Baltā gvarde

PIRMĀ DAĻA

Sniga sīks sniedziņš, pēkšņi sāka snigt lēkšķēm. Vējš iegaudojās, sagriezās putenis. Vienā mirklī tumšās debesis sajaucās kopā ar sniega jūru. Viss izzuda.

— Redzat nu, kungs, — važonis iesaucās, — nelaime klāt: sniega vētra!…

«Kapteiņa meitiņa».

Un tika tiesāti mirušie, kā stāv grāmatā rakstīts, saskaņā ar saviem darbiem …

Dižens un baismīgs gads bija 1918. gads kopš Kristus piedzimšanas, jau sākot ar otro revolūciju. Vasaru tas bija bagāts ar sauli, ziemu ar sniegiem, un augstu jo augstu pie debesīm dega divas zvaigznes: vakara vēst- *nese Venēra — ganu zvaigzne un sarkanais, drebošais Marss.

Bet dienas kā mierpilnos, tā asiņainos gados lido kā šautras, un jaunie Turbini nemanīja, kā ar bargu salu pienāca baltais, sarmainais decembris. Ak, sniegpārslās un laimē starojošais ziemsvētku vecīt! Māmiņ, gaismas valdniece, kur gan tu esi?

Gadu pēc tam, kad meita Jeļena bija apprecējusies ar kapteini Sergeju Ivanoviču Tālbergu, un tai pašā nedēļā, kad vecākais dēls Aleksejs Vasiļjevičs Turbins pēc grūtām kara gaitām, dienesta un likstām atgriezās Ukrainā, Pilsētā, savā dzimtajā ligzdā, balto zārku ar mātes mirstīgajām atliekām nonesa pa stāvo Alekseja nogāzi uz Podolu, kur Paugurā atrodas Nikolaja Lab­sirdīgā mazā baznīciņa.

Kad māti apstāvēja, bija maijs, ķirši un akācijas cieši aizsedza smailos logus. Svētais tēvs Aleksandrs, aiz žē­luma un apjukuma stostīdamies, mirdzēja un laistījās zeltaino uguņu gaismā, un diakons ar zilganu seju un kaklu, vienā zeltā līdz pat šuvēs čīkstošo zābaku purngaliem, drūmi dimdināja baznīcas piedošanas vār­dus mātei, kas atstājusi savus bērnus.

Aleksejs, Jeļena, Tālbergs, Turbinu mājā uzaugusi Aņuta un nāves apstulbinātais Nikolka ar matu ērkuli, kas nokārās pār labo uzaci, stāvēja pie vecā ņobrūnē- jušā svētnieka Nikolas kājām. Nikolkas gaišzilās acis abpus garam putna degunam raudzījās apjukušas un satriektas. Retumis viņš pacēla tās un mirkšķināja, vēr­damies uz svētbilžu sienu, uz pustumsā tīto altāra velvi, kur augšā mita skumīgais un noslēpumainais večuks — dievs. Par ko tāda pārestība? Tāda netaisnība? Kādēļ vajadzēja atņemt bērniem māti, kad visi bija pārradu- šies mājās un kļuva vieglāk?

Dievs, kas lidinājās melnajās, ieplaisājušās debesīs, neatbildēja, bet Nikolka pats vēl nezināja, ka itin viss arvien notiek tā, kā tam jānotiek un kā ir labāk.

Apstāvēšana beidzās, visi izgāja uz baznīcas lieveņa skanīgajām plātnēm un pavadīja māti cauri visai mil­zīgajai pilsētai uz kapsētu, kur zem melna marmora krusta jau sen atdusējās tēvs. Un māti apraka. Ek … ek…

*

Daudz gadu pirms mātes nāves Alekseja nogāzes trīs­padsmitajā namā ēdamistabas podiņu krāsns sildīja un loloja mazo Jeļenu, vecāko brāli Alekseju un pavisam maziņo Nikolku. Cik bieži pie karsti versmojošās podiņu virsmas tika lasīts «Sārdamas Namdaris», pulk­stenis spēlēja gavoti, un decembra beigās vienmēr smaržoja skujas un zaļajos zaros dega krāsains parafīns. Atbildot bronzas pulkstenim, kas spēlēja gavoti un stā­vēja mātes guļamistabā, kur tagad apmetusies Jeļena, ēdamistabā kā torņa zvans dimdēja melnais sienas pulk­stenis. Tēvs to bija pircis sen, kad sievietes valkāja jocīgas, plecos kuplas piedurknes. Tādas piedurknes pa­zudušas, laiks pazibējis kā dzirkstele, tēvs, profesors, miris, bērni izauguši, bet pulkstenis palicis tāds pats kā agrāk un dimd kā torņa zvans. Visi ar pulksteni gaužām saraduši, un, ja tas aiz kāda brīnuma pazustu no sienas, kļūtu skumji, kā tad, kad mirusi mīļa balss un tukšā vieta ne ar ko nav aizpildāma. Bet, par laimi, pulksteņi ir gluži nemirstīgi, nemirstīgs ir arī Sārdamas Namda­ris, un holandiešu krāsns ir kā droša kiints un visgrūtā­kajā laikā vieš dzīvību un silda.

Lūk, šo krāsni un vecā sarkanā samta mēbeles, un gultas ar spožiem bumbuļiem, apbružātos tepiķus, raibus un aveņkrāsas, ar vanagu uz Alekseja Mihailoviča ro­kas, ar Ludviķi XIV, kas gozējas paradīzes dārzā pie ezera, gluda kā zīds, turku paklājus ar austrumnieciskā fonā ieaustiem brīnišķiem rakstiem, kuri mazajam Nikolkam rādījās šarlaka murgos, bronzas lampu ar abažūruļ( pasaulē labākos, pēc noslēpumainas veclaiku šokolādes smaržojošus grāmatu skapjus ar Natašu Ros- tovu un Kapteiņa Meitiņu, zeltītās tases, sudrabu, ģīmetnes, portjeras, visas septiņas putekļainās un pie­blīvētās istabas, kurās bija izauguši jaunie Turbini, — to visu māte pašā grūtākajā laikā atstāja bērniem' un, jau ar mokām vilkdama elpu, spēkiem zūdot, cieši sa­tvēra raudošās Jeļenas roku un izteica:

— Dzīvojiet… saticīgi.

*

Bet kā lai dzīvo? Kā tad lai dzīvo?

Vecākajam no visiem — Aleksejam Vasiļjevičam Turbīnām, jaunam ārstam, ir divdesmit astoņi gadi. Je- ļenai — divdesmit četri. Viņas vīram, kapteinim Tāl- bergam, — trīsdesmit viens, bet Nikolkam — septiņpa­dsmit ar pusi. Viņu dzīve taču aizlauzta pašā plaukumā. Jau sen no ziemeļiem iegriezies putenis, putina, putina un nerimstas, un, jo ilgāk tā turpinās, jo kļūst ļaunāk. Pēc pirmā trieciena, kas sadrebināja kalnus pie Dņep- ras, vecākais Turbins atgriezās dzimtajā pilsētā. Šķita, nupat viss norims, sāksies tā dzīve, par kuru stāsta pēc šokolādes smaržojošās grāmatas, bet tā joprojām nesā­kas, un apkārt kļūst arvien baismīgāk un baismīgāk. Pu­tenis ziemeļos gaudo un gaudo, bet te zem kājām dobji dun, kurn iztraucētā zemes dzīle. Astoņpadsmitais gads trauc uz beigām un dienu dienā vēršas arvien draudī­gāks un skarbāks.

*

Sabruks sienas, no balti cimdotās rokas aizlidos iz­biedētais vanags, uguns bronzas lampā nodzisīs, un Kap­teiņa Meitiņu sadedzinās krāsnī. Māte bērniem teica:

— Dzīvojiet.

Bet viņiem vajadzēs ciest un mirt.

Reiz krēslas stundā, neilgi pēc mātes bērēm, Alek­sejs Turbins, iegriezies pie svētā tēva Aleksandra, teica:

— Jā, mums klājas bēdīgi, tēv Aleksandr. Grūti aiz­mirst māti, un tad vēl šis briesmīgais laiks … Galve­nais, es taču nupat pārbraucu mājās, domāju, sāksim dzīvot. .. un nu …

Viņš apklusa un, krēslainajā istabā pie galda sēdē­dams, iegrima domās, un skatiens aizklīda tālumā. Baznīcas pagalma koki ar saviem zariem ieskāva arī ga­rīdznieka mājiņu. Likās, turpat aiz mazā, grāmatām pieblīvētā kabineta sienas sākas biezs, pavasarīgs un noslēpumains mežs. Kā arvien vakaros, pilsēta dobji dūca, smaržoja ceriņi.

— Ko lai dara, ko lai dara, — garīdznieks mulsi no­murmināja. (Viņš arvien samulsa, kad vajadzēja runāt ar cilvēkiem.) — Tāds ir dieva prāts.

— Varbūt tas viss reiz beigsies? Varbūt vēlāk kļūs labāk? — Turbins nezin kam jautāja.

Garīdznieks krēslā sakustējās.

— Grūts laiks, grūts laiks, tas nav noliedzams, — viņš nomurmināja, — tomēr nevajag nokārt galvu. ..

Tad pēkšņi, izbāzis balto roku no melnā talāra pie­durknes, viņš to uzlika uz grāmatu kaudzītes un atšķīra virsējo sējumu vietā, kur bija ielikta krāsaina, izšūtā grāmatzīme.

— Grūtsirdībai padoties nedrīkst, — viņš teica mulsi un tomēr nezin kāpēc ļoti pārliecinoši. — Padošanās grūtsirdībai ir liels grēks … Kaut gan, man liekas, pār­baudījumi vēl nāks… Jā, jā, lieli pārbaudījumi, — ga­rīdznieks runāja aizvien drošāk. — Vai zināt, pēdējā laikā es arvien sēžu pie grāmatām, protams, tādārri, kas attiecas uz manu nozari, es lasu galvenokārt reliģis­kās …

Viņš mazliet pacēla grāmatu, lai pēdējā gaisma no loga kristu uz tās lapām, un izlasīja:

— «Trešais eņģelis izlēja savu biķeri upēs un avotos; un tajos sāka plūst asins.»

Tātad bija balts, sarmains decembris. Tas strauji tu­vojās vidum. Sniegainajās ielās jau manīja ziemsvētku mirdzumu. Astoņpadsmitais gads drīz būs galā.

Stāvai piekalnei pieplakušajā dārzā ap divstāvīgo brī- num jauki celto 13. namu (ielas pusē Turbinu dzīvoklis atradās otrajā stāvā, bet uz mazā, slīpā, mājīgā pagal- miņa pusi — pirmajā) koku zari izskatījās kā ķetnas un bija nosvērušies lejup. Kalns bija ieputināts, pagalma šķūnīši pazuduši kupenās — un radusies milzīga cukur- galva. Mājai bija uzlikta balto ģenerāļa cepure, un apakšējā stāvā (ielas pusē— pirmajā, pagalma pusē, zem Turbinu verandas, pagraba stāvā) blāvus, dzeltenīgus gaismeklīšus iededza inženieris un bailulis, buržujs un nesimpātiskais tips Vasilijs Ivanovičs Lisovičs, bet augš­stāvā spoži un līksmi iedegās Turbinu logi.

Mijkrēslī Aleksejs un Nikolka devās uz šķūnīti pēc malkas.

— Ak vai, malkas velnišķi maz! Šonakt atkal ir ņemts, redzi.

No Nikolkas elektriskā lukturīša izšāvās gaišzils konuss, un tā gaismā varēja skaidri saskatīt, ka sienas apšuvums atlauzts un no ārpuses uz ātru roku piesists.

— Ek, šaut nost šitādus velnus! Goda vārds. Paklau: nāksim šonakt sargāt? Es zinu — tie ir kurpnieki no vienpadsmitā numura. Ir nu gan nelieši! Viņiem malkas vairāk nekā mums.

— Jods ar viņiem … Ejam! Ņem!

Noskrapstēja sarūsējusī atslēga, brāļiem uz galvas nobira sniegs, tie aizstiepa malku. Ap deviņiem vakarā Sārdamas podiņiem nevarēja piedurt roku.

Uz lieliskās krāsns žilbinošās virsmas bija redzami šādi vēsturiski uzraksti un zīmējumi, dažādos astoņ­padsmitā gada laika posmos darināti ar Nikolkas roku un tušu un piesātināti ar visdziļāko jēgu un nozīmi:

Ja tev kāds sacīs, ka sabiedrotie steidzas mūs glābt — netici. Sabiedrotie ir maitas.

Viņš ir boļševiku līdzjutējs.

Zīmējums: Moma mūlis,

Paraksts:

«Ulāns Leonīds Jurjevičs.»

Baumas draudīgas un biedīgas, Brūk mums virsū bandas sarkanās! Zīmējums krāsās: seja ar nokarenām ūsām, papaha ar zilu pušķi. Paraksts: «Sitiet Petļuru!»

Jeļena, kā arī Turbinu sirsnīgie un senie bērnības draugi — Mišlajevskis, Karūsa, Servinskis — gan ar krāsām, gan tušu, tinti un ķiršu sulu atstājuši uzrak­stus:

Jeļenai Vasiļjevnai visi mēs mīļi. Vienam kas ļauts, otram — liegts.

Ļenočka, paņēmu biļetes uz Aīdu. Beletāža N° 8, labā puse.

1918. gadā, maija 12. dienā, es iemīlējos. Jūs esat resns un neglīts.

Lasot šādus vārdus, es nošaujos. (Visai veiksmīgi uzzīmēts brauniņš.)

Lai dzīvo Krievija! Lai dzīvo patvaldība!

Jūnijs. Barkarola.

Un, minot Borodinas dienu, Ikviens vēl drosmi rod.

Drukātiem burtiem ar Nikolkas roku rakstīts:

Es tomēr pavēlu par blakuslietām uz krāsns nerak­stīt, piedraudot ar jebkura biedra nošaušanu līdz ar tiesību atņemšanu. Podoļskas rajona komitejas komi­sārs. Dāmu, vīriešu un sieviešu drēbnieks Ābrams Pružiners.

1918. gada 30. janvārī.

Aprakstītie podiņi dvašo versmi, melnais pulkstenis iet tāpat kā pirms trīsdesmit gadiem: tuk-tak. Vecākais Turbins skūtu seju, gaišmatains, kopš 1917. gada 25.

oktobra novecojis un drūms, ģērbies frencī ar milzī­gām kabatām un zilās jātnieku biksēs un āvies mīkstās jaunās kurpēs, sēdēja iemīļotā pozā — ar kājām at­zveltnes krēslā. Nikolka ar matu ērkuli uz pieres viņam līdzās uz soliņa, izstiepis kājas gandrīz līdz bufetei, — ēdamistaba ir maza. Kājās viņam garie zābaki ar sprā­dzēm. Nikolkas draudzene ģitāra maigi un klusi iedzie­das: trinn … Nenoteikts trinn … jo pagaidām vēl, redziet, nekas nav skaidri zināms. Pilsētā valda bažas, neskaidrība, nomāktība …

Nikolkam ir apakšvirsnieka uzpleči ar baltām uzšu- vēm, bet uz kreisās piedurknes asstūraina, trīskrāsaina zīmotne. (Pirmā kājnieku družīna, trešā nodaļa. Tāda tiek formēta jau ceturto dienu sakarā ar gaidāmajiem notikumiem.)

Tomēr, atklāti sakot, par spīti visiem šiem notiku­miem, ēdamistabā ir brīnišķi. Karsti, mājīgi, dzeltenīgie aizkari aizvilkti. Un karstums sasilda brāļus, rada gur­denumu.

Vecākais nomet grāmatu, izstaipās.

— Nu, uzspēlē «Manevrus» …

Trim-ta-tam … Trim-ta-tam …

Zābaciņi stilīgi,

Cepures uz goda,

Garām soļo junkuru inženieru rota!

Vecākais sāk dungot līdzi. Acis drūmas, bet tajās iekvēlojas uguntiņas, dzīslās ieplūst karstums. Tikai klusām, kungi, klusām, klusītiņāml

Sveiciens jums, kungi,

Un sveiciens jums, dāmas…

Ģitāra skan marša ritmā, stīgu skaņās izaug rota, soļo inženieri — viens, divi! Nikolkas acīs atmiņu aina:

Skola. Apdrupušas Aleksandra laiku kolonnas, liel­gabali. Junkuri ūz vēdera lien no loga pie loga, atšau­dās. Logos ložmetēji.

Skolu aplencis kareivju mākonis, nudien, īsts māko­nis. Ko lai dara? Ģenerālis Bogorodickis nobijās un pa­devās, padevās ar visiem junkuriem. Kā-āds kauns ..,

Sveiciens jums, kungi, Un sveiciens jums, dāmas, Manevri sen jau sākušies mums.

Nikolkas acis satumst.

Pār Ukrainas bagātajiem laukiem gulst smaga svelme. Putekļu mākoņos soļo putekļiem klātās junkuru rotas. Tas viss bija, bija un vairs nav. Kauns. Aplamība.

Jeļena pavēra portjeras, un melnajā spraugā parā­dījās viņas rūsganā galva. Viņa pievērsa brāļiem maigu, bet pulkstenim bažīgu jo bažīgu skatienu. Nav arī brī­nums. Kur tad galu galā kavējas Tālbergs? Māsa ir satraukta.

Lai to slēptu, Jeļena gribēja dziedāt brāļiem līdzi, bet piepeši apklusa un pacēla pirkstu.

— Pagaidiet! Vai dzirdat?

Visas septiņas stīgas aprāva rotas gājienu: stāt! Visi trīs ieklausījās un saprata — dunēja lielgabali. Tālu, smagi un dobji. Klau, atkal: bu-būc … Nikolka nolika ģitāru un žigli piecēlās, tūliņ stenēdams uztrausās arī Aleksejs.

Viesistabā valdīja akla tumsa. Nikolka uzgrūdās krēslam. Logos īstena aina no operas «Ziemsvētku nakts» — sniegs un uguntiņas. Tās dreb un mirguļo. Nikolka pieplaka pie loga. Acis vairs neredzēja svel­maino dienu un skolu, tajās — vienīgi līdz galam sa­springta dzirde. Kur šauj? Viņš paraustīja apakšvirs­nieka uzplečiem greznotos plecus.

— Velns viņu zina. Liekas, šauj pie Svjatošinas. Sa­vādi, nevar būt, ka tik tuvu.

Aleksejs stāv tumsā, bet Jeļena tuvāk logam, un var redzēt, ka acis tai melnas un baiļu pilnas. Ko gan tas nozīmē, ka Tālbergs vēl arvien nenāk? Vecākais jūt māsas nemieru un tāpēc nesaka ne vārda, lai gan viņam ļoti gribētos kaut ko teikt. Pie Svjatošinas. Par to ne­var būt nekādu šaubu. Šauj divpadsmit verstis no pilsē­tas, ne tālāk. Kas tie par brīnumiem?

Nikolka satvēris baskvila bultu, otru roku piekļāvis pie stikla, it kā gribēdams to izspiest un izlīst laukā, deguns gluži plakans.

— Man gribas aizbraukt uz turieni. Uzzināt, kas no­ticis ..,

— Kā tad, tieši tevis tur trūkst…

Jeļena runā satraukti. Ak posts! Vīram vajadzēja pārnākt, vēlākais, vai dzirdat, — visvēlākais, pulksten trijos dienā, bet tagad jau desmit.

Ne vārda neteikdami, visi atgriezās ēdamistabā. Ģi­tāra drūmi klusē. Nikolka stiepj no virtuves patvāri, un tas biedinoši sīc un sprauslā.

Uz galda neparastas tasītes mazu, gleznu kolonnu formā, ar maigu ziedu zīmējumu ārpusē un zeltītu iekš­pusi. Mātes — Annas Vladimirovnas laikos tā ģime­nei bija svētku servīze, bet tagad bērni to sākuši lietot ik dienas. Par spīti lielgabaliem un visām šīm mokām, nemieram un aplamībām, galdauts ir balts un iestīvi- nāts. Par to jāpateicas Jeļenai, kura citādi nevar, par to jāpateicas Turbinu mājā uzaugušajai Aņutai. Grīdas laistās, un uz galda blāvā, augstā vāzē tagad, decembrī, gaišzilas hortenzijas un divas tumšsarkanas, svelmai­nas rozes, kas apliecina dzīves skaistumu un spēku, kaut arī Pilsētas pievārtē atrodas ļauns ienaidnieks, kurš droši vien spēj izpostīt skaisto, sniegoto Pilsētu un pa­pēžiem sabradāt miera drumslas. Ziedi. Ziedus atnesis Jeļenas uzticamais pielūdzējs gvardes poručiks Leo­nīds Jurjevičs Šervinskis — draugs pārdevējai slave­najā konfekšu veikalā «Marķīze», draugs pārdevējai mājīgajā puķu veikalā «Nicas flora». Hortenziju ēnā šķīvītis ar ziliem rakstiem, vairākas šķēlītes desas, caur­spīdīgā trauciņā sviests, sausiņu traukā maizes nazis un iegarens baltmaizes klaipiņš. Varētu jauki padzert tēju un iekost, ja nebūtu šo drūmo apstākļu … Ek… ek …

Uz tējkannas jāteniski sēž raibs dzīparu gailis, un patvāra spožajos sānos atspoguļojas triju Turbinu iz­ķēmotās sejas, un Nikolkam tur ir vaigi kā Momam.

Jeļenas acīs skumjas, un rūsgani liesmainās matu cirtas bēdīgi nokārušās.

Tālbergs ar savu hetmaņa naudas vilcienu kaut kur aizķēries un sabojājis vakaru. Pie joda! Kas zina, vai tikai ar viņu nav kas noticis? … Brāļi kūtri kož sviest­maizēs. Jeļenai priekšā dziestošas tējas tase un «Kungs no Sanfrancisko». Aizmiglotās acis, nekā neredzēdamas, kavējas pie vārdiem:

… tumsa, okeāns, putenis.

Jeļena nelasa.

Beidzot Nikolka neiztur:

— Gribētos zināt, kāpēc tik tuvu šauj. Nevar taču būt…

Viņš apraujas, un sakustēšanās izķēmo viņa atspulgu patvāra sānos. Klusums. Pulksteņa rādītājs pārrāpjas pāri desmitajai minūtei un — tuk-tak — dodas uz ce­turksni pāri desmitiem.

— Šauj tāpēc, ka vācieši ir nelieši, — piepeši no­ņurd vecākais.

Jeļena paceļ galvu pret pulksteni un iejautājas:

— Vai patiesi, vai patiesi viņi mūs atstās likteņa varā? — Viņas balsī skan skumjas.

Brāļi kā pēc pavēles pagriež galvas un sāk melot.

— Nekas nav zināms, — saka Nikolka un apkoda maizes riecienu.

— Es to sacīju tāpat vien, hm… kā minējumu. Klīst baumas.

— Nē, tās nav baumas, — Jeļena tiepīgi atbild, — tās nav baumas, bet patiesība; šodien satiku Ščeglovu, un viņa teica, ka no Borodjankas atsaukti divi vācu pulki. f

— Blēņas.

— Padomā pati, — iesāk vecākais, — vai maz iedo­mājams, ka vācieši pielaistu pilsētai tuvumā to ne­ģēli? Padomā taču! Es pilnīgi nespēju iedomāties, kā viņi ar to sadzīvotu kaut vienu minūti. Tas ir galīgs absurds. Vācieši un Petļura! Viņi paši to nesauc citādi kā par bandītu. Smieklīgi!

