Vēlmju akmens

s estā nodaļa

Doktors Edvards Bērdžess lēnām atvēra savas automa­šīnas durvis, nolika spieķi uz ietves un uzmanīgi sagrozījās, lai izkļūtu no kabīnes. Viņš saviebās no sāpēm, kad kājai nā­cās izturēt auguma svaru. Ar abām rokām atspiedies pret sēdekli, viņš tika ārā no auto. Kaimiņiene ielas otrajā pusē slaucīja savas mājas lieveni. Viņa pārtrauca darbu, līdzjūtīgi paskatījās uz vīrieti un pamāja sveicienu, un viņš vārgi pa­vicināja roku atbildei.

Smagi atspiedies uz spieķa, viņš aizslēdza automašīnu, bet pēc tam salīcis gāja uz priekšu pa ietvi. Lai atslēgtu durvis, viņam nācās atbalstīties pret aplodu. Kad tās beidzot bija va­ļā, viņš vēlreiz pagriezās pret kaimiņieni un atkal pamāja ar roku. Kā jau viņš bija domājis, sieviete skatījās, vai kaimiņš droši ticis mājās.

Iegājis iekšā, doktors Bērdžess aizvēra durvis un uz mir­kli atspiedās pret tām. Viņš skaļi nopūtās. Vecā ziņkārīgā kuce, vīrietis nomurmināja un iemeta spieķi garā, īpaši šim nolūkam paredzētā statīvā pie durvīm. Ar skaļu un nepatī­kamu troksni tas iekrita vietā.

Vīrietis pieliecās, pacēla augšup bikšu staru un atsprādzēja zem ceļgala piestiprināto siksnu. To viņš uzsvieda uz spie­ķa. Kad tas bija paveikts, viņš izslējās, iztaisnoja plecus un izvingrināja kaklu. Pie sienas bija novietots skapis. Doktors Bērdžess devās pie tā un pa ceļam atpogāja kreklu. Viņš no­ņēma ap vidukli aplikto polsteri, kas radīja iespaidu par apa­ļīgu vēderiņu. To viņš nevērīgi nosvieda uz grīdas.

Pāris reižu viņš ievilka plaušās atspirdzinoša gaisa mal­kus, paberzēja ādu uz stingrā, gludā vēdera un atvēra ska­pi, lai ielietu sev kādu dzērienu. Ledus spainītis bija piepil­dīts, bet tas viņu nepārsteidza. Viņš iemeta pāris ledus gabaliņu glāzē un pielēja to līdz pusei ar trīsdesmit gadu iz­turētu skotu viskiju. Pēc tam viņš pagriezās un gaidīja.

Neglītais atpūtas krēsls daļa no īrētās mājas mēbelēm bija novietots ar priekšpusi pret sienu. Ne tā, kā to bija at­stājis viņš.

- Vai tu slēpies? viņš vaicāja, kad bija iedzēris malku viskija.

Krēsls tika pagriezts apkārt, un uz viņu raudzījās daiļā brāļameita. Ko tu esi iekārojis tik ļoti, ka tā dēļ biji gatavs ierasties pat mazajā Edilīnā?

- Džīna, dārgumiņ, viņš sacīja. Vai tad šādi jāsasvei­cinās ar tēvoci?

- Vai tavējās? Viņa ar pirkstu galiem pabungoja pa sa­vu augšlūpu.

Viņš noņēma biezās, sirmās ūsas un nolika tās uz plauk­ta. Vai esi paēdusi? Es varētu mums pagatavot…

- Es zinu, ko tu proti gatavot. Tu iemācīji arī mani, vai atceries? Kāpēc esi ieradies?

- Atbraucu apciemot tevi, viņš atbildēja. Kā klājas ta­vai mātei?

- Tik labi, cik vien iespējams pēc tā, ko tu viņai nodarīji.

- Džīna, Džīna, Džīna, viņš noskandēja. Kālab gan tu pret mani izturies tik naidīgi?

