Vēlmju akmens

divdesmitā nodaļa

Nākamajā rītā pulksten sešos trīsdesmit Džemma jau stā­vēja pie Maika sporta zāles. Gaisma vēl nebija īsti uzaususi, un tuvumā nemanīja ne dzīvu dvēseli. Viņai patika šis miers. Viņa prātoja, vai Kolins atcerēsies par norunāto tikšanos. Ko­lins atvēra Džemmai durvis. Viņam mugurā bija melns spor­ta krekliņš, kas labi atklāja izciļņos muskuļus. Izskatījās ļoti labi. Cauri Džemmas augumam izšāvās kaut kas līdzīgs spē­cīgam elektriskās strāvas lādiņam. Viņai gribējās sagrābt Ko­linu pie rokas un vedināt uz automašīnu.

Kolins pareizi iztulkoja Džemmas sejas izteiksmi. Man ir tāpat, viņš nočukstēja, tad pakāpās atpakaļ, un Džem­ma ieraudzīja Maiku.

Viņš nopētīja te vienu, te otru. Jūs abi esat ieradušies uz treniņu vai arī vēlaties pabūt divatā?

- Trenēties, skolotāj! Džemma skaļi atsaucās.

- Viņai ir tavs telefona numurs, Kolins sacīja Maikam, kurš pat nepasmaidīja. Ja viņam dzīvē kaut kas šķita patie­šām svarīgs, tie bija treniņi.

Dažas sekundes Džemma īsti nesaprata, ko darīt. Pirms vairākiem gadiem viņa bija apguvusi patiesību, ka doties uz treniņu kopā ar mīļoto ir nepareizi. Viņš vispirms skaidri no­rādīja, ka zina vairāk nekā Džemma. Viņš noteica, kas un kā darāms. Kāds puisis no pēcdiploma studiju grupas, ar ku­ru viņa iepriekšējā vakarā bija uz satikšanos, iedeva viņai divas mārciņas smagas hanteles un parādīja, kā veicami vin­grinājumi bicepsu attīstīšanai. Ja tās ir pārāk smagas, tu tikai pasaki. Es sameklēšu kaut ko vieglāku.

Neteikusi ne vārda, Džemma paņēma pāri divdesmit pie­cas mārciņas smagu hanteļu un sāka tās cilāt. Puisis nekavē­joties devās projām no sporta zāles un vēlāk no Džemmas centās izvairīties.

Maiks atrisināja viņas dilemmu. Tu esi pieradusi strā­dāt trenera vadībā, vai ne? viņš vaicāja.

- Jā, viņa atbildēja. Mēs trenējāmies grupā, un man pietrūkst puišu, ar kuriem kopā mēdzu nodarboties.

Likās, ka Kolins saprot. Viņš pakāpās atpakaļ un pat ne­centās parādīt, ka ir noteicējs. Džemmai viņš tālab patika vēl vairāk.

Džemma devās līdzi Maikam. Vispirms viņa izpildīja da­žus kardiovingrinājumus, tad pievērsās svarcelšanai, bet pēc tam boksam. Kolins pa to laiku trenējās savā nodabā, bet Džemma pamanījās viņu novērot.

Viņš izrādījās fenomenāli spēcīgs! Un mierīgi cilāja tādus smagumus, kādus spētu pacelt vien trīs vidusmēra vīrieši kopā. Spēja veikt tādus raušanas vingrinājumus, no kuriem lielākā daļa citu vīriešu izmežģītu plecus.

Maiks pamanīja, ka Džemma vēro Kolinu, un klusām sa­cīja: Viņš šodien izvēlējies vieglākus svarus. Kad viņš šurp atnāk kopā ar saviem brāļiem un viņi sāk cits ar citu sacen­sties… Man ir nācies redzēt īstus profesionāļus, kam ir ma­zāk spēka nekā tiem puišiem.

- To gan es prastu novērtēt, Džemma noteica un piecē­lās no svarcelšanas trenažiera.

Tiklīdz Maiks pamudināja Kolinu pastrādāt ar Džemmu boksa jomā, Kolins iebilda: Tu taču zini, ka es spēju vien pacelt svaru stieni un tad to nolikt atkal atpakaļ.

- Izbeidz, Freizer, Maiks attrauca. Vai tev būtu bail

no viņas? /

- Esmu pārbijies līdz nāvei, Kolins sacīja, nenovērsdams skatienu no Džemmas.

Maiks piestiprināja Kolina rokām lielos treniņu cimdus, bet pēc tam palīdzēja Džemmai uzvilkt boksa cimdus. Tā, tagad jūs esat viens otram, bet es iešu patrenēties pats.

Brīdi Džemma un Kolins tikai raudzījās viens uz otru. Pēc tam Kolins pacēla treniņu cimdu sargātās rokas. Parādi, ko spēj, viņš mudināja.

Džemma svārstījās. Ja viņš bija sacījis taisnību un patie­šām nekad nav trenējies boksā, tad nepratīs izvairīties no viņas sitieniem. Turklāt Džemma nevēlējās viņam nodarīt sā­pes. Viņš ir spēcīgs, taču ikviens ir ievainojama. Džemmas pirmie sitieni bija viegli, tomēr pietiekami spēcīgi, lai radītu skaņu, kas valdzina visus bokserus. Āda nošvīkstēja pret ādu.

Pakāpies atpakaļ, Kolins nepatikā paraudzījās uz Džemmu.