•— Ak, ko nu tu runā! Tagad es vāciešus pazīstu. Pati jau esmu redzējusi vairākus ar sarkanām lentām. Piedevām vēl piedzērušu apakšvirsnieku ar kaut kādu sievišķi. Un arī sievišķis pilnā.

— Nu, kas par to? Arī vācu armijā var gadīties at­sevišķi pagrimuši cilvēki.

— Tātad, pēc jūsu domām, Petļura pilsētā neienāks?

— Hm … Manuprāt, tas nav iespējams.

— Nekādā gadījumā! Lūdzu, ielej man vēl tasīti tē­jas! Neuztraucies! Tā sakot, saglabā mieru.

— Bet, ak dievs, kur gan ir Sergejs? Esmu pārlie­cināta, ka viņu vilcienam sarīkots uzbrukums un …

— Un tālāk? Nu, kāpēc tu izgudro visādus niekus? Šī līnija taču ir pilnīgi brīva.

— Kādēļ tad viņš nenāk?

— Kungs, apžēlojies! Tu taču pati zini, kā tagad brauc vilcieni. Droši vien katrā stacijā stāv stundas četras.

— Revolūcijas temps. Stundu brauc — divas stāv.

Jeļena, smagi nopūzdamās, paskatījās pulkstenī, brī­tiņu klusēja, tad ierunājās atkal:

— Ak dievs, ak dievs! Ja vācieši nebūtu izdarījuši to nelietību, viss būtu labi. Ar diviem viņu pulkiem pietiek, lai šo jūsu Petļuru samaltu miltos. Nē, es redzu, vācieši spēlē kaut kādu zemisku divkāršu spēli. Un kāpēc nerādās izdaudzinātie sabiedrotie? Ak, nelieši! Solīja, solīja …

Patvāris, visu laiku klusējis, piepeši sāka dūkt, un uz paplātes izbira ar pelēku pelnu kārtiņu klātas og­lītes. Brāļi neviļus pievērsa skatienus krāsnij. Tur la­sāma atbilde. Lūdzu:

Sabiedrotie ir maitas.

Rādītājs apstājās pie stundas ceturkšņa, pulkstenis cienīgi nokrekstējās un nosita vienu reizi, un tūliņ priekšnamā pie griestiem pulkstenim atsaucās dzidras, smalkas zvana skaņas.

— Paldies dievam, Sergejs mājās, — vecākais prie­cīgi teica.

— Tas ir Tālbergs, — Nikolka apstiprināja un skrēja atvērt durvis.

Jeļena piesarka un piecēlās.

*

Tomēr Tālbergs tas nebija vis. NoblāKŠķēja trīs dur­vis, un kāpnēs dobji noskanēja Nikolkas pārsteiguma sauciens. Tam sekoja atbilde. Tad kāpnēs sāka klau­dzēt apkalti zābaki un šautenes laide. Pa durvīm priekš­namā ieplūda aukstums, un Aleksejam un Jeļenai priekšā nostājās garš, plecīgs, līdz papēžiem šineli ģērbts stāvs ar aizsargkrāsas uzplečiem, uz kuriem ar ķīmisko zīmuli uzzīmētas trīs poručika zvaigznes. Ka­puce apsarmojusi, bet smagā šautene ar brūngano durkli aizņēma visu priekšnamu.

— Sveicināti, — stāvs noskandēja aizsmakušā te­norā un ar stingiem pirkstiem tvēra pēc kapuces.

— Vitja!

Nikolka palīdzēja ienācejam atraisīt saites, kapuce nošļuka, tai līdzi virsnieka plakanā naģene ar apsūbē­jušu kokardi, un uz milzīgajiem pleciem kļuva redzama poručika Viktora Viktoroviča Mišlajevska galva. Tā bija ļoti skaista, tai piemita dīvains, skumjš un pievil­cīgs senas, dižciltīgas un deģenerēties sākušas dzimtas daiļums. Skaistums staroja garo skropstu aizēnotajās, drosmīgajās acīs, kas bija katra savā krāsā. Viegli iz­liekts deguns, lepnas lūpas, piere balta un tīra, bez īpa­šām iezīmēm. Bet, rau, viens mutes kaktiņš skumīgi slīgst lejup, un zods ieslīpi nocirsts, it kā tēlnieks, vei­dodams muižnieka seju, neprātīgas iedomas pārņemts, būtu nošķēlis māla piku un atstājis vīrišķīgajai sejai mazu, nepareizi veidotu sievietes zodu.

— No kurienes tu?

— No kurienes?

— Uzmanīgāk, — Mišlajevskis vārgi atsaucās, — nē­sāsit. Tur ir pudele sīvā.

Nikolka saudzīgi pakārināja smago šineli, no kura kabatas rēgojās avīzes strēmelē ievīstīts pudeles kakls. Pēc tam viņš pakarināja smago mauzeri koka makstī, saļodzīdams brieža ragu pakaramo. Tikai tad Mišla­jevskis pagriezās pret Jeļenu, noskūpstīja tai roku un atbildēja:

— Bijām pie Sarkanā Traktiera. Ļena, atļauj pār­gulēt. Līdz mājām netikšu.

— Ak dievs, nu protams.

Pēkšņi Mišlajevskis ievaidējās, lūkoja pūst dvašu uz pirkstiem, bet lūpas neklausīja. Baltās uzacis un sarmas klātās apcirptās ūsas sāka atkust, seja kļuva slapja. Vecākais Turbins atpogāja viņam frenci un, izvilcis netīru kreklu, aplūkoja vīles.

— Nu, protams … Pilns. Mudž./

— Vai zināt, — Jeļena iztrūkusies sarosījās un uz mirkli aizmirsa Tālbergu, — Nikolka, tur virtuvē ir malka. Skrej iekur vannas krāsni. Cik žēl, ka atlaidu Aņutu. Aleksej, velc viņam nost frenci — žigli!

Ēdamistabā pie krāsns Mišlajevskis atkrita krēslā, necenzdamies apvaldīt vaidus. Jeļena sāka skraidīt

un šķindināt atslēgas. Turbins un Nikolka, ceļos nome­tušies, pūlējās Mišlajevskim novilkt šauros, švītīgos zābakus ar sprādzēm uz lieliem.

— Lēnāk … Vai, lēnāk …

Tika attīti riebīgi, traipaini auti. Zem tiem — viole­tas zīda zeķes. Frenci Nikolka nekavējoties iznesa auk­stajā verandā — lai utis izsalst. Netīrā batista kreklā, kam pāri stiepāš melni bikšturi, zilās bridža biksēs ar saitītēm ap pēdu Mišlajevskis izskatījās tievs un sa­krities, slims un nožēlojams. Sazilējušās plaukstas sāka plikšķināt un glāstīt krāsns podiņus.

Baum … draud …

Brūk . . .'sarkan . ..

Iemīlējos … maija …

— Kas tie par neģēļiem! — Turbins izsaucās. — Vai patiesi viņi nevarēja iedot jums velteņus un puskažo­ciņus?

— Ve… elteņus, — Mišlajevskis raudādams mēdī­jās, — velte …

Siltumā neciešamas sāpes sāka plosīt viņa rokas un kājas. Saklausījis, ka Jeļenas soļi apklusuši virtuvē, Mišlajevskis caur asarām nikni izkliedza:

-1 - Meitumāja!

Sēkdams un viebdamies viņš atkrita krēslā un, ar pirkstu rādīdams uz zeķēm, iekunkstējās:

— Velciet nost, velciet nost, velciet nost…

Pretīgi oda denaturāts, bļodā kusa sniega kaudze,

izdzēris vīna glāzi sīvā, poručiks Mišlajevskis vienā mirklī apreiba tā, ka pat acis kļuva miglainas.

— Vai tiešām vajadzēs noņemt? Kungs dievs … — Viņš izmisis sašūpojās krēslā.

— Ko tu runā, pagaidi! Nekas … Tā. Lielais pirksts apsaldēts. Nekas… atdzīvosies. Un arī šis atdzīvosies.

Nikolka pietupies vilka Mišlajevskim kājās tīras, melnas zeķes, bet stingās, kokainās rokas pazuda pū­kaina peldmēteļa piedurknēs. Vaigos uzplauka sārti plankumi, un, čokurā sarāvies, apģērbts tīrā veļā un ha­lātā, pārsalušais poručiks Mišlajevskis atvilga un at­dzīvojās. Kā krusa uz palodzes istabā sāka birt nejauki lamu vārdi. Acis pārgriezis, poručiks neganti sunīja

štābu pirmās klases vagonos, kaut kādu pulkvedi Ščet- kinu, aukstumu, Petļuru, vāciešus un puteni un beidza ar to, ka apveltīja ar visneķītrākajām lamām pašu vi­sas Ukrainas hetmani.

Aleksejs un Nikolka skatījās, kā poručiks sasildams klabina zobus, un laiku pa laikam izsaucās: «Nu, nu!»

— Hetmanis, ko? Kaut viņš sapūtu! — Mišlajevskis rēca. — Kavalergards? Pilī? Vai ne? Bet mūs aiztrieca, kā stāvējām. Ko tu teiksi? Diennakti salā, sniegā . • • Dievs kungs! Domāju — visi būsim beigti… Ka tevi nelabais! Pa simt asīm virsnieks no virsnieka — tā esot ķēde? Mūs gandrīz apkāva kā vistas!

— Paklau, — lamu apstulbināts, iejautājās Turbins, — saki — kas tur pie Traktiera notiek?

— Ek! — Mišlajevskis atmeta ar roku. — Nekā ne­var sajēgt! Vai zini, cik mēs pie Traktiera bijām? Četr­desmit cilvēku. Atbrauc tā slampa — pulkvedis Ščet- kins un pļerkst (te Mišlajevskis sašķobīja seju, cenzda­mies atdarināt ienīsto pulkvedi Ščetkinu, un sāka runāt pretīgā, smalkā,' svepstošā balsī): «Virsnieku kungi, visa Pilsēta cer uz jums. Attaisnojiet mirstošās krievu pilsētu māmuļas uzticību — ienaidniekam parādoties, pārejiet uzbrukumā, dievs ir ar mums! Pēc sešām stun­dām došu maiņu. Bet patronas lūdzu taupīt…» (Miš­lajevskis turpināja savā parastajā balsī.) Iesēžas ar savu adjutantu mašīnā un prom. Un tumšs kā d…! Sals. Dursta kā ar adatām.

— Ak kungs, nu kas tur īsti var būt? Pie Traktiera taču nevar atrasties Petļura?

— Ta velns viņu zina! Tici vai ne, no rīta gandrīz vai zaudējām prātu. Mēs taču nostājāmies pusnaktī, gaidām maiņu … Nejūtam ne roku, ne kāju. Maiņas nav. Ugunskurus sakurt, protams, nevaram, sādža divu verstu attālumā, līdz Traktierim versts. Nakti rādās: klajumā kaut kas kustas. Liekas — lien… Nu, es do­māju, ko iesāksim… Ko gan? Piesvied šauteni pie pleca, domā — šaut vai nešaut? Kārdinājums liels. Stā­vējām, sakaucāmies kā vilki. Uzkliedz — kāds ķēdē atsaucas. Beidzot ierakos sniegā, izkašņāju ar laidi sev kapu, iesēdos un pūlos neaizmigt: aizmigsi — beigas. Un uz rīta pusi vairs nejaudāju, jūtu — sāku snaust. Zini, kas mani paglāba? Ložmetēji. Gaismai austot,

dzirdu, verstu trīs attālumā sāk bērt. Un, vai zini, ne­gribas celties. Nu, bet tad sāka zvetēt lielgabals. Uz- traušos, katra kāja liekas pudu smaga, un domāju: «Smalki, Petļura klāt.» Savirzījāmies drusku ciešāk kopā, sakliedzāmies. Nolēmām tā: ja kaut kas notiks, saspiedīsimies barā, atšaudīsimies un atkāpsimies uz pilsētu. Ja apšaus — apšaus. Būsim vismaz kopā. Un iedomājies — viss apklusa. No rīta sākām pa trim skriet uz Traktieri sildīties. Zini, kad ieradās maiņa? Šodien pulksten divos dienā. Kādi divsimt junkuri no pirmās vienības. Un, saproti, lieliskā ietērpā — velte­ņos, papahās un ar ložmetēju komandu. Viņus atveda pulkvedis Naijs-Turss.

— A! Mūsējais, mūsējais! — Nikolka iesaucās.

— Pag, vai viņš nav Belgradas huzārs? — iejautā­jās Turbins.

— Jā, jā, huzārs … Saproti, šie skatās uz mums un šausminās: «Sak, mēs domājām, jūsu te kādas divas rotas un ar ložmetējiem; kā tad jūs te stāvējāt?»

Izrādījās, ka tur no ložmetējiem šāvusi banda, savs tūkstotis cilvēku, kas rīta pusē uzkūlusies pie Sereb- rjankas un sākusi uzbrukumu. Par laimi, šie nezinājuši, ka tur ķēde tāda pati kā mūsējā, citādi, padomā vien, visa šī varza ar savu ierašanos varēja pagodināt Pil­sētu. Laime, ka tur vismaz bijuši sakari ar Volinskas Posteni, devuši ziņu, un no turienes kāda baterija šiem uzbērusi šrapneļus, tā nu šiem dūša saplakusi, uzbru­kums pārtraukts, un visa varza aizvilkusies velns zina kurp.

— Bet kas tie varēja būt? Vai tiešām Petļura? Tas taču neticami.

— Ta jods viņus zina. Domāju, tie būs bijuši apkār­tējie zemnieki — Dostojevska svētbilžu nēsātāji… ū-u … kuces bērni!

— Ak dievs!

— Jā, kungi, — Mišlajevskis aizsmacis atsāka, sūk­dams papirosu, — tā nu mūs, lai slavēts dievs, nomai­nīja. Skaitām: trīsdesmit astoņi vīri. Sirds, priecājies: divi nosaluši. Kā prusaki. Bet divus pievācām, tiem noņems kājas …

. — Kā! Nosaluši beigti?

— Un kā tad tu domāji? Viens junkurs un viens

virsnieks. Bet Popeļuhā, turpat pie Traktiera, iznāca vēl jaukāk. Mēs ar podporučiku Krasinu aizlikāmies turp sadabūt ragavas, lai aizvestu nosalušos. Sādžele gluži kā izmirusi — ne dzīvas dvēseles. Beidzot ierau­gām — velkas viens večuks kažokā un ar kūju. Iedo­mājies — paskatījās uz mums un kļuva gaužām prie­cīgs. Es tūliņ nojautu ko nelabu. Kas tie par brīnumiem, prātoju. Ko šitas sasodītais kraķis tā luncinās: «Dē­liņi … dēliņi.. .» Es šim tādā saldenā balsī saku: «Sveiks, vecotēv! Dod žiglāk ragavas!» Bet šis atteic: «Nevaid. Virsnieķeļi visas ragavas aizvāca uz Posteni.» Pametu Krasinam ar aci un prasu: «Virsnieķeļi? Ak šitā gan? Bet kur tad visi jūsu vīrišķi?» Un vecais sper laukā: «Visi aizgājuši pie Petļuras.» Nu? Nu ko tu teiksi? Šis savā aklumā nebija saskatījis, ka mums zem bašlikiem uzpleči, un noturējis mūs par petļuriešiem. Nu, vai zini, tad es vairs neizturēju … Sals … Kļuvu traks aiz dusmām… Sagrābu veci aiz dziesmas tā, ka šis gandrīz vai izlaida garu, un kliedzu: «Aizgājuši pie Petļuras? Es tevi uz vietas nošaušu, tad tu zināsi, ka iet pie Petļuras. Tu man aiziesi uz debesu valstību, maita!» Skaidrs, ka te nu svētajam zemesrūķim, sējē­jam un aizgādnim (Mišlajevskis izgāza drausmīgu lamu vārdu virkni kā akmeņu vezumu) uzreiz atausa gaisma. Šis, protams, krīt pie kājām un brēc: «Vai, jūsu augst- labdzimtība, piedodiet man, vecam vīram, ka es aiz savas muļķības, aiz sava akluma šitā, došu zirgus, tū­liņ došu, tikai atstājiet pie dzīvības!» Un atradās gan zirgi, gan ragavas.

Tā nu, kungi, krēslā mēs nokļuvām Postenī. Kas tur notiek, prātam nav aptverams. Uz sliedēm saskaitīju četras baterijas, stāv neuzstādītas, jo neesot lādiņu. Štābu bez skaita. Neviens, protams, ne velna nezina. Un galvenais — nav kur likt mirušos! Beidzot atradām pārsiešanas punktu, tici vai ne, ar varu uzspiedām līķus tiem, negribēja ņemt pretī: «Vediet uz Pilsētu.» Tur nu mūs sagrāba zvēra niknums. Krasins gribēja nošaut kādu štāba virsnieku. Tas pateica: tie, sak, esot petļu- riešu paņēmieni. Noziedēja. Tikai pie vakara beidzot atradu Ščetkina vagonu. Pirmā klase, elektrība … Un ko domā? Stāv kaut kāds denščiku sugas roklaiža un neļauj iet iekšā. Ko tu neteiksi! «Viņi, sak, atdusējas.

Nevienu nav vēlēts pieņemt.» Nu, kā gāzu ar laidi pa sienu, tūliņ ari visi mūsējie sacēla traci. No visām ku­pejām pabira kā zirņi. Izlien Ščetkins un sāk luncinā- ties: «Ak mans dievs! Nu, saprotams. Tūliņ. Ei, ziņ­neši, kāpostus, konjaku! Tūlīt mēs jūs izvietosim. Pi- ilnīgu atpūtu. Tā ir varonība. Ak, kāds zaudējums, bet ko lai dara — tie ir upuri. Es tā nomocījos…» Un pats jau pa gabalu ož pēc konjaka. A-ā-ā! — Mišlajevskis piepeši nožāvājās, un galva tam nokārās uz krūtīm. Viņš sāka murmināt kā miegā: — Nodaļai ierādīja lopu vagonu ar krāsni… O! Bet man palaimējās. Šis, acīm redzot, bija nolēmis no manis atkratīties pēc tāda jan­dāliņa. «Jūs, poručik, es komandēju uz pilsētu. Uz ģe­nerāļa Kartuzova štābu. Ziņojiet tur!» Aidā! Es uz lo­komotīves … sasalu ragā … Tamāras pils … sīvais …

Papiross izkrita Mišlajevskim no mutes, viņš atgā­zās krēslā un tūliņ sāka krākt.

— Tas tik ir vareni, — apjucis noteica Nikolka.

— Kur Jeļena? — vecākais norūpējies iejautājās. Vitjam jāiedod palags, tu aizved viņu nomazgāties.

Bet Jeļena tobrīd raudāja istabā, kas atradās aiz vir­tuves un kur aiz katūna aizkariem blakus cinkotai van­nai krāsnī liesmoja sausas bērza šķilas. Aizsmakušais virtuves pulkstenis nošķindināja vienpadsmit. Jeļena acu priekšā redzēja Tālbergu nogalinātu. Vilcienam, kas veda naudu, protams, bija sarīkots uzbrukums, kon- vojnieki apkauti, sniegā — asinis un smadzenes. Jeļena sēdēja pustumsā, cauri pairušajam matu vainagam lau­zās liesmu atspīdums, pār vaigiem ritēja asaras. Noga­lināts. Nogalināts

Un te iedžinkstējās smalkas zvana skaņas un piepil­dīja visu dzīvokli. Jeļena — kā viesulis cauri virtuvei, cauri tumšajai bibliotēkai uz ēdamistabu. Ugunis iemir­dzas spožāk. Melnais pulkstenis sāk zvanīt un tikšķēt, uzņem mundru soli.

Taču Nikolka un vecākais brālis pēc pirmā prieka uzliesmojuma ļoti drīz atsala. Un arī prieks bija pa­modies galvenokārt Jeļenas dēļ. Brāļus nelādzīgi ietek­mēja hetmaņa kara ministrijas ķīļveidīgie uzpleči pie Tālberga frenča. Tomēr jau pirms šo uzpleču parādī­šanās, gandrīz jau kopš Jeļenas kāzu dienas, Turbinu dzīves kausā bija radusies kāda plaisa — un svētīgā valgme pa to nemanot aizplūda. Kauss tagad tukšs. Gal­venais iemesls laikam gan bija ģenerālštāba kapteiņa Sergeja Ivanoviča Tālberga divslāņainās acis …

Ek, ek… Lai nu kā, pirmajā slānī pašlaik varēja la­sīt bez grūtībām. Acu virsējā slānī atspoguļojās vien­kāršs cilvēcisks prieks, ko radīja siltums, gaisma, dro­šības izjūta. Toties mazliet dziļāk skaidri samanāms nemiers, ko Tālbergs bija atvedis sev līdzi nupat. Vis­dziļākais slānis, protams, palika apslēpts kā vienmēr. Vismaz Sergeja Ivanoviča stāvs nepauda neko. Josta plata un cieta. Kā balti plankumiņi vienmērīgi spīgu­ļoja abi žetoni — universitātes un akadēmijas. Kalsnais stāvs kā automāts grozījās zem melnā pulksteņa. Tāl­bergs bija stipri nosalis, tomēr visiem labvēlīgi uzsmai­dīja. Un arī šai vēlīgumā bija jaušams nemiers. Ni­kolka, pašņaukājis savu garo degunu, to sajuta pirmais. Vārdus stiepdams, Tālbergs gausi un jautri stāstīja, kā vilcienam, kurš vedis uz provinci naudu un kura ap­sardzība bijusi uzdota viņam, pie Borodjankas, četr­desmit verstis no pilsētas, uzbrukusi dievs zina kāda banda. Jeļena šausmās aizvēra acis un kļāvās pie že­toniem, brāļi atkal izsaucās: «Ko tu saki!» — bet Miš­lajevskis krāca bez atmaņas, rādīdams trīs zelta zobus.

— Kas gan tie varēja būt? Petļurieši?

— Nu, ja tie būtu bijuši petļurieši, — tēvišķīgi un reizē nemierīgi pasmaidījis, atteica Tālbergs, — tad nezin vai es te … hm … ar jums tērzētu. Nezinu, kas. Varbūt dezorganizējušies serdjuki. Ielauzās vagonos, vicināja šautenes un kliedza: «Kas par konvoju?» Es atbildēju: «Serdjuki,» — šie pamīņājās, pamīņājās, tad dzirdu komandu: «Kāpj nost, puiši!» Un visi pazuda. Man liekas, viņi meklēja virsniekus, droši vien bija domājuši, ka apsardze nebūs ukraiņu, bet gan virs­nieku, — Tālbergs izteiksmīgi pablenza uz Nikolkas piedurknes uzšuvi, paskatījās pulkstenī un pēkšņi pie­bilda: — Jeļena, iesim parunāt pāris vārdu…

Jeļena steigšus izgāja vīram līdzi — Tālbergu pusē, guļamistabā, kur pie sienas līdzās gultai uz balti cim­dotas rokas sēdēja vanags, kur maigu gaismu izplatīja zaļā lampa uz Jeļenas rakstāmgalda un uz sarkankoka galdiņa atradās ar bronzas ganu figūrām rotātais pulk­stenis, kas ik pa trim stundām spēlēja gavoti.

