.

Kas ir naudai

Nē, neko tamlīdzīgu nevar sacīt. Kreiks jūs uzmana, viņš pateiks. Oriksa jūs mīl.

Tad acis aizveras, un viņš jūt, ka tiek maigi pacelts, nests, atkal pacelts, atkal nests, turēts uz rokām.

15.nodaļa

Pēdas nospiedums

Sniegavīrs pamostas pirms ausmas. Viņš nekustīgi guļ, ieklausīdamies, kā nāk paisums, švīks švāks, švīks švāks, sirds­pukstu ritmā. Viņš tik labprāt noticētu, ka vēl ir aizmidzis.

Austrumos pie apvāršņa plešas pelēcīga dūmaka, kuru ta­gad izgaismo rožaina, nāvīga blāzma. Savādi, ka šī krāsa vēl arvien šķiet maiga. Viņš raugās tajā ar aizgrābtību; cita nosau­kuma tam nav. Aizgrābtība. Sirds ir sagrābta un aiznesta prom, it kā to būtu nolaupījis kāds liels, plēsīgs putns. Kā gan pa­saule pēc visa notikušā vēl var būt tik skaista? Tāpēc, ka ir. No piekrastes torņiem skan putnu ķērcieni un klaigas, kurās nav nekā cilvēciska.

Pāris reižu viņš dziļi ievelk elpu, paraugās lejup uz zemi, lai redzētu, vai tur nav kādu savvaļas dzīvnieku, nokāpj no koka, vispirms nolikdams uz zemes veselo pēdu. Ieskatās cepurē, izkrata laukā skudru. Vai par vienu atsevišķu skudru var sacīt, ka tā ir dzīva jebkādā jēgpilnā šī vārda nozīmē vai arī svarīga tā ir tikai saistībā ar savu skudrupūzni? Veca Krcika mīkla.

Pa liedagu viņš aizklibo līdz ūdens malai, nomazgā pēdu, jūt sāls dzēlienu: laikam ir bijis augonis, pa nakti pārtrūcis, brūce tagad šķiet liela. Apkārt spindz mušas, gaidot izdevību nolaisties.

Pēc tam viņš aizklibo atpakaļ līdz kokiem, noraisa puķaino palagu, pakarina zarā: lai netraucē. Viņš ietērpsies vienīgi beis­bola cepurītē, lai saule nežilbina acis. Saulesbrilles atstās tepat: vēl ir agrs, tās nebūs vajadzīgas. Būs jāuztver katra kustību nianse.

Sniegavīrs uzčurā virsū sienāžiem un nostalģiski noskatās, kā tie aizsprakst prom. Šis ieradums jau ieiet pagātnē — kā mī­ļākā, kura, saredzama pa vilciena logu, māj ardievas un reizē tiek nepielūdzami rauta atpakaļ telpā, laikā, tik ātri.

Viņš aiziet pie paslēptuves, atver to, padzeras ūdeni. Pēda sāp, ka bail, brūce atkal apsārtusi, potīte pietūkuši: tas, kas tur ieviesies, ir pārspējis gan Paradīzes kokteili, gan kreikeru dzied­niecības māku. Viņš uzsmērē brūcei antibiotiku želeju, tikpat bezjēdzīgu kā dubļi. Par laimi, ir aspirīns; tas apslāpēs sāpes. Viņš norij četras tabletes, sakošļā pusi Triecienstieņa, lai iegūtu enerģiju. Pēc tam izņem vīruspistoli, pārbauda virtuālo pat­ronu aptveri.

Tam viņš nav gatavs. Viņš nejūtas vesels. Viņam ir bail.

Varētu taču arī palikt tepat un gaidīt, kas notiks tālāk.

Ak, mīlulīt! Tu esi mana vienīgā cerība.

Sniegavīrs soļo pa liedagu uz ziemeļiem, līdzsvaram izman­todams nūju, pēc iespējas turēdamies koku pavēnī. Debesis kļūst gaišākas, ir jāpasteidzas. Tagad viņš saredz dūmus, kas stīdz augšup tievā strūklā. Vajadzēs kādu stundu vai vairāk, lai tiktu līdz turienei. Tie ļaudis nezina, ka viņš ir šeit; zina par kreikeriem, bet ne par viņu, tāpēc negaidīs. Tā viņam ir vislabākā izdevība.

Viņš klibo no viena koka pie nākamā, izvairīgs, balts, iz­gudrots. Meklēdams savējos.

