Atnācēji no nekurienes

Kalvenolts dziest

Drīz pēc šīs ceremonijas, kad sinzi mani svinīgi uzņēma savā vidū, devos viņiem līdz uz Rēsanu, kur atradās Apdzīvoto planētu savienības padomes galvenā rezidence. Šajā padomē no katras planētas bija tikai viens pārstāvis, bet vispār uz Rēsana atradās da­žādas šajā savienībā apvienojušos cilvēču kolonijas, kur iedzīvotāju skaits sniedzās no pieciem līdz divdesmit miljoniem. Turklāt uz Rēsana dzīvoja arī simts septiņdesmit mil­joni isu.

Starp ieceļotāju kolonijām un viņu dzimta, jām planētām pastāvīgi sakarus uzturēja pieci tūkstoši ksillu. Taču ar cilvēcēm, uz kuru planētām vēl plosījās kari, isi stājās sakaros reti, tikai ārkārtīgas nepieciešamības gadījumos, un saskaņā ar iaņēmuma likumu tās savienībā neuzņēma.

Uz Rēsana ir iekārtotas lieliskas zinātnis­kās laboratorijas. Gadsimtu gaitā, saplūstot dažādām kultūrām, šeit neparasti uzplaukusi zinātne un māksla. Rēsana universitātēs kādu laiku praktizējas gandrīz visi isu gud­rie.

Ik pēc pieciem Ellas mēnešiem notiek sa­vienības padomes sesija. Saskaņā ar notei­kumiem par tās priekšsēdētāju jāievēl isu pārstāvis, un pašlaik tas bija Azlems. Šo­reiz sesija sakrita ar svarīgu atklājumu — bija atrastas divas jaunas cilvēces ar sar­kanām asinīm, un sanāksmei vajadzēja no­

ritēt jo svinīgāk tāpēc, ka šis cilveces bija nejūtīgas pret misliku nāvējošajiem izstarojumiem. Patiesību sakot, ieradies no Zemes, kur vēl joprojām liesmo kari, es kā oficiāls pārstāvis sesijā nedrīkstēju piedalīties.

Ceļā devāmies agri no rīta. Kopš trim die­nām tajā Ellas daļā, kur es dzīvoju, bija sā­cies lietus periods. Par spīti spēcīgajai lie­tus gāzei mūsu reobs pacēlās gaisā. Šoreiz tālākam ceļojumam mūs gaidīja nevis Sui­lika lielais ksills, bet zvaigžņu kuģis. Lido­jums ksillā man vairs nebūtu nekas jauns, turklāt mani iepriecināja izdevība lidot kopā ar Ilnu.

Kā jau droši vien būsi nopratis, no pirmā acu uzmetiena jutu pret Ilnu dziļas simpā­tijas. Dažas pazīmes, it īpaši viņas brāļa zobgalības, liecināja, ka meitene pret mani arī nav vienaldzīga. Kaut gan ar Suiliku, Esīnu un vēl dažiem isiem bijām sirsnīgi draugi un kaut gan viņi bija gudri un laipni, es šo zaļādaino būtņu sabiedrībā šķitu esam īsts trimdinieks. Turpretī pie sinziem jutos kā mājās.

Kad zvaigžņu kuģis uzņēma augstumu, lija lietus. Dažu sekunžu laikā izlauzušies cauri mākoņu vāliem, šāvāmies vertikāli aug­šup. Sēdēju vadības kabīnē kopā ar Ilnu, Akeijonu un «rcnu», mūsu valodā runājot, — zvaigžņu kuģa kapteini, Ilnas brālēnu Arnu. Vienā ziņā isi tehnikā tomēr pārspēj sinzus: ja ksillā paātrinājumu nemaz nejūt, tad sinzu zvaigžņu kuģī tā ietekme ir tikai stipri

polā Suiliks man parādīja Pirmās galakti­kas planētas Šinas slaveno nāves puķi stenetu, kas tiklab gaisā, kā uz zemes noga­Ilna jebkuru dzīvu radību, jo šīs puķes kup­lie, it kā zeltā kaltie ziēdi izplata indīgu aromātu. Tas pat niecīgās devās ir nāvējošs.

