Strelnieks Otons

III

Tomēr landgrāfa nelaime nebija tik liela, kā viņš pats domāja. Otons bija meties straumē, nevis lai meklētu nāvi, bet gan brīvību.

Uzaudzis Reinas krastos, viņš pārāk labi pazina šo draugu, lai no upes nebaidītos, jo bieži bija izmēģinājis savus jaunos spēkus pret viņas teces straujumu. Viņš ienira dzīlē un peldēja zem ūdens, kamēr aptrūka elpa. Kad viņš atkal iznira, barka bija jau tik tālu un nakts bija tik tumša, ka viņa pavadoņiem atlika tikai domāt, ka dzelme to aprijusi.

Otons steidzās drīzāk sasniegt krastu. Nakts bija auksta, viņa drēbes bija piemirkušas un viņam vajadzēja sasildīties un izgulēties. Tāpēc viņš devās uz pirmo mājiņu, kuras logos redzēja spīdam ugunis. Tur viņš teicās esam nomaldījies ceļinieks, un tā kā nebija nosakāms, vai viņa drēbes samirkušas lietū vai upes ūdeņos, viņš neradīja nekādas aizdomas un tika uzņemts ar vāciešiem īpatno, sirsnīgo, diskrēto viesmīlību. Nākamā dienā viņš jau rītausmā atstāja savas naktsmājas un devās uz Ķelni. Bija svētdiena un, tā kā Otons tur nonāca uz dievvārdu sākumu, viņš redzēja visus pilsoņus steidzamies uz baznīcu. Otons sekoja ļaužu pūlim, jo arī viņam gribējās pielūgt Dievu… Vispirms par savu tēvu, par viņa maldiem un vientulību, kādā viņš to bija atstājis… tad par savu klosterī iedzīto māti… un, beidzot, par sevi, jo kaut gan brīvs, viņš tomēr atradās viens un bez atbalsta šinī plašajā pasaulē, no kuras tas līdz šim pazina tikai no dzimtās pils saskatāmo apvārsni. Viņš paslēpās aiz kādas kolonnas, lai netraucēti pielūgtu Dievu: tik tuvu Godesbergai varēja gadīties, ka nejauši kāds augstmanis no vakardienas svētku viesiem to pazītu, vai arī pats Ķelnes arhibīskaps Valerands, kas bija viens no viņa tēva vecākajiem un uzticamākajiem draugiem.

Kad Otons bija pielūdzis Dievu, viņš palūkojās visapkārt un sev par lielu brīnumu ievēroja, ka starp dievlūdzējiem atradās tik daudz visādu tautību strēlnieku, ka pirmajā brīdī tam likās, ka svētā mesa ir noturēta par godu visu strēlnieku aizstāvim svētajam Sebastianam. Viņš par to tūdaļ apvaicājās tuvākajam strēlniekam un uzzināja, ka viņi . visi esot ieradušies uz šaušanas sacīkstēm, ko ik gadus šinī laikā sarīkojot Klēves Ādolfs, viens no bagātākiem un cildenākiem zemes augstmaņiem, kuru pilis paceļas no Strasburgas lidz Nimbergai.

Otons tūdaļ atstāja baznīcu, lūdza norādīt viņam pilsētas labāko drēbnieku un apmainīja savu samtā un zīdā šūdināto uzvalku pret strēlnieku zaļo vadmalas kamzoli ar ādas jostu. Tad viņš sev nopirka vislabāko kļavas koka loku, kādu vien varēja dabūt, izmeklēja sev bultu maksti ar divpadsmit bultām un apvaicājās, kādā viesnīcā visbiežāk mēdz sapulcēties strēlnieki. Uzzinājis, ka tas esot „Zelta_dzērvē", viņš devās uz šo viesnīcu, kas atradās uz Verdingenas ceļa aiz Ērgļu vārtiem.

Viņš atrada tur kopā kādus trīsdesmit strēlniekus jautri padzīvojam. Otons nosēdās starp tiem un, kaut gan neviens viņa nepazina, tomēr pateicoties viņa jaunībai un laipnajam vaigam, viņš tika uzņemts ar prieku. Vispirms jau viņš ieguva piekrišanu teikdams, ka dodoties uz Klēves šaušanas sacīkstēm un vēlētos staigāt šo ceļu kopā ar tik līksmiem un krietniem biedriem. Šis viņa priekšlikums tika pieņemts vienbalsīgi.

