Strelnieks Otons

VII

Astoņas dienas pēc tiem notikumiem, kurus aprakstījām iepriekšējā nodaļā, tieši tai brīdī, kad Klēves Ādolfs jau grasījās piecelties no galda, pils pagalmā iaradās Rābenšteina herolds, atnesdams sava kunga izaicinājumu. Princis paskatījās savā meitā un šinī viņa skatienā izpaudās pārmetums un vienlaikus arī sirsnīgs maigums. Helēna nosarka un nolaida acis. Brīdi klusējis, princis pavēlēja ielaist sūtni.

Herolds ienāca: tas bija kāds jauns dižciltīgais ģērbies grāfa krāsās un ar grāfa ģērboni uz krūtīm. Viņš dziļi palocījās prinča priekšā un pieklājīgā, bet stingrā un noteiktā balsī pieteica karu.

Grāfs Rābenšteins, neminēdams pieteikuma motīvus, izaicināja princi Ādolfu katrā vietā, kur viņš to varētu sastapt, vai tas būtu vīrs pret viru, divdesmit pret divdesmit, pulks pret pulku, nakti vai dienu, kalnā vai lejā.

Princis noklausījās izaicinājumu sēdus, ar cepuri galvā. Kad herolds bija beidzis, princis piecēlās, paņēma no krēsla, kur viņš to bija nometis, savu ar hermelinu greznoto samta mantiju, aplika to heroldam ap pleciem, noņēma no kakla savu smago zelta ķēdi, uzkāra to sūtnim un pavēlēja viņu labi pacienāt, lai, atstādams pili, viņš varētu teikt, ka Klēves princis kara pieteikšanu uzņem tāpat, kā uzaicinājumu uz svētkiem.

Tomēr valdnieka šķietami mierīgā izturēšanās bija maska, lai apslēptu iekšējo nemieru. Viņš jau bija tajos gados, kad bruņas sāk spiest karotāja plecus. Bez tam vēl viņam nebija ne dēla, ne brāļadēla, kam varētu uzticēt savas taisnības aizstāvēšanu.

Atlika vienīgi draugi, bet princis itin labi zināja, ka šajos juku laikos, kur katram bija jāaizstāv vai nu savs, vai ķeizara gods, varēja cerēt vienīgi uz līdzjūtību, bet ne uz reālu atbalstu. Tomēr viņš izsūtīja uz visām pusēm vēstules, aicinādams palīgā draugus un sabiedrotos. Tad viņš nekavējoties ķērās pie pils uzlabošanas, pavēlēja nocietināt vājākās vietas un lika savest pilī pēc iespējas vairāk pārtikas.

No otras puses arī grāfs Rābenšteins bija lietišķi izmantojis tās astoņas dienas, ar kurām viņš bija aizsteidzies savam pretiniekam priekšā. Tāpēc arī dažas dienas pēc kara pieteikšanas, un pirms vēl prinča sabiedrotie bija paspējuši atsteigties tam palīgā, pēkšņi atskanēja sauciens: „Pie ieročiem!" Saucējs bija Otons, kas, uz mūra sardzē stāvēdams, bija pamanījis Nirnburgas virzienā pie apvāršņa paceļamies putekļu mākoni, kurā zibēja ieroči kā dzirkstis dūmu mutulī.

Kaut gan princis nedomāja, ka uzbrukums nāks tik drīz, viņš tomēr bija sagatavojies to kuru katru brīdi saņemt. Viņš lika aizslēgt vārtus, nolaist barjeras un pavēlēja pils aizstāvjiem stāties pie mūriem. Bet princese Helēna devās uz Beatrises kapelu lūgt Dievu.

Kad grāfa Rābenšteina karapulki atradās vairs tikai kādu jūdzi no pils. tas pats herolds, kurš jau reiz bija ieradies sava kunga uzdevumā, atdalījās no karapulka rindām un, trompetista pavadīts, piegāja pie mūriem. Tad trompetists trīs reizes lika skanēt savai taurei un herolds grāfa vārdā vēlreiz izaicināja pašu princi vai kuru katru drošprāti, kas gribētu cīnīties viņa vietā. Triju dienu laikā tas ik rītus varēja ierasties pļavā starp pili un upi, lai sacenstos divcīņā. Ja līdz tam laikam uzaicinājums nebūs pieņemts, herolds piedāvāja izšķirošo kauju. Kad šis otrreizējais izaicinājums bija pieteikts, herolds pienāca pie pils ozola vārtiem un pakāra pie tiem grāfa cimdu, pienaglodams to ar savu dunci.

