Strelnieks Otons

VI

Kad Otons piecēlās, greznots ar iegūto balvu, viņa seja staroja priekā un laimē. Helēnas mati bija gandriz vai pieskārušies viņa cirtām, to elpa bija saplūdusi vienkopus. Un tā bija pirmā reize, kad viņš izjuta jaunas sievietes lūpu dvesmu.

Viņa zaļais strēlnieka kamzolis tik lieliski piekļāvās slaidajam, vijīgajam augumam, viņa acis tik spoži mirdzēja pirmās uzvaras lepnumā un savas laimes brīdī viņš bija tik skaists, ka Klēves Ādolfs tūdaļ aptvēra, cik izdevīgi viņam būtu iegūt sev šādu kalpotāju. Tāpēc, vērsdamies pie jaunā cilvēka, kurš pašreiz taisījās nokāpt pa trepēm, viņš teica:

— Es ceru, manu jauno meistar, ka mēs tik drīz vēl nešķirsimies.

— Jums atliek tikai pavēlēt, — atbildēja jaunais cilvēks.

— Kāds ir jūsu vārds?

— Mans vārds ir Otons.

— Nu labi, Oton, — turpināja princis, — tā kā jūs esat ieradies manos svētkos, jūs mani pazīstat. Ziniet, ka mani kalpi un sulaiņi mani uzskata par labu kungu. Vai jūs esat kaut kur saistījies?

— Es esmu brīvs, monsieur.

— Vai jūs gribētu iestāties manā dienestā?

— Par ko? — jautāja Otons.

— Nu par to, kas, kā man šķiet, jūsu stāvoklim un jūsu mākai vislabāk piemērots — par strēlnieku.

Otons pasmaidīja, bet šis smaids nekā neizteica tiem, kas viņā redzēja tikai strēlnieku. Viņš gribēja jau dot savam stāvoklim piemērotu atbildi, kad pēkšņi pamanīja princesi Helēnu skatāmies uz viņu ar tādām bažām acīs, ka vārdi tam sastinga uz lūpām. Tai pašā mirklī viņa lūdzoši sakļāva rokas. Otons juta, ka šā pirmā mīlas stara spožumā izkūst viss viņa lepnums un, pagriezies pret princi, viņš teica:

— Es pieņemu.

Prieka gaišums pārslīdēja Helēnas sejai.

— Labi, tas ir nokārtots, — teica princis, — sākot no šis dienas jūs skaitāties manā dienestā. Ņemiet Šo maku, tā ir jūsu rokasnauda.

— Pateicos, monsieur, — atbildēja Otons smaidīdams,— man vēl ir manas mātes mantojums. Kad man tā vairs nebūs, es lūgšu jūs izsniegt man pelnīto algu. Bet tā kā jūs esat tik labvēlīgs, es izlūgtos no jums vienu žēlastību.

— Kādu?

— Līdz ar mani pieņemt to krietno puisi, kuru jūs redzat tur lejā uz loka atspiedušos stāvam. Viņu sauc par Hermani un tas ir krietns biedrs, no kura es negribu šķirties.

— Labi, — atteica valdnieks, — ej un piedāvā viņam manā vārdā tos pašus noteikumus, kādus es piedāvāju tev. Ja viņš tos pieņem, nodod viņam šo maku, kuru tu negribi pieņemt, viņš varbūt nebūs tik lepns kā tu.

Otons palocījās valdniekam, nokāpa no estrādes un aiznesa Hermanim valdnieka piedāvājumu līdz ar pilno maku. Strēlnieks ar prieku un pateicību pieņēma kā vienu, tā arī otru, un tūdaļ abi jaunie ļaudis ierindojās prinča svītā.

Šoreiz valdnieks vairs nesniedza roku savai meitai. Pēc ši goda bija prasījis grāfs Rābenšteins un to bija ari dabūjis. Augstmaņu pulkam bija jāiet daži soļi ar kājām lidz tai vietai, kur stāvēja viņu zirgi. Princeses Helēnas zirgu pieskatīja vienkāršs zirgu puisis, jo pāžs, kam vajadzēja pieturēt princesei kāpsli, bija pārāk ilgi aizkavējies skatītāju pūlī, kurp to bija aizvedusi viņa ziņkārība.

Otons redzēja, ka pāža nav, un aizmirsdams, ka tā viņš var pats sevi nodot, pasteidzās to aizvietot, kaut gan pāža pienākumus drīkstēja izpildīt tikai augstas kārtas jaunekļi.