Tā kā strēlniekiem bija vēl atlicis trīs dienas laika un svētdiena ir atpūtai veltīta diena, viņi devās ceļā tikai nākamā rītā, iedami gar upes krastu un līksmi tērzēdami par kara un medību piedzīvojumiem.

Tā staigādami savu ceļu, strēlnieki ievēroja, ka Otonam nav spalvas pie cepures, kas ir strēlnieka tērpa nepieciešams piederums, jo ikviens no tiem lepojās ar kāda putna spalvām, kurš kritis par upuri viņu veiklībai, un viņi sāka zoboties par savu jaunizcepto biedru un viņa bultām. Otons smaidīdams atzinās, ka ne loks , ne bultas vēl nav tikuši laisti darbā, bet ka pie pirmās izdevības viņš ar to palīdzību gribot sagādāt savai cepurei tik nepieciešamo rotu. Viņš uzvilka loku. Visi ar interesi gaidīja, kad radīsies izdevība novērtēt viņu jaunā biedra prasmi.

Un izdevības netrūka: kāds krauklis, sēdēdams nokaltušā ozola zarā, ķērca pilnā rīklē, un strēlnieki smiedamies norādīja Otonam uz šo mērķi. Bet jaunais cilvēks atbildēja, ka krauklis esot nešķīsts putns, kura spalvas nav cienīgas greznot brīvstrēlnieka cepuri. Un tā bija taisnība. Tāpēc, arī jautrie ceļotāji apmierinājās ar šo atbildi.

Mazliet tālāk viņi uz kādas augstas klints pamanīja sēžam vanagu, un atkal jauneklis tika mudināts izmēģināt roku. Bet šoreiz viņš atbildēja, ka vanags esot dižciltīgs putns, kuru tikai dižciltīgiem ļaudīm ir tiesības šaut, un ka viņš, zemnieka dēls būdams, nekad neatļaušoties nogalināt šo dižciltīgo putnu uz tik varena siņjora zemes, kāds ir Voringenas grāfs, caur kura novadiem pašreiz veda viņu ceļš. Kaut gan ari šajā atbildē bija sava daļas taisnības un varbūt neviens no strēlniekiem nebūtu uzdrošinājies atļauties sev to, uz ko viņi mudināja Otonu. Tomēr šī atbilde tika uzņemta ar vairāk vai mazāk zobgalīgu smīnu, jo strēlnieki sāka domāt, ka viņu jaunais biedrs, nebūdams drošs par savu veiklību, lūkoja novilcināt to brīdi, kad viņam vajadzētu dot tik neapšaubamu savas veiklības pierādījumu, kā to no viņa prasīja.

Otons it labi bija redzējis un sapratis strēlnieku smaidus, bet viņš izlikās, ka nepiegriež tiem nekādu vērību un turpināja savu ceļu smiedams un jokodams, kad pēkšņi soļus piecdesmit viņiem priekšā no upes niedrām pacēlās dzērve. Otons pagriezās pret tuvāko strēlnieku, kuru viņam bija norādījuši kā vienu no labākajiem šāvējiem, un teica:

— Brāl, man būtu liela patika iegūt manai cepurei kādu no šā putna spalvām. Jūs mūsu vidū esat visveiklākais, dariet man to prieku un nošaujiet to.

— Lidojot? - atjautāja izbrīnījies strēlnieks.

— Bez šaubām lidojot, — turpināja Otons. — Redziet, cik smagi putns ceļas, viņš būs nolidojis tikai desmit soļus, kopš ir pacēlies no zemes, un tas ir tikai puse no bultas lidojuma.

— Šauj, Robert, šauj! — sauca pārējie strēlnieki.