Par atbildi princis no mūra viņam nometa savējo. Pēc tam, tā kā vakars vairs nebija tālu, abas puses sāka gatavoties: viena uzbrukumam, bet otra — uz aizstāvēšanos.

Atbrīvots no sava sardzes pienākuma un redzēdams, ka pašreiz nedraud nekādas briesmas, Otons no mūra bija nokāpis lejā pilī, kur, staigājot pa pils kalpotāju un strēlnieku telpām, viņam šad un tad bija gadījies kādā ejā sastapt Helēnu. Tādās reizēs jaunā meitene, kaut gan viņa nezināja, ka jaunais strēlnieks bija to redzējis paceļam viņa matu sprogu, arvien nosarka un dažreiz pasmaidīja. Gadījās arī, ka šāda vai tāda iemesla dēļ viņa pateica strēlniekam dažus vārdus: tādas reizes bija Otona sirdij īsti svētki un, tiklīdz viņa bija aizgājusi, Otons devās uz kādu vientuļāku pils stūrīti, kur apsēdies viņš mēģināja atcerēties katru jaunās pils kundzes teikto vārdu un, acis aizvēris, redzēja viņas pietvīkušā vaiga mīļo smaidu.

Šoreiz viņam nelaimējās: lai Srī cik vērīgi viņš skatījās pils logos un apstaigāja visas ejas, ne viņš to kaut kur redzēja, ne sastapa. Domādams, ka viņa varbūt pils baznīcā lūdz Dievu, Otons devās turp: baznīca bija tukša. Atlika vēl vienīgi grāfienes Beatrises kapela, bet šī telpa bija kalpotājiem slēgta un viņi drīkstēja tur ieiet vienīgi tad, kad tika saukti.

Dažus acumirkļus Otons vilcinājās spert kāju šinī vissvētākajā vietā, bet tad pārdomājis, ka pašreizējie kļūmīgie apstākļi varētu tam noderēt par attaisnojumu, viņš devās turp, kur to cerēja sastapt, un pacēlis ieejas drapēriju, ieraudzīja Helēnu nometušos ceļos pie altāra.

Otons pirmo reizi iegāja šai lūgšanu vietā: tā bija mistiskas krēslas pilna telpa, kurā vāja gaisma iespiedās caur krasaino logu stikliem un kur viss dvēseli noskaņoja dievlūgšanai. Kapelu apgaismoja viena vienīga lampa, kas bija pakārta virs altāra kādas gleznas priekšā. Gleznā bija attēlots tas pats gulošais bruņinieks laivā, kuru velk gulbis. Tikai šeit bruņinieka galvu rotāja mirdzošs gaišums. Gleznu ierāmēja divas kolonnas. Pie vienas karājās krustnešu zobens ar zeltā rotātu maksti un zobenu un rokturi, bet pie otras ziloņkaula rags ar pērļu un dārgakmeņu inkrustācijām. Virs gleznas starp abām kolonnām, kā tas Vācijā vēl šodien parasts, karājās vairogs, virs kura bija novietota bruņucepure. Tas bija tas pats vairogs un tā pati cepure, kādus redzēja attēlotus gleznā, un tos pazīt nebija grūti, jo tiklab uz audekla, kā uz dzelzs bija saskatāms tas pats ģērbonis.

Acīmredzot, šis zobens, šis rags, vairogs un bruņucepure piederēja gulbja bruņiniekam, un šis drošsirdīgais bruņinieks, jādomā, reiz bija piedalījies krusta karos.