Smiltīs vīd cilvēka pēdas nospiedums. Tad vēl viens. Tie nav skaidri, jo smiltiste sausas, tomēr nekādu šaubu nevar būt. Un nu parādās vesela virtene, kas ved lejup pie ūdens. Vairākas dažāda lieluma pēdas. Tur, kur smiltis kļūst mitras, viņš no­spiedumus saredz labāk. Ko šie ļaudis darījuši? Peldējušies, ķēruši zivis? Mazgājušies?

Kājās tiem bijušas kurpes vai sandales. Te viņi tās noāvuši, te uzvilkuši atkal. Sniegavīrs iespiež savu veselo pēdu mitrajās smiltīs līdzās vislielākajam pēdas nospiedumam: tas ir sava veida paraksts. Līdzko viņš paceļ pēdu, iedobums piepildās ar ūdeni.

Tagad viņš saož dūmus, sadzird balsis. Viņš iet zagšus, it kā staigātu pa tukšu māju, kurā vēl var būt cilvēki. Ja nu tie viņu ierauga? Spalvainu, kailu jukušo, kam galvā beisbola ce­pure un rokā vīruspistole. Ko tie darītu? Kliegtu un bēgtu? Uz­bruktu? Priekā un brālīgā mīlā vērtu viņam pretim apskāvienus?

Sniegavīrs paglūn no lapu aizsega: tur ir tikai trīs, sasēduši ap ugunskuru. Viņiem ir vīruspistole, KopDroKorpusa die­nesta ierocis, taču tas guļ zemē. Viņi ir kalsni, izskatās kā no­bružāti. Divi vīrieši — viens brūns, otrs balts — un sieviete, kam āda tējas krāsā; vīrieši ir tropu haki drānās, standarta for­mastērpā, ber netīrā; sievietei mugurā kaut kāda formastērpa paliekas — medicīnas māsa, uzraudze? Reiz acīmredzot bijusi glīta, pirms tik stipri nokritusies svarā; tagad stiegraina, mati kā apsvilusi salmu slota. Visi trīs izskatās pārguruši.

Viņi kaut ko cep — kaut kādu gaļu. Skunnotu? Jā, re, kur aste, tur tālāk, zemē. Laikam nošāvuši. Nabaga radījums.

Sniegavīrs sen nav jutis ceptas gaļas smaržu. Vai tāpēc vi­ņam asaro acis?

Tagad viņš dreb. Atkal tvīkst drudzī.

Ko nu? Doties uz priekšu ar nūjas galā piesietu palaga skrandu, vicinot baltu karogu? Es nāku ar mieru. Bet palaga jau nemaz nav līdzi.

Vai: Varu parādīt jums daudz dārgumu. Bet nē, viņam nav ar ko tirgoties, un tiem trim tāpat. Nav nekā cita kā vien viņi paši. Tie tur varētu paklausīties viņā, uzklausīt viņa stāstu, un

Sniegavīrs varētu uzklausīt viņējos. Šie tris vismaz pa daļai spētu saprast to, ko viņš pārdzīvojis.

Vai: Vācieties prom no manas zemes, pirms neesmu jūs nošāvis, kā tādā vecmodīgā vesternā. Rokas augšā! Kāpieties atpakaĻ' Met nost šaujamo! Taču tas vēl nebūtu viss. Viņi ir trīs, viņš — tikai viens. Viņi darītu to pašu, ko viņu vietā darītu Sniegavīrs: aizietu gan, taču zagtos atpakaļ, spiegotu. Pielavītos viņam klāt pa tumsu, iegāztu ar akmeni pa galvu. Un viņš nekad nezinātu, kad tic var ierasties.

Varētu pielikt punktu tagad, pirms viņi pamanījuši un ka­mēr viņam vēl ir spēks. Kamēr viņš vēl turas kājās. Pēda kā ieauta šķidrā ugunī. Bet svešie nav nodarījuši neko sliktu, vis­maz viņam ne. Vai tos aukstasinīgi nogalināt? Vai viņš to spēj? Un, ja viņš sāks šaut un tad mitēsies, viens no tiem nogalinās viņu pirmo. Dabīgi.

"Ko tu gribi, lai es daru?" viņš čukst tukšajam gaisam.

Grūti saprast.

Ak, Džimij, tu biji tik jocīgs.

Neatstāj mani nelaimē.

Aiz ieraduma viņš paceļ augstāk pulksteni; tas rāda savu spožo ciparnīcu.

Nulles stunda, Sniegavīrs nodomā. Ir laiks iet.