— Tā liekas, mans jaunais meistar, — teica grāfs Rābenšteins, to ar roku atbīdīdams, — ka, izcīnīdams uzvaru, tu esi aizmirsis savu stāvokli. Šoreiz mēs tev šo pārsteidzību vēl piedodam — tava labā nodoma dēļ.

Otonam likās, ka zibens būtu nošJķīdis tam gar acīm, tik strauji asinis sakāpa viņam galvā, bet viņš saprata, ka teikt vienu vārdu nozīmētu sevi pazudināt, tāpēc viņš palika mēms un kluss. Helēna ar siltu skatienu viņam pateicās. Starp šīm abām jaunajām sirdīm, kas tikai pirmo reizi viena otru redzēja, jau bija nodibinājušās tik dziļas un draudzīgas saites, it kā sen jau būtu rada.

Pāža zirgs bija palicis brīvs un kalps to veda pie pavadas. Valdnieks ievēroja brīvo zirgu, aiz kura nāca Hermanis ar Otonu.

— Oton, — viņš prasīja, — vai tu proti jāt?

— Jā, monsieur, — tas smaidīdams atbildēja.

— Labi, tad sēdies pāža zirgā, uzvarētājam neklājas iet kājām.

Paklausīdams un pateikdamies, Otons nolieca galvu. Tad, piegājis pie

zirga un nemaz nelietodams kāpšļus, viņš tik eleganti uzsēdās zirgā, ka tūdaļ bija redzams: jāšanas māksla viņam ir tikpat labi pazīstama kā tā, kuru viņš nupat bija parādījis.

Kavalkāde turpināja savu ceļu uz pili. Pie lielajiem ieejas vārtiem Otons augšā ievēroja ģērboni, kurā bija iecirstas un uzzīmētas Klēves dzimtas emblēmas: zem zilas debesu aploces zaļganā jūrā peldošs sudraba gulbis. Viņš atcerējās, ka ar šo gulbi saistījās kāda sena Klēves nama leģenda, kuru tas savā bērnībā bieži bija dzirdējis stāstām. Virs vārtiem pacēlās liela un masīva virsbūve, tā saucamais Beatrises balkons, bet starp vārtiem un balkonu bija izcirsta kāda XIII gadsimta skulptūra, kurā bija redzams gulbis, kas vilka laivu ar tajā dusošu bruņinieku. Šī heraldiskā figūra bija redzama daudzās vietās un patīkami atšķīrās no modernās ornamentācijas pils jaunākā laika piebūves.

Visa pēcpusdiena pagāja dzīrēs. Otons kā uzvarētājs, protams, bija šodien uzmanības centrā un, kamēr hercogs sarīkoja saviem viesiem lepnu banketu, Otona biedri arī no savas puses sarīkoja svētkus, kuru karalis bija Otons. Vienīgi Mildārs tajos nepiedalījās.

Nākamajā dienā pēc prinča pavēles Otonam atnesa strēlnieka tērpu. Otons apskatīja atnesto livreju, kas, kaut arī militāra parauga, tomēr bija un palika dienesta tērps. Bet tad, iedomādamies princesi Helēnu, viņš saņēmās, novilka savas Ķelnē iegādātās drēbes un apvilka šīs, kuras tam turpmāk bija jāvalkā.

Ar šo dienu sākās viņa dienests — kā sargam torņos un galerijās. Pienāca Otona kārta un jaunajam strēlniekam bija jāstāv sardzē uz terases pils logu priekšā. Viņš pateicās debesīm par šo laimi, jo cerēja kādā no logiem, kas bija atvērti, lai saule iespīdētu istabās, ieraudzīt Helēnu.

Viņa cerības nebija to vīlušas: drīz vien parādījās Helēna ar savu tēvu un grāfu Rābenšteinu. Viņi apstājās un noskatījās uz jauno strēlnieku, kuram likās, ka augstie kungi žēlīgi sarunājās par viņu. Tā ari bija. Klēves valdnieks Ādolfs norādīja grāfam Rābenšteinam uz viņa jaunā kalpotāja iznesīgo stāju, bet grāfs Rābenšteins aizrādīja princim, ka šis viņa jaunais kalpotājs, par apsmieklu visiem Dieva un cilvēka likumiem, nēsā garus matus kā kaut kāds augstmanis. Viņam tos vajadzētu valkāt īsi apcirptus, kā tas pienākas zemas kārtas cilvēkiem. Helēna gan lūkoja kaut ko iebilst, lai pasargātu no dzirklēm sava jaunā protežē gaišās cirtas, bet Klēves valdnieks, stingrs augstākās kārtas priekšrocību aizstāvis, tūdaļ atzina sava nākamā znota taisnīgo iebildumu, ka pārējie strēlnieki varētu sākt žēloties, ja uz Otonu netiktu attiecināti tie paši noteikumi, kuriem bija padoti visi citi.