Otons viegliem soļiem tuvojās jaunavai. Nometusies tēla priekšā, viņa klusi lūdza, it kā tas būtu bijis Kristus, vai kāds no svētajiem mocekļiem. Rokās tā turēja lūgšanu krelles, savērtas no melnkoka pērlēm ar perlamutra inkrustāciju, kuru galā karājās mazs zvaniņš, kas gan vairs neskanēja, jo mēlīte, laikam aiz vecuma, bija izkritusi un nebija vairs ielikta.

Otons nevilšus pagrūda kādu krēslu, šis troksnis lika jaunavai pagriezt galvu, bet nekas neliecināja, ka šis traucējums to būtu nepatīkami pārsteidzis. Viņa paskatījās nācējā ar skumju, bet mīļu smaidu.

— Kā redzat, — viņa teica, — ikviens no mums pūlas pēc tās saprašanas, ko Dievs tam devis. Mans tēvs gatavojas uz cīņu, bet es, es pavadu laiku lūgšanās. Jūs cerat uzvarēt ar asinīm, es — ar asarām.

— Un kuru no svētajiem jūs lūdzat? — jautāja Otons, ziņkārīgi aplūkodams atveidu, kas vienlaikus bija attēlots uz audekla un akmenī.

— Vai tas ir svētais Miķelis vai svētais Juris? Sakiet man viņa vārdu, lai es varētu lūgt to pašu svēto, kā jūs.

— Tas nav ne viens, ne otrs, — atbildēja jaunava, — tas ir Rūdolfs Dalosts, un gleznotājs ir kļūdījies, ietverdams viņa galvu oreolā. Viņam piederētos palmas zars, jo viņš bija moceklis, nevis svētais.

— Un jūs tomēr savā lūgšanā vēršaties pie viņa, it kā tas sēdētu pie Dieva labās rokas? — brīnījās Otons. — Ko jūs no viņa cerat izlūgties?

— Tādu pašu brīnumu, kādu viņš reiz ir izdarījis mūsu ciltsmātes labā, kad viņa atradās līdzīgā nelaimē, kādā esmu es. Bet, ak vai, grāfienes Beatrises lūgšanas krelles tagad ir mēmas un svētīta zvaniņa skaņas vairs neuzmodinās briņinieku Rūdolfu Svētajā zemē.

— Es nevaru ne mazināt jūsu bažas, ne modināt jūsu cerības, — atbildēja Otons, — jo nezinu, ko jūs ar to gribat teikt.

— Vai tad jūs nezināt šo mūsu dzimtas leģendu? — jautāja Helēna.

— Es zinu tikai to, ko redzu: šis bruņinieks, kura laivu gulbis velk pāri Reinai, bez šaubām, būs glābis grāfieni Beatrisi no kādām draudošām briesmām?

— No tādām pašām, kādas mums draud šinī acumirklī, un tāpēc, lūk, es pie viņa vēršos lūgšanā. Kādu citu reizi es jums šo stāstu pastāstīšu, — un Helēna piecēlās, lai aizietu.

— Kāpēc ne tagad? — jautāja Otons, ar godcienības pilnu žestu apturēdams jaunavu. — Laiks un vieta ir labi piemēroti kara nostāstu un svētas leģendas izpratnei.

— Tad sēdieties, lūk, tur un klausieties! — teica jaunā meitene, kurai nekā labāka nevajadzēja, kā atrast iemeslu, lai varētu palikt kopā ar Otonu.

Otons pamāja ar galvu par zīmi, ka viņš itin labi saprot, kāda plaisa tos šķir, un palika stāvot kājās.

— Jūs zināt, — iesāka Helēna, — Bujonas Gotfrīds bija mūsu ciltsmātes Klēves Beatrises tēvocis.

— Tas man ir zināms, — atbildēja jaunais cilvēks palocīdamies.

— Bet jūs nezināt, — turpināja Helēna, - ka Klēves valdnieks Roberts, kas bija apprecējis Brabantes varoņa māsu, nolēma doties līdzi savam svainim krustakarā un, neskatoties uz savas meitas Beatrises lūgumu, gatavojās īstenot šo savu svēto apņemšanos. Lai arī cik dievbijīgs bija Gotfrīds, viņš no sākuma bija mēģinājis Robertu atrunāt, jo, dodamies uz Svēto zemi, tas atstāja mājās bez kāda atbalsta savu vienīgo četrpadsmit gadus veco meitu Beatrisi. Bet nekas nespēja atturēt veco kareivi un uz visām ierunām viņš atbildēja ar krustnešu devīzes vārdiem, kas jau bija ierakstīti viņa vairogā:

„Dievs tā grib!"