- Un tas bija viss? Kā tad sitieni ar kājām? Vai esi aizmirsusi, kā tas darāms? Viņš pieklusināja balsi. Vai patiešām esi nolēmusi izturēties jauki pret vīrieti, kurš pēc ātra seksa par tevi vienkārši aizmirsa? Kolins piemiedza viņai ar aci.

Džemma zināja, ka Kolins vēlas pamudināt viņu sist spē­cīgāk. Un viņam tas izdevās. Uzvelc sānu vairogu! viņa nopietni sacīja.

- Pārāk liela noņemšanās. Kolins izsmējīgi pavīpsnāja.

- Kā gan tāda sīkaļa varētu man kaut ko nodarīt?

īsti nepadomājusi, ko dara, Džemma ar spēju pagriezie­nu spēra Kolinam pa vēderu. Viņa izdarīja māņu kustību, bet pēc tam mēģināja trāpīt viņam pa žokli. Sitienā Džemma ielika visu sava auguma spēku. Nekad agrāk šādas kustības viņa nebija lietojusi cīņā ar dzīvu cilvēku. Parasti viņa tās izmantoja treniņos ar boksa bumbieri. Viņa gan bija redzē­jusi, kā tas tiek darīts ringā, un šajos gadījumos pretinieks vienmēr nogāzās zemē.

Kolins atmuguriski aizstreipuļoja, pēc tam paliecās uz priekšu. Rokas viņš bija uzlicis uz ceļgaliem un pūlējās pael­pot.

Maiks bija vērojis notiekošo un sāka smieties. Labāk pa­centies viņu nekad nesadusmot.

- Tā izskatās, Kolins piekrita, piecēlās un pakustināja žokli.

- Es… Džemma ierunājās.

- Ja tu tagad sacīsi, ka atvainojies, es tev atņemšu krā­sainās pildspalvas, Kolins brīdināja.

Džemma nepasmaidīja. Es nekad agrāk nebiju to darī­jusi ar cilvēku un… Viņa pakāpās soli atpakaļ, jo Kolins tu­vojās. Viņa sitienus Džemma neizturētu!

Pienācis klāt, Kolins itin kā draudīgi paraudzījās uz vi­ņu, tad piepeši pacēla sievieti gaisā. Vairākas sekundes viņa spiedza un smējās, kamēr Kolina rokas viņu grieza kā karu­selī.

Tieši tajā brīdī pa parādes durvīm ienāca Ljūks un Remzijs. Ieraudzījis Džemmu Kolina rokās, Rems pagriezās at­pakaļ. Es pazūdu no šejienes.

Ljūks satvēra brālēna elkoni. Man likās, ka tu gribēji paboksēties ar Džemmu.

Kolins nolika Džemmu uz grīdas. Nu, puiši, liksim jūs abus pie darba!

Pagāja vēl stunda, un pēc tam Kolins ar Džemmu devās projām no sporta zāles. Viņa jutās labi.

- Vai viss ir kārtībā? Kolins vaicāja, kad viņi nonāca pie I )žemmas automašīnas.

- Jautājums drīzāk ir par tevi. Vai tev viss ir labi? Džem­ma pastiepa roku un pieskārās viņa žoklim, kur jau bija pa­rādījies zilums. Kā tev liekas, vai skūpsti palīdzētu? viņa klusi vaicāja un lūkojās uz Kolinu. Šis skatiens lika viņam pa­spert soli uz priekšu, bet viņa uzlika plaukstu vīrietim uz krūtīm. Domāju, ka mums vajadzētu braukt mājās.

Viņš atkāpās. Tev taisnība. Mums jānomazgājas dušā un jāpārģērbjas. Tiksimies baznīcā?

- Baznīcā?

Kolins smaidīja. Jā, baznīcā. Tu taču nāksi kopā ar ma­ni, vai ne?

- Man likās, ka mēs nolēmām paturēt mūsu attiecības no­slēpumā.

- Nav nekādas vajadzības. Vakar es mammai un tētim pa­teicu, ka izšķīros ar Džīnu. Un pateicu, ka tagad mēs ar tevi esam pāris.

Džemma uz mirkli pacēla skatienu pret debesīm. Viņi mani ienīdīs.

- Ne tu vu, Kolins attrauca. Vispār tagad, kad par to domāju, viņi likās pat iepriecināti.

- Iepriecināti? Par to, ka tu izšķīries ar sievieti, kuru viņi bija iemīlējuši, un tagad esi ar kādu, ko viņi gandrīz nemaz nepazīst? Kad Kolins klusēja un tikai raudzījās uz Džem­mu, viņa vaicāja: Kas?

- Mana māte.

- Ko tava māte?

Kolins atbrīvojās no sastinguma. Es gluži vienkārši iedomājos, cik ļoti mana māte līdzinās dabas stihijai. Ja vi­ņa kaut ko vēlas, tad dara visu, lai to iegūtu.

- Un viņa vēlas… Džemma pakāpās soli atpakaļ un pacēla rokas gaisā. Reičela teica, ka tava māte vēloties maz­bērnus. Viņa iepleta acis. No manis? Es vēl joprojām pū­los saprast, kas tev garšotu pusdienās! Nekam citam es vēl neesmu gatava. Mums jā…

- Zinu. Kolins noskūpstīja Džemmu uz lūpām. Jāru­nājas, jāiepazīst vienam otru, apmēram tā. Vai tu zini, kur atrodas baznīca? Nē, pagaidi. Es pēc tevis atbraukšu, un mēs turp dosimies kopā.