Otons nevarēja ne iedomāties, kāds liktenis šajā brīdī jau apdraudēja šo dižciltīgo galvasrotu, ko viņa māte tā mīlēja. Viņš staigāja šurp un turp gar logiem, pamezdams ilgu pilnu skatienu pils iekšējās telpās, kur dzīvoja tā, ko viņš jau mīlēja ar visu sirds dedzību: tie bija sapņi par laimi un atriebšanās plāni, kas apvija viņa dvēseli kā nāviga čūska apvij koku, kas lepojas ar brīnišķīgiem augļiem. Laiku pa laikam atmiņas par tēva dusmām aptumšoja viņa pieri un kā draudīgs mākonis nogūlās starp viņa mīlas austošo rītu un viņa nākotni.

Nākdams no sardzes maiņas, Otons sastapa pils bārdskuvi, kas to jau gaidīja: grāfs bija to sūtījis, lai viņš nogrieztu Otonam matus.

Bārdskuvim nācās divreiz atkārtot Otonam Šo pavēli, jo, nespēdams tik drīz atraisīties no savas nesenās spožās pagātnes atmiņām, viņš nespēja ticēt, ka šāds rīkojums varētu attiekties tieši uz viņu. Bet labi pārdomājot* viņš saprata, ka prinča prasība ir gluži dabiska: valdnieka acis Otons bija tikai vienkāršs strēlnieks, varbūt drusku veiklāks nekā citi, bet veiklība nepacēla dižciltīgo kārtā un vienīgi dižciltīgajiem bija tiesība nēsāt garus marus. Otonam tikai atlika vai nu atstāt pili, vai paklausīt.

Jaunie augstmaņi sai sava stāvokļa pazīmei piešķīra tik lielu nozīmi, ka Otons tiešām nezināja, ko darīt: viņam likās, ka sava un arī savas ģimenes goda dēļ viņš nedrīkstēja pieļaut šādu pazemojumu, jo, pirmkārt, pēc tam viņš Helēnas acīs būtu tikai vienkāršs strēlnieks, un labāk bija aiziet no tās, nekā viņas priekšā būt pazemotam. Viņš vēl nebija izšķīries, kad tam garām pagāja valdnieks ar Helēnu pie rokas.

Otons paspēra soli uz priekšu un princis, redzēdams, ka jaunais cilvēks vēlas ar viņu runāt, apstājās.

— Monsieur, — teica jaunais strēlnieks, — piedodiet, ka uzdrošinos griezties pie jums ar tādu jautājumu: vai patiesi pēc jūsu pavēles šis cilvēks ir ieradies nogriezt man matus?

— Nu, protams, — valdnieks izbrīnījies atteica. — Kāpēc tu vēl jautā?

— Tādēļ, ka jūs, uzņemdams mani savā strēlnieku pulkā, man par šo noteikumu nekā neminējāt.

— Protams, es par to tev nekā neteicu, — atbildēja princis, — jo nedomāju, ka tu cerēsi saglabāt tādu greznumu, kāds tavam stāvoklim nepiederas. Vai tu esi kāds augstdzimušais, ka gribi nēsāt garus matus kā kaut kāds barons vai bruņinieks?

— Un tomēr, — atteica jaunais cilvēks, izvairīdamies atbildēt uz šo jautājumu, — ja es būtu zinājis, ka jūs prasīsit no manis šādu upuri, es varbūt būtu atteicies no jūsu piedāvājuma, lai cik man būtu bijis žēl to darīt.

— Nu, vēl jau tev ir laiks atkāpties, manu jauno meistar, — atteica princis, kuram šāda zemas kārtas cilvēka neatlaidība sāka jau palikt uzkrītoša. — Tikai liec vērā, ka tas tev nekā daudz nelīdzēs, un pielūko, ka pirmais lielkungs, kura novadu tu pārstaigāsi, neprasa no tevis tādu pašu upuri — bez kāda pretpiedāvājuma.

— Kuram katram citam, izņemot jūs, monsieur, tas būtu viegli iesakāms, bet grūti izdarāms, — atbildēja Otons ar tik nievājošu sejas izteiksmi, ka vaidnieks pabrīnījās, bet princese Helēna nodrebēja. — Es esmu strēlnieks, — viņš turpināja, uzlikdams roku uz savas bultu maksts, — un, kā jūs pats redzat, es nesu aiz savas jostas divpadsmit cilvēku dzīvības.

— Pils vārti ir atvērti, — atbildēja valdnieks, — dari, kā kā tev tīk, ej vai paliec. Ko reiz es esmu pavēlējis, tur nekas nav grozāms, izšķiries pats. Tagad tu zini manus nosacījumus un nevarēsi teikt, ka esmu izvīlis tavu piekrišanu.

— Es esmu izšķīries, monsieur, — atbildēja Otons, godcienīgi palocīdamies, un jau no toņa, kādā viņš to pateica, bija redzams, ka viņš patiesi ir izšķīries.

— Tu aizej? — jautāja valdnieks.

Otons jau atvēra muti, lai atbildētu, bet pirms teikt vārdu, kas to uz visiem laikiem šķirtu no Helēnas, viņam gribējās vēlreiz uz viņu paskatīties: princeses acīs mirdzēja asaras.

Otons to redzēja.

— Tu aizej? — otrreiz jautāja princis, brīnīdamies, ka viņam tik ilgi jāgaida uz sava kalpa atbildi.

— Nē, monsieur, es palieku, — teica Otons.

— Labi, — noteica valdnieks, — es priecājos redzot, ka tu tomēr esi pietiekami prātīgs.

Un viņš turpināja savu ceļu. Helēna neteica ne vārda, bet viņa paskatījās uz Otonu ar tik siltu, pateicīgu skatienu, ka tiklīdz tēvs ar meitu bija aizgājuši, jaunais cilvēks tūdaļ griezās pie bārdskuvja, kas gaidīja viņa atbildi.

— Nu, meistar, — viņš jautri teica, — sāksim!

Un iebīdījis to pirmajā istabā, kuras durvis viņš atrada vaļā, Otons apsēdās un atstāja savu galvu bārdziņa ziņā, kurš sāka savu darbu, uz ko bija aicināts, kaut gan nekā nesaprata no visa tā, ko nupat bija redzējis. Viņš ar tādu sparu ķērās pie darba, ka drīz vien akmens klonu klāja gaišās, sprogainās cirtas, kas pirms piecām minūtēm tik daiļi bija pušķojušas jauna cilvēka seju.

Tad Otons palika viens un, kaut arī bija gatavs padoties katrai Helēnas pavēlei, viņš tomēr nevarēja bez žēluma noskatīties šajās zīdaini mīkstajās cirtās, ar kurām viņa māte tik labprāt mēdza tīksmināties. Pēkšņi viņš izdzirda ejā vieglu troksni un, ieklausījies, pazina jaunās princeses soļus. Kaut gan šis upuris bija ticis nests viņas dēļ, Otonam bija kauns rādīties tai ar noskūtu galvu un viņš steigšus paslēpās aiz kāda priekškara, kas sedza sienā ierīkotu nišu. Tiklīdz tas bija noticis, viņš ieraudzīja Helēnu, kas nāca lēniem soļiem, it kā kaut ko meklētu. Ejot garām istabas vaļējām durvīm, viņa paskatījās iekšā uz grīdu. Tad, palūkojusies visapkārt un redzēdama, ka ir pilnīgi viena, viņa bridi apstājās, paklausījās un, pārliecinājusies, ka neviens to neredz, viņa tikpat uzmanīgi ienāca, pieliecās un, pacēlusi vienu no jaunā cilvēka cirtām, paslēpa to sev uz krūtīm un aizgāja.

Bet Otons aiz priekškara bija nometies ceļos un saņēmis rokas, stāvēja kā pārakmeņojies.

Divas stundas vēlāk un tieši tai bridi, kad to vismazāk varēja sagaidīt, grāfs Rābenšteins lika saviem pavadoņiem sagatavoties, lai nākamā dienā līdz ar viņu varētu atstāt Klēves pili. Par šo negaidīto rīkojumu visi bija ļoti pārsteigti. Bet vēl tai pašā vakarā starp prinča kalpotājiem sāka izplatīties baumas, ka princeses tēvs esot to spiedis dot izšķirošu atbildi. Viņa atbildējusi, ka labāk esot ar mieru iet klosteri, nekā kļūt par grāfa Rābenšteina sievu.