Roberts pamāja ar galvu, it kā likdams saprast, ka viņš piekrīt vispārējam uzaicinājumam, gan vairāk padodamies cienījamās strēlnieku brālības statūtiem, nekā cerēdams uz izdošanos. Tomēr viņš, cik spēdams, notēmēja ar vislielāko rūpību. Bulta, kuru vadīja spēcīga roka un ievingrinājusies acs, atrāvās no loka, visu skatienu pavadīta, tik tuvu aizlidoja garām putnam, ka tas izgrūda baiļu kliedzienu, uz ko strēlnieki atbildēja ar līksmiem saucieniem.

— Labi šauts, — noteica Otons. — Tagad, Hermani, — turpināja viņš, pagriezies pret strēlnieku pa kreisi, — jūsu kārta.

Vai nu strēlnieks, pie kura viņš vērsās, bija šo uzaicinājumu gaidījis, vai arī viņu aizrāva dotais piemērs: kad Otons to uzrunāja, viņš jau bija gatavs, un otra bulta, tikpat veikla un žigla kā pirmā, traucās pakaļ bēglim, kas no jauna iekliedzās, dzirdam nosvilpjam un noskrienam garam gandrīz vai sprīža atstatumā šo otro nāves vēstnesi. No jauna atskanēja strēlnieku aplausi.

— Un tagad ir mana kārta, — noteica Otons.

Visu skatieni pagriezās uz viņa pusi: kaut gan dzērve vēl nebija ārpus šāviena, tomēr atstatums jau bija diezgan prāvs. Tverdama ar saviem platajiem spārniem pietiekami daudz gaisa, tā devās projām ar tādu ātrumu, ka viņai drīz vien vajadzēja atrasties drošībā. Otons bez šaubām to visu bija it labi apsvēris, jo tikai tad, kad viņš bija pienācīgi novērtējis atstatumu, jauneklis lēni un uzmanīgi pacēla bultu pret putnu. Kad tas bija izdarīts, viņš, kā dara angļu strēlnieki, atvilka auklu gandrīz aiz galvas, tā kā viņa loks saliecās līdzīgi kārklu klūdziņai. Vienu mirkli Otons palika kā statuja nekustīgi stāvam, tad atskanēja viegla švīkoņa, jo bulta bija aizskrējusi tik ātri, ka neviens nebija spējis to saskatīt. Visu acis pievērsās putnam, kas sastinga it kā neredzama zibens trāpīts, tad cauršauts gāzās zemē no tāda augstuma, ka grūti bija iedomāties, kā tur kāda bulta vēl varētu trāpīt.

Strēlnieki stāvēja vaļējām mutēm: tāds sasniegums viņiem pašiem šķita neiespējams. Bet Otons, kurš bija apstājies, lai noskatītos šāviena rezultātu, redzēdams putnu krītam, tūdaļ devās pie tā, nepiegriezdams biedru pārsteigumam nekādu vērību. Nonācis pie dzērves, viņš tai no kakla izrāva smalkās, lokanās cekuliņu spalvas un piesprauda tās pie savas cepures. Pa to laiku strēlnieki izmērīja distanci: putns bija nokritis pēc trīssimt divdesmit soļiem.

Tikai šoreiz neatskanēja neviens piekrišanas sauciens: strēlnieki, klusu ciezdami, saskatījās, būdami pārsteigti par šādu veiklību. Tad, kā mēs jau teicām, viņi izmērīja distanci un, kad Otons beidza greznot savu cepuri ar tik brinišķīgā kārtā iegūtām spalvām, abi iepriekšējie šāvēji, Francis un Hermanis, sniedza viņam roku, bet ar tik cienīgu atturību, kas nepārprotami liecināja, ka viņi to tagad uzskata nevien par savu biedru, bet arī par savu meistaru.

Mūsu ceļinieku bars, kurš Voringenā bija apstājies tikai tādēļ, lai ieturētu brokastis, ap pulkstens četriem nonāca J pilsētā. Ar steigu tika paēstas pusdienas, jo trīs jūdzes sāņus no J. atradās Kalnu klints baznīca un ticīgie strēlnieki negribēja paiet tai garām, to neapmeklējuši. Otons, kas bija piesavinājies visas savu jauno biedru paražas, devās līdzi šai ekskursijā un pret vakaru viņi nonāca pie svētās klints, kas bija milzīgs baznieveidīgs akmens bluķis.

