Atnācēji no nekurienes

Mirušo sauļu torpedetaji

Pie kaijeniem ilgi neuzkavējāmies. Ap nā­kamās dienas vidu atgriezāmies uz Ellas. Jutos noguris un nervozs. Nepacietīgi gai­dīju atbildi uz bildinājumu, ko Hēlons solī­jās dot vakarā tūlīt pēc atgriešanās.

Ilna, būdama vēl pārāk vārga, palika uz «Tsalana», bet mēs ar Suiliku devāmies uz Gudro padomi. Tur es sniedzu sīku pārskatu par uzdevuma izpildi un beigās secināju, ka isiem, diemžēl, ir taisnība: neviena cilvēce nevar pastāvēt blakus mislikiem, vismaz vienā un tai pašā saules sistēmā. Kaut gan mūsu pienākums ir dedzīgi aizstāvēt savas planētas, es piebildu, tomēr ļoti jāšaubās, vai būs iespējams pilnīgi iznīcināt neskaitāmos misliku triljonus, kas droši vien mīt bezgala daudzajās nolādētajās galaktikās.

Šāds uzskats vairumam sanāksmes dalīb­nieku nebija pa prātam. Misliki bīstami jeb­kurai dzīvai protoplazmai, taču isiem tie ir arī metafizisks ienaidnieks — ļaunuma iemie­sojums, no kura jāatbrīvojas uz mūžīgiem laikiem. Kāds no gudrajiem lūkoja mani atspēkot:

— Tu saki, ka uz Sifana, pirms to iekaroja misliki, dzīvojuši cilvēki. Kāpēc gan misliki neapmierinās ar savām ledus galaktikām, uz kurām mēs nevaram dzīvot? Kāpēc viņi dzēš mūsu saules? Nē, nekādu kompromisu! Mis­liki jāiznīcina!

— Bet cīņa ilgs miljoniem gadu! Lai arī cik vareni būtu jūsu ieroči, nav iespējams at­brīvot visas planētas uzreiz. Un ko gan jums dos šīs ledū kaltās pasaules, uz kurām nav dzīvības? — pavisam aizmirsis, ka formāli pats piederu pie isiem, es gandrīz vai sāku aizstāvēt mislikus.

— Mirušās planētas mums patiesi nav va­jadzīgas, kaut arī tur katrā ziņā varētu iegūt vērtīgas izejvielas. Bet šim nolūkam mums diezgan citu, brīvu un apdzīvojamu planētu. Taču misliki jāiznīdē. Siltums un gaisma nes viņiem nāvi, un tieši tāpēc mums jāatdzīvina mirušās saules!

— Ko? Jāatdzīvina mirušās saules? — ne­ievērodams elementārāko pieklājību, es viņu pārtraucu.

— Snisons teica, ka to varēsim viegli iz­darīt, — man paskaidroja Azlems. — Vismaz mēģināsim. Teorētiski tas ir iespējams. Praktiski šo uzdevumu veikt droši vien būs daudz grūtāk. Un tomēr mēs pie tā ķersi­mies klāt, starp citu, tavas prombūtnes laikā pirmie eksperimenti jau notika. Kad pienāks īstais brīdis, tu visu uzzināsi sīkāk.

Man pārsteigumā aizrāvās elpa. Kopš pa­metu Zemi, biju pieredzējis ne mazums brī­numu. Nemaz nešaubījos, ka misliki, šie dī­vainie radījumi, spēj dzēst zvaigznes, es biju spiests tam ticēt, jo pārliecinājos par to pats savām acīm. Bet, ka isi, kas galu galā bija tikai cilvēki, cer atdzīvināt mirušās saules Nē, man sāka reibt galva, taču Azlems mie­rīgi turpināja:

— Izšķirīgo eksperimentu, manuprāt, varēs veikt tikai pēc gada. Lai velti neapdraudētu isu un sinzu dzīvības, pagaidām liela mēroga ofensīvu neuzsāksim, bet turpināsim pētīju­mus nolādētajās galaktikās.

Tad sēdi slēdza. Atstājis zāli, uzmeklēju Suiliku, kurš mani gaidīja, un izstāstīju visu dzirdēto.

— Tas man jau zināms. Nesen nodibināja īpašu fiziķu grupu ar Aszu un sinzu zināt­nieku Berantonu priekšgalā. Grupā ir apmēram simt isu un gandrīz tikpat daudz citu planētu pārstāvju. Rbenu fiziķu darbu vadīs mūsu draudzene Beišita. Un vai zini, kas komandēs ksillus?

— Nē.

— Es pats. Tev laikam būs jāvada desantbrigāde. Esi taču pierādījis, ka lieliski to proti, — viņš zobgalīgi piezīmēja.

«Tsalans» bija nolaidies parastajā vietā. Apmetis tam līkumu, aizgāju līdz jūras kras­tam, kur pirmoreiz tikos ar Ilnu. Tas, ka Hē­lons vilcinājās ar atbildi, man šķita ļauna zīme. Ar nepacietību un bažām gaidīju va­karu. Kā arvien mitrā laikā pirms saules rieta, Ellas skaidrās debesis bija maigi mē­ļas. Es atlaidos liedaga mīkstajās smiltīs.

Pēkšņi aizmugurē smiltīs nočirkstēja soļi. Pienācis klāt, mani sveicināja kāds sinzs.

— Song Vsevolod Klēr, — cienīgi mani uzrunādams un neaizmirsdams man piešķirto titulu, viņš pavēstīja, — tevi gaida ūršēmons.

Sekoju viņam. Augstu virs mūsu galvām kā milzu konuss slējās «Tsalana» priekšgals. Hēlons kopā ar Akeijonu, Visedotnu un da­žiem citiem vecākiem sinziem mani gaidīja zvaigžņu kuģa centrālajā zālē.