- Tā būs lieka noņemšanās, viņa iebilda. Es…

- Piekrītu. Man tas ir milzīgs apgrūtinājums, Kolins aši sacīja. Ja tu dzīvotu manā mājā, būtu krietni vien ērtāk. Mums abiem. Viņš vēlreiz veikli noskūpstīja Džemmu un aizgriezās.

- Pat domāt par kaut ko tādu vēl ir par agru! Džemma uzsauca Kolinam nopakaļ.

Viņš atkal pagriezās un izstieptām rokām kāpās atpakaļ no ielas vidus. Ko tu vēl gribi, Džemma? Vai vēl kāds vī­rietis, kuru esi sastapusi, tev piedāvās sevi un vēl visu pil­sētu piedevām?

- Jā, tur jau ir tā problēma! viņa attrauca. Man būs jāievācas kopā ar visu Edilīnu.

- Izklausās debešķīgi! Kolins atsaucās un iekāpa savā džipā.

- Un varbūt, ka man arī, Džemma klusi piebilda un at­vēra savas automašīnas durvis. Mājupceļā viņa smaidīja.

* X*

- Kāpēc tu nepateici, ka mūs gaidīs uz vakariņām tavu vecāku mājā? Džemma vaicāja Kolinam. Viņi iekāpa Koli­na džipā un devās uz Freizeru māju.

- Es to nezināju, Kolins atbildēja. Vakar no Kalifornijas ieradās māsa un viņas draugs. Pilnīgi negaidīti. Es gri­bētu ar viņiem satikties un jūs iepazīstināt. Domāju, ka tev Frenks patiks. Viņš ir Maika labākais draugs. Abi ir policis­ti, kas drīz atvaļināsies no dienesta. Abiem patīk tās boksa un spārdīšanās lietas, kuras sagādā prieku arī tev. Kā tev pa­tika baznīcā?

- Bija jauki, Džemma atteica, domādama par tikko dzir­dētajiem Kolina vārdiem un to, ko viņa bija redzējusi no rīta.

- Cilvēki šķita…

- Kādi? viņš vaicāja.

- Esmu pārliecināta, ka kļūdos, taču izskatījās, ka viņi ir teju vai atviegloti, ka es neesmu Džīna.

- Edilīniešiem ne pārāk labi izdodas apslēpt savas jū­tas. Kolins iesmējās.

- Tātad tu atzīsti, ka viņi nevēlas, lai esi kopā ar gara au­guma apburošu juristi?

Kolins novaidējās. Mani tas neaizkustina. Es domāju, ka tu esi skaista tieši tāda, kāda esi. Un, runājot par Džīnu… ir grūti būt viņas paziņam. Un viņa nav no tām, ar kuru kopā varētu apmeklēt vietējos skotu nacionālos svētkus. Kas at­tiecas uz šiem svētkiem, labāk jau laikus palūdz Sārai, lai sašuj tev piemērotu tērpu. Kāda viduslaiku sieviete tu vēlētos būt?

- Gara auguma un brīnišķīga. Kā tu domā, vai Sāra man varētu palīdzēt?

Iestūrējis auto piebraucamajā ceļā, Kolins izslēdza dzinē­ju un paraudzījās uz Džemmu. Kas īsti tevi nomāc?

- Baidos no tikšanās ar tavu māti. Vai tur būs visa tava ģimene?

Apkārt bija novietots apmēram pusducis automašīnu.

- Jā. Visi vēlas satikties ar Arielu un Frenku. Ir ieradies pat Perijs, un tu ar viņu vēl nemaz neesi pazīstama, Kolins tei­ca un saņēma Džemmas plaukstu savējā. Džemma, ja tu vē­lies doties kaut kur citur, mēs to varam. Taču teikšu tev tais­nību manuprāt, visi ir priecīgi, ka esmu izšķīries ar Džīnu.

- Varbūt tavi draugi tā domā, taču es redzēju, cik labvē­līgi tava ģimene izturējās pret Džīnu un…

Kolins noskūpstīja Džemmas delnas. Vispirms augšpusē, tad apakšpusē. Ja kāds kaut vai tikai mazlietiņ nedraudzīgi izturēsies pret tevi, mēs tūdaļ pat dosimies projām, sarunāts? Brauksim uz manu jauno māju un mielosimies ar aukstu cā­li, ko pasniegsim uz saviem kailajiem augumiem. Un es dzer­šu šampanieti no tavas rītakurpes. Vai izklausās labi?

- Man patīk šis ierosinājums. Kā būtu, ja mēs labāk izvē­lētos to?

- Arī man kaut kas tāds ienāca prātā, viņš atteica un pievilka Džemmu sev tuvāk.

Ass piesitiens pie automašīnas loga lika viņam pagriez­ties. Tur stāvēja vīrietis ar skaistu seju un Freizeriem rak­sturīgo lielo augumu.

Kolins atvēra logu.

- Visi ir ieradušies, un visi ir izsalkuši. Taču mamma ne­ļauj sākt maltīti, kamēr jūs abi kavējaties ārā. Vai šī ir tā sla­venā Džemma, par kuru esmu tik daudz dzirdējis?

- Džemma, iepazīsties! Tas ir mans brālis Perigrins jeb Perijs.

Viņš pa automašīnas logu pāri Kolinam pastiepa roku, lai sasveicinātos ar Džemmu. Redzēju tevi YouTube un dzir­dēju, ka tu labi boksējies. Arī es esmu cīkstonis. Ja vien vē­lēsies, es labprāt pamācīšu arī tevi. Mums varētu būt ļoti daudz mācībstundu.

- Aizvāc roku, kamēr neesmu to salauzis, Kolins lab­sirdīgi noteica.

