Atnācēji no nekurienes

Doktora Klēra stāsts

— Tu jau zini, — iesāka Klērs, — esmu labs mednieks. Vismaz man ir tāda slava, lai gan patiesībā šauteni ņemu rokās reti. Man piemīt zināmas iedzimtas spējas, bet galvenais — veiksme, tādēļ nekad nepārnāku mājās tukšā. Taču pagājušā gada pirmajā oktobrī — iegaumē labi šo datumu, kad mežā uznāca tumsa, es neko vēl nebiju nomedījis. Citā reizē tas mani nemaz neuztrauktu — es labāk dzīvniekus vēroju nekā nogalinu, jo, diemžēl, sakarā ar saviem eksperimentiem esmu spiests to darīt pārāk bieži. Bet toreiz nākamajā dienā gaidīju ciemos Rufiņjakas mēru, kura palīdzība man bija nepieciešama kādam pasākumam, kas tagad, starp citu, jau paveikts. Mērs ļoti cienī medījumu. Tāpēc no­lēmu mazliet pasirot mežā ar lukturīti rokā. Tūlīt pēc saulrieta šķērsoju Manju klajumu, kas atrodas meža vidū. Šo vietu tu pazīsti ne sliktāk par mani: dzeloņplūmēm un vir­šiem aizaudzis klajums ozolu un kastaņu ielokā dienā atstāj īsti gleznainu iespaidu, bet krēslā šķiet drūms un draudīgs. Neesmu no bailīgajiem, tomēr instinktīvi pieliku soli. Sasniedzis laukuma malu, nejauši aizķēros aiz kādas saknes un, klūpot atsities ar galvu pret ozola stumbru, acumirklī zaudēju sa­maņu.

Atjēdzies, pat nespēju izdvest šādos gadī­jumos parasto jautājumu: «Kur es atrodos?» Piere aiz sāpēm vai pušu plīsa, ausīs dūca, un kādu brīdi biju pārliecināts, ka esmu lau­zis galvaskausu. Par laimi es velti bažījos. Rokas pulkstenis rādīja pirmo rīta stundu, apkārt valdīja necaurredzama tumsa, koku zari vējā locījās un brakšķēja. Beidzot virs klajā lauka no tumšā mākoņvāla, rotādams tā malas pasakaini zaigojošām staru mež­ģīnēm, iznira mēness.

Piecēlies sēdus, sāku meklēt šauteni, kuru par laimi pirms kritiena biju izlādējis. Kādu laiciņu taustījos pa miklo zāli un satrunēju­šajiem zariem, līdz ieroci atradu. Balstīda­mies uz šautenes kā uz spieķa, lēnām slējos kājās. Man priekšā pletās meža klajums. Jo augstāk cēlos, jo plašāks kļuva redzes loks, un tad es saskatīju ko ļoti dīvainu.

Vispirms virs dzeloņplūmēm un viršiem pa­manīju melnējām neskaidru kupolveida masu, ko tumsā varēja tik tikko saskatīt. Kad mēness uz mirkli nometa mākoņplīvuru, re­dzēju skaidri pazibam izliektu metāla kor­pusu. Atzīstos, man kļuva baigi. No Manjū klajuma līdz tuvākajam ceļam, ejot taisnā virzienā cauri mežam, krietns pusstundas gājiens un, kopš miris vecais vientuļnieks, kura vārdā šī vieta nosaukta, te mēnešiem ilgi nav sastopama neviena dzīva būtne. Piesardzīgi devos uz priekšu un, paslēpies aiz kāda kastaņkoka biezokņa malā, sāku pētīt klajumu. Tur nemanīju ne mazākās kustības, ne niecīgākā gaismas stariņa. Meža tumšajā fonā kā melns plankums iezīmējās vienīgi šī milzīgā, nenoteiktā masa.

Vējš pēkšņi norima. Klusumā, ko retumis iztraucēja tāli, tikko jaušami sausu zaru brīkšķi — tur droši vien pa taciņu lavījās meža cūka —, saklausīju vārgas stenas, kas vairāk atgādināja cilvēka vaidus nekā dzīv­nieka kunkstus.

Manī pamodās ārsts. Pats vēl lāga neattapies pēc kritiena, es nolēmu vispirms do­ties palīgā vaidošajai būtnei. Sameklējis un ieslēdzis kabatas lukturīti, vērsu staru kūlīti tieši uz priekšu. Gaismu atstaroja milzīga diska metāla apvalks. Drebošu sirdi tuvojos savādajam milzenim. Žēlie kunksti, šķiet, skanēja pretējā pusē. Pinoties viršos, uzduroties dzelkšņainajiem krūmiem, uz katra soja klūpot un lādoties, pats vēl lāga netu­rēdamies kājās, apgāju apkārt noslēpumai­najam diskam un pēkšņi, iekvēlojies nepār­varamā ziņkārē, aizmirsu bailes. Vaidus sa­dzirdēju aizvien skaidrāk. Apstājos nelielu metāla durvju — atvērtas lūkas priekšā, kas veda noslēpumainā milzeņa iekšienē.