Senos laikos šī klints patiesi bija bijusi pirmā kristīgo baznīca, ko Reinas krastā bija licis celt kāds ģermāņu virsaitis. Virsaitis mira kā svētais un atstāja septiņas skaistas, tiklas meitas, kurām uzlika par pienākumu pie viņa kapa lūgt Dievu.

Tie bija lielās tautu staigāšanas laiki. Nepazīstamas mežoņu ciltis, kā neredzamas varas trenktas, nokāpa no Āzijas augstienēm, lai nāktu un pārveidotu Eiropas seju. Atilla, kuru kāda briežu māte bija izvedusi cauri

Meotīdas purvājiem, virzījās uz Vāciju, un viņam pa priekšu traucās bailes, ko visiem iedvesa viņa vārds. Pati Reina nobijās no šīs mežonīgās tautas soļiem un ar steigu vēla savus ūdeņus uz jūru, kā milzu čūska drebēdama visā savā garumā. Drīz vien huņņi jau bija nonākuši upes labajā krastā un tūdaļ pa visu apvārsni uzliesmoja ugunsgrēku blāzmas, sākot no „Colonia Agrippina" (Ķelne) līdz pat „Aliso" (Vesela). Briesmas bija klāt, jo bija ieradies ienaidnieks, no kura nevarēja gaidīt nekādas žēlastības. Nākamā rītā, kad septiņas jaunavas redzēja huņņus iebīdām straumē plostus, ko tie, nocirzdami veselu mežu, naktī bija sasējuši, viņas devās uz baznīcu, nometās ceļos pie tēva kapa un lūdza mirušo, kas viņām dzīvē tik daudz mīlas bija parādījis, apsargāt tās vēl pēc savas nāves.

Visu dienu un nakti tās pavadīja lūgšanās un jau cerēja ka ir glābtas, bet tad rīta ausmā tās dzirdēja barbarus tuvojamies. Ar savu zobenu rokturiem viņi sāka dauzīt baznīcas ozolkoka durvis. Redzēdami, ka tās nepadodas, vieni devās uz ciemu, lai sadabūtu trepes un iekāptu pa logiem, bet citi nocirta resnu egli un nodarinājuši tai zarus, izdauzīja aunu, lai ielauztu durvis. Tā apgādājušies ar visu nepieciešamo, viņi devās atpakaļ uz baznīcu, kur septiņas māsas bija atradušas pēdējo patvērumu, bet tur nonākuši, viņi redzēja, ka nav vairs ne durvju, ne logu. Baznīca stāvēja gan vēl tai pašā vietā, bet tā bija pārvērtusies par masīvu klints bluķi. No šīs masīvās klints iekšienes atskanēja dziesma, klusa, sērīga un maiga, kā neredzamu dvēseļu dziedāšana: tā bija septiņu jaunavu pateicības dziesma Dievam par viņa žēlastību.

Strēlnieki noskaitīja lūgšanu pie klints baznīcas un atgriezās parnakšņot Strumpā.

Nākamajā rītā viņi devās tālāk un diena pagāja bez kādiem starp­gadījumiem, kaut gan pūlis arvien pieauga. No visām Vācijas malām strēlnieki devās uz šiem gadskārtējiem svētkiem, kur kā pirmā godalga šoreiz bija paredzēta samta strēlnieku cepure ar zelta kļavlapu apviju, ko saturēja dimanta spanga. Godalgu vajadzēja pasniegt margrāfa vienīgai meitai, princesei Helēnai, kas palika trīspadsmit gadus veca. Tāpēc arī nebija ko brīnīties, ka veiklie šāvēji pulcējās tik lielā skaitā.