- Nezinu. Varbūt tas ir kaut kā saistīts ar to, kā tu uzlau­zi mammas bankas kodus un iztīrīji pilnīgi visu. Divas rei­zes. Bet, iespējams, tas varētu būt tāpēc, ka mans tēvs kādā vakarā kopā ar tevi izgāja no mājas un tā ari nav atgriezies. Izvēlies pats.

Viņš paraustīja plecus. Mēs par to visu esam runājuši arī agrāk, un man likās, ka tas nu ir palicis pagātnē. Ja ru­nājam par tavu tēvu… viņam vienmēr piemituši bruņrupuča refleksi. Nekad neesmu varējis saprast, kā gan iespējams, ka viņš ir mans brālis. Man patiešām vajadzētu veikt DNS testu.

Džīna dusmīgi piecēlās no krēsla. Vietējais šerifs ir man ļoti labs draugs. Man tikai jāpastāsta viņam par tevi, un viņš tevi izsviedīs ārā no šīs pilsētas.

- Draugs varbūt. Bet vairāk gan nekā tur nav, tēvocis noteica, kad viņa virzījās uz ārdurvju pusi. Man gadījās dzirdēt, ka nu jau vairākas dienas viņš ir gluži nešķirams no kādas jaunas, pievilcīgas sievietes, kura dzīvo viņa vecā­ku īpašumā. Patiesību sakot, kāds man pirms stundas parā­dīja viņus tajā… nu, kā to sauca? YouTube. Tas nu gan ir viens pretīgs izgudrojums. Tomēr man jāatzīst, ka ar patiesu bau­du skatījos uz viņas neticami skaisto augumu. Un viņa iz­skatās tik ļoti jauna.

Džīnas zods saspringa. Viņa paraudzījās uz vīrieti. Mēs ar Kolinu mīlam viens otru.

- Patiešām? tēvocis vaicāja ar mākslotu smaidu sejā. Pat par spīti tam, ka tumšie mati bija nokrāsoti sirmi, viņš bija ļoti pievilcīgs vīrietis, kuram izdevies saglabāt slaidu augu­mu pat tagad, kad jau tuvojās piecdesmit. Džīnas tēva jau­nākais brālis, kuru māte izlutinājusi un gluži vai dievināju­si. Vienmēr izpestījusi no visām nepatikšanām, kad viņš kļuva pieaudzis un sāka izkopt zagļa prasmes.

Platiem soļiem Džīna pāri istabai devās uz durvju pusi.

- Vai tevi interesē tas trasta fonds, no kura viņš pārtiek? Tēvocis uzlika plaukstu uz Džīnas rokas, kura jau skāra durvju rokturi. Vīrieša vaibsti kļuva maigāki. Vai tad tē­vocis nedrīkstētu būt greizsirdīgs? viņš vaicāja. Kādreiz taču es biju galvenais vīrietis tavā dzīvē, bet tagad dzirdu, ka mana mīļotā brāļameitiņa ir kopā ar… Viņš pasmaidīja. Ar šerifu. Protams, ka celšu viņam neslavu, cik vien būs manos spēkos.

Džīna uz mirkli novērsās. Viņš varēja būt visai šarmants, ja vien pats to vēlējās. Turklāt viņu kopīgā vēsture bija ļoti bagātīga. Džīna patiešām vēlējās uzzināt, ko tēvocis dara Edilīnā. Vai atkal jau mēģina apkrāpt viņas māti, vai tagad viņam padomā kāds cits? Viņa zināja, ka dusmas nepalīdzēs uzzināt patiesību. Turklāt tieši viņš Džīnai iemācīja, kā ap­slēpt savas īstās jūtas. Džīna pagriezās un tik tikko manāmi uzsmaidīja.