Mišlajevska uzmodināšana Nikolkam sagādāja milzu pūles. Pa ceļam poručiks grīļojās, divas reizes ar trok­sni uzgrūdās durvīm un vannā aizmiga. Nikolka uzma­nīja, lai viņš nenoslīkst. Bet vecākais Turbins, pats ne­zinādams, kādēļ, iegāja tumšajā viesistabā, piespieda ausi pie loga un klausījās: atkal tālu, dobji — kā caur vati — un nekaitīgi būkšķēja lielgabali, reti un tālu.

Jeļena ar viegli rūsganajiem matiem pēkšņi bija kļu­vusi vecāka .un neglītāka. Acis sarkanas. Rokas nolai­dusi, viņa skumji klausījās Tālbergā. Bet viņš kā salta štāba kolonna slējās tai pāri un nepielūdzami teica:

— Jeļena, citādi rīkoties nav iespējams.

Tad Jeļena, samierinājusies ar nenovēršamo, sacīja:

— Nu, es jau saprotu. Tev, bez šaubām, taisnība. Pēc dienām piecām sešām, vai ne? «Varbūt tikmēr stā­voklis vēl uzlabosies?

Šis Tālbergam bija grūts mirklis. Un viņš novāca no sejas pat savu mūžīgo, patentēto smaidu. Tā sāka izska­tīties veca, un katrs vaibsts pauda līdz galam izdo­mātu domu. Jeļena … Jeļena. Ak, šī maldīgā, nedrošā cerība . .. Dienas piecas … sešas …

Un Tālbergs teica:

— Jābrauc nekavējoties. Vilciens atiet vienos naktī…

… Pēc pusstundas istabā, kur no sienas lūkojās va­nags, viss bija izpostīts, Uz grīdas čemodāns, un iekšē­jais ūdeni necaurlaidīgais vāks uzsliets stāvus. Jeļena, novājējusi un savaldīga, ar deviņām mutes kaktiņos, klusēdama lika čemodānā kreklus, apakšbikses, pala­gus. Tālbergs, nometies ceļos pie skapja apakšējās at­vilktnes, nopūlējās ap atslēgu.

Un tad … tad istaba likās pretīga kā ikviena telpa, kur valda kravāšanās haoss, un vēl ļaunāk, ja lampai norauts abažūrs. Nekad. Nekad nenoraujiet lampai aba- žūru! Abažūrs ir svētums. Nekad nebēdziet no bries­mām pretī nezināmajam, kā mēdz bēgt žurkas. Snau­diet pie abažūra, lasiet — lai putenis kauc, — gaidiet, kamēr atnāk pie jums.

Taču Tālbergs bēga. Mīņādams kājām papīra strē­meles, viņš izslējās līdzās smagajam, aizsprādzētajam čemodānam, ģērbies savā garajā šinelī, uzlicis melnos, glītos ausu sildītājus, pie cepures hetmaņa kokarde — pelēka ar gaiši zilu —, pie sāniem zobens.

Pilsētas I Pasažieru stacijā uz nomaļām sliedēm jau stāv vilciens — vēl bez lokomotīves, līdzīgs kāpuram bez galvas. Sastāvā deviņi vagoni ar žilbinoši spožu elektrisko apgaismojumu. Ar šo sastāvu vienos naktī ģenerāļa fon Busova štābs dodas prom uz Vāciju. Tāl­bergs tiek ņemts līdzi: Tālbergam atradušies sakari… Hetmaņa ministrija ir muļķīga un banāla operete (Tāl­bergam patika izteikties triviāli, bet spēcīgi) un pats hetmanis tāpat. Vēl jo banālāka tādēļ, ka…

— Saproti (čuksti), vācieši hetmani pamet likteņa varā, un ļoti, ļoti iespējams, ka ienāks Petļura … bet tas, vai zini…

O, Jeļena zināja! Jeļena labi zināja. 1917. gada martā Tālbergs bija pirmais — saprotiet, pirmais, — kurš ieradās karaskolā ar platu sarkanu lentu ap piedurkni. Tas notika pašās pirmajās dienās, kad vēl Pilsētā visi virsnieki, dzirdot vēstis no Pēterburgas, piesarka un nozuda kaut kur tumšajos gaiteņos, lai nekas nebūtu jāklausās. Tālbergs kā pašas revolucionārās kara komi­tejas loceklis arestēja pazīstamo ģenerāli Petrovu. Kad slavenais gads gāja uz beigām un pilsētā jau risinājās daudz brīnumainu un savādu notikumu, un tajā uzra­dās cilvēki, kam trūka zābaķu, bet bija platas bikses, Luras rēgojās zem pelēkajiem zaldātu šineļiem, un šie cilvēki paziņoja, ka nekādā gadījumā no Pilsētas ne­iešot uz fronti, jo tur tiem neesot ko darīt, un tie pa­likšot te, Pilsētā, tad Tālbergs kļuva viegli uzbudināms un sausi pavēstīja, ka tas neesot tas, kas vajadzīgs, bet gan banāla operete. Un izrādījās, ka viņam zināmā mērā taisnība: patiesi iznāca operete, tikai nevis pa­rasta, bet gaužām asiņaina. Vīrus platajās biksēs viens un divi no Pilsētas izdzina pelēki, izkliedēti pulki, at­nākuši cauri mežiem no līdzenuma, kas stiepās Maska­vas virzienā. Tālbergs apgalvoja, ka platbiksaiņi esot avantūristi, kam saknes Maskavā, un šīs saknes esot boļševistiskas.

Bet reiz martā Pilsētā pelēkām rindām iesoļoja vā­cieši, un galvās tiem bija rūsganas metāla bļodas, kas tos pasargāja no šrapneļu lodēm, bet huzāriem bija pinkainas cepures, un tie jāja tādos zirgos, ka Tālbergs paskatījies uzreiz saprata, kur meklējamas saknes. Pēc vairākiem spēcīgiem vācu lielgabalu triecieniem Pilsē­tas tuvumā maskavieši pazuda kaut kur aiz zilajiem mežiem ēst sprāgoņas, bet vāciešiem nopakaļ atkal at­vilkās platbiksaiņi. Tas bija liels pārsteigums. Tālbergs apjucis smaidīja, bet ne no kā nebaidījās, jo platbik­saiņi pie vāciešiem izturējās pavisam klusu, nevienu nogalināt neuzdrīkstējās un arī paši staigāja pa ielām gluži piesardzīgi un izskatījās pēc bikliem ciemiņiem. Tālbergs sacīja, ka tiem neesot sakņu, un pāris mēnešu nedienēja nekur. Nikolka Turbins reiz, iegājis Tālberga istabā, pasmaidīja. Tālbergs sēdēja, rakstīja kaut kā­dus gramatikas vingrinājumus uz lielas papīra lapas, un viņam priekšā atradās plāna, uz lēta papīra iespiesta grāmatele:

«Ignatijs Perpillo — Ukraiņu gramatika».

Astoņpadsmitā gada aprīlī, ap lieldienām, cirkā jautri dūca matētās elektrisko lampu bumbas — un cirks līdz pat kupolam bija bāztin piebāzts ar cilvē­kiem. Arēnā kā līksma, kareivīga statuja stāvēja Tāl­bergs un skaitīja rokas — platbiksaiņiem beigas, Uk­raina būs, bet tā būs «hetmaniska» — tika vēlēts «Vis- ukrainas hetmanis».

— Mēs esam norobežoti no Maskavas asiņainās ope­retes, — Tālbergs apgalvoja un mājās uz veco jauko tapešu fona dižojās dīvainajā hetmaņa virsnieku un ;, formā. Pulkstenis nicīgi sprauslāja: tuk-tak; un no kausa aizplūda valgme. Nikolkam un Aleksejam ne­bija ar Tālbergu ko runāt. Turklāt to darīt būtu ļoti grūti, jo Tālbergu katra saruna par politiku gauži kai­tināja, it īpaši tad, kad Nikolka pavisam netaktiski uz­sāka: «Bet kā tad tu, Serjoža, sacīji martā…» Tāl- bergam tūliņ kļuva redzami retie, bet lielie un baltie augšzobi, acīs iedegās dzeltenas dzirkstelītes, un viņš sāka uztraukties. Tādā kārtā sarunas pašas par sevi iz­gāja no modes.

Jā, operete … Jeļena zināja, ko nozīmē šis vārds Baltijas vācieša apaļīgajās lūpās. Bet tagad operete kļuva draudīga — un ne vairs platbikšiem, ne maska­viešiem, ne kaut kādam Ivanam Ivanovičam, bet drau­dīga pašam Sergejam Ivanovičam Tālbergam. Katram cilvēkam ir sava zvaigzne, un ne velti viduslaikos galma astrologi sastādīja horoskopus un pareģoja nā­kotni. Ak, cik viņi bija gudril Un, lūk, Sergejam Iva­novičam Tālbergam bija nekur nederīga, nelaimīga zvaigzne. Tālbergam klātos labi, ja viss ritētu gludi, ja notikumu gaitai būtu skaidrs virziens, bet šai laikā notikumiem Pilsētā nebija skaidra virziena, tie svai­dījās dīvainos līčločos, un Sergejs Ivanovičs velti pū­lējās uzminēt, kas notiks. Viņam tas nebija izdevies. Vēl tālu, simt piecdesmit vai visas divsimt verstis no Pilsētas, uz sliedēm stāvēja spoži apgaismots salonva- gons. Tajā kā zirnis pākstī gozējās gludi skūts vīrs, diktēdams pavēles saviem rakstvežiem un adjutantiem. Posts Tālbergam, ja šis vīrs ieradīsies Pilsētā, bet tas var notikt. Posts. Visiem zināms laikraksta «Ziņas» nu­murs, tāpat arī kapteiņa Tālberga vārds — viņš vadīja hetmaņa vēlēšanas. Avīzē ir raksts, kas pieder Sergeja Ivanoviča spalvai, bet rakstā vārdi:

Petļura ir avantūrists, kas ar savu opereti draud iz­postīt zemi…

— Tu pati saproti, Jeļena, es nevaru ņemt tevi līdzi nezināmās klejotāja gaitās. Vai nav tiesa?

Jeļena neteica ne vārda, jo bija lepna.

— Domāju, ka man bez kavēkļiem izdosies caur Ru­māniju nokļūt Krimā un pēc tam Donā. Fon Busovs ap­solīja man palīdzēt. Mani augstu vērtē. Vācu okupācija pārvērtusies operetē. Vācieši jau aiziet. (Čukstus.ļ Pēc maniem apsvērumiem, drīz sabruks arī Petļura. īstais spēks nāk no Donas. Un tu zini, es taču nemaz nedrīkstu nebūt tur, kad formējas armija, kas aizstāv taisnību un kārtību. Nebūt tur — tas nozīmē sagandēt karjeru, tu taču zini, ka Deņikins bija manas divīzijas komandieris. Esmu pārliecināts, ka nepaies pat trīs mēneši, nu, vis­vēlākais, maijā mēs ienāksim Pilsētā. Nemaz nebaidies. Tevi noteikti neviens neaiztiks, nu, bet visļaunākajā gadījumā — tev taču ir pase ar tavu meitas uzvārdu. Piekodināšu Aleksejam, lai neļauj tev nodarīt pāri.

Je|ena atjēdzās.

— Pagaidi, — viņa teica, — brāļi taču tūliņ jābrī­dina, ka vācieši mūs nodod.

Tālbergs tumši piesarka.

— Protams, protams, es katrā ziņā … Vai arī pasaki viņiem pati. Kaut gan tam būtībā nav sevišķas nozī­mes.

Jeļenai uzvilnīja dīvaina izjūta, taču nodoties pār­domām nebija laika: Tālbergs jau skūpstīja sievu, un bija mirklis, kad viņa divslāņainajās acīs atspoguļojās vienīgi maigums. Jeļena neizturēja un iešņukstējās,.to­mēr klusi klusītiņām — viņa bija stipra sieviete, kā tas piederējās Annas Vladimirovnas meitai. Tad sekoja at­vadīšanās no brāļiem viesistabā. Bronzas lampā uzlies­moja sārta gaisma un piepildīja visu telpas stūri. Pia- nīns rādīja piemīlīgus, baltus zobus un «Fausta» parti­tūras lappusi, kur melnie nošu kāsīši virknējās blīvā tumšā plūsmā un raibi tērptais rudbārdis Valentīns dzied:

Par māsu tevim lūdzos es,

Saudzē tu viņu, jel saudzē!

Tai sargātājs esi!

Pat Tālbergam, kuram nebija raksturīgas sentimentā­las izjūtas, no šī mirkļa prātā palika gan melnie akordi, gan mūžīgā Fausta apspūrušās lappuses. Ek, ek… Tāl­bergam vairs nebūs lemts dzirdēt kavatīnas par vis­spēcīgo dievu, nebūs lemts klausīties, kā Jeļena spēlē Šervinskim pavadījumu. Un tomēr, kad Turbinu un Tāl- berga vairs pasaulē nebūs, atkal ieskanēsies stīgas un uz skatuves iznāks raibi tērptais Valentīns, ložās vēdīs smaržas, un mājās pavadījumu spēlēs gaismas ieskautas sievietes, jo pār Faustu, tāpat kā pār Sārdamas Nam­dari, nāvei nav varas.

Tālbergs visu pasacīja, stāvēdams turpat pie pianīna. Brāļi pieklājīgi klusēja, cenzdamies nesaraukt uzacis. Jaunākais aiz lepnuma, vecākais tādēļ, ka bija gļēvulis. Tālberga balss iedrebējās.

— Sargājiet Jeļenu, — Tālberga acu virsējais slānis pauda lūgumu un raizes. Viņš sastomījās, apjucis pa­skatījās kabatas pulkstenī un tramīgi noteica: — Jāiet.

Jeļena pievilka vīru aiz kakla sev klāt, steigšus iešķībi pārmeta viņam krustu un noskūpstīja. Tālbergs iebadīja abiem brāļiem ar melno, apcirpto ūsu sariem. Pārbaudīdams kabatas portfeli, viņš bažīgi pāršķirstīja dokumentu žūksnīti, šaurākajā nodalījumā pārskaitīja ukraiņu papīriņus un vācu markas un smaidīdams, sa­springti smaidīdams un. atskatīdamies, devās laukā. Dzin … dzin … priekšnamā iedegās griestu lampa, tad kāpnēs nobūkšķēja čemodāns. Jeļena pārliecās pāri margām un pēdējo reizi ieraudzīja bašlika, smailo galu.

Pulksten vienos naktī tumsā tīto tukšu preču vagonu kapsētā no piektā ceļa atgāja bruņu vilciens, pelēks kā krupis, un mežonīgi kauca, tūliņ uzņemdams lielu, dār­došu ātrumu un izgrūzdams no velkmes caurumiem sar­kanu versmi. Tas noskrēja astoņas verstis septiņās mi­nūtēs, nonāca Volinskas Postenī, ar rēkoņu, klaudzoņu, dārdoņu, lukturiem zibot, ātrumu nesamazinādams, pa lēkājošām pārmijām nogriezās sāņus no galvenās līni­jas un, modinādams neskaidras cerības un lepnumu pār- salušajos junkuros un virsniekos, kas, čokurā sarāvu­šies, nīka lopu vagonos un ķēdēs pie paša Posteņa, droši, ne no viena nebaidīdamies, pazuda Vācijas robe­žas virzienā. Desmit minūtes vēlāk tam pakaļ cauri Pos­tenim aizjoņoja pasažieru vilciens ar milzīgu lokomo­tīvi, mirdzinādams desmitiem logu. Platformās pazi­bēja masīvi, stabiem līdzīgi, līdz acīm satuntuļoti vācu sargkareivju stāvi, pazibēja viņu platie, melnie durkļi. Pārmijnieki, saltumā cīnīdamies pēc elpas, redzēja, kā garie Pulmana vagoni sliežu salaidumos svaidījās, logi meta uz pārmijniekiem gaismas kūļus. Tad viss pa­zuda — un junkuru sirdis pildījās ar skaudību, niknumu unnemieru.

U … s-s-salašņas! … — kaut kur pie pārmijām no- elsās vējš, un lopu vagoniem uzklupa svilinošs putenis. Posteni šai naktī pilnīgi ieputināja.

Bet trešajā vagonā no lokomotīves, kupejā ar sēdek­ļiem svītrotos pārvalkos, pieklājīgi un iztapīgi smaidī­dams, iepretī vācu leitnantam sēdēja Tālbergs un ru­nāja vāciski.

— O, ja, — laiku pa laikam novilka resnais leitnants un košļāja cigāru.

Kad leitnants aizmiga, durvis uz visām kupejām tika aizvērtas un siltajā un žilbinoši gaišajā vagonā kļuva dzirdama monotonā riteņu klaboņa, Tālbergs izgāja gaitenī, atbīdīja bālgano aizkaru ar caurspīdīgajiem burtiem «D. — R. dz. c.» un ilgi skatījās tumsā. Tur juku jukām lēkāja dzirksteles, virpuļoja sniegs, bet lokomo­tīve rāva vilcienu uz priekšu un arvien iekaucās tik draudīgi, tik nejauki, ka pat Tālbergu pārņēma satrau­kums.

Šajā nakts stundā apakšstāvā, namīpašnieka inženiera Vasilija Ivanoviča Lisoviča dzīvoklī, valdīja pilnīgs klusums, un to lāgiem iztraucēja vienīgi pele mazajā ēdamistabā. Pele bufetē uzmācīgi un lietišķi grauza un grauza vecu siera garoziņu, lādēdama inženiera lau­lātās draudzenes Vandas Mihailovnas skopulību. No­lādētā. Kaulainā un greizsirdīgā Vanda gulēja ciešā miegā vēsā un drēgnā dzīvokļa tumšajā guļamistabiņā. Pats inženieris turpretī bija nomodā un atradās savā mēbelēm pieblīvētajā, grāmatām piebāztajā un tieši tā­dēļ ārkārtīgi mājīgajā kabinetiņā ar aizvilktiem logu aizkariem. Stāvlampa, veidota kā ēģiptiešu princese, kas slēpās zem zaļa, ziediem rotāta kupola, piešķīra visai istabai maigu un noslēpumainu pievilcību, un no­slēpumains šķita arī pats inženieris dziļajā ādas krēslā. Nedrošo laiku noslēpumainība un divdabība vispirms izpaudās apstāklī, ka cilvēks krēslā nemaz nebija Vasi- lijs Ivanovičs Lisovičs, bet gan Vasilisa… Pareizāk sakot, viņš pats gan sevi dēvēja par Lisoviču, daudzi cilvēki, ar kuriem viņam bija saskare, uzrunāja viņu par Vasiliju Ivanoviču, taču vienīgi sastopot vaigu vaigā. Toties aiz muguras, runājot trešajā personā, ne­viens inženieri nedēvēja citādi kā par Vasilisu. Šis pa­radums ieviesās tādēļ, ka namīpašnieks kopš 1918. gada janvāra, kad pilsētā acīm redzami sāka risināties dī­vaini notikumi, sagrozīja savu skaidro parakstu un bailēs no kaut kādas atbildības nākotnē nepārprotamā «V. Lisovičs» vietā anketās, izziņās, apliecībās, orderos un kartītēs sāka rakstīt «Vas. Lis.».

Nikolka astoņpadsmitā gada astoņpadsmitajā jan­vārī, saņēmis no Vasilija Ivanoviča cukura kartīti, uz Kreščatika cukura vietā saņēma briesmīgu belzienu ar akmeni mugurā un divas dienas spļāva asinis. (Šāviņš plīsa tieši virs cukura gaidītāju rindas, kurā stāvēja bezbailīgi cilvēki.) Pārnācis mājās, turēdamies pie sienām un mezdamies sejā zaļš, Nikolka, lai nesabie- dētu Jeļenu, tomēr pasmaidīja, izraibināja visu mazgā­jamo bļodu ar asiņainiem spļaudekļiem un uz Jeļenas saucienu:

— Ak dievs! Kas tad tas?! — atbildēja:

— Tas ir Vasilisas cukurs, velns viņu rāvis! — un tad kļuva gluži balts un nogāzās uz sāniem. Nikolka pēc divām dienām piecēlās, bet Vasilija Ivanoviča Liso- viča vairs nebija. Sākumā visi trīspadsmitā nama iemīt­nieki, bet pēc tam visa pilsēta sāka inženieri dēvēt par Vasilisu, un vienīgi sievišķīgā vārda īpašnieks pats stā­dījās priekšā: nama komitejas priekšsēdētājs Lisovičs.

Pārliecinājies, ka uz ielas kļuvis pavisam kluss, ari retumis vairs nečirkst kamanu slieces, uzmanīgi ieklau­sījies šņākuļošanā, kas skanēja no sievas guļamistabas, Vasilisa izgāja priekšnamā, rūpīgi pārbaudīja atslēgas, bultu, ķēdi un āķi un atgriezās mazajā kabinetā. No sava masīvā galda atvilktnes viņš izņēma četras spožas saspraužamās adatas. Tad uz pirkstgaliem izgāja kaut kur tumsā un atgriezās ar palagu un pledu. Ieklausījās vēlreiz un pielika pat pirkstu pie lūpām. Novilka svār­kus, atrotīja piedurknes, paņēma no plaukta līmes po­diņu, rūpīgi saritinātu tapešu gabalu un šķēres. Tad pie- plaka pie loga un, pielicis plaukstu virs acīm, pavēroja ielu. L'ogu pa kreisi viņš līdz pusei aizklāja ar palagu, logu pa labi — ar pledu, piestiprinādams tos ar sprau- žamadatām. Rūpīgi sakārtoja, lai nepaliek spraugas. Paņēma krēslu, pakāpās uz tā, sataustīja kaut ko uz plaukta virs augšējās grāmatu rindas, novilka ar nazi pa tapetēm vertikālu svītru uz leju, tad taisnā leņķī uz sāniem, pabāza nazi zem izgriezuma un atvēra glītu, mazu slēptuvīti divu ķieģeļu lielumā, paša iekārtotu pagājušajā naktī. Durtiņas — plānu cinka plātni — viņš pabīdīja sāņus, nokāpa no krēsla, bailīgi pablenza uz logiem, aptaustīja palagu. No apakšējās ar divkārtēju, šķindošu atslēgas pagriezienu atvērtās atvilktnes dziļu­miem dieva pasaulē raudzījās krusteniski rūpīgi pār­siets un aizzīmogots sainītis avīžu papīrā. Vasilisa ap­bedīja to slēptuvē un durtiņas aizvēra. Uz galda sarka­nās vadmalas viņš ilgi pielāgoja un grieza tapešu strē­meles, līdz izdevās, kā vajag. Apziestas ar klīsteri, tas nogūla izgriezumā tik glīti, ka prieks; puse ziedu puš­ķīša pie puses, kvadrātiņš pie kvadrātiņa. Kad inženie­ris nokāpa no krēsla, viņš pārliecinājās, ka uz sienas nav ne mazāko slēptuves pazīmju. Vasilisa pacilātībā saberzēja plaukstas, tūliņ saburzīja un sadedzināja krās­niņā tapešu paliekas, izrušināja pelnus un noglabāja līmi.

