OTRĀ NODAĻA

Desmit gadu pirms iepriekš aprakstītajiem notiku­miem pār Zemi ātri un klusi lidoja oranžsarkans lid­aparāts, uzņemdams kursu uz ziemeļaustrumiem.

Zem tā gludā, iegarenā korpusa, kam nebija ne spārnu, ne kādu ārēju dzinēju, strauji aizslīdēja Ze­mes virsma, saulstaros saplūzdama mirdzošās joslās.

Tālu priekšā iznira pazemu, ar mežu apaugušu pakalnu virkne, pēc dažiem mirkļiem tie zibenīgi pavīdēja lejā un nozuda pretējā pusē aiz apvāršņa.

Lidaparāts pacēlās augstāk un sāka lidot ātrāk.

Zeme pletās zem tā kā smaragdzaļš paklājs ar upju sudrabainajām lentēm un zilajiem ezeru spo­guļiem. Milzīgos skuju koku mežu masīvus viegli varēja nojaust pēc raksturīgās zilganās nokrāsas.

Visur vīdēja neskaitāmas ēkas, kas bija izkaisītas starp mežu masīviem bez jebkādas noteiktas kārtības un nokrāsotas galvenokārt baltā un gaišzilā krāsā.

No augšas šī aina šķita bez dzīvības. Lejā nevarēja manīt nekādu kustību, neviena dūmu strūkliņa neat­dzīvināja ainavu. Nekur neredzēja apstrādātu zemi, nekur nelīgojās zeltainas druvas. Visu rēdzamo pla­tību klāja viens vienīgs zaļums. Zem mašīnas kor­pusa aiztraucās desmitiem un simtiem kilometru, bet ainava joprojām palika tāda pati.

Retumis ēkas stāvēja puduros, it kā būtu satecē­jušas vienuviet, veidodamas ciematu ar dažām lielām celtnēm vidū, un atkal izklīda uz visām pusēm.

Lidaparāts arvien retāk lidoja virs milzīgām celt­nēm, kas katra aizņēma vairāku kvadrātkilometru lielu platību. Tās bija ļoti zemas un neizturami mir- dzināja savus stikla jumtus. Tos varētu noturēt par ezeriem, ja nebūtu ģeometriski pareizo līniju un taisno stūru, kas nav raksturīgi dzīvajai dabai.

Zināmā attālumā cits no cita pacēlās līdz astoņ­simt metru augsti metāla masti, to galā pat dienā spilgti dega sarkanas ugunis, lai brīdinātu par bries­mām neskaitāmos visdažādāko izmēru un visdažādā­kās krāsas gaisa kuģus, kuri nevienādā augstumā gaisā šaudījās visos virzienos.

Lidaparāts pacēlās vēl augstāk. Tur bija mazāk pretimbraucēju, tāpēc ātrums atkal tika palielināts.

Priekšā pavērās plašs, līdzens ūdens klajš, un pēc pusminūtes mašīna jau atradās virs atklātas jūras. Zeme izzuda skatienam.

Pusdienas saule pie skaidrajām debesīm lēja karstu spozmi. Mašīnā sēdošais cilvēks noslaucīja seju ar mutautu. No visām pusēm noslēgtajā kabīnē bija karsti.

Viņš paskatījās pulkstenī.

Pēkšņi mašīna samazināja ātrumu. Pilots nekam nepieskārās, viņš sēdēja tajā pašā pozā, atlaidies pret mīkstā sēdekļa atzveltni. Viņa priekšā atradās tikai maza, glīta mēraparātu pults ar divām miniatū­rām ciparnīcām. Kabīnē nebija nekā, ko varētu saukt par vadīšanas sistēmu: ne stūres, ne pedāļu, ne jeb­kādu rokturu.

Bet mašīna arvien vairāk un vairāk palēnināja āt­rumu, nesamazinot augstumu, līdz palika karājamies gandrīz nekustīgi virs jūras.