Bija norunāts, ka Bujonas Gotfrīds pa ceļam paņems līdzi arī savu svaini. Krustnešu ceļš gāja caur Vāciju un Ungāriju, bet tas netraucēja Gotfrīdam ierasties Klēvē, lai atvadītos no savas māsasmeitas, jaunās Beatrises. Un tā, lūk, viņš atstāja savu armiju, kurā bija desmittūkstoš jātnieku un sešdesmittūkstoš kājnieku, savu brāļu, Eistāķija un Boduēna, vadībā, piekomandēja tiem par palīgu vēl savu draugu Dalostas Rūdolfu un devās pa Reinu no Ķelnes uz Klēvi.

Jau sešus gadus viņš nebija redzējis jauno Beatrisi. Pa šo laiku viņa no bērna bija izaugusi par jaunavu, visi runāja par šo uzplaukstošo daiļavu un, patiesi, viņa vēlāk kļuva tik skaista, ka vēl šobaltdien mūsu apvidos ļaudis, runājot par piemīlīgu sievieti, mēdz teikt: „Skaista kā Beatrise."

Gotfrīds no jauna mēģināja pārliecināt savu svaini, lai tas paliktu pie sava bērna. Bet viss bija veltīgi: princis jau bija sagatavojies sekot nākamajam Jeruzalemes valdniekam. Kāds vairognesis, vārdā Zerārs, kurš bija pazīstams ar savu spēku un drošsirdību un kuram viņa kungs pilnīgi uzticējās, tika atstāts par sargu jaunajai princesei un viņam piešķīra visas aizbildņa un pilnvarotā tiesības.

Gotfrīds, kuru mocīja baiga nojauta, ar nepatiku vēroja šo rīcību, tāpēc viņš uzdāvināja savai māsasmeitai lūgšanu krelles, kuras man bija rokā, kad jūs ienācāt. Tās viņam no Svētās zemes bija pārvedis Pēteris Eremīts. Šīs krelles bija tikušas novietotas uz Mūsu Pestītāja kapa un tās bija iesvētījis cienījams priesteris, kapa sargs. Pēteris Eremīts tās bija uzdāvinājis Bujonas Gotfrīdam kā svētu talismanu, kuram piemita brīnišķīgas spējas. Gotfrīds pieteica jaunajai meitenei, tiklīdz tai draud kādas briesmas, ņemt šīs lūgšanu krelles un ar visu sirdsdedzību lūgt Dievu un tad, lai kur viņš būtu, aiz kalniem vai aiz jūrām, viņš tūdaļ dzirdēšot zvaniņu, kas karājās kreļļu virknes galā. Beatrise ar peteicību pieņēma vērtīgo rožukroņi, kura noslēpumu zināja vēl tikai viņas tēvs un tēvocis, un lūdza valdnieku iekārtot kapelu, kur marmora šķirstiņā godcienīgi tiktu uzglabāta tik vērtīga dāvana. Pats par sevi saprotams, ka šis viņas lūgums tika izpildīts.

Krustneši devās ceļā. Kāds uzraksts, ko jūs varat redzēt pie pils vārtiem un kuru, kā stāsta, esot iegriezis pats Gotfrīds, vēsta, ka tas noticis 10%. gada 3. septembrī. Nekur nesastapdami nekādu pretestību, viņi mierīgi izgāja cauri visai Vācijai un Ungārijai, saniedza grieķu ķeizarvalsts robežas un, drusku atpūtušies Konstantinopolē, devās caur Batīniju tālāk uz Nikeju. Nomaldīties no ceļa tie nevarēja, jo tas visgarām bija nosēts ar abu iepriekšējo krustnešu pulku kauliem, kas gāja bojā Pētera Eremīta un Gotjē Nav-Naudas vadībā.