Luktura gaismā manām acīm atklājās pil­nīgi tukša, šaura eja, kas beidzās ar baltām metāla durvīm. Uz tādas pašas metāla grī­das gulēja cilvēks — vismaz sākumā es to noturēju par cilvēku. Viņa garie mati bija gluži balti un šķita, ka viņš būtu ģērbies piekļāvīgā zaļā triko, kas spīdēja kā zīds. No rētas galvā sūcās tumšas asinis. Kad no­liecos pie viņa, svešais apklusa un, kramp­jaini noraustījies, nomira.

Devos līdz ejas galam. Durvis šķērssienai tik blīvi piegula, ka šķita.— ejai nav turpi­nājuma, taču labajā pusē krūšu augstumā ieraudzīju sārtu izcilni un to piespiedu. Siena sadalījās divās daļās, un mani apžilbināja spilgta, zilgana gaisma. Taustīdamies gar sienām, paspēru dažus soļus uz priekšu un dzirdēju, kā aiz manis durvis atkal sabī­dās.

Ar rokām piesedzis seju, uzmanīgi pavēru acis: atrados sešstūrainā telpā, tās augstums varēja būt divi un diametrs apmēram pieci metri. Sienās viscaur bija iemontētas ērmo­tas, neizprotamas ierīces, bet telpas vidū ze­mos atzveltnes krēslos gulēja trīs būtnes. Tās bija vai nu mirušas vai bezsamaņā. Ta­gad es netraucēti varēju tās novērot.

Iesākumā pārliecinājos, ka šīs būtnes nav cilvēki. Visā visumā tās ļoti atgādināja mūs: slaids ķermenis, divas kājas, divas rokas, ovāla galva, samērīgs kakls. Taču detaļās atklājās atšķirība. Kaut gan svešie bija lieļ lāki par cilvēkiem, viņu ķermenis izskatījās daudz trauslāks, kājas bija ļoti slaidas un garas, arī rokas garākas nekā mums, platām plaukstām, septiņiem dažāda garuma pirkstiem; divi no tiem, kā vēlāk uzzināju, bija pārējiem pretstatīti, līdzīgi mūsu īkšķim. Šaurā, augstā piere, lielās acis, strupais de­guns, mazās ausis, plānās lūpas un platīnblondie, gandrīz baltie mati piešķīra viņu sejām neparasti dīvainu izskatu. Taču vis­savādākā bija viņu zīdaini maigā, zaļganā mandeļkrāsas āda. Šo būtņu vienīgais tērps — cieši piekļāvīgs zaļš triko — labi izcēla vingros, iegarenos muskuļus. Vienam svešiniekam bija sadragāta roka, no vaļējās brūces pilēja asinis, veidojot uz grīdas tumš­zaļu peļķi.

Mirkli vilcinājies, piegāju pie tā, kas gu­lēja tuvāk durvīm, un pieskāros viņa vai­gam. Tas bija silts un elastīgs. Atkorķējis savu mednieka blašķi, lūkoju ieliet svešajam rīklē malku baltvīna. Reakcija bija gluži ne­gaidīta. Pavēris gaišzaļās acis, viņš pāris se­kundes manī cieši noskatījās, tad, uzlēcis kājās, metās pie kādas sienā iemontētas ierī­ces.

Vēl pirms nedaudz gadiem biju veikls reg­bija spēlētājs, tomēr tik spēji nobloķēt pre­tinieku kā šoreiz man nekad nebija izdevies. Prātā zibenīgi pavīdēja doma — svešais steidzas pēc ieroča! Viņu vajag aizkavēt! īsu brīdi nepazīstamā būtne enerģiski pretojās, bet es izrādījos stiprāks. Beidzot, viņu pieveicis, palaidu vaļā un palīdzēju piecelties. Tad notika kaut kas pavisam neticams — svešā būtne ielūkojās man acīs, un manās smadzenēs sāka veidoties līdz šim nepazīti, taču skaidri saprotami domu tēli.

Kā tev zināms, es reiz piedalījos diskusijā starp mūsu departamenta, mediķiem un kādu šarlatānu, kurš apgalvoja, ka domu pārrai­des ceļā spējot dziedināt vājprātīgos, pilnīgi atjaunojot viņu psihi. Sarakstīju vairākus rakstus, apgāzdams šos nepamatotos mur­gojumus, un uzskatīju, ka strīdīgais jautā­jums ir izšķirts. Atgādinu to, lai tu labāk saprastu, kāpēc manam pārsteigumam tobrīd pievienojās zināma vilšanās un kāpēc pāris sekundes es klusībā lādēju būtni, kas stāvēja manā priekšā kā dzīvs pierādījums tam, ka esmu maldījies. Acīmredzot svešais manas domas saprata, un viņa izteiksmīgajā sejā atspoguļojās kaut kas bailēm līdzīgs. Stei­dzos viņu nomierināt, skaļi apgalvojot, ka neesmu šurp nācis ļaunos nolūkos.