Mazais pulciņš, kas tagad jau bija pieaudzis ļīd[z piecdesmit vīriem, gribēja nokļūt Klēvē nākamā rītā, jo sacīkstēm vajadzēja sākties tūlīt pēc mesas, tas ir, pulkstens vienpadsmitos. Tāpēc strēlnieki nolēma pārnakšņot Kervenheimā. Tai dienā vajadzēja noiet lielu ceļa gabalu, tāpēc arī steigā pabrokastoja un ieturēja pusdienas, tomēr, lai arī kā mūsu ceļotāji piespiedās, kad viņi nonāca pie pilsētas, vārti jau bija slēgti. Tiem cits nekas neatlika, kā pēc iespējas ērtāk pavadīt šo nakti ārpusē. Šim nolūkam tie izvēlējās kādas burvīgā kalnā atrodošās pils drupas, tā saukto Vindeku pili.

Vecais strēlnieks atkal ieteica palikt šinī tornī un apmierināties ar tā pajumti. Visi apstājās, kāds šķīla kramu un, aizdedzinājis sausu egles zaru, iegāja pa vārtiem.

Tagad strēlnieki redzēja, ka jumts ir iegāzies un rēgojās tikai kaili mūri; un tā kā nakti bija sagaidāms lietus, tad visi vienā balsi nolēma doties tālāk līdz galvenai ēkai, atļaudami vecajam strēlniekam palikt turpat. Bet viņš pa otram lāgam atteicās un bija gatavs sekot saviem biedriem, kurp vien tie ietu, nekā palikt viens šādā nakti un šādā apkārtnē.

Pulciņš devās tālāk, bet pa šo īso starplaiku, kas bija uldzis dažas minūtes, ikviens bija nolauzis pa egles zaram un iztaisījis sev kūpošu lāpu, tā kā kalna galotne, kas līdz šim bija tinusies tumsā, pēkšņi kļuva gaiša un gaismas lokā varēja saskatīt tumšo, draudoši drūmo pils masīvu. Jo tuvāk latn nāca strēlnieki, jo vairāk izcēlās tā stāvs ar varenajām kolonnām un zemajām velvēm, kurām pamatakmeni varbūt bija licis pats Kārlis Lielais, kad tas no Pirenejiem līdz pat Batāvijas purviem pavēlēja celt veselu cietokšņu rindu, lai atvairītu normāņu iebrukumus.

Tuvojoties strēlniekiem ar lāpām rokās, līdzšinējie iemītnieki metās bēgt: tie bija pūces un sikspārņi, kas, aplidojuši divus vai trīs riņķus virs nelūgto viesu galvām, spiegdami aizlaidās. Redzot šos putnus un dzirdot viņu baigos kliedzienus, pat visdrošākajiem pārskrēja baiļu trīsas, jo viņi zināja, ka ir briesmas, pret kurām nespēj uzstāties ne skaits, ne drošsirdība. Neskatoties uz visu to, viņi iegāja pirmajā pagalmā un atradās četrstūraina laukuma vidū, ko no visām pusēm iežogoja ēkas. Dažas no tām bija pilnīgi sabrukušas, kurpretī citas atkal saglābājušās tīri labi un dīvaini kontrastēja ar viņu priekšā gulošajām drupām.

Strēlnieki iegāja kādā ēkā, kas tiem likās vispiemērotākā, un drīz vien atradās plašā zālē, kas, acīmredzot, reiz bija kalpojusi kā sardzes telpa. Logu iekšpusē pienkoto slēģu atliekas vēl gluži labi varēja aizsargāt pret visstiprākiein vēja brāzieniem. Visapkārt istabai pie sienām novietotie ozolkoka soli vēl tīri ērti noderēja tam pašam nolūkam, kādam tie bija taisīti. Un, beidzot, milzīgs kamins varēja apgaismot telpu un tos guļot sasildīt. Tas bija viss, ko varēja vēlēties bargai kareivju un mednieku dzīvei rūdīti vīri, kas bija paraduši pavadīt naktis, liekot galvu uz koka saknēm un patveroties zem koka lapotnēm.

