Atnācēji no nekurienes

Misliku gūstā

Cilvēks — lietojot šo vārdu plašākā no­zīmē, proti, attiecinot to arī uz isiem, sinziem u. c., — ir apbrīnojama būtne. Mums, kas ne­glābjami bijām lemti bojā ejai, ne mirkli ne­ienāca prātā doma padoties. Tiklīdz tumsā pazibēja pirmā mislika bruņas, es izšāvu. Ne­paguvis sākt starot, misliks nobeidzās. Ār­kārtīgi uztraukušies, uzmanīgi vērojām ap­kārtni: neviens misliks vairs nebija manāms. Palikt šai laukumā šķita bīstami, jo visap­kārt gruva nami, turklāt misliki te viegli

varēja pacelties gaisā un mūs sadragāt. Uz­metuši pēdējo skatienu lūžņu kaudzei, kas bija aprakusi ksillu un Akeijonu, atkāpāmies segtajā ielā, kuru bijām izlūkojuši jau agrāk. Sa; šaurajā tunelī mums vajadzēja tikai uz­manīt, kas notiek priekšā un aizmugurē. Pa­gājuši garām durvīm, pie kurām pirmīt bi­ja apstājušies, šķērsojām otru laukumu. Tajā mudžēt mudžēja misliki, kas sagaidīja mus, nikni starojot, bet viņi pūlējās velti. Bijām spiesti lēkt pāri to metāla ķermeņiem, un es nospriedu, ka, būdami platāki un garaki, tie pieder citai sugai, kas atšķiras no Kalvenolta Septītās planētas mislikiem. Viņu izstarojums drīzāk bija indigo, nevis violets.

Ilgi klejojām pa mirušās pilsētas ielām, nerazdami nevienas vaļējas durvis, pat ne tā­das, kuras būtu iespējams uzlauzt. Neizpro­tamu iemeslu dēļ iedzīvotāji pirms savas boja ejas visas mājas bija rūpīgi noslēguši. Vairākus kilometrus no pirmā laukuma ceļā gadījās interesants atradums — ļoti zema mašīna uz sešiem riteņiem. Kad taisījos to pamatīgāk aplūkot, mūs atkal ielenca mis­liki. Planējot gaisā pāris pēdu virs zemes, tie steidzas šurp bariem. Pat mūsu termiskās pistoles tos nekavēja pēc inerces turpināt lidojumu, un mums ar mokām izdevās pa­glābties. Tad misliki mainīja taktiku, viņi uzbruka tik spēji un negaidīti, ka mums vajadzēja pieplakt zemei un atklāt īstu sprost­uguni, izšķiežot bezgala daudz munīcijas. Pēc paris minūtēm ieļ ;un tuvējo namu sie­nas bija tā sakarsušas un izstaroja tādu sil­tumu, ka misliki vairs neiedrošinājās šeit rādīties un uzbrukumu pārtrauca.

Mēs noskumuši apmetāmies uz kāpnītēm pie kāda nama sliekšņa. Gaisā mums bija pali­cis trim stundām, tikai trim stundām! Nogu­rums lika sevi manīt, aiz caurspīdīgās ķive­res Ilnas sejiņa bija pavisam gurdena, acis iekritušas. Runājām maz. Lai atzītos mīles­tībā, kā zināms, romānu varoņi izvēlas vis­bezcerīgākās situācijas, bet zvēru, ka mums tobrīd ne prātā nenāca kaut kas tamlīdzīgs. Tā sēdējām ilgi, un man pat sāka uzmāk­ties snaudiens.

Pēkšņi Ilna mani sapurināja:

— Misliki! Misliki atgriežas!

Šoreiz tie tuvojās rāpus, līkumojot starp savu ci.ltsbrāļu līķu kaudzēm. Nopratuši, ka nāvei tikpat neizbēgt, pielaidām ienaidnieku pēc iespējas tuvāk. Tad sākām šaut. Pēkšņi viens no mislikiem, pacēlies gaisā, metās mums virsū, bet padrāzās garām un sadra­gāja durvis, pie kurām bijām patvērušies. Ilna veikli ielavījās durvju spraugā, un es viņai sekoju. Mēs bijām iekļuvuši plaša, tukšā telpā. Tur, kur kādreiz droši vien atradās mēbeles, tagad bija vienīgi nožēlojamas gru­vešu kaudzes. Velti meklējām kāpnes vai liftu, kas vestu uz augšējiem stāviem. Iespē­jams, ka agrāk šeit netrūka ne kāpņu, ne lifta, bet nu jau sen viss bija pārvērties pu­tekļos. Toties uzgājām eju, kas veda šaurā pazemes tunelī, pa kuru varēja virzīties uz

priekšu tikai pieliecies. Drīz k|uva skaidrs, ka tunelis ir paralēls augšējai ielai. Mēs devāmies taisnā ceļā uz priekšu, nekur neno­griezdamies, jo sānu nozarojumi, kā pāris reizes pārliecinājāmies, veda tikpat tukšās, nenozīmīgiem gruvešiem pārpilnās telpās kā pirmā, caur kuru šeit iekļuvām. Tobrīd uz arheoloģiskiem pētījumiem man prāts vairs nenesās!

Tad mūsu ceļš tikko jaušami sāka vest le­jup. Neliekoties par to ne zinis, kā pa sap­ņiem soļojām tālāk, līdz beidzot es no visa spēka ietriecos metāla durvīs. Šeit tunelis iz­beidzās. Durvis rotāja daudzstarains aplis vai stilizēts saules attēls — pirmais barel­jefs, ko redzējām uz šīs planētas.

Nokļuvuši strupceļā, mēs pēkšņi sajūtām nepārvaramu nogurumu. Bijām klaiņojuši desmit stundas, un gaisa bija palicis vēl tikai vienai stundai. Instinktīvi pametu acis baro­metrā uz skafandra piedurknes atloka: atmo­sfēras spiediens jau bija cēlies virs nulles, bet termometrs rādīja plus astoņus grādus. Tātad mēs atradāmies mislikiem nepieejamā zonā. Te, bez šaubām, vajadzēja būt gaisam, kaut vai niecīgā daudzumā. Bet ar to nepietiktu pat, lai iedarbinātu pie mūsu ķiverēm aizmugurē piestiprinātos vieglos kompreso­rus. Un tomēr tā bija laba zīme: varbūt aiz šīm metāla durvīm gaiss ir pietiekami blīvs, elpošanai derīgs.

Drudžaini pētījām durvis. Tajās neatradām ne slēdzi, ne atslēgas caurumu, taču dažādi smalki durvju slēgšanas paņēmieni man vairs nebija sveši. Pacietīgi aptaustījām durvju vir­smu, mēģinājām nospiest un pagriezt pa kār­tai visus saules stariņus. Tomēr velti! Tā aiz­ritēja pusstunda. Skābeķļa balona mano­metra bultiņa lēnām un nenovēršami tuvojās nullei.

Kad bijām zaudējuši pēdējās cerības, dur­vis pēkšņi nočīkstēja un atvērās. Mēs devā­mies uz priekšu, durvis aiz sevis atkal aiz­vērdami. Tālāko ceļu noslēdza otras līdzīgas durvis.

— Šī laikam ir slūžu kamera, — Ilna no­čukstēja. — Varbūt aiz otrām durvīm būs gaiss?

Lūkojām atcerēties, kā bija laimējies at­vērt pirmās durvis. Pēc brīža atradām īsto paņēmienu — bija jānospiež un viegli jāpa­griež pa kreisi viens no bareljefa augšējiem stariem. Tā nokļuvām tumšā zālē, kur elliešu barometrs rādīja gandrīz vienu atmosfēru. Ieslēdzu analizatoru — tā caurulītes cita pēc citas kļuva sārtas, tātad skābekļa šeit ne­trūka, indīgu gāzu nebija. Piesardzīgi atvē­ris ķiveres lodziņu, ievilku elpu. Sausais, svaigais gaiss lieliski derēja elpošanai. Kaut arī to nevarēja uzskatīt par glābiņu, tomēr vismaz ar garāku atelpas brīdi tagad bijām nodrošināti.

No plašās, tukšās telpas, šķiet, nebija ci­tas izejas, kā vien durvis, pa kurām ienācām. Vispirms mēs steidzīgi atbrīvojāmies no sma­gajiem skafandriem, kas spieda plecus, tad, bezgala noguruši, apgūlāmies viens otram līdzās uz grīdas un, izdzēsuši gaismu, acu­mirklī iemigām.

Acīmredzot gulēju nemierīgi, jo pa mie­gam biju aizvēlies līdz pretējai sienai. Tumsā meklēdams lukturi, piecēlos sēdus un neviļus galvas augstumā sataustīju nelielu sviru. Tā padevās un … pēkšņi notika brīnums: man likās, ka telpas dibenā ir atvērušās otras durvis un gaiša taisnstūra fonā iznira siluets, kas atgādināja pamaza auguma cilvēku. Sa­skatīt varēja tikai vispārējās kontūras, bet sejas vaibstus nebija iespējams skaidri at­šķirt. Kad siluets tikpat spēji nozuda, tā vietā parādījās ugunīga bumba un atskanēja svešāda balss.

— Ilna! — es iesaucos. — Mosties!

Pēc mirkļa ugunīgās bumbas vietā uz ek­rāna atainojās zvaigžņotās debesis. Tajās bija redzama planēta: sākumā tā bija uzņemta no liela augstuma, tad arvien tuvāk un tuvāk. Mūsu acu priekšā slīdēja kalni, meži, okeāni, līdzenumi un dīvainā balss nemitīgi atkār­toja:

— Sifans, Sifans, Sifans …

Sapratu, ka tas ir planētas nosaukums.

Svešā planēta beidza griezties, un mēs

ieraudzījām šo pašu, tikai žilbinošas saules gaismas pielijušu pilsētu, kuras vārds laikam bija Gersēa. Pa laukumiem un ielāmtrau­cās mašīnas, steidzās dzīvas būtnes, tomēr attālums bija pārāk liels, lai tās varētu skaidri saskatīt.

Uz ekrāna — tas patiesi bija ekrāns — tīrumi mijās ar purpursarkanu augu plantā­cijām. Šie augi atgādināja Ellas koku sinisi vai, kā stāstīja Ilna, uz Arbora sastopamo krūmaugu trentehoru. Pa zilgano ceļu drāzās automašīna, līdzīga tai, kūru īsti nepaguvām aplūkot, kad mums uzbruka misliki. Ar ska­tienu pavadījām mašīnu. Tās ceļš vijās aug­šup uz observatoriju kalna virsotnē — vismaz mēs pieņēmām, ka šī celtne ir obser­vatorija. Kamēr attēli mainījās, nemitīgi skanēja diktora balss, taču rnēs no komentā­riem nesapratām ne vārda. Tad ieraudzījām mašīnu tuvplānā, no tās izkāpa divkājaina būtne ar četrām rokām un apaļu galvu. Dī­vainā radījuma seja nebija lāga saskatāma, un tas nozuda kādā namā.

Ekrāns uz mirkli satumsa, pēc tam uz tā parādījās saules attēls: redzējām, kā spīdek­lis pamazām zaudē spožumu, kļūst sarkans. Sapratām, ka mūsu acu priekšā atklājas šīs planētas cilvēces bojā ejas vēsture. Cilvēks, kas brauca mašīnā, droši vien bija bijis kāds zinātnieks vai plaši pazīstams valstsvīrs, jo vairākkārt redzējām viņu gan runājam sapul­cēs, vadām neparastas mašīnas, gan arī kā armijas virspavēlnieku. Galu galā, tērpies caurspīdīgā skafandrā, viņš krita cīņā pret mislikiem. Pirms tam vērojām, kā viņš iz­rīko darbus, regulē mikroskopiska lieluma ie­rīces, noslēdz durvis, uz kurām rotājās daudzstarainās saules simbols — bareljefs, kuru mēs uzreiz pazinām. Filma nobeidzās ar to, ka viens no dīvainajiem svešiniekiem pacēla akmens plāksni grīdā tieši zem sviras, ko es nejauši biju nospiedis.

Protams, tiklīdz pirmais apjukums bija pā­ri, sākām meklēt plāksni un visai ātri to uz­gājām. Zem tās bija vītņu kāpnes. Drošības pēc uzvilkusi skafandrus, nokāpām lejā, lielā, maigas, zaļganas gaismas pielijušā telpā. Iz­gājuši tai cauri, nonācām otrā zālē, no tās — trešā un tā joprojām no zāles zālē, kas vir­knējās cita aiz citas. Pirmā no tām bija tukša, bet pārējās gandrīz līdz griestiem pie­krautas ar metāla lādēm, kuras velti pūlē­jāmies atvērt… Pēdējās zāles galā otras vītņu kāpnes veda augšup, un pēc ceturtdaļ­stundas gājiena nokļuvām zem caurspīdīga kupola, ko izolēja slūžu kamera. Kupols at­radās tumšā klajumā, kaut kur aiz pilsētas robežām. Pa slūžu kameras dubultdurvīm varēja iziet laukā, bet mēs šo iespēju neiz­mantojām, jo visa apkārtne bija kā nosēta ar mislikiem.