Perijs smaidīdams paklausīja un atvēra durvis. Nāciet taču reiz! Man vēl būs jātiek atpakaļ uz Ričmondu. Un Lenijam ir jauna draudzene.

- Lenijam vienmēr ir jauna draudzene, Kolins piebilda un izkāpa no automašīnas, bet pēc tam apgāja tai apkārt, lai atvērtu durvis Džemmai. Viņš paņēma Džemmu aiz rokas, un visi trīs devās uz māju.

Pie parādes durvīm Perijs apstājās un paraudzījās uz Džemmu. Ceru, ka esi tam gatava. Neviens nezina iemes­lu, bet mamma tā rosās, it kā viņai būtu pieslēgts lidmašī­nas dzinējs.

Džemma pakāpās soli atpakaļ.

Kolins pastūma viņu uz priekšu. Es būšu tev blakus. Ja rodas kādas problēmas, tu tikai pasaki.

Perijs plati smaidīja. Džemma, un kāda ir tava māte? Ko viņa teiktu par mūsu veco labo Kolinu?

- Mana māte pielūdz manu mirušo tēvu un visus vīrie­šus salīdzina ar viņu. Mana māte sacītu, ka Kolins ir pārāk liels, ka viņa darbs ir pārāk bīstams, un droši vien nolasītu viņam lekciju par to, cik uzmanīgam jābūt ar ieročiem.

- Vai tā patiešām ir? Kolins vaicāja un izskatījās norai­zējies.

- Katrs vārds ir patiesība.

- Man gribētos šo tikšanos redzēt, Perijs smaidot sacīja un atvēra mājas durvis.

Apkārt valda priecīgs juceklis tāds bija Džemmas pirmais iespaids. Misis Freizere izrīkoja savus ģimenes piede­rīgos, visi runāja cits caur citu, smējās un strīdējās vienlaikus. Tā bija ļoti skaļa grupa.

Skaista gara auguma sarkanmate stāvēja istabas stūrī, vi­ņai cieši blakus bija gandrīz tikpat gara auguma vīrietis. Iz­skatījās, ka viņa deguns vairākas reizes ir bijis salauzts. Droši vien Frenks. Drēbes Džemmas acīm nespēja noslēpt, ka zem tām viņa augums ir tikpat labi trenēts kā Maikam. Džemma viņam dāvāja īsu sportistes smaidu, kādu līdzīgais dāvā līdzīgajam. Un tad jau misis Freizere paņēma Džem­mu aiz rokas, pavilka uz priekšu un sāka iepazīstināt ar ap­kārtējiem.

Skaistā jaunā sieviete bija Kolina māsa Ariela. Ārste. Un vīrietis Frenks Tīsens.

- Maiks man par tevi stāstīja, Frenks sacīja un saroko­jās ar Džemmu. Varbūt mēs kādreiz varētu patrenēties kopā.

- Ar lielāko prieku, Džemma atbildēja. Tas viņai bija liels pagodinājums, ja tik atlētiski vīrieši kā Maiks un Frenks ai­cina viņu pievienoties. Viņa alka vēl pakavēties un aprunā­ties ar Frenku, taču misis Freizere jau vedināja tālāk.

Tagad bija kārta iepazīties ar Lenija jauno draudzeni Kerolu, kura likās vēl satrauktāka nekā Džemma. Perija slaido un garo draudzeni sauca Eloīsa, un viņa izskatījās attāli pa­zīstama. Reičela bija sacījusi, ka Perija sirds jau ir aizņemta, tomēr šī jaunā sieviete, kura šķita garlaikota, nepavisam ne­saistījās ar viņa sirds pavēlnieces lomu.

- Viņa ir modele, Reičela teica, kad bija pienākusi klāt un atnesusi paplāti ar uzkodām.

- Vai tev vajadzīga palīdzība? Džemma čukstus vaicāja.

- Lūdzu!

- Noteikti, Reičela atbildēja un devās atpakaļ uz virtu­vi. Džemma sekoja viņai cieši pa pēdām. Laipni lūdzam Freizerlendā, Reičela noteica, tiklīdz bija aizvērusi durvis.

- Vai vari izņemt maizi no krāsns?

Džemma sameklēja virtuves cimdus un izvilka no krāsns paplāti ar karstām maizītēm. Tas viņai atsauca atmiņā die­nu, kad šajā virtuvē bija saimniekojusi Džīna. Varu sade­rēt, ka viņi nožēlo, jo Džīnas nav šeit un viņa negatavo kā­du fantastisku ēdienu. Es ar to negribēju teikt, ka tava pavārmāksla būtu…

- Es zinu, ko tu gribēji sacīt. Pamaisi to sarkano katlu, labi? Vai Džīna sagādājusi tev kādas nepatikšanas?

- Nē, Džemma atbildēja. Neesmu neko par viņu vairs dzirdējusi. Vai ģimene kaut ko ir sacījusi?

- Neko, un tas ir interesanti. Saprotu, ka viņiem ir ļoti daudz sakāmā. Un es biju pārliecināta, ka Džīna sacels pa­matīgu traci. Viņai patiešām patīk visu dramatizēt.

- Un kas dzirdams pilsētā? Džemma taujāja. Ko cil­vēki saka par šo šķiršanos?

- Neesmu dzirdējusi nekādas baumas. Visi runā tikai par to, ka Kolins nopircis Ljūka māju un pavada laiku kopā ar tevi.

Džemma novaidējās. Viss notiek pārāk ātri! Viņa vē­lējās mainīt sarunas tematu, lai nebūtu jārunā tikai par sevi. Vai šī modele ir tā, kura nozagusi Perija sirdi?

