Strelnieks Otons

IV

Hermanis brīdi vilcinājās, bet tad iedomājies, ka kauns būtu vīrietim baidīties no sievietes, viņš paspēra dažus soļus uz noslēpumainās daiļavas pusi, bet tā, redzēdama viņu sekojam, atkapās istabā, paņēma uz galda nolikto lampu, tad atvēra kādas citas durvis un atkal pagriezās, lai no jauna pamātu strēlniekam, kas bija palicis stāvot istabas pirmajās durvīs. Šoreiz aicinājumu pavadīja tik mīļš smaids, ka Hermanim izgaisa pēdējās bažas. Viņš traucās pakaļ jaunavai, kas, izdzirdusi viņa steidzīgos soļus, vēl pēdējo reizi pagriezās, lai norādītu, kādā atstatumā viņam sekot. Hermanis paklausīja. Tā viņi izgāja caur daudzām tumšām, drūmām telpām, kamēr beidzot noslēpumainais gids atvēra durvis uz kādu spilgti apgaismotu telpu, kurā bija klāts galds diviem cilvēkiem. Jaunava iegāja pirmā, nolika lampu uz kamīna un, ne vārda neteikusi, apsēdās vienā no abiem krēsliem. Tad redzēdama, ka Hermanis palicis bikli durvīs stāvot, viņa piebilda:

— Esiet sveicināts Vindekas pilī!

— Bet vai es drīkstu pieņemt to godu, ko jūs man piedāvājat? — iebilda Hermanis.

— Vai tad jūs, strēlnieka kungs, neesat izsalcis un izslāpis. Sēdieties pie galda, ēdiet un dzeriet, es taču jūs ielūdzu.

— Jūs droši vien esat pati pilskundze? — jautāja Hermanis apsēzdamies.

Jaunava apstiprinoši pamāja ar galvu.

— Un jūs Šīs drupas apdzīvojat viena pati? — turpināja strēlnieks, izbrīnā apkārt vērdamies.

— Viena pati.

— Un jūsu vecāki?

Jaunava norādīja ar pirkstu uz diviem portretiem pie sienas, 110 kurām viena bija vīrieša, bet otra sievietes ģīmetne, un klusā balsī teica:

— Es esmu pēdējā mūsu ciltī.

Hermanis pavērās viņā nezinādams, ko īsti domāt par savādo būtni, kas sēdēja viņam pretī.

Šai brīdī viņu skatieni sastapās, jaunavas acis staroja valgā maigumā. Hermanis aizmirsa izsalkumu un slāpes. Viņš, nabaga strēlnieks, redzēja savā priekšā dižciltīgu dāmu, kas, aizmirsdama savu kārtu un augsto stāvokli, bija uzņēmusi to pie sava galda. Viņš bija vēl jauns, skaists, pilns pašpaļāvības, un viņam likās, ka tā stunda, kad katram cilvēkam dzīvē reiz tuvojas laime, ir šoreiz pienākusi viņam.

— Ēdiet, taču, — teica jaunava, uzlikdama uz šķīvja gabalu meža kuiļa galvas. — Dzeriet, — viņa teica, ieliedama tam asinssarkanu vīnu.

— Kā jūsu vārds, mana daiļā kundze? — jautāja Hermanis un bravurīgi pacēla glāzi.

— Mans vārds ir Berta.

— Uz jūsu veselību, daiļā Berta! — iesaucās strēlnieks.

Un viņš iztukšoja glāzi vienā rāvienā. Berta nekā neatbildējusi, skumji pasmaidīja.

Dzērienam patiesi bija maģisks spēks. Hermaņa acis iedegās un, sekodams uzaicinājumam, viņš sirsnīgi ķērās pie vakariņām, it kā gribētu pierādīt, ka viņš ar pateicību tās pieņem un līdz ar to attaisnotu aizmāršību, ko viņš bija pieļāvis, nepārmetot sev krusta zīmi, kā viņš to bija paradis darīt ikreizes, kad sēdās pie galda. Berta klusēdama viņā noskatījās.

— Bet jūs, — jautāja strēlnieks, — vai jūs neēdīsit?

Berta noraidoši papurināja galvu un otrreiz ielēja viņam vīnu. Tāda bija tolaiku paraža, ka daiļās dāmas uzskatīja par nepieklājīgu ēst un dzert, un Hermanis bieži bija redzējis dzīrēs, kur tam vajadzēja apkalpot, ka bruņinieki ēda un mielojās, bet pils dāmas sēdēja rokas klēpī salikušas, it kā viņas tāpat kā taurenīši un puķes, kam tās savā grācijā līdzinājās, pārtiktu tikai no rasas un smaržām. Viņš nodomāja, ka arī Berta dara tāpat, un tāpēc ēda un dzēra, it kā tā mielotos līdz ar viņu. Tomēr nevarēja teikt, ka laipnā pils kundze vakariņās neņemtu nakādu dalību: redzēdama, ka Hermaņa glāze ir tukša, viņa to pielēja jau trešo reizi.