No obsidiānam līdzīga caurspīdīga, iezaļ­gana materiāla veidotas kāpnes mūs noveda sēžu zāles nelielajā balkona ložā. Labajā pusē man sēdēja llna, kreisajā — trausla, sieviš­ķīga būtne ar gaišu, zilganpelēku ādu, zili melniem matiem un lielām, violetām acīm: rbenu pārstāve no Vienpadsmitās galaktikas ! saules Vesaras planētas Farenas.

Lejā amfiteātrī ieņēma vietas Apdzīvoto planētu savienibas padomes delegāti. Katram no tiem priekšā atradās neliela pults, uz kuras spulgoja sarežģītas ierīces. Zālē val­dīja tik plašai auditorijai neparasts klu­sums.

Isi ir nepārspējami meistari skatuvisku efektu radīšanā: gaisma zālē nodzisa, šaurs prožektora stars, pārslīdējis tukšajai tribī­nei, pievērsās lūkai, no kuras iznira paaug­stinājums. Uz tā spožos metāla krēslos sē­dēja Azlems un četri svešu planētu pārstāvji, starp tiem arī Hēlons. Tie visi bija kā sa­stinguši. Azlems, piecēlies kājās, sāka runu. Kaut gan viņš runāja isu valodā, ar spēcīgu domu pastiprinātāju palīdzību to varēja sa­prast ikviens. Azlems vēstīja par iepriekšējā sēdē pieņemto lēmumu izpildi, par manu iera­šanos, par sinziem un mūsu apbrīnojamo

Hēlons. Mums garām plūda visu to cilvēču pārstāvji, kuru tēlus biju redzējis uz Ellas! lielajām kāpnēm, tikai šoreiz tās bija dzīvas būtnes ar miesu un asinīm. Kāds neaizmir stams skats! Te bija zaļas, zilas un dzeltenas būtnes, lielas un mazas, neaprakstāmi bur­vīgas un kroplas, lāgiem pat gluži atbaidošas kā, piemēram, milzenis kaijens ar omāra acīm no galaktikas, kas atrodas vēl tālāk par mūsējo, tikai pretējā Visuma pusē. Dažas būtnes bija apbrīnojami līdzīgas isiem, bet, kad mums tuvojās krenu pārstāvis, kura dzimtenē Marā gatavo «abentornu» — pre­tīgo dzērienu, kas pieklājības pēc jādzer vie­siem, Suiliks man draiskulīgi iegrūda duncku sānos. Gājienu noslēdza radījumi, kuriem, šķiet, nebija nekā cilvēciska, izņemot sa­prātu. Daži no tiem atgādināja lielus, dīvai­nus kukaiņus ar cietām bruņām. Šī parāde, kurā atklājās bezgalīgā dabas daudzveidība, uz mani atstāja satriecošu iespaidu.

— Diemžēl, nekad nevienam neredzēt itin visas cilvēku apdzīvotās planētas, — skumji rezumēja Suiliks.

Beidzot pienāca mūsu kārta doties pilī. No ārpuses celtne bija masīva, monolīta, bez jebkādiem izgreznojumiem, bet tās iekšpusi bagātīgi rotāja dažādu planētu mākslinieku skulptūras un gleznas. Kādā attālākā gale­rijā pie sienām varēja skatīt visu planētu _ galvaspilsētu panorāmas. Kad šķērsojām ziemas dārzu ar neparastiem, eksotiskiem augiem, caurspīdīgā, hermētiski noslēgtā kupolā Suiliks man parādīja Pirmās galaktikas planētas Šinas slaveno nāves puķi stenetu, kas tiklab gaisā, kā uz zemes nogaIlna jebkuru dzīvu radību, jo šīs puķes kuplie, it kā zeltā kaltie ziēdi izplata indīgu aromātu. Tas pat niecīgās devās ir nāvējošs.

