1895 gada 12. februāri

Mans stāsts sākas tad, kad mani cienījamie tēvocis un krustmāte Keja un Alekss Makdaueli grasījās pava­dīt vasaru Anglijā un tur iegādāties zirgus. Viņi bija iece­rējuši noīrēt māju. Taču māte uzrakstīja vēstuli mana tēva vecākajam brālim Evanam, kurš bija Riptonas grāfs. Pie­peši visas durvis atvērās, ielūgumi bira kā no pārpilnības raga. Kaut es varētu sacīt, ka tas tika darīts ģimenes sai­šu vārdā! Tomēr tā nebija. Tēvoča Evana sieva nebija augstdzimusi, taču bagāta. Viņa mils. amerikāņus, ienīda tik ļoti, ka pat atteicās lietot vārdu Freizers. Viņa zināja, ka krustmātes Kejas meita nesen apprecējusies ar Greisonu Ārmitidžu, kurš bija mantinieks vienai no Amerikas bagātākajām ģimenēm. Tieši tāpēc krustmāte Keja tika uz­aicināta apmesties pie viņiem.

Edilīnā šis ielūgums sacēla vētrainu rosību. Tā kā tēvo­cim Aleksam vajadzēs ceļot pa visām Britu salām, lai at­rastu zirgus, kādus viņš vēlējās iegādāties, krustmātei il­gu laiku nāksies pavadīt vienai. Taisnību sakot, tas viņai nekādas raizes nesagādāja, jo mākslu viņa mīlēja gandrīz tikpat stipri kā savu ģimeni. Ja vien bija zīmulis, papīrs un kāds objekts zīmēšanai, viņa jutās laimīga.

Toties es, divdesmit četrus gadus veca meitene, kuru pavisam nesen pametis puisis, jutos tik nelaimīga, ka uz pitsaules būtu grūti atrast otru tikpat bēdu nomāktu būt­ni. Es pierunāju, lai viņa ņem mani līdzi. Nekaunīgi atgā­dināju, ka Evans ir mans tēvočus, grāfs. Tas, ka tajā mājā būs arī radinieki no Amerikas, man nešķita svarīgi. Man prātā bija vienīgi vēlēšanās parādīt pasaulei precīzāk, Edilīnai Virdžīnijā ka man ir darāms daudz kas intere­santāks nekā raizēšanos par vīrieti, kurš par savu līgavu izvēlējās kādu citu, lai gan es biju pilnīgi pārliecināta, ka tā būšu es.

Neatceros, kā tiku līdz tam, ka man līdzi brauca arī kompanjone. Domāju, tas bija Kejas pirksts. Iespējams, viņa baidījās no apgrūtinājuma, ko sagādās melanholiska jauna meitene, kurai nepieciešamas izklaides. Viņa iedro­šināja paņemt līdzi kādu draudzeni

Lai kā tas viss arī būtu, tajā tūkstoš astoņi simti trīs­desmit ceturtā gada pavasarī mēs četratā devāmies ceļā. Keja un Alekss, jau ilgi precējušies, tomēr joprojām mīlē­ja viens otru kā sākumā. Kad redzēju viņus sculodamies rokās, es izplūdu asarās. Otrs ceļotāju pāris bijām mēs ar Viniju. Luīza Vini/rida Oklridža bija mana māsīca, un mēs kopā bijām uzaugušas. Viņas tēvs un brālis bija pilsētas ārsti trešā un ceturtā Oldridžu ārstu paaudze Edilīnā. Arī pati Vinija daudz zināja par medicīnu. Kopš meitenes gadiem viņa palīdzēja tēvam. Kad viņa ieradās uz mūsu smalkajām tējas viesībām, notriepusi apakšsvārkus ar asi­nīm, mani draugi riebumā novērsās. Dažas meitenes gan­drīz noģība, ktul Vinija dzīvi stāstīja par ķirurģiskām ope­rācijām un pat amputācijām.