Sliktākais bija tas, ka tiem nekā nebija vakariņās. Ceļa gabals bija bijis garš un no pusdienām jau bija pagājis ilgs laiks, bet arī šī bija viena no tam neērtībām, ar kādām strēlniekiem vajadzēja būt apradušiem. Tāpēc viņi sajoza ciešāk savas jostas, sakūra kamīnā gaišu uguni un, tā kā cits nekas neatlika, ko darīt, vismaz krietni sasildījās. Kad ceļotājiem jau sāka nākt miegs, ikviens no viņiem iekārtojās pēc iespējas ērtāk, lai pavadītu nakti. Tomēr pēc vecā strēlnieka padoma, iepriekš lozējot, nozīmēja četrus vīrus, kam pārmaiņus bija jāpaliek sardze, lai pārējie varētu mierīgi dusēt. Loze krita Otonam, Hermanim, Francim un vecajam strēlniekam.

Sardzes maiņa tika nolikta ik pa divām stundām, šai bridi Kervenheimas baznīcas torņa stundenis nosita pusdesmit. Otons stājās sardzē un pēc dažiem acumirkļiem viņš vienīgais bija palicis nomodā starp saviem dusgšajiem biedriem.

Tas bija pirmais mierīgais bridis, kad viņš varēja sakopot savas domas. Pirms trim dienām šai pašā stundā viņš bija lepns un laimīgs, uzņemdams kā viesus Godesbergas pilī apkārtnes dižciltīgākos bruņiniekus. Bet nu, pats nezinādams īsti kāpēc un bez paša vainas, viņš bija zaudējis tēva sirdi, ticis izraidīts uz nezināmu laiku un tagad stāvēja nomodā, sargādams šo neapšaubāmi krietno un godīgo, bet tomēr zemas kārtas ļautiņu miegu, viņš, valdnieka dēls, kas bija radis, ka citi sargā, kamēr viņš dus.

Šādās pārdomās viņa sardzes laiks pagāja ātri. Torņa pulkstenis nosita desmit, pusvienpadsmit, vienpadsmit, bet viņš to gandrīz vai nemaz nedzirdēja un nenotika ari nekā tāda, kas būtu varējis viņu iztraucēt no pārdomām. Beidzot fiziskais nogurums sāka ņemt virsroku pār prāta nomodu, un kad nosita pusdivpadsmit, bija pienācis pēdējais laiks sardzi pārtraukt, jo acis viņam pašas no sevis vērās ciet.

Tāpēc viņš pamodināja Hermani, kuram vajadzēja uzņemties nākamo maiņu.

Hermanis atmodās pavisam sliktā omā: viņš sapņoja, ka ir nošāvis stirnu un pašreiz gatavojas to cept, lai vismaz pa sapņiem ieturētu vakariņas. Viņš pamodās ar tukšu vēderu un bez kādām izredzēm to piepildīt. Tomēr paklausīdams biedra uzaicinājumam, viņš atbrīvoja guļasvietu Otonam un pats stājās sardzē.

Otons apgūlās. Puspievērtām acīm viņš kādu laiciņu vēroja apkārtējo priekšmetu saplūstošās kontūras un Hermani, kas stāvēja pie vienas no kamīna masīvajām kolonnām. Drīz vien viss ietinās it kā pelēkā miglā, kur katra lieta pazaudēja savu formu un krāsu, bedzot viņš aizvēra gurdās acis un ieslīga dziļā miegā.

Kā mēs jau minējām, Hermanis palika stāvēdams pie vienas no abām masīvajām kamīna kolonnām un klausīdamies, kā augstajos torņos gaudo vējš, un dziestošās uguns gaismā lūkodamies telpas vistumšākajos kaktos. Viņa acis pašreiz bija pievērstas kādām durvīm, kas, likās, veda pils iekšējās pils telpās, kad pēkšņi pulkstenis sāka sist pusnakts stundu.

Kaut arī Hermanis nebija no bailīgajiem, viņš tomēr ar savādām izjūtām skaitīja sitienus, aizvien vēl lūkodamies uz to pašu vietu. Nosita vienpadsmit un, divpadsmitajam sitienam dārdot, durvis atvērās un tajās parādījās jauna, skaista, bāla meitene, aiz kuras bija jaušama otras istabas apgaismotā telpa. Hermanis gribēja jau saukt biedrus, bet, it kā uzminējusi viņa noluku, tā pielika pirkstu pie lūpām, it kā pavēlēdama viņam klusēt, bet ar otru roku deva zīmi viņai sekot.