Uz tumšās, tukšās ielas pelēks, noskrandis, vilkam līdzīgs radījums klusu nošļūca no akācijas zara, kurā pusstundu bija sēdējis, mocīdamies salā, bet pa node­vīgu spraugu virs palaga augšmalas kāri vērodams darbā inženieri, kurš bija piesaucis nelaimi tieši ar šo palagu pie zaļi iegaismotā loga. Atsperīgi nolēcis ku­penā, radījums devās pa ielu uz augšu un tālāk savā vilka gaitā nozuda šķērsielās, un putenis, tumsa un ku­penas aprija to un noslaucīja visas pēdas.

Nakts. Vasilisa sēž krēslā. Zaļajā ēnā viņš izskatās tieši pēc Tarasa Buļbas. Kuplas, nokarenas ūsas — pie joda, kas par Vasilisu! — tas ir vīrs. Atvilktnēs liegi nočabēja, un Vasilisam priekšā uz sarkanās vadmalas sagūla iegarenu papīriņu žūkšņi — zaļas blēžu kārtis:

Valsts mantnīcas naudas zīme

50 rubļi līdzvērtīga kredītbiļetēm.

Uz katras blēžu kārts attēlots zemnieks ar nokare­nām ūsām, bruņojies ar lāpstu, un zemniece ar sirpi. Otrā pusē ovālā ielokā tā paša zemnieka un zemnie­ces sejas, palielinātas, iesarkanā krāsā. Arī tur ūsas uz leju, pēc ukraiņu paražas. Un tam visam pāri brīdinošs uzraksts:

Par viltošanu cietumsods;

un pārliecinošs paraksts: Valsts mantnīcas direktors Ļebedjs-Jurčiks. Jātnieku ierindas priekšā vara zirgā sēdošais Alek­sandrs II ar izpūrušu čuguna vaigu bārdu nikni šķielēja uz Ļebedja-Jurčika mākslas darbu un maigi uz princesi lampu. No sienas uz šiem papīriņiem ar šausmām no­raudzījās ierēdnis ar Staņislava ordeni kaklā — eļļā gleznots Vasilisas sencis. Zaļajā gaismā maigi vizēja Gončarova un Dostojevska sējumu muguriņas un varenā ierindā kā gvardes jātnieki lepojās zeltaini melnie Brokhauza-Efrona sējumi. Mājīgi.

Piecprocentīgais droši noglabāts slēptuvē zem tape­tēm. Turpat arī piecpadsmit «katrīnas», deviņi «pēteri», desmit «nikolaji pirmie», trīs briljanta gredzeni, broša, Anna un divi Staņislavi.

Slēptuvē Nr. 2 — divdesmit «katrīnas», desmit «pē­teri», divdesmit piecas sudraba karotes, zelta pulkste­nis ar ķēdi, trīs etvijas («Dārgajam kolēģim», kaut gan Vasilisa nemaz nesmēķēja), piecdesmit zelta desmit­nieki, sālstrauciņi, kārba ar sudraba galdapiederumiem sešām personām un sudraba sietiņš (liela slēptuve mal­kas šķūnī, divi soļi no durvīm uz priekšu, soli pa kreisi, soli no krīta atzīmes uz sienas baļķa. Viss Einemovska cepumu kastēs, vaskadrānā ievīstīts, šuves nodarvotas, divu aršīnu dziļumā.).

Trešā slēptuve bēniņos, divas ceturtdaļas ass no skur­steņa uz ziemeļaustrumiem mālos zem sijas, — cukura stangas, simt .astoņdesmit trīs zelta desmitnieki, pro­centu vērtspapīri par divdesmit pieciem tūkstošiem.

Ļebedjs-Jurčiks domāts kārtējiem izdevumiem.

Vasilisa pameta skatienu apkārt, kā mēdza darīt ar­vien, kad skaitīja naudu, un sāka ar siekalām slapināt blēžu kārtis. Viņa seja kļuva dievišķi apgarota. Tad pēkšņi Vasilisa nobāla.

— Viltojums, viltojums, — viņš nikni ieņurdējās, grozīdams galvu, — tavu nelaimi! Ko nu?

Vasilisas gaišzilās acis kļuva nāvīgi skumjas. Tre­šajā desmitā — viens. Ceturtajā desmitā — divi, ses­tajā — divi, devītajā — trīs papīriņi pēc kārtas nepār­protami tādi, par kuriem Ļebedjs-Jurčiks piedraud ar cietumu. Pavisam simt trīspadsmit papīriņi un, skatie­ties, lūdzami, astoņi ar skaidrām viltojuma pazīmēm. Zemnieks tāds kā drūms, bet tam jābūt priecīgam, uz kūļa nav noslēpumaino, drošo zīmju — apgriezta ko­mata un divu punktu, un arī papīrs labāks nekā Ļebed- jam. Vasilisa skatās pret gaismu, un Ļebedjs spīd cauri no pretējās puses kā skaidram viltojumam.

— Rītvakar važonim vienu, — Vasilisa pats ar sevi sarunājās, — jābrauc šā vai tā, un citus, protams, uz tirgu.

Viņš rūpīgi nolika sāņus viltotās naudas zīmes, kas

izdodamas važonim un tirgū, bet žūksni noglabāja aiz šķindošās atslēgas. Sarāvās. Virs viņa galvas pār gries­tiem aizdipēja soļi, un kapa klusumā ielauzās smiekli un neskaidras balsis. Vasilisa teica Aleksandram II:

— Redziet paši: nekad nav miera …

Augšā iestājās klusums. Vasilisa nožāvājās, nobrau­cīja ūsu grīstes, noņēma no logiem pledu un palagu un iededza mazu lampiņu viesistabā, kur blāvi spīdēja gra­mofona taure. Pēc desmit minūtēm dzīvoklis iegrima pilnīgā tumsā. Vasilisa gulēja līdzās sievai drēgnajā guļamistabiņā. Oda pēc pelēm, pēc pelējuma un īdzīgas, miegainas garlaicības. Un, rau, pa sapņiem zirgā atjāja Ļebedjs-Jurčiks un sazin kādi Tušinas Zagļi ar mūķīze­riem atvēra slēptuvi. Kāršu sirds kalps uzkāpa uz krēsla, iespļāva Vasilisam ūsās un izšāva tiešā tēmējumā. Auk­stiem sviedriem klāts, Vasilisa iebrēkdamies pietrūkās un vispirms izdzirda peli, kas ar visu saimi nopūlējās ēdamistabā ap sausiņu maišeli, un tikai tad cauri gries­tiem un paklājiem dīvaini maigas ģitāras skaņas un smieklus…

Virs griestiem iedziedājās neparasti spēcīga un kaisla balss, un ģitāra uzsāka maršu.

— Vienīgais glābiņš — uzteikt dzīvokli, — Vasilisa palagos sagrozījās, — tas taču par traku. Nav miera ne dienu, ne nakti.

Rau, gvardes jaunkuri Soļo un dzied!

— Kaut gan, ja gadās šā vai tā, tomēr .., Tiešām gan, laiki tagad briesmīgi. Ej nu sazini, ko dzīvoklī ielaidīsi, bet šitie ir virsnieki, tomēr aizstāvība nebaltā stundā … Prom! — Vasilisa uzkliedza negantajai pelei. Ģitāra skan … skan … skan …

*

Ēdamistabas lustrā četras ugunis. Zili dūmi pland kā karogi. Iedzeltenie aizkari cieši aizsedz stikloto ve­randu. Pulksteņus nedzird. Uz baltā galdauta svaigi siltumnīcas rožu pušķi, trīs degvīna un tievās vācu balt­vīna pudeles. Slīpētas glāzes, āboli vāzēs ar mirdzošām šķautnēm, citrona šķēlītes, drupatas, drupatas, tēja …

Atzveltnes krēslā saņurcīta humoristiskās avīzes «Velna Pipardoze» lapa. Galvās šūpojas migla, brīžiem tā noved brīnišķajā nepamatota prieka salā, brīžiem iegrūž neskaidra nemiera bezdibenī. Miglā rēgojas ne­kautrīgi vārdi:

Ar pliku profilu ezim virsū sēsties nevar!

— Skat, kur jautrs, maita … Bet lielgabali apklusuši. As-prā-tīgi, velns lai parauj! Degvīns, degvīns un migla. Tram-ta-ta-tam! Ģitāra.

Nav arbūzs ziepēs jācepina, Sev uzvaru gūt jeņķi zina.

Kaut kur aiz dūmu mākoņa iesmejas Mišlajevskis. Viņš ir piedzēries.

Breitmans jauki jokot protas, Bet kur tad senegafu rotas?

— Kur gan? Patiešām? Kur tās ir? — apskurbušais Mišlajevskis uzstāj.

Aitai jēriņš atskrien sīks, Par prezidentu Rodzjanko tiks.

— Viņiem, pagāniem, ir ķēriens, to nevar noliegt!

Jeļena, kurai pēc Tālberga aizbraukšanas nav bijis

laika atjēgties … no baltā vīna smeldze nepāriet, tikai kļūst trulāka, Jeļena sēž goda vietā, galda galā atzvel­tnes krēslā. Viņai pretī Mišlajevskis, izpūris, balts, ģēr­bies halātā, seja tam plankumos no izdzertā degvīna un drausmīga pārguruma. Acis apsarkušas — no aukstuma, pārdzīvotajām šausmām, degvīna un niknuma. Galda vienā malā sēž Aleksejs un Nikolka, otra — Leonīds Jurjevičs Šervinskis, bijušais leibgvardes ulānu pulka poručiks, bet tagad kņaza Belorukova štāba adjutants, un viņam blakus artilēristu podporučiks Fjodors Niko- lajevičs Stepanovs, Aleksandra ģimnāzijas laikos iesaukts par Karūsu.

Mazais, plecīgais un patiešām karūsai ārkārtīgi līdzī­gais Karūsa bija saticies ar Šervinski pie pašām Tur­binu parādes durvīm minūtes divdesmit pēc Tālberga aizbraukšanas. Izrādījās, ka abiem līdzi pudeles. Šer- vinskim tīstoklī četras pudeles baltā vīna, Karūsam — divas degvīna. Bez tam Šervinskis nesa milzīgu puķu pušķi, cieši iesaiņotu trīs kārtās papīra, — tās, protams, bija rozes Jeļenai Vasiļjevnai. Karūsa turpat pie pa­rādes durvīm pavēstīja jaunumu: viņam ir uzpleči ar zeltītiem lielgabaliem, — pacietības vairs nav, visiem jāiet karot, jo no mācībām universitātē tikpat ne velna nesanāk, bet, ja pilsētā atvilksies Petļura, tad nesanāks ne tik. Jāiet visiem — un artilēristiem noteikti mortīru divizionā. Komandieris — pulkvedis Mališevs, divizions lielisks, un turklāt to sauc tieši par studentu divizionu. Karūsa bija izmisis, ka Mišlajevskis iestājies tajā muļ­ķīgajā družīnā. Stulbums. Gribēja būt varonis, aizskrēja. Un kur viņš ir tagad, velns viņu zina. Varbūt tepat pie pilsētas kritis.

Bet Mišlajevskis atradās tepat augšā. Zeltmate Je­ļena guļamistabas pustumsā pie ovālā spoguļa sudraba lapu ietvarā ātri mazliet nopūderēja sejjb. un izgāja sa­ņemt rozes. Ur-rā! Visi atkal kopā. Karūsas zeltītie liel­gabali uz saņurcītajiem uzplečiem nebija itin nekas pret Šervinska bālganajiem kavalērista uzplečiem un zila­jām, izgludinātajām jātnieku biksēm. Mazā Šervinska nekaunīgajās acīs kā bumbiņas sāka lēkāt prieks, dzir­dot ziņu par Tālberga nozušanu. Mazais ulāns uzreiz juta, ka balss viņam kļuvusi tik skanīga kā vēl nekad, un rožainā viesistaba piepildījās ar patiešām neval­dāmu skaņu brāzmu, Šervinskis dziedāja epitalāmiju dievam Himenejam — un kā viņš dziedāja! Jā, laikam gan pasaulē viss ir nieks, izņemot tādu balsi kā Šer- vinskim. Tagad, protams, ir štābi, šis muļķīgais karš, boļševiki un Petļura, un pienākums, bet vēlāk, kad viss nomierināsies, viņš pametīs karadienestu, kaut gan vi­ņam Pēterburgā ir sakari, jūs zināt, kādi viņam sa­kari — o-ho-ho… un uz skatuvi. Viņš dziedās La Scala operā un Maskavas Lielajā teātrī, kad boļševiki būs pa­kārti Maskavas Teātra laukumā pie laternu stabiem. Žmerinkā viņā iemīlējās grāfiene Lendrikova, jo viņš, dziedot epitalāmiju, fa vietā paņēma la un turēja to

piecas taktis. Pateicis — piecas, Šervinskis pats mazliet pielieca galvu un mulsi paskatījās apkārt, it kā to būtu pavēstījis kāds cits, nevis viņš.

— Tā gan, veselas piecas. Nu labi, ejam vakariņās.

Un, rau, karogi, dūmi…

— Bet kur paliek senegaliešu rotas? Atbildi, štābi- niek, atbildi! Ļenočka, dzer vīnu, mīļumiņ, dzer! Viss būs labi. Aizbraukdams viņš rīkojies pavisam prātīgi. Aizkļūs uz Donu un atnāks šurp ar Deņikina armiju.

— Būs! — Šervinskis noskaldīja. — Būs! Atļaujiet paziņot svarīgu jaunumu: es pats šodien Kreščatikā re­dzēju serbu vietraudžus, un parīt vai, vēlākais, aizpa­rīt Pilsētā ieradīsies divi serbu pulki.

— Paklau — vai tas tiesa?

Šervinskis kļuva sarkans.

— Hm, dīvaini gan. Ja es teicu, ka pats redzēju, tad man šis jautājums šķiet lieks.

— Divi pu-ulki… kas gan ir divi pulki…

— Labi, godātie, vai jums tādā gadījumā nelabpatiktu paklausīties. Pats kņazs man šodien teica, ka Odesas ostā jau tiek izkrauts transports: ieradušies grieķi un divas divīzijas senegaliešu. Mums jānoturas tikai ne­dēļu — un mēs varēsim vāciešiem uzspļaut.

— Nodevēji!

— Nu, ja tas tiesa, tad Petļura būtu jānogrābj un jā­pakar! Nudien jāpakar!

— Nošaušu pats ar savu roku.

— Vēl pa malciņam. Uz jūsu veselību, virsnieku kungi!

Pēkšņi viss ietinās miglā. Migla, kungi. Nikolka, iz­dzēris trīs glāzes, skrēja uz savu istabu pēc kabatas la­kata un priekšnamā (kad neviens neredz, cilvēks var būt tas, kas viņš ir) pieklupa pie pakaramā. Šervinska līkais zobens ar zeltā mirdzošo rokturi. To viņam esot dāvinājis persiešu princis. Damaskas asmens. Princis to viņam nav dāvinājis, arī asmens nav no Damaskas, to­mēr — tiesa kas tiesa — zobens ir skaists un dārgs. Siksnā pakārts drūms mauzeris makstī, Karūsas «stei- jers» ar oksidētu stobru. Nikolka pieplaka pie maksts aukstā koka, ar pirkstiem aizskāra mauzera plēsonīgo degunu un satraukumā gandrīz sāka raudāt. Gribējās tūliņ, šai pašā mirklī, mesties kaujā tur, sniega klaju­mos aiz Posteņa. Bija taču kauns! Neveikli… Te deg­vīns un siltums, tur — tumsa, vētra, putenis, salā stingst junkuri, Ko gan viņi domā tur, štābos? Ē, družīna vēl nav izveidota, studenti nav apmācīti, bet senegaliešu kā nav, tā nav, droši vien tie ir melni kā zābaku stulmi… Bet, pie joda, viņi taču te nosals? Viņi pie­raduši pie karsta klimata?

— Es to jūsu hetmani, — kliedza vecākais Turbins,

— pakārtu pirmo! Pusgadu viņš par mums visiem ņir­gājies. Kurš aizliedza formēt krievu armiju? Hetmanis. Bet tagad, kad runcis nogrābts aiz astes, nu sākas krievu armijas formēšana? Ienaidnieks pie vārtiem, bet šie vāc družīnas, štābus? Pielūkojiet vien, pielūkojiet!

— Tu cel paniku, — aukstasinīgi noteica Karūsa.

Turbins kļuva nikns.

— Es? Paniku? Jūs vienkārši negribat mani saprast. Nenāk ne prātā celt paniku, bet es gribu izgāzt visu, kas sakrājies uz sirds. Paniku? Vari būt mierīgs. Esmu jau izlēmis, rītu pat iešu uz to tavu divizionu un, ja Mališevs mani neņems par ārstu, pieteikšos par vien­kāršu ierindnieku. Tas viss man apriebies! Kādu pa­niku, — te viņam rīklē iesprūda gurķa kumoss, viņš sāka neganti klepot un rīstīties, un Nikolka viņam bun­goja pa muguru.

— Pareizi! — Karūsa apstiprināja, uzsizdams pa galdu. — Kāda velna pēc ierindniekos, iekārtosim par ārstu!

— Rīt spersimies prom visi kopā, — murmināja pie­dzērušais Mišlajevskis, — visi kopā. Visa imperatora Aleksandra ģimnāzija. Urā!

— Maita viņš ir, — Turbins, naida pilns, turpināja,

— viņš pats taču nemaz neprot šo valodu! Vai ne? Aiz­vakar es jautāju tam blēdim dakterim Kurickim, viņš, vai zināt, kopš pērnā gada novembra vairs neprot krie­viski runāt. Senāk bija Kurickis, bet nu kļuvis par Ku- ricjki… Es tad nu šim pajautāju, kā ukrainiski ir «run­cis». Viņš man atbild. Es prasu: «Un kā būs «valis»?» [1]bet šis apstājas, izbola acis un klusē. Vēl šodien ar mani nesasveicinās.

Nikolka sāka skaļi smieties un teica:

— Vārda «valis» viņiem nevar būt, jo Ukrainā vaļu nav, bet Krievijā visa kā atlikām. Vaļi dzīvo Baltajā jūrā …

— Mobilizācija, — Turbins dzēlīgi atsāka, — žēl, ka jūs neredzējāt, kas vakar notika iecirkņos. Visi valū­tas spekulanti trīs dienas pirms pavēles zināja, ka būs mobilizācija. Jauki? Un visiem piemetās bruka, visiem skarta labās plaušas galotne, bet, kam galotne vesela, tas vienkārši pazudis, iekritis kā akā. Nu, bet tā, brā­līši, ir ļauna zīme. Ja jau pirms mobilizācijas kafejnīcās sačukstas un neviens neiet, tad ir čābiski. Ak, nelietis, nelietis! Ja viņš aprīlī būtu sācis formēt virsnieku kor­pusus, mēs tagad ieņemtu Maskavu. Padomājiet, te, Pil­sētā, viņš būtu savācis piecdesmittūkstoš vīru armiju — un kādu armiju! Izlases, vislabāko, jo visi junkuri, visi studenti, ģimnāzisti, virsnieki, — bet Pilsētā viņu ir tūkstošiem — visi būtu gājuši ar sirdi un dvēseli. No Petļuras Mazkrievijā nebūtu ne miņas, un arī Trocki Maskavā mēs būtu nomieguši kā mušu. Visizdevīgākais brīdis: tur taču, kā runā, ēdot kaķus. Viņš, maitasga- bals, būtu izglābis Krieviju.

Turbina seja kļuva plankumaina, un vārdi no mutes šāvās laukā kopā ar sīkām siekalu šļakatām. Acis kvē­loja.

— Tu … tu … tev, vai zini, vajadzētu būt nevis ār­stam, bet aizsardzības ministram, — ierunājās Karūsa. Viņš ironiski smaidīja, taču Turbina runa Karūsam pa­tika un viņu iekvēlināja.

— Mītiņā Aleksejs ir neaizstājams, viņš ir īsts ora­tors, — Nikolka teica.

— Nikolka, esmu jau vairākkārt sacījis, ka ar asprā­tībām tev neveicas, — Turbins viņam atteica, — labāk dzer vīnu.

— Saproti jel, — ierunājās Karūsa, — vācieši nebūtu ļāvuši formēt armiju, viņi baidās no tās.

— Ko niekus! — spalgi izsaucās Turbins. — Vajag tikai galvu uz pleciem, un ar hetmani vienmēr varēja vienoties. Vajadzēja vāciešiem ieskaidrot, ka mēs ne­esam viņiem bīstami. Skaidrs. Karā esam zaudējuši! Mums tagad draud kas cits — briesmīgāks par karu, par vāciešiem, par visu uz pasaules. Mums draud Troc- kis. Lūk, tā vajadzēja vāciešiem sacīt: jums trūkst cu­kura, maizes? — ņemiet stūķējiet iekšā, barojiet zaldā­tus. Aizrijieties, tikai palīdziet! Ļaujiet formēties, tas nāks par labu jums pašiem, mēs palīdzēsim jums uztu­rēt kārtību Ukrainā, lai mūsu svētbilžu nēsātāji neaplīp ar Maskavas sērgu. Un, ja tagad Pilsētā būtu krievu ar­mija, mēs ar dzelzs sienu būtu norobežoti no Maska­vas. Ret Petļuru … pie … — Turbins nikni noklepojās.

— Rimsties! — Šervinskis piecēlās. — Pagaidi! Man ir kas sakāms par labu hetmanim. Tiešām, kļūdas tika pieļautas, tomēr hetmaņa plāns bija pareizs. O, viņš ir diplomāts! Ukraiņu zeme … Galu galā hetmanis taču būtu izdarījis tieši tā, kā tu saki: krievu armija — un diezgan. Ko jūs teiksiet? — Šervinskis svinīgi norādīja kaut kur ar roku. — Vladimira ielā jau plīvo trīskrā­sainie karogi.

— Drusciņ par vēlu!

— Hm, jā. Tas tiesa. Drusciņ par vēlu, tomēr kņazs ir pārliecināts, ka kļūdu vēl iespējams labot.

— Lai dievs dod, es to no sirds vēlos, — un Turbins pārkrustījās pret dievmātes svētbildi kaktā.

— Plāns taču bija šāds, — Šervinskis runāja skanīgā un svinīgā balsī, — kad karš beigtos, vācieši būtu sakārtojuši savus spēkus un atbalstījuši mūs cīņā pret boļševikiem. Kad Maskava būtu ieņemta, hetmanis svinīgi noliktu Ukrainu viņa ķeizariskajai majestātei valdniekam imperatoram Nikolajam Aleksandrovičam pie kājām.

Pēc šiem vārdiem ēdamistabā iestājās kapa klusums. Nikolka aiz bēdām nobāla.

— Imperators nogalināts, — viņš nočukstēja.

— Kādam Nikolajam Aleksandrovičam? — noprasīja pārsteigtais Turbins, bet Mišlajevskis salīgojies greizi pablenza sava kaimiņa glāzē. Skaidrs: sūca, sūca un nu ir pilns kā zeķe.

Jeļena, atbalstījusi galvu plaukstās, ar šausmām pa­vērās ulānā. •

Tomēr Šervinskis nelikās pārāk piedzēries, viņš pa­cēla roku un iespaidīgi teica:

— Nesteidzieties, bet uzklausiet! T-taču es lūdzu virsnieku kungus (Nikolka nosarka un nobālēja) pagai­dām neizpaust to, ko jums pateikšu. Nu, godātie, vai jums ir zināms, kas notika ķeizara Vilhelma pilī, kad pie viņa ieradās hetmaņa svīta?