Taču visiem loti patika Vinijas lietpratība. Ik reizi, kad mēs, meitenes, izdarījām kaut ko neatļautu parasti mūs bija samācījušas tās briesmīgās Velšu meitas -, tieši Vinija

mūs nomierināja un palīdzēja saprast, kā pareizi rīkoties.

Viniju par savu ceļabiedreni uz Angliju no visām savām dcuulzajām draudzenēm izraudzījos tieši tāpēc, ka viņa ma­ni nežēloja, lai gan mani bija pametis puisis, kuru no sirds jnīlēju. Vinija saprata to pazemojumu, ko man nācās iz­ciest. Viņa sacīja, ka Roberts Olendeils nav labāks par to, kas izkrīt no zirga pēcpiuses. Vinija to pateica tikai vienu reizi. Viņa nekavējās pie tā, sīki neiedziļinājās un ne iztir­zāja, taču ar to bija pietiekami. Es zināju viņas domas, un tās mainīt viņa negrasījās. Vinifrida Oklridža bija tikpat nosvērta, cik es vismaz tolaik gaisīga.

Brīdī, kad uzsākām ceļojumu uz Angliju, es biju jau tik­tāl atlabusi, ka spēju pamāt ardievas draugiem, kuri bija ieradušies mūs pavadīt. Pēc vairākām nedēļām, kad tuvo­jāmies Sauthemptonai, manā prātā jau virmoja domas par to, ka tēvocim ir divi dēli gandrīz precību vecumā. Jaunā­kais Džūlians mantos grāfa titulu. Atgriešanās viņam pie rokas taču padarītu Robertu Olendeilu vai zaļu no dus­mām!

Domāju, ka man jāatzīstas. Tieši es nozagu Vēlmju akmeni. Lai gan man bija tikai astoņi gadi, kad nomira mans vectēvs Šeimuss, es kā bērns par viņu un viņa dzīvi Skotijā zināju visvairāk. Aukstos ziemas vakaros mēdzu ierāpties viņam klēpī, un viņš man stāstīja senus stāstus. Vislabāk man patika klausīties par Vēlmju akmeni. Viņš man stāstīja, ka to jaunajam, spēcīgajam Freizeru puisim iedevusi ragana pateicībā par vairāku cilvēku dzīvību iz­glābšanu. Vectēvs Šeimuss sacīja, ka šis akmens piepilda katra Freizeru ģimenei piederīgā vēlēšanos, ja vien tā ir glabāta šā vīrieša vai sievietes pašos sirds dziļumos.

Vectēvs man pastāstīja, kā viņa tēvs Ērsteds izteicis savu vēlēšanos. Jaunībā Ērsteds vēlējās tikai vienu viņš alka pēc precībām ar skaisto Mēriju Makternu, klana ve­cākā meitu. Ērsteds domāja, ka šādas precības palielinās viņa varu klana dzīvē un liks pārējiem uz viņu skatīties kā uz ievērojamu personu. Viņš vairs nespēja izturēt, ka viņa ģimene pēc nozīmīguma tika pielīdzināta nastu nesējiem mūļiem. "Pastum to, Freizer," cilvēki mēdza sacīt. "Izkus­tini šo klintshluķi." Alkdams cieņas, Ērsteds izņēma Vēlrņju akmeni no svina kastītes un izteica vēlēšanos.