Kad, pēc viņa domām, Džīna bija padevusies, tēvocis ap­lika roku viņai ap pleciem. Abi bija slaidi gara auguma cil­vēki, un viņš bija tikai vienpadsmit gadu vecāks. Kamēr Džī­nai vēl nebija desmit gadu, viņa domāja, ka tēvocis Eidrians ir asprātīgākais un gudrākais cilvēks pasaulē. Bija nepiecie­šami gadi, lai viņa saprastu patiesību. Viņš vienmēr kaut ko bija ieplānojis, un katrs viņa sacītais vārds bija meli.

Nu taču, viņš sacīja. Veco labo laiku vārdā baudī­sim kopīgu maltīti. Man vienmēr ļoti paticis saimniekot kopā ar tevi virtuvē.

Džīna piekrita, tomēr vienīgi tāpēc, ka vēlējās uzzināt, kas viņam padomā. Gatavojot maltīti viss noritēja gludi, un viņi viens otram netraucēja, viņa iesaistīja tēvoci sarunā. Džī­na it kā stāstīja par savu dzīvi, taču patiesībā brīdināja vi­ņu. Vēl tikai pirms dažiem mēnešiem, kad Edilīnā tika mek­lētas astoņpadsmitā gadsimta gleznas, pilsētiņa bija pilna ar FIB aģentiem. Un tagad šeit dzīvo arī superdetektīvs, viņa beigās piemetināja. To, ka Maiks Ņūlends lielāko daļu laika pavada Fortloderdeilā, viņa negrasījās pieminēt.

- Es zinu, tēvocis sacīja, un tumši zilajās acīs iemirdzē­jās draiskas uguntiņas. Džīna, dārgumiņ, lūdzu nomieri­nies. Es atbraucu šurp tikai tāpēc, lai satiktu tevi.

- Kāpēc? viņa vaicāja un uzlika risoto trauku uz galda.

- Vai "mīlestība" būs pārāk vecmodīgs vārds, ja to lie­tošu?

Bija skaidrs, ka viņš melo. Kad viņa vēl bija bērns, Eidri­ans nakts vidū mēdza nākt viņas istabā. Viņš nekad nezva­nīja, neklaudzināja pie durvīm. Viņa mierīgi gulēja, bet tad pamodās, jo juta, ka viņš stāv un noraugās. Tēvocis piespie­da pirkstu sev pie lūpām, lai norādītu, ka viņai jāklusē. Vi­ņa piecēlās, apskāva tēvoci, un viņš meiteni apbēra ar dā­vanām. Skaistas kruzuļotas kleitas no Francijas, itāliešu kurpes no vismīkstākās ādas, lelles, kuras lika skaudībā mo­cīties viņas draudzenēm. Kad Džīna kļuva vecāka, parādī­jās auskari ar īstiem safīriem. Kad viņa beidza vidusskolu, tēvocis uzdāvināja pērļu kaklarotu.

Džīnas māti pārņēma šausmas, kad viņa uzzināja, ka vī­ra brālis nakts laikā ielavās viņu mājā. Viņa uzstāja, ka jāie­rīko drošības sistēma.

- Tam nebūs nekādas jēgas, viņas vīrs, Eidriana vecā­kais brālis, sacīja.

Taču Džīnas māte neticēja šim apgalvojumam. Viņa fanā­tiski pieraudzīja, lai logi būtu aizvērti un durvis aizslēgtas, bet drošības sistēma allaž trauksmes gatavībā. Bet kādu rī­tu mazā Džīna ienāca virtuvē, ģērbusies jaunā kleitā ar sīku vītolu zariņu rakstu. To garās, šaurās lapas bija dažādu toņu zaļumā. Zariņi bija pušķīšos, kurus kopā saturēja sārta len­te. Kleitai bija Baby Dior firmas zīme. Meitene sacīja, ka naktī to viņai uzdāvinājis tēvocis Eidrians. Viņas mātei gandrīz uz­nāca histērijas lēkme. Viņa kliedza, ka grib, lai pie katras ieejas tiek piestiprināti dzelzs režģi.