Paskatījies sāņus un ieraudzījis ievainoto biedru, svešais devās tam klāt, taču bezce­rīgi atmeta ar roku un atkal tuvojās man, lūgdams sniegt palīdzību. Es nedzirdēju ne­viena vārda, tikai domās uztvēru kādu iekšēju neskanīgu balsi, bez jebkāda tembra un akcenta. Piegājis pie ievainotā un samek­lējis kabatā auklas galu un tīru mutautiņu, uzliku žņaugu. Zaļās asinis pārstāja plūst! Lūkoju izdibināt, vai svešinieku komandā nav ārsta. Mums izdevās saprasties tikai tad, kad domās vārdu «ārsts» nomainīju ar vārdu «dziedinātājs».

— Baidos, ka viņš ir miris — zaļādainā būtne atbildēja.

Tā aizgāja, kā liekas, meklēt ārstu, bet drīz Vien atgriezās un paskaidroja, ka arī citās telpās esot daudz ievainoto. Kamēr pār­domāju, ko iesākt, samaņu atguva svešinieks, kuram biju uzlicis žņaugu, un pēc mirkļa ari vēl otrs. Nu es atrados triju nezināmas pa­saules viesu sabiedrībā.

Neviens no viņiem nebija naidīgi noska­ņots, jo pirmais pārējiem ātri paskaidroja notikušo. Tikai tagad sapratu, ka domu pār­raide pārtrūkst, tiklīdz viņi nelūkojas cits citam acīs vai mazliet .attālinās. Tādos gadī­jumos viņi sarunājas skaļi. Svešinieku va­loda — modulētu, šalcošu skaņu savirknējums — bija ļoti raita.

Nozudis šaurajā izejas kamerā, Suiliks — lā mūsu valodā varētu saukt to, kurš pir­mais bija atguvis samaņu, — atgriezās ar arsta līķi.

Pie šīm dīvainajām būtnēm pavadīju ne­parastu nakti. Līdz pat rītam ņēmos, pārsiedams ievainotos. Neskaitot divus mirušos, svešinieku bija pavisam desmit, tai skaitā četras sievietes. Tās bija neaprakstāmi skais­tas būtnes. Acs, ātri apradusi ar savādo ādas krāsu, uztvēra tikai slaido stāvu gleznās līnijas un vingrās, graciozās kustības. Salī­dzinot ar šīm būtnēm, jebkurš mūsu labākais sportists liktos neveikls un pati skaistākā meitene — lempīga. Bez pāris kaulu lūzu­miem un dažādiem sasitumiem vairāki, šķiet, bija ievainoti ar šķembām. Apkopu slimnie­kus, cik labi vien spēju. Talkā nāca divas viņu sievietes. Jau tonakt par šīm svešāda­jām būtnēm šo to uzzināju, bet pagaidām pie tā nepakavēšos, jo vēlāk man atklājās daudz vairāk.

Drēgns un pelēks uzausa rīts. Debesis bija apmākušās, un drīz vien pa lidaparāta iz­liekto metāla apvalku sāka bungāt lietus. Kad tas nedaudz mitējās, es devos laukā un gāju milzenim apkārt. Tas atgādināja gludu, monolītu pulēta, nekrāsota metāla disku, kas mazliet zilgani spīdēja. Tajā nemanīja ne­viena loga. Durvīm pretējā pusē apvalkā rē­gojās divi dziļi caurumi, apmēram trīsdes­mit centimetru diametrā. Izdzirdis vieglus soļus, atskatījos. Kopā ar diviem biedriem Suiliks stiepa šurp dzeltenu metāla cauruli un vairākas apšuves plāksnes.

Remonts nevilkās ilgi. Suiliks ar dzelteno cauruli pāris reižu apvilka ap bojājumu ma­lām. Metāls ātri kusa, kaut gan es nema­nīju pat ne niecīgāko liesmiņu. Kad caurumu malas bija ieguvušas vajadzīgo veidu, tiem uzlika ielāpus, kurus atkal apstrādāja ar dzelteno cauruli, iepriekš to īpaši noregulē­jot. Ielāpu plāksnes kļuva pavisam mīkstas un sakusa ar apvalku tik cieši, ka metinājuma šuves nemaz nevarēja manīt.

Apskatījuši aparāta iekšpusi, mēs ar Suiliku iegājām telpā, kas atradās zem bojātās kupola daļas. Divkāršās čaulas iekšējais slā­nis bija jau salabots, taču visa iekārta vēl atradās bēdīgā stāvoklī. Šī telpa acīmredzot noderēja kā laboratorija. Tās centrā stāvēja garš galds, uz kura mētājās vēl nenokoptu stikla lausku kaudzes, samudžināti vadi un gandrīz pavisam sadauzīti sarežģīti aparāti. Noliecies pār kādu no tiem, slaida auguma svešinieks pūlējās savienot vadus.

Suiliks ieskatījās man acīs, un es uztvēru viņa domas:

— Kāpēc šīs planētas iemītnieki mums uzbrūk? Neko ļaunu taču neesam jums nodarī­juši. Gribējām tikai nodibnāt sakarus, tāpat Ka ar daudzām citām planētām. Tik naidīgi noskaņotas būtnes kā jūs sastopamas vienīgi nolādētajās galaktikās. Kad jūsējie nonā­vēja divus mūsu komandas locekļus, nekas cits neatlika kā iznīcināt uzbrucēja lidapai otu. Mūsu ksills bija bojāts, tāpēc vaja­dzēja piespiedu kārtā nolaisties, gandrīz vai avarēt. Sakarā ar šo piespiedu nolaišanos radās jauni bojājumi un plīsumi. Pagaidām vel nav zināms, vai vispār spēsim no šejie­nes aizlidot.

— Man ļoti žēl, ticiet man. Bet Zeme ta­gad lielākoties atrodas divu pretēju no­metņu varā, kuras uzskata, ka ikviens nepa­zīstams lidaparāts pieder ienaidniekam. Bet kur jums uzbruka? Austrumos vai rietumos no šejienes?

— Rietumos no šejienes. Vai patiesi jūs uz šīs planētas vēl dzīvojat savstarpēju karu periodā?

— Diemžēl, jā. Pirms nedaudz gadiem karš aptvēra gandrīz visu mūsu zemeslodi.

Slaidais «cilvēks» pie galda pateica dažus vārdus. Suiliks domās tos man pārtulkoja:

— Aizlidot no šejienes mēs varēsim tikai pēc pāris dienām. Tagad jūs varat iet un pavēstīt savas planētas iedzīvotājiem, ka mēa esam miermīlīgi, kaut gan aizstāvēšanās līdzekļu mums netrūkst.

— Nudien, laiks doties mājās, — es atteicu. — Manuprāt, šajā apvidū jums briesmas nedraud. Sai gadalaikā cilvēki te nav sastopami. Un tomēr, lai izvairītos no ne­jaušiem incidentiem, nevienam par jums ne­stāstīšu. Ja atļausit, novakarē ieradīšos vēl­reiz jūs apraudzīt.

Klupdams krizdams devos prom lietū. Kā­jas stiga meža dūkstīs, sejā sitās salijušie zari, bet es tik gāju un domāju par šo neticamo piedzīvojumu. Taču lēmums jau bija nobriedis. Tiklīdz satumsīs, es atgriezīšos šurp.

Uzmeklējis savu mašīnu, aizbraucu līdi ciematam. Ieraugot mani, vecā auklīte skaļi iekliedzās: galvā man rēgojās dziļa rēta,matos — tumšas, sarecējušas asinis. Sastāstīji viņai visādas blēņas par nelaimes gadījumi medībās, iztīrīju rētu, nomazgājos, pārģērbos un ar apskaužamu ēstgribu sēdos pie brokastgalda. Diena likās neciešami gara bet, tiklīdz metās krēsla, sāku gatavoties ceļam. Tomēr izbraucu pilnīgā tumsā, izvēlēdamies klusus aplinku ceļus.

Lai ceļmalā pamestā mašīna nepievērst uzmanību, noslēpu to mežā. Tad cauri bie zoknim devos Manjū klajuma virzienā. Pietiekami attālinājies no ceļa, ieslēdzu kabajļ tas lukturīti, jo tumsā spraukties caur dzelkšņainajiem krūmiem bija pārāk riskanti. Tā laimīgi nonācu gandrīz līdz pašam klaju­mam. Virs tā, it kā luminiscējošas pulksteņa ciparnīcas izstarota, vizēja bāla, zaļgana gaisma. Dažus soļus tālāk, klupdams pār sakni, ar troksni visa garuma nostiepos zemē. Tai pašā brīdī koki un krūmi sāka tiekties man pretī, un piecēlies jutu, ka nespēju ne soli kustēt no vietas.

Tas nenozīmē, ka manā priekšā būtu izau­gusi siena. Nekā tamlīdzīga! Gluži vienkārši, pārkāpjot zināmu robežu, ko iezīmēja puslokā pār mani noliekušies koki un krūmi, gaiss vispirms kļuva valkans, tad spēji daudz blī­vāks, kaut gan citādi šī robeža nemaz tik noteikta un nemainīga nelikās. Brīžam man izdevās pavirzīties soli uz priekšu, taču nā­kamajā mirklī es tiku maigi atsviests atpa­kaļ. jāpiebilst, nekādus elpošanas traucēju­mus nemanīju. Šķita, ka no klajuma, kura vidū atradās «lidojošais šķīvis», šurp plūstu kādi spēcīgi viļņi, kas mani nemitīgi atvai­rīja. Minūtes desmit spītīgi lūkoju tikt pār. šim apburtajam lokam, bet velti. Toties vē­lāk es lieliski sapratu, kādas šausmas nāka­majā dienā te bija pārdzīvojis nabaga Buskē. Bet par viņu stāstīšu mazliet vēlāk.