Hermanis nejuta vairs ne baiļu, ne uztraukuma. Vīns bija lielisks un īsts, jo atstāja uz baudītāju pilnīgi reālu iespaidu: Hermanis jutās pilns drosmes un pašpaļāvības un, klusībā izvērtēdams savas labās īpašības, viņš vairs nebrīnījās, ka arī viņam beidzot reiz pienākusi laime, bet vienīgi par to, ka tā uz sevi bija likusi tik ilgi gaidīt. Šai pacilātības brīdī viņš pēkšņi pamanīja uz krēsla noliktu liru, uz kuras, likās, nesen vēl bija ticis spēlēts, un nodomāja, ka pie tik lieliskām vakariņām mazdrusciņ mūzikas nekaitētu, tāpēc viņš galanti palūdza Bertu paņemt liru un viņam kaut ko padziedāt.

Izstiepusi roku, Berta paņēma instrumentu un izvilināja no tā tik skumju akordu, ka Hermanis nodrebēja līdz sirds dziļumiem. Tiklīdz viņš bija attapies no pirmā saviļņojuma, kad jaunava maigā dziļā balsī iesāka kādu balādi, kuras teksts tik ļoti saskanēja ar pašreizējo situāciju, ka varēja to uzskatīt par noslēpumainās jaunavas pašas improvizāciju.

Tā bija dziesma par pilskundzi, kas mīl strēlnieku.

Hermanis, protams, tūdaļ ievēroja šo norādījumu, un ja līdz šim viņš vēl šaubījās, tad šī dziesma izgaisināja viņā jebkuras šaubas. Tāpēc pie pēdējā panta viņš piecēlās, apgāja ap galdu un nostājās tik tuvu Bertai, ka viņas roka, slīdēdama pār stīgām, iekrita Hermaņa rokās. Šī roka bija auksta kā ledus. Strēlnieks neviļus nodrebēja, bet tūdaļ atkal saņēmās.

— Ak, kundze, — viņš teica, — es gan esmu tikai nabaga strēlnieks bez vārda un stāvokļa, bet lai mīlētu, mana sirds nav sliktāka kā karalim.

— Es vairāk neprasu, kā tikai sirdi, — atbildēja Berta.

— Tātad jūs esat brīva? - uzdrošinājās Hermanis.

— Es esmu brīva, — atbildēja Berta.

— Es jūs mīlu, — teica strēlnieks.

— Es tevi arī, — atbildēja Berta.

— Un jūs būtu ar mieru mani precēt? — iesaucās Hermanis.

Ne vārda neteikusi, Berta piecēlās, aizgāja pie kāda skapja, atvilka atvilkni un, izņēmusi divus gredzenus, pasniedza tos Hermanim, tad, atgriezusies pie skapja, viņa, aizvien vēl klusēdama, izņēma no tā līgavas vaiņagu, viņa pagriezās pret Hermani un teica:

— Es esmu gatava.

Hermanis negribot nodrebēja, tomēr viņš jau bija gājis pārāk tālu, lai neietu līdz galam. Un ko tad galu galā viņš varēja zaudēt, viņš, nabaga strēlnieks, kuram nepiederēja ne pēdas savas zemes un kuram jau vakariņu galda sudraba trauki būtu bijis vesels kapitāls?

Viņš pasniedza roku savai līgavai un savukārt pamāja ar galvu, ka viņš ir gatavs tai sekot.

Ar savu salto roku Berta saņēma Hermaņa kaistošos pirkstus un, atvērusi kādas durvis, iegāja tumšā ejā, kurā pa šaurajiem, retajiem logiem šad un tad ieplaiksnījās mākoņos pazibošā mēness bālā gaisma. Ejas galā atradās kāpnes, kas veda uz leju pilnīgā tumsā. Še Hermani sagrāba neizprotamas trīsas, viņš apstājās un gribēja griezties atpakaļ, bet viņam likās, ka Berta sažņaudz viņa roku ar pārdabīgu spēku, tā kā viņš pa pusei aiz kauna, pa pusei vilkšus vilkts turpināja tai sekot.

Pa to laiku viņi turpināja kāpt arvien dziļāk un pēc kāda laiciņa, vērojot pēc drēgnā mitruma, Hermanim likās, ka viņi ir nonākuši pazemē. Drīz vien viņš par to noteikti pārliecinājās: viņi vairs nekāpa lejup, bet gāja pa līdzenu vietu, ko bija viegli pazīt kā pagraba klonu.