No obsidiānam līdzīga caurspīdīga, iezaļgana materiāla veidotas kāpnes mūs noveda sēžu zāles nelielajā balkona ložā. Labajā pusē man sēdēja Ilna, kreisajā — trausla, sievišķīga būtne ar gaišu, zilganpelēku ādu, zili melniem matiem un lielām, violetām acīm: rbenu pārstāve no Vienpadsmitās galaktikas saules Vesaras planētas Farenas.

Lejā amfiteātrī ieņēma vietas Apdzīvoto planētu savienibas padomes delegāti. Katram no tiem priekšā atradās neliela pults, uz kuras spulgoja sarežģītas ierīces. Zālē valdīja tik plašai auditorijai neparasts klusums.

īsi ir nepārspējami meistari skatuvisku efektu radīšanā: gaisma zālē nodzisa, šaurs prožektora stars, pārslīdējis tukšajai tribīnei, pievērsās lūkai, no kuras iznira paaugstinājums. Uz tā spožos metāla krēslos sēdēja Azlems un četri svešu planētu pārstāvji, starp tiem arī Hēlons. Tie visi bija kā sastinguši. Azlems, piecēlies kājās, sāka runu. Kaut gan viņš runāja isu valodā, ar spēcīgu domu pastiprinātāju palīdzību to varēja saprast ikviens. Azlems vēstīja par iepriekšējā sēdē pieņemto lēmumu izpildi, par manu ierašanos, par sinziem un mūsu apbrīnojamo imunitāti pret misliku izstarojumu. Turpmāk ar mūsu atbalstu cīņa pret mislikiem ieies jaunā fāzē — no aizstāvēšanās — uzbru­kumā, un tās pirmo etapu ievadīs izlūklidojums dziļi ienaidnieka aizmugurē, tieši pašā nolādētās galaktikas centrā. Iespējams, ka paies gadsimti, līdz ienaidnieks tiks galīgi uzveikts. Taču atkāpšanās laiks pagājis. Lai iznīcinātu mislikus, ieroču ir diezgan! Noder viss, kas rada siltumu! Līdz šim pret misli. kiem.cīnīties bija grūti, jo tas prasīja pārāk smagus upurus …

Azlems runāja ilgi. Sesijai — visas pasauIes cilvēču ziedam — viņš attēloja sinzu un Zemes cilvēku organisma īpatnības un pastastīja, ka musu imunitāte esot izskaidro­jama ar palieIlnato dzelzs daudzumu organismā. Un tas mūs padarot līdzīgus mislikiem. Par spīti šai līdzībai ar Tumsas un Aukstuma dēliem mēs bez iebildumiem ti­kām atzīti par «cilvēka» vārda cienīgām būt­nēm. Sinzi, kuri nolieguši karus jau sen, drīkstot tūlīt pat iestāties Apdzīvoto planētu savienībā. Toties Zemes cilvēkus viņi pagai­dām uzskatot tikai par sabiedrotajiem, jo mūsu kultūra esot vēl pārāk jauna, taču varot cerēt, ka pēc neilga laika arī mēs kļūšot par pilntiesīgiem savienības loceklīem.

— Tas tikai ievads, — bez mazākās cie­ņas pret oratoru man pačukstēja Suiliks. — Tukši vārdi. īstais darbs sāksies komite­jās. Saskaņā ar likumu tevi nevar uzņemt savienībā, tomēr tu tiksi ieskaitīts isu komi­tejā.

— Kapec tieši isu? — es jautāju.

— Kaut arī sinzi tevi ir uzņēmuši savā vidū, tomēr mēs tevi atradām. Neaizmirsti to!