Laikam jau vēlēšanās bija paliesi karsta, jo nākamajā dienā viņš sastapa Mēriju Makternu. Viņa bija pilnīgi vie­na, un viņš to paņēma ar varu. Man pat domāt negribas, ko nācās izciest tai nabaga meitenei. Visi Freizeri ir liela auguma, viņiem piemīt neparasts spēks. Mērija zināja, ka klanā izcelsies karš, ja viņa pateiks tēvam par to, kas viņai nodarīts. Viņa izlēma klusēt. Kad paredzētajā laikā viņai neparādījās mēnešreizes, viņa devās pie tēva un sacīja, ka iemīlējusies Erstedā Freizerā un vēlas ar viņu precēties. Visi klana piederīgie sastinga šausmās. Jaukā, skaistā, iz­glītotā Mērija grasās veltīt savu dzīvi skaļajam, rupjajam Ērstedam Freizeram ar nevaldāmu raksturu? Tika stās­tīts, ka Mērijas mātes vaimanas bijušas dzirdamas jūdzi tālu.

Mērija zināja, ka patiesības atklāšana novedīs pie dau­dzu cilvēku nāves, tāpēc sešpadsmit gadu vecumā appre­cējās ar divdesmit divus gadus veco Ērstedu Freizeru. Pēc tam, kcul vīri joprojām turpināja par Ērstedu zoboties un joprojām uzskatīja par tukšgalvi, viņš dusmas izgāza uz savu sievu. Viņa slēpa zilumus, cik labi vien prazdama, un stāstīja vecākiem, ka ir laimīga šajā Icmlīhā. Viņa bija aug­līga un dāvāja vīram astoņus lielus un veselīgus dēlus. Kad viņi izauga pietiekami lieli, Ērsteds sāka izgāzt dusmas uz viņiem, bet neaizmirsa ari par sievu.

Citam pēc cita māte pastāstīja saviem vecākajiem dē­liem par Vēlmju akmeni, un viņi izteica kādu vēlēšanos. Patiesu un dziļu. Viņi bija vienkārši jauni puiši, un arī viņu vēlēšanās bija vienkāršas. Viņi gribēja ātrāk tikt projām no sava tēva, atrast labu darbu kaut kur tālu projām. Un tā arī notika. Bet mans vectēvs Šeimuss, sa­sniedzis pietiekamu vecumu, lai dotos projām, to neiz­darīja. Viņš palika, lai parūpētos un aizsargātu savu māti un trīs jaunākos brāļus.

Kādu nakti piedzērušais tēvs nepārnāca mājās. Vectēvs Šeimuss nekad sīkumos nestāstīja, kas atgadījās, un man ne reizi neradās vēlēšanās iztēloties, kas īsti tonakt noti­ka. Taču tagad Šeimuss, viņa trīs jaunākie brāļi un māte beidzot ieguva mieru. Diemžēl viņu izvirtušais tēvs nebija atstājis neko, izņemot parādus un māju, kas gandrīz nebi­ja piemērota dzīvošanai. Ģimene bija tik trūcīga, ka nemaz nezinu, kā viņiem izdevās izdzīvot.

Vectēvs sacīja, ka par galējo trūkumu sliktāks bija visu pārējo izsmiekls. Virni lielākais ienaidnieks bija brālēns Enguss Makterns, kuram drīzumā vajadzēja kļūt par klana vecāko. Vēl puikas būdami, abi bieži kāvās, un klana pie­derīgie vienmēr nostājās Engusa pusē. Kad tika pazaudēts klana īpašums, Šeimuss sacīja, ka priecājas, jo nu Engusam paredzētā vara un bagātība vairs viņam nav pieeja­ma. Tomēr klana piederīgie joprojām uzskatīja Engusu par savu vadoni un joprojām nicinoši izsmēja Freizeru. Tikpat liels kā cirvis, tikai prāta gan krietni mazāk šādus iz­teicienus viriš zēnībā bija dzirdējis bieži.

Mans vectēvs sacīja, ka "nolicis to vīru pie vietas", to­mēr nepaskaidroja neko vairāk.

Kad Malcternu pilī ieradās jaunā angļu sieviete Edilīnā Talbota, Šeimuss nolēma izmantot Vēlmju akmeni. Turot

to rokā, viņš sacīja, ka vēlas zeltu. Ļoti daudz zelta.