Pagājusi desmit soļu, Berta apstājās un, pagriezusies pa labi, teica:

— Nāciet, mans tēvs!

Tad viņa devās tālāk.

Pagājusi vēl desmit soļu, viņa atkal apstājās un, pagriezusies pa kreisi,

teica:

— Nāciet, mana māte!

Tad, turpinādama savu ceļu, vēl pēc desmit soļiem viņa teica trešo reizi:

— Nāciet, manas māsas!

Un kaut gan Hermanis nekā neredzēja, viņam likās, it kā tas dzirdētu aiz sevis soļus un drēbju čaukstoņu. Šai bridi viņa galva pieskārās velvei, bet Berta piespieda tai ar pirkstu un tā atvērās.

Viņi bija iznākuši no kapa un atradās altāra priekšā spoži apgaismotā

baznīcā.

Tai pašā bridi altāra priekšā pacēlās divas akmens plāksnes un Hermanis ieraudzīja iznākam Bertas tēvu ar māti tajos pašos tērpos, kādos tos bija redzējis ēdamistabas ģīmetnēs un aiz tiem baznīcas vidū pie pils piederošās abatejas mūķenes, kaut gan ši abateja jau vairāk nekā gadu simteni gulēja drupās.

Visi bija sapulcējušies uz laulībām: jaunais pāris, vecāki un kāzu viesi, trūka tikai paša priestera. Berta pamāja un kāda biskapa marmora tēls, kas gulēja savās kapenēs, lēnām piecēlās un nostājās altāra priekšā. Hermanis tagad rūgti nožēloja savu neuzmanību un būtu atdevis dažus gadus no sava mūža, lai tik vēl varētu būt sardzes telpā un gulēt pie saviem biedriem. Bet kāds pārdabisks spēks viņu aizrāva un viņš līdzinājās cilvēkam, kas sapņo briesmīgu sapni un nespēj ne kliegt, ne bēgt.

Pa to laiku Otons bija pamodies un viņa acis gluži dabīgi pagriezās uz to pusi, kur vajadzēja atrasties Hermanim, bet tā tur vairs nebija un ari neviens cits nestāvēja viņa vietā. Otons piecēlās. Viņš neskaidri atcerējās, ka, miegā laizdamies, it kā būtu redzējis atveramies kādas durvis un tajās parādāmies jaunu meiteni. Bet viņš to bija noturējis par sapņu parādību, turpretī tagad tas apstāklis, ka Hermaņa vairs nebija zālē, piedeva šai parādībai jau īstenības nokrāsu. Viņš tūdaļ palūkojās uz durvīm, jo noteikti atcerējās, ka viņa sardzes laikā tās bija aizdarītas — durvis bija vaļā.

Bet varbūt Hermanis, noguruma pārņemts, bija iemidzis. Otons paņēma egles zaru un, aizdedzinājis to pie kamīna, citu pēc cita apstaigāja visus gulētājus, bet meklētā starp tiem nebija. Tagad viņš pamodināja veco strēlnieku, kuram bija reize stāties sardzē. Otons viņam pastāstīja par visu notikušo un lūdza to palikt nomodā, kamēr viņš dosies meklēt pazudušo biedru. Vecais strēlnieks tikai pakratīja galvu un teica:

— Hermanis būs redzējis Vindekas pils kundzi un tad viņš ir pagalam.

Otons uzstāja , lai vecais tam ko vairāk paskaidro, bet tas uz to nebija

piedabūjams. Tomēr šie daži vārdi nebūt nemazināja Otona vēlēšanos doties sameklēt pazudušo biedru, bet piedeva tam vēl jaunu sparu. Visā šai notikumā viņš redzēja kaut ko noslēpumainu un pārdabisku, ko viņš savā godkārībā un drosmē pirmais gribēja izdibināt. Pirmkārt, viņš Hermani mīlēja, jo šajās divās kopīgā ceļojuma dienās viņš bija izrādījies par krietnu un sirsnīgu biedru, ko tam bija žēl zaudēt. Otrkārt, viņš ļoti paļāvās uz kādu svētu medaljonu, ko viņa sencis bija atvedis no Palestīnas, ar ko tas bija pieskāries Kristus kapam. Šo medaljonu jau bērnībā tam bija uzdāvājusi māte, un viņš to vienmēr bija nēsājis uz krūtīm.