— Nav ne jausmas, — Karūsa ieinteresēts atzinās.

— Nu, godātie, bet man tas ir zināms.

— He! Viņam viss ir zināms, — Mišlajevskis nobrī­nījās. — Tu taču tur neb …

— Kungi! Ļaujiet jel viņam runāt.

— Pēc tam kad ķeizars Vilhelms bija ar svītu visžē­līgi parunājies, viņš paziņoja: «Tagad es no jums at­vados, kungi, bet tālāk ar jums runās …» Portjera pa­šķīrās, un zālē ienāca mūsu valdnieks. Viņš teica: «Virsnieku kungi, brauciet uz Ukrainu un formējiet sa­vas vienības! Kad pienāks īstais brīdis, es pats stāšos armijas priekšgalā un vedīšu to uz Krievijas sirdi — Maskavu,» — un acīs viņam saskrēja asaras.

Šervinskis pārlaida starojošu skatienu visai sabiedrī­bai, vienā paņēmienā iztukšoja glāzi vīna un samiedza plakstus. Viņā raudzījās desmits acu, un klusums val­dīja tikmēr, kamēr viņš apsēdās un uzkoda šķiņķi.

— Paklau… tā ir leģenda, — sāpīgi saviebies, ieru­nājās Turbins. — Esmu šo nostāstu jau dzirdējis.

— Visi nogalināti, — Mišlajevskis teica, — gan vald­nieks, gan valdniece, gan troņmantnieks.

Šervinskis pablenza uz krāsni, dziļi ievilka elpu un noteica:

— Velti jūs neticat. Ziņas par viņa ķeizariskās ma­jestātes nāvi….

— Ir mazliet pārspīlētas, — piedzērušais Mišlajev­skis izmeta joku.

Jeļena sašutumā nodrebēja un iznira no miglas.

— Vitja, tev tā neklājas! Tu esi virsnieks.

Mišlajevskis nozuda miglā.

— … ir pašu boļševiku izdomājums. Valdniekam iz­devies paglābties ar viņa uzticamā guvernanta … tas ir, atvainojiet, ar troņmantnieka guvernanta mesjē 2i 1- jāra un dažu virsnieku palīdzību, kuri viņu aizveduši… ē … uz Āziju. No turienes viņi devušies uz Singapūru un pa jūru uz Eiropu. Un tagad valdnieks viesojas pie ķeizara Vilhelma.

— Bet Vilhelms taču pats ir nosviests? — Karūsa iesāka.

— Viņi abi viesojas Dānijā, un kopā ar viņiem ir arī viņas majestāte valdnieka māte Marija Fjodorovna. Ja nu jūs man neticat, tad varu jums, godātie, pateikt: to man darīja zināmu pats kņazs.

Nikolkas sirds sāpīgi sažņaudzās neziņā. Viņam gri­bējās ticēt.

— Ja tā, — viņš piepeši jūsmīgi ierunājās un pielēca kājās, slaucīdams no pieres sviedrus, — tad es ierosinu tostu: par viņa ķeizariskās majestātes veselību! — Viņa rokā iemirdzējās glāze, un zeltainajās slīpējuma šaut­rās uzdzirkstīja vācu baltvīns. Pret krēsliem nošķinda pieši. Mišlajevskis uzslējās kājās grīļodamies, turēda­mies pie galda. Jeļena piecēlās. Viņas zeltainais matu vainags bija atrisis un matu šķipsnas nokārās pār de­niņiem.

— Lai! Lai! Lai ari viņš nogalināts, — viņa izsaucās piesmakušā, aizlauztā balsī. — Vienalga. Es dzeru. Es dzeru.

— Nekad, nekad viņam netiks piedota viņa atteik­šanās Dno stacijā. Nekad! Tomēr mums tagad ir rūgta pieredze — un mēs zinām, ka Krieviju glābt var vienīgi monarhija. Tādēļ, ja imperators miris, lai dzīvo impe­rators! — Turbins izsaucās un pacēla glāzi.

— Urā! Urā! Urā-ā! — trīs reizes ēdamistabā nodār­dēja sauciens.

Lejā, aukstiem sviedriem klāts, pietrūkās Vasilisa. Samiegojies viņš nelabā balsī iebrēcās un uzmodināja Vandu Mihailovnu.

— Ak kungs … ak … ak … — Vanda murmināja, ieķerdamās vīra kreklā.

— Kas tik vēl nebūs? Trijos naktī! — Vasilisa raudu­līgi vaimanāja, runādams ar melnajiem griestiem. — Es nudien sūdzēšos!

Vanda iečinkstējās. Un piepeši abi sastinga. Sūkda­mies cauri griestiem, istabā no augšas ieplūda skaidri uztverams blīvs un sulīgs skaņu vilnis, kurā valdīja spē­cīgs baritons, kas dimdēja kā zvans:

… dievs, sargi ķeizaru, dod viņam spēku …

Vasilisam pamira sirds un pat kājas pārklājās sal­tiem sviedriem. Ar stīvu mēli viņš sāka murmināt:

— Nē … viņi ir jukuši, vājprātīgi… Viņi taču mūs var iegrūst tādā postā, ka nezināsi, kā izkulties. Himna taču aizliegta! Ak kungs un dievs, ko gan viņi dara! Uz ielas, uz ielas taču kāds var dzirdēt!

Bet Vanda jau bija nogāzusies kā akmens un atkal aizmigusi. Toties Vasilisa apgūlās vienīgi tad, kad augšā neskaidrā dunoņā un izsaucienos bija izplēnējis pēdē­jais akords.

— Krievijā iespējams tikai tā: pareizticība un patval­dība! — grīļodamies auroja Mišlajevskis.

— Pareizi!

— Es … biju uz «Pāvilu Pirmo» … pirms nedē­ļas … — Mišlajevskis stostīdamies murmulēja, — un, kad aktieris teica šos vārdus, es nenovaldījos un uz­saucu: «Parrei-zi!» — un ko jūs domājat, man apkārt sāka aplaudēt. Un tikai kaut kāds draņķis balkonā no- brēca: «Idiots!»

— Žī-di, — drūmi izsaucās apskurbušais Karūsa.

Migla. Migla. Migla. Tuk-tak … tuk-tak … Dzert

degvīnu vairs nav iespējams, dzert vīnu vairs nav iespējams, dūša neņem pretī. Mazajā tualetes istabā, kur lampa pie griestiem lēkāja un dejoja kā apburta, viss tinās miglā un griezās virpulī. Bālais, novārgušais Mišlajevskis briesmīgi vēma. Mišlajevski pieturēja Tur­bins, pats piedzēries un atbaidošs — vaigs viņam raus­tījās, mati uz pieres bija salipuši.

— A-ā …

Mišlajevskis beidzot ievaidēdamies atliecās no izliet­nes, izmocīts pārgrieza dziestošās acis un palika Turbina rokās karājamies kā tukšs maiss.

— Ni-kolka, — dūmakā un melnās svītrās atskanēja kāda balss, un tikai pēc vairākām sekundēm Turbins ap­jēdza, ka šī balss pieder viņam pašam. — Ni-kolka! — viņš atkārtoja. Atejas baltā siena sagrīļojās un kļuva zaļa. «Ak kungs, ak ku-ungs, cik nelabi un pretīgi! Zvēru, nekad, nemūžam nejaukšu sīvo ar vīnu.» — Nikol.. .

— A-ā, — Mišlajevskis gārdza, noslīdēdams uz grī­das.

Melnā sprauga kļuva platāka, un tajā parādījās Ni­kolkas galva un piedurknes uzšuve.

— Nikol… palīdzi, turi viņu! Ņem tā, zem rokas!

— C…c…c… Ek, ek, — bēdīgi galvu grozīdams,

murmināja Nikolka un sasprindzināja muskuļus. Pus­dzīvais ķermenis zvalstījās, kājas, pa grīdu šļūkdamas, aizslīdēja katra uz savu pusi, kā diedziņā pakārta, ļen­gani karājās galva. Tuk-tak. Pulkstenis kāpa no sienas nost un atkal atgriezās pie tās. Uz tasēm dejoja ziedu pušķīši. Jeļenas sejā kvēloja plankumi, un virs labās uzacs lēkāja matu šķipsna.

— Tā. Liec viņu te.

— Savelc viņam vismaz halātu ciešāk. Tomēr ne­veikli, te esmu es. Velni, nolādētie. Neprotat dzert. Vitjka! Vitjka! Kas ar tevi ir? Vitj …

— Rimsties! Tas nelīdzēs. Paklau, Nikoluška. Manā kabinetā … uz plaukta ir pudele, uzrakstīts Liquor am- monii, bet stūris noplēsts, pie velna, zini… smaržo pēc ožamā spirta.

— Tūliņ … tūliņ … Ek-ek!

— Un tu, dakter, arī esi gudrs …

— Nu, pietiek, pietiek.

— Ko? Nav pulsa?

— Nē, blēņas, pāries.

— Bļodu! Bļodu!

— Lūdzami, bļodu!

— A-a-a …

— Ak jūs!

Degunā cērt asa ožamā spirta smaka. Karūsa un Je­ļena atver Mišlajevskim muti. Nikolka viņu atbalsta, un Turbins divas reizes lej viņam mutē duļķainu, bālganu šķidrumu.

— A … brr … v-vai… Tpi… fū …

— Sniegu, sniegu …

— Ak kungs un dievs! Kā nu tā var …

Uz pieres Mišlajevskim slapja lupata, no tās uz pa­lagiem pilēja ūdens, zem lupatas varēja saskatīt pār­griezto acu iekaisušos baltumus, starp uztūkušiem plak­stiem un ap degunu, kas kļuvis smails, gulēja zilganas ēnas. Stundas ceturksni, grūstīdami cits citu ar elko­ņiem, visi rosījās un pūlējās ap uzveikto virsnieku, līdz tas atvēra acis un nogārdza:

— Ak … laid …

— Tā, godātie, labs ir, lai guļ tepat.

Visās istabās iedegās ugunis, visi noņēmās, kārto­dami guļvietas.

— Leonld Jurjevič, jūs gulēsiet šeit, pie Nikolkas.

— Klausos.

Šervinskim seja vara sarkanumā, tomēr viņš centās turēties mundri, sasita piešus un paklanīdamies parā­dīja matu šķirtni. Jeļenas baltās rokas sāka ņirbēt pār dīvāna spilveniem.

— Nepūlieties … es pats.

— Paej iet nost. Kur jūs gribat stiept spilvenu? Jūsu palīdzība nav vajadzīga.

— Atļaujiet noskūpstīt rociņu …

— Kāpēc?

— Aiz pateicības par jūsu pūlēm.

— Būs jau labi… Nikolka, tu gulēsi savā gultā. Nu, kā viņš jūtas?

— Nekas, pie samaņas ir, izgulēsies, un pāries.

Divas baltas guļvietas uzklāja arī telpā, kas atradās

blakus Nikolkas istabai. Aiz diviem cieši kopā sabīdī­tiem, grāmatām piebāztiem skapjiem. Profesora ģimenē to dēvēja par bibliotēku.

Un ugunis nodzisa — vispirms bibliotēkā, tad pie Ni­kolkas un ēdamistabā. Pa šauru spraudziņu starp port­jerām tumšsarkana gaismas svītriņa no Jeļenas gu­ļamistabas izlauzās ēdamistabā. Gaisma Jeļenu nomāca, tādēļ viņa lampiņai, kas atradās uz naktsgaldiņa pie gultas, bija uzmetusi tumšsarkanu teātra kapuci. Kādreiz Jeļena šai kapucē bija vakaros braukusi uz teātri, no viņas rokām un kažokādām, un lūpām plūda smaržas, un seju klāja plāna, maiga pūdera kārtiņa, un Jeļena raudzījās no kapuces kā Liza «Pīķa dāmā». Bet kapuce dīvainā kārtā ātri novalkājās šai pēdējā gadā, kruzuļi saplaka un kļuva nespodri, lentas apspūra. Rudmatainā Jeļena — kā Liza «Pīķa dāmā» — rīta svārkos sēdēja uz atsegtās gultas, salikusi rokas klēpī. Kājas viņai bija kailas, iegremdētas vecajā apbružātajā lāčādā. Īslaicī­gais skurbums bija izgaisis pavisam, un Jeļenas galvu, gluži kā kapuce, ieskāva melnas, milzīgas skumjas. No blakus istabas cauri durvīm, kurām priekšā stāvēja skapis, klusināti skanēja Nikolkas smalkā šņākuļošana un Šervinska dzīvīgā, mundrā krākšana. Bibliotēkā, kur gulēja Karūsa un mironim līdzīgais Mišlajevskis, valdīja klusums. Jeļena bija viena un tādēļ nepūlējās savaldīties, un te pusbalsī, te bez skaņas, tikko lūpas kustinādama, sarunājās gan ar kapuci, kam cauri lauzās gaisma, gan ar abiem melnajiem logu četrstūriem.

— Aizbrauca …

Viņa nomurmināja, pievēra sausās acis un iegrima domās. Jeļena pati savas domas nesaprata. Vīrs aiz­brauca tādā brīdī. Bet jāatzīst, viņš taču ir visai prātīgs cilvēks un aizbraukdams darīja pavisam pareizi… Tā taču ir labāk …

— Bet tādā brīdī… — Jeļena nomurmināja un dziļi • nopūtās.

— Kas viņš par cilvēku? — Jeļena Tālbergu bija it kā iemīlējusi un pat pieķērusies viņam. Un, lūk, tagad šīs neizsakāmās skumjas vientulīgajā istabā, pie logiem, kas šodien atgādina kapu bedres. Taču ne tagad, ne agrāk — pusotra gada, ko Jeļena ar šo cilvēku nodzī­vojusi, viņas sirdī nav bijis paša galvenā, bez kā ne­kādā gadījumā nevar pastāvēt pat tāda spoža laulība kā starp daiļo; rudi zeltmataino Jeļenu un ģenerālštāba karjeristu — laulība ar kapucēm, smaržām, piešiem, tur­klāt brīva no rūpēm par bērniem. Laulība ar ģenerāl­štāba virsnieku, piesardzīgu vācieti no Baltijas. Un kas viņš par cilvēku? Kas ir tas pats galvenais, bez kā mana sirds ir tukša?

— Zinu gan, zinu, — Jeļena sev teica, — nav cie­ņas. Zini, Serjoža, man nav cieņas pret tevi, — viņa nozīmīgi teica sarkanajai kapucei un pacēla pirkstu. Un Jeļenu sagrāba šausmas par pašas teikto un par savu vientulību, un viņai gribējās, kaut vīrs tūliņ at­rastos šeit. Lai nav cieņas, lai nav šī paša galvenā, lai tikai viņš būtu te šai grūtajā brīdī. — Aizbrauca. Un brāļi ar viņu saskūpstījās. Vai patiesi tā vajadzēja? Kaut gan, ja apdomā, ko es te runāju? Ko tad brāļi būtu varējuši darīt? Atturēt viņu? Tikai ne to. Lai tad labāk šajā grūtajā brīdī viņa nav, nevajag ari, tikai ne atturēt. Tikai ne to! Lai brauc! Saskūpstīties jau saskūp­stījās, taču sirds dziļumos brāļi viņu neieredz. Tā tas ir. Es tikai mānu sevi, mānu, bet, kad apdomā, — viss skaidrs: neieredz. Nikolka, tas vēl ir labsirdīgāks, bet vecākais … Tomēr ne. Arī Aļoša ir labsirdīgs, kaut gan neieredz vairāk. Ak dievs, ko es te domāju, Serjoža, ko gan es par tevi domāju? Bet ja nu fronte mūs iz­šķir … Viņš paliks tajā, es šai pusē .

— Mans virs, — Jeļena nopūzdamās teica un sāka pogāt vaļā rīta svārkus. — Mans virs …

Kapuce ar interesi klausījās, un tās vaigus apstaroja tumšsarkana gaisma. Kapuce vaicāja: «Bet kas par cilvēku ir tavs vīrs?»

— Viņš ir neģēlis. Vairāk nekas! — sev vienatnē sacīja Turbins, kuru no Jeļenas šķīra istaba un priekš­nams. Viņš uztvēra Jeļenas domas, un tās viņu dedzi­nāja jau labu brīdi. — Neģēlis, bet es nudien esmu lupata. Ja neiztriecu viņu laukā, tad man vismaz vaja­dzēja klusējot aiziet. Lai brauc pie velna. īstenībā viņš ir neģēlis nevis tāpēc, ka tādā brīdī pameta Jeļenu, tas galu galā ir sīkums, blēņas, nelietis viņš ir kaut kāda cita iemesla dēļ. Bet kādēļ īsti? Pie joda, es taču viņu smalki pazīstu. Ak, šis sasodītais ķēms, kam nav ne ma­zākās sajēgas par godu! Ikviens viņa teiktais vārds plarkš kā balalaika bez stīgām, un tas esot krievu kara akadēmijas virsnieks. Tas ir labākais, kas Krievijā va­rētu būt…

Dzīvoklī valdīja klusums. Gaismas svītriņa, kas krita no Jeļenas guļamistabas, bija apdzisusi. Jeļena aiz­miga, un apdzisa arī viņas domas, tomēr Turbins vēl ilgi mocījās savā mazajā istabiņā pie mazā rakstām­galda. Sīvais un vācu vīns viņam nebija nākuši par labu. Turbins sēdēja un iekaisušām acīm raudzījās grā­matā, kas pirmā bija gadījusies pa rokai, un, muļķīgā kārtā atgriezdamies pie viena un tā paša teikuma, la­sīja:

Krievu cilvēkam gods ir vienīgi lieka nasta…

Tikai uz rīta pusi viņš izģērbās un aizmiga, bet, rau, sapnī pie viņa atnāca maziņš ērms lielrūtainās biksēs un ņirdzīgi teica:

— Ar pliku profilu ezim virsū sēsties nevar … Svētā Krievzeme ir nedzīva, nabadzīga un .. . bīstama zeme, bet krievu cilvēkam gods ir vienīgi lieka nasta.

— Ak tu! — sapnī iekliedzās Turbins. — R-riebekli tāds, es tev rādīšu. — Viņš pa sapņiem iebāza roku galda atvilktnē, lai paņemtu brauniņu, samiegojies iz­vilka to, gribēja izšaut uz mošķi, sāka dzīties tam pa­kaļ, un mošķis pazuda.

Stundas divas Turbins gulēja miglainā, smagā bez- sapņu miegā, bet, kad aiz istabas logiem, kas atradās stiklotās verandas pusē, sāka aust bāla un liega gaisma, Turbins sapnī redzēja Pilsētu.

Pilsēta kūpēja, dūca un dzīvoja kā daudzstāvīgas bišu šūnas. Tā bija skaista saltumā un dūmakā kalnos pie Dņepras. Augām dienām no neskaitāmiem skursteņiem pret debesīm kāpa dūmu grīstes. Ielas tinās miglā, un dziļum dziļais sablietētais sniegs čirkstēja. Nami slējās piecu, sešu un septiņu stāvu augstumā. Dienā to logi izskatījās melni, bet nakti rindām vien liesmoja tumš­zilā augstumā. Cik tālu sniedza acs, kā dārgakmeņu virknes mirdzēja elektriskās laternas, augstu pakarinā- tas garo, pelēko stabu ķeburos. Dienā ar tīkamu vien­mērīgu dūkoņu šaudījās tramvaji ar dzelteniem, mīk­stiem, pēc ārzemju parauga darinātiem salmu pinuma sēdekļiem. No pakalna pakalnā klaigādami brauca va­žoņi, un tumšās apkakles no sudrabotas vai melnas ka­žokādas darīja sieviešu sejas noslēpumainas un skaistas.

Dārzi, balta, neskarta sniega segas klāti, stāvēja klusi un miera pilni. Un dārzu Pilsētā bija tik daudz kā ne­vienā citā pilsētā uz pasaules. Ar savām alejām, kasta­ņām, gravām, kļavām un liepām tie kā milzu plankumi pletās visās malās.

Dārzi rotājās brīnišķos kalnos, kas slējās pār Dņepru, un, terasveidīgi celdamies arvien augstāk un kļūdams kuplāks, lāgiem ņirbēdams miljonos saules zaķīšu, lā­giem tīdamies maigā puskrēslā, bija izvērsies mūžīgais Cara dārzs. Vecie, melnie, satrunējušie aizžogojuma baļķi neaizšķērsoja tiešu pieeju baismīgi augstām krau­jām. Sniega apputinātās stāvās sienas tālu lejā balstī­jās uz terasēm, bet tās stiepās aizvien tālāk, kļuva platākas un pārgāja krastmalas birzēs gar šoseju, kas vijās līdztekus varenajai upei, un tumšā, ledū kaltā straume pazuda dūmakā, tur, kur cilvēka skatiens ne­spēj sekot pat no Pilsētas augstumiem, kur slēpjas sir­mās krāces, Zaporožjes Seča un Hersonesa, un tālā jūra.

Kalnainajā Augšpilsētā un Lejaspilsētā, kas pletās aizsalušās Dņepras līcī, ziemu visās ielās un šķērsielās iegūla klusums kā nekur citur pasaulē un mašīnu rū­koņa iesūcās namu mūros, kļuva maigāka un pārvērtās padobjā dūkoņā. Visa enerģija, ko Pilsēta bija uzkrā­jusi saulainajā un negaisiem bagātajā vasarā, izplūda gaismas veidā. No pulksten četriem dienā gaisma sāka iedegties namu logos, apaļās elektrisko lampu lodēs, gāzes laternās, māju lukturos ar ugunīgiem numuriem un aiz vienlaidus logu rūtīm elektriskajās stacijās, ku­ras lika domāt par cilvēces baismīgo un iznīcības pilno elektrizēto nākotni, aiz staciju vienlaidus logiem, pa kuriem varēja redzēt mašīnas, kas nepagurdamas lika griezties saviem pārdrošajiem riteņiem, līdz dziļumu dziļumiem satricinādamas pašus pasaules pamatus. Pil­sēta zibēja un laistījās ugunīs, staroja un līksmoja, un mirdzēja augām naktīm līdz pat rītam, bet no rīta ap­dzisa un ietinās dūmos un miglā.

Visspožāk tomēr dega baltais elektriskais krusts gi­gantiskā Vladimira rokās Vladimira kalnā, un tas bija tālu saskatāms, un bieži vien vasaras tumšajās naktīs laivas vecās upes juceklīgajās attekās un līčločos cauri kārklu brikšņiem redzēja to un pēc krusta gaismas at­rada ūdens ceļu uz Pilsētu un tās piestātnēm. Ziemu krusts mirdzēja melnajās, pinkuļainajās debesīs un salti un mierīgi valdīja pār tumšajiem, līdzenajiem klaju­miem Maskavas puses krastā, no kura pāri upei bija pārmesti divi milzu tilti. Viens no tiem Nikolaja — smags ķēžu tilts, kas veda uz priekšpilsētu upes viņā krastā, otrs — augsts jo augsts, šautrveidīgs —, pa to šurp traucās vilcieni no tās tāltālās malas, kur, izpletuši savu raibo cepuri, gulēja noslēpumainā Maskava.