Reičela izmeta no rokām tērauda bļodu, un tā ar skaļu troksni nokrita uz flīžu grīdas. Tobrīd Reičelas seja bija kļu­vusi koši sarkana. Izskatījās, ka tieši Reičela ir tā, kura vē­las Perija sirdi sev.

- Tu… viņa izdvesa. Ja sacīsi kaut vārdu, es tavam ēdienam pielikšu indi, Reičela brīdināja. Man nevajadzēja neko teikt.

- Negribu izklausīties pēc pirmziemnieces, tomēr jautā­šu. Vai Perijs zina, ka viņš tev… patīk?

- Perijs pat nezina, ka es vispār eksistēju. Tu taču redzē­ji, kādas sievietes viņam patīk.

- To es varu saprast, Džemma noteica. Taču, no otras puses, kad iepazinos ar Džīnu, man likās, ka Kolinam patīk tieši tādas sievietes. Bet tagad… Viņa paraustīja plecus.

Reičela mirkli klusēja un stāvēja, rokā turēdama katla vā­ciņu. Freizeri ir cilvēki, kuriem jau paaudzēm ilgi piede­rējusi liela nauda. Augstākā sabiedrība, kāda vien ASV iespē­jama. Viņi nemēdz iemīlēties algotos darbiniekos.

- Tu varētu pievienoties pārējiem Edilīnas iedzīvotājiem un palūgt Vēlmju akmenim, lai pievērš Perija skatienu tev, Džemma sacīja, mēģinādama padarīt noskaņojumu mazliet gaišāku.

- Tu domā, ka es neesmu to darījusi? Kopš izdzirdēju šo stāstu, ne par ko citu vairs vispār nedomāju.

- Tev liekas, ka visa pilsēta zina par Vēlmju akmeni? Džemma ar šausmām vaicāja.

- Nē. Tikai septiņas ģimenes. Ja par to izdzirdētu jaunpienācēji, pie šīs mājas sāktu rīkot piketus. Es par to zinu vienīgi tāpēc, ka nejauši noklausījos, kā misis Freizere žēlo­jas par saviem neeksistējošajiem mazbērniem.

- Neatgādini man par to! Esmu kļuvusi par fanātisku tab­lešu lietotāju, Džemma sacīja un nodomāja: "Izņemot pir­mo reizi." Taču par to viņa Reičelai nepateica.

- Vai vari saspaidīt kartupeļus ar rokas mikseri? Reiče­la vaicāja.

- Protams. Tikai parādi. Jau pēc dažām minūtēm Džem­ma bija apsējusi priekšautu un rosījās pie liela katla ar vārī­tiem kartupeļiem.

Kad Reičela izgāja no virtuves, tur ienāca misters Freizers. Viņš apsēdās uz krēsla pie letes un sāka našķēties ar olīvām un sieru no Reičelas sagatavotās paplātes.

- Es gribēju jums kaut ko vaicāt, Džemma sacīja un iz­slēdza mikseri.

- Un tas būtu? Mistera Freizera balsī ieskanējās piesar­dzība, it kā viņš bažītos par to, ko Džemma tūdaļ sacīs.

- Kā jums šķiet, vai viņi patiešām sūtīja remontstrādnie­ku, lai viņš nomaina salauzto asi, vai arī Rolls-Royce ļaudis vienkārši izdomājuši šo stāstu?

Misters Freizers iesmējās. Arī man tas vienmēr licies in­teresanti. Un kā tu pati domā?

- Mans tētis sacīja, ka stāsts esot patiess. Cik Rolls-Royce jums pieder?

- Viens Rolls un viens Bentley, viņš atbildēja.

Atvērās virtuves durvis, un ienāca Perijs. Tā jau domā­ju, ka būsi te, viņš sacīja tēvam. Un paskatījās uz Džem­mu. Tātad tu proti gatavot?

- Es varu nospiest podziņu un ar mikseri samaisīt kartu­peļus, ko izvārījusi Reičela.

- Tas ir vairāk, nekā protu es, Perijs atteica. Un tu, tēt?

- Daudz vairāk. Es vienmēr domāju, ka šādu kartupeļu biezeni iegūst no pulvera, kas iebērts kastē.

- Patiesībā tas nāk no pārnesumkārbas, Džemma no­pietni skaidroja.

- Nē, no kloķvārpstas, Perijs iebilda.

- Ar virzuļa palīdzību, misters Freizers neatpalika.

Atvērās durvis, un ienāca Šeimuss ar neiztrūkstošo zīmē­šanas piederumu kasti rokā.

- Pārāk daudz trokšņa? Džemma vaicāja.

- Ariela, viņš atbildēja un apsēdās blakus tēvam un brā­lim.

Džemma ar lielu karoti paņēma nedaudz kartupeļu bie­zeņa. Kumoss līdzinājās pamatīgam cukurgailitim. Viņa pa­sniedza karoti Šeimusam.

- Ei! Perijs un misters Freizers vienā balsī iesaucās.

Džemma atvēra vairākas atvilktnes, līdz atrada to, kurā

glabājas karotes. Viņa abiem iedeva pa karotei un ļāva rī­koties pašiem. Uz Šeimusa kastes stūra viņa pamanīja uzlī­mētu pelēku lenti. Kas notika?

- Salūza, viņš atbildēja un nolaizīja karoti.

- Mans dēls ir veikls runātājs, misters Freizers sacīja un arī nolaizīja savu karoti.