— Vakar tu lūdzi manas meitas roku, — bez kāda ievada viņš iesāka. — Protams, tev uz to ir tiesības — tu esi brīvs, dižciltīgs sinzs. Apspriedos ar saviem isu draugiem un, tici man, tās būs pirmās laulības starp divu dažādu planētu cilvēkiem. Pirms tevis mēs

nepazinām nevienas tik radniecīgas būtnes, lai par šādu jautājumu varētu būt rIlna. Arī starp isiem un kreniem, kuri ir tik līdzīgi, ka tos grūti pat atšķirt, jauktas laulības nav pieredzētas. Taču biologi,, kas tevi pētīja, ka­mēr gulēji mūsu lazaretē, apgalvo, ka tava protoplazma neatšķiras no mūsējās. Turklāt tev jau pa daļai ir sinzu skelets, asinsvadi un muskulatūra. Tavs metabolisms identisks mūsējam, hromosomu un, jādomā, arī genu skaits tev ir tāds pats kā mums. Tātad tevi varam uzskatīt par īpašu izņēmumu. Vienīgā atšķirība — tev četru pirkstu vietā ir pieci, tā tas bija arī mūsu senčiem tālā pagātnē. Visu to ievērojot, jūsu laulībām iespējami tikai psiholoģiska rakstura šķēršļi. Bet Ilnai, — Hēlons pasmaidīja, — iebildumu nav. Tāpēc neiebilstu arī es. Tiklīdz isi atļaus, jūs dosities uz Arbora galvaspilsētu Berizankoru, jo šēmonu ģimenes locekļu kāzas drīkst no­tikt vienīgi tur. Es teicu «tiklīdz isi atļaus», tāpēc ka tu vienlaikus esi iss, sinzs un arī Szemes cilvēks. Gribētu zināt, kurai planētai piederēs jūsu bērni! — viņš pajokoja.

Sīs garās runas laikā jutos kā uz karstām oglēm, un tikai beigās atviegloti nopūtos. Kā sinziem pienākas, es klusējot ceremoniāli pa­locījos. Pateikties būtu nepieklājīgi — sinzi pateicas tikai par sīkām, nenozīmīgām dāva­nām.

— Brīdinu tevi, — atsāka Hēlons, — ka saskaņā ar mūsu tradīcijām tu kopš šā brīža vairs nedrīksti tikties ar Ilnu. Jūs redzēsities tikai kāzu dienā. Bet sarakstīties jums nav liegts.

Priecīgs devos prom. Laukā, sastapis savu mūžīgo pavadoni Suiliku, uzticēju viņam jauno ziņu.

— Visi sadomājuši precēties! — viņš iesau­cās. — Vispirms mēs ar Esīnu, tagad jūs ar Ilnu, arī Beišita nupat pavēstīja man par sa­vām kāzām ar Sēferu! Bet tu gan esi pārkā­pis mūsu parašas.

— Kā tā?

— Tu taču biji manas līgavas aizstāvis, un kopš manām kāzām vēl nav pagājis gads. Tāpēc tagad tev jāsamaksā man līgavas iz­pirkšanas maksa. Senos laikos tā bija loti augsta platīna gabals dūres lielumā. Šo­dien — ja tev pašam tā nav — jebkurā labo­ratorijā to pagādās. Šķiet, ka tavām kāzām jānotiek uz Arbora? Kā tu turp nokļūsi? Cik zināms, padome nolēmusi aizturēt šeit vi­sus sinzu zvaigžņu kuģus. Ja vēlies, varu aizvest jūs turp savā ksillā.

Pēc trim dienām Suiliks mani kopā ar Esīnu, Akeijonu, Hēlonu un Ilnu, kas bija ieslēgta atsevišķā kabīnē, kur man ieeja bija liegta, aizveda uz Arboru.

Greznās ceremonijas, kādas parastas šēmona meitu kāzu gadījumos, attēlošu tev cit­reiz. Tad arī sīkāk pastāstīšu, cik krāšņa ir lieliskā sinzu planēta. Ja Ellas pasaule ir mierīga un maiga, ja mirušās planētas, uz kurām esmu bijis, .atstāj bezgala drūmu, baigu iespaidu, tad Arbors ar zilganmējajiem okeāniem, varenajiem, pat divdesmit kilomet­rus augstajiem kalniem un plašajiem, zaļa­jiem vai purpursārtajiem mežiem, kurus sinzi rūpīgi kopj un saudzē, pārsteidz ar savu me­žonīgo skaistumu. Neilgais laiks, ko pēc kā­zām pavadījām Taras ielejā, man vienmēr paliks atmiņā. Mēs nodzīvojām tur tikai se­šas Arbora, proti, gandrīz astoņas Zemes dienas. Vienā no jau minētajiem mežiem, kalnu ielejā starp stāvām nogāzēm, kur no ledājiem lejup plūst zilgans strauts, krau­jas malā atrodas neliels jaunlaulāto namiņš. Dažus kilometrus zemāk strautu šķērso aiz­sprosts, un tur izveidojies ezers. Tā krastos paceļas izpriecu pilsētiņa Nimoe. Taču ne­viens sinzs pat neiedomājas pārkāpt nere­dzamo robežu, kas šķir ezermalas pilsētiņu no jaunlaulāto ielejas. Tā ir sena tradīcija, kāda, ja nemaldos, bijusi arī indiāņiem apačiem: jaunajam pārim vairākas dienas obli­gāti jāpavada pilnīgā nošķirtībā. Manuprāt, šāda sinzu tradīcija ir slavējama.

Turpretī viņu pārmērīgā kaislība uz visā­dām ceremonijām ir peļama īpašība. Šai ziņā viņus varētu salīdzināt varbūt vienīgi ar se­najiem ķīniešiem. Sešām divatā pavadītajām dienām sekoja vesela virkne svinīgu cere­moniju un mielastu, kuros mums nācās pieda­līties. Sinzu parašas nepazīdams,, dzīvoju vienās bailēs, lai tik nepieļautu ko netak­tisku, un atviegloti uzelpoju, kad šēmoni bei­dzot atļāva, ja vien vēlos, atgriezties uz Ellu.