*

Un, lūk, 1918. gada ziemā Pilsēta dzīvoja dīvainu, ne­dabisku dzīvi, kāda divdesmitajā gadsimtā droši vien vairs neatkārtosies. Visi dzīvokļi aiz mūra sienām bija pārpildīti. Sensenie pilsētas iedzīvotāji bija saspiedušies ciešāk un darīja to vēl arvien, gribot negribot uzņem­

dami jaunienācējus, kas tiecās uz Pilsētu. Un tieši viņi atbrauca pār šautrveida tiltu no turienes, kur cēlās no­slēpumainā, zilpelēkā dūmaka.

Bēga iesirmi baņķieri ar savām sievām, bēga talantīgi veikalnieki, atstājuši Maskavā pilnvarotus palīgus, ku­riem bija uzdots nezaudēt sakarus ar to jauno pasauli, kas dzima Maskavas valstī, bēga namīpašnieki, pame­tuši savus namus uzticamu, slepenu pārvaldnieku ziņā, rūpnieki, tirgoņi, advokāti, sabiedriski darbinieki. Bēga Maskavas un Pēterburgas žurnālisti, pērkami, alkatīgi un gļēvi. Kokotes. Godīgas dāmas no aristokrātiskām ģimenēm. Viņu maigās meitas un Pēterburgas bālās iz- virtules ar krāsotām karmīnsarkanām lūpām. Bēga de­partamentu direktoru sekretāri, jauni pasīvi pederasti. Bēga kņazi un sīkstuļi, dzejnieki un augļotāji, žandarmi un ķeizarisko teātru aktrises. Visa šī masa, sūkdamās cauri spraugai, plūda uz Pilsētu.

Visu pavasari kopš hetmaņa ievēlēšanas Pilsētā nāca un nāca klāt jauni cilvēki. Dzīvokļos gulēja uz dīvā­niem un krēsliem. Greznos dzīvokļos pie pusdienu gal­diem sēdās milzums cilvēku. Tika atvērti neskaitāmi ēdienu veikaliņi — pastētu tirgotavas, kas darbojās līdz vēlai naktij, kafejnīcas, kur pasniedza kafiju un varēja nopirkt sievieti, jauni miniatūru teātri, uz kuru skatu­vēm ākstījās un smīdināja ļaudis visi daudzmaz pazīs­tamie aktieri, saplūduši no divām galvaspilsētām, tika atvērts slavenais teātris «Violetais nēģeris» un Nikolaja ielā — grandiozais dzejnieku, režisoru, aktieru un māk­slinieku klubs «Pīšļi», kurā šķīvji šķindēja līdz pat rīta gaismai. Tūliņ sāka iznākt jaunas avīzes, un Krievijas labākie spalvas meistari sāka rakstīt feļetonus un tajos gānīt boļševikus. Važoņi augām dienām vadāja cilvē­kus no restorāna uz restorānu, un naktīs kabarejos ska­nēja stīgu mūzika, un tabakas dūmos pārdabiskā dai­ļumā blāvoja novārgušu, kokaīna apreibinātu prostitūtu bālās sejas.

Pilsēta uzblīda, pletās, rūga pāri malām kā mīklas abra. Līdz pat rītausmai dūca spēļu klubi un tajos spē­lēja Pēterburgas un Pilsētas ievērojamās personas, spē­lēja cienīgie un lepnie vācu leitnanti un majori, pret kuriem krievi juta bijību un cieņu. Spēlēja Maskavas klubu krāpnieki un ukraiņu — krievu muižnieki, kuru liktenis jau karājās mata galā. Kafejnīcā «Maksims» valdzinošs, tukls rumānis lika vijolei dziedāt lakstīga­las balsī, un viņa acis bija brīnišķas, skumjas, ilgu pil­nas un ar iezilganiem baltumiem, bet mati kā samts. Lampas, apvītas ar čigānu šallēm, izstaroja divējādas gaismas — uz leju baltu, uz sāniem un uz augšu — oranžu. Kā putekļaina, gaišzila zīda zvaigzne laistījās griesti, gaišzilajās ložās dzirkstīja prāvi briljanti un vi­zēja rūsganas Sibīrijas kažokādas. Un gaisā vēdīja grauzdētas kafijas aromāts, sviedru un spirta smaka un franču smaržas. Visu astoņpadsmitā gada vasaru pa Ni­kolaja ielu, kājas švīkādami, staigāja lepni lihači va­tētos svārkos, un rindās stāvošās, mašīnas līdz pat rītam meta spožus gaismas kūļus. Veikalu logos kuploja ziedu meži, kā balķēni karājās zeltainie, treknie baliki, tvīk- smīgi zaigoja ar ērgļiem un zīmogiem rotātās lieliskā šampanieša «Abrau» pudeles.

Un visu vasaru, visu vasaru cilvēki plūda un plūda. Uzradās tenori solisti ar kaulaini baltām, pelēcīgu bār­das rugāju klātām sejām, nekaunīgām acīm un spožiem lakādas saišu zābakiem kājās, Valsts domes locekļi ar pensnejiem, m… ar skanīgiem uzvārdiem, biljarda spēlmaņi… veda meičas uz veikaliem pirkt lūpu krāsu un dāmu bikses no batista auduma ar milzīgu iešķē- lumu. Pirka meičām laku.

Pa vienīgo spraugu cauri juku pārņemtajai Polijai (jāpiebilst, ka neviens velns nezināja, kas tur notiek un kas īsti ir šī jaunā zeme — Polija) tika trenktas vēs­tules uz Vāciju, krietno teitoņu lielo zemi, ar lūgumiem izsniegt vīzas un ar naudas pārvedumiem, jo cilvēki nojauta, ka varbūt vajadzēs braukt tālāk un tālāk, turp, līdz kurienei nekādā ziņā nenonāks briesmīgās kaujas un boļševiku karapulku dārdoņa. Cilvēki sapņoja par Franciju, par Parīzi, skuma, iedomādamies, ka tur no­kļūt ir ārkārtīgi grūti, gandrīz neiespējami. Vēl vairāk skuma, kavēdamies baismajās un mazliet miglainajās domās, kas mēdza piepeši uzpeldēt bezmiega naktīs, gu­ļot uz svešiem dīvāniem.

«Bet ja nu pēkšņi? Ja pēkšņi? Ja pēkšņi šis dzelzs kordons neizturēs… Un pelēkie gāzīsies šurp. Cik drausmīgi…»

Šādas domas mēdza uzmākties tad, kad kaut kur tālu,

tālu varēja saklausīt klusus lielgabalu būkšķus, — ne­zin kāpēc pilsētas apkaimē šaudīja visu saulaino un kar­sto vasaru, kad malu malās mieru apsargāja dzelžainie vācieši, bet pašā pilsētā pastāvīgi skanēja paklusi šā­vieni nomalēs: pau-pau-paukš.

Kurš uz kuru šāva — neviens nezināja. Tas notika naktīs. Bet dienās visi nomierinājās, redzēdami, kā laiku pa laikam pa galveno ielu Kreščatiku vai arī pa Vladimira ielu aizjāj vācu huzāru pulks. Tas tik bija pulks! Virs lepnajām sejām slējās spalvainas cepures, akmenscietos zodus ieskāva zvīņainas siksnas, kā bul­tas augšup slējās rūsganas ūsas. Zirgi eskadronos gāja soli solī — lieli, rudi, platiem pakaviem, un zilpelēkie frenči sešsimt jātniekiem piegulēja gluži kā čuguna mundieri smagnējiem vācu vadoņiem Berlīnes pilsēti­ņas pieminekļos.

Viņus redzēdami, cilvēki līksmoja un nomierinājās un, ļaunā priekā ņirgdami zobus aiz robežu dzeloņstiep­lēm, sacīja tālajiem boļševikiem:

— Nu, lūkojiet tik līst!

Boļševikus ienīda. Tomēr tas nebija atklāts naids, kas mudina mesties kautiņā un nogalināt, bet gan gļēvs naids, kas, ierāvies kaktā, šņāca no tumsas. Cilvēki nīda naktīs, ar neskaidrām bažām laizdamies miegā, dienu restorānos, lasot avīzes, kurās bija aprakstīts, kā boļ­ševiki ar mauzeriem šauj virsniekiem un baņķieriem pakaušos un kā Maskavas bodnieki pārdod ar ienāšiem slimu zirgu gaļu. Ienīda visi — tirgoņi, baņķieri, rūp­nieki, advokāti, aktieri, namīpašnieki, kokotes, valsts padomes locekļi, inženieri, ārsti un rakstnieki…

*

Bija virsnieki. Un tie bēga kā no ziemeļiem, tā no rietumiem, no kādreizējās frontes, un visi devās uz Pilsētu, viņu bija ļoti daudz un saradās arvien vairāk. Virsnieki riskēja ar dzīvību — vairums no viņiem bija palikuši bez naudas, un, apzīmētiem ar savas profesijas neizdzēšamo zīmogu, viņiem bija visgrūtāk dabūt vil­totus dokumentus un tikt pāri robežai. Viņi tomēr prata to izdarīt un ieradās Pilsētā ar vajātu zvēru acīm, utu

apsēsti, neskuvušies, bez uzplečiem un sāka tai pielāgo­ties, lai varētu ēst un dzert. Virsnieku vidū atradās īs­teni veci Pilsētai iedzīvotāji, kas pēc kara atgriezās dzimtajās ligzdās ar tādu pašu cerību kā Aleksejs Tur­bins — atpūsties, atpūsties un par jaunu nodibināt ne­vis karavīra, bet parastu cilvēcīgu dzīvi, un atradās simti un atkal simti svešu, kuriem vāirs nebija iespē­jams palikt ne Pēterburgā, ne Maskavā. Daļa no tiem — kirasieri, kavalergardi, gvardes jātnieki un gvardes huzāri viegli uzpeldēja iztraucētās Pilsētas duļķainajās putu vērpetēs. Hetmaņa konvojs staigāja ar fantastis­kiem uzplečiem, un pie hetmaņa galdiem sēdās ap div­simt cilvēku ar eļļotām matu šķirtnēm, spīdinādami dzeltenus, ietrunējušus zobus ar zelta plombām. Kurus sevī nespēja uzņemt konvojs, tos uzņēma dārgi kažoki ar bebrādas apkaklēm un pustumši, ozolkoka griezu­miem rotāti dzīvokļi Pilsētas lepnākajā daļā — Lipkos, restorāni un viesnīcu numuri…

Citi — armijas štābkapteiņi no likvidētiem un iz­irušiem pulkiem, armijas kaujas huzāri, kā pulkvedis Naijs-Turss, simtiem praporščiku un podporučiku, bi­jušo studentu, kā Stepanovs-Karūsa, kurus no dzīves sliedēm izsitis karš un revolūcija, un poručiku, tāpat kādreizējo studentu, kas universitātei zuduši uz visiem laikiem, kā Viktors Viktorovičs Mišlajevskis. Tie, ģēr­bušies pelēkos, apnēsātos šineļos, ar vēl nesadzijušiem ievainojumiem, ar norauto uzpleču ēnām uz pleciem ieradās Pilsētā un, apmetušies savās vai svešās ģime­nēs, gulēja uz krēsliem, sedzās ar šineļiem, dzēra deg­vīnu, skraidīja apkārt, rosījās un kūsāja niknumā. Lūk, šie pēdējie boļševikus nīda ar kvēlu un atklātu naidu, kas spēj ieraut kautiņā.

Bija junkuri. Revolūcijas sākumā Pilsētā palika čet­ras junkuru skolas — inženieru, artilēristu un divas kājnieku. Tās saira un sabruka zaldātu raidīto šāvienu sprakšķos un izmeta uz ielas sakropļotus nupat skolu beigušus ģimnāzistus, tikko mācības sākušus studentus, ne bērnus un ne pieaugušos, ne karavīrus un ne civi­los, bet tādus kā septiņpadsmit gadus vecais Nikolka Turbins …

— Tas viss, protams, ir ļoti jauki, un visa vara pieder hetmanim. Tomēr es, dieva vārds, vēl līdz šim nezinu un droši vien arī līdz pēdējai stundiņai nezināšu, kas īsti ir šis neredzētais valdnieks, kura tituls drīzāk rakstu­rīgs septiņpadsmitajam nekā divdesmitajam gadsimtam.

— Kas viņš īsti ir, Aleksej Vasiļjevič?

— Kavalergards, ģenerālis, varens un bagāts muiž­nieks, un viņa vārds ir Pāvels Petrovičs …

Aiz kaut kādas dīvainas likteņa un vēstures ironijas hetmaņa vēlēšanas, kas tika sarīkotas ievērojamā gada aprīlī, noritēja cirkā. Nākamajiem vēsturniekiem tas droši vien sniegs bagātīgu vielu jokiem. Toties pilso­ņiem, it īpaši Pilsētas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kas jau bija pieredzējuši pirmās savstarpējās sadursmes, nedz joki, nedz kādas pārdomas nebija ne prātā. Vēlē­šanas notika apdullinoši ātri — un paldies dievam. Sāka valdīt hetmanis — un labi, ka tā. Lai tikai tirgos ne­trūktu maizes un gaļas un uz ielām nenotiktu apšaudī­šanās un lai, dieva dēļ, nebūtu boļševiku, un lai vien­kāršā tauta nepasāktu laupīt. Jāatzīst, ka, hetmanim valdot, šīs prasības šā vai tā tika apmierinātas, varbūt pat diezgan lielā mērā. Vismaz bēgļi no Maskavas un Pēterburgas un vairākums pilsētas iedzīvotāju, kaut arī smējās par dīvaino hetmaņa valsti, kuru tie, tāpat kā kapteinis Tālbergs, dēvēja par opereti, valsti, kuras īs­tenībā nav, hetmani no sirds slavināja… un … «Lai dievs dod, ka tā paliktu mūžīgi.»

Tikai, vai tā varēja palikt mūžīgi, to neviens nezi­nāja pateikt, arī pats hetmanis ne. Jā, godātie.

Nelaime tā, ka Pilsēta paliek Pilsēta, tajā ir gan poli- cija-varta, gan ministrija, gan vēl karaspēks un avīzes ar daždažādiem nosaukumiem, bet, kas notiek apkārt, īstajā Ukrainā, kura lielumā pārsniedz Franciju un kurā ir desmitiem miljonu iedzīvotāju, to, lūk, nezināja ne­viens. Nekas, itin nekas nebija zināms ne vien par no­maļākām vietām, bet — taisni jāsmejas — arī par sā­džām, kas atradās piecdesmit verstu attālumā no pašas Pilsētas. Viņi par tām nekā nezināja, taču ienīda tās ar sirdi un dvēseli. Un, kad no noslēpumainiem apvidiem, kurus dēvē par sādžām, atklīda neskaidras ziņas, ka vā­cieši zemniekus aplaupot un nežēlīgi izrēķinoties ar tiem, apšaudami no ložmetējiem, tad ukraiņu zemnieku aizstāvībai neatskanēja neviena balss, kas paustu sa­šutumu, bet viesistabās cilvēki dažu labu reizi zem zīda abažūriem atņirdza zobus kā vilki un atskanēja murmi­nāšana:

— Tā viņiem arī vajag! Tā vajag! Vēl par maz viņi dabū! Es viņus pamācītu krietnāk. Lai atceras revolū­ciju! Gan vācieši viņus izmācīs — savējie nebija pa prā­tam, lai nu pamēģina ar svešiem!

— Ak, cik nesaprātīgas ir jūsu valodas, ak, cik ne­saprātīgas!

— Ko jūs runājat, Aleksej Vasiļjevič! … Zemnieki ir tādi nelieši. īsteni meža zvēri. Nekas. Vācieši viņiem parādīs.

— Vācieši!

Vācieši!

Un visur tikai:

Vācieši!

Vācieši!

Labi: te ir vācieši, bet tur, aiz tālā kordona, kur tie zilie meži, — tur ir boļševiki. Ir tikai divi spēki.

Un rau, godātie, gluži negaidot uz milzīgā šaha galda parādījās trešais spēks. Tā slikts, nemākulīgs spēlētājs, norobežojies no briesmīgā partnera ar bandinieku ierindu (jāpiebilst, ka bandinieki izskatās gaužām līdzīgi vāciešiem ar bļodveidīgajām ķiverēm), grupē savus virs­niekus ap spēles karali. Bet pretinieka viltīgā dāma pie­peši atrod ceļu kaut kur no sāniem, nokļūst aizmugurē un sāk tur sist bandiniekus un zirgus un pieteic šaušalī­gus šahus, bet dāmai seko straujš, viegls laidnis — virs­nieks, nodevīgi līkumodami, pieauļo zirgi, un, skat, go­dātie, vājais neprašas spēlētājs ir pagalam — viņa koka karalim tiek pieteikts mats.

Tas viss notika ātri, tomēr ne piepeši, un to, kas no­tika, jau iepriekš vēstīja dažas zīmes.

Reiz maijā, kad Pilsēta bija pamodusies mirdzoša kā pērle tirkīza saktā un saule bija uzlēkusi, lai apgaismotu hetmaņa valsti, kad pilsoņi jau bija izkustējušies savās gaitiņās kā skudras un miegaini komiji vilka augšā vei­kalu logu grabošos aizvirtņus, pāri Pilsētai aizvēlās bais­mīgs, nelaimi vēstījošs grāviens. Tam piemita nedzir­dēts tembrs — varbūt līdzīgs lielgabalu, varbūt pērkona dārdiem —, un grāviens bija tik stiprs, ka daudzi vēd­lodziņi paši no sevis atsprāga vaļā un visas logu rūtis nodrebēja. Tad grāviens atkārtojās, atkal pārvēlās pāri visai Augšpilsētai, viļņiem novēlās Lejaspilsētā Podolā un viņpus gaišzilajai, skaistajai Dņeprai noklusa tālajā Maskavas pusē. Pilsētnieki pamodās, un uz ielām ra­dās panika. Tā uzbangoja vienā mirklī, jo no Augšpil- sētas Pečerskas kliegdami un vairiianādami sāka skriet ievainoti, asinīm noplūduši cilvēki. Bet grāviens atkār­tojās arī trešoreiz un tā, ka Pečerskas mājām šķindē­dami bira laukā stikli un zeme līgojās zem kājām.

Daudzi redzēja sievietes, kas skrēja vienos kreklos un nebalsī brēca. Drīz vien kļuva zināms, no kurienes grāvieni nākuši. Tie bija radušies ārpus Pilsētas, Kai­lajā kalnā, kas slējās pie pašas Dņepras un kur atradās gigantiskas šāviņu un pulvera noliktavas. Kailajā kalnā bija noticis sprādziens.

Piecas dienas pēc tam Pilsēta dzīvoja šausmās, gai­dīdama, ka no Kailā kalna sāks plūst indīgas gāzes. Taču grāvieni izbeidzās, gāzes nesāka plūst, asiņainie cilvēki nozuda, un visas Pilsētas daļas atguva mierīgu izskatu, izņemot nelielu Pečerskas nostūri, kur bija sabrukušas vairākas mājas. Vai maz jāpiebilst, ka vācu pavēlnie­cība uzsāka stingru izmeklēšanu, un vai jāpiebilst, ka par eksplozijas cēloņiem pilsēta nekā neuzzināja. Cil­vēki runāja visādi.

— Sprādziena vaininieki ir franču spiegi.

— Nē, sprādziena vaininieki ir boļševiku spiegi.

Viss beidzās ar to, ka sprādzienu tīri vienkārši aiz­mirsa.

Otra zīme bija notikums vasarā, kad Pilsēta grima kuplā, putekļainā zaļumā, dunēja un dārdēja un vācu leitnanti izdzēra veselu jūru sodas ūdens. Šī otra zīme patiesi bija drausmīga!

Nikolaja ielā, tieši tur, kur mēdza stāvēt ļihači, gaišā dienas laikā tika nogalināts pats vācu armijas virspa­vēlnieks Ukrainā feldmaršals Eihhorns, neaizskarams un lepns ģenerālis, briesmīgs savā visspēcībā, paša ķei­zara Vilhelma vietnieks. Viņu, protams, nogalināja strādnieks un, protams, sociālists. Divdesmit četras stundas pēc ģermāņa nāves vācieši pakāra ne vien slep­kavu, bet arī važoni, kas viņu bija atvedis līdz nozie­guma vietai. Tiesa gan, slaveno ģenerāli tas nepadarīja ne par matu dzīvāku, toties gudros cilvēkos modināja visai vērtīgas pārdomas sakarā ar notikušo.

Tā kādā vakarā, mocīdamies ar karstumu, Vasilisa, atpogājis čičunčā krekla apkakli, sēdēja vaļējā logā pie tējas glāzes ar citronu un noslēpumaini čukstēja Alek­sejam Vasiļjevičam Turbinam:

— Salīdzinot visus šos notikumus, esmu spiests iz­darīt secinājumu, ka mūsu dzīve ir gaužām nedroša. Man liekas, vāciešiem zem kājām kaut kas tā kā (Vasi­lisa paņirbināja gaisā strupos pirkstus) grīļojas. Pado­mājiet vien … Eihhornu… un kur? Ko? (Vasilisa iepleta izbiedētas acis.)

Turbins drūmi noklausījās, drūmi noraustīja vaigu un aizgāja.

Vēl viena zīme parādījās tūliņ nākamajā rītā un vēs­tīja ļaunu tieši pašam Vasilisam. Agri jo agri, kad sau­līte iesūtīja jautru staru drūmajā pazemē, kas veda no pagalmiņa Vasilisas dzīvoklī, viņš, paskatījies laukā, saules starā ieraudzīja parādību. Tā bija apburoša savā trīsdesmit gadu mirdzumā, ar spožo kreļļu virkni ap ma­jestātisko Jekaterinas kaklu, ar basajām, slaidajām kā­jām un līganajām, vingrajām krūtīm. Parādībai bija žil­binoši zobi un no skropstām uz vaigiem krita violetas ēnas.

— Šodien piecdesmit, — parādība pavēstīja sirēnas balsī, norādīdama uz piena kannu.

— Ko tu runā, Javdoha? — Vasilisa žēli izsaucās. — Bīsties jel dieva! Aizvakar četrdesmit, vakar četr­desmit pieci, šodien piecdesmit. Tā taču nevar.

— Ko tad es nopelnīšu? Viss tak dārgs, — sirēna atteica, — tirgū melš, būšot ij simts.

Atkal pazibēja viņas zobi. Vasilisa uz mirkli aizmirsa ir piecdesmit, ir simtu, aizmirsa visu, un viņam vēderā iekņudējās tīkams, pārgalvīgs aukstumiņš. Tīkamais aukstumiņš Vasilisas vēderā sakustējās ik reizes, kad vien viņš ieraudzīja daiļo parādību saules starā. (Va­silisa cēlās agrāk par savu laulāto draudzeni.) Viņš ai?- mirsa visu, nezin kāpēc iztēlojās noriņu meža vidū, skuju smaržu. Ek, ek …

— Pielūko, Javdoha, — Vasilisa teica, aplaizīdams lūpas un šķielēdams apkārt (ka tik neiznāk sieva), — ar šito revolūciju jūs esat pārlieku izlaidušies. Pielūko, vācieši jūs izmācīs. — «Papliķēt viņai pa plecu vai ne?» Vasilisa mocījās šaubās, tomēr neuzdrošinājās.

Kā plata alabastra lenta krūzē krita piena strūkla un sāka putot.

— Vai nu viņi izmācīs mūs, vai mēs viņus, — piepeši atbildēja priekšvēstnese, pazibināja, pazibināja zobus, pašķindināja kannu, sašūpoja nēšus un sāka no pazemes kāpt augšup saulainajā pagalmiņā kā stars starā. «K-kas par kājām — ak-ak!» Vasilisas galvā nodunēja vaids.