- Oho! Lenijs sacīja, stāvēdams uz durvju sliekšņa un vērodams, kā tēvs kopā ar diviem brāļiem sēž pie virtuves letes un našķējas ar milzu cukurgaiļiem līdzīgajām kartupe­ļu biezeņa cepurēm.

Sadabūjuši vēl vienu karoti, Džemma piepildīja to un pa­sniedza Lenijam. Viņš apsēdās uz pēdējā brīvā krēsla.

- Par ko jūs te runājāt? viņš vaicāja.

- Es nezinu, Perijs atteica.

- Pavaicā Šeimusam, misters Freizers mudināja, viņš mums te ir galvenais runātājs.

Durvis atkal atvērās, taču šoreiz tik spēcīgi, ka atsitās pret sienu. Ak vai! misters Freizers noteica un aši iztuk­šoja karoti. Šo skaņu es pazīstu.

Bija ieradusies misis Freizere visā savā godībā. Ārā! Vi­si! Un arī tu, Džemma! Vairs nekādas slēpšanās virtuvē.

Džemma nosēja priekšautu un metās pakaļ vīriešiem. Mi­sis Freizere satvēra viņu aiz rokas un pēc tam noskūpstīja viņas vaigu. Laipni lūgta, Džemma! viņa mīlīgi sacīja. Un paldies!

- Tas jau nebija nekas īpašs. Es tikai iedevu viņiem maz­liet kartupeļu biezeņa.

- Nē, paldies ir par Kolinu. Neesmu redzējusi savu vecā­ko dēlu tik daudz smaidām kopš… kopš dienas, kad viņš pabeidza koledžu.

- Man žēl par Džīnu. Zinu, cik ļoti viņa jums visiem pati­ka.

- Džīna ir kā šampanietis. Nevar dzīvot tikai no vīna, lai cik izcils tas arī būtu. Misis Freizere pasmaidīja. Bet īri ir pierādījuši, ka no kartupeļiem gan var itin labi iztikt. Un tagad ej!

- Jā, kundze! Džemma atteica un uzsmaidīja viņai pre­tī. Nervozitāte bija krietni vien mazinājusies. Netraucēja pat tas, ka Džemma īsti neizprata analoģiju ar vīnu un kartupe­ļiem.

Kad visi vienpadsmit vakariņu dalībnieki bija sasēdušies ap galdu, kurš bija nokrauts ar milzīgām ēdiena bļodām un paplātēm, Džemma ātri vien pamanīja, ka tieši viņa ir uz­manības centrā. Visi Freizeri, izņemot Šeimusu un Kolinu, apbēra viņu ar jautājumiem par pētījumu gaitu un par to, kur viņa uzaugusi un ko vēlētos darīt nākotnē.

Džemma pūlējās atbildēt uz visiem jautājumiem, taču to bija pārāk daudz. Un par sevi viņa vispār nevēlējās runāt, jo kāds varētu pavaicāt par viņas un Kolina attiecībām, bet tādiem jautājumiem vēl bija par agru.

Pēc vairākas minūtes ilgušas iztaujāšanas Džemma aptu­rēja jautājumu plūsmu ar stāstu par pirmo Šeimusu Freize­ru. To, kurš no Skotijas tūkstoš septiņi simti sešdesmitajā gadā ieradās Amerikas Savienotajās Valstīs.

- Viņa sieva grāfiene, Džemma sacīja, uzrakstīja vēs­tuli, kurā pastāstīja par karieti, ko vīrs izgatavojis daiļajai Edilīnai Hārkortai. Tagad visa uzmanība piederēja tikai Džemmai. Visi ēda klusēdami un klausījās viņas stāstā. Ka­riete bija dzeltenā krāsā ar melniem sēdekļiem, un misis Hārkorta to nosauca par savu "kameni".

Kad visi aši ievilka elpu un paraudzījās uz misteru Frei­zeru, arī Džemma paskatījās uz viņu.

Misters Freizers nepaskaidroja šādas piepešas uzmanības iemeslu. Turpini, viņš mudināja. Kas vēl bija tajā vēs­tulē?

- Prūdensa, Šeimusa sieva, aristokrāte, sacīja, ka šī ka­riete izgatavota, lai iepriecinātu Edilīnu, jo pēdējais viņas bērns bija apprecējies un devies dzīvot citur.

- Cik labi es to saprotu! misis Freizere izsaucās un pa­raudzījās uz saviem pieciem pieaugušajiem bērniem. Stās­ti tālāk, Džemma!

- Misis Freizere… tā pirmā… rakstīja, ka Šeimuss zem sēdek­ļa ielicis plāksni, taču viņa šaubās, vai kāds to kādreiz atradīs.

Džemma apjuka, jo Lenijs un Šeimuss piepeši piecēlās kā­jās.

- Šeimus, noteica misters Freizers, bet puisis, paķēris pāris maizīšu, izsteidzās no istabas.

Pāri galdam Džemma raudzījās uz Kolinu. Viņas skatiens vaicāja: "Kas tagad notiek?"

Kolins pasmaidīja. Tētim pieder daudzas vecas karie­tes, kuras glabājas noliktavās. Visskaistākā no tām ir dzel­tena ar melniem sēdekļiem. Mans mazais brāļuks aizsteidzās pārbaudīt, vai spēs atrast to plāksni.