Lai arī ko iebilda vecais strēlnieks, Otons tomēr neatteicās no reiz pieņemtā lēmuma un ar lāpu rokā iegāja blakus istabā, uz kuru durvis bija palikušas atvērtas. Tajā nebija nekā uzkrītoša, izņemot to, ka vēl kādas citas durvis, tāpat kā pirmās, bija palikušas vaļā. Otons nodomāja, ka Hermanis ienācis pa pirmajām, būs aizgājis pa otrajām. Viņš tāpēc turpināja iet uz priekšu pa to pašu ceļu un izgāja cauri visām tām telpām, pa kurām bija gājis Hermanis. Ceļš beidzās svētku zālē.

Tuvojoties šai telpai, viņam likās, ka dzird kādu runājam. Otons apstājās un sāka klausīties, un, tiešām pēc kāda acumirkļa viņš redzēja, ka nav vīlies. Tikai tā nebija Hermaņa balss. Tomēr, domādams, ka runātāji varēs viņam dot kādus norādījumus par pazudušo draugu, Otons tuvojās durvīm.

Nonācis uz sliekšņa, viņš apstājās, pārsteigts par savādo ainu, kas pavērās viņa skatienam. Galds joprojām vēl bija klāts un spoži apgaismots, tikai viesi bija citi: abas ģīmetnes bija atrāvušās no audekla, izkāpušas no rāmjiem un, nosēdušās katra savā pusē galdam, nopietni sarunājās, kā tas piederas viņu vecuma un stāvokļa personām. Otons pirmajā brīdī domāja, ka viņa acis to māna, jo viņš savā priekšā redzēja ļaudis, kas pēc savas izturēšanās varēja piederēt pie paaudzes, kas dzīvojusi pirms vairākiem gadsimtiem, turklāt vēl viņi runāja Kārļa Plikgalvja laika vācu valodā. Otons kļuva pati uzmanība, lai visu dzirdētu un redzētu.

— Mans mīļais grāf, — teica sieviete, — neskatoties uz visiem jūsu aprādījumiem, es tomēr palieku pie ieskata, ka laulības, ko pašreiz noslēdz mūsu meita Berta, ir mezalianse, kurai līdzīgas mūsu ģimenē vēl nekad nav bijis. Fui!.. ar kaut kādu strēlnieku…

— Kundze, — atbildēja vīrs, — jums ir taisnība, bet nu jau vairāk nekā desmit gadu neviens nav rādījies šajās drupās, kurš tagad kalpo pieticīgākam kungam nekā mēs un kuram dvēsele paliek dvēsele… Pirmkārt, kāds var valkāt strēlnieka tērpu un tomēr būt gatavais nelietis. Tam par pierādījumu der šis jaunais Otons, kas grib uzstāties pret mūsu meitas laulībām, kas nekaunīgi mūsos noklausās un ko es acumirklī sakapāšu ar savu zobenu, ja vien viņš tūdaļ neatgriezīsies pie saviem draugiem.

Un pēc šiem vārdiem pagriezies pret durvīm, kurās mēms un sastindzis aiz pārsteiguma stāvēja jaunais cilvēks, viņš izvilka savu zobenu un tuvojās tam lēniem soļiem, it kā automāts cilātu kājas ar veikli kombinētu atsperu palīdzību un nevis ar dzīva cilvēka muskuļu spēku.

Neizsakāmu baiļu pārņemts, Otons redzēja spoku tuvojamies. Tomēr viņš gatavojās aizstāvēties un cīnīties ar šo pretinieku, lai tas būtu kas būdams. Redzēdams, ar cik savādu ienaidnieku viņam ir darīšana, viņš saprata, ka šajā gadījumā vienlīdz labi tam varēs noderēt kā laicīgi, tā arī garīgi ieroči un tāpēc, pirms ķerties, pie zobena, viņš pārmeta krusta zīmi.

Tai pašā acumirklī lāpas nodzisa, galds pazuda un vecais bruņinieks līdz ar savu laulāto draudzeni izgaisa kā rēgi.

Vienu brīdi Otons stāvēja galīgi apmulsis. Tad, nekā vairs ne redzēdams, ne dzirdēdams, viņš iegāja vēl nesen tik gaišajā, bet tagad pilnīgi tumšajā zālē un savas kūpošās lāpas gaismā redzēja, ka fantastiskie viesi atkal bija ieņēmuši savas vietas ģīmetņu rāmjos. Vienīgi vēl tikai vecā bruņinieka acis likās dzīvas un draudoši noskatījās pakaļ Otonam, kurš devās tālāk.

No visā tā, ko viņš bija dzirdējis, Otons noprata, ka Hermanis atrodas nāves briesmās un tāpēc, redzēdams kādas vaļējas durvis, viņš devās turp un iegāja gaitenī. Nonācis tā galā, viņš atrada trepes un, nokāpis pirmos pakāpienus, atradās senās abatejas kapenēs, aiz kurām tas redzēja spoži apgaismotu baznīcu! Kādas vaļējas durvis veda pazemē un likās, ka arī pa tām var nokļūt baznīcā, bet Otonam labāk patika iet caur kapenēm, nekā zem tām.