Šai mirklī atskanēja laulātās draudzenes balss — un Vasilisa pagriezdamies ieskrēja viņai krūtīs.

— Ar ko tu te runā? — aši pametusi skatienu uz augšu, sieva noprasīja.

— Ar Javdohu, — Vasilisa vienaldzīgi atteica, — pa­domā tikai, šodien piens maksā piecdesmit.

— Ko-o? — Vanda Mihailovna iebrēcās. — Tā ir ne­jēdzība! Šito nekaunību! Zemnieki kļuvuši gluži traki… Javdoha! Javdoha! — viņa sauca, izliekusies pa logu. — Javdoha!

Taču parādība jau bija nozudusi un neatgriezās.

Vasilisa ielūkojās sievas greizajā stāvā, dzeltenajos matos, kaulainajos elkoņos un izģindušajās kājās, un viņam pēkšņi tā aizriebās dzīvot pasaulē, ka viņš tik tikko neuzspļāva Vandai uz svārku stērbeles. Savaldī­jies un nopūties viņš aizgāja istabu dzestrajā puskrēslā, pats nesaprazdams, kas īsti viņu nomāc. Varbūt vaino­jama Vanda — tā piepeši nostājās Vasilisam acu priekšā, un dzeltenīgie atslēgas kauli izvirzījās uz priekšu kā sasieti ilkšu gali —, varbūt kaut kas neveikls saldkairās parādības vārdos.

— Izmācīsim? Ko? Kā jums tas patīk? — Vasilisa pie sevis murmināja. — Ak, šie tirgi! Nē, ko jūs par to teik­siet? Ja jau viņi vairs nebīsies vāciešu… tad ir beigas. Izmācīsim. Ko? Bet zobi viņai nudien lieliski…

Pēkšņi nezin kāpēc Javdoha tumsā nostājās viņa acu priekšā kaila kā ragana kalna galā.

— Kāda nekaunība … Izmācīsim? Bet krūtis ,..

Un tas Vasilisu noveda līdz tādam trakumam, ka vi­ņam sametās nelabi un viņš aizgāja nomazgāties aukstā ūdenī.

Lūk, tā, gluži nemanot, kā vienmēr, piezagās rudens. Briedīgajam, zeltainajam augustam sekoja gaišais, pu­tekļainais septembris, un tas jau atnesa sev līdzi nevis priekšvēstnešus, bet pašu'notikumu, un pirmajā acu uz­metienā tas šķita pavisam nenozīmīgs.

Tātad reiz, kādā gaišā septembra novakarē, pilsētas cietumā tika saņemts attiecīgo hetmaņa varas vīru pa­rakstīts dokuments, kurā bija norādīts, ka no 666. ka­meras atbrīvojams tur ieslodzītais noziedznieks. Tas arī viss.

Tas arī viss! Šī papīriņa dēļ, bez šaubām, vienīgi tā dēļ cēlās tik daudz posta un nelaimju, tādi karagājieni, asinsizliešanas, ugunsgrēki un grautiņi, izmisums un šausmas … Ai, ai, ai!

Brīvē izlaistajam cietumniekam bija visparastākais un nenozīmīgākais vārds — Semjons Vasiļjevičs Pet- ļura.

Kā pilsētas avīzes laika posmā no 1918. gada decem­bra līdz 1919. gada februārim, tā arī viņš pats sevi dē­vēja mazliet franciskā manierē par Simonu. Simona pa­gātne bija tīta pilnīgā tumsā. Ļaudis runāja, ka viņš esot grāmatvedis.

— Nē, rēķinvedis.

— Nē, students.

Kreščatika un Nikolaja ielas stūrī atradās liels, ele­gants tabakas preču veikals. Uz iegarenās izkārtnes bi ja gaužām jauki uzzīmēts kafijbrūns turks feskā un ar ūdenspīpi zobos. Turkam kājās bija mīkstas, dzeltenas kurpes ar uzliektiem purngaliem.

Un, rau, atradās tādi, kas zvērējās pavisam nesen redzējuši, ka Simonš šai pašā veikalā, glīti aiz letes stāvēdams, pārdevis Solomona Kogena fabrikas ražotos tabakas izstrādājumus. Taču turpat atradās citi, kas to apstrīdēja:

— Nekā tamlīdzīga. Viņš bija pilsētu apvienības pilnvarotais.

— Nevis pilsētu, bet zemstu apvienības, — izlaboja trešie, — tipisks zemstes ierēdnis.

Ceturtie (iebraucēji), aizvērdami acis, lai labāk atce­rētos, murmināja:

— Atļaujiet… atļaujiet, lūdzami…

Un stāstīja, ka pirms desmit gadiem … piedodiet… pirms vienpadsmit tie redzējuši Simonu vakarā ejam pa Malajabronnajas ielu Maskavā, turklāt padusē viņam bijusi melnā kalikonā ievīstīta ģitāra. Un stāstītāji vēl piebilda, ka viņš gājis pie novadniekiem vakarēt, tieši tādēļ viņam bijusi līdzi kalikonā ievīstīta ģitāra. Viņš devies uz jauku, interesantu saviesīgu vakaru ar jaut­rām sārtvaidzēm kursistēm, savām novadniecēm, ar plūmju liķieri, kas atvests tieši no svētītās Ukrainas, ar dziesmām, ar brīnišķo Gricu …

… Ai, jel ne-e ej…

Pēc tam stāstītājs sāka juceklīgi aprakstīt ārieni, jaukt datus un vietu apzīmējumus …

— Jūs sakāt, skūta seja?

— Nē, liekas … piedodiet… tomēr ar bārdiņu.

— Klausieties … vai tad viņš ir maskavietis?

— Nē jel, studenta gados … viņš bija …

— Kas par niekiem! Ivans Ivanovičs viņu pazīst. Viņš bijis tautskolotājs Taraščā …

Pū, velns … Bet varbūt viņš nemaz negāja pa Bron- naju. Maskava ir liela pilsēta, Bronnajas ielā mēdz būt dūmaka, migla, ēnas … Sazin kāda ģitāra … saulē sēž turks … ūdenspīpe … ģitāra skan — trim-tram … ne­skaidri, miglaini… ak, cik apkārt viss miglains un bie­dinošs.

… Rau, gvardes junkuri. ..

Garām ņirb un ņirb asiņainas ēnas, trauc rēgi, atrisu­šas meiteņu matpīnes, cietumi, sprakst šāvieni, ir sals, un pusnaktī deg Vladimira krusts.

Rau, gvardes junkuri

Soļo un dzied …

Skan taures, rīb bungas,

Un šķīvji šķind.

Strinkšķ torbani[2], no tērauda vītnēm skan lakstīgalu treļļi, ar šauteņu slauķiem līdz nāvei sit cilvēkus, kūpošos zirgos au|o un auļo jātnieki ar melnām, smai­lām cepurēm.

Alekseja Turbina guļvietai dārdēdams veļas klāt zī­mīgs sapnis. Turbins guļ bāls, ar siltumā atvilgušu matu šķipsnu uz pieres, un sārtā lampa deg. Mājā visi guļ. No bibliotēkas skan Karūsas krākšana, no Nikolkas ista­bas Šervinska šņākuļošana … Murgi… nakts … Uz grīdas pie Alekseja gultas mētājas līdz galam neizla­sītais Dostojevskis, un «Velni» ņirgājas, bārstīdami šaušalīgus vārdus … Klusi guļ Jeļena.

— Nu, tad zināt, ko'es jums sacīšu: nebija. Nebija! Šī Simona pasaulē nemaz nebija. Nebija ne turka, ne ģi­tāras Bronnajas ielā zem dzelzī kaltās laternas, ne zem- stu savienības … ne velna. Tikai mīts, kas bija radies Ukrainā drausmīgā astoņpadsmitā gada miglā.

… Un bija kas cits — negants naids. Bija četrsimt tūkstoši vāciešu, bet ap tiem simtkārt vairāk zemnieku ar neremdināmā niknumā degošām sirdīm. Ai, daudz, pārlieku daudz bija sakrājies viņu sirdīs! Gan leitnantu steku sitieni sejā, gan šrapneļu skrejuguns uz nepade­vīgām sādžām, hetmaņa serdjuku šauteņu slauķiem sa­kapātās muguras un ar vācu armijas majoru un leit­nantu roku uzšņāpti papīreļi:

«Izsniegt krievu cūkai 25 markas par cūku, kas no viņas nopirkta.»

Labsirdīgi, nicīgi smiekliņi par tiem, kuri ar šiem pa- pīreļiem ieradās Pilsētā vācu štābā.

Un rekvizēti zirgi, un atņemta labība, un hetmaņa laikā savās muižās pārnākuši muižnieki ar tuklām se­jām, un naida trīsas, dzirdot vārdu «virsnieki».

Tas, lūk, bija.

Un vēl baumas par zemes reformu, ko gatavojās iz­darīt pans hetmanis,

— ak vai, ak vai! Tikai astoņpadsmitā gada no­vembrī, kad Pilsētas pievārtē sāka dunēt lielgabali, gudri cilvēki, starp tiem arī Vasilisa, attapa, ka zemnieki šo panu hetmani ienīda kā traku suni un pēc viņu prāta nav vajadzīga nekāda nolādēta panu reforma, bet gan izsenis gaidītā zemnieku reforma:

— Visu zemi zemniekiem.

— Katram pa simts desetīnu.

— Lai no muižniekiem vairs nebūtu ne miņas.

— Un lai par tām simts desetīnām izdod īstenu kroņa papīru ar zīmogu — mūžīgā īpašumā, kas mantojams no vectēva tēvam, no tēva dēlam, maz­dēlam un tā visnotaļ.

— Lai nekādi paklīdeņi no Pilsētas nebrauc prasīt maizi. Maize pieder zemniekiem, nedosim to nevienam. Ko paši neapēdīsim, ieraksim zemē.

— Lai ved no pilsētas petroleju.

— Nu, godātie, tādu reformu karsti mīļotais hetma­nis nevarēja izdarīt. Un neviens velns tādu neizdarīs.

A Klīda drūmas baumas, ka ar hetmaņa un vāciešu sērgu varot tikt galā tikai boļševiki, bet tiem atkal sava sērga:

— Zīdi un komisāri.

— Tāds nu ir ukraiņu zemnieka bēdu liktenis!

Glābiņa nav nekur!

Bija desmitiem tūkstošu cilvēku, kas atgriezušies no kara un prata šaut…

— Bet to viņiem iemācīja paši virsnieki pēc priekš­niecības pavēles.

Simtiem tūkstošu šauteņu, ieraktas zemē, noslēptas rijās un pūnēs un nenodotas, par spīti uz sodīšanu ma­nīgajām vāciešu lauka kara tiesām, pēršanai ar šau­teņu slauķiem un apšaudīšanai ar šrapneļiem, zemē ierakts bija arī miljoniem patronu, un trīscollīgie liel­gabali katrā piektajā sādžā un ložmetēji katrā otrajā, ikvienā pilsētiņā šāviņu noliktavas un mantu glabāta­vas ar šineļiem un papahām.

Un tais pašās pilsētiņās tautskolotāji, feldšeri, paš­māju cilvēki, ukraiņu semināristi, kas pēc likteņa gri­bas kļuvuši par praporščikiem, stalti biškopju dēli un štābkapteiņi ar ukraiņu uzvārdiem … visi runā ukraiņu valodā, visi mīl brīnišķo Ukrainu, sapņos redz to bez paniem, bez moskāļu virsniekiem, — un vēl tūk­stoši bijušo ukraiņu gūstekņu, kas atgriezušies no Galī- cijas.

Un ja te pieskaita klāt desmitiem tūkstošu zem­nieku? … O-ho-ho!

Tas, lūk, bija. Turpretī cietumnieks … ģitāra …

Baumas, draudīgas un biedīgas …

Brūk mums virsū …

Dzinn … tramm … ek, ek, Nikolka!

Turks, zemstes ierēdnis, Simons. Viņa taču nebija. Nebija. Viss tikai blēņas, leģenda, mirāža.

Un velti, gluži velti gudrais Vasilisa slavenajā no­vembri, galvu saķēris, izsaucās: «Ouos vult perdere, de- mentat!» [3] — un nolādēja hetmani par to, ka viņš izlai­dis Petļuru no pilsētas piegānītā cietuma.

— Tas viss ir blēņas, godātie. Ja nebūtu viens — būtu otrs. Nebūtu otrs — būtu trešais.

Tātad dažādās parādības izbeidzās, un sāka risināties notikumi… Otrs notikums nebija maznozīmīgs kā kaut kāda izdomāta cilvēka atbrīvošana no cietuma — o nē! — tas bija tik grandiozs, ka cilvēce par to droši vien runās vēl simt gadus … Tālu Eiropas rietumos sar- kanbikšainie gailu gaiļi saknābāja resnos tēraudā kaltos vāciešus pusdzīvus. Tā bija briesmīga aina: gaiļi ar frī­ģiešu cepurēm, neganti ķērkdami, metās virsū bruņās tērptajiem teitoņiem un gabaliem plēsa viņu miesas ar visām bruņām. Vācieši izmisīgi kāvās, trieca platos durkļus spalvotajās krūtīs, koda ar zobiem, tomēr ne­izturēja, — un vācieši! Vācieši! Lūdza žēlastību.

Nākošais notikums bija cieši saistīts ar šo un izrietēja no tā kā sekas no cēloņa. Visa pasaule apstulbota un satricināta uzzināja, ka vīrs, kura vārds un uzskrul- lētās, sešcollu naglām līdzīgās ūsas bija pazīstamas visā pasaulē, vīrs, kuram jau nu noteikti vajadzēja būt vis­caur no metāla un kurā it nekas nevarēja būt no koka, šis vīrs bija satriekts. Satriekts pīšļos — viņš vairs ne­bija ķeizars. Pēc tam Pilsētā cauri visām galvām vēja ātrumā izšāvās melnas šausmas: visi redzēja, savām acīm redzēja, kā nopluka vācu leitnanti un kā viņu pe­lēcīgi gaišzilo mundieru uzkārstā vadmala pārvērtās aizdomīgā, nobružātā maisaudeklā. Un tas notika tur­pat uz vietas acu priekšā īsā laika sprīdī, dažās stundās izbālēja acis un leitnantu monokļu logos apdzisa dzīvā gaisma, un no platajiem stikla diskiem pretī sāka rau­dzīties apdriskāta, nodilusi nabadzība.

Lūk, tad elektriskā strāva izšāvās caur smadzenēm gudrākajiem no tiem, kas ar dzelteniem, cietiem čemo­dāniem un tumīgām sievietēm bija izsprukuši cauri dzeloņstieplēm nožogotajai boļševiku nometnei uz Pil­sētu. Viņi saprata, ka liktenis viņus saistījis ar uzvarē­tajiem, un viņu sirdis sagrāba šausmas.

— Vācieši ir uzvarēti, — sacīja riebekļi.

— Mēs esam uzvarēti, — sacīja gudri riebekļi.

To saprata arī pilsētnieki.

Ak, vienīgi tas, kurš pats reiz bijis uzvarēts, zina, ko nozīmē šis vārds! Tas līdzinās vakaram mājā, kur sa­bojājies elektriskais apgaismojums. Tas līdzinās istabai, kurā pa tapetēm lien zaļgans pelējums, pilns slimīgas dzīvības. Tas līdzinās rahītiskiem dēmonu bērniem, sa­smakušai saulespuķu eļļai un ar sievietes muti izteiktām neķītrām lamām tumsā. Vārdu sakot, tas līdzinās nāvei.

Protams. Vācieši Ukrainu atstāj. Tātad, tātad — vie­niem jābēg, citiem jāsagaida Pilsētā jauni, neparasti, nelūgti viesi. Un droši vien dažam labam būs jāmirst. Tie, kas bēgs, nemirs. Kuri tad mirs?

— Nāvē iet nav vis vistiņās skhiet, — piepeši, ne­skaidri izrunādams r, sacīja pulkvedis Naijs-Turss, ne­zin no kurienes uzradies guļošā Alekseja Turbina priekšā.

Pulkvedis bija dīvainā uniformā: galvā spoža bruņu cepure, mugurā bruņu krekls; un viņš atbalstījās uz gara šķēpa, kādus vairs nelieto nevienā armijā kopš krusta karu laikiem. Aiz Naija kā mākonis pletās para­dīzes mirdzums.

— Vai jūs esat paradīzē, pulkvedi? — Turbins ievai­cājās, juzdams saldas trīsas, kādas cilvēks nomodā ne­kad neizjūt.

— Pahadīzē, — Naijs-Turss atbildēja tik tīrā un dzidrā balsī kā strautiņš Pilsētas apkārtnes mežos.

— Dīvaini gan, dīvaini gan, — Turbins ierunājās, — es domāju, ka paradīze pastāv tikai tā… cilvēku sap­ņos. Un kāda dīvaina uniforma. Vai jūs, pulkvedi, ja drīkstu zināt, arī paradīzē joprojām esat virsnieks?

— Tagad.it viņi dien krustnešu brigādē, daktera kungs, — atbildēja vahmistrs Ziļins, kurš, kā zināms, kopā ar Belgradas huzāru eskadronu bija 1916. gadā gājis bojā apšaudē Viļņas apkārtnē.

Vahmistrs slējās kā milzīgs bruņinieks, un no viņa bruņu krekla staroja gaisma. Rupjie sejas vaibsti, labi saglabājušies atmiņā ārstam Turbinām, kurš pats sa­vām rokām bija pārsējis vahmistra nāvīgo ievainojumu, tagad šķita sveši, bet acis gluži tādas pašas kā Naijam- Tursam — skaidras, bezdibenīgas, iekšējā gaismā staro­jošas.

Aleksejs Turbins ar savu drūmo dvēseli par visu vai­rāk pasaulē mīlēja sieviešu acis. Ak, bija gan dievs tas kungs radījis brīnumu — sieviešu acis!… Bet tās ir salīdzināt nevarēja ar vahmistra acīm!

— Kā tad jūs tā? — ziņkāres un neizskaidrojama prieka pārņemts, vaicāja ārsts Turbins. — Kā jūs tā — paradīzē ar visiem zābakiem un piešiem? Galu galā jums taču bija arī zirgi, vezumi, pīķi?

— Kad es jums saku, daktera kungs, — vahmistrs 2iļins iedūcās čella basā, vērdamies Turbinam tieši acīs ar debeszilu skatienu, no kura sila sirds, — piegājām pie vārtiem taisni ar visu eskadronu, jātnieku ierindā. Ar harmonikām lai! Taisnība gan, neveikli bija… Tur, jums jau pašiem būs zināms, visur spodrība, grīdas kā baznīcā.

— Ko jūs sakāt? — Turbins nobrīnījās.

— Tur nu mums pretī apustulis Pēteris. Večuks no civilistiem, tomēr cienīgs un laipnīgs. Es, saprotams, tū­liņ ar ziņojumu: tā un tā, Belgradas huzāru otrais es- kadrons sekmīgi nonācis līdz paradīzei. Kur pavēlēsiet apmesties? Ziņot jau nu ziņoju gan, bet pie sevis, — te vahmistrs bikli nokāsējās dūrē, — domāju, nu, ek, do­māju, tūliņ viņš, tas apustulis Pēteris, man sacīs, vā­cieties tak jūs pie visiem velniem… Jo, paši tak sa­pratīsiet, kur tad šitā, ar zirgiem, un… (vahmistrs mulsi pakasīja pakausi), starp mums runājot, arī šādi tādi bābieši bija piesitušies pa ceļam. Tā nu es ziņoju apustulim un metu vadam ar aci — sak, patrieciet tos bābiešus pagaidām prom, gan jau pēcāk redzēs. Lai pasēž aiz mākoņiem, kamēr apstākļi noskaidrosies. Bet apustulis Pēteris, kaut arī civilists, tomēr, vai zināt, acīgs vīrs. Zvikt — paskatās, un es tūliņ noprotu, ka bā­biešus uz vezumiem viņš jau ieraudzījis. Kā nu ne, vi­sām koši lakati, pa versti var saredzēt. Ķezā esam, do­māju. Galīga izgāšanās visam eskadronam …

«Ehē,» šis saka, «tad jums arī bābieši līdzih> — un pakrata galvu.

«Tieši tā,» es saku, «bet,» saku, «neraizējieties, lū­dzami, mēs viņas tūliņ patrieksim ratā, apustuļa kungs.»

«Nekā nebij,» šis atsaka, «te jūs vis nedomājiet rokas palaist!»

Nu? Ko jūs teiksiet? Lādzīgs večuks. Jūs taču, daktera kungs, paši saprotat, eskadrons pārgājienā bez bābie­šiem iztikt nevar.

Un vahmistrs šķelmīgi pamirkšķināja.

— Tā jau ir, — Aleksejs Vasiļjevičs, acis nolaiz­dams, bija spiests piekrist. Miega pilnajā tumsā ne­skaidri pavīdēja kādas melnas, melnas acis un dzimum- zīmītes labajā pusē uz samtainā vaiga. Turbins mulsi nokāsējās, bet vahmistrs turpināja:

— Nu, zināt, tagad šis saka — ziņosim. Aizgāja, at­nāca un pavēstīja: labs ir, iekārtosim. Un mums nu tāds prieks, ka ne izteikt. Iznāca tikai tāda maza aizķerša­nās. Apustulis Pēteris saka, vajadzēšot uzgaidīt. To­mēr nebija jau jāgaida ilgāk par minūti. Skatos, rikšos uz Tušinas Zagļa piejāj, — vahmistrs norādīja uz ne­runīgo un augstprātīgo Naiju-Tursu, kas bez pēdām pa­zuda 110 sapņa neziņas tumsā, — eskadrona komandiera kungs. Bet mazu brītiņu pēc viņa nepazīstams kājnieku junkuriņš, — te vahmistrs pašķielēja uz Turbinu un uz mirkli nodūra acis, it kā gribēdams dakterim kaut ko noslēpt, tomēr ne sliktu, bet gan kādu priecīgu, jauku pārsteigumu, tad atguvās un turpināja: — Pēteris uz šiem noskatās, uzlicis plaukstu virs acīm, un saka: «Nu, tagadīt, sak, varat nākt!» — un tūliņ durvis plaši vaļā, un, sak, laipni lūdzam, no labās puses pa trim.

… Dūņa, Dūņa, Duņečka!

Dūņa, mana odziņa, —

piepeši kā pa sapņiem iedziedājās metālisku balsu ko­ris un ieskanējās itāliešu harmonika.

— Reizē! — daždažādās balsīs nokliedza vadu ko­mandieri.

E-eh, Dūņa, Dūņa, Dūņa, Dūņa!

Laipnu vaigu rādi man, —

un koris apklusa tālumā.

— Ar visiem bābiešiem? Spērāties tik iekšā? — Tur­bins noelsās.

Vahmistrs satraukts iesmējās un priecīgi paplēta rokas.

— Dieviņ tētīt, daktera kungs! Tad vietas, vietas jau tur atliku likām. Tīrība… No pirmā acu uzmetiena liekas, piecus korpusus vēl var novietot ar visiem re­zerves eskadroniem, kur nu piecus vien — desmit! Tur­pat blakus grezni nami, tētīt, griestus nevar samanīt! Es arī prasu: «Sak, atļaujiet jautāt, kam tad šitie domāti.» Pavisam neredzēti: zvaigznes sarkanas, mākoņi sarkani, gluži tādā pašā krāsā kā mūsu huzāru bikses… «Sitie,» saka apustulis Pēteris, «domāti boļševikiem no Pere- kopa.»

