2.

Atomlidmašīna tuvojās Ļeņingradai.

Ar satraukumu Volgins raudzījās caur mašīnas caurspīdīgo sienu uz miglainā dūmakā tīto tālo ap­vārsni.

Iepriekšējā dzīvē viņam daudz reižu bija nācies braukt uz dzimto pilsētu ar vilcienu, lidot ar lidma­šīnu, un arvien viņš, tuvojoties tai, izjuta satrau­kumu. Tā bija arī tagad, tikai viņš uztraucās daudz vairāk.

Volginam arvien likās, ka šai diženajai pilsētai nav citas līdzīgas uz Zemes.

Ļeņina pilsēta! Oktobra revolūcijas šūpulis! Cik tuvi un saprotami Volginam bija šie vārdi…

Vai tagadējie cilvēki saprot Ļeņingradas nozīmi? Ko izsaka viņiem šis lepnais vārds?

Varbūt viņu uztverē pilsēta Ņevas krastā ne ar ko neatšķiras no citām? Varbūt divi gadu tūkstoši izdzēsuši atmiņas, kas Volginam saglabājušās tik spilgtas? …

Nē, tā tas nebija!

Volgins izdzirda, kā Mērija saka Vladilenam:

— Sen neesmu šeit bijusi. Vai nav tiesa, ka, tuvo­joties Ļeņingradai, pārņem sevišķas jūtas?

— Jā, — Vladilens atbildēja. — Un tas ir pilnīgi saprotams. Tieši šeit tika likti pamati cilvēces vēs­turei.

— Pēdējo divu gadu tūkstošu vēsturei.

— Ak! Viss, kas bijis pirms Lielās revolūcijas, man liekas viena vienīga tumsa. Šeit iedegās pirmais gais­mas stars.

— Un cik spoži šī gaisma iedegusies tagad, — Vol­gins piebilda.

Viņš noprata, ka cilvēki neko nav aizmirsuši. Cil­vēce svēti glabāja atmiņā slavenos pagātnes notiku­mus, un pateicība tiem, kas radīja un uzcēla brīniš­ķīgo pasauli, kurā viņi dzīvoja, nebija izgaisusi. Volgins un abi viņa pavadoņi pārdzīvoja vienas un tās pašas jūtas, kuru atšķirība bija tikai nenovērša­majā laika mērogā. Viņiem tā bija vēsture, neaiz­mirstama un saviļņojoša. Volginam — dzīves vakar­diena.

Ļeņingradai tūlīt tūlīt vajadzēja pavērties skatie­nam. Līdz pilsētai vēl bija trīssimt kilometru. Vladi­lens, kas vadīja mašīnu, arvien vairāk un vairāk pa­lielināja ātrumu.

Jaunais zinātnieks lieliski saprata, kādas jūtas sa­viļņo Volginu. Viņš ievēroja, ka Dmitrijs gandrīz nekādu uzmanību neveltī vietām, kurām viņi lidoja pāri. Kad iepriekš atomlidmašīna, palielinājusi ātrumu līdz galējai robežai, pacēlās augstāk un Zemes reljefa detaļas tikko vairs varēja saredzēt, Dmitrijs pret to neiebilda: viņa domas acīmredzot bija kaut kur tālumā, tās tiecās uz priekšu — pie tā, kas viņus gaidīja ceļojuma gala punktā. Ar visu savu sirdi viņš jau bija Ļeņingradā un tikai Ļeņingradā.

Pat lidojot ar vidēju ātrumu, pilsētas iznira pie apvāršņa, bija redzamas tieši lejā un izzuda skatienam tik ātri, ka tās aplūkot nebija iespējams. Vladilens negribēja, lai Ļeņingradu varētu saredzēt, pirms Dmitrijs nebūs izjutis un pārdzīvojis tās parādīšanos. Viņš zināja, ka lēna tuvošanās dzimtenei ir tieši tas, kas tagad draugam vajadzīgs.

Un viņš «pavēlēja» atomlidmašīnai lidot arvien lēnāk un lēnāk.

Volgins pamanīja un saprata šo rīcību. Viņš bija pateicīgs Vladilenam par iejutību un rūpēm, bet šai brīdī izteikt to vārdos nebija spējīgs.

Viņš nomira Francijā, Parīzē, arī nāves stundā viņa domas traucās šurp, un nu viņš bija šeit, atkal dzīvs un vesels, ar atdzimušām ilgām pēc dzimtās pilsētas.

Kādu viņš to ieraudzīs?

Kādreiz uz Zemes bija «mūžīgā pilsēta». Volgins bija savām acīm redzējis šīs pilsētas grandiozās cel­tnes, pa pusei laika zoba nepielūdzami sagrautas. Kristiānisma ēras astoņdesmit otrajā gadā uzceltais Kolizeja amfiteātris daļēji bija saglabājies pat līdz divdesmitajam gadsimtam. Bet nebija nevienas ēkas, kas būtu varējusi divtūkstoš gadu laikā saglabāties pilnīgi.

«Kāpēc mani ar tādu spēku pievelk tā vieta, kur atradās Ļeņingrada?» Volgins skumji domāja. «Tās taču nav. Mana Ļeņingrada, kādu es to pazinu un mīlēju, neeksistē. Tur viss ir citāds, viss jauns un nepazīstams. Bet nevarēja taču izzust Ņeva? Tātad es redzēšu kaut to.»

— Kāds laiks ir Ļeņingradā? — Mērija jautāja.

— Jābūt stipri mākoņainam, — Vladilens atbil­dēja. — Bet Muncijs runāja ar Ļeņingradas laika staciju un brīdināja par Dmitrija atlidošanu. Patla­ban debesis virs pilsētas skaidras, tāpat kā šeit.

— Tas ir brīnišķīgi!

Volgins dzirdēja un arī nedzirdēja šo sarunu, kas aizslīdēja garām viņa apziņai. Viņš nevarēja acu novērst no apvāršņa.

Un pēkšņi tāltālu saules staros sāpīgi pazīstami iemirdzējās zeltains punkts. Gluži tāpat, kā tas iznira pirms divtūkstoš gadiem, kad lidmašīna lielā aug­stumā lidoja pāri pilsētai, — Ļeņingradas pirmais sveiciens, saulstaru atspīdums uz Izaka katedrāles zeltītā kupola.

Kāda gan celtne tagad sūtīja savu pirmo sveicienu atomlidmašīnai? Kas nomainījis ar savu mirdzumu veco draugu?

Volgins nevaicāja par to.

Atomlidmašīna nolaidās pavisam zemu un lidoja lēnām, it kā negribēdama. Volgins labi pārredzēja zemi.

Un pamazām viņš sāka pazīt apvidu.

Bez šaubām … viņi atradās netālu no Puškinas. Kur gan palikusi šī gleznainā Ļeņingradas piepilsēta?

Lejā pletās milzīgās pilsētas panorāma. Neparastās, tagadējās ēkas, ko Volgins bija iepazinis pēc grā- matām-filmām, celtas it kā vienīgi no stikla, bezga­līgās, taisnās ielas, milzīgās tiltu arkas, kas stiepās pāri veseliem kvartāliem, daudzās strūklakas un apstādījumi, pilsētas spirālveida ceļu sudrabainās līnijas, kas it kā karājās gaisā, milzīgs daudzums da­žāda lieluma atomlidmašīnu, — viss norādīja, ka zem viņiem atrodas nevis vienkārša apdzīvota vieta, bet viens no lielākajiem pasaules centriem.

Līdz Ļeņingradai, pēc Volgina iepriekšējiem priekš­statiem, bija vēl apmēram trīsdesmit kilometru. Divas tik lielas pilsētas nevarēja atrasties blakus. Tātad šī pati ir Ļeņingrada, milzīgi izaugusi, ietvērusi sevī visu, kas agrāk atradās tai visapkārt krietnā attā­lumā.

Volgins neredzēja nevienu augstceltni, bet tas viņu nepārsteidza. Viņš zināja, ka cilvēki jau sen bija pār­stājuši kraut bezgalīgi daudzus stāvus citu uz cita. Tagadējās divstāvu, retumis arī trīsstāvu mājas bija izvietotas brīvi, un apkārt katrai zaļoja vai nu dārzs, vai kuplu koku joslas.

Tā kā cilvēkus vairs nenodarbināja lielo attālumu problēmas, jo viņu rīcībā bija ātri un ērti satiksmes līdzekļi, tad arhitekti nebaidījās izvietot apdzīvotās vietās namus milzīgā platībā. Bija pilnīgi izzudusi agrāko laiku lielajām pilsētām tik raksturīgā iedzīvo­tāju sablīvētība.

Jā, šī bija Ļeņingrada, un Vladilena vārdi, ko viņš teica Volginam, to apstiprināja:

— Kur tu gribi nolaisties?

— Tur, kur atradās agrākā Ļeņingrada. Kaut kur Ņevas krastā.

— Bet tur taču nav pilsētas. Tur ir Oktobra parks.

— Lai arī tā! Tātad nolaidīsimies parkā, — Volgins atteica, un viņa balss drebēja no dziļa pārdzīvojuma.

Ļeņingradas nav! Viņa bažas piepildījušās — pil­sēta pārvietojusies uz dienvidiem. Viss agrākais bija nozudis no Zemes virsas. Tur, kur kādreiz "pacēlās Volginam tik labi pazīstamās, brīnišķīgās ēkas, tagad bija kāds parks, kura nosaukums viņam bija sapro­tams, taču sirdij neko neizteica.

Viņai laikabiedri Voroņihina, Rosi, Baženova un Rastrelli darbus uzskatīja par nemirstīgiem. Likās, ka nav iespējams Ļeņingradu iedomāties bez Ermitā- žas, Smoļnija, Marmora pils ēkām, bez Kazaņas un Izaka katedrālēm.

«Bet vara jātnieks? …» Volgins iedomājās, un viss atkalredzēšanās prieks nobāla.

Kas viņam jaunā Ļeņingrada!

Volgins apvaldīja lūgumu, kas jau bija uz mēles, — griezties atpakaļ, lidot uz citu vietu, kaut vai uz Maskavu. Lai arī kā būtu pārmainījusies bijusī PSRS galvaspilsēta, tas nesagādās viņam tādas sāpes.

— Tevi gaida Ļeņingradas iedzīvotāji, — Vladi­lens sacīja. — Viņi vēlas tevi sastapt pirmie.

«Ļeņingradas iedzīvotāji…»

Kaut vai neizrunātu šos vārdus!

— Mēs atgriezīsimies šņrp nedaudz vēlāk, — Vol­gins teica. — Es vispirms gribētu redzēt Ņevu.

— Labi, lidosim uz parku.

Atomlidmašīna pacēlās mazliet augstāk un sāka lidot ātrāk. Mērija izņēma kabatas teleofu un kaut ko teica. Droši vien brīdināja, lai viņus tūlīt ne­gaida.

Apakšā stiepās bezgalīgi plašā pilsēta. Atkal aiz muguras palika uz pakalniem iekārtots milzīgs dārzs vai parks. Volgins pazina šo vietu. Pulkovas augstie­nes. Tālumā mirdzēja Somu jūras līča gludais spo­gulis.

Ko nozīmē dabai divtūkstoš gadu? Viens mirklis! Tāpat kā tajos laikos, kad nebija Krievijas, tā arī tagad diženā Ņeva veļ savus viļņus, nepievērsdama uzmanību tam, ko dara cilvēki tās krastos. Bija pil­sēta, pēc tam nozuda, varbūt radīsies jauna, bet var­būt ne .. . Dabai viss vienalga!

Nav Ļeņingradas!

Bet kas gan tur joprojām laistās zeltainā mirdzā, pamazām pieņemdams skaidri jaušamu kupola formu? Tieši tur, kur vajadzētu atrasties varenajai katedrā­lei. Bet, rau, vairāk pa labi debesīs trauc zeltīta smaile!

Vai tiešām! …

Taču skaudrās gaidas, kas jaucās ar vilšanās ne­mieru, ilgi nemocīja Volginu. Snaipera vērīgās acis jau redzēja …

Platā, gaišzilā Ņevas galvenā straume… Tuvējā krastā no biezi saaugušajiem kokiem paceļas Izaka katedrāles augšējās joslas slaidās kolonas … Bet tur, tālāk, aiz smalkajām tilta kontūrām, no ūdens slejas pelēkie Pētera-Pāvila cietokšņa bastioni.

Viss tāpat, kā bijis!

Ar kādiem brīnumlīdzekļiem cilvēkiem izdevies saglabāt neskartus sirmās senatnes pieminekļus? …

Vecās pilsētas vietā viena vienīga zaļumu jūra. Un kā klintis šai jūrā paceļas bijušo laiku majestātiskās celtnes.

Jo vairāk mašīna tuvojās Ņevai, jo labāk un labāk Volgins pazina agrākās vietas. Tās nebija grūti at­rast. Tur, kur kādreiz bija Ņevas prospekts, stiepās gara, plata aleja — lielisks orientieris viņam, kas tik labi pazina pilsētu.

Bet tur otra aleja, kas ved uz Ņevu, un tās galā baltā Smoļnija ēka.

Volgins vairs nešaubījās, ka ieraudzīs visu, ko nesen vēl bija gatavojies ar sāpēm izdzēst no atmi­ņas. Arī kopš bērnu dienām mīļajai Falkonē un Kollo skulptūrai vajadzēja atrasties vecajā vietā. To neva­rēja pārvietot uz jauno pilsētu. Vara jātniekam ne­bija vietas citur kā vien Ņevas krastā!

Volgins it kā redzēja acu priekšā savas bērnības pilsētas — Ļeņingradas — pārveidošanos par milzīgu Oktobra parku.

No atmiņas dzīlēm iznira dzīvokļu celtniecības ainas nomalēs. Pilsēta auga, paplašinājās ar katru gadu, ar katru gadsimtu. Tās centrs pārvietojās uz dienvidiem. Sociālistiskā pilsēta, gaismas un apstādī­jumu pārpilna, tiecās uz Pulkovu, bet vēlāk uz Puš- kinu, kamēr ietvēra tās sevī. Viborgas un Petrogra- das puses, Vasilija salas un Ņevas prospekta tuvumā esošie vecie kvartāli kļuva arvien tālāka nomale. Mājas novecoja, tās nojauca, un to vietā ierīkoja dārzus un skvērus.

Bet cilvēki modri uzmanīja pilsētas vēsturiski un mākslinieciski vērtīgās ēkas, neļāva tām sabrukt. Un pamazām katra no tām ieslīga dārzu zaļumā un palika tur stāvam majestātiskā vientulībā.

Tā radās Oktobra parks — apmēru ziņā milzīgs senatnes piemineklis, arhitektūras, tēlniecības un slaveno pagātnes notikumu vēstures muzejs.

Volginam nevajadzēja par to izjautāt savus pava­doņus. Viņš zināja, ka nekļūdās, ka tieši tā ir noticis īstenībā. Tas bija dabisks ceļš, kuram sākumu licis viņa laiks.

Vēl atrazdamies gaisā virs pilsētas, Volgins juta, ka tas, ko viņa acis ieraudzīs uz Zemes, būs daudz­reiz skaistāks, diženāks un vienkāršāks, nekā bija agrāk.

Ļeņingrada, vienīgā no visām Zemes pilsētām, ar­vien bija pārsteigusi cilvēkus ar savas arhitektūras skaudro skaistumu. Ne velti visu laikmetu labākie arhitekti bija ieguldījuši tajā savas varenās ģeniali­tātes spēku. Bet viņu radītās celtnes bieži daudz ko zaudēja viduvēju ēku tiešā tuvumā. Pils laukuma, Marsa laukuma, Kazaņas katedrāles, Aleksandra teātra un Dekabristu laukuma ansambļu nepārspē­jamie šedevri pazuda starp daudzajām dzīvojamām mājām. Tos nevarēja aplūkot kā vienotu veselu, pil­nīgi izjust to projektētāju ieceri. Tagad, it kā nome­tušas važas, uz simtgadēju koku zaļā fona tās varēja parādīties Volginam visā savā diženumā, monolītā un nobriedušā skaistumā.

Volgins redzēja tās no augšas, un viņam likās, ka vēl nekad vecā Ļeņingrada nav bijusi tik brīnišķīga. Viņš nemanīja, ka tajā nav pierasto ielu. Galvenās no tām viegli varēja sazīmēt garajās un platajās alejās, kas šķērsoja parku visos virzienos.

Volginam pilsētas jaunajā sejā šķita kaut kas pa­zīstams. It kā viņš jau kaut ko tamlīdzīgu būtu redzē­jis savā iepriekšējā dzīvē. Bet kur?

Pēc tam viņš atcerējās.

Katrīnas parks Puškinā, Pavlovskas arhitektūras un parka ansamblis. Tur, tāpat kā tagad pašā Ļeņin­gradā, zaļumos slīga pilis un paviljoni, ko bija cēluši Kvarengi, Rastrelli, Stasovs un Rosi. Un cik apburoši izskatījās šīs zaļojošo koku ieskautās ēkas!

Volginam iegribējās lidot zemu virs zemes, virs pašas zemes — ne augstāk par metru — gar bijušo Ņevas prospektu, no tās vietas, kur atradās Sacelša­nās laukums, līdz Ņevai.

Viņš atskatījās, lai pateiktu to Vladilenam, bet mašīna jau pēkšņi slaidi pagriezās pa labi un sāka slīdēt lejup. Ka Vladilens varēja nojaust Volgina domas? …

Vladilens uzmeta Mērijai skatienu, un meitene neizpratnē paraustīja plecus — tā bija klusa, nolie­dzoša atbilde. Tā lika Volginam saprast, ka viņa pava­doņi šai ziņā paši neko nebija darījuši. Pēc tam Vla­dilens un Mērija abi paskatījās uz Volginu un atzi­nīgi pasmaidīja.

Un Volgins saprata, ka mašīna bija mainījusi vir­zienu pēc viņa «pavēles». No vēlēšanās bija izveido­jies noteikts impulss, un jutīgās ierīces uz to re­aģēja.

— Atvaino, ka es iemaisījos vadīšana, — Volgins teica. — Rīkojies, citādi mēs ietrieksimies zemē.

— Ja esi sācis, turpini! —Vladilens iesmējās.

Mašīna slīpi slīdēja lejup. Zeme tuvojās.

— Es nezinu, ko darīt! — Volgins lūdzās.

— Neko nevajag darīt. Lido, kurp gribi, — Mērija teica, uzsvērdama pēdējo vārdu.

— Un ne no kā nebaidies, — Vladilens piebilda. — Atomlidmašīna nekad nenokritīs.

Principā Volgins zināja, kā mašīnai jādarbojas. Lūcijs ne vienreiz vien bija viņam skaidrojis, ka atomlidmašīna klausa nevis domām, bet vēlmēm, kuras neatkarīgi no cilvēka gribas pašas rada sma­dzenēs vajadzīgo biostrāvu. Lai gan tas viss Volgi­nam bija kā ķīniešu ābece, taču viņš, dzīvodams pie Muncija, jau bija izgājis biotehniskās automātikas skolu un, tiesa, neskaidri, tomēr uztvēra starpību starp tiešo domu un to, ko Lūcijs sauca par «vēl­mēm».

Divdesmitā gadsimta lidotāji iznīcinātāji centās pilnīgi saplūst ar mašīnu, automātiski izpildīt vaja- n ■ i

dzīgo manevru. Un labākie no tiem sasniedza tādu pilnību, ka viņu kāju un roku muskuļi darbojās it kā paši no sevis, neprasot, lai lidotāja domas tos pastāvīgi kontrolētu. Jo mazāk tāds lidotājs domāja, kā vfeikt to vai citu manevru, jo paklausīgāka bija viņa lidmašīna.

Atomlidmašīnā muskuļu piepūle nebija vajadzīga. Mašīnu vadīja automāts. Taču atšķirībā no automā­tiskā pilota tas paklausīgi un zibeņātri pakļāvās jeb­kurai mašīnā sēdošā cilvēka vēlmei. Vajadzēja tikai vēlēties, un atomlidmašīna tūlīt pat mainīja lido­juma virzienu, ātrumu un augstumu.

Bet, ja cilvēkam nebija nekādu vēlēšanos (viņš varēja pat gulēt), automāti vadīja mašīnu paši, jutīgi reaģēdami uz jebkuru šķērsli vai traucējumu. Sa­dursme starp divām atomlidmašīnām, kuras vadīja automāti, nevarēja notikt. «Piloti» sekundes simtdaļā spēja savā starpā «vienoties» un sastopoties nekad nepagriezās uz vienu pusi.

Bez cilvēka gribas mašīna lidotu bezgala ilgi reiz nospraustajā virzienā. Enerģija, kas mašīnu iedarbi­nāja, nevarēja izsīkt, to piegādāja neskaitāmas sta­cijas, kas bija izvietotas visur un kas radīja gaisā visapkārt Zemei nepārtrauktu trīsdesmit kilometru biezu enerģētisko lauku. Šajā enerģijas piesātinā­tajā atmosfērā atomlidmašīnas varēja lidot, kurp vien un cik vien ilgi vajag. Antigravitācijas slānis uz mašīnas apakšējās sienas kompensēja gandrīz kā pašas mašīnas, tā arī pasažieru svaru. Apstādināta un atstāta savā vaļā, atomlidmašīna lēnām slīdēja lejup un atdūrās pret zemi nemanāmi, bez mazākā grū­diena.

Pat ja cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ virzītu atom- lidmašīnu pilnā ātrumā tieši lejup, tā atsacītos pa­klausīt. Kontrolierīce momentāni izslēgtu sakarus starp automātiem un lidotāju. Tādā gadījumā, kas, starp citu, nekad vēl nebija noticis, atomlidmašīna nolaistos pirmajā piemērotajā vietā un, lai atkal atjaunotu sakarus, mašīnu vajadzētu nosūtīt uz rūp­nīcu, kur tā izgatavota.

Labi zinādams, ka lidojums vienmēr un visos gadī­jumos ir pilnīgi drošs, Vladilens bez šaubīšanās ļāva Volginam rīkoties, kā patīk. Ir Vladilens, ir Mērija, lai netraucētu Volginam, izslēdza no apziņas visas domas par mašīnas kustības virzienu. Viņi kļuva tikai pasažieri un, lai nejauši neietekmētu mašīnas gaitu, sāka savā starpā dzīvi sarunāties.

Bet mašīna tuvojās zemei, arvien vairāk un vairāk samazinādama ātrumu, kamēr atradās gandrīz virs koku galotnēm. Metra atstatumā no tām gudrā ma­šīna it kā neziņā apstājās. Viņa gaidīja cilvēka lēmumu.

«Kibernētika,» Volgins atcerējās no atmiņas dzīlēm uzpeldējušo vārdu, «kas pilnveidota līdz virtuozitā­tei. Nu, uz priekšu! Uz to laukumiņu!»

Bet mašīna nekustējās.

Neviļus Volginam radās vēlēšanās virzīt mašīnu viņam vajadzīgajā virzienā. Tās nebija domas, bet drīzāk gan jūtas.

Un mašīna paklausīja. Volgins pie sevis noprie­cājās. Rokā ir! Tagad viņš droši zina, kā vadīt ma­šīnu.

Tas atgādināja braucienu ar velosipēdu. Labs velo­sipēdists nedomā, kā pagriezt velosipēdu, viņš tikai vēro ceļu, bet rokas automātiski groza stūri. Te neva­jadzēja kustināt rokas — pietika raudzīties uz priekšu, izvēloties ceļu. Viss pārējais notika it kā pats no sevis. '

Pagāja vairākas minūtes, un Volgins aizmirsa, ka vada mašīnu. Tāpat kā iepriekš, viņš pievērsa savu uzmanību apkārtnei, meklēdams nepazīstamajā mežā kaut ko pazīstamu. Un pazīstamais parādījās.

«Ņevas prospekts» — parka platā aleja — tāpat kā agrāk aizstiepās tālumā — uz Admiralitātes ēku. Tikai māju vietā «ielu» ietvēra milzīgi, biezi sa­auguši koki.

Seit plūda daudz cilvēku. Automašīnas un trolej­busus bija nomainījušas atomlidmašīnas, trotuārus — dažādas krāsas slīdošas lentes. Netālu no alejas vidus stiepās gaišzila josla, aiz tās — tumšzila, bet trešā bija tumši violeta. Varēja redzēt, ka lentes slīd ar dažādu ātrumu.

Cilvēki, kas pastaigājās, pazina ķiršsarkanās atom­lidmašīnas pasažierus. Viņi zināja, ka Volgins iera­dies Ļeņingradā. Volginu sveicināja ar smaidiem un rokas mājieniem, bet viņš neko neredzēja. Viņa uz­manība bija pievērsta vienīgi ainavai.

Загрузка...