Viņš iegriezās klostera ejās un devās uz baznīcu. Durvis bija ciet, bet laika zobs tās jau tiktāl bija sagrauzis, ka pietika neliela spiediena, lai atslēga atlēktu no koka.

Tagad viņš atradās baznīcā un redzēja visu: laulājamo pāri, vecākus, baznīcēnus un no kapa uzcēlušoa marmora bīskapu, kas pašreiz taisījās bālajam un drebošajam Hermanim maukt pirkstā laulības gredzenu. Nevarēja būt vairs nekādu šaubu, ka tās bija laulības, par kurām vecais bruņinieks bija runājis ar savu sievu.

Otons iemērca roku svētītā ūdens traukā un, pielicis valgos pirkstus pie pieres, pārmeta krusta zīmi.

Acumirklī, kā uz burvja mājienu, viss izgaisa: bīskaps, jaunais pāris, vecāki un baznīcēni. Lāpas izdzisa, baznīca nodrebēja, it kā mirušie, atgriezdamies savos kapos, to satricinātu visos pamatos. Nodārdēja pērkona grāviens, cauri baznīcai izšāvās zibens un Hermanis, it kā to būtu ķēris zibens, bez samaņas saļima uz akmens klona.

Otons veikli piesteidzās pie tā, un tā kā viņa lāpa jau grasījās nodzist, viņš uzcēla biedru sev plecos un mēģināja to aiznest. Šai brīdī sveķainais zars beidza degt. Otons aizmeta to tālu projām un lūkoja aizsniegt durvis; bet tumsa bija tik bieza, ka tas viņam neizdevās un viņš vairāk nekā pusstundu maldījās no vienas kolonnas uz otru. Sviedri viņam lija aumaļām un mati stāvēja stāvus, iedomājoties velnišķīgos māžus, ko viņš nupat bija redzējis. Beidzot viņš atrada meklētās durvis.

Tai brīdi, kad viņš spēra kāju klostera pagalmā, tas izdzirda varākas balsis saucam viņu un Hermani vārdā. Tai pašā acumirkli pils logos atmirdzēja zaru lāpas. Drīz vien dažas parādījās pie trepēm un pavīdēja jau klostera velvēs. Saņēmis visus savus spēkus, Otons skaļi iekliedzās un bez samaņas nokrita līdzās Hermanim.

Strēlnieki aiznesa abus jaunos cilvēkus sardzes telpā, kur tie drīz vien atvēra acis. Hermanis ar Otonu abi izstāstīja, kas tiem bija atgadījies. Vecais strēlnieks, izdzirdis pērkona grāvienu, kas nebija nācis no negaisa mākoņa, tūdaļ bija pamodinājis gulētājus un visi kopā devušies meklēt jaunos dēkaiņus, kurus, ka mēs jau redzējām, tie atrada abus vienā un tai pašā stāvokli.

Gulēt neviens vairs nevarēja un līdz ar rītausmu strēlnieku pulciņš klusu atstāja Vindekas pils drupas un devās uz Klēvi, kur nonāca pulkstens deviņos no rīta.

Strēlnieku šaušanas sacīkstēm vajadzēja notikt līdzenumā, kas aizstiepās no Klēves pils līdz Reinas krastam. Pils pusē bija uzcelta estrāde valdniekam un viņa svītai, bet otrā pusē un gar krastu bija jau novietojušies visu apkārtējo ciemu ļaudis, priecādamies par priekšā stāvošajām sacensībām, jo vairāk tāpēc, ka šīs dienas uzvarētājs nāca no vienkāršās tautas vidus. Vienā laukuma malā jau gaidīja pulciņš strēlnieku, kas bija ieradušies no citiem Vācijas apvidiem, bet otrā atradās mērķis, kurā vajadzēja trāpīt no simts piecdesmit soļiem. Tas bija balts koka vairogs ar melnu punktu vidū, ap kuru bija apvilkti divi riņķi — sarkanā un zilā krāsā.

Pulkstens desmitos atskanēja trompešu skaņas: pils vārti atvērās un pa tiem izjāja grezni ģērbies jātnieku pulks, kura priekšgalā jāja Klēves valdnieks Ādolfs, princese Helēna un Rābenšteinas grāfs. Kaut gan no pils līdz pļavai nebija vairāk par pusjūdzi, viņus pavadīja liels pulks pāžu un sulaiņu, kas visi bija jāšus un, sekodami saviem kungiem pa šauro ceļu, kas veda no kalna lejā, tie izvērtās garā rīdzē, kas izskatījās pēc raibas čūskas, kura dodas uz upi dzesēt slāpes.

