Atnācēji no nekurienes

Svešās pasaules dziesma…

Toreiz Sansinas salā pavadīju trīs dienas. Par veiksmīgo eksperimentu Asza nekavējo­ties pavēstīja Gudro padomei, un pēc dažām stundām tā pilnā sastāvā sapulcējās lielajā zālē blakus Aszas kabinetam. Viņi atkal lū­dza mani tūlīt pat nokāpt alā pie mislika, bet es kategoriski atteicos. Kaut arī mislika izstarojums man nekaitēja, tomēr nervi vairs neizturēja. Stāvot aci pret aci ar šo metāla būtni, man izdevās saglabāt mieru, taču ta­gad mani spēki bija galā un nepārvarami nāca miegs. Gudrie to saprata. Tāpēc ekspe­rimenta atkārtojumu nolēma atlikt uz nākamo dienu. Man ierādīja ērtu istabu, un ar «miega aparāta» palīdzību es tonakt lieliski izgulē­jos.

Ar zināmām bažām apņēmos eksperimentu atkārtot. Patiesi, vai tad varēja zināt, cik ilgi saglabāsies mana apbrīnojamā imunitāte un kas notiks tad, ja tā pēkšņi izzudīs? Lūdzu izsaukt šurp Szanu, vienu no Gudro kole­džas jaunajiem mācekļiem, kuram biju diez­gan daudz stāstījis par mūsu medicīnu. Šo­reiz iepriekšējā sagatavošana bija garāka: mani rūpīgi izmeklēja un izpētīja asins sa­stāvu. Kopā ar mani alā vajadzēja doties arī vienam isam, lai pārbaudītu, vai misliki manā klātbūtnē izstaro tos pašus, isu dzīvī­bai bīstamos starus. īpašs gods tika parā­dīts ksilla komandai, kas bija nolaidusies uz Zemes: visus ekspedīcijas dalībniekus, izņe­mot Suiliku, kurš tobrīd ceļoja kaut kur kos­mosā, ar Aasu priekšgalā lūdza ierasties salā. Es ļoti priecājos viņus atkal sastapt. Taču prieks apsīka, kad uzzināju, ka man līdzi labprātīgi dosies Esīna.

Necentos viņu atrunāt. Zināju, ka dros­mes ziņā starp Ellas sievieti un vīrieti atšķi­rību sen vairs nav. Esīna bija pieteikusies pati, Gudrie tam piekrita, un tāpēc mans at­teikums viņu ārkārtīgi apvainotu. Bet es ne­spēju apslāpēt savus vecos Zemes cilvēka aizspriedumus, kas liedza ar to samierinā­ties.

Man iedeva īpašu ieroci — «aukstās lies­mas pistoli», ar kuru nepieciešamības gadī­jumā misliku varēja paralizēt, to nenogali­not, citiem vārdiem sakot, paaugstināt tem­peratūru no mīnus divsimt sešdesmit līdz mīnus simt grādiem.

Četru robotu pavadībā nokāpām skafandru kamerā. Tur jau gaidīja divi vīri, kas palī­dzēja mums uzvilkt aizsargtērpus. Velkot mugurā savējo, ievēroju, ka Esīna nobāl (isiem tad āda kļūst zaļganpelēka), un dzir­dēju, ka viņa murmina kaut ko lūgšanai līdzīgu. Acīmredzot Esīnu māca bailes. Par to nemaz nebrīnījos, jo biju pilnīgi pārlieci­nāts, ka man šis eksperiments beigsies lai­mīgi, bet Esīna zināja, ka viņai tas var mak­sāt dzīvību. Tāpēc, ieejot alā, uzliku roku meitenei uz pleca un mikrofonā teicu:

— Paliec aizmugurē!

— Nedrīkst, — viņa atbildēja. — Tad taču neuzzināsim, cik intensīvs ir izstarojums.

Es atskatījos. Mūsu pēdās ripoja roboti, pastiepuši uz priekšu milzīgās dzelzs rokas.

Misliks kā sastindzis vēroja mūs. Es saku «vēroja», jo biju pārliecināts, ka tas skaidri nojauš mūsu tuvošanos, kaut gan tam, šķiet, nebija nekādu redzes orgānu. Pēkšņi dzelzs briesmonis sāka slīdēt mums klāt.

— Turieties durvju tuvumā! — izdzirdām Azlema balsi.

Esīna soli atkāpās, tad apņēmīgi nostājās man blakus. Trīs soļu attālumā no mums mis­liks sastinga, viņš vēl neizstaroja.

— Droši vien pazina mani, — es iesāku, — un nestaros, iekāms …

Viss pārējais nolika neticamā ātrumā. Misliks pēkšņi sāka starot ar pilnu jaudu. Violetā gaismas mēlīte spēji izstiepās metra ga­rumā. Nepārtraukti starojot, viņš apbrīno­jami ātri joņoja mums apkārt un uzbruka pirmajam robotam. Pēc mirkļa no lieliskā automāta bija pāri palikusi tikai salauztu tērauda plākšņu un riteņu kaudze. Ap mani vēl riņķoja neliels zobrats, un es truli lūko­jos, kā tas, veidodams aizvien šaurākus lo­kus, beidzot apstājas man pie kājām.

— Uzmanību! — Asza uzsauca.

Šis kliedziens izrāva mani no sastinguma. Atskatījies ieraudzīju, ka Esīna nokrīt zemē blakus robota atliekām. Misliks metās virsū otram robotam, kas ripoja mums klāt. Es divas reizes izšāvu. Misliks nekustējās. Pa­cēlu Esīnas saļimušo, skafandrā tērpto, ne­jūtīgo ķermeni. Robots izstieptām rokām mums tuvojās.

— Ņem un turi viņu! — pavēlēju tam kā dzīvai būtnei. — Es segšu jūsu atkāpšanos.

Atbildes, protams, nebija. Ar Esīnu uz ro­kām robots strauji devās uz izeju. Misliks no jauna metās tam virsū. Vēlreiz izšāvis, es to apturēju. Kopā ar abiem pārējiem robotiem, pacēlis pistoli šaušanas gatavībā, es arī sāku atkāpties. Tad misliks negaidot uzlidoja gaisā! Augšā, novērošanas zālē, izdzirdu gudro šausmu kliedzienus. Metāla briesmo­nis, pacēlies līdz pašām velvēm, triecās man virsū. Piecreiz izšāvu, taču veltīgi! Pēdējā brīdī paguvu nokrist zemē, un mislika trie­ciens mani neskāra. Atskanēja kāda balss — iespējams, ka runātājs bija Asza:

— Jo ļaunāk! Laist darbā pēdējo līdzekli!

Brīdī, kad misliks gatavojās jaunam uz­brukumam, alu pārplūdināja spilgta, žilbi­noši balta gaisma. Acumirklī nogāzies zemē, misliks kā traks neciešamās sāpēs meta līk­ločus.

— Ātrāk nāc laukā, citādi mēs viņu noga­lināsim! — sauca Asza.

Es metos uz durvīm un patvēros skafandru kamerā. Spilgtā gaisma aiz manis nodzisa, masīvās durvis aizvērās, kamerā ieplūda svaigs gaiss. Tad iesteidzās četri vīri. Starp tiem arī Szans. Esīnai novilka skafandru. Viņa bija bāla kā līķis, taču vēl elpoja.

Noskaities es atgriezos kabinetā.

— Tā, vai nu esat apmierināti? — pavai­cāju Azlemam. — Esmu laimīgi izglābies, bet Esīnai tas varbūt maksās dzīvību!

— Neticu. Viens vienīgs misliks tik īsā laika sprīdī nav spējīgs mūs nogalināt. Un ja arī tā? Ko nozīmē viena dzīvība, kas tur­klāt ziedota labprātīgi, ja uz spēli likta visa pasaule?

Tur, bez šaubām; nebija ko iebilst. Man vēlreiz noņēma asinis analīzei. Slēdziens bija neapstrīdams: mislika izstarojums uz mani neatstāj ne mazākā iespaida.

Paliku salā vēl divas dienas, neuzdroši­nājos aizbraukt, iekāms nebiju pilnīgi pārliecinājies, ka Esīnas dzīvībai briesmas nedraud. Viņa drīz vien atguva samaņu, bej jutās ļoti vārga, neraugoties uz asins pārliešanu un biogenajiem apstarojumiem. Tomēr Szans mani nomierināja, pastāstīdams, kā ārstējis un izglābis vēl daudz smagāk cietušus isus.

Atgriezos Suilika mājās, un dzīve atkal sāka ritēt normālās sliedēs. Ik pārdienas ierados Zinību pilī, kur gan lasīju, gan ncā klausījos lekcijas. Ļoti ciešas saites man iz veidojās ar jauno biologu Szanu un milzīgi auguma fiziķi, mislika sargu Aszu; starp citu, izrādījās, ka bargā pārmācība mislikani nebija sevišķi kaitējusi. Reiz, kad trijatā spriedām par cilvēka smadzeņu izstaro jumiem, man pēkšņi prātā iešāvās šāda doma:

— Vai fena starus, ko izstaro misliki un arī es, nevar izmantot, lai nodibinātu ar viņiem domu sakarus?

— Neticu vis, — brīdi padomājis, Szans atbildēja. — Šos viļņus mēs protam uztvert, taču mums nav ne mazākās jausmas, kam tie atbilst. Neesam varējuši to noskaidrot, jo tuvoties mislikam un — vēl jo vairāk — mis­liku saprast mēs nevaram, tāpat kā nevaram izlidot cauri zvaigznēm. Uzskatāms piemērs tam bija Esīna! Bet tā kā tu izstaro tieši tādus vai katrā ziņā ļoti līdzīgus viļņus, tevi mēs varētu izmantot eksperimentam. Tomēr man šķiet, ka fena viļņiem nav nekā kopēja ar psihi. Drīzāk tiem ir kāds sakars ar jūsu organisma neparasto sastāvu, kurā ietilpst daudz dzelzs.

— Ļoti žēl, — es teicu. — Labprāt ar vi­ņiem nodibinātu domu sakarus.

— Varbūt, ka neiespējami tas nav, — Asza ierunājās. — Bet tam nepieciešama liela drosme. Tev būtu vēlreiz jādodas alā ar domu pastiprinātāju ķiveri galvā. Psihiskie viļņi — runājot par mūsējiem — izplatās daudz šaurākā lokā nekā mislika izstaro­jums, tāpēc mēs nevienu no šiem briesmo­ņiem neesam «dzirdējuši», jo, attālumam sa­mazinoties, noteikti gāja bojā vai nu misliks, vai iss. Turpretī tu tam vari droši iet klāt. Tāpat kā mislika nāvējošo izstarojumu, dzelzs durvis izolē arī psihiskos viļņus, ja vien tos vispār drīkst salīdzināt, tāpēc tev nāksies nokāpt alā.

— Lai notiek, — es teicu. — Bet ja nu viņš atkal paceļas gaisā?

— Paliec durvju tuvumā. Ja viņš grasīsies uzbrukt, patveries skafandru kamerā.

— Norunāts. Kad veiksim izmēģinājumu?

Manīju, ka isi ir vēl nepacietīgāki par mani.

— Mans četrvietīgais reobs ir pietiekami liels, — Asza iesāka.

— Man taču ir pašam savs! — es pār­traucu. — Vai lidosim?

— Lidosim! — Szans, kas bija visjaunā­kais no mums, iesaucās.

— Pastiprinātāja ķiveri vajadzēs mazliet pārveidot, — Asza turpināja. — Manā laboratorijā uz salas atradīsim visu nepie­ciešamo.

Mēs sēdāmies reobā un maksimālā ātrumā pacēlāmies gaisā. Asza bija lielisks pilots, pat pārlieku pārgalvīgs, un mēs gandrīz skā­rām kalnu galotnes. Šķērsojot jūru, ievēroju milzīgu plūdlīniju formas kosmosa kuģi, kas nemaz nelīdzinājās isu diskveida ksilliem. Dīvainais lidaparāts strauji tuvojās Gudro kalniem.

— Atgriežas sinzu zvaigžņu kuģis, — Szans paskaidroja. — Tātad visā drīzumā notiks padomes sanāksme.

— Vai tev tajā nav jāpiedalās? — es pa­vaicāju. — Varbūt atliksim eksperimentu?

— Nē. Padome sanāks tikai vakarā. Tā kā laika pietiek. Tu nāksi man līdz uz Zinību pili, es parādīšu tev radniecīgas būtnes — sinzus, kam arī ir sarkanas asinis.

Lejā starp zilajiem viļņu vāliem iznira sala. Tūdaļ pēc nolaišanās nekavējoties gā­jām uz laboratoriju. Tur Aszas vecākais asistents Siansi uzmanīja reģistrācijas ierī­ces.

— «Viņš» vēl guļ, — Siansi mums pavēs­tīja, — un pēc Szemes cilvēka apciemojuma ir kļuvis gluži nepieejams. Turklāt «viņš» sa­dragāja vēl vienu robotu.

Tā es pirmoreiz dzirdēju skaļi izsakām pār­veidoto nosaukumu «Szemes cilvēks», ar ko isi apzīmēja mūs — Zemes iemītniekus.

— Steidzīgi pārtaisi domu pastiprinātāju, lai Szemes cilvēks varētu to uzlikt galvā zem skafandra. Viņš tūlīt vēlreiz dosies alā un mēģinās nodibināt domu sakarus ar mis­liku.

Brīdi manī noraudzījies, asistents izgāja laukā. Laikam es viņam šķitu tikpat dīvains ērms kā misliks.

Ieslēguši ekrānu, vērojām misliku, kas nekustīgi gulēja, atgādinot nedzīvu metāla bluķi. Un tomēr mūsu priekšā atradās varena dzīva būtne, kas neaptveramā kārtā spēja dzēst zvaigznes!

— Iegājis alā, neizlaid viņu no acīm, — Asza mani pamācīja. — Gatavodamies uzli­dot gaisā, misliki allaž vispirms viegli paceļ augšup ķermeņa priekšgalu. Kopš tā brīža tavā rīcībā būs vēl apmēram tūkstošdaļa bazika. Tad acumirklī atkāpies!

Ķiveres pārveidošana ilga veselu baziku, nolādēts, vēl joprojām nespēju ticēt, ka vairs neesmu uz Ellas! — tātad, rēķinot pēc mūsu laika, tas būtu apmēram stundu piecpadsmit minūtes.

Uzvilcis skafandru un uzlicis galvā ķiveri, es uzmanīgi, klusītiņām iegāju alā. Misliks bija man uzgriezis «muguru». Palicis turpat durvju tuvumā, ieslēdzu domu pastiprinātāju.

Negaidot mani pārņēma dziļa bezcerība, kas it kā nāca no ārpuses — mislika bezce­rība. Tā bija tik sāpīga atšķirtības un vientu­lības sajūta, ka es gandrīz iekliedzos! Tātad . misliks nebija tīri intelektuāla,. nejūtīga būtne, kādu to iztēlojos, bet spēja ciest līdzīgi mums! Lai arī cik paradoksāli tas liktos, šī būtne, kas patiesībā no mums ļoti atšķīrās, tieši ar šo līdzību šķita jo briesmī­gāka. Es vairs nespēju to izturēt un ieslēdzu pastiprinātāju.

— Nu, kas ir? — skanēja Aszas balss.

— Viņš cieš, — gluži satriekts atbildēju.

— Uzmanību! Viņš mostas!

Misliks sakustējās. Tāpat kā pagājušo reizi, viņš sāka lēnām slīdēt man klāt. Es atkal ieslēdzu pastiprinātāju. Tagad uztvēru nevis ciešanas, bet veselu naida jūru, bezga­līgu, velnišķi negantu naidu. Misliks jau bija tuvu. Satvēru siltuma pistoli. Briesmonis apstājās, un pār mani vēlās vēl negantāks naida vilnis, ko uztvēru gandrīz fiziski kā ledainu, valkanu plūsmu. Tad uzsāku pār­raidi:

«Ak, mans metāliskais brāli, — es domāju, «neko ļaunu taču tev nevēlu. Kāpēc jūs un isi iznīcināt cits citu? Vai iznīcībai jākļūst par Visuma likumu? Kāpēc vienai cilvēcei jāiznīcina citas, vienai valstij pārējās? Dī­vainā būtne, man nav ne mazākā naida pret tevi. Skaties, es ieroci noslēpju makstī!»

Nezinu, vai misliks ko saprata. Taču domu pārraides laikā tā naids jaušami mazinājās, to aizstāja izbrīns, kas naidu tomēr pilnīgi neapslāpēja. Misliks joprojām nekustējās.

Atcerējos, ka, pēc mūsu filozofu uzskata, matemātikas likumi Visumā ir vienādi, to pašu, šķiet, apgalvo arī isi — tāpēc sāku do­māt par kvadrātiem, taisnstūriem, trīsstū­riem, apļiem. Kā atbildi uz to vispirms uz­tvēru vēl stiprāku izbrīna vilni, tad veselu virkni tēlu: misliks atbildēja! Diemžēl, drīz vien bija jāatzīst, ka īstas saprašanās starp mums nav un nekad nebūs: iespaidi bija pā­rāk izplūduši, kā gaistoši sapņi. Brīžam man likās, ka saskatu neparastus tēlus, svešu pa­sauli, kurai nav nekā kopēja ar mūsējo un kurā eksistē vairāk nekā trīs dimensijas. Bet, tiklīdz sāku tās skaidrāk apjaust, viss iz­zuda, atstājot vienīgi rūgtu nožēlu, ka ne­esmu spējis izprast it nevienu no šiem mums pilnīgi svešajiem jēdzieniem. Nolēmis pamē­ģināt vēl pēdējoreiz, sāku domāt par skait­ļiem, taču neveiksmīgi. Uztvēru pavisam ne­iespējamu, neskaidru atbildi, kurā lāgiem iestājās pauzes, un sakari pārtrūka. Lūkoju iztēloties kādus vispārpazīstamus jēdzienus, taču atbildes nebija, misliks nereaģēja pat uz domām par zvaigzni naksnīgajās de­besīs. Gaismas jēdziens mūsu uztverē viņam acīmredzot bija svešs. Kad šos nesekmīgos mēģinājumus pārtraucu, misliks, šķiet, uz­tvēra manas skumjas, jo, galīgi apslāpējis naida jūtas, raidīja uz mani jaunu bezcerī­bas un izmisuma vilni. Tad aizrāpoja prom, nemaz nesācis starot.

Tātad pretēji tam, ko māca daži filozofi, skumjas un bailes piemīt visām būtnēm pla­šajā Visumā, bet divas reizes divi ne vien­mēr ir četri. Šajā nespējā apmainīties ar vis­vienkāršākajiem jēdzieniem, kamēr sarežģī­tākās jūtas bija viegli uztveramas katram, slēpās kaut kas traģisks.

Uzkāpis augšā laboratorijā, pavēstīju par saviem pa pusei nožēlojamiem atklājumiem. Isi par to sevišķi neuztraucās. Mislikus viņi uzskatīja pār ienīstiem, mūžseniem naidniekiem — Tumsas un Nakts dēliem, tāpēc mans eksperiments viņus interesēja vienīgi no tīri zinātniskā viedokļa. Ar mani bija citādi: vēl šobaltdien nožēloju, ka neizdevās ar misliku saprasties vai vismaz aptuveni uztvert šo svešādo metāla radījumu intelekta būtību.

Kad aizlidojām no salas, bija jau tumsai Zvaigžņotajās debesīs mirdzēja abi Ellas pavadoņi: mūsu mēnesim līdzīgais zeltainais Arci un drūmā, sarkanīgā Ari, kas man allaž izraisa baismas, draudīgas nojausmas. Zvaigžņu un mēness gaismā nolaidāmies zemākajā terasē Zinību pils piekājē. Terases otrā pusē neskaidri iezīmējās sinzu vārpstveidai kosmosa kuģa kontūras, kas viegli mirgoja tumsā. Man par lielu sarūgtinājumu zālē, kur notika padomes sanāksme, netiku ielaists Abi ar Szanu devāmies uz viesnīcai līdzigo Svešzemnieku namu vienā no apakšējās terases birzīm.

Ieturējuši vakariņas, izgājām laukā pastaigāties un nejauši nokļuvām netālu no sinzu zvaigžņu kuģa. Pēkšņi alejas pagriezienā mūs apturēja neliela isu patruļa.

— Tālāk iet aizliegts, — kāds no viņiem teica. — Sinzi savu lidaparātu rūpīgi sargā, un bez īpašas atļaujas nevienu klāt nelaiž. Bet, Szan, kas ir šī savādā būtne, kas pastaigājas kopā ar tevi?

— Viņš ieradās no Szemes, planētas, kas riņķo ap Astoņpadsmitās galaktikas sauli, un pagaidām ir vienīgais Szemes pār­stāvis uz Ellas. Viņu atveda Aass un Suiliks. Sim cilvēkam ir sarkanas asinis, un misliku izstarojums viņam nav kaitīgs.

— Ko tu saki? Vai tiešām tas būtu Gais­mas dēls, par ko vēstī senais pravietojums? Sarkanas asinis esot arī sinziem, bet tie vēl ar mislikiem nav sastapušies!

— Szemes cilvēks šodien bija Sansinas salā pie mislika un, kā redzi, ir sveiks un vesels.

— Ļauj tevī palūkoties, — svešais pievēr­sās man.

No viņa vieglās ķiveres staroja maiga gaisma, pie jostas karājās divi nelieli izstarotāji. Tātad ar sinzu zvaigžņu kuģa sargiem jokot nedrīkst! Es pirmoreiz uz Ellas redzēju bruņotus kareivjus.

— Tu ļoti atgādini sinzus. Trīs no viņiem redzēju šodien izkāpjam no kuģa. Tikai tu esi slaidāks, plecīgāks un tavām rokām ir pieci pirksti. Ak, kāpēc man nav lemts doties līdz kādā ekspedīcijā! Diemžēl, esmu vēl tikai students …

Atcerējos, ka šeit katram cilvēkam, tāpat kā Suilikam, kas vienlaikus bija ksilla ko­mandieris un arheologs, mēdz būt divas pro­fesijas …

Ilgs, griezīgs sauciens pārtrauca zvaigžņo­tās nakts klusumu.

— Tur sasaucas sinzu sargkareivji, —

sarunu biedrs mums paskaidroja. — Viņi to dara ik pēc pusbazika. Bet tagad es palūgšu jūs doties atpakaļ.

Ko lai dara, vajadzēja atgriezties Sveš­zemnieku namā. To veidoja daudzi birztalās izkaisīti nelieli paviljoni. Seit parasti apme; tās tie, kurus uzaicināja uz padomes sēdēm un kuri dzīvoja pārāk tālu, lai ik dienas li; dotu mājup. Manai istabai blakus atradās tualetes telpa un maza bibliotēka, bet, juzdamies pārāk noguris, es nevēlējos lasīt. Šīs neparastās dienas negaidītie notikumi, kādus uz Ellas piedzīvoju pirmoreiz, mani bija tā satraukuši, ka atkal vajadzēja ņemt palīgā «iemidzinātāju».

Nākamajā rītā pamodos agri. Svaigs, dzestrs jūras gaiss plūda iekšā pa atvērtajiem logiem, kas, pretēji Suilika mājai, bija īsti. Varēja sadzirdēt pat piekrastes bangu! šļakstus pret krasta klintīm un vieglas vēja; šalkas koku lapotnē. Baudot burvīgā Ellas rīta klusumu, krietnu brīdi gulēju vaļējām acīm.

Pēkšņi atskanēja dziesma.

Isu mūziku biju dzirdējis vairākkārt. Nevar teikt, ka tā manai ausij būtu netīkama, tikai tā šķita pārāk sausa, intelektuāla. Bet tā nebija isu dziesma. Tajā smeldzošas ilgas pēc dzimtenes mijās ar polinēziešu motīvu melodiskumu un krievu tautas dziesmām rak­sturīgo plašumu un apslāpēto kaisli. Arī balss, kas bez mazākās piepūles pārgāja no zemākajiem uz augstākajiem toņiem, nepiederēja isam! Skaņas plūda kā viļņi uz krastu, gan melodiski atkārtodamās, gan strauji uzplūzdamas, gan lēni un gurdi atkāpdamās. Dziedātājs atradās pārāk tālu no manis, lai varētu saprast vārdus, bet droši vien tā ne­bija isu valoda. Un tomēr es sapratu, ka tā ir dziesma par pavasari, par saules kveldē­tām vai miglas plīvuros tītām planētām, drosmīgiem ļaudīm, kas tās atklāj, par jūrām un vējiem, zvaigznēm un mīlu, par neizdibi­nāmiem pasaules noslēpumiem, cīņas prieku un nāves bailēm. Šī dziesma skanēja pasau­les jaunībai!

Strauji pukstošu sirdi, ātri saģērbies, iz­lēcu pa logu. Dziesma skanēja kaut kur pa kreisi, jūras pusē. Izskrējis cauri birztalai, sasniedzu kāpnes, kas veda lejup. Liedagā, pievērsusies jūrai, stāvēja un dziedāja mei­tene. Saulē zeltaini dzirkstīja viņas mati. Nē, tā nevarēja būt isiete! Tiesa, spožajā saules gaismā nevarēju skaidri saskatīt viņas ādas krāsu, redzēju tikai smuidru stāvu īsā, gaiš­zilā tunikā.

Uztraucies kā jauns students, kas pie in­stitūta steidz satikt savu daiļo draudzeni, lēcot pāri vairākiem pakāpieniem, steidzos lejā. Uz pēdējā pakāpiena paklupu un novē­los meitenei tieši pie kājām. Satrūkusies un pusvārdā aprāvusi dziesmu, viņa klusi ieklie­dzās, bet tūlīt pat sāka nevaldāmi smieties. Bez šaubām, izspūris, smiltīm novārtījies, uz visām četrām nometies viņas priekšā, es izskatījos bezgala komisks. Tad smiekli spēji aprāvās un viņa pikti man uzsauca:

— Asna eni etoe tan?

(Es pārsteigts atskatījos. Pēdējos vārdus sacīja nevis Klērs, bet viņa sieva Ilna.

— Jā gan, — nedaudz vilcinādamies, teica Klērs. — Tā patiesi bija Ilna.