Tad pilots atbīdīja sānu stiklu un pavērsa seju pret vēju.

Bija skaidrs, ka viņš gribēja atvēsināties, neizman­tojot iekšējo ventilāciju, un ka lidaparāts apstājās pēc viņa gribas.

Tas bija cilvēks jau pusmūža gados. Viņa biezie, īsi apgrieztie mati bija gluži sirmi. Augsto pieri vagoja grumbas. Tomēr viņš izskatījās stiprs un vesels. Pelēkās acis, kas nebija zaudējušas mirdzumu, raudzījās skaidri un stingri. Enerģiskā lūpu līnija un izvirzītais zods liecināja par stipru gribu.

Viņš bija ģērbies vieglā, gaišā uzvalkā. īsās krekla piedurknes atsedza viņa rokas, gludas un spēcīgas kā jauneklim. Bikses, kas nesniedzās līdz ceļiem, ļāva aplūkot iedegušās kājas ar labi attīstītiem mus­kuļiem. Vidukli apņēma ļoti plata, zila josta.

Cilvēks dažas minūtes ieelpoja svaigo, ozona un ūdenszāļu smaržas pilno gaisu, pēc tam aizbīdīja stiklu.

Mašīna sāka lidot ar iepriekšējo ātrumu un pagrie­zās tieši uz austrumiem.

Pagriezienā tā gandrīz sadūrās ar kādu milzīgu putnu. Lidojot lielā ātrumā, šāda sadursme varēja būt diezgan bīstama, taču lidaparāts apbrīnojami viegli pavirzījās sāņus, sagriezās un izvairījās no sadursmes. Ikviens divdesmitā gadsimta lidotājs iz­nīcinātājs varētu apskaust šā manevra nepiespiesto vieglumu un precizitāti.

Un atkal pilots nekur nepieskārās, pat nemaz ne­pakustējās. Viņš it kā nemanīja ne briesmas, ne arī to, ka mašīna pati izvairījās no tām. Likās, it kā kaut kur blakām būtu otrs pilots, kas, paliekot neredzams, vadītu lidojumu.

Mašīna lidoja pavisam bez skaņas. Tās iekšpusē nebija jūtama ne mazākā vibrācija. Ja nelūkotos lejā, varētu domāt, ka tā stāv uz vietas.

Pilots sēdēja ērtā, mīkstā sēdeklī, kas bija ierīkots lidaparāta korpusa vidū. Visa priekšējā mašīnas daļa bija caurspīdīga, tas braucējam pavēra ļoti plašu redzesloku, pakaļējā daļa pamazām sašaurinājās, no­beigdamās ar samērā nelielu bultveida stabilizatoru. Mašīnas garums sasniedza četrus metrus, turpretim tās platums vidusdaļā nebija lielāks par astoņdesmit centimetriem.

Cilvēks, kas nepazina tās konstrukciju, nevarēja iedomāties, kāds spēks šo mašīnu turēja gaisā un ļāva tai tik plašā intervālā mainīt ātrumu.

Rādītāja bulta grozījās ap skaitli «6000».

Tālu pie apvāršņa iznira krasta josla, un tad ma­šīna jau atkal lidoja virs Zemes zaļās panorāmas.

Bija pagājusi apmēram stunda.

Mašīna samazināja ātrumu un sāka nolaisties.

Pilots izņēma no kabatas nelielu, plakanu kastīti, atvēra vāciņu un nospieda kastītes iekšpusē dažas pogas, kas bija sakārtotas divās rindās. Kabīnē atska­nēja klusa čaukstoņa. Pēc tam kāda balss skaļi un skaidri sacīja:

— Lūcijs klausās.

Šķita, ka balss īpašnieks atrodas turpat kabīnē, skaņa it kā plūda no priekšējās mēraparātu pults.

— Es atrodos kaut kur netālu no jums, — pilots teica. •— Uzrādiet virzienu. Mans indekss 1637-M-2.

— Dodu, — balss atbildēja. — Pārslēdzieties uz 33. numuru, indekss 8889-L.

Pilots noliecās pie mēraparātu pults un pārbīdīja

mazo bultiņu uz vienas ciparnīcas. Gandrīz tūlīt aparāta centrā iedegās mazs, zils punktiņš.

— Lidoju pareizi, — pilots sacīja. — Neizslēdziet!

Pēc dažām minūtēm zilais punkts pēkšņi pārvērtās

sarkanā. Tad pilots sāka aplūkot apkārtni, vērīgi meklēdams vajadzīgo vietu. Mašīna lēnām meta lokus.

Drīz vien viņš pamanīja nelielu noru, bet uz tās divus cilvēkus, kas māja ar kabatlakatiņiem.

Mašīna apstājās. Tā palika nekustīgi karājamies gaisā apmēram divsimt metru augstumā, pēc tam, it kā neredzama izpletņa nesta, vertikāli nolaidās zemē.

Līdzko pilots piecēlās, lidaparāta sānu siena pie paša sēdekļa atsprāga vaļā. Taču viņš nebija pieskā­ries ne pogai, ne kaut kam citam, kas varētu iedar­bināt «durvju» mehānismu. Šķita, ka neredzamais aparāts, «redzēdams», ka pienācis laiks, sāk darboties pats. Pilots izkāpa no kabīnes.

Sagaidītāji piesteidzās viņam klāt, priecīgi sveik­dami.

Pilots stiepa tiem pretī abas rokas.

— Sveiki, draugi! — viņš teica mīksti skanošā valodā, kuras pamatā bija pārveidota un ar citām Eiropas tautu valodām papildināta krievu valoda. — Atvainojiet mani. Bija ļoti karsti, un es ceļā apstājos, lai ieelpotu svaigu gaisu. Tā kā es lidoju ar vislielāko ātrumu, tad nokavēto laiku neizdevās iedzīt. Nu, panāc tuvāk, Lūcij! — viņš piemetināja, pievilkdams sev klāt vienu no sagaidītājiem. — Mēs sen neesam redzējušies. Kā klājas Mērijai?

-7- Viss kārtībā, tēv! — Lūcijs atbildēja. — Tava mazmeita ilgojas pēc tevis un ļoti grib tevi redzēt.

Viņa gaidīs mūs mājās. Mēs ceram, ka tagad tu padzīvosi pie mums ilgāk nekā pagājušo reizi.

— Tas atkarīgs no tevis paša, mans draugs, — sirmgalvis šķelmīgi pasmaidīja. — Pa telefonu tu man sastāstīji daudzko, bet, kā būs īstenībā… to redzēsim! Ja tas būs tik interesanti, kā tu apgalvoji, tad es palikšu. Iepazīstini taču mani ar savu biedru, — viņš piebilda.

Tas, uz ko attiecās šie vārdi, pienāca tuvāk. Pie­nācējs bija jauns, gara auguma, kalsns cilvēks ar bronzas krāsā iedegušu seju. Par spīti karstumam viņš bija ģērbies zilā, līdz kaklam aizpogātā kom­binezonā ar garām piedurknēm.

Godbijīgi palocījies sirmgalvim, viņš ar lielu cieņu paspieda tā spēcīgo roku.

— Mans vārds ir Vladilens, — viņš teica apbrī­nojami skaidrā un skanīgā balsī, kurā mīkstā izruna apvienojās ar metālisku pieskaņu. — Man liels prieks iepazīties ar jums personiski. Liels prieks, — viņš atkārtoja, — redzēt Munciju, mūsdienu izcilo zināt­nieku.

Sirmgalvis pasmaidīja.

— Kur jūs tik stipri esat iededzis, Vladilen? — viņš jautāja. — Jūs izskatāties gluži melns.

— Viņš nesen atlidoja no Venēras, — biedra vietā atbildēja Lūcijs.

— Tad ir skaidrs. Esmu bijis uz šīs planētas, Vla­dilen. Tas bija ļoti sen, vairāk nekā pirms simt četrdesmit gadiem, bet es labi atceros, ka īsā laikā biju iededzis tikpat brūns kā jūs tagad. Pēc tam kad mēs izklīdinājām mūžīgos mākoņus virs planētas, tur nevar neiedegt.

— Jā, es ar mokām pabeidzu savu darbu uz Venē­ras. Brīnos, kā daži tur var dzīvot gadiem ilgi.

— Kāpēc jūs esat ieradies šeit?

— Esmu nodevies meteorītu pētīšanai, — Vladi- lens atbildēja. — Pirms trim nedēļām šeit nokrita liels aerolīts. Gribu to atrast, bet pagaidām tas man nav izdevies. Acīmredzot aerolīts iegrimis dziļi zemē, un, lai gan nokrišanas vieta, pateicoties Lūcijam, zināma pilnīgi precīzi, atrast to ļoti grūti. Bet es noteikti atradīšu.

— Vai jūs strādājat viens?

•—■ Nē, kopā ar trim biedriem. Bet viņi šeit ne­dzīvo, tikai atlido man palīgā.

— Bet kāpēc jūs pats apmetāties šeit, tik tālā vien­tuļā nostūrī?

— Man tā patīk, — Vladilens vienkārši atbildēja. — Man tāds raksturs.

— Meklējot aerolītu, — Lūcijs teica, — viņi šim­brīžam ir atraduši, man šķiet, kaut ko daudz inte­resantāku. Sakarā ar to mēs arī nolēmām izsaukt tevi, tēv.

— Zinu. Mani ieinteresēja jūsu paziņojums — un tā nu es esmu šeit, — Muncijs atbildēja.

Sarunādamies viņi bija nonākuši līdz mežmalai. Zeme šeit bija daudzās vietās izrakņāta krietni dziļi. Kādas bedres malā stāvēja milzīga automātiskā zemes rokamā mašīna, saulē mirdzinādama metāla daļas.

Netālu no mašīnas biezu koku paēnā bija uzcelta ērta telts, kurai blakus atradās divi tieši tādi paši lidaparāti kā tas, ar kuru bija atlidojis Muncijs, tikai citā krāsā — viens dzeltens, otrs brūns ar sudrabainu svītru visapkārt korpusam.

— Tā ir mūsu zemes racēja mītne, — Lūcijs sa­cīja. — Viņš šeit dzīvo pilnīgā vientulībā un neatlai­dīgi meklē savu aerolītu.

— Es to atradīšu, — Vladilens apgalvoja, un viņa pierē starp uzacīm ievilkās spītīga rieva. — Atradīšu, lai tur vai kas!

—• Pareizi, — Muncijs uzmundrināja jauno zināt­nieku. — Katrs iesākts darbs vienmēr jānobeidz. Viena no visvecākajām parunām uz Zemes skan «Darbs un pacietība uzvar visu». Tie ir jauki vārdi.

Vladilens pavēra telts ieeju.

— Ienāciet, — viņš teica. — Iekārtojieties pēc iespē­jas ērtāk un atpūtieties. Tēvam un dēlam vienmēr būs par ko runāt, ja viņi nav ilgi redzējušies. Es jūs atstāšu kādu brīdi vienus. Man jāaizlido uz optikas noliktavu pēc jauna stikla videoskopam, bet pie viena arī pēc produktiem. Nepaies ir stunda, kad būšu atpakaļ.

Viņš devās pie viena no lidaparātiem, kas stāvēja zem kokiem. Līdzko viņš piegāja klāt, sānu siena, kas kalpoja par durvīm, atsprāga vaļā. Mašīna līgani pacēlās gaisā un drīz vien izzuda skatienam aiz koku galotnēm.

Tēvs un dēls noskatījās tai pakaļ.

— Vai viņam tiešām vajadzēja braukt uz nolik­tavu, vai arī viņš to darīja pieklājības dēļ? — Mun­cijs jautāja.

Lūcijs paraustīja plecus.

— Drīzāk gan pieklājības dēļ, — viņš atbildēja.

— Stikls un produkti, protams, vajadzīgi, tikai viņš varēja lidot pēc tiem arī rīt, — Lūcijs iesmējās.

— Vladilens domā, ka mums nepieciešams patērzēt divatā. Vajadzēja viņu atrunāt.

— Tas nekas, — Muncijs mierināja. — Pieklājība pat aiz pārpratuma jau pati par sevi ir jauka.

— Tu droši vien esi noguris, — Lūcijs bažījās.

— Atgulsties un atpūties. Pēc tam es tevi pacienāšu.

— Nē, es neesmu noguris, — Muncijs atbildēja.

— Bet labprāt kaut ko iebaudīšu.

Viņi iegāja teltī. Tur bija vēsi un ļoti tīri. Grīda, ko klāja rupjš, elastīgs audekls, tīkami smaržoja pēc sveķiem.

Vienīgās mēbeles bija rūpīgi saklāta brezenta gulta, galds un daži krēsli, kas šķita izgatavoti no ziloņkaula vai tam ļoti līdzīga materiāla. Uz galda atradās milzīgs ziedu pušķis.

— Kur tie te gadījušies? — Muncijs brīnījās. — Tie taču ir siltumnīcas, nevis meža ziedi.

— Mērija ļoti rūpējas par Vladilenu, — Lūcijs atbildēja. — Tā ir viņa, kas izdaiļo Vladilena mītni.

Muncijs sirsnīgi pasmaidīja.

— Tāda jau ir mana mazmeita, — viņš sacīja.

— Ziedus viņa mīl kopš agras bērnības. Un tas ir dabiski, ka jauna meitene rūpējas par jaunekli, kas dzīvo tik vientuļi. Bet kāpēc Vladilens neapmetās pie tevis? Ja nekļūdos, līdz tavai mājai nav pārāk tālu.

— Pavisam tuvu. Apmēram simt kilometru. Divu minūšu lidojums. Es Vladilenam piedāvāju, bet viņš atteicās.

Abi apsēdās.

— Kamēr mēs brokastosim, — Muncijs teica,

— izstāsti man visu no sākuma. Par atradumu es zinu, bet kā tas viss notika? Kas pamudināja Vladi­lenu sākt meteorīta meklēšanu? Es atceros, viņš

sacīja, ka nokrišanas vieta precīzi zināma, pateico­ties tev. Es gribu zināt visu sīkāk.

— Labi, — Lūcijs pievienojās.

Viņš ielēja glāzēs kādu karstu dzērienu un sāka savu stāstu.

— Tas notika pirms trim nedēļām. Reiz es nostrā­dāju savā mājas laboratorijā visu nakti. Biju aizrā­vies, gadījās interesanta problēma. Apmēram piecos no rīta, pirms došanās gulēt, izgāju ārā ieelpot svaigu gaisu. Bija jau pavisam gaišs, bet saule vēl nelēca. Tu atminies tādas agrīnas stundas. Tām piemīt kaut kāds īpašs burvīgums, vai ne? Es pastaigājos pa dārzu, pilnīgi aizmirsis miegu. Pēkšņi es izdzirdu klusu svilpienu, kas atskanēja it kā no augšas un no ļoti liela attāluma. Es nepaguvu pat apdomāt, kas tā varētu būt par skaņu, kad skaņa, ik mirkli tuvoda­mās, kļuva stiprāka un tieši pāri manai galvai pār­lidoja nokaitēts bolīds. Tas virzījās samērā lēni, ne augstāk par puskilometru. Acīmredzot tas atradās sava lidojuma beigu posmā. Vienā mirklī viss dārzs pielija ar zaļganu gaismu, tad bolīds nozuda aiz ap­vāršņa. Es paguvu precīzi ievērot tā lidojuma vir­zienu. Es zinu, cik retas ir šādas parādības un cik vērtīgi zinātnei ir šie debesu viesi, ja tie atlido pie mums no telpas, kas sniedzas aiz Saules sistēmas robežām. Kas zina, varbūt arī šis viesis ir no kos­mosa. Bez tam es atcerējos, ka bolīdi dažreiz izraisa meža ugunsgrēkus. Vārdu sakot, es tūlīt skrēju pie sava lidaparāta, iesēdos tajā un ar maksimālu ātrumu devos uz to pusi, kur bija nozudis bolīds. Pa ceļam izdzirdu dobju dārdienu, bet pēc tam vēl dažus vājā­kus. Tas bija gaisa vilnis, kas radās, bolīdam krītot. Kādus simt kilometrus no mājām es pamanīju liesmas. Tātad es nebiju kļūdījies, bolīds tiešām bija aizdedzinājis mežu. Es nolaidos šajā pašā norā, tikai tās austrumu malā. Krītot meteorīts bija nogāzis da­žus kokus un aizdedzinājis krūmāju. Uguns nebija spēcīga, tāpēc man izdevās to viegli nodzēst. Pašu bolīdu nekur neredzēju. Tas bija dziļi ietriecies smil­šainajā norā. Brīnums, ka tas, atsitoties pret zemi, nebija uzsprādzis. Šis apstāklis ļoti interesē Vladilenu. Tajā pašā rītā es ziņoju par visu Astronomijas insti­tūtam. Izrādījās, ka bez manis bolīdu bija redzējuši vēl daži cilvēki, tikai neviens nebija ievērojis tā lidojuma virzienu. Pēc dažām dienām pie manis iera­dās Vladilens ar veselu astronomu komisiju. Es vi­ņiem izstāstīju visu, ko biju redzējis, un parādīju bolīda nokrišanas vietu. Viņi nolēma akmeni atrast. Ar to sāka nodarboties Vladilens. Viņš ir jauns zināt­nieks, no kura ar laiku, šķiet, varēs gaidīt lielas lietas. Apmeties šajā teltī, viņš uzsāka meklējumus. Pagaidām akmeni nav izdevies atrast. Grūti pateikt, cik dziļi tas varētu būt iegrimis. Augsne šeit — mālaina smilts. Vladilens meklējumiem izmanto 30. numura videoskopu, bet arī tas nepalīdz, lai gan grūti iedomāties, ka meteorīts varēja ietriekties dzi­ļāk par trīsdesmit metriem. Ar šā aparāta palīdzību Vladilens ir atradis daudzus akmeņus, bet visi tie radušies tepat uz Zemes. Pirms trim dienām, pārceļo­ties uz citu vietu, viņš ieraudzīja dažus akmeņus tikai piecu metru dziļumā. Kad tie bija izcelti, Vla­dilens tūlīt saprata, ka šie akmeņi ir vērtīgs arheolo­ģisks atradums. Viņš par to ziņoja man.

— Kāpēc viņš nolēma, ka tie nav vienkārši ak­meņi? — Muncijs jautāja, ar interesi klausīdamies dēla stāstu.

— Tāpēc, ka tie ir marmora gabali, bet marmors šai apvidū nav sastopams.

— Tas jau attiecas uz ģeoloģiju. Kāpēc gan Vladi­lens nolēma, ka marmors var interesēt arheologu?

— Tāpēc, ka uz tā skaidri saskatāmas apstrādes pēdas un acīmredzot uzraksti. Kaut kas līdzīgs sena monumenta atliekām. Ja vēlies, aiziesim, pats redzēsi.

Загрузка...