Tai brīdī, kad svētku karalis un karaliene parādījās estrādē, no visām pusēm atskanēja jūsmīgi piekrišanas saucieni. Kad viņi jau bija ieņēmuši savas vietas, vienīgi Otons vēl nebija atvēris muti sveicienam, tik dziļi viņš bija nogrimis jaunās princeses Helēnas mēmā apbrīnā.

Un patiesi viņa bija viens no visbrīnišķīgākajiem radījumiem, kādi vien var rasties Ziemeļvācijā, kur tik bieži sastop gaišmataino, maigo sievietes tipu. Līdzīgi stādiem, kas uzauguši ēnā un savas saknes stiepj dziļi valgajā zemē, Helēnai varbūt trūka to spilgto jaunības krāsu, kas izraisās karstākā saulē, bet toties atkal viņā bija viss tas vijīgais maigums, kāds piemīt tām skaistajām ezerrozēm, kas uz brīdi iznirst no ūdens, lai palūkotos visapkārt un ari piedalītos dzīvības svētkos, bet kas, krēslai iestājoties, aizveras un nakti dus nolīkušas uz lielajām apaļajām lapām, kas līgodamās uz saviem neredzamajiem kātiem tās šūpo un ieaijā. Viņa jāja tūdaļ aiz sava tēva un viņai sekoja Rābenšteinas grāfs, kuram, kā ļaudis melsa, bija izredzes drīz vien kļūt par tās līgavaini. Aiz viņiem nāca pāži, nesdami uz sarkana samta spilvena uzvarētāja godalgošanai domāto strēlnieka cepuri. Beidzot prinča Ādolfa virsnieki ieņēma viņiem norādītās goda vietas uz estrādes un, kad princese Helēna ar graciozu galvas mājienu bija atbildējusi uz viņai domātiem klusiem apbrīnas saucieniem, viņas tēvs deva zīmi sākt.

Pavisam bija sapulcējušies aptuveni simts divdesmit strēlnieku un sacīkšu noteikumi bija šādi:

tiem, kuri pirmajā gājienā netrāpītu baltajā vairogā, bija tūdaļ jāizstājas no sacīkstēm;

tiem, kuru bultas otrā gājienā paliktu ārpus sarkanā riņķa, ari bija liegts vēl turpmāk piedalīties.

šādā ceļā drīz vien novērsa lieko drūzmēšanos starp cīnītājiem un panāca to, ka gadījuma pēc par uzvarētāju netiktu atzīts kāds vidusmēra strēlnieks.

Tiklīdz zīme bija dota, strēlnieki uzvilka savus lokus un uzlika tiem bultas. Visi bija pierakstīti alfabētiskā kārtībā, herolds izsauca vārdus, izsauktie nāca, nostājās un izšāva savas bultas.

Pirmajā gājienā no ierindas izkrita kādi divdesmit strēlnieki. Nokaunējušies un ļaužu izsmiekla pavadīti, tie atkāpās kādā nožogojumā, kur viņiem drīz vien pievienojās pārējie zaudētāji.

Otrā gājienā izkritušo skaits bija vēl lielāks, jo tā kā uzdevums kļuva aizvien grūtāks, zaudētāju skaits palielinājās. Beidzot pēc trešā gājiena par godalgu sacentās vairs tikai vienpadsmit strēlnieki, starp kuriem bija Francis, Hermanis un Otons. Tā bija labāko strēlnieku izlase no Strasburgas lidz Nimburgai. Tagad interese dubultojās un ari tie strēlnieki, kas vairs nevarēja piedalīties sacīkstēs, aizmirsdami savu neveiksmi, ar vislielāko uzmanību sekoja sacīkšu norisei, piesaukdami visus svētos, lai laime, kas tiem bija pagājusi secen, būtu labvēlīgāka pret kādu savpusieti, brāli vai draugu.

Tagad atlikušie strēlnieki paši savā starpā vienojās, kā izdarāma vēl ceturtā sijāšana. Katrs strēlnieks, kura bulta neķers melno punktu, izslēdzams no sacīkšu turpinājuma. Izkrita septiņi. Francis ar Hermani bija iešāvuši melnajā laukumā lielo pusi uz vidu, bet Otons ar Mildāru pašā vidū.

Šis Mildārs, kuru mēs pirmo reizi pieminam, bija grāfa Rābenšteina strēlnieks un viņa slava bija pazīstama visgar Reinai, beidzot ar to vietu, kur viņa pazūd Utrehtas kāpās, un sākot no tās vietas, kur viņa kā mazs strautiņš iztek no Sentgotarda masīva. Francis un Hermanis, kas centās uzturēt savu labo slavu, jau sen bija vēlējušies satapties ar šo bīstamo pretinieku, ar ko tos vienmēr tītināja. Spriedums bija kritis un virsroku bija paturējis Mildārs, kura laurus vienīgi vēl Otons varēja apstrīdēt.