- Un tu neiedomājies man pateikt, ka tavam tēvam pie­der astoņpadsmitā gadsimta karietes, kas noglabātas tālāk no acīm? Es varēju tās izpētīt, lai iegūtu vairāk informāci­jas! Džemma nepadomājusi pārmeta, bet piepeši atcerējās, kur atrodas. Viņa paskatījās uz pārējiem. Atvainojiet! Es negribēju…

Visi Freizeri sāka smieties, un Lenijs uzsita Kolinam pa muguru. Mūsu brālim patīk glabāt noslēpumus.

- Tas ir labāk nekā izkladzināt visu katram pretimnācē­jam, Kolins atcirta. Atsākās sarunas.

Džemmai blakus sēdēja Frenks, taču viņai vēl nebija iz­nācis laika pārmīt ar viņu kādu vārdu.

Ariela viņam no otras puses paliecās uz priekšu. Džem­ma, vai neiebildīsi, ja es piesavināšos klātesošo uzmanību?

- Vai tu to varētu? Lūdzu? Džemma redzēja, kā Ariela no bikšu kabatas izņem briljanta gredzenu. Zem galdauta vi­ņa to uzslidināja sev kreisās rokas zeltnesī. Tam vajadzē­tu nostrādāt, Džemma klusi noteica. Viņa nenoturējās un apsveicot noskūpstīja Frenku uz vaiga. Šāda rīcība visiem klātesošajiem lika sastingt.

- Izskatās, ka tev, Kolin, uzradies sāncensis, Perijs ne­kavējās aizrādīt.

Kolins paraudzījās uz Džemmu, un šoreiz tieši viņš vēlē­jās uzzināt, kas notiek.

Ariela salauza klusumu, pastiepjot kreiso roku pāri gal­dam pretī mātei, kura sēdēja galda galā. Mammu, vai tu man varētu pasniegt burkānus, lūdzu!

Neviens viņai nepievērsa uzmanību, bet misis Freizerei nekas nepalika nemanīts. Viņa īsi iekliedzās, satvēra meitas roku un parāva uz savu pusi tik spēcīgi, ka Ariela teju vai iekrita bļodā ar zaļumiem.

- Kas, pie joda, te notiek, Ariela? misters Freizers vai­cāja.

Tobrīd misis Freizere jau bija izvilkusi meitu no vietas un cieši viņu apskāva, skūpstīja viņas seju un aizgūtnēm raudāja.

Pārējie joprojām sēdēja savās vietās, ar izbrīnu raugoties uz Arielu un māti. Ariela ieviesa skaidrību, paceļot gaisā kreiso roku un nozibinot visu apskatei savu jauno gredze­nu.

Misters Freizers, acīmredzami apmierināts, paraudzījās uz Frenku. Kā tev liekas, vai esi gatavs kļūt par vienu no mums? Spēsi?

- Domāju, ka dzīvs palikšu, Frenks atteica. Zinu, ka pašlaik nav īstais brīdis, tomēr gribēju parunāt ar tevi par tās tavas vecās ēkas pirkšanu. Tās, kura atrodas Makterna ceļa galā. Mēs ar Maiku domājam, ka tā būtu lieliska vieta, kur atvērt mūsu jauno sporta zāli.

- Tā ir tava, misters Freizers atbildēja. Un nebūs ne­kādu runu par maksāšanu.

- Es nevaru… Frenks ieteicās.

- Viņš var gan, Ariela skaļā balsī izlaboja, atbrīvojusies no mātes skavām. Vai vēl kāds vēlas apskatīt manu gre­dzenu?

Visas sievietes atbildēja ar skanīgu "jā!", pat Perija drau­dzene modele likās atdzīvojamies.

- Tēt, Ariela teica. Es gribu vislielākās un visdārgā­kās kāzas, kādas šajā pilsētā jebkad redzētas. Un es vēlos, lai Sāra Šova ir mana vedējmāte.

- Ja tu viņai pateici, pirms to uzzināju es… misis Frei­zere sāka žēlabas.

Ariela viņu pārtrauca un apskāva mātes plecus. Tu to uzzināji pirmā.

- Tu taču neesi spiesta laulāties, ko? misis Freizere pa­jautāja. Viņas balsī jautās tik daudz cerību, ka pārējie atkal sāka smieties.

- Nē, mamm, es neesmu stāvoklī, Ariela atteica. Es taču tev jau paskaidroju, ka vispirms man jāpabeidz reziden­tūra. Kad būsim atgriezušies Edilīnā un es uzsākšu praksi šeit, mēs ar Frenku padomāsim arī par bērniem.

Misis Freizere paraudzījās uz Frenku, bet viņš kā pado­doties pacēla gaisā rokas. Es esmu jūsu pusē. Vai tad jūs domājat, ka gribēju, lai Maiks mani pārspēj bērnu frontē?

Ariela paraudzījās uz brāli. Kolin, palīdzi man tikt ar šo galā!

Viņš pāri galdam paskatījās uz Džemmu. Piedod, bet arī es esmu mammas pusē. Man patīk tā doma par nostabilizēšanos.

Džemma cītīgi skatījās savā šķīvī, bet pārējās divas Freizeru dēlu draudzenes cieši vērās uz viņu.

Kā glābiņš parādījās Reičela, kura spēji atvēra virtuves durvis, kas skaļi atsitās pret sienu. Man virtuvē ir seši pī­rāgi. Tam, kas man palīdzēs te novākt, iedošu gabalu. To pateikusi, viņa aizgāja.

Visi, izņemot Arielu un viņas māti, sāka novākt galdu.

Kolins ar šķīvju pilnām rokām nostājās aiz Džemmas. Atvaino, ja liku tev justies neērti.

- Tu vari man pielabināties, ja parādīsi tās karietes.