Viņa māte Mērija bija pieredzējusi, cik izkropļoti Vēlmju akmens reizēm piepilda vēlēšanās un pat liek visam notikt gluži citādi. Viņa gadiem ilgi bija cietusi nožēlojamu eksis­tenci vīra vēlēšanās dēļ un saviem dēliem nenovēlēja šādu nelaimi. Viņa nezināja, vai ir pietiekami lielā mērā piederī­ga Freizeriem, lai tiktu uzklausīta, tomēr nolēma mēģināt un līdzsvarot Šeimusa vēlēšanos. Viņa paņēma akmeni no Šeimusa un pauda cerības, ka viņš dabūs kāroto zeltu, ta­ču viņa novēlēja tam arī labāku dzīvi. Ar to viņa gribēja pateikt, ka novēl dēlam atrast mīlestību. Tas, ka neviens no viņas dēliem nebija vēlējies mīlestību, sāpēja vairāk ne­kā pārciestie sitieni no vīra rokas. Neviens no viņas dēliem nekad nebija redzējis īstu mīlestību, nekad tā īsti ari nebi­ja to izjutis, un viņa no sirds vēlējās, lai viņi to sastaptu.

Stāstot par šā notikuma tālāko gaitu, vectēvs Šeimuss vienmēr smējās par to, kā viņš aizbraucis uz Ameriku un izglābis Engusu Makternu no drošas nāves. "Tā bija ma­na prieka diena," viņš sacīja. Es zinu, ka viņš bija laimīgs, jo piedzīvoja sava brālēna pazemojumu.

Man patika klausīties par to, kā viriš aplidojis vecmā­miņu Prū. Viņš sacīja, ka Prū aizgājusi uz baznīcu, jo mek­lējusi Edilīnas tēvoci. Kad Šeimuss viņu ieraudzīja, uzreiz iemīlējās. " Viņa jāja uz zirga, kurš bija tik liels, ka varēja pavilkt pilnus smagos ratus," viņš mēdza atcerēties ar mī­las aizmiglotām acīm. "Un, kad viņa nokāpa no zirga, tad bija gandrīz tikpat gara kā es."

Dzirdēju, kā vecmāmiņa Prū stāsta to pašu, tikai daudz pragmatiskāk. Viņa sacīja, ka, pirmo reizi ieraudzījusi Šeimusu, vēlējusies iemest viņu ratos un vest līdzi. "Biju tik ļoti nogurusi no vārgulīgiem vīriešiem!" Katru reizi, kad klausījos viņas stāstā, brīnījos, ka viņi viens otru atradu­ši. Viņa bija grāfa meita, bet viņš tikai nedaudz augstākā stāvoklī par staļļa pulsi. Mana vecāmāte bija liela augu­ma sieviete, ne resna, bet gara. Spēcīgiem kauliem. Pat jaunības plaukumā viņas seja nebija īpašīpievilcīga. "Skais­tums ir atkarīgs no vērotāja," viņa mēdza sacīt, iesmējās un pēc tam uzsita savam vīram pa muguru tik spēcīgi, ka vārīgāks cilvēks būtu nogāzies no kājām.

Kad man bija septiņi gadi, vecvecāki bija jau ļoti veci. Vectēvs Šeimuss sacīja, ka negrasās mirt, kamēr no šīs pa­saules nebūs aizgājis viņa brālēns Enguss. Engusa sieva Edilīnā nomira tūkstoš astoņi simti septiņpadsmitajā ga­dā un pēc tam Enguss vairs nevēlējās uzkavēties šajā sau­lē. Viņš aizsaulē aizgāja jau nākamajā gadā. Vectēvs Šei­muss mēdza sacīt, ka brālēna Engusa nāve viņu pildījusi ar prieku. "Mans vecais ienaidnieks" tā viņš dēvēja En­gusa. Tomēr patiesībā viņš nepriecājās. Pēc Engusa nāves vectēvs Šeimuss ātri izdēdēja un, kad aizsaulē aizgāja arī vecmāmiņa Prū, nodzīvoja vēl tikai trīs mēnešus. "Tagad visi ir miruši," viņš man sacīja, kad es sēdēju blakus un viņš gulēja gultā, kas izrādījās arī par viņa nāves gultu. "Naid­nieki, draugi, ģimenes piederīgie… tagad visi ir aizsaulē. Domāju, man jāiet satikties ar viņiem. Es labprāt izstrā­dātu kādu joku ar veco Engusu un paraiulzītos, kā šis skai­šas!" vectēvs sacīja un smējās. Pēc trim dienām viņš iz­dzisa. Gluži vienkārši aizmiga un tā arī vairs nepamodās. Māte teica, ka viņš esot smaidījis, kad viņas ieraudzījušas

vinu mirušu. Mans tēvs Kolins teica, ka vectēvs noteikti t '

saticies ar Prūdensu un tālab bijis ļoti laimīgs. Viņi gan­drīz nekad nebija šķirti viens no otra.

Tajā pēcpusdienā, kad nomira vectēvs, es vaicāju par Vēlmju akmeni, ko viņš allaž glabāja kastē kopā ar ģime­nes Bībeli. Tēvs man sacīja, ka tās ir tikai vecas pasakas.

Viņš nekad nebija pievērsis lielu uzmanību šādiem stās­tiem. Tēvs bija cilvēks, kurš dzīvoja šai dienai, un viņa lie­lā kaislība bija itin viss, kam pierikoti riteņi. Viņa vadītā kompānija ražoja ratus un karietes. Tās bija labākās visā vcdstī. Vienu pasūtīja pat prezidents Medisons. (Mans tēvs par to smējās, jo sēdekļus nācās taisīt augstākus nekā ierasts, lai cilvēki, ieraudzījuši Medisonu, nospriestu, ka viņš ir augumā lielāks nekā patiesībā.)

"Vai varu dabūt Vēlmju akmeni piemiņai no vectēva?" es vaicāju, un tēvs atbildei kaut ko nomimnināja. Es to uz­tvēru par piekrišanu. Biju pamanījusi, ka šādos apstākļos izdevīgāk kaut ko prasīt ir tieši tēvam, jo tad viņš ātri pie­krita gluži vienkārši tāpēc, lai tiktu no manis vaļā. Ma­nai mātei bija asa dzirde un vērīgas acis, viņa vienmēr bi­ja zinājusi, pēc kā es kāroju. Viņai es par Vēlmju akmeni neieminējos. Cerēju, ka tēvs neko viņai neteiks. Tik ļoti gan man nepaveicās. Māte pamanīja, ka Vēlmju akmens ir pa­zudis, un zināja, ka to esmu paņēmusi tieši es. Māte mati to atņēma, un tikai tad. kcul biju jau pieaugusi, es viņas atvilktnes pašā dziļumā atrculu svina kastīti. (Svins neļauj akmens maģiskajām spējām izlauzties ārā. Izņem to, un Vēlmju akmens iezaigosies; tas sāks darīt savu darbu.) Jau otru reizi es neprasīju atļauju un paņēmu akmeni, tu­rēju to rokā un ar visu savas dvēseles spēku vēlējos, lai Roberts Olendeils mani mīl.

Tomēr laikam jau vēlēšanās nebija pieliekami stipra, jo Roberts mani nodeva. Viņš uzmeklēja sievieti, kurai bija nomiris tēvs un mantojumā atstājis trīs mājas. Man pēc vecāku nāves mantojumā būtu krietna naudas summa, ta­ču līdz tam man bija jāpaļaujas uz viņu dāsnumu. Un to Roberts zināja.

Leģenda par Vēlmju akmeni vēstīja, ka tas piepilda ti­kai vienu katra Freizera vēlēšanos. Ja reiz tā par Robertu nepiepildījās, tad jau mcm pienācās vēl viena. Paturēdama to prātā, es noslēpu Vēlmju akmeni ceļasomā, ko biju iece­rējusi ņemt līdzi uz Angliju. Kad māte pamanīja, ka Vēlmju akmens atkal ir pazudis, viņa zināja, ka vainīga esmu es. Manam brālim šī lieta interesēja tikpat maz, cik tēvam. Lai Dievs man piedod, taču es zvērēju, ka neesmu to aiz­tikusi un nezinu, kurš to ir paņēmis. Tā kā tieši tajā dienā Roberts gāja pie altāra ar citu, domāju, ka Visuaugstais pievērs acis uz maniem nekaunīgajiem meliem.

Es paņēmu Vēlmju akmeni līdzi uz Angliju, nolēmusi to izmantot, lai mājās atgrieztos kopā ar vīrieti. Taču izrā­dījās, ka Vēlmju akmens bija vajadzīgs Vinijai, nevis man.

Viņi ar izskatīgo Džūlianu dziļi iemīlēja viens otru un vēlējās apprecēties. Taču viņa pamāte, snobiskā sieviete, kura ienīda visus viņa amerikāņu radiniekus, nespēja pa­ciest domu, ka Džūlians kļūs par jnantinieku. Viņa man­tojumu gribēja redzēt sava resnā, neglītā dēla Klaiva ro­kās.

Nekad neesmu Vinijai to sacījusi, bet es redzēju, kā Džūliana pamāte vēro viņus pa logu. Džūlians un Vinija par kaut ko smējās. Pat par spīti tam. ka viņi nepieskārās viens otram un vispār nedarīja neko, kas par to lieci­nātu, bija skaidri redzams, ka ai)i ir iemīlējušies. 'Tikai es zināju, ka jau nākamajā dienā abi iecerējuši kopīgi aizbēgt. Tas, kā šī sieviete uz viņiem skatījās, man likās biedējoši. Tajā naktī es no svina kastītes izņēmu Vēlmju akmeni un no visas sirds vēlējos, lai Džūlians un Vinija varētu būt ko­pā uz visiem laikiem.

Es nezināju, ka brīdī, kad izteicu šo vēlēšanos, Džūli­ans jau bija miris.

Nākamajā dienā Vinijai pateica, ka ir atrasts Džūliana līķis. Viņa šo ziņu uzņēma stoiski. Viņa neraudāja. Tikai mēs, kas Viniju labi pazinām, sapratām, kādas sāpes plo­sās viņas dvēselē.

Džūliana pamāte gan asaras netaupīja. Es tā arī neno­ticēju, ka Džūliana kritiens no jumta bijis vienkāršs nega­dījums. Kad Džūliana pretīgā pamāte bēru dienā baznīcā raudāja tik briesmīgi, ka viņai pat bija nepieciešama palī­dzība, es tikai pavīpsnāju par viņas asarām. Es krustmā­tei Kejai pateicu, ka uzskatu Džūliana pamāti par slepka­vu. Domāju, ka viņa nogalinājusi Džūlianu.

Krustmāte Keja neko neatbildēja, taču domāju, ka vi­ņa piekrita šim viedoklim. Drīz pēc tam mēs aizbraucām no Anglijas, un mājupceļā Vinija saprata, ka gaida Džūli­ana bērnu. Tad viņa sāka raudāt. Taču tās bija prieka un laimes asaras.

Man šie Vinijas jaunumi bija pierādījums, ka Vēlmju akmens darbojas. Tas bija darījis, ko spējis, lai piepildītu manu vēlēšanos. Vēlāk es bieži prātoju, vcu Džūlians būtu pcdicis dzīvs, ja es savu vēlēšanos būtu izteikusi ātrāk.

Vinijai es par savu vēlēšanos neko neteicu, jo viņa par to tikai smietos un pastāstītu man, kā rodas bērni. Tur­klāt es nevēlējos traucēt viņas laimei.

Viņa gribēja traukties pie krustmātes Kejas un tēvoča Alekša, lai jau uzreiz izstāstītu par gaidāmo bērnu. Mēs steidzāmies pa kuģi uz viņu kajīti, bet mani māca bažas, ka radinieki varētu sadusmoties, taču tā nenotika. Neat­skanēja pamācības par to, cik grēcīgi ir mīlas sakari ārpus svētajām laulības saitēm. Viņi tikai raudzījās viens otrā ar mirdzošām acīm, kā jau cilvēki, kam nav svešas jaunības kaislības.

Tomēr es joprojām bažījos par Vinijas vecāku reakciju. Viņa piekrita, kad tēvocis Alekss piedāvāja parunāt ar viņiem. Laikam jau viņa vārdi bija iedarbīgi, jo Vinijas zi­ņa radīja vienu vienīgu prieku un laimi. Viņas vecāki parū­pējās, lai baznīcas reģistru grāmatās tiktu ierakstīts, ka puisēns Patriks Džūlians Oldridžs piedzimis Vinijas brāļa un viņa sievas ģimenē. Šāds solis pasargāja bērnu no iz­smiekla.

No vecvecākiem mantoto naudu Vinija izlietoja jaukas mājiņas celtniecībiu. Tā atradās pašā ezera krastā Tur vi­ņa arī izaudzināja savu dēlu. Vinijai nebija ārsta diploma, taču no sava tēva un vectēva viņa bija iemācījusies pietie­kami daudz un viņas ārsta prakse zēla un plauka.

Patriks izauga tikpat pievilcīgs, kāds reiz bija viņa tēvs, un ari kļuva par ārstu pilsētā.

Vinija tā arī nebeidza sērot par vīrieti, kuru tik ļoti mī­lēja. Viņa nekad neapprecējās. Krustmāte Keja izgreba ne­lielu Džūliana portretu un pielika to virs kamīna mājā, ko Vinija uzcēla sev un Džūliana dēlam. Tēvocis Alelcss izdo­māja ģeniālu veidu, kā ar portretu iezīmēt vietu sienā, aiz kuras atradās slēptuve. Tur mēs noglabājām Vēlmju akmeni. Es ceru, ka tā noslēpums nekad netiks atklāts. Iz­rādījās, ka nav nepieciešama nekādas maģijas iejaukša­nās, lai es atrastu vīrieti, kurš mani mīlētu un kuram es varētu dāvāt pretmīlu. Mana dzīve bijusi laba. Nevēlos kļūt sentimentāla, tomēr pat pēc visiem šiem gadiem es katru mīļu dienu skumstu pēc Vinijas.

Džuda Devero

VĒLMJU AKMENS

Redaktore Liene Akmens Korektore Inguna Ozola Maketētājs Igors Iļjenkovs Atbildīgais sekretārs Igors Iļjenkovs

"Apgāds "Kontinents"", LV-1050, Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 67204130. Apgr. formāts 130x200. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta SIA "Jelgavas Tipogrāfija", LV-3002, Jelgavā, Langervaldes ielā 1A.

Dž. Devero

De 937 Vēlmju akmens/ No angļu vai. tulk. Ingūna Jundze. R., "Apgāds "Kontinents"". -416 Ipp.

Vēstures studente Džemma iesaistās Edilīnas senākās dzimtas dokumentācijas pētīšanā. Meklējumos Džemma nejauši uzduras kādai senai leģendai par Vēlmju akmeni, kurš ļāvis īstenoties ik vēlmei, ja vien to no sirds izteicis kāds no Freizeru ģimenes. Nu akmens spēks ir no jauna atmodināts un kādam attiecībā uz to ir lieli plāni. Arī Džemmai ir iedalīta nozīmīga loma, par kuru viņa nemaz nenojauš…

ISBN 978-9984-35-611-2

Загрузка...