— No kāda Perekopa? — veltīgi piepūlēdams savu nožēlojamo mirstīga cilvēka prātu, pārjautāja Turbins.

— Tad viņiem, jūsu augstlabdzimtība, jau tur viss iepriekš zināms. Divdesmitajā gadā, kad bija kaujas pie Perekopa, boļševikus tak apkāva bez skaita un ziņas. Tā nu tās telpas bija sapostas viņu uzņemšanai.

— Boļševiku? — Turbins galīgi apjuka. — Jūs kaut ko jaucat, Ziļin, tas nevar būt. Viņus tur nelaidīs.

— Daktera kungs, es jau arī tā domāju. Es arī. Ap­stulbu un pajautāju dievam kungam …

— Dievam? Vai, Ziļin!

— Ticiet man, daktera kungs, es saku patiesību, man nav ko melot, pats esmu aprunājies dažu labu reizi.

— Kāds tad viņš ir?

Ziļina acis staroja, sejas vaibsti bija kļuvuši lepni un smalki.

— Sities kauc nost — nevaru pasacīt. Vaigs apmir­dzēts, bet, kāds pēc skata, — netiec gudrs … Gadās, pa­skaties — un šermuļi pārskrien. Rādās, ka viņš izska­tītos pēc tevis paša. Sagrābj tādas bailes, domā — kas tie par ērmiem? Bet pēcāk nekas, pāriet. Daudzveidīga seja. Nu, bet, kad viņš runā, tad tāds prieks, tāds prieks … Un tūliņ, tūliņ parādās gaišzila gaisma … Hm… nē, nevis gaišzila (vahmistrs padomāja), nevaru pateikt. Tūkstoš verstu attālumā iziet tev cauri. Nu es, rau, tad klāju arī vaļā, kā tad tā, saku, dievs, tavi popi tak stāsta, ka boļševiki no nākšot ellē. Kas tad, es saku,

šitā par būšanu? Viņi tev netic, bet, paskat vien, kādas tu šiem būvē kazarmas.

«Kā, ak tad netic vis?» viņš prasa.

«Vienīgais dievs,» es saku, bet pašam, vai zināt, bai­les, apžēlojieties, dievam sacīt šitādus vārdus! Pametu acis, bet viņš smaida. Ko gan, domāju, es, nelga tāds, viņam te stāstu, ja viņš zina labāk par mani. Tomēr gribas dzirdēt, ko viņš teiks. Un viņš saka tā.

«Nu, netic jau,» viņš saka, «ko tu iesāksi. Lai netic!, Man tak no tā ne silts, ne auksts. Un tev,» viņš saka, «tāpat. Un arī viņiem,» saka, «gluži tāpat. Tādēļ man no jūsu ticības nav ne peļņas, ne zaudējuma. Viens tic, otrs netic, bet darbi jums visiem vienādi: tūliņ cits ci­tam pie rīkles, bet, kas attiecas uz tām kazarmām, Zi­ļin, tad tas jāsaprot tā, ka jūs visi, kaujaslaukā kritu­šie, Ziļin, man esat vienādi. To, Ziļin, vajag saprast, un kurš katrs to vis nevarēs. Bet tu, vārdu sakot, Ziļin,» viņš teic, «par šitiem jautājumiem galvu nelauzi. Dzīvo un priecājies!»

Pamatīgi izskaidroja, daktera kungs? Vai ne? «Bet popi,» es saku… Te viņš tik atmeta ar roku: «Tu man, 2iļin,» viņš saka, «popus labāk nemaz nepiemini. Ne- tieku gudrs, ko man ar viņiem iesākt. Proti, tādu stul­beņu kā jūsu popi citu uz pasaules neatrast. Starp mums runājot, Ziļin, kauns un negods, nevis popi.»

«Tad,» es saku, «atlaid tu viņus, dievs kungs, no amata — un cauri! Kam tev liekēžus barot?»

«Man viņu žēl, Ziļin, redzi, kur tas āķis,» viņš saka.

Mirdzums ap Ziļinu ieguva debeszilu nokrāsu, un gu­lētāja sirdi pārņēma neizprotams prieks. Stiepdams ro­kas pretī starojošajam vahmistram, Turbins miegā ievai­dējās:

— Ziļin, Ziļin, vai es nevarētu kaut kā iekārtoties jūsu brigādē par ārstu?

Ziļins pacēla roku sveicienam un laipni un apstipri­noši māja ar galvu. Tad viņš sāka attālināties un at­stāja Alekseju Vasiļjeviču vienu. Tas pamodās un Zi- ļina vietā ieraudzīja rītausmā jau pamazām bālējošo loga četrstūri. Ārsts pārlaida plaukstu pāri sejai un juta, ka tā mikla no asarām. Rīta mijkrēslī viņš vairākkārt nopūtās, bet drīz vien atkal aizmiga, un tagad miegs bija mierīgs, bez sapņiem …

Jā, godātie, nāve nevilcinājās. Tā sāka klīst pa Uk­rainas rudenīgajiem un vēlāk ziemīgajiem ceļiem kopā ar sauso vēja dzenāto sniegu. Sāka mežiņos tarkšķināt ložmetējus. Viņa pati palika neredzama, bet skaidri re­dzams viņai pa priekšu steidzās zemnieciņu lempīgais niknums. Putenī un saltumā tas skrēja noplīsušās vīže- lēs, ar siena vīšķi noļukušajā, neapsegtajā galvā un kauca. Rokās viņš nesa milzīgu rungu, bez kuras Kriev­zemē nekas nav apsākams. Šur tur sāka uzspurgt viegli, sarkani gailīši. Tad lecošās saules sarkanajā gaismā pa­rādījās aiz dzimumorgāniem pakārts ebrejs kaktu kro­dzinieks. Un skaistajā poļu galvaspilsētā Varšavā kļuva redzama vīzija: mākonī stāvēja Henriks Senkevičs un dzēlīgi smīnēja. Pēc tam gluži vienkārši sākās īsti vel­nišķa jezga, tā kūsāja un meta mutuļus. Popi zem iz­traucēto baznīciņu zaļajiem kupoliem dimdināja zva­nus, bet turpat blakus, skolu ēkās ar šauteņu ložu izsistiem logiem, tika dziedātas revolucionāras dzies­mas.

Nē, cilvēks var nosmakt tādā zemē un tādos laikos. Pie joda to visu! Mīts. Petļura ir mīts. Viņa nemaz nav bijis. Tas ir mīts, tikpat apbrīnojams kā mīts par nekad nebijušo Napoleonu, tikai nepavisam ne tik skaists. No­tika kaut kas cits. Rau, šo pašu zemnieku niknumu va­jadzēja aizmānīt pa kādu noteiktu ceļu, jo dieva pa­saulē reiz nu tik dīvaini ir iekārtots, ka šis niknums, lai skrietu cik skriedams, vienmēr liktenīgi atrodas vienās un tais pašās krustcelēs.

Tas šķita gaužām vienkārši. Bijis tik tracis, cilvēki arvien atradīsies.

Un tā sazin no kurienes uzradās pulkvedis Toropecs. Izrādījās, ka viņš nav dienējis nekur citur kā austriešu armijā …

— Ko jūs sakāt?

— Varu galvot.

Tad uzpeldēja rakstnieks Viņņičenko, kurš padarīja sevi slavenu ar divām lietām — ar saviem romāniem un ar to, ka, tiklīdz burvju vilnis jau astoņpadsmitā gada sākumā viņu bija uzmetis satrakotās ukraiņu jū­ras virspusē, Svētās Pēterburgas satīriskie žurnāli, ne mirkli nevilcinādamies, nosauca viņu par nodevēju.

— Un pelnīti…

— Nu, to es gan nezinu. Un kur tad vēl, godātais, tas mīklainais ieslodzītais no pilsētas cietuma.

Vēl septembrī Pilsētā nevienam nenāca ne prātā, ko spēj pastrādāt trīs cilvēki, kam piemīt talants parādīties īstajā brīdī pat tādā neievērojamā vietiņā kā Belaja Cerkovā. Oktobrī tas jau kļuva krietni nojaušams, un no Pasažieru stacijas Pilsēta I pa jauno pagaidām vēl plašo spraugu cauri nesen dibinātajai Polijai uz Vāciju sāka doties vienās ugunīs mirdzoši vilcieni. Sāka lidot telegrammas. Aizbrauca briljanti, šaudīgas acis, matu šķirtnes un nauda. Tie lauzās ari uz dienvidiem, uz dienvidiem, uz piejūras pilsētu Odesu. Novembrī — ak vai! — visi jau zināja itin noteikti. Vārds:

— Petļura!

— Petļura!

— Petļura!

lēca pretī no sienām, no pelēkajām telegrāfa ziņām. Rī­tos tas pilēja kafijā no avīžu lapām, un dievišķais tropu dzēriens tūliņ mutē pārvērtās vispretīgākajās saskalās. Tas sāka kņudināt mēles un klaudzēt Morzes aparātos zem telegrāfistu pirkstiem. Pilsētā sāka notikt visādi brī­numi sakarā ar šo mīklaino vārdu, ko vācieši izrunāja savā gaumē:

— Peturra.

Atsevišķi vācu zaldāti, kas bija iemantojuši nelāga paradumu blandīties pa nomalēm, sāka naktīs pazust. Viņi pazuda naktīs, bet dienu noskaidrojās, ka viņus no­galina. Tādēļ naktīs sāka staigāt vācu patruļas ar bārd- skuvju bļodām galvās. Patruļas staigāja, un lukturīši zibēja — sargieties darīt nelietības! Tomēr nekādi luk­turīši nejaudāja izklīdināt miglaino jucekli, kas bija ra­dies galvās.

Vilhelms. Vilhelms. Vakar nogalināti trīs vācieši. Ak dievs, vācieši aiziet, jūs zināt?! Maskavā strādnieki arestējuši Trocki! Sazin kādi kuces bērni pie Borodjan- kas apturējuši vilcienu un aplaupījuši pa tīro. Petļura nosūtījis uz Parīzi sūtniecību. Atkal Vilhelms. Melnie senegalieši Odesā. Nepazīstams, noslēpumains vārds — konsuls Enno. Odesa. Odesa. Ģenerālis Deņikins. Atkal Vilhelms. Vācieši aizies, franči atnāks.

— Boļševiki atnāks, krusttētiņ!

— Pipari jums uz mēles, tēvocīt!

Vāciešiem esot tāds aparāts ar bultiņu — jānoliek zemē, un bultiņa parāda, kur apraktas šautenes. Tas tik ir joks! Petļura nosūtījis sūtniecību pie boļševikiem. Tas ir vēl smalkāks joks. Petļura. Petļura. Petļura. Pet­ļura. Peturra.

*

Neviens, itin neviens nezināja, ko īsti šis Petļura Uk­rainā grib uzsākt, bet ikvienam jau bija skaidrs, ka viņš, šis noslēpumainais cilvēks bez sejas

(kaut gan avīzes tomēr laiku pa laikam savās lappusēs ievietoja pirmo redakcijā pagadījušos ka­toļu prelāta fotogrāfiju, katru reizi citādu, un apakšā parakstīja — Simons Petļura), vēlas Ukrainu iekarot un, lai to iekarotu, nāk ieņemt Pilsētu.

Anžū kundzes veikals «Parīzes šiks» atradās milzīga daudzstāvu nama pirmajā stāvā pašā Pilsētas centrā, Teātra ielā, kas stiepās viņpus operas teātrim. No ielas uz veikala stikla durvīm veda trīs pakāpieni, bet abpus stikla durvīm bija ar putekļainiem tilla aizkariem aiz­segti logi. Neviens nezināja, kur palikusi pati Anžū kundze un kāpēc viņas veikala telpas izmantotas nolū­kiem, kam nav nekā kopīga ar tirdzniecību. Logā pa kreisi bija uzzīmēta krāsaina dāmu cepure ar zeltā mir­dzošiem vārdiem «Parīzes šiks», bet logā pa labi mil­zīgs dzeltena kartona plakāts, kurā attēloti divi Sevas- topoles lielgabali ar sakrustotiem stobriem, tāpat kā artilēristu uzplečos un virs tiem uzraksts:

«Tu vari nebūt varonis, bet brīvprātīgajam tev jābūt.»

Zem lielgabaliem vārdi:

«Brīvprātīgo reģistrācija virspavēlnieka vārdā nosauktajā Mortīru Divizionā.»

Pie veikala durvīm stāvēja apkvēpis un sagrabējis motocikls ar blakusvāģi, un atsperē piestiprinātās dur­vis ik pa brītiņam blākšķēja, un katru reizi, durvīm at­veroties, virs tām ieskanējās brīnum jauks zvaniņš — trrin-trrinn, atgādinādams nesenos laimīgos Anžū kun­dzes laikus.

Turbins, Mišlajevskis un Karūsa pēc dzīru nakts pie­cēlās gandrīz reizē un pašiem par brīnumu ar pilnīgi skaidrām galvām, taču krietni vēlu, ap pusdienlaiku. Izrādījās, ka Nikolka un Šervinskis jau prom. Nikolka agri jo agri bija satinis kādu noslēpumainu sarkanu vīstoklīti, nokrekšķējies — ek, ek… un aizgājis uz savu družīnu, bet Šervinskis tikko aizbraucis pildīt die­nesta pienākumus virspavēlnieka štābā.

Mišlajevskis, izmeties kails līdz jostas vietai, aiz vir­tuves apslēptajā Aņutas istabiņā, kur aiz aizkara at­radās vannas krāsns un vanna, uzlaida sev uz kakla, muguras un galvas ledaina ūdens strūklu un, šausmās un sajūsmā klaigādams:

— Uh! Šitā! Vareni! — piešļakstīja visu ar ūdeni divu aršīnu attālumā. Tad noslaucījās pūkainā palagā, ap­ģērbās, iezieda matus ar breolīnu, sasukājās un teica Turbinam:

— Aļoša, hm … esi tik labs, iedod savus piešus. Mā­jās iegriezties vairs neiznāks, bet bez piešiem negribas rādīties.

— Paņem kabinetā, galda labās puses atvilktnē.

Mišlajevskis devās uz mazo kabinetu, brītiņu parosī­jās, pašķindinājās un iznāca laukā. Melnace Aņuta, rīta agrumā atgriezusies no krustmātes mājā pavadītās brīv­dienas, slaucīja no krēsliem putekļus ar gaiļa spalvu slotiņu. Mišlajevskis noklepojās, iešķībi palūkojās uz durvīm, neizraudzījās taisnāko, bet gan apkārtceļu un, mezdams līkumu, klusi teica:

— Sveicināta, Aņutočka …

.— Pateikšu Jeļenai Vasiļjevnai, Aņuta tūliņ me­hāniski un bez apdomāšanās nočukstēja un aizvēra acis kā uz nāvi notiesātais, pār kuru bende jau pacēlis cirvi.

— Muļķī…

Piepeši pa durvīm palūkojās Turbins. Viņa seja kļuva dzēlīga.

— Tu, Vitja, apskati slotiņu? Nekas. Glīta. Tomēr la­bāk ej vien savu ceļu, jā? Un tu, Aņuta, liec vērā, ja viņš sacīs, ka domā tevi precēt, tad netici, viņš to ne­darīs.

— Nu zini, goda vārds, vairs ar cilvēku ne sasveici­nāties nedrīkst.

Mišlajevskis nepelnītā aizvainojumā pietvīka sar­kans, izrieza_krūtis un, piešus šķindinādams, izgāja no viesistabas. Ēdamistabā viņš piegāja pie cienīgās, rud- matainās Jeļenas, un viņa acis nemierīgi šaudījās.

— Sveicināta, Jeļena, gaišumiņ, labrīt! Hm … (No Mišlajevska rīkles plūda nevis metālisks tenors, bet zems, piesmacis baritons.) Ļena, gaišumiņ, — viņš iz­justi iesaucās, — nedusmojies! Es tevi mīlu, mīli arī tu mani. Un nepiemini ar ļaunu, ka vakar biju rupjš. Ļena, vai patiesi tu mani turi par nelieti?

Šos vārdus teikdams, viņš apskāva Jeļenu un noskūp­stīja uz abiem vaigiem. Viesistabā ar mīkstu būkšķi no­krita gaiļa spalvu pušķis. Ar Aņutu pastāvīgi notika kaut kas dīvains, tiklīdz Turbinu dzīvoklī parādījās po­ručiks Mišlajevskis. Mājturības priekšmeti sāka birtin birt Aņutai no rokām: cits pēc cita krita naži, ja tas bija virtuvē, no bufetes plauktiņa vēlās apakštases; Annuška kļuva izklaidīga, bez vajadzības skrēja priekš­namā un tur noņēmās ap galošām, slaucīdama tās ar lupatu tik ilgi, kamēr nožvakstēja īsie, līdz papēžiem nolaistie pieši, parādījās nošķeltais zods, stūrainie pleci un zilās jātnieku bikses. Tad Annuška aizvēra acis un sāniski manījās laukā no šaurās, viltīgās spraugas. Ari tagad viesistabā, izmetusi no rokām slotiņu, viņa stā­vēja aizdomājusies un cauri rakstainajiem aizkariem skatījās kaut kur tālumā, pelēkajās, mākoņainajās de­besīs.

— Vitja, Vitja, — Jeļena sacīja, šūpodama matu vai­nagu, kas atgādināja nospodrinātu karalienes kroni te­ātri, — kad uz tevi paskatās, tu liecies spēcīgs puisis, — ko tad vakar biji tik vārgs? Sēdies, dzer tēju, varbūt tas palīdzēs.

— Bet tu, Ļenočka, šodien patiesi izskaties lieliska. Un kā tev piestāv šie rīta svārki, zvēru pie sava goda, — Mišlajevskis glaimīgi teica, mezdams īsus, žiglus ska­tienus bufetes spožajās dzīlēs, — Karūsa, paskaties, kas par rīta svārkiem. Pavisam zaļi. Nudien, cik tu esi jauka.

— Jeļena Vasiļjevria ir ļoti skaista, — nopietni un neliekuļoti atbildēja Karūsa.

— Tā ir pelēkzila krāsa, — Jeļena izlaboja, — tu, Vitjeņka, saki skaidri — kas tev uz sirds?

— Redzi, Ļena, gaišumiņ, man pēc vakardienas gadī­juma var sākties migrēna, bet, mocīdamies ar migrēnu, cilvēks nekāds karotājs nav …

— Labi, bufetē ir.

— Gluži pareizi… Vienu glāzīti… Tas līdz labāk nekā visādi piramidoni.

Sāpīgi saviebies, Mišlajevskis vienu pēc otras iztuk­šoja divas glāzes degvīna un uzkoda apžuvušu vakar­dienas gurķi. Tad viņš pavēstīja, ka jūtoties kā no jauna piedzimis, un izteica vēlēšanos dzert tēju ar citronu.

— Tu, Ļenočka, neraizējies, — mazliet piesmacis ierunājās Turbins, — un gaidi mani, es aizbraukšu, pie­rakstīšos un nākšu mājās. Par karošanu nebēdā, mēs sē­dēsim Pilsētā un atvairīsim to jauko nelieša preziden- tiņu.

— Kaut tikai jūs kaut kur neaizsūtītu!

Karūsa nomierinoši atmeta ar roku.

— Esiet bez bažām, Jeļena Vasiļjevna! Pirmkārt varu apzvērēt, ka ātrāk par divām nedēļām divizions nekādā gadījumā nebūs noformēts, nav ne zirgu, ne šāviņu. Un, ja arī viss būs kārtībā, mēs, bez' šaubām, paliksim Pil­sētā. Visa armija, kas pašlaik tiek formēta, noteikti būs Pilsētas garnizons. Varbūt tālākā nākotnē, ja iesim uz Maskavu…

— Nu, kad tas vēl būs … Hm …

— Pirms tam vēl vajadzēs apvienoties ar Deņikinu.

— Kungi, jūs gluži lieki mani mierināt, es itin ne no kā nebaidos, gluži otrādi, uzskatu, ka jūs rīkojaties pareizi.

Jeļena tiešām runāja moži, un viņas acīs jau atspo­guļojās lietišķas ikdienas rūpes. «Mūsu dienišķās rūpes prasa savu tiesu.»

— Aņuta, — viņa uzsauca, — mīlulīt, tur verandā ir Viktora Viktoroviča veļa. Iztīri to, bērniņ, pamatīgi ar suku un tad tūliņ izmazgā!

Visvairāk Jeļenu nomierināja mazais, zilacainais, ple­cīgais Karūsa. Noteiktais puisis rūsganajā frencī likās aukstasinīgs, smēķēja un skatījās piemiegtām acīm.

Priekšnamā notika atvadīšanās.

— Nu, lai dievs jums stāv klāt, — Jeļena stingrā balsi noteica un pārmeta Turbīnām krustu. Tāpat viņa pārkrustīja arī Mišlajevski un Karūsu. Mišlajevskis Je­ļenu apskāva, bet Karūsa, cieši sajozis viduklī plato ši­neli, pietvīkdams maigi noskūpstīja viņai abas rokas.

*

— Pulkveža kungs, — viegli sasizdams piešus un pie­likdams roku pie cepures naga, teica Karūsa, — atļau­siet ziņot?

Pulkveža kungs sēdēja zemā, zaļganā buduāra krēslā pie maza rakstāmgaldiņa uz estrādei līdzīga paaugsti­nājuma veikala telpas labajā pusē. Mazliet aizturēdamas gaismu, kas ieplūda caur putekļaino, ar rakstainiem tilla aizkariem aizsegto logu, viņam aiz muguras rēgojās grēdās sakrautas zilganas kartona kārbas ar uzrakstu «Anžū kundze. Dāmu cepures». Pulkveža kungs turēja rokā spalvaskātu un īstenībā bija nevis pulkvedis, bet apakšpulkvedis ar platiem zeltītiem uzplečiem, uz ku­riem redzamas divas gaišas svītras, trīs zvaigznes un zeltīti lielgabaliņi ar sakrustotiem stobriem. Pulkveža kungs likās mazliet vecāks par Turbinu — viņam varēja būt gadu trīsdesmit, lielākais — trīsdesmit divi. Tuklo, gludi skūto seju_rotāja melnas, amerikāņu gaumē ap­cirptas ūsiņas. Ārkārtīgi dzīvās un gudrās acis bija nepārprotami nogurušas, taču vērīgas.

Apkārt pulkvedim valdīja haoss kā pasaules radīša­nas dienā. Divu soļu attālumā no viņa mazā, melnā krās­niņā sprēgāja uguns, no melnajām, līkumotajām dūm­vada caurulēm, kas stiepās pāri starpsienai un pazuda kaut kur veikala dziļumā, paretam nopilēja melns šķid­rums. Grīda, gan uz paaugstinājuma, gan pārējā veikala daļā, kur tā pārgāja dīvainos padziļinājumos, bija pie­kaisīta papīra driskām un sarkanām un zaļām auduma strēmelēm. Augšā, pulkvedim virs pašas galvas, kā ne­mierīgs putns parkšķināja rakstāmmašīna, un, pacēlis galvