Viesis no bezgalības

OTRĀ NODAĻA 1.

Atkal Kosmograda!

Jau redzami pazīstamie milzīgie debesskrāpji, kas lokā apņem lidlauku un pārsteidz ar saviem apmē­riem un dīvainajām arhitektūras formām. Volgins uz tiem tagad raudzījās ar citādām acīm. Tās bija ēkas, kas pierastas tiem, kurus viņš drīz ieraudzīs, — faeto­niešiem, citas pasaules, citas kultūras cilvēkiem. Ša­jās ēkās atspoguļojās citas tautas gaume un paražas, skaistuma un tehnikas izpratne. Tagad, kad viņš zināja, kāpēc Kosmograda nav līdzīga citām Zemes pilsētām, Volgins saskatīja daudz ko tādu, kas pirmo reizi nebija saistījis viņa uzmanību.

Jā, tā bija sveša pilsēta, tādu pilsētu uz Zemes nav bijis agrākajos laikos un nav arī tagad.

Volgins un viņa pavadoņi atbrauca ar atomlidma­šīnu uz Kosmogradu ceturtā oktobra rītā, paveikuši ceļu no Ļeņingradas vienā stundā. Viņi nolaidās tieši laukumā, jo līdz raķetoplāna atiešanai uz Marsu bija palikušas tikai piecpadsmit minūtes.

Volginam bija aizdomas, ka tik precīzi laiks aprē­ķināts tāpēc, ka viņu gribēja pasargāt no nevajadzī­giem uztraukumiem. Tiem, kas lidoja kopā ar viņiem, nebija iemesla uztraukties. Mērija un Vladilens bija pieraduši pie raķetoplāniem, bet Vtorovam, Meļņi- kovai un Križevskim lidojums no Zemes uz Marsu likās tīrais nieks salīdzinājumā ar viņu kosmisko reisu. Viņi jau bija lidojuši uz Plutonu, bet pavisam nesen no Eiropas uz Ganimēdu un no Ganimēda uz Zemi. Vienīgi Volgins bija iesācējs kosmonauts. Starp citu, tagadējie cilvēki lidojumu uz tuvākajām planē­tām neuzskatīja par kosmisku lidojumu. Raķetoplāni uz Venēru, Mēnesi un Marsu lidoja pēc saraksta tā­pat kā agrāko laiku lidmašīnas. Parasts pasažieru reiss, nekas vairāk.

Bet Volginam paredzamais lidojums — pirmā šķir­šanās no Zemes •— nevarēja būt" un nebija parasts notikums. Viņu bija pārņēmis mokošs satraukums, ko viņš nesekmīgi centās slēpt. Visi redzēja un saprata viņa stāvokli. Iepriekšējā dienā uz Ļeņingradu bija atlidojis Lūcijs. Viņš ieteica dēlam izmantot zinātni:

— Līdzko raķetoplāns pacelsies no Zemes, tu pil­nīgi nomierināsies.

— Es nebaidos no lidojuma, — Volgins atbildēja, — taču nevaru neuztraukties. Tas ir pilnīgi dabiski. Un nekādi mākslīgi līdzekļi nav vajadzīgi. Palīdzi man iemigt, bet cita nekā nevajag.

Un Volgins nakti gulēja cietā miegā. Piecēlās spirgts un možs, atomlidmašīnā raiti sarunājās ar Vladilenu un Viktoru, kas viņu pavadīja, un tikai tagad, kad bija palikušas nedaudzas minūtes, atkal juta stipru satraukumu. Taču gaidīt nevajadzēja ilgi.

Kotovs nebija kopā ar viņiem. Divas dienas pirms aizlidošanas viņš negaidot saslima, un tas gandrīz vai izjauca visus viņu plānus. Meļņikova neparko nebija ar mieru atstāt slimnieku, bet bez viņas nebūtu lidojusi Mērija un droši vien arī pats Volgins. Taču Vladilena izsauktais ārsts visus nomierināja.

— Tā ir tikai nervu pārpūle, — viņš teica. — Māk­slīgais miegs — un viss būs kārtībā. Taču lidojumu uz Marsu vai kaut kur citur ieteicu pagaidām atlikt. Vismaz uz pāris mēnešiem. Nevajag jaunu iespaidu.

Kotovu nolika gultā, un viņš iemiga ātri un mie­rīgi, it kā būtu nevis rīts, bet vakars — parastais gulētiešanas laiks. Un neviens, pat Meļņikova un Fjo­dors, nepamanīja, ar kādiem līdzekļiem tas tika pa­nākts.

Nekādas zāles slimniekam nedeva.

— Viņš gulēs trīs diennaktis, — ārsts paskaidroja.

— Vienreiz dienā pamodiniet un pabarojiet ar ēdienu, kuru es izrakstīšu. Tad viņš atkal iemigs. Pēc trim dienām jūsu biedrs būs pilnīgi vesels.

Meļņikovai nebija pie slimnieka nekā ko darīt, un viņa piekrita braukt kopā ar citiem.

— Bet kā būs ar vietu, ko mēs pasūtījām Konstan- tinam? — Volgins jautāja Vladilenam. — Paliks tukša?

— Tam nav nekādas nozīmes, — Vladilens atbil­dēja. — Raķetoplānā arvien paliek brīvas vietas.

Neviens nevēlējās braukt Kotov.a vietā, tāpēc viņi ieradās Kosmogradā sešatā, ja neskaita Viktoru un Vilsonu, kuri, pavadījuši starpplanētu ceļotājus, gri­bēja doties uz kādreizējo Angliju — Vilsona dzim­teni, bet pēc tam atgriezties Ļeņingradā. Viņi kā viens, tā otrs pilnīgi bija apguvuši atomlidmašīnas vadīšanas mākslu.

— Apmainiet mašīnu, — Vladilens viņiem ieteica.

— Tā diviem cilvēkiem ir pārāk liela.

— Bet kur mēs ņemsim citu?

— Dežurējošo mašīnu laukumā. Tie ir katrā pil­sētā. Bet šo atstājiet tur. Vai jūs pratīsiet paprasīt ceļu uz laukumu?

— Pratīsim, — Viktors atbildēja. — Esmu mazliet iemācījies izteikt savas domas jūsu valodā.

Taču Vladilens pats pajautāja, kur meklēt lau­kumu, līdzko viņi bija izkāpuši no atomlidmašīnas. Izrādījās, ka tas atrodas gluži blakām, aiz tuvākās mājas.

Uz raķetoplānu devās cilvēki no visām malām. To bija daudz.

— Nekad nedomāju, ka uz Marsu būs tik daudz pasažieru, — Volgins brīnījās. — Kas viņiem tur vajadzīgs? Vai tie visi tādi paši ziņkārīgie kā mēs?

— Uz Marsa, — Mērija atbildēja, — tagad dzīvo vairāk nekā trīssimt tūkstoš cilvēku. Iespējams, ka šeit ir arī tūristi, taču vairākums — tīrīšanas komandu darbinieki, staciju un citu uzņēmumu celtnieki, jo uz Marsa tagad notiek strauja celtniecība. Ir nolemts radīt ap Marsu blīvāku atmosfēras slāni, bet tas ir ārkārtīgi liels darbs.

— Agrāk, kad cilvēki, — Volgins teica, — brauca nevis uz kaimiņu planētu, bet uz citu pilsētu, visiem arvien bija līdzi bagāža. Bet šeit? Nevienam nav nekā rokās.

— Un mēs paši? — Križevskis paplēta rokas. — Dodamies kā uz pastaigu.

Saruna par bagāžu, par to, ko ņemt līdzi, lidojot uz Marsu, protams, savā laikā bija izraisījusies, taču Vladilens un Mērija visus pārliecināja neņemt neko.

— Visu, kas jums varētu būt vajadzīgs, jūs atradī­siet uz Marsa, — viņi sacīja. — Kāpēc apgrūtināt sevi ar mantām? To neviens un nekad nedara.

— Vai tiešām uz Marsa visu var dabūt?

— Protams. Tur taču dzīvo cilvēki, turklāt dzīvo nevis dažas dienas, bet mēnešiem un gadiem.

— Nu labi, — Vtorovs piekrita. — Bet ceļā? Paņemsim kaut vai grāmatas.

— Raķetoplānā jūs dabūsiet ir grāmatas, ir filmas. Un galu galā — jūs varēsiet visu ceļu gulēt. Katrā kuģī atrodas dežūrārsts.

— Kas attiecas uz mani, — Volgins teica, — tad man nav vajadzīgas ne grāmatas, ne filmas, bet gulēt es nekādā gadījumā negulēšu. Ceru, ka no raķeto­plāna kaut kas ir redzams. Vai tur ir logi vai ilumi­natori?

-— Gan jau redzēsi! — Mērija pasmaidīja.

— Ne tikai Volgins, kas nekad mūžā nebija redzē­jis nevienu starpplanētu kuģi, izņemot to, ar kuru no Ganimēda atlidoja kosmonauti, bet arī paši kosmo­nauti bija ļoti izbrīnījušies, ieraugot reisa raķeto­plānu.

Pats tā nosaukums lika domāt, ka lidojums tiks veikts ar raķeti. LļMIl-258, kas arī saucās par raķe­toplānu, bija visas raķetei raksturīgās ārējās pazī­mes — pagarināta fizelāža, cigārveida priekšējā daļa. Bet kuģim «Zeme—Marss» nebija nekā kopīga ar UMEL

Tā bija milzīga, līdz simt metru plata un piecus metrus augsta aploce, ko sedza sfērisks gaišdzeltena metāla kupols. Neviena loga, neviena iluminatora, tikai gredzena lejasdaļā bija redzamas durvis — ovāla atvere, kas atradās pie pašas zemes.

— Redzi nu, — Volgins vīlies teica Mērijai, — bet tu vēl sacīji!

— Gan jau redzēsi! — meitene vēlreiz atkārtoja.

— Šis kuģis, — Vtorovs krieviski teica, — ir ļoti līdzīgs cirka ēkai. Tikai milzīgi liels.

— Pavaicājiet, — Vilsons lūdza, — kāds ir kiiģa darbības princips. Antigravitācija?

— Jā, — Vladilens atbildēja. — Raķetoplāns lido­juma laikā izmanto Saules, Zemes un Marsa gravitā­cijas lauku, mainīdams zīmi atkarībā no mērķa. Bet mums laiks doties prom, līdz atiešanai atlikušas asto­ņas minūtes.

— Tikai piecas! — Mērija teica. — Redziet!

Atskanēja gari stiepts, dobjš signāls. Tas aiztrauca

pār laukumu un pamazām apklusa, it kā kuģis atva­dītos no Zemes.

Viktors strauji apkampa Volginu.

— Brauc drīz atpakaļ! — viņš čukstēja. — Man būs grūji bez tevis.

— Pats esi vainīgs, — Volgins atbildēja. — Būtu lidojis mums līdzi. ..

Steidzīga atvadīšanās, un prombraucēji devās uz raķetoplānu. Pie ieejas viņus sagaidīja tradicionā­lajā kosmonautu kombinezonā ģērbies cilvēks. Visiem pienācējiem viņš noprasīja vārdu un par atbildi no­sauca numuru, droši vien kajītes numuru.

Kad pienāca Vladilens un Mērija, šis cilvēks tikai paraudzījās viņu ceļabiedros un tūlīt saprata, kas tie tādi. Neko nejautādams, viņš ātri pateica:

— Pirmais! — un piebilda: — Septītā nebūs?

— Nē, — Vladilens atbildēja.

— Ejiet iekšā!

Volgins uz mirkli apstājās. Viņam vienkārši bija bailes pārkāpt durvju slieksni. Bet, uztvēris kosmosa lidotāja skatienu, viņš ātri devās citiem nopakaļus.

Augšup veda platas kāpnes ar metāla margām, ko rotāja ziedi, gluži kā kādā teātrī, nevis kosmosa kuģī. Uzkāpuši pa tām, viņi nonāca īstā dārzā, ar grantē- \

tiem celiņiem, puķu dobēm, krūmiem un kokiem. Pāri galvai zila debess un Āfrikas karstā saule. Kupola augšējā daļa bija pavisam neredzama.

Volgins, Meļņikova, Križevskis un Vtorovs galīgi pārsteigti apstājās: kaut ko tādu viņi nekad nebija gaidījuši.

Kur viņi bija nokļuvuši?!

Celiņu malās atradās ērti soliņi. Turpat netālu vairāki jauni cilvēki, kas acīmredzot bija ieradušies agri, spēlēja kādu spēli ar bumbām nelielā lauku­miņā, kuram apkārt bija stiepļu pinuma žogs. Vairā­kās vietās čaloja strūklakas.

Pa kāpnēm devās augšā citi pasažieri. Daļa no viņiem izklīda pa celiņiem, daži apsēdās uz soliņiem un nepiespiesti sarunājās. Nekas neatgādināja drīzo startu.

Vtorovs paraustīja plecus.

— Tādos apstākļos, — viņš teica, — šo lidojumu patiešām nevar saukt par kosmisku.

— Ieiesim mūsu kajītē, — Vladilens ierosināja. — Paskatīsimies vēlreiz uz pavadītājiem.

«Skaidrs!» Volgins nodomāja. «Kā es varēju aiz­mirst! Šeit ir tāpat kā ikvienā mājā — vienpusīgi caurspīdīgas sienas.»

Pasažieru kajītes bija izvietotas gar kuģa ārsienu visapkārt dārzam.

Viņi viegli atrada durvis ar ciparu «1». Aiz tām, izrādās, bija plaša telpa ar visparastākajām mēbe­lēm, kas pat nebija piestiprinātas pie grīdas. Mīksti dīvāni un atzveltnes krēsli, galdiņi, skapis ar mikro- grāmatām, diktofons — ne ko pielikt, ne ko atņemt — parasta pilsētas viesistaba.

Arējā siena, protams, bija caurspīdīga, bet tā atra­dās otrā pusē, un Volginam kļuva žēl, ka vēlreiz neredzēs Viktoru un Džordžu.

Bet Mērija pagriezās pret iekšējo sienu, kur bija durvis, un siena pēkšņi satumsa un izzuda, pavēr­dama skatienam kosmodroma pretējo pusi. Ozerovs un Vilsons stāvēja agrākajā vietā, acu nenolaizdami no kuģa, Viņiem blakām neviena vairs nebija.

— Cik minūtes ir līdz startam? — Volgins satraukts vaicāja.

— Viena.

— Vai nav bīstami, ka viņi stāv tik tuvu?

— Nav nekā bīstama.

Atskanēja otrs signāls. Tas bija labi dzirdams arī kuģa iekšpusē.

— Ieejas lūka aizvērta, — Mērija teica.

— Varbūt labāk nogulties vai kaut apsēsties?

— Kā vēlaties!

Volgins apsēdās krēslā, viņam ļodzījās kājas. Viņš tikko varēja aiz uztraukuma paelpot. Volginam se­koja tikai Vtorovs un Meļņikova. Križevskis pēc Vladilena un Mērijas parauga palika stāvam pie ārē­jās sienas.

Volginam gribējās aizvērt acis, taču ziņkāre izrā­dījās spēcīgāka, un viņš ne tikai to neizdarīja, bet pat pārvietoja krēslu tuvāk «logam».

Viņš pazina sajūtu, kāda radās, paceļoties agrā­kajās lidmašīnās vai pat vienkārši liftā. Inerce arvien lika sevi manīt. Bet tagad bija paredzama pacelšanās ar paātrinājumu, kas daudzas reizes pārsniedza gra­vitācijas spēka paātrinājumu. Taču Vladilena un Mērijas izturēšanās it kā norādīja uz to, ka nekas nav jūtams.

Sekundes vilkās nepanesami lēni. Volgins nevarēja

tās skaitīt pēc saviem sirds pukstiem: sirds daudzījās trakā ātrumā.

Un pēkšņi zeme iegruva! Bija tieši tāds iespaids, ka kuģis paliek uz vietas, bet zeme strauji aizslīd kaut kur lejup. Pavīdēja Kosmogradas namu jumti, tālā apvāršņa līnija, neliels mākonis. Sudrabaini iemirdzējās Atlantijas okeāna līdzenums, un viss izzuda. Aiz sienas bez gala un malas pletās zvaig­žņota debess.

Kuģis joprojām likās stāvam uz vietas. Volgins juta, ka atzveltnes krēsla sēdeklis zem viņa svara viegli ieliecas, gluži tāpat, kā tas bija uz Zemes. Ne pārslodzes, ne bezsvara stāvokļa! Viss tāpat kā pirms starta.

Pienāca klāt Vladilens.

• — Redzi, cik vienkārši, — viņš teica. — Bet pacel­šanās laikā ātruma pieaugums ik sekundi pārsniedz simt metrus sekundē. Tagad tas ir vēl lielāks. Vai tu ko juti?

Volgins neko neatbildēja. Sirds pēkšņi sāka puk­stēt parastajā ritmā, un viņam mazliet aizrāvās elpa. Viņa vietā atbildēja Vtorovs.

— Man patīk tāds starts, — viņš teica. — Tas tie­šām ir lieliski! Raķetoplānā LļMn bija citādi. Bet atceries, Marij, — viņš pievērsās Meļņikovai, pār­iedams uz krievu valodu, — kā mēs startējām ar «Ļeņinu»? Hidrauliskie sēdekļi, amortizatori, ilgstoši speciāli treniņi pirms lidojuma … Taču šai kuģī va­rētu lidot pat smagi slimie.

— Bet kāpēc mēs tomēr nejūtam paātrinājumu? —v Križevskis jautāja.

— To neitralizē pretēji virzīts iekšējais gravitā­cijas lauks, — Vladilens atbildēja.

Vsevolods jokodams pārspīlēti godbijīgi palocījās.

— Pateicos! — viņš teica. — Jūsu paskaidrojums man neko nepaskaidroja.

— Aizej uz komandpunktu un parunā ar kādu no raķetoplāna apkalpes. Es nezinu, kā tev to lai iz­skaidro.

— Es nepratīšu ar viņiem sarunāties. Nāc man līdzi, Dmitrij.

— Pagaidi, — Volgins teica. — Es taču braucu pirmo reizi. Man gribas paskatīties uz Zemi. Vai tā ir redzama?

— Protams. Mēs vēl neesam tik tālu. Bet tā būs redzama arī no Marsa.

— Kā zvaigzne?

Volgins piegāja pie ārējās sienas. Tikai grīdas līnija norādīja, kur ir siena, jo to pašu nevarēja redzēt, tik ideāli caurspīdīga tā bija.

Neviļus baidīdamies pieiet pavisam klāt, Volgins apstājās pusmetru no «bezgalības» malas un paska­tījās lejup.

Viņš brīnījās, ka nejuta reiboni. Tālu zem viņiem, tik tālu, ka Volgins pat iztēlē nevarētu iedomāties tādu attālumu, saules staros žilbinoši mirdzēja Zemes milzīgā bumba. Tieši bumba, it kā milzīgi liels glo­buss, uz kura, starp citu, neko nevarēja saskatīt, tik neizturama bija tā sudrabaini zilganā zaiga. Bet aiz Zemes, vēl tālāk, bija redzama Mēness diska augšējā mala, tāda pati mirdzoša, tikai dzeltenā krāsā.

Zeme un Mēness manāmi samazinājās un aizslīdēja kaut kur sāņus. Raķetoplāns acīmredzot lidoja neap­tveramā ātrumā.

«Nav nekāds brīnums, tam taču sešpadsmit stundās jānolido divsimt miljoni kilometru,» Volgins nodo­māja.

Zvaigžņu bija neizmērojami vairāk nekā viņš jeb­kad no Zemes bija redzējis visskaidrākajās dienvidu naktīs. Tieši viņam priekšā, augšā, lejā, aiz Zemes un Mēness — visur pletās samtaini melns plīvurs, nosēts mirdzošiem punktiem. Taču zvaigznes nemir- guļoja, bet dega kā nekustīgas uguntiņas.

Volgins stāvēja un skatījās, nespēdams atrauties no šīs diženās Visuma ainas, ko viņš redzēja pirmo reizi. Kā Lūcijs bija teicis, viņš nejuta vairs nekādu satraukumu, tas pārgāja, līdzko kuģis pacēlās no Zemes. Viņš izjuta nesaprotamas, neskaidras, smel­dzošas skumjas. Par ko?

«Nē, labi!» viņš nodomāja. «Tikai šāda lidojuma dēļ vien bija vērts atdzimt.»

Volgins tā nostāvēja nepakustēdamies vairāk nekā divas stundas.

Biedri viņu netraucēja. Volgins dzirdēja viņus klusi sarunājamies. Neviens nepienāca pie sienas. Un kas gan varēja interesēt šos cilvēkus aiz kuģa sienām? Viņi bija šo ainu redzējuši daudz reižu.

Vtorovs un Križevskis ar Meļņikovas palīdzību izjautāja Vladilenu.

— Tik strauji paceļoties, — Vtorovs teica, — ārē­jām sienām milzīgi jāsakarst. Atmosfēras pretes­tība …

— Korpusa metāls nekad nesakarst. Tas tiek māk­slīgi atdzesēts. Šis sakausējums speciāli paredzēts kosmosa kuģiem. Tā siltumvadīšanas spējas ārkārtīgi niecīgas, bet stiprība liela. Nav tāda meteorīta, kas spētu ielauzt raķetoplāna sienu.

— Starp citu, kāpēc šo kuģi sauc par raķetoplānu? Tam taču ar raķeti nav nekā kopēja.

— Tas ir tāpat kā ar atomlidmašīnu. Nosaukums sen novecojis, bet tomēr saglabājas. Anahronisms.

— Divsimt miljoni kilometru, — Križevskis teica, — un sešpadsmit stundu …

— Drusciņ mazāk.

— Redzi nu. Kaut kādā mērā jāizpaužas laika rela­tivitātei.

— Tā ir tik niecīga, ka praktiski nav manāma. Kuģa maksimālais ātrums — seštūkstoš kilometru sekundē, bet ar šādu ātrumu lido vienīgi pagriezienos, tātad tikai dažas minūtes, visu pārējo laiku kuģis lido ar paātrinājumu, pozitīvo un negatīvo.

— Ar pozitīvo pirmo ceļa pusi un ar negatīvo — otro pusi?

— Protams.

Vai paātrinājums ir nemainīgs?

— Nē. Startējot tas bija simt metru, bet pēc tam pamazām palielinājās. Tas pats, tikai pretējā kārtībā, notiks, nolaižoties uz Marsa.

— Vai brīdī, kad kuģis pagriezīsies pret Marsu ar apakšējo daļu, radīsies bezsvara stāvoklis?

— Nē, tā nebūs. Mākslīgā gravitācija.

— Vai tās spēka un virziena maiņa notiek auto­mātiski?

— Protams! Gravitācija taču nenodrošina pagrie­ziena drošību raķetoplāna pasažieriem.

— Gribētos redzēt, — Vtorovs teica, — tagadējo kosmosa kuģi, kas paredzēts tāliem reisiem.

— Tas būs iespējams pēc atgriešanās uz Zemes. Paredzēta liela ekspedīcija uz Sapni. Kosmosa kuģi būvē uz Mēness, un no turienes tas arī startēs. Jūs

tik un tā uzaicinās kuģa konstruktori, viņiem ar jums jākonsultējas par šo planētu. Mēs taču neko par to nezinājām pirms jūsu atlidošanas. Nevienam pat prātā nenāca, ka eksistē Sapnis.

— Vai tad nebija ekspedīciju uz 61. Gulbi?

— Bija divas. Bet jūs taču paši zināt, ka nav viegli pamanīt planētu, ja tās iedzīvotāji nevar ieraudzīt kosmosa viesi un ziņot tam par sevi. Bija zināms, ka šai zvaigznei ir trīs planētas un visas trīs neapdzī­votas.

— Jā, tas tiesa, — Vtorovs pievienojās. Grūti pamanīt planētu, ja nav zināms, ka tāda vispār ir. Mēs atradām Sapni nejauši.

— Kosmosa kuģis, — Vladilens turpināja, — star­tēs apmēram pēc gada. Un to, tāpat kā jūsu kuģi, nolemts nosaukt Ļeņina vārdā.