Galu galā es sāku paklusā balsī saukt. No tumšā kupola caur koku zariem līdz manīm izlauzās spožs gaismas stars. Vienlaikus likās, ka elastīgā siena atkāpjas, un es pa­gāju uz priekšu apmēram divus metrus. Pēk­šņi tā atkal kļuva blīva un sakļāvās ap mani

tā, ka vairs nespēju pavirzīties ne uz priekšu, ne atpakaļ. Man sejā iesitās gaismas strēle. Apžilbis aizgriezos un pārsteigumā ieplētu acis: ne tālāk kā metru aiz manis staru kūlis kā nogriezts pārtrūka, un esmu pārliecināts, ka, stāvot pāris centimetru ārpus gaismas loka, to neviens pat nemanītu. Vēlāk uz Ellas pieredzēju daždažādus brīnumus, bet šai brīdī man viss likās pilnīgi neticams, ar veselo saprātu nesavienojams.

Kāds aizskāra manu plecu, un es atkal pagriezos uz klajuma pusi. Man blakus stāvēja viena svešinieku «sieviete». Viņas domas uztvert nespēju, tomēr acumirklī sapratu, ka šo būtni sauc Esīna un ka viņa nākusi mani meklēt. Dīvainā kārtā mēs bez grūtībām devāmies uz priekšu un drīz vien sasniedzām; «lidojošo šķīvi».

Mani sagaidīja sirsnīgi, bez jebkādas neuzticības. Suiliks īsi pārraidīja:

— Vai es neteicu, ka mums aizstāvēšanās līdzekļu netrūkst?

Apvaicājos, kā jūtas ievainotie. Izrādījās, ka visi ir krietni vien atspirguši. Pēc pagājušās nakts uztraukuma un jucekļa isi — vai es jau neminēju, ka tā viņi sevi sauca? — bija ļoti ātri atjēgušies, ieveduši kārtību un nu papildu elementārajai pirmajai palīdzī­bai, kuru biju sniedzis, it nemaz nepazīstot viņu anatomiju un fizioloģiju, iedarbinājuši biostaru ģeneratoru. Pie tā sīkāk pakavēšos turpmāk.

«Lidojošā šķīvja» iekšpuse bija jau pilnīgi salabota, taču daudzas laboratorijas ierīces joprojām atgādināja lūžņu kaudzi. Slaids, kalsnējs vīrietis, vārdā Aass, kopā ar diviem citiem isu vīriem un vienu sievieti drudžaini strādāja. Aasa zaļajā sejā pamanīju tieši tādu pašu rūpjpilnu izteiksmi, kāda bija ma­nam tēvam, kad viņa aplēses pārskaitot ne­saskanēja. Aass spēji man pievērsās, un es uztvēru:

«Vai uz Zemes varētu dabūt pāris kilo­gramu volframa?»

Vārdus «Zeme», «kilogrami», «volframs» viņš, protams, nelietoja, taču jautājuma jēgu es sapratu nemaldīgi.

— Šķiet, ka tas nebūs viegli, — es skaļi teicu.

Aass viegli atmeta ar roku un atkal pār­raidīja:

«Tādā gadījumā mums ir lemts palikt uz jūsu planētas!»

Reizē ar šo domu es uztvēru, cik liela vil­šanās viņu pārņēma.

— Jūs mani pārpratāt, — es iebildu.

Kāds no maniem klientiem, Larošas pils īpašnieks un bijušais tēraudlietuves direk­tors, man bieži rādīja savu apbrīnojamo tē­rauda un reto metālu kolekciju, kurā bija arī volframs. Tas ir sevišķi smags metāls, tāpēc ļoti iespējams, ka nelielais stienītis, kas manam klientam piederēja, varētu svērt divus kilogramus. Protams, grūti būs pieru­nāt īpašnieku no tā atteikties. Ļaunākajā gadījumā volframu varbūt varētu sameklēt arī citur, taču ne tik ātri.

Jo ilgāk es raidīju isiem savas domas, jo gaišākas un priecīgākās kļuva svešā zvaig­žņu kuģa saimnieku sejas. Solījos nākamajā dienā agri no rīta uzsākt volframa meklē­šanu un, manīdams, ka viņus kavēju darbā, devos mājup, šoreiz gan bez kādiem traucē­jumiem, ja neskaita pakāpeniski pieaugošu, spēcīgu grūdienu mugurā, pārkāpjot «ap­burtā loka» robežu.

Ierados Larošas pilī pulksten deviņos rītā. Mana paziņas nebija mājās. Trīcošu sirdi klāstīju viņa sievai sava apmeklējuma no­lūku, pamatodams to ar ļoti svarīgu, stei­dzamu eksperimentu. Diemžēl, vitrīnā izliktais stienītis nesvēra divus kilogramus, toties tas, kas glabājās vitrīnas atvilktnē, šo svaru pār­sniedza. Pils īpašnieka sieva bija ar mieru man volframu aizdot, ja es to atnestu pēc mēneša, ne vēlāk. Kā turpmāk redzēsi, šo vai, pareizāk sakot, citu tieši tādu pašu stie­nīti atdevu atpakaļ pēc astoņām dienām.