Azlems apsēdās. Kādu mirkli valdīja klu­sums. Tad skaļi kā pērkona grāvieni zālei pāršalca isu himna, ko dzirdēju pirmoreiz. Neteikšu, ka tā būtu mani aizkustinājusi. Kā jau minēju, viņu mūzika mūsu ausij pārāk sarežģīta, tā sastāv no loti augstu un ļoti zemu toņu savirknējuma, tāpēc brīžam mēs to nespējam uztvert. Kad pavēros Suilikā un Esīnā, mani pārsteidza viņu sejas. Tās pauda mistisku ekstāzi, pilnīgu kopības apziņu ar visām zaļo un zilo asiņu būtnēm. Zāles blāvi mēļajā gaismā arī pārējā sejās bija līdzīga izteiksme — reizē sapņaina un mierīga. Arī mana kaimiņiene ar gaišo, zilganpelēko ādu bija kā apburta. Vienaldzīgi klausījās tikai Hēlons uz paaugstinājuma, Ilna, viņas brā­lis un es.

Pēkšņi man atmiņā atausa kāda aina: reiz kādā kinohronikā biju redzējis fanātiķu pūli, kas Lurdā gaidīja brīnumu. Lūk, kādas do­mas manī raisījās, vērojot šīc dažādās kos­mosa pārstāvju sejas.

Himna vēl arvien skanēja — tā bija sla­vas dziesma visvarenajai pasaules radītā­jai, visa pirmsākumam — Gaismai.

Tad atkal iestājās klusums. Domās iegri­muši, dažādo pasauļu pārstāvji vēl ilgi sēdēja kā sastinguši. Beidzot Azlems pa­māja, lai sapulcējušies izklīst.

— Nezināju, ka isi arī pārējās cilvēces pie­vērsuši savai ticībai, — teicu Suilikam.

— Tu maldies. Pats zini, ka neesmu ticī­gais. Himnas vārdiem nav nozīmes. Mūziku pirms vairākiem gadsimtiem tai komponējis EllasVenas ģeniālais komponists Rienss. Pietiek ar tās melodiju vien, lai isi nonāktu ekstāzē. Liekas, ka tā līdzīgi ietekmē arī citu planētu pārstāvjus. Visām reliģijām dziļā­kajā būtībā ir daudz kopēja. Vai tiešām tu neko neizjuti?

— Nē. Man šķiet, ka arī sinzus šī mūzikai ne mazākā mērā neietekmēja.

— Klusē! Nerunā tā! Vismaz pagaidām, ne. Isi šai ziņā ir ātri aizvainojami. Kukaiņveidīgie cilvēki ir tikpat nejūtīgi kā jūs, un ii tas viņiem sākumā sagādāja lielas nepatik­šanas. Bija pat nolemts viņus izslēgt no sa1 vienības. Jums, protams, par to nav jābai­dās, jo cīņā pret mislikiem esat mūsu vienīgā cerība.

Sesija ilga vienpadsmit dienu. Otrā plenārsēde notika tikai pēdējā dienā. Darbs norisa galvenokārt tehniskajās komitejās. Es strādāju kopā ar isu delegāciju. Pēc svinīgās noslēguma ceremonijas lidojām atpakaļ uz Ellu. Man par lielu sarūgtinājumu sinzi palika uz Rēsana.

Drīz vien atkal iejutos ikdienas dzīvē. Joprojām mitinājos pie Suilika. Katru dienu 9 ierados Zinību pilī, kur kopā ar Aszu un Szanu veicām eksperimentus salīdzināmajā bioloģijā. Aszam izdevās mākslīgi iegūt mis­lika izstarojumu. Tā struktūru es vēl līdz šim neizprotu, zinu tikai,, ka šai radiācijai nav nekā kopīga ar elektromagnētismu. Isu, sinzu un arī dažu citu planētu fiziķi sen ap­guvuši to, par ko mūsu zinātniekiem vēl nav ne jausmas.

Uz Ellas jutos gandrīz kā mājās. Isu va­lodu vēl pilnīgi nepārvaldīju, taču sarunā­ties varēju itin veikli, tāpēc nepārtraukti val­kāt domu uztvērēju vairs nevajadzēja. Isi uzskatīja mani par savējo, man netrūka draugu, paziņu, darba. Kā ārzemju speciā­lists biologs tiku oficiāli iesaistīts Bioloģis­kajā sekcijā cīņai pret mislikiem, kur, sadar­bojoties ar Rasenoku un Szanu, vadīju isu jauno biologu grupu desmit cilvēku sastāvā. Ar dzīvi uz Ellas biju tik loti saradis, ka reiz, runājot ar Aszu, gluži nopietni iesau­cos: «Mēs, isi .. .», kas, dabiski, izraisīja smieklu vētru. Isi nudien ir loti patīkami, jautri un laipni ļaudis, un, nevērojot zināmu vēsumu jūtu ziņā, ar viņiem, nenoliedzami, vieglāk sadzīvot nekā ar sinziem, kas pārāk ātri apvainojas.

Pēc mēneša no Rēsana atgriezās sinzu zvaigžņu kuģis, un es ar lielu prieku iesais­tīju savas grupas darbā kā llnu, tā Akeijonu.

Manas dienas parasti ritēja šadi: tūlīt pec saules lēkta kopā ar Suiliku paēdis brokas­tis, steidzos uz laboratoriju. Atstājis reobu uz terases, devos uz zvaigžņu kuģi pēc Ilnas un viņas brāļa. Līdz dienas vidum mēs strā­dājām. Pusdienas mēdzu ieturēt «Svešzem­nieku namā» vai vēl biežāk — sinzu zvaigžņu kuģī. Pēc tam turpinājām darbu laborato­rijā un nebeidzām to ātrāk kā divas stundas pirms saules rieta. Ja laiks bija jauks, līcī peldējāmies. Tālu peldēt neiedrošinājāmies, jo jūrā mudžēt mudžēja plēsīgas zivis, tā saucamās «vsivz», daudz plēsīgākas par mūsu haizivīm, bet šauro ieeju līcī no tām aizsargāja asrna antibiotisko staru josla. Bez laboratorijas darbiniekiem mums bieži pievienojās Suiliks un Esīna. Isi ir nepārspē­jami peldētāji. Ne reizi vien manu acu priekšā Suiliks simts metru distanci veica četrdes­mit septiņās sekundēs, kā nieku pārspējot mūsu pasaules rekordu.

Kā isiem, tā sinziem fizkultūra ir lielā cieņā. Kaut gan fiziski viņi ir nespēcīgāki par Zemes cilvēkiem, taču daudzkārt vin­grāki. Vienmēr būt pēdējam gan peldēšanā, gan skriešanā un lēkšanā man beidzot ap­nika, tāpēc ieviesu uz Ellas svarcelšanu, diska un šķēpa mešanu, pareizāk sakot, nevis ieviesu, bet atjaunoju, jo senos laikos līdzīgi sporta veidi isiem bijuši pazīstami.

Kad tumsā lidojām mājup, Suiliks mācīja man pazīt zvaigznes pie Ellas debesīm. Vē­rojot tās vai nu ar neapbruņotu aci, vai ari mazā tālskatī, reizēm laukā uzkavējāmies ļoti ilgi. Isi ir astronomu tauta. Pie viņiem pat bērni pazīst visus zvaigznājus. Arī skolā eksāmenos viņiem to prasa. Dažreiz vakaros nelielā torpēdveida lidaparātā pie mums atlidoja Ilna ar brāli. Šis lidaparāts bija āt­rāks par reobu, taču ne tik stabils.

Kamēr es ar savu grupu cītīgi meklēju isiem noderīgu aizsarglīdzekli pret misliku izstarojumu — šai ziņā nenozīmīgi panākumi mums jau bija —, Suiliks un simtiem citu ksillu vadītāju mācījās rīkoties ar ieročiem, kurus būs jālieto izšķirošajā cīņā. Tālu Za­ļajā jūrā isi evakuēja un pārvērta apmācību vietā kādu salu, kur tika savesti veseli kalni visdažādāko ieroču, sākot ar atombumbām, kas atgādina mūsējās, beidzot ar briesmī­gām iznīcināšanas ierīcēm, par kādām mums, Zemes cilvēkiem, par laimi, vēl nav ne jaus­mas. Sīkāk par tām pastāstīšu citreiz.

Kādudien pēkšņi saņēmu pavēli mācīties vadīt ksillu. Ar šo smago uzdevumu tiku galā pēc trim mēnešiem. Vadīt ksillu izpla­tījumā nemaz nav grūtāk, kā reobu. Vissa­režģītākā ir pāreja ahūnā, un, kaut gan ļoti centos, man eksāmenā izdevās iegūt tikai ot­rās klases pilota pakāpi, kas aptuveni atbilst mūsu «kabotāžas kapteiņa» nosaukumam. Ahūnā ienirt un vairāk vai mazāk precīzi no tā iznirt biju gan iemācījies, taču nereti vēl rīkojos tīri intuitīvi. Tomēr tālāk par Ceturto galaktiku nekad nelidoju. Lai pārvarētu mil­zīgos attālumus un, galvenais, — lai atgriez­tos atpakaļ, jābūt labam matemātiķim, kāds es nekad neesmu bijis. Ahūna teoriju galīgi neizprazdams, vadīju ksillu līdzīgi neskaitāmām mūsu Zemes sievietēm, kuras nevainojami vada automašīnas, neko nezi­not par iekšdedzes dzinēju.

Savādi, ka pēc tam man bija daudz vieg­lāk vadīt sinzu zvaigžņu kuģi, kaut gan kā isi, tā sinzi apgalvo, ka tas pāriet ahūnā, ko sinzi sauc par «rror», pavisam citādi nekā ksills. Isi pat šaubās, vai tas ir viens un tas pats ahūns! Un patiesi, ja ksills un zvaigžņu kuģis vienlaikus dodas izplatījumā, reizē ie­nirst ahūnā un paliek tur tikpat ilgi, tie to­mēr nekad vienā un tajā pašā laikā un vietā neiznirst. Attālums starp tiem dažkārt sa­sniedz ceturtdaļu gaismas gada.

No visa uz Ellas pavadītā laika man cieši atmiņā iespiedies kāds vakars. Izņēmuma kārtā mēs ar Suiliku un Esīnu reiz nolēmām pa nakti palikt Svešzemnieku namā. Gaidot Ilnu un Akeijonu, apsēdāmies liedagā. Sui­liks nule bija pavēstījis, ka viņam ar Esīnu drīz būs kāzas, kurās man vajadzēs būt par līgavas aizstāvi «stēnsetanu». Ilna nezin kā­pēc toreiz atnāca viena un apsēdās man bla­kus. Debesis tajā naktī likās apbrīnojami skaidras, zvaigžņu miljardi tajās dega spo­žāk nekā parasti. Šo to man pajautājis, Sui­liks lika parādīt Sisantora zvaigznājā dzel­tenīgi sārto Oriaboru, sarkano Šēsinsjafanu, zilgano Bēroē un citus spīdekļus.

— Neskaties atpakaļ un pasaki, kāda koši zila zvaigzne patlaban mirdz tev aizmugurē, apmēram trīsdesmit grādu virs horizonta? — Suiliks pavaicāja.

— Kalvenolts, — uzvaroši iesaucies, pa­griezos, lai pārliecinātos, vai neesmu maldī­jies. .

— Atklāti sakot, — piebildu, — Kalve­nolts nemaz nav ne tik spožs, ne tik koši zils.

— Tas atkarīgs no zvaigznes augstuma virs horizonta, — neatskatīdamies Suiliks paskaidroja. — Uz vienas Kalvenolta planē­tas esmu bijis. Tā nav apdzīvota, taču bez­gala skaista.

Pāris draugu pavadībā pie mums pienāca Akeijons, un mēs uzsākām runāt par kaut ko citu.

Vēlāk es bieži iedomājos, ka dīvainās pār­maiņas Kalvenolta spektrā biju ievērojis pir­mais. Tā tiešām bija Ellai ļoti tuva zvaigzne, ne vairāk kā sešu gaismas gadu attālumā, sensenis pazīstama kā isu astronomiem, tā pārējiem, un tāpēc neviens tai pārāk lielu uzmanību nepievērsa.

Apmēram pāris mēnešus pēc šā vakara Suiliks apprecējās. Kāzu ceremonija uz El­las mēdz būt divējāda. Vienkāršākais veids — kad līgava un līgavainis, ieradušies pie ofi­ciālas personas, pavēstī, ka vēlas stāties lau­lībā. Otrs — daudz sarežģītāks — noris sa­skaņā ar senajām tradīcijām. Ņemot par sievu «lielā mistisko ceremoniju meistara», citiem vārdiem sakot, galvenā priestera meitu, Suilikam vajadzēja izvēlēties otro va­riantu.

Tā kā man bija uzticēti līgavas aizstāvja pienākumi, tad nedēju pirms kāzām pie ma­nis ieradās divi jauni isu priesteri, lai iepa­zīstinātu mani ar kāzu parašām. Senos lai­kos, aizvēsturisko karu periodā, laulājoties divu dažādu klanu jauniešiem, kāzu svinī­bas nereti pārtrauca līgavas klana jaunekju uzbrukums, viņi nevēlējās savu meiteni at­dot svešiniekam. Tāpēc līgavainis no līgavas radiniekiem vai cita klana, izņemot savu, iz­raudzījās līgavas aizstāvi — «stēnsetanu». Trīs dienas, kamēr ilga laulību ceremonija, aizstāvim vajadzēja jaunlaulātos sargāt. Visbiežāk šo pienākumu uzticēja kādam slave­nam karavīram, vadonim vai priesterim. Pro­tams, mūsdienās par bruņotu uzbrukumu ne­var būt ne runas, taču reibinošie dzērieni darīja savu un kāzas dažkārt beidzās ar no­pietnu sadursmi. Turklāt līdz ar līgavas no­laupīšanu, kaut arī tikai uz mirkli, tika anu­lēts viss ceremoniāls, kas bija jāatsāk no gala. Suiliks par līgavas aizstāvi izvēlējās mani, kā savu draugu, paļaudamies uz ma­nu, Zemes cilvēka, fizisko spēku. Nu, ko lai dara, sāku meklēt starp Esīnas tuviniekiem sev palīgus. Galu galā savervēju vienpadsmit spēcīgus puišus.

Ceremonija sākās Esīnas mājās šaurā ģi­menes lokā. Te bija klāt vienīgi tuvākie radi, priesteri un es kā līgavas aizstāvis. Viss no­tika ļoti vienkārši: pēc bezgala garām lūg­

šanām, kuru laikā Suiliks manāmi garlaiko­jās, bet Esīna un pārējie šķita iegrimuši dzi­ļās domās, atskanēja senlaicīgas himnas bez isu modernajai mūzikai raksturīgiem spē­jiem kritieniem un kāpieniem. Tad iedegās zaļa uguns — isu asins krāsā! Tā nedrīk­stēja izdzist trīs dienas. Otrajā dienā jaun­laulātajiem bija jādod mazais zvērests un jāapsolās vienam otru aizstāvēt un atbalstīt; uzticību te nepieminēja — tā ir bez vārdiem saprotams likums. Tad tuvākie draugi pieda­lījās nelielā mielastā. Trešajā dienā man nā­cās atteikties no dīkdienīga novērotāja lo­mas.

Šī diena sākās ar zvērestu zvaigznēm: jaunlaulātie apņēmās ieaudzināt savos bēr­nos mīlestību uz Gaismu un naidu pret Auk­stuma un Tumsas dēliem. Pēc tam sekoja lūg­šanām veltīts piecu stundu pārtraukums un beidzot — lielais mielasts.