Kopš šā brīža sākās dīvaina dzīve, kas ilga veselu Zemes mēnesi. Gaisa nu vairs netrūka; tomēr Ilna atklāja, ka paņēmusi līdzi tikai divas rezerves pārtikas kārbas un vienu ar kosmonautu barības tabletēm. Ar vienu šādu kārbu mums uztura pietiktu vai­rāk nekā gadam, toties ūdens aptrūktu jau pēc pāris mēnešiem: mūsu skafandru mugur­somās bija iemontētas nelielas, asprātīgas ierīces, ar kuru palīdzību uz mirušajām pla­nētām no šķidrām vai sastingušām gāzēm varēja viegli iegūt ūdeni, taču šo agregātu filtri derēja ne ilgāk kā vienu mēnesi. Par spīti visam, tagad tomēr varējām cerēt, ka glābšanas ekspedīcija mūs atradīs, jo Sui­lika norādījumus bijām» stingri ievērojuši.

Kad draudošās briesmas uz laiku bija no­vērstas, Ilna ļāva vaļu savām bēdām. Centos meiteni mierināt: mūsu ksills taču bija ļoti izturīgs, iespējams, ka Akeijons ir dzīvs un, kad ieradīsies isi, izglābsies kopā ar mums. Ilnu pārliecināt man neizdevās. Tomēr vēlāk īstenība izrādījās daudz neticamāka!

Pašlaik mēs nevarējām neko citu darīt, kā vien ēst, gulēt un gaidīt. Vairākkārt noska­toties filmu par Sifana bojā eju, iegaumējām to visos sīkumos un nemitīgi slavējām ģe­niālo būtni, kas izgudrojusi šo slēptuvi un saglabājusi atmiņas par savu tautu. Caur ob­servatorijas kupolu vērojām mislikus. Tie drīz vien mūs pamanīja, bet, pārliecinājušies, ka starot nav vērts un ka sadragāt kupolu nebūs iespējams, nelikās par mums vairs ne zinis.

Stiprā, caurspīdīgā kupola patvērumā es augām dienām pētīju šos savādos radījumus. Salīdzināju sevi ar bioloģijasstudentu, kurš mikroskopā pētī jaunatklātus mikrobus vai nepazīstamus kukaiņus. Tiesa, mans stāvok­lis bija neapskaužams, jo šeit trūka jebkādas iespējas eksperimentēt. Visu šo gūstā pava­dīto mēnesi es velti lūkoju izprast misliku kustības. Gandrīz pilnīgi droši var sacīt, ka neviens cits plašajā pasaulē tagad nepazīst šīs būtnes tik labi (nerunājot, protams, par mislikiem pašiem) kā mēs ar Ilnu. Un to­mēr mēneša beigās nepavisam nebijām gud­rāki kā sākumā. Šajos neparastajos metāla briesmoņos neatklājām neko tādu, ko mūsu izpratnē varētu dēvēt par organizētu dar­bību, neko; kas atgādinātu instinktu, pat ne kaut ko līdzīgu visvienkāršākajam tropismam. Taču mana pieredze Sansinas salā lie­cināja, ka mislikam piemīt ne vien saprāts, kam gan nav nekā kopēja ar mūsējo, bet arī jūtas, kas mums labāk uztveramas.

Acīmredzot maņu orgāni mislikiem ir, kaut gan grūti iedomāties, kādi: kupolam misliki nekad neuzgrūdās, ja neskaita pirmās dienas, kad viņi lūkoja to sadragāt. Mūsu esamību šīs būtnes noteikti nojauta. Pēc kāda laika mēs pat iemācījāmies atšķirt «pazīstamos» ienaidniekus no «svešajiem», kuri garāmejot velti raidīja uz mums savus starus. Daži, kurus viegli varēja pazīt pēc īpašā bruņu veidojuma, šajā mirušajā pilsētā uzturējās pastāvīgi.