Būdams pārliecināts, ka mani noslēpumai­nie draugi volframu nepacietīgi gaida, es ne­kavējoties taisnā ceļā steidzos uz Manjū kla­jumu. Apburtā pretestības loka vairs nebija. Mani sagaidīja Suiliks, kam atdevu stienīti. Pēc tam tūlīt devos atpakaļ uz mājām, jo ap pusdienas laiku biju norunājis tikties ar mēru. Vienojos ar isiem, ka nākamajā dienā, kas viņiem būs pēdējā uz Zemes, ieradīšos zvaigžņu kuģī vēlreiz, lai pastāstītu par mūsu planētu visu, kas viņus interesēs. Gribēju savukārt lūgt isus atkal apciemot Zemi, bet tikai nolaisties citā, drošākā vietā.Manuprāt, šim nolūkam vajadzēja izvēlēties Kossu, Sa­baru vai kādu citu neapdzīvotu apgabalu.

Pie galda biju ļoti izklaidīgs. Kāroto zaķa cepeti man beidzot bija pagādājis kāds zem­nieks. Mērs labsajūtā staroja, bet es nemaz nepūlējos to izmantot savā labā. Tikai pēc kafijas un liķiera man izdevās mazliet sa­ņemties.

Ap četriem, kad grasījāmies iet prom no galda, pie durvīm atskanēja zvans. Neskaidri noģidu, ka tūlīt notiks kaut kas nepatīkams. Zvanītājs bija kāds Buskē, ļoti nelāgs cil­vēks, malu mednieks un klaidonis. Viņš vēlē­jās runāt ar mēru.

Neparedzētais apmeklētājs mēru uzjautrināja — parasti Buskē centās vairīties no vi­siem, kam bija kāds sakars ar vietējo varu —, un nu mērs lūdza, lai ļauju pieņemt šo viesi:

— Ātri tiksim ar viņu galā, tad apspriedī­sim to, kas mūs interesē.

Bez šaubām, man bija jāpiekrīt, un es liku apteksnei Buskē ielaist. Mēs viens otru jau pazinām — pāris reižu biju šo cilvēku ārstē­jis, protams, bez maksas. Pateicībā par to viņš man parādīja vairākas lieliskas medību vietas.

Ienācis Buskē velti nezaudēja laiku ar at­vainošanos, bet ķērās tieši pie lietas:

— Mēra kungs, Manjū klajumā velni!

Šķiet, es nobālēju. Mani draugi atklāti!

— Velni? Ko niekus! — sašuta mērs. Šis! dzīvotprieka pārpilnais cilvēks neticēja ne kādiem māņiem.

— Nudien, mēra kungs! Velni! Es pats tos redzēju!

— Ak tā? Un kādi tie izskatījās?

— Līdzīgi mums. Kā cilvēki, tikai ar zaļu ādu. Un starp tiem netrūka arī mātīšu!

— Pag, runā skaidrāk! Kā tu viņus atļ radi?

— Lūk, kā, mēra kungs: eju pa mežu ne­tālu no Manjū klajuma. Te pēkšņi dzirdu — nobrakšķ zars! Domāju — meža cūka! Noņemu no pleca bisi…

— Ak tā? Tātad tu pastaigājies ar bisi? Liekas, tev taču nav medību atļaujas?

— Nē, tas ir …

— Labi, par to vēlāk. Nu un ko tad tavi velni?

— Tātad noņemu bisi, pagriežos atpakaļ un stāvu aci pret aci ar īstu velna mātīti.

— Ka tevi nelabais! Vai viņa bija skaista?

— Tā nekas, tikai zaļādaina. Satrūcies neviļus nospiedu gaili..

Es klusībā izgrūdu lāstu.

— Šāviens velna mātīti netrāpīja, jo stobri bija nolaists, taču viņa ļoti nobijās, pamā|ļ ar roku, un es, it kā saņēmis negaidītu belļ zienu, pēkšņi nokritu augšpēdus. Saniknoti piecēlos un sekoju velna mātītei. Viņa skrēja ātrāk par mani un izgaisa no manam acīmj bet es metrus divdesmit no Manjū klajumi atdūros pret neredzamu sienu.

— Pret sienu? Tur taču nekādas sienas nav! Šo vietu pazīstu kā savus piecus pirk­stus!

— Es pārāk neskaidri izteicos, mēra kungs. Zināms, tur nav nekādas sienas, un tomēr kaut kas līdzīgs bija. Es netiku tam pāri. Koki locījās kā stiprā vējā, kaut gan nebija ne mazākās vēsmiņas!

Atceroties savus piedzīvojumus, man ne­bija grūti iedomāties Buskē apjukumu.

— Un tā es netiku ne no vietas. Pa koku starpām redzēju, kā ap lielu, spīdošu apa­rātu, kas atgādināja milzīgas veļas mazgā­jamās mašīnas vāku, darbojas kāds ducis velnu. Pa aparāta nelielajām durvīm velni gāja gan iekšā, gan ārā. Skatos, mana ra­gana kaut ko vienam no viņiem stāsta, bet, tā kā biju pārāk tālu, nevarēju neko sadzir­dēt. Tad visi sāka blenzt uz mani un smiet! Pēkšņi kaut kas uzkrita man virsū — kaut kas pavisam neredzams — un vēla mani pa krūmiem vismaz kādus simts metrus. Tikai tad tas mani palaida vaļā, un es sāku skriet uz ceļu, bet pēc tam tieši šurp jums visu pa­vēstīt.