Vīrs uzlika rokas viņai uz pleciem un mēģināja nomieri­nāt. Lai ko tu ari izdarītu, viņš saskatīs vienīgi izaicināju­mu. Tu vari izvietot šeit kameras, režģus, jebko, kas vien tev ienāks prātā, tomēr viņš tiksies ar savu brāļameitu, ja to vēlēsies.

- Bet viņa taču ir bērns! Viņš modina meiteni nakts vidū, un man tas nepatīk.

- Man tas riebjas! Džīnas tēvs kaislīgi izsaucās. Man tas ir riebies, kamēr vien dzīvoju! Kad biju pusaudzis, bet viņš vēl mācījās pamatskolā, viņš vienmēr okšķerēja pa ma­nu istabu. Savas mīļākās un sirdij tuvākās lietas mēdzu gla­bāt aizslēgtā kastē. To es ievietoju otrā un pēc tam to visu vēl arī trešajā kastē. Katrai kastei bija sava atslēga. Nāka­majā rītā pie brokastīm Eidrians izlika manas mantas uz gal­da visu apskatei.

Viņa pamazām nomierinājās. Ja mēs viņam laipni palūgtu nākt pa parādes durvīm dienas laikā?

- Vai tu domā, ka neesmu mēģinājis? Viņš to nedarīs. Vienkārši ļauj, lai viņš satiekas ar Džīnu, un nemēģini izjaukt viņa spēli.

- Bet… Māte nespēja izdomāt neko, kas spētu šo cilvē­ku aizkavēt.

īstās nedienas sākās tad, kad nomira Džīnas tēvs. Viņa tobrīd mācījās koledžas pirmajā kursā. Tēvs, grāmatvedis, bija izveidojis trasta fondu savas vienīgās meitas izglītības apmaksāšanai, tāpēc pirmie trīs mācību gadi aizritēja bez rai­zēm. Tiesa, viņa sēroja par tēvu, taču ari prata izbaudīt dzī­vi. Finansiālu problēmu nebija.

Tomēr reiz, atgriezusies mājās vasaras brīvdienās, viņa ierau­dzīja māti vienās asarās. Bija pazudusi visa viņu nauda. Līdz pē­dējam penijam. Džīnas trasta fonds bija iztukšots, apdrošināša­nas nauda arī pazudusi, un divi krājkonti bija kā izslaucīti.

- Es zinu, to izdarīja viņš! misis Koldvela sacīja, kad viņas atgriezās no bankas.

- Kurš? Džīna vaicāja.

- Tava tēva brālis. Kurš gan cits!

- Tēvocis Eidrians? Man likās, ka viņš ir cietumā, Džī­na teica.

- Pagājušajā nedēļā viņš tika ārā, misis Koldvela pa­skaidroja, un es zinu, ka to izdarīja viņš.

Nākamais gads bija briesmīgs. Policijai neizdevās no­skaidrot, kā Eidrians spējis paņemt naudu. "Tas vienkārši nav iespējams," viņi sacīja. Džīna saprata, ka, pēc likumsargu domām, viņas māte pati paņēmusi savu naudu. Ļoti iespējams, tādēļ, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas.

Džīna palīdzēja mātei izkārtot hipotekāro kredītu, ieķī­lājot māju, kuras izpirkšanā savulaik tēvs bija ieguldījis tik milzīgus pūliņus. Džīna paņēma studiju kredītu, sameklēja darbu un tā varēja pabeigt pēdējo mācību gadu koledžā. Vi­ņai vairs nebija laika ne sabiedriskiem pasākumiem, ne ran­diņiem. Ļaunākais bija tas, ka viņa atteicās no sava sapņa par studijām Juridiskajā augstskolā. Tas bija pārāk dārgi.

Šā briesmīgā gada laikā viņa ne reizi nesastapa savu tē­voci Eidrianu, ne arī saņēma kādas vēstis no viņa. Māte gan nemitējās par viņu gausties. Viņai bija nācies atteikties no brīvprātīgās darba. Bija jāpelna alga. Tuvējā frizētavā viņa mazgāja klientiem matus. Abas zināja, ka galu galā nāksies pārdot arī sirdij tuvo māju.