Uz Arbora pārdzīvoju vēl kādu satraucošu brīdi: reiz Akeijons aizveda mani uz centrālo observatoriju planētas dienvidu puslodē. Tur astronomi man parādīja mūsu dzimto galak­tiku — blāvu, gaišu plankumiņu kaut kur tālu Brenorija zvaigznājā. Maksimāli palie­lināts spēcīgajā teleskopā, kas ar savu uz­būvi krasi atšķiras no mūsējiem, šis planku­miņš pārvērtās spirālveida zvaigžņu putek­ļos. Starp zvaigznēm tikko samanāma tur vīdēja mūsu Saule, ap kuru pavisam sīciņa un neaizsniedzama riņķoja Zeme. Gaisma, ko uztvērām, ceļoja šurp jau astoņsimt tūkstoš gadu, un, ja ar augsti attīstītās sinzu teh­nikas palīdzību varētu skaidri saskatīt Zemi, vienīgais, ko mēs tur ieraudzītu, būtu daži nožēlojami pitekantropi kādā mež­malā.

Tagad, dzīvojot dzimtenē, mēs ar Ilnu skaidrā laikā katru vakaru meklējam debesīs Andromēdas zvaigznāju. Vērojot to, es gan­drīz fiziski izjūtu neizmērojamo attālumu, kas mūs no tā šķir. Isu galaktika no Zemes atrodas tik tālu, ka tā nav saredzama pat visspēcīgākajos teleskopos. Bet, raugoties mazajā opālkrāsas plankumā — Andromēdas miglājā, grūti iedomāties, ka tur dzimusi sie­viete, kas patlaban sēž man blakus, un ka es patiesi esmu tur bijis …

Arboru atstājām trīs mēnešus pēc kāzām. Kā norunāts, mums pakaļ atlidoja Suiliks. Startējām no Berizenkoras kosmodroma, kas bija pārpildīts ar milzīgiem zvaigžņu ku­ģiem, kuri uztur sakarus ar sinzu kolonijām un citām planētām. Suilika ksills tiem līdzās izskatījās gluži niecīgs.

Tiklīdz pacēlāmies gaisā, Suiliks pavēs­tīja, ka esmu ieskaitīts «Mirušo sauļu torpedētāju» eskadras štāhā. Šķita, ka mans draugs sāk iekarot vārdu. Tobrīd prātā iešā­vās jautājums, kuru jau sen nespēju izprast: kāpēc isi tieši mani nemitīgi izvēlas tik at­bildīgiem un riskantiem … uzdevumiem? Katrā ziņā biologu grupā es būtu noderējis vairāk. Citus pienākumus varētu uzticēt sin­ziem, kuriem misliku izstarojums arī nav bīstams. Turklāt starp viņiem taču netrūkst izcilu fiziķu. Esmu pārliecināts, ka isi mani tiešām uzskatīja par savējo, es viņiem vairs nebiju svešinieks kā sinzi, bet īsts iss, tikai ar sarkanām asinīm. Turklāt mani un Sui­liku saistīja dziļa, sirsnīga draudzība un, lūgdams mani ieskaitīt viņa komandā, dros­mīgais isu jauneklis, viens no šīs zinātnieku tautas pārgalvīgākajiem dēkaiņiem, gribēja man dāvāt skaistāko, kas bija viņa iespēju robežās, — neparastu piedzīvojumu.

Daudzreiz klusībā nolādēju ne jau mūsu draudzību, bet tās sekas!

Atgriezušies uz Ellas, apmetāmies Bresiē salā, manās mājās. Ar manu «māsu» Asiiu Ilna sapratās lieliski. Cītīgi strādājot ar bio­logu grupu un meklējot efektīvu aizsarglī­dzekli pret misliku izstarojumu, aizritēja ve­sels gads. Galu galā nācām pie slēdziena, ka šādu līdzekli teorētiski nav iespējams atrast: kā isiem, tā citām dzīvām būtnēm, izņemot sinzus un Zemes cilvēkus, misliku specifis­kais izstarojums saārda elpošanas orgānu, audus. Bez šaubām, elpošanas pigmentu praktiski izmainīt nav iespējams, tātad nav arī glābiņa. Pētot šo jautājumu no fizikas viedokļa, pie līdzīgas atziņas nonāca arī Asza. Zināmi panākumi tomēr mums bija: kāda nesen izgudrota ķīmiska preparāta in­jekcijas uz laiku pavājināja izstarojuma iedarbību, bet tādā gadījumā, ja tā intensi­tāte nebija pārāk liela.

Reiz, kad no laboratorijas devāmies mājup, Suiliks ieviļināja mūs ar Ilnu savā ksillā īn, iepriekš neko nepaskaidrojis, strauji pacēlās gaisā. Diezgan labi pazīdams isu lidaparātus, drīz vien sapratu, ka esam ceļā uz iarsu. Mēs pret to neiebildām, jo nekad vēl šo planētu nebijām redzējuši. Lidojām ar tarpplanētu ceļojumiem maksimālo ātrumu, as atbilst vienai desmitdaļai gaismas ātruma.

Mežonīgais Marss mazliet atgādina Arboru, kaut gan ir daudz tuksnešaināks un klusāks. Labu laiku turējāmies ļoti augstu, Suiliks piķēja taisni uz kādu kolosālu celtni — rūpnīcu, kur isi ražo ksillus priekš visām viņu planētām. Ar vārdu «rūpnīca» parasti saistās priekšstats par spalgu, nepārtrauktu mašīnu rūkoņu, bet isi trokšņus necieš, tāpēc gandrīz visi darba procesi uz Ellas norit pilnīgā klusumā. Ksillus montēja konveijeriem, pie kuriem dažu strādnieku raudzībā rīkojās roboti. Neapstādamies iz­gājām cauri plašajiem cehiem. Beidzot Sui­liks mūs ieveda milzīgā nojumē, kur dzima jauns, gigantisks ksills. Tā diametrs pārsnie­dza trīssimt, bet maksimālais biezums cen­trā — sešsimt metru. Atšķirībā no parasta­jiem diskveida ksilliem šis lidaparāts atgādi­nāja lēzenu kupolu. Kad bijām kādu brīdi to klusēdami vērojuši, Suiliks teica:

— Šeit top mūsu nākamais kosmosa kuģis, ar kuru dosimies iedegt mirušās saules.

— Bet kālab tik milzīgs un tik nepa­rasts? — es pavaicāju.