Mērs, neticīgi smīnēdams, raudzījās Buskē:

— Vai vari zvērēt, ka neesi šodien mazliet iemetis? Teiksim, degvīnu vai rumu?

— Nē, mēra kungs. Esmu izdzēris tikai divas sarkanvīna pudelītes pie pusdienām,kā visi mēdz darīt.

— Hm, ko jūs par to sakāt, doktor?

Lai iegūtu laiku, nolēmu nekaunīgi melot:

— Ko lai saku? Ziniet, ja cilvēkam ir sli­mas aknas, pietiek pāris litru sarkanā. Bet ļaudis stāsta, ka Buskē labprāt iemetot. Tiesa, delīriķiem gan biežāk rādās rožaini ziloņi, nevis zaļi velni, bet ko var zināt…

— Skaidrs! Iegriezies mērijā pēc stundas. Patlaban man svarīgākas darīšanas nekā tavi velni.

Kad Buskē, nesapratnē grozīdams galvu, bija aizgājis, mērs teica:

— Nav šaubu, viņš ir piedzēries, kaut gan stingri turas kājās. Zaļi velni! Vai esat kaut ko tamlīdzīgu dzirdējis? Un tomēr, ko lai iesāk? Starp citu, kas man par daļu, velni taču ir mācītāja ziņā!

Domās kavēdamies citur, es piekrītoši pa­māju. Kā atbrīvoties no mēra, viņu neaiz­vainojot? Kā brīdināt draugus? Neredzēju nekādas iespējas. Biju spiests sīki jo sīki iz­tirzāt jautājumu, kas man vairs nelikās inte­resants. Mērs aizbrauca tikai ap sešiem.

Nekavējoties steidzos uz Rufiņjaku. Pilsē­tas laukumā ieraudzīju vairākus ļaužu pul­ciņus, jo Buskē bija paguvis visus savus pie­dzīvojumus plaši izklāstīt. Stāvoklis sarež­ģījās ar katru mirkli. Mēļoja, ka redzēti div­simt velni, kas spļāvuši uguni. Sis valodas mani neuztrauca, jo acīmredzot neviens ne­taisījās baumu ticamību pārbaudīt. Rietumu pusē pie debesīm kavējās drūma rieta blāzma, cēlās stiprs vējš un vilkās uz lietu.

Aiz Rufiņjakas uzbraucu uz ceļa, kas veda uz mežu. Kilometru tālāk man vajadzēja pie­bremzēt, jo mašīnas starmešu gaismā saska­tīju kādus desmit zemniekus. Tajos pazinu savus parastos medību biedrus. Visi vīri bija šautenēm bruņoti. Es apturēju mašīnu.

— Kurp jūs tā dodaties? Medībās vai karā?

— Velnu medībās, jā gan, Klēra kungs!

— Kā tā? Vai tiešām ticat Buskē, tam ve­cajam melšam? Viņš taču bija galīgi pilnā, kad stāstīja šīs blēņas. Mērs to var aplieci­nāt!

— Viņš varbūt gan. Taču ko jus teiksit par Blanšāra Mariju? Viņa zajos velnus arī redzējusi un aiz pārbīļa gandrīz vai saju­kusi prātā. Tagad viņu ārstē jūsu kolēģis.

— Blēņas! Un vai tad arī viņa tos redzē­jusi Manjū klajumā?

— Jā. Tāpēc jau mēs turp dodamies. Re­dzēsim, vai velni spēs turēties pretī lodēm!

— Esiet uzmanīgi! Nedariet muļķības! Tas taču nav jūsu, bet žandarmērijas pienākums. Un galu galā šie «velni» nevienam neko ļaunu nav darījuši.

— Kāpēc tad viņi te slapstās? Kas zin, varbūt tie ir maskējušies spiegi? — kāds ieminējās. Pēc balss pazinu, ka tas ir meis­tars no kaolīna karjera.

— Tādā gadījumā tas jūs skar vēl mazāk. Par to lai rūpējas drošības dienests.

— Kā tad! Kamēr tie izkustēsies no vie­tas, no velniem vairs nebūs ne smakas! Nē, nē, mums pašiem jādodas turp!

Es ātri izlēmu, ko darīt. Zemniekiem iz­skaidrot patieso stāvokli nedrīkstēja. Tātad vajadzēja pēc iespējas ātrāk brīdināt isus.

— Labi, tādā gadījumā es ari došos turp. Braukšu pa priekšu.

Un, pirms kāds paguva bilst kaut vārdu, mana mašīna aizdrāzās prom. Jau krietnu laiku debesis bija draudīgi apmākušās, un beidzot sāka līt; lielas, retas lāses kā bultas cirtās .cauri mašīnas starmešu gaismai. Aizmugurē atskanēja saucieni, taču es ne­pieturēju, gluži otrādi — palielināju āt­rumu.

Saucieni apsīka, izgaisdami lietus šalkoņā. Ticis pāri ceļam, kas veda uz meža klajumu, iegriezu mašīnu šaurā taciņā un paslēpu zem kastaņām. Tad, pīdamies lietus mētelī un cenzdamies pēc iespējas retāk iedegt kabatas lukturīti, skriešus devos cauri mežam. Lietus plīkšķēja kailajos zaros, ķērpjainie koku stumbri bija glumi un vēsi, ūdens piesūku­sies sūna žļakstēja zem kājām. Pārāk ātri skrejot, man drīz vien sānā iemetās dūrējs. Tālu aizmugurē pa ceļu aizdrāzās dažas automašīnas.

Beidzot nonācu klajuma malā. Apkārtni pārplūdināja zaļgana gaisma, ko izstaroja mirgojošs opālkrāsas kupols, kas bija uzra­dies tajā vietā, kur stāvēja isu «lidojošais šķīvis». Kas īsti noticis? Ar varu lauzdamies cauri pēdējam krūmu aizsegam, iznācu kla­jumā, kur lietus gāza ar divkāršu spēku. Pie­gājis tuvāk mirdzošajam kupolam un pieskā­ries tā pamatnei, sapratu: to veidoja lietus strūklas, kas tecēja lejup pa kādu neredzamu, noslēpumainas pretestības pilnu virsmu. Ma­niem draugiem isiem bija īpatnējs lietus­sargs.

Sāku viņus saukt, gaņ bīdamies to darīt pārāk skaļi, lai mani nedzirdētu «velnu med­nieki», kuriem nu jau noteikti vajadzēja būt mežā. Pēc pāris minūtēm lietus aizkarā iezī­mējās plaisa, izgājis tai cauri, nokļuvu sausā vietā un tur sastapu Suiliku.

— Kas noticis? — uztvēru viņa jautājumu.

— Jums draud uzbrukt. Mani tautieši jūs noturējuši par ļaunām būtnēm. Nekavējoties lidojiet prom!

— Pirms rītausmas tas nav iespējams. Turklāt mūsu «esoms» ir tik drošs, ka tavē­jie mums neko nepadarīs.

Sapratu, ka ar vārdu «esoms» Suiliks ap­zīmē pretestības pilno, neredzamo aiz­karu.

— Vai tiešām jūs ātrāk nevarat aizlidot? — paredzēdams nepatīkamu incidentu, pavai­cāju.

— Nē, nevaram. Motori nav kārtībā. Tur­klāt pacelties tieši ahūnā, pietiekami neattālinoties no planētas, būtu riskanti.

Vārdu «ahūns» Suiliks izteica skaļi, kā vienmēr, kad nojauta, ka svešā jēdziena bū­tību es nespēšu uztvert.

— Ahūns? Ko tas nozīmē?

Viņš neatbildēja.

Pie mums pienāca kāda no sievietēm, vārdā Esīna, un aicināja:

— Iesim, lūdzu, ksillā!

Mēs viņai sekojām. Tur vēlreiz tikos ar Aasu, slaido isu, kuru biju redzējis labora­torijā. Viņš lika Suilikam atstāstīt mūsu sa­runu un tad pievērsās man:

— Vai jūsu tautai ir ieroči?

— Nu, protams! Ļoti dažādi un pat varen spēcīgi, — es atcerējos kodolieročus. — Bet vīriem, kas pašlaik jūs apdraud, šāda bruņojuma nav.

Domās aprakstīju isiem mūsu medību bisi. Aass nomierinājās.

— Tādā gadījumā nevienam no mums nopietnas briesmas nedraud.

Arā atskanēja daži šāvieni, kam sekoja; vilšanās pilni izsaucieni. Aass pagrieza slēdzi. Gaisma nodzisa, un viena kabīnes siena it kā izzuda. Manā priekšā pletās Manjū klaj jums, šķita, ka es pats tur stāvu spilgtā die­nas gaismā. Lietus bija pārstājis, un rnežmalā, kur izbeidzās taciņa, vīdēja divi stāvi ar ieročiem šaušanas gatavībā. Četri īsi ne­satricināmā mierā viņus uzmanīja. Atkal at­skanēja šāvieni, tad vīlies daudzbalsīgs ko­ris: lodes, atsitušās pret neredzamo sienu, kā melni punkti nekustīgi karājās gaisā.

Aass savā šalcošajā valodā kaut ko teica Esīnai. Viņa izgāja, un pēc brīža ksillā sa­pulcējās visi komandas locekļi, nepievērsdami ne mazāko uzmanību cilvēkiem, kuri ārpusē bezcerīgi pūlējās viņiem piekļūt.

Augu nakti isi strādāja, nelikdamies ne zinis par mani. Viņi necentās neko slēpt, un es vēroju, kā cita pēc citas tiek savestas kār­tībā sarežģītās ierīces, kuru funkcijas un darbības principu velti pūlējos uzminēt.