Viss šis murgs tomēr beidzās apmēram gadu pēc tam, kad bija sācies. Eidrians ieradās Džīnas guļamistabā, kā jau pa­radis allaž nakts vidū.

Viņa nikni raudzījās uz nelūgto viesi. Pagājušā gada lai­kā viņš bija kļuvis par ienaidnieku. Par cilvēku, kura dēļ vi­ņa un māte dzīvoja trūkumā. Vai tu… Džīna iesāka, bet viņš, kā vienmēr, piespieda pirkstu sev pie lūpām. Eidrians mīlēja noslēpumus.

Viņš pasniedza meitenei zilu samta kārbiņu. Džīna to at­vēra un ieraudzīja skaistu gredzenu ar briljantu un sārtiem safīriem. Kad viņa pacēla galvu, tēvocis jau bija projām.

Nākamajā rītā misis Koldvelai piezvanīja no bankas un paziņoja, ka visa viņas nauda ir atkal vietā. Turklāt ar div­padsmit procentu pieaugumu.

Misis Koldvelas vīra agrākajam partnerim nācās grūti no­pūlēties, lai pārliecinātu Valsts ieņēmumu dienesta amatper­sonas, ka šī nauda nav uzskatāma par jauniegūtiem ienāku­miem un tālab nav piemērojama četrdesmit procentu nodokļu likme. Un viņam tas izdevās.

Drīz vien misis Koldvela aizgāja no darba frizētavā. Džīna uzsāka mācības Juridiskajā augstskolā. Un tomēr notikums ar naudu bija ļoti mainījis viņas māti. Viņa kļuva skarbāka, biežāk dusmojās un allaž cilvēku rīcībā meklēja kādu apslēp­tu motīvu.

Džīna mātei neteica, ka, mācoties augstskolā, viņa daudz laika pavadīja kopā ar savu tēvoci. Viņa domāja, ka iemesls, kālab Eidrians lika viņām ar māti iziet caur tādu elli, ir vien­kāršs. Tēvocis neuzskatīja viņas par cilvēkiem. Džīna iedo­mājās, ka varbūt varēs piespiest tēvoci iemīlēt viņas pa īs­tam. Un tad viņš kļūs abām par aizstāvi un nekad vairs nenodarīs pāri.

Gados, kad Džīna apguva juridiskās zinības, tēvocis iemā­cīja viņai gatavot ēdienu, eleganti ģērbties, dejot. Džīnas mā­tei nezinot, viņš reizēm atsūtīja meitenei lidmašīnas biļetes uz eksotiskām vietām. Viņa devās turp, sastapās ar pasakaini interesantiem cilvēkiem un pat ielaidās ašās dēkās ar dažiem no jauniegūtajiem paziņām. Ar tēvoča palīdzību Džīna iegu­va izsmalcinātību, kāda piemita tikai retajam studentam. Vi­ņa labi mācījās un vadīja aizraujošu dzīvi ārpus augstskolas sienām.

Viņu attiecību vienīgais trūkums bija tas, ka tēvocis ne­kad neļāva pieminēt Džīnai un viņas mātei nodarīto pāres­tību. Pēc Eidriana domām, nelāgais notikums nu jau palicis pagātnē un to cilāt nav nekādas vajadzības.

Kad Džīna absolvēja Juridisko augstskolu, tēvocis nozu­da tikpat veikli, kā bija parādījies. Vairāk nekā divus gadus viņa neko netika par viņu dzirdējusi un nebija arī viņu sati­kusi.

Bet drīz pēc tam, kad Džīna dabūja darbu juridiskajā fir­mā Ričmondā Virdžīnijas štatā, piezvanīja māte un sacīja: Viņš to izdarīja atkal.

Džīna labi zināja, par ko māte runā. Taču tagad mainīju­sies bija pati Džīna. Cilvēks, ar kuru viņa pavadījusi tik dau­dzas dienas un nedēļas nogales, cilvēks, kurš viņai iemācījis tik daudz, no viņas pašas nebija pasmēlies gandrīz neko un atkal bija apzadzis viņas māti. Tas nebija viegli, tomēr Džī­na astoņpadsmit mēnešus pabalstīja mammu, tā arī neatklā­jot savu saistību ar tēvoci Eidrianu.

Kad nauda jau atkal bija iemaksāta misis Koldvelas ban­kas kontā, viņa bija pārāk dusmīga un vairs nespēja atgū­ties. Vīra nāve un divi ilgstoši trūkuma periodi bija pārāk dziļi ievainojuši viņas dvēseli. Viņa kļuva vecāka par saviem gadiem. Pēdējā viesošanās reizē Džīna bija pamanījusi, ka māte dārzā aprok zelta monētas. Man tās jāpaslēpj. Ja nu viņš atkal izrīkojas tāpat kā iepriekšējās reizēs, viņa pa­skaidroja.

Eidriana balss atsauca Džīnu tagadnē. Pastāsti man visu par savu mīļoto vīrieti, viņš sacīja un apēda mazliet risoto. Tēvocis allaž ēda no smalka porcelāna traukiem un iz­mantoja augstākās proves sudraba galda piederumus. Taču tagad viņš ēda no vienkārša, lēta šķīvja īrētā mājā… Tas šķita patiesi mulsinoši.

- Viņš ir jauks. Mīļš, Džīna piesardzīgi sacīja.

- Un kāpēc tad viņš nav tevi bildinājis?

Džīna piemiedza acis. Šī nolaišanās zemākā līmenī varēja liecināt par to, ka tēvocis maskējas vai arī viņam klājas slik­ti. Ja viņam vajadzīga nauda, viņš pēc tās dosies uz jebkuru vietu. Kāpēc tu gribi to zināt? Ja tu domā, ka es zinu Koli­na bankas kontu un tu varēsi to izvilināt no manis… Es to nezinu, tāpēc nevarēšu tev pateikt.

- Šāds skarbums dāmai nepiedien, Eidrians aizrādīja. Un tavā vecumā… Viņš apklusa, jo pamanīja, ka ir atļā­vies pārāk daudz. Dārgā Džīna, es atvainojos par visu, ko esmu nodarījis tev un tavai mātei. Abas reizes bija izveido­jusies tāda situācija, ka man gluži vienkārši nebija citu ienā­kumu avotu. Es pūlējos, kā mācēdams, lai jums atdarītu gan finansiāli, gan personiski.

Tāda piezīme Džīnu sāpināja. "Vai viņš tagad apgalvo, ka laiks, ko pavadīja kopā ar mani, kamēr studēju Juridiskajā augstskolā, bija vien parāda atdošana? Un var jau būt, ka tā ir taisnība, jo viss bijušais, kā redzams, viņam neko nenozī­mē. Viņš taču pēc tam apzaga māti arī otru reizi."

Džīna paraudzījās uz Eidrianu un saprata, ka viņš skaid­ri apzinās, kā licis viņai justies. Reiz viņa bija dzirdējusi kā­du sakām ja cilvēks paziņo kaut ko tādu, kas tevi sāpina, drošāk ir ticēt, ka tas darīts ar nolūku.

Viņa piecēlās. Tev kaut kas ir padomā. Ja tu man nepa­teiksi, kas tieši tas ir, es nekavējoties došos pie Kolina un viņam visu izstāstīšu.

Tēvocis nepavisam neizskatījās satraukts. Viņš tikai smai­dīja. Reiz Džīnai šis smaids bija licies apburošs, taču tagad tas šķita slēpjam viltu. Tu nekādi nespēj noticēt, ka esmu ieradies šeit ar vienu vienīgu mērķi, proti, satikt tevi.

- Nespēju gan.

Smaids tēvoča sejā neizzuda, un likās, ka tas liecina par atzinību. Labi. Var jau būt, ka es tev nepateicu gluži visu. Mani mazliet ieinteresēja tas, ko izlasīju par šo pilsēteli.

- Par Edilīnu? Ak jā. Protams. Tevi interesē tās gleznas, ko viņi atrada pagājušajā gadā. Man jau nu vajadzēja iedo­māties, ka tie miljoni tev liksies pievilcīgi. Un es tev pateik­šu, ka man ar tām gleznām nav nekādas saistības.

- Es zinu, viņš klusām sacīja. Taču, kad lasīju šos stās­tus, atcerējos kaut ko, kas man zudis.

- Kroņa dārgumi? Reiz Budapeštā kāds vīrs viņai bija sacījis, ka Eidrians vēl nav pamanījies nozagt vienīgi Angli­jas kroņa dārgumus.

- Jā, viņš attrauca. Un, to sacīdams, es domāju tevi. Mana dārgā brāļameita. Džīna, tu esi vienīgais cilvēks, kurš man kaut ko nozīmē, un es ierados tevi sastapt, tevi atkal iepazīt. Es atvainojos par šo maskēšanos, bet…

- Tava seja redzama pārāk daudzās fotogrāfijās zem virs­raksta "Viņus meklē policija"?

Viņš pasmaidīja. Džīna šo smaidu labi atcerējās. Savulaik tas lika viņai justies kā iesaistītai kādā slepenā sazvērestībā. Kopā ar Eidrianu…

Džīna atkal apsēdās pie galda. "Ja es izrādīšu dusmas, viņš melos vēl vairāk."

- Vēl maizi, dārgā? Es to nopirku pie Ārmstrongas. Šī ir maza pilsēta, bet pārtikas veikals patiešām izcils. Un tas pie­der tik interesantai sievietei! Turklāt drošs informācijas avots. Mazliet pavaidēju, ka sāp, un viņa man izstāstīja visu par visiem.

- Kāda informācija tev vajadzīga? Džīna no groziņa pa­ņēma vienu maizīti.

/

- Nekas konkrēts. Tikai kaut kas tāds, ar ko aizpildīt lai­ku, kamēr tu esi Ričmodā.

- Un kāpēc tu nevarēji apmesties tur, bet izvēlējies šo vie­tu? Džīna nopētīja neglīto telpas iekārtojumu.

- Lielās pilsētās cilvēki cits ar citu nemēdz daudz runāt, viņš sacīja. Un tieši tāpēc tev Edilīnā tik ļoti nepatīk, vai ne? Tu negribi, lai cilvēki mēļo par tevi un apspriež to, ko tu dari ārpus darba laika? Džīna sāka iebilst, bet viņš pa­cēla roku un turpināja: Mana mīļotā brāļameita, atceries, ka es tevi ļoti labi pazīstu. Tev liekas grūti paciešama pat Ričmondas laucinieciskā vide. Un cik bieži tu brauc uz Ņu­jorku? Uz savu patvērumu, pied-ā-terre? Pastāsti, vai tavs būdīgais draugs maz zina par šo vietiņu? Kad Džīna neat­bildēja, Eidrians pasmaidīja. Domāju, ka viņš to nezina vis. Un… vai tev ir zināms, ka tavam puisim ir pašam savi no­slēpumi? Viņš šajā mazpilsētā ir iegādājies māju. Vai viņš tev ir to parādījis?

- Vēl ne, Džīna atteica.

- Interesanti gan. Vai tu zini, ka viņš turp aizveda ma­zo, brīnišķo Džemmu? Jau dienā, kad viņa tikko ieradās Edilīnā.

Džīna nevilšus skaļi ievilka elpu. Un tā arī bija atbilde, ko Eidrianam vajadzēja.

Viņš atkal pasmaidīja. Vai tu gribētu uzzināt vēl kaut ko no tā, ko esmu dzirdējis?

Kādu mirkli Džīna raudzījās savā šķīvī, tad paskatījās uz tēvoci. Laikam jau gribētu gan. Viņa iedzēra krietnu mal­ku izcila vīna. Pastāsti man visu, kas tev zināms!