Jo mazāks kļuva strēlnieku skaits, jo vairāk pieauga skatītāju interese. Tagad visu acis vērās uz atlikušajiem četriem strēlniekiem. Trīs no tiem bija pazīstami kā šāvēji, kas ne vienu reizi vien bija guvuši godalgas, bet ceturto, visjaunāko, nepazina neviens. Ikviens prasīja pēc viņa vārda un uzzināja vienīgi to, ka viņš pats sevi saucot par strēlnieku Otonu.

Pēc alfabētiskās kārtības pirmajam bija jāšauj Francim. Viņš nostājās uz līnijas, ko apzīmēja zāļu vija, izmeklēja savu labāko bultu, pacēlis loku, notēmēja ar vislielāko uzmanību un atlaida stiegru: bulta ieurbās melnajā plankumā ap vidu. No visām pusēm atskanēja piekrišanas saucieni. Francis atgāja sāņus, lai dotu vietu saviem biedriem.

Otrais pienāca Hermanis, sagatavojās tikpat rūpīgi kā iepriekšējais šāvējs un sasniedza tos pašu rezultātu.

Tagad bija Mildāra kārta. Visdziļākajam klusumam valdot, viņš nostājās savā vietā, ar vislielāko rūpību izmeklēja no savas bultu maksts vajadzīgo bultu, pasvārstīja to uz sava pirkstgala, lai redzētu, vai dzelzs smaile nav smagāka par piesaknes ziloņkaula apdari. Tad, apmierināts ar šo pārbaudi, viņš uzlika bultu uz stiegras. Šai brīdī piecēlās viņa labvēlis grāfs Rābenšteins un izvilka no ķešas maku pilnu ar zeltu un teica:

— Miidār, ja tu trāpīsi tuvāk vairoga centra naglai, šis maks būs tavs.

Un viņš nosvieda maku, kas noripoja strēlniekam pie kājām. Bet Mildārs bija tā aizņemts, ka, likās, nemaz neievēroja, ko viņa kungs tam teica, un pat nepaskatījās, kad naudas žūksnis šķindēdams nokrita tam līdzās. Visu acis pievērsās zelta gabaliem, kas zīda tīkliņā mirdzēja zālē, tad atkal visa uzmanība tika veltīta Mildāram.

Grāfs Rābešteins nebija vīlies savās cerībās: Mildāra bulta ieurbās vairoga koka naglā, tā trāpīdama mērķi pašā vidū. Viens kliedziens atskanēja no visu lūpām un grāfs Rābenšteins priekā plaukšķināja. Turpretī Helēna tik stipri nobāla, ka viņas tēvs bažīgi apvaicājās, vai viņa nejūtoties vesela. Par atbildi princese smaidīdama pakratīja savu blondo galviņu un princis Ādolfs apmierināts atkal pievērsās sacīkstēm. Mildārs savāca savus zelta gabalus.

Atlika vēl Otons, kurš pēc alfabēta stāvēja pēdējā vietā un kuram pēc Mildāra lieliskā šāviena nebija vairs nekādu izredžu. Bet arī viņš bija pasmaidījis, tāpat kā princese un no šā smaida bija redzams, ka viņš sevi vēl neuzskatīja par uzvarētu.

Vislielāko interesi šai veiklības sacīkstē izrādīja Francis un Hermanis. Paši uzvarēti, viņi tagad visas cerības lika uz savu jaunāko biedru. Viņiem gan nebija zelta kā Rābenšteinas grāfam, ko nomest Otonam pie kājām, un tie piegājuši, paspieda viņam roku.

— Domā par Ķelnes strēlnieku godu, — viņi tam teica, — kaut gan, patiesību sakot, mēs nezinām, kā tu to vēl labāk varētu aizstāvēt.

— Lai izrauj Mildāra bultu, — teica Otons, - un es iešaušu savu tai pašā caurumā.

Paši savām ausīm neticēdami, Hermanis ar Franci saskatījās. Bet Otons izteica savu priekšlikumu tik nosvērtā un mierīgā balsī, ka Hermanis ar Franci, pazīdami Otona veiklību, nešaubījās, ka viņš ari izdarīs to, ko nule bija teicis. Tā kā šai brīdī visapkārt visi skali Čaloja, viņi ar zīmi lūdza atļaut tiem rimāt un pamazām iestājās klusums. Tad Hermanis, pagriezies pret estrādi, kur sēdēja Klēves valdnieks, skaņā balsī izteica Otona lūgumu. Kaut arī taisnīgs, šis lūgums visiem likās tik neparasts, ka tūdaļ tika atbalstīts. Šoreiz tas bija Mildārs, kurš smaidīja, jo viņš šaubījās, ka šāda lieta maz būtu iespējama.

Otons tagad nolika zemē savu cepuri, loku un bultas un lēniem soļiem aizgāja apskatīt Mildāra šāvienu. Viss bija tā, kā to saucējs bija teicis. Mildārs, kurš sekoja Otonam, pats izrāva savu bultu. Francis ar Hermani arī gribēja izraut savējās, bet Otona skatiens tos atturēja. Viņi saprata, ka viņu jaunais biedrs vēlējās, lai to bultas atvieglotu viņam tēmēšanu, un piekrītoši pamāja. Tad Otons noplūca mazu lauku margrietiņu un iesprauda Mildāra bultas iesistā caurumā, lai pēc šā mazā, baltā punktiņa uz melnā fona varētu labāk tēmēt. To izdarījis, viņš atgriezās savā vietā bez bravūras, bez pazemības, jo apzinājās — kaut arī godalga nāktu cita rokās, viņš tomēr par to būtu cīnījies līdz galam un varētu atkāpties bez kauna.

Nonācis izejas punktā, viņš brīdi nogaidīja, kamēr visi bija ieņēmuši savas vietas. Kad atkal iestājās klusums, Otons satvēra loku, tad, likās, uz labu laimi paņēma bultu, kaut gan uzmanīgs vērotājs varēja redzēt, ka tā tika rūpīgi izmeklēta, tad viņš atmeta atpakaļ savus garos matus, kas » tam, pēc loka liecoties, bija pārkrituši pāri pierei, un mierīgs, smaidošs kā Apolons viņš uzlika bultu uz loka. Lēni Otons pacēla loku vienā augstumā ar acīm un mērķi, atvilka labo roku atpakaļ, kamēr stiegra gandrīz vai pieskārās plecam, vienu brīdi palika kā no akmens izcirsts nekustīgi stāvam. Tad pazibēja bulta un margrietiņa melnajā laukumā bija pazudusi. Otons bija turējis doto solījumu un iešāvis bultu mērķī Mildāra bultas vietā.

No visu mutēm atskanēja izbrīnās sauciens, lieta likās pārāk neticama. Otons pagriezās pret zemes valdnieku un viņam palocījās. Princese Helēna nosarka aiz prieka, bet Rābenšteins — aiz piktuma.

Tagad piecēlās Klēves Ādolfs un paziņoja, ka, sākot ar So bridi, viņš uzskata abus par uzvarētājiem, kuriem izsniegs divas godalgas: vienu — viņa meitas darināto strēlnieka cepuri, bet otru — zelta ķēdi, ko valdnieks nēsāja ap kaklu. Tomēr, tā kā ši sacensiba veiklibā viņu un visu sabiedrību esot ieinteresējusi visaugstākā mērā, viņš liekot priekšā abiem pretiniekiem izvēlēties pēc pašu patikas vēl pēdējo pārbaudi, kas abiem būtu pieņemama. Mildārs un Otons pieņēma šo noteikumu un, likās, paši to būtu prasījuši, ja valdnieks nebūtu nācis ar savu priekšlikumu. Bet pūlis, priecādamies, ka interesantā sacīkste vēl turpināsies, sajūsmā applaudēja, pateikdamies princim par viņa devību.

Pēc alfabētiskās kārtības Mildārs pirmais varēja izvēlēties pēdējās pārbaudes veidu. Viņš nogāja upmalā, nogrieza divas vītola klūdziņas, iesprauda vienu no tām pusatstatumā no iepriekšējā mērķa un, atgriezies pie līnijas, to ar bultu pāršāva. Bet Otons izdarīja to pašu ar otru klūdziņu.

Tagad bija viņa kārta.

Viņš izņēma divas bultas: vienu no tām aizbāza aiz jostas, bet otru uzlika uz loka un izšāva tā, ka bulta gaisā aprakstīja loku, tad tai bridi, kad pirmā gandriz vai vertikāli krita lejā, viņš ar otru to pāršāva vidū pušu.

Tas pat Mildāram likās tik neticami, ka viņš atzinās, ka vēl nekad neesot vingrinājies šādos sasniegumos, turēdams to par pilnīgi neiespējamu. Viņš atzina sevi par uzvarētu un atļāva savam pretiniekam izvēlēties vai nu princeses Helēnas izrakstīto strēlnieka cepuri, vai Klēves valdnieka Ādolfa zelta ķēdi.

Otons izvēlējās cepuri un, pūļa gaviļu sveikts, gāja un nometās uz viena ceļa princeses Helēnas priekšā.