Lūk, mani novērojumi par misliku dzīvi: šīs nemitīgi kustīgās būtnes miegu, šķiet, nepa­zīst. Vairāk nekā piecdesmit stundu pēc kār­tas mēs arIlnu pārmaiņus vērojām kādu misliku, kurš mūsu kupola tuvumā nepār­traukti meta neizprotamus līkumus. Pa vie­nam misliki sastopami retumis,, kaut gan tas nenozīmē, ka tie dzīvotu baros. Misliku gru­pējumi ātri izirst, un tie bez noteikta iemesla rāpo no vienas grupas uz citu. Reizēm, sa­pulcējušies kopā pa simt vai pat vēl vairāk, misliki saplūst viengabalainā metāla masā. Tāds stāvoklis var ilgt no dažām minūtēm līdz pāris stundām. Pēc tam masa atkal sa­dalās atsevišķos individos. Sākumā uzska­tīju to par misliku vairošanās procesu, taču, baram sadaloties, atsevišķo indivīdu skaits nemainījās. Novērojumus traucēja mūsu luk­turu vājā gaisma, jo ārpus gaismas loka ap­kārtne grima necaurredzamā tumsā, bet gal­venais — mums trūka aparāta skaņu ierak­stiem. Es nebūtu žēlojis neko, lai tikai tajās dienās manā rīcībā būtu bijusi domu pastipri­nātāja ķivere, kādu tiku lietojis Sansinas alā. Iespējams, ka tad man būtu izdevies tu­vāk iepazīt šo metāla briesmoņu dabu. Bet šeit, ieslēgtam caurspīdīgajā kupolā, man vajadzēja samierināties ar pasīva vērotāja lomu.

Galu galā man izveidojās zināma teorija par misliku izcelšanos, un ar to es vēlāk iepa­zīstināju Aszu. Viņš manus uzskatus atzina par pilnīgi pamatotiem. Tu, bez šaubām, zini, ka temperatūrā, kas ir tuva absolūtajai nul­lei, metāli, kas vada elektrību, kļūst ultravadītspējīgi un pretestība tajos gandrīz zūd. Iespējams, ka ar šādām parādībām izskaidro­jama misliku senču izcelšanās un ka no taga­dējiem mislikiem tie atšķīrās tāpat kā pirmā dzīvā šūna uz Zemes no mums, cilvēkiem. Varbūt kādas mirušas planētas elektromagnē­tiskajā laukā ar sarežģītu, paātrinātu svār­stību amplitūdu reiz nokļuvis kāds dzelzs ni­ķeļa kristāls un no tā izveidojies kaut kas līdzīgs dzīvai elektriskai šūnai. Ja pieļauj šādu iespēju, tad misliku evolūciju var iz­skaidrot tapat kā dzīvības evolūciju uz Ze­mes. Indukcijas ceļā šis kristāls izraisīja sav­dabīgas dzīvības formas citos kristālos ar jauniem variantiem un jaunām, daudz sarež­ģītākām īpašībām. Kaut gan misliku nāvējo­šais izstarojums nav elektromagnētiska pa­rādība, tomēr katru no šīm būtnēm ietver spēcīgs elektromagnētisks lauks.

Trešajā dienā mūsu ūdens krājumi izsīka un mēs bijām spiesti atstāt savu slēptuvi. Sim nolūkam izvēlējāmies brīdi, kad ārpusei, bija redzami tikai divi misliki. Izgāju laukā pirmais un ar pāris šāvieniem tos iznīci­nāju. Tikmēr Ilna steidzās piepildīt mugursomas ar sastingušā gaisa un ledus gabaliem. Pēc tam ar lielām pūlēm atvēru vienu metāla lādi apakšējā zālē. Lādes dibenā, kaudzē sa­krautas, gulēja metāla plāksnes ar kmēru rakstu zīmēm līdzīgiem gravējumiem. Šo lādi pārvērtām ūdens tvertnē. Kad izgājām laukā otrreiz, pa kreisi no observatorijas atradām gluži tīra, sasaluša ūdens blāķus. Tā mēs sa­vu rezervuāru piepildījām līdz malām. Mums nudien bija veicies, jo nākamajās dienās sim­tiem misliku nemitīgi lodāja ap mūsu torni.

Atceroties šo neticami laimīgo apstākļu sagadīšanos, man ikreiz gribas sev jautāt, vai patiesi mūs toreiz nesargāja kāda aug­stāka vara? No otras puses, tie, kuriem nelai­mējas, vairs neatgriežas un nevar neko pa­stāstīt) bet tādu, bez šaubām ir vairākums; atgriežas tikai tie, kuriem talkā nāk labvē­līgi apstākļi — laimīgs gadījums vai kas cits. Un tomēr, dienām ritot, es sāku šaubīties, vai paliksim dzīvi. Arī Ilna bija atmetusi ce­rības glābties. Šī cīņās tik drosmīgā meitene ieslīga dziļās skumjās, galvenokārt brāļa bojā ejas dēļ. Izmisis raudzījos, kā viņa ar katru dienu kļūst bālāka un drūmāka, gan­drīz neko neēd un zaudē spēkus. Pieķērusies manam elkonim, meitene stundām ilgi sēdēja man blakus. Un kaut gan abi zinājām, ka mīlam viens otru, šī apziņa nedeva mums mierinājumu, jo sinzu stingrā morāle liedz runāt par maigām jūtām, ja ģimenē ir sēras. Atklāt mīlestību sinzu meitenei, kas tikko zaudējusi tuvinieku, butu ne vien netaktiski, bet nozīmētu nekaunīgu apvainojumu.

Kādu dienu, ja vien šajā tumsas valstībā vispār varēja runāt par dienu, sēžot, kā pa­rasti, zem kupola, mēs luktura gaismas lokā vērojām dažus mislikus. Melnajās debesīs blāvi mirgoja neaizsniedzami tālu galaktiku iegarenie plankumi. Pēkšņi, pārplūdinādama pilsētu un krasi iezīmēdama pilonu siluetus un smailo torņu eksotiskās ēnas, kaut kur izplatījumā uzliesmoja žilbinoša gaisma. Tā atsitās kupolā, iecirtās mums sejās tā, ka bijām spiesti, sāpēs iekliedzoties, aizvērt acis.

— Ilna! Tie ir isi! Isi!

Satraukumā trīcošām rokām palīdzēju Ilnai uzlikt galvā ķiveri un piestiprināju pats savējo. Lai maksātu, ko maksādams, vaja­dzēja signalizēt, kur mēs atrodamies. Ielā­dēju pistolē divdesmit «karstas» patronas, at­veru durvis un šāvu. Atšķirība no «siltuma» patronām, kas paaugstina temperatūru par dažiem desmitiem grādu, šīs rada vairākus simt grādus lielu karstumu un spilgtu gaismu. Tēmēju tuvāko misliku barā. Kad pistole bija iztukšota, Ilna man pasniedza savējo. Taustīdams apkārtni, līdzenumu apgaismoja prožektora stars un, pāris reizes pārslīdējis kupolam, beidzot sastinga virs tā. Glābējs lidaparāts, kā mums šķita, ļoti lēnām laidās lejup, bet patiesībā pat pārāk ātri. Atspulgojoties planētas noledojušajā virsmā, pro­žektors viesa visapkārt blāvu puskrēslu, un pēdīgi dažus metrus virs zemes saskatīju milzīgu, iegarenu ēnu: tas vis nebija isu ksills, bet gan sinzu «Tsalans». — Ilna, tie ir tavējie!

Meitene neatbildējusi saļima uz ledus. Pa­cēlu viņu un skrēju uz zvaigžņu kuģi. Tas jau bija nolaidies, un tam apkārt virmoja sakarsušā gaisa radītā dūmaka. Šķidrajā, pusizkusušajā ledus masā slīdēja kājas, klupdams pār misliku līķiem un ar rokām saglabādams līdzsvaru, centos nenomest zemē Ilnu. Divi skafandros tērpti stāvi paķēra man meiteni no rokām, bet trešais, satvēris mani pie elkoņa, veda sev līdz. Uzkāpuši pa zvaigžņu kuģa kāpnītēm, izgājām cauri slūžu kamerai un nokļuvām «Tsalana» gaitenī aci pret aci ar Suiliku un … Akeijonu!

Sākumā uzvedos visai muļķīgi: pavedis Suiliku sāņus, pārmetu, kāpēc viņš lidojis šurp, riskējot ar dzīvību. Suiliks nemaz ne­samulsa un, mierīgi smaidīdams, atbildēja:

— Ak Szemes cilvēk Slēr, tu nemaz neesi mainījies! Kā vienmēr, neapmierināts! Kādam taču vajadzēja rādīt šurp ceļu!

— Vai Akeijons to nevarēja izdarīt? — es iesaucos.

— Pēc smagajiem pārdzīvojumiem viņš nav vēl lāga attapies. Gan viņš pats tev tūlīt visu pastāstīs.

Mums novilka skafandrus. Ilnu, kas jopro­jām nebija nākusi pie samaņas, ienesa laza­retē, kurā pats reiz gulēju. Par viņu rūpējās slavenais isu ārsts Visedoms, neaizmirsdams piezīmēt, ka ar tik vieglu gadījumu tiktu galā jebkurš iesācējs students. Kad Ilna bei­dzot atvēra acis, mēs ar Suiliku aizgājām, atstādami pie viņas tēvu un brāli.

Pēc piecpadsmit minūtēm komanda sapul­cējās kapteiņa kabīnē. Pārgājis ahūnā vai, kā sinzi saka, «rroorā», «Tsalans» uzņēma kursu uz kaijenu galaktiku, kur mūs gaidīja Esīna un Beišita. Tad Akeijons izstāstīja mums savus neparastos piedzīvojumus.

Kad tornis uzgāzies ksillam. spēcīgais trie­ciens izmetis Akeijonu no sēdekļa, un, atsiz­damies pret sienu, viņš zaudējis samaņu. Tādā stāvoklī Akeijons nogulējis vairāk nekā trīs bazikus, pēc tam atjēdzies un sapratis, ka ksills ir aprakts zem torņa drupām. Par savu likteni Akeijons sevišķi neraizējies, jo gaisa un pārtikas viņam pieticis vairākām nedējām, taču ļoti bažījies par mums un nekavējoties sācis gudrot, kā atbrīvot ksillu, lai dotos mums palīgā.

Ksilla izturīgais apvalks bijis vesels, neva­rējis manīt arī ne mazāko gaisa zudumu. Motori darbojušies, bet nespējuši pacelt mil­zīgo drupu kaudzi. Jāatzīst, ka tas ir viens no mazo ksillu trūkumiem — tie attīsta ne­iedomājamu ātrumu, lieliski manevrē, tomēr to jauda nav visai liela. Labi apzinādamies, ka uzņemas ļoti riskantu manevru, Akeijons nolēmis uzreiz pāriet ahūnā un no turienes vēlreiz atgriezties šurp mums pakaļ.

Manevrs izdevies normāli, vienīgi pirmais grūdiens, atraujoties no planētas, bijis daudz stiprāks nekā parasti. Nākamajā mirklī, ma­nevrējot pretējā virzienā, ksills. nav izniris kaut kur tikko atstātās planētas tuvumā, bet gan absolūtā tumsā, kurai cauri nespējuši iz: lauzties pat snesa stari. Bezgalīgā tālē vidē jis tikko manāms blāvs gaismas plankums, iezīmējot kādu galaktiku vai, drīzāk, galaktiku kopu.

Šai vietā Akeijona stāstu pārtrauca Suiliks, uzsākdams garu garo diskusiju par tīri tehniskas dabas jautājumiem. Isi bija sākuši pētīt ahūnu daudz agrāk par sinziem un tādēļ šai ziņā jutās pārāki. No visām šīm ru­nām sapratu, ka šoreiz ksills ienira ahūnā nevis no kosmiskās telpas, bet tieši no pla nētas virsmas, tāpēc pirmais grūdiens bija daudz spēcīgāks. Atrāvies no mūsu Visuma kopā ar daļiņu kosmosa, ksills šķērsoja ahūnu—ja nekurieni vispār iespējams «šķērsot» — un nonāca vienā no antipasaulēm, starp kurām mūsējā iespiesta kā šķiņķa šķēle starp divām sandviča pusēm.

Tādējādi nokļuvis antipasaules izplatī­jumā, Akeijons, par laimi, atradās pietiekami tālu no antimatērijas sakopojumiem. Viņš acumirklī neaptvēra, kur atrodas. Laiku pa laikam ietikšķējās radiācijas līmeņa rādī­tājs un, kā liecināja bultiņa, radiācija strauji pieauga. Ar šādām ierīcēm kosmosā nosaka zonas, kur kosmisko staru intensitāte pār­sniedz normu. Taču šie stari krasi atšķīrās no parastajiem. Turklāt te, tik bezgala tālu no visām galaktikām, radiācijai vajadzēja būt pavisam niecīgai.

— Un tad es pēkšņi sapratu, — Akeijons stāstīja. — Atcerējos lekcijas par teorētiski iespējamām antipasaulēm un to īpatnībām. Stari, kurus reģistrēja mans skaitītājs, radās, atsevišķiem antimatērijas atomiem anihilējoties sadursmē ar ksilla pozitīvo matēriju un sairstot ultra fotonos. Ik mirkli es varēju iekļūt koncentrētā negatīvās matērijas joslā, un tad — ardievu gan pasaules, gan antipa­saules!

Akeijons izmisīgā steigā sāka salīdzināt izplatījuma telpiskās trajektorijas reģistra­toru, telpas un laika skaitītāja, gravimetru un citu komplicētu, kosmiskiem lidojumiem un pārejai ahūnā nepieciešamu sistēmu rādītā­jus. Ja izdotos precīzi aprēķināt manevru, viņš vēl varētu atgriezties mūsu Visumā. Lai gan Akeijons bija vīrišķīgs un aukstasinīgs, viņš tomēr nervozēja. Nav grūti iedomāties viņa stāvokli: maldoties pa antipasauli, kas bija vēl svešāka par misliku nolādētajām ga­laktikām, viņam ik brīdi draudēja iznīcība baismīgā anihilācijas uzliesmojumā. Un, it kā apstiprinot viņa domas, radiācijas skaitītājs tikšķēja aizvien biežāk.

Neatlaidīgi cīnīdamies ar isu skaitļošanas tabulām, Akeijons drudžaini lēsa un aplēsa, atkārtoti pārbaudīja atrisinājumus. Viss likās pareizi. Beidzot, sakodis zobus, viņš uz­ņēma nepieciešamo ātrumu un pārgāja ahūnā.

Gandrīz tai pašā brīdī izniris no tā, Akei­jons konstatēja, ka ir nokļuvis nevis kādā nolādētā galaktikā, bet gan gluži svešā isu galaktikas daļā starp neskaitāmu zvaigžņu miriādēm. Mirkli šaubījies par savu aplēšu pareizību, viņš nolēma, ka ir nonācis kādā pozitīvā visumā, antipasaules pretējā pusē.

Tad Akeijons savu kosmosa kuģi virzījis uz zvaigzni, ap kuru, kā palielinātājs ekrāns rādījis, riņķojušas daudzas planētas. Uz vie­nas no tām, iepriekš aplidojis tai apkārt, ksills nolaidies! Planēta bijusi neapdzīvota, šķiet, tur eksistējušas vienīgi veģetatīvas dzīvības formas. Zaudējis cerības mūs glābt, Akeijons pavadījis tur vairāk nekā nedēļu, ne­atlaidīgi turpinādams pārbaudīt sarežģītās aplēses.

Te Akeijona stāstu vēlreiz pārtrauca zi­nātniska diskusija, no kuras diezin vai pats Einšteins būtu ko sapratis!

Desmitajā dienā Akeijons atkal pārgāja ahūnā un nolaidās uz kādas citas planētas, kur no jauna pārbaudīja savas aplēses. Ar katru dienu Akeijonā auga un nostiprinājās pārliecība, ka viņš ir bezcerīgi apmaldījies kosmosā. Beidzot divdesmit sestajā dienā, no­nācis kādas apdzīvotas planētas tuvumā, Akeijons piķēja tieši uz to un nolaidās kai­jenu valstībā, dažus kilometrus no tās vie­tas, kur mūs gaidīja Suilika ksills. Arī Akeijonu izglāba laimīgs gadījums, taču viņam šoreiz naca talkā stipra griba un zināšanas.

Rītausmā «Tsalans» sasniedza planētu Svfts, kur mūs sirsnīgi apsveica Esīna un Beišita. Es ar prieku raudzījos uz savu ksillu, kuram vienīgajam bija izdevies ielauzties antipasaulē. Drausmīgie triecieni, ko tas bija dabūjis uz Sifana, ārējā apvalkā bija atstā­juši tikai nelielus iedobumus.

Tovakar es Hēlonam lūdzu viņa meitas Ilnas roku.