— Tas nepieciešams. Sauļu iededzināša­nas ierīce būs pārāk masīva un smaga, to nevarēs vienkārši nomest uz mirušās zvaig­znes. Tāpēc nāksies uz tās nolaisties. Bet, kā zināms, gravitācija tur ir bezgala spē­cīga. Ja ap mums nebūs intensīvas antigravitācijas joslas, pašu svars mūs tur acu­mirklī nospiedīs kā niekus. Lai tādu joslu radītu, būs vajadzīgs milzīgs enerģijas krā­jums, tāpēc ksillā tiks iemontēta vesela elek­trostacija. Kupolveida forma ļaus ksillam la­bāk pārvarēt gravitācijas spēku. Un tomēr es šaubos, vai varēsim palikt uz mirušās sau­les ilgāk par vienu baziku.

Pagāja vairāki mēneši. Pamazām saradu ar domu, ka būs jāpiedalās šajā fantastiskajā ekspedīcijā. Dienas mierīgi ritēja tālāk. Vis­maz ārēji tā likās. Patiesībā šai laikā, īste­nojot grandiozo projektu, uz trim planētām dienu un nakti nerimtīgi strādāja visi spējīgākie Apdzīvoto planētu savienības zinātnieki. Vērojot Ellas mierīgās, klusās dabas ainavas, man ne reizi vien iešāvās prātā, ka aiz šā šķietamā miera slēpjas ne­mitīga, galvu reibinoša rosme. Tādos brīžos jutos bezgala atpalicis, dziļi nelaimīgs un izmisis, kā mazs nēģerēns, kas nejauši no­kļuvis uz moderna lainera.

Aizrautīgi strādāju laboratorijā. Uzskatīju, ka man kā Zemes sūtnim jāpārstāv mūsu civilizācija, kas tik ļoti lepojas ar saviem zi­nātnes un tehnikas sasniegumiem, kaut gan tie — ak vai! — neskaitāmās citās pasaulēs sen jau pārspēti. Biju apņēmies katrā ziņā atklāt kaut ko jaunu, svarīgu, līdz ar to iekarojot tiesības dzīvot uz Ellas, lai mani šeit vairs neuzskatītu tikai par «nabaga radinieku», interesantu, neparastu eksemplāru, bet par pilntiesīgu Apdzīvoto planētu savienības locekli. Tāpēc vakaros ilgi lasīju isu aunākos zinātniskos darbus vai arī liku IInai tulkot sinzu rakstus. Bieži vien ar pateicību pieminēju savus bijušos skolotājus: tiesa, lāgiem man pietrūka zināšanu, taču emes cilvēku darba metodes bija nevainojaīas, un es ātri apguvu svešos jēdzienus. Interesanti atzīmēt, ka, uzticēdami man iauno biologu grupas vadību, isi sen jau bija mani atzinuši par derīgu sabiedrības locekli, kamēr es, pukodamies par savām trūcīgajām nāšanām, joprojām kāvos ar pašpārmetumiem. Patiesi, kaut vai tikai mūsu organisma īpatnību dēļ, zināju daudz ko tādu, kas isiem bija jaunatklājums. Pat sinzi, kuriem ir nenoliedzami sasniegumi biofizikā, visas slimī­bas, tāpat kā isi, ārstē tikai ar attiecīgiem stariem, pamezdami novārtā vai pat pilnīgi ignorēdami ķīmijas nozīmi medicīnā. Un tieši šajā jomā man izdevās gūt panākumus, proti, atklāt jau minēto preparātu, kas uz laiku pasargā isus no misliku izstarojuma.

Kopdzīve ar Ilnu sākumā neritēja visai gludi. Sinzi ir ātri aizvainojami, bet es rei­zumis nesavaldīgs. Vajadzēja pārvarēt bez­dibeni, kam par cēloni bija mūsu atšķirīgā audzināšana. Par laimi, reliģiskie aizsprie­dumi mūsu dzīvi nesarežģīja: sinzi, tāpat kā es, ir pārliecināti ateisti. Taču dažādi sīkumi izraisīja ķildas. Tā, piemēram, man likās ēr­mots kulturālo, pārspīlēti ceremoniālo sinzu paradums ēst ar pirkstiem — droši vien arī tu šovakar ievēroji, ka Ilna vēl diezgan ne­veikli rīkojas ar dakšiņu. Viņu savukārt pār­steidza mans ieradums vēlu naktīs strādāt un nevēlēšanās celties pirms rītausmas. Maz pa­mazām starp mums tomēr nodibinājās pil­nīga saskaņa, un jāsaka, vienā ziņā Arbora sievietes ir daudz pārākas par savām Zemes māsām — viņas nekad nedraud vīram, ka at­griezīsies pie māmiņas!

Kādu dienu, kad mājas priekšā, tērzējot ar Ilnu un Asilu, kā ķirzaka gozējos saulītē, Jaltaru aizklāja liela, tumša ēna: tas bija gigantiskais ksills, kuru redzējām Marsa rūp­nīcā. Par spīti masīvajam korpusam, Suilika vadībā apmetis vairākus slaidus līkumus un zemu pārslīdējis mūsu mājas lēzenajam jumtam, ksills spēji nozuda aiz apvāršņa. Pēc pusstundas saņēmu Azlema pavēli neka­vējoties ierasties pie viņa.

Mans reobs nolaidās uz terases. Jūras os­tas viļņos mierīgi šūpojās gigantiskais ksills. Mani sagaidīja Suiliks.

— Vai Esīna nebrauks mums līdz? — es vaicāju.

— Nē. Tik bīstamā avantūrā sievietes ne­drīkst piedalīties. Tu taču Ilnu arī atstāsi mājās!

— Kad mēs izlidosim?

— Drīz. Bet tagad iesim, ar tevi vēlas ru­nāt gudrie.

Azlems un Asza mūs tūlīt pat pieņēma. Azlems vērsās tieši pie manis:

— Slēr, vēlreiz esam spiesti lūgt tevi uz­ņemties riskantu pienākumu. Tu jau zini, ka pēc Suilika pieprasījuma esi ieskaitīts viņa eskadras štābā. Iebildumu mums pret to ne­bija— tiem taču nebūtu pamata —, tikai do­mājām, ka šoreiz varētu iztikt arī bez tevis. Bet Suiliks apgalvo, ka tu būsi neatvieto­jams. Vispārējos vilcienos mūsu projekts tev jau pazīstams: īpašā ksillā jūs nolaidīsities uz kādas mirušas zvaigznes atdzisušās vir­smas un novietosit tur masīvu ierīci — atomreakciju atjaunotāju. Atklāti sakot, sprausto mērķi mēs varbūt mazliet pat pārsniegsim, sākumā bija paredzēts vienīgi iededzināt mirušās saules, bet šķiet, ka šī ierīce izraisīs varenu eksploziju un briesmīgajā kodolsprā: izienā kopā ar mislikiem, diemžēl, ies bojā arī visas planētas, kas riņķo ap mirušo sauli.

Problēma ir šāda: uz mirušo zvaigžņu vir­smas gravitācijas spēks būs desmitreiz lie­lāks nekā uz Ellas, tājēc ksillā nepieciešama sistēma antigravitācijas joslas radīšanai. Šī sistēma patērēs ļoti daudz enerģijas, kaut gan tā darbosies tikai pusbaziku. Šajā laikā uzdevums jāpaveic, jo pretējā gadījumā gra­vitācijas spēks jūs nospiedīs. Turklāt vissva­rīgākā detonatora detaļa, kas nav izjaucama, nedz iepriekš piemontējama, par spīti visām mūsu pūlēm to padarīt vieglāku, pagaidām ir pārāk smaga, lai apstākļos, kādos jūs nonāk­sit, to spētu pacelt kāds iss vai sinzs.

— Bet roboti … — es ieminējos.

Azlems neapmierināti nošņāca. ,

— Tu labi zini, ka antigravitācijas laukā tie nefunkcionē. Tāpēc paļaujamies uz tavu fizisko spēku. Vai tev nav iebildumu?

— Man grūti jums atteikt, — es atbildēju.

— Tādā gadījumā tūlīt ievietosim tevi ka­merā, kur ir spēcīga mākslīgā gravitācija, un pārbaudīsim, kā un kādos apstākļos spēsi tikt ar šo detaļu galā. Ksilla radītā antigra­vitācijas zona būs apgriezti proporcionāla mirušās saules gravitācijas spēkam. Tā kā tev jārīkojas pēc iespējas ātrāk. Nāc līdz!

Pirmoreiz nokļuvu isu fizikas laboratorijā. Man uzģērba īpašu skafandru ar metāla stieņu armējumu, kam pie ceļgaliem, elkoņiem un vidukļa daļā bija locīklas; skafandra iekšpuse atgādināja mūsu virsskaņas lidmašīnu pilotu kombinezonus. Šādā smiek­līgā ietērpā nostājos uz metāla plāksnes zem vara kupola. Man pie kājām atradās sarež­ģīta ierīce, kuru noliecies bez grūtībām pacēlu. Isi to lāga nespētu pat pakustināt.

Asza tuvojās reostatam:

— Uzmanību! Pastiprinu gravitāciju!

mani pārņēma smaguma sajūta. Detaļa vairs nelikās tik viegla. Asza gravitācijas spēku pakāpeniski palielināja. Kājas un ro­kas pielija it kā ar svinu, kustības kļuva aiz­vien gausākas, asins spiediens, kaut arī biju tērpies skafandrā, kritās. Skatienu spēji aiz­plīvuroja mūsu pilotiem labi pazīstamā «melnā migliņa», bet jau pirms tam smagā detaļa vairs nebija man pa spēkam. Tad Asza gravitāciju pakāpeniski atkal samazināja.

— Pilnīgi pietiekami! — viņš teica. — Taču uz lielākām zvaigznēm ar to būs par maz. Vajadzēs kaut ko izgudrot, lai šo ope­rāciju automatizētu. Bet šo ierīci izmēģināt varam uz kādas mazākas zvaigznes.

Nākamajā dienā Suiliks aizveda gigantisko ksillu uz Aniasza salu, kur to vajadzēja pil­nīgi pabeigt. Veselu mēnesi par to vairs neko nedzirdēju. Reiz, negaidot ienācis manā la­boratorijā, Asza pavēstīja, ka viss kārtībā un rīt mums jādodas torpedēt mirušo sauli nolādētajā galaktikā, kur reiz jau biju bijis.

Tonakt mēs mājup nelidojām, bet palikām «Svešzemnieku namā». Kad Jaltars nogrima aiz apvāršņa, netņjrios pie debesīm parādī­jās gigantiskais ksills un pussalas galā no­laidās jūrā. Drīz vien ieradās Suiliks un Esīna, Asza, Beišita un Sēfers, Akeijons, kā arī ievērojamais sinzu fiziķis Berantons. Bija sapulcējies viss gigantiskā «Svinsa» koman­das štābs (tulkojumā šis nosaukums no­zīmē — «Iznicinātājs»). Notika atvadu rauts bez liekām runām. Mēs ar Ilnu ātri nozudām un devāmies uz jūras krastu. Nakts bija silta un maiga, jūra viegli zaigoja, lēni veļot mil­zīgus viļņu vālus. Debesīs mirdzēja neskai­tāmas zvaigznes, abi Ellas mēneši — Ari un Arci — lēja pār mums aukstu gaismu. Zemu pie apvāršņa vēl joprojām mirdzēja dziesto­šais asinssarkanais Kalvenolts. Sidrabainie mēness stari tumšām ēnām izroboja birzta­las. Nosēdušies koku pavēnī, vērojām viļņus, kas smiltīs pameta baltus putu rakstus.

Dziļdomīgi klusējot, jūrmalā sēdējām ilgi. Ko gan lai sakām viens otram? Pasaulei draudošā traģēdija likās nozīmīgāka par per­soniskajiem likteņiem. Atkāpties bija par vēlu, un es nemaz to nevēlējos, kaut gan brī­žam uzmācās drudžainas bailes. Ilna zināja, ka šoreiz lidošu bez viņas.

Pa kreisi no mums pašā krastmalā parā­dījās otrs pāris. Slaidie, trauslie stāvi lieci­nāja, ka tie ir isi. Kad viņi tuvojās mums, pazinām Suiliku un Esīnu. Piecēlies kājās, grasījos viņus pasaukt, bet Ilna, paraustī­dama mani aiz tunikas, nočukstēja:

— Netraucē! Ļauj viņiem atvadīties!

Es paklausīju. Nepamanījuši mūs, viņi pagāja garām un nozuda tumsā. Pēc brītiņa viņi atgriezās, taču ne vairs vieni. Līdzi nāca divas vēl trauslākas būtnes, droši vien Beišita un Sēfers. Šoreiz, kad viņi mums tuvo­jās, es skaļi uzsaucu, aicinādams piesēst bla­kus. Izņēmu no kabatas un aizkūpināju pīpi. īsi nesmēķē, viņi šādu dīvainu paradumu ne­atzīst. Tomēr uz Ellas ir atrodams augs, pat daudz aromātiskāks un nekaitīgāks par mūsu tabaku. Dažus stādus atvedu uz dzimteni, bet tie pie mums neaklimatizējās. Tātad aizkūpi­nāju pīpi, un atmiņā atausa pagātne, kāds 1944. gada vakars Vidusjūras piekrastē pirms izcelšanās Provansā, kad, tieši tāpat kā šo­reiz, sēžot starp biedriem, kuriem nākamajā rītā bija lemts krist kaujā, izsmēķēju pēdējo pīpi.

— Ka tev šķiet, vai mums ir cerības at­griezties? — pievērsos Suilikam.

Viņš atbildēja ar savas tautas sakāmvārdu:

— Uzmini, kur stisnasanam galva!

Par stisnasanu isi sauc kādu tārpu, kura galva tik līdzīga astei, ka, lūkojot tās atšķirt, visi parasti kļūdās.

— Iespējams, ka uz mirušajām zvaigznēm mislikus nesastapsim. Kaut gan tas nav pats galvenais. Briesmīgākais, ka mūsu rīcībā būs pārāk maz laika kilsima samontēšanai. Viss ir atkarīgs no tava fiziskā spēka. Gudro vietā es gan labāk nogaidītu, kamēr būs iz­gudroti roboti, kas varēs darboties antigravitācijas zonā. No otras puses, jāievēro, ka kilsima izgatavošana aprijusi milzum daudz enerģijas, un ja nu galu galā izrādās, ka šī ierīce nekam neder? Jautājums steidzīgi jā­noskaidro, lai tādā gadījumā velti nešķiestu enerģiju.

— Nav šaubu — viss izdosies lieliski! — Beišita sašuta.

— Viņa piedalījās kilsima projektēšanā, — ar tikko manāmu ironiju piezīmēja Suiliks. — Kā gan lai neuzticas savam gara bērnam? Es gan nomierināšos tikai pēc tam, kad kilsims patiesi sāks darboties. Ja arī tas nedar­bosies, tomēr katrā ziņā eksplodēs. Tāpēc mums jāpanāk, lai eksplozija notiek īstā brīdī vai arī… būsim pagalam.

— Kā tā? — es nesapratu.

— Pagaidām tas ir tikai eksperiments .. . turklāt bīstams. Kad būs samontēta priekšpē­dējā detaļa, tavā rīcībā paliks tieši viena Ze­mes minūte, lai aparātam pievienotu palēni­nātāju. Lūk kā! Ja tas izdosies, eksplozija notiks pēc bazika, ja ne — pēc pāris minū­tēm. Būtu lieki teikt, ka tādā gadījumā pacel­ties kosmosā nepagūsim, bet pāriet ahūnā tieši no mirušās zvaigznes spēcīgā gravitā­cijas lauka nav iespējams. Mēs droši vien nokļūsim kādā antipasaulē. Vai tad nu vien­mēr tā laimējas kā Akeijonam! Galvenais — neuztraucies! Kad pienāks liktenīgais brīdis, es maksimāli pastiprināšu antigravitācijas zonu, un tu mierīgi tiksi ar visu galā.

Lēnām aiz apvāršņa nozuda Arci. Cēlās dzestrs vējš. Mēs atkal klusējām. Tad Ilna pusbalsī sāka dziedāt kosmosa iekarotāju himnu. Pie vārdiem «tie, kas iet bojā nezi­nāmās pasaulēs» viņas balss mirkli ietrīcē­jās, taču dziesma nepārtrūka. Senu savas tau­tas dziesmu, kas skanēja stiepti un drūmi kā burvju vārdi, zemā, ļoti dzidrā balsī savu­kārt nodziedāja Beišita. Visi lūdza arī mani kaut ko nodziedāt. Nevarēdams neko piemē­rotāku iedomāties, uzsāku Žana Bāra korsāru bravurigo dziesmu:

«Tikai vīri, kas nepazīst baiļu,

Tikai drosmīgie dosies mums līdz .. .»

Bez šaubām, mūsu seno jūras vilku ceļo­jumus nevar salīdzināt ar šo fantastisko pa­sākumu — iededzināt mirušās saules! — es nodomāju.

Līdz šim klusējis, ierunājās Sēfers:

— Draugi, lai notiktu, kas notikdams, visu planētu cilvēces varēs ar mums lepoties. Ja cietīsim neveiksmi, gan vēlāk mērķi sasniegs citi. Un tomēr pirmie ceļveži būsim un paliksim mēs.

— Protams! — pavīpsnāja Suiliks. — Tikai pacentīsimies nelīdzināties varonīgajam Osinsi!

— Kas ir šis Osinsi?

— Slavens karavadonis, kas. pirms dau­dziem gadu tūkstošiem dzīvojis uz EllasVenas. Dziesma par viņu saglabājusies līdz mūsdienām. Nodziedāsim to, Esīna!

Un viņi mums nodziedāja balādi par Osinsi varoņdarbiem. Šim slavenajam karotājam ne­kad vēl nebija palaimējies cīnīties pret ienaidniekiem. Tie laidās lapās, tiklīdz padzir­

dēja viņa vārdu. Reiz Osinsi sastapa vecu vientuļnieku, kurš neko nezināja par slaveno karavadoni, un iztraucēja vecā vīra lūgša­nas. Nebūt netaisīdamies bēgt, vientuļnieks apbēra Osinsi nikniem lāstiem. Apjukušais karavadonis nodomāja, ka tas ir kāds ne­dzirdēts spēkavīrs, ja jau iedrošinās viņu tā lādēt. Osinsi meties bēgt ko kājas nes un neapstādamies skrien vēl šobaltdien.

Pēc šīs ironiskās dziesmiņas mēs atsvei­cinājāmies un devāmies pie miera. Izlidojām agri nākamajā rītā. Esīna, Beišita un Ilna mūs pavadīja līdz jūras ostai. Pēdējie at­vadu vārdi, un metāla durvis aiz mums aiz­vērās.

Sākumā ceļojums ritēja bez starpgadīju­miem. Tā kā ksilla korpuss bija ļoti masīvs, pāreju ahūnā iezīmēja mazliet spēcīgāks grū­diens nekā parasti. Iznirām nolādētajā ga­laktikā, taču Suiliks nespēja noteikt, cik tālu esam no Sifana, uz kura kopā ar Ilnu pava­dīju šausmu pilnu mēnesi. Lidojot pār tuvāko planētu, vērojām, ka to ieņēmuši misliki. Sau­les sistēmā, kuru gatavojāmies atdzīvināt, šķiet, ietilpa divpadsmit planētas. Sis skaits, protams, bija aptuvens. Tuvojāmies miruša­jai saulei.

Sēdēju vadības kabīnē — seallā — bla­kus Berantonam, Akeijonam un Suilikam. Bez parastajām ierīcēm, ar kurām pa pusei jau pratu rīkoties, kaut gan to darbības princi­pus vēl pilnīgi neizpratu, šeit bija bezgala daudz jaunu speciālu kontroles mehānismu.

— Pēc pāris bazikiem sasniegsim mirušo sauli, — Suiliks teica. — Nebūtu slikti, ja Berantons jau pirms tam parādītu, kas tev darāms.

Devos fiziķim līdzi. «Svinsa» komandā ietilpa piecdesmit cilvēku — divdesmit pieci isi un tikpat daudz sinzu. Ksilla lielāko daļu j aizņēma sfēriska zāle, kuras grīda it kā da­lījās divi daļās: iekšējā un ārējā aplī. Pirmajā uz paaugstinājuma stāvēja dīvaina, apmēram trīs metrus augsta, trīsdesmit metru plata, ovāla, plakana ierīce. Tā vēl nebija pilnīgi samontēta, jo blakus uz metāla grīdas atradās detaļas. Starp tām redzēju arī reak­ciju palēninātāju, kuru man vajadzēs iestā­dīt. Visapkārt centrālajam aplim, ārējā gre­dzenā bija novietoti antigravitācijas ģene­ratori, kuru radītajā aizsargjoslā darbosimies uz mirušās saules. ,

— Tiklīdz nolaidīsimies, — paskaidroja Berantons, — centrālais aplis reizē ar kilsimu atdalīsies no ksilla. Pirms tam iedarbi­nāsim antigravitācijas ģeneratorus. Mirušās saules gravitācijas spēku līdzsvarošana pra­sīs tik daudz enerģijas, ka kopš nolaišanās brīža tās mums pietiks tikai pusbazikam. Tātad jārīkojas ļoti ātri. Kad kilsims būs ieslēgts, nekavējoties pacelsimies unpāriesim i ahūnā labi tālu no šīs vietas. Pēc tam atkal iznirsim Visumā, lai novērotu eksperimenta rezultātus. Nāc šurp un noslīpē nepieciešamās kustības — te nav nekā sarežģīta: pa­cel palēninātāju, ievieto iedobē, pagriez par deviņdesmit grādiem, iebīdi dziļāk un vēlreiz pagriez pretējā virzienā. Tas arī viss. Gal­venais — pēc mana signāla ne mirkli nevil­cinies! No tevis atkarīgas mūsu dzīvības. Un nu izmēģini! Kilsims nav ieslēgts, tev nekas nedraud.

Šeit kosmosā, tālu no spēcīgajiem gravitā­cijas centriem, uzdevums nelikās grūts. Vai­rākas reizes atkārtoju kustības, līdz beidzot varēju visu izdarīt aizvērtām acīm.

— Detaļa drīz kļūs smagāka. Pirms beig­sim montēt kilsimu, tu izmēģini vēlreiz.

— Nav vērts, — es iebildu. — Labāk tau­pīšu spēkus.

Atgriezāmies vadības kabīnē. Lielo planētu orbītas palika aizmugurē, mēs lidojām ga­rām iekšējām planētām. Kad pēdējā no tām izzuda skatienam, Suiliks, iedarbinājis anti­gravitācijas ģeneratoru, deva trauksmes sig­nālu. Uzvilkām skafandrus un sēdējām seallā. Berantons un Suiliks veica virkni sarež­ģītu manevru. Nolaisties uz mirušās saules ir nesalīdzināmi grūtāk nekā uz jebkuras ci­tas planētas. Uz mirkli enerģijas patēriņš pārsniedza paredzēto normu. Astronautu se­jas sadrūma Bet drīz vien viss atkal ritēja normāli.

Kad līdz mērķim bija palicis apmēram tūk­stoš kilometru, enerģijas patēriņš no jauna draudīgi pieauga. Bija steidzīgi jāizlemj, vai turpināt lidojumu, ierobežojot uzturēšanās laiku uz mirušās saules no pus līdz trešda­ļai bazīka, vai arī tūlīt pat griezties atpakaļ.

Ksilla vadība un komanda vienprātīgi no­lēma nolaisties. Berantons pavēlēja nekavē­joties uzsākt kilsima montāžu, stingri ievē­rojot visus piesardzības noteikumus.

Izņemot Suiliku, kurš ne soli neatkāpās no vadības pults, mēs, pārējie, nokāpām cen­trālajā zālē, kur klusi dūca antigravitācijas ģeneratori. Ap kilsimu rosījās montāžas bri­gāde. Kaut arī ksillā bija radīts spēcīgs iek­šējais antigravitācijas lauks, pievilkšanas spēks kļuva aizvien jūtamāks, gravimetra rā­dītājs tuvojās otrajai iedaļai un lēnām no­svērās tai pāri. Mūsu kustības bija smagas un neveiklas. Lai es saglabātu spēkus iz­šķirīgajam brīdim, Berantons lika man ap­gulties.

Jutu vieglu grūdienu. Gabaliņu paslīdējis uz priekšu, ksills apstājās. Centrālā platforma lēnām atdalījās. Nu mēs bijām uz mirušās saules. Trīs metrus virs mums gaisā karā­jās ksills. Prožektoru aukstajā gaismā atklā­jās drausmīga aina — visapkārt vienīgi sa­stinguši metāla viļņi un izdedži! Mūsu rī­cībā bija trešdaļa bazika vai tieši trīsdesmit elliešu minūtes. Sai laikā uzdevumu vajadzēja paveikt. Savā kaskā dzirdēju Suilika mierīgo balsi, kas skaitīja laiku! « — Divdesmit devi­ņas minūtes … divdesmit astoņas … divdes­mit septiņas ..

Bet kas notiek ar montāžas brigādi? Šķiet, tā vēl nav izkustējusies no vietas! Ar mokām pagriezis galvu, redzēju, ka, sakumpuši sma­gajos skafandros, viņi tik tikko velk kājas un strādā neciešami lēnām, it kā pa murgiem. Berantons, atbalstījies pret kilsimu, vadīja montāžas darbus.

«Divdesmit piecas minūtes … divdesmit četras … divdesmit trīs ..;

Vairums detaļu vēl bija izmētātas pa me­tāla grīdu. Ak, kādi nelgas mēs biiām — kā isi, tā sinzi, rbeni un arī es! Ja roboti anti­gravitācijas laukā nedarbojās, tad gluži pa­rasts ceļamkrāns, kaut vai vienkāršs metāla bloks mūsu uzdevumu būtu atvieglojis! Taču par tik primitīvām ierīcēm šīs pārāk kultu­rālās būtnes nebija iedomājušās!

«Divdesmit… Deviņpadsmit… Astoņpa­dsmit …»

Antigravitācijas lauka intensitāte nebija pastāvīga. Tā es lāgiem tiku cieši piespiests sēdeklim, lāgiem uzrauts gaisā, tad atkal iespiests sēdeklī.

«Piecpadsmit… Četrpadsmit… Trīspa­dsmit …»

Pakāpeniski samontējām detaļu pēc deta­ļas.

— Uzmanību! Tūlīt būs tava kārta, — uz­sauca Berantons. — Sagatavojies!

«Divpadsmit… Vienpadsmit… Des­mit …»

— Kad nolaidīšu roku, sāksies tava minūte. Nāc tuvāk!

Piecēlies ar mokām aizvilkos līdz savai detaļai. Tā likās neiedomājami smaga. Nē, šādos apstākļos man mūžam to nepacelt!

«Deviņas*.

Beranton! Es nespēšu! Apturi. .

«Astoņas …»

— Par vēlu! Tava kārta!

Berantons nolaida roku. Izmisīgā apņēmībā

noliecos un satvēru reakcijas palēninātāju. Citas izejas nebija: briesmonis pamodināts, manās rokās vienīgais glābiņš — detaļa, kas dos mums iespēju laikus pāriet ahūnā. Ar skalu nopūtu es pacēlu palēninātāju. Beran­tons, raudzīdamies manā Zemes pulkstenī, skaitīja sekundes:

— Piecdesmit piecas . ..

Paspēru soli uz priekšu un ieliku palēni­nātāja galu kilsima dobumā.

— Piecdesmit…

Nē, detaJa bija pārāk smaga! Uz kuru pusi

tā jāpagriež? Pa labi vai pa kreisi? Zem ska­fandra, aizmiglojot acis, sviedri man lija au­maļām.

— Četrdesmit…

Ko vilcinās tas nelga Suiliks? Viņš taču solījās maksimāli pastiprināt antigravitācijas zonu, kad pienāks mana kārta!

— Trīsdesmit piecas …

Kā salauzta zem milzīgā spiediena montā­žas brigāde pamazām izklīda. Ar pārcilvē­ciskām pūlēm pacēlu detaļas otru galu vaja­dzīgajā augstumā. Kilsimā jau it kā sama­nīju Jaunu vēstošas vibrācijas. Ja nu isi ir kļūdījušies? Ja nu kilsims acumirklī eksplodē?

— Trīsdesmit…

Paniskās bailēs pagriezu detaļu, taču uz nepareizo pusi

— Uz pretējo, uz pretējo pusi! — kliedza Berantons. — Divdesmit piecas …

Pēkšņi detaļa kļuva it kā vieglāka. Varēju to brīvi pagriezt un iestādīt dziļāk. Vajadzēja tikai pagriezt vēlreiz. Bet uz kuru pusi? Bez šaubām, uz pretējo. Bet kā biju to griezis pirmoreiz? Pagalam apjucis, nostāvēju dīkā veselu sekundi.

— Divdesmit…

— Nu, tā!

Detaļa viegli, it kā pati no sevis, ieslīdēja īstajā vietā. Berantons instinktīvi pacēla roku, lai noslaucītu sviedrus, kas straumēm lija zem skafandra.

— Desmit… — viņš skaitīja.

— Septiņas! — iesaucās Suiliks. — Uz­manību! Nolaižos. Kāpiet ksillā.

Ksilla kupols mūs nosedza. Pēdējoreiz pa­metu skatienu uz stingajiem metāla viļņiem, kurus nekad nevienam vairs neredzēt! Cik ātri vien spējām, smagi cilājot kājas, neveikli centāmies rāpties uz ksilla ārējā gredzena. Pametis lejā centrālo platformu ar bries­mīgo kilsimu, lidaparāts spēji pacēlās gaisā. Strauji samazinadamies, kilsims izzuda no mūsu redzes loka. Aizvilkušies līdz hermētis­kajām durvīm, ielīdām ksillā. Gravitācijas spēks joprojām bija tik milzīgs, ka nejaudā­jām uzkāpt pa kāpnēm. Nogaidījuši, līdz tas mazliet atslābst, mēs, pagalam saguruši, sa­lauzti, gausi devāmies augšup. Pusceļā smaguma sajūta pēkšņi izzuda, man likās, ka esmu tik viegls kā spalviņa: ksills bija ieniris ahūnā.