Beidzot krustneši bija sasnieguši Nikeju. Jūs zināt tās aplenkšanas sīkumus. Trešajā uzbrukumā ejot, Klēves Roberts krita. Tikai pēc sešiem mēnešiem šī ziņa nonāca līdz Klēves pilij, kur jaunā princese tūdaļ ietērpās sērās.

Pa to laiku krustneši turpināja savu ceļu, iedami uz dienvidiem, bet viņu ciešanas un grūtības bija tik lielas, ka pie katras pilsētas, ko ļaudis iztālēm ieraudzīja, viņi jautāja, vai tā reiz neesot Jeruzaleme — viņu ceļamērķis. Beidzot karstums kļuva tik nepanesams, ka seņjoru suņi nobeidzās pie saites un medību vanagi — uz rokas sēžot. Stāsta, ka vienā atpūtas vietā aiz slāpju mokām nobeigušies pieci simti cilvēku. Dievs lai mielo viņu dvēseles!

Šajā garajā ceļā un grūtajos pārgājienos nelaimīgajiem krusta karotājiem arvien biežāk un neatlaidīgāk uzmācās mīļas atmiņas par dzimteni rietumos. Gotfrīdam to atgādināja viņa svaiņa Klēves Roberta nāve. Tāpēc arī reta bija tāda diena, kad virsvadonis ar savu draugu Alostas Rūdolfu nerunāja par savu daiļo māsasmeitu Beatrisi. Būdams pārliecināts, ka bez viņa piekrišanas tā savu roku nevienam nesniegs, viņš cerēja, ja vien svētais karš to pārāk ilgi neaizturētu Palestīnā, saprecināt Rūdolfu ar Beatrisi. Viņš tik bieži un ar tādu sajūsmu bija par viņu stāstījis jaunajam karotājam, ka tas iemīlējās princesē jau no dzirdēšanas vien un tāpēc, ja kādu dienu Gotfrīds nepieminēja Beatrisi, tad pirmais par to sāka runāt Rūdolfs.

Beidzot krustneši saniedza Antioķiju. Pēc sešu mēnešu ilgas aplenkšanas pilsētu ieņēma, bet nu pārgājieniem karstajā saulē un slāpēm tuksnesī pievienojās vēl trešā mocība, ne mazāk briesmīga — bads. Drīz vien palikšana šinī pilsētā, kur tie bija cerējuši rast atpūtu, kļuva neiespējama un Jeruzaleme tagad tapa nevien par visu ceļamērķi, bet pati nepieciešamība. Krustneši izgāja no Antioķijas dziedādami: „Lai tas Kungs, Kungs paceļas un viņa ienaidnieki lai top izkaisīti!" un devās uz Jeruzalemi, ko arī beidzot ieraudzīja, kad bija nonākuši līdz Emausa augstienei.

No deviņiem simtiem tūkstošiem, kas devās ceļā, bija atlikuši tikai četrdesmit tūkstoši.

Nākamā dienā sākās pilsētas aplenkšana: trīs uzbrukumi tika atsisti. Pēdējais ilga trīs dienas un, beidzot, 1099. gada 15. jūlijā tai dienā un stundā, kad Jēzus Kristus tika piesists krustā, divi cilvēki uzkāpa uz pilsētas mūra. Viens no tiem palika stāvot, bet otrs krita. Tas kurš palika stāvot, bija Bujonas Gotfrīds, bet tas, kurš krita — Alostas Rūdolfs, Beatrises līgavainis. Uzvarētāja zelta sapnis bija izgaisis.

Bujonas Gotfrīds tika ievēlēts par karali un tomēr vēl joprojām palika kareivis. Reiz, kad> Gotfrīds atgriezās no kāda karagājiena pret Damaskas sultānu, pie viņa ieradās Cesarējas emīrs un pacienāja ar Palestīnas augļiem. Gotfrīds paņēma un nogaršoja riekstu, četras dienas vēlāk, 1100. gada 18. jūlijā viņš mira, četrus gadus pēc tam, kad viņš bija atstājis dzimteni un vienpadsmit mēnešus valdīja kā karalis.

Viņš lūdza, lai to apglabā līdzās viņa jaunā drauga Alostas Rūdolfa atdusas vietai, un pēdējā viņa vēlēšanās tika izpildīta.