Galdi bija klāti vietējā Kāzu namā. Pavi­sam sanāca vairāk nekā četrsimt viesu. Svi­nībās piedalījās viss Zinību pils laboratoriju personāls un pat daži gudrie — tik lielu pa­godinājumu Suilikam parādīja tāpēc, ka viņš bija atklājis cilvēci ar sarkanām asinīm. Bija atnācis arī Asza, kas man pavēstīja, ka misliks nobeidzies. Ieradās ksillu kap­teiņu delegācija «admirāļa» palīga vadībā un divdesmit septiņi sinzi, starp tiem, pro­tams, Ilna, Akeijons, kā arī daudz citu gan pazīstamu, gan svešu viesu. Pārsteigts pie galda pa kreisi no Esīnas ievēroju rbenieti ar gaišo, zilganpelēko ādu. Izrādījās, ka šī meitene — Esīnas studiju biedrene — dzi­musi uz Rēsana; viņai bija ļoti maigs vārds — Beišitinsiantorepanserozeta. Ak vai!

Kopā ar saviem vienpadsmit palīgiem no­sēdos pie atsevišķa galdiņa blakus vienīga­jai ieejai zālē. Izmantojot savas priekšrocī­bas, pieaicināju pie mums arī Ilnu un viņas brāli.

Galdā pasniedza daždažādus ēdienus — visvisādas krāsainas želejas, dažas no tām man likās ļoti gardas, citas tik tikko ēdamas vai pat pilnīgi nebaudāmas. Arī dzērieni bija ļoti dažādi, tie saturēja nedaudz alkohola un, manuprāt, garšoja diezgan viduvēji. Va­kariņu beigās ksillu flotes virspavēlnieka vietnieks Zerans pasniedza Suilikam slaveno krenu dzērienu abentornu. Vajadzēja redzēt Suilika seju, kad viņš to iedzēra! Gribēdams nogaršot, palūdzu ieliet man šo dzērienu un biju patīkami pārsteigts: abentorns atgādi­nāja vecu, labu viskiju. Arī Ilnai un Akeijonam nebija pret to iebildumu, un, kamēr isi platām, izbrīna pilnām acīm raudzījās uz mums, mēs trijatā pudeli iztukšojām.

Kā elliešu viesībās parasts, zālē valdīja nepiespiesta jautrība. Man kā līgavas aiz­stāvim nebija ko darīt, un es jau sāku domāt, ka mana misija beigusies, kad pēkšņi laukā atskanēja troksnis. Asza, aizbraukdams uz Zinību pili, kur viņu gaidīja steidzams darbs, durvis bija atstājis pusvirus, un pa tām plūda iekšā skaļi saucieni. Nekavējoties cēlos no galda un nostādiju sardzē savus palīgus. Trīsdesmit isu jaunekļi, dziedot senu kara dziesmu, tuvojās durvīm. Pēc sensenas pa­rašas viņi ar varu lūkoja ielauzties zālē un nolaupīt līgavu. Mums viņus vismaz uz pusbaziku par katru cenu vajadzēja aizkavēt.

Sākās sīvs cīniņš! Uzbrucējus sagaidīja belzienu krusa, un nu es pierādīju, ko spēj Zemes cilvēks. Kopš studiju gadiem, kad spē­lējām regbiju, līdzīgos kautiņos nebiju pie­dalījies. Cīņa ar mainīgiem panākumiem tur­pinājās apmēram ceturtdaļbaziku, taču «ienaidniekam» neizdevās iekļūt zālē. Pēkšņi pār cīnītāju galvām ieraudzīju, ka lejup mil­zīgā ātrumā laižas reobs. No kabīnes izlēca cilvēks, kuru pēc slaidā, gigantiskā stāva uzreiz pazinu. Tas bija Asza. Kaut ko skaļi saukdams, viņš skrēja pie mums, taču vispā­rējā kņadā neko nevarēja sadzirdēt. Arī domu pārraide attāluma dēļ nebija iespējama. Es metos šķirt cīnītājus un, piecirzdams kāju, saucu: «Palieciet klusu! Klusu!» Troksnis uz mirkli pierima, un es paguvu saklausīt:

— Kalvenolts dziest! Kalvenolts dziest!