- Ar vislielāko prieku. Kolins pieliecās, un viņa lūpas pieskārās Džemmas ausij. Kā būtu, ja mēs nočieptu pīrāgu un dotos apskatīt karietes? viņš vaicāja un vēl klusāk pie­bilda: Vai kādreiz esi mīlējusies astoņpadsmitā gadsimta "kamenē"?

- Un tu pats? Džemma atbildēja ar pretjautājumu.

- Nē, viņš attrauca. Taču esmu visos sīkumos to iztē­lojies.

- Man patīk fantāzijas realizēt dzīvē, viņa čukstus at­teica, kad abi iegāja virtuvē.

Reičela klusi brīdināja Džemmu: Viņa iecienītākais pī­rāgs ir krāsnī. Pēc Arielas jaunumiem neviens pat nemanīs, ka esat aizgājuši.

- Tu esi mana jaunā labākā draudzene, Džemma pazi­ņoja un piegāja pie krāsns.

Verot vajā krāsns durvis, Džemma nodomāja: "Kāds gan ir Kolina mīļākais pīrāgs?" Kazeņu koblera, viņa nočuk­stēja, kad bija to ieraudzījusi.

Kolins pārliecās viņai pār plecu. Vai esi gatava?

Kā jau Reičela bija sacījusi, visi pulcējās ap Arielu un Fren­ku, tāpēc pat nepamanīja, kā Kolins un Džemma izslīd pa sētas puses durvīm. Abi devās uz tuvāko no četrām maza­jām kravas automašīnām, kuras cita citai blakus bija novie­totas zālājā. Izvēlies, Kolins mudināja.

Viņa izraudzījās gaiši zaļo.

- Gļēvule, Kolins noteica un ar galvas mājienu norādīja uz pārējām. Katra atšķīrās ar kaut ko īpašu.

Viņi neizturēja līdz kariešu novietnei. Iebraukuši Džem­mas mājās, lai paņemtu karotes pīrāga ēšanai, viņi paraudzī­jās viens otrā un devās uz guļamistabu, pa ceļam atbrīvo­joties no drānām.

Jau kopš agrā rīta, kad abi satikās sporta zālē, viņi alka viens pēc otra. Klusā priekšspēle bija ilgusi jau stundām. Tik­ko jaušami pieskārieni ar pirkstu galiem, citiem nedzirdami čuksti… Kad viņi galu galā bija aizbēguši no pārējo sabied­rības, alkas jau bija pieņēmušās spēkā kā liesmas.

Džemma kaila iekrita gultā, Kolins uzgūlās viņai virsū, kaislīgi skūpstīdams viņas lūpas, steidzīgi iekļūdams viņas karstajā klēpī. Džemma svētlaimē izbaudīja Kolina lielo au­gumu, viņa ādas siltumu zem savām plaukstām. Viņa mīlēja Kolina spēku, sajūtu, kad viņa gurni pieskārās viņas augš­stilbiem.

Pēc stundas viņi atvirzījās viens no otra. Abi bija nosvī­duši slapji un pārsātināti.

- Tavai zināšanai, Džemma izdvesa, šis bija mans mī­ļākais deserts.

- Bet tu jau vēl neesi nobaudījusi Reičelas gatavoto kaze­ņu koblera pīrāgu, Kolins sacīja, tad piecēlās un devās uz virtuvi.

Džemma palika pagalvī spilvenu un pilnībā izbaudīja ska­tu, kad viņš kails izgāja no istabas un pēc tam atkal atgrie­zās ar pīrāgu un lielu karoti, un apsēdās blakus.

Paņēmis kumosu, Kolins to sakošļāja un norija. Pasakai­ni. Viņš pieliecās un cieši noskūpstīja Džemmu uz lūpām. Kad viņa pastiepa rokas, lai pievilktu vīrieti sev tuvāk, viņš atgaiņājās. Nē, nē, nē! Vēl ne. Es joprojām salīdzinu. Viņš apēda vēl kumosu deserta. Labs. Jā, ļoti labs. Abiem desertiem ir daudz labu īpašību. Es vēl īsti nespēju izšķirties starp jums abiem.

- Ak tā gan? viņa pārjautāja un atņēma Kolinam pilno karoti. Viņa to virzīja uz mutes pusi, it kā grasītos apēst, to­mēr ļāva siltajam, saldajam pīrāga pildījumam nopilēt uz savas kailās krūts. Ak, viņa sacīja, kā gan es to varēšu dabūt nost?

Kolins nolika trauku ar pīrāgu uz naktsgaldiņa un pēc tam pagriezās pret Džemmu. Būtu patiešām žēl laist kaut ko tādu zudībā.

- Vai ne? viņa piebalsoja.

Jau nākamajā sekundē viņu augumi atkal bija savijušies kopā. Rokas, kājas, lūpas, pleci…

Pēc trīsdesmit minūtēm Kolins atvirzījās sāņus. Tu uz­varēji, viņš izdvesa.

- Es nedzirdēju, ko tu sacīji.

- Tu esi garšīgāka. Labāka par visiem jebkad tapušajiem koblera pīrāgiem. Kolins pievilka Džemmu klāt un pieglau­da gluži kā bērns rotaļlietu. Es domāju… viņš nomurmi­nāja, taču tad apklusa.

Džemma paslējās uz elkoņa un ieraudzīja, ka viņš ir aiz­midzis. Viņa nekad nemēdza šādi nosnausties. Viņa klusi izkāpa no gultas un devās nomazgāties dušā. Nekad savā dzīvē viņa vēl nebija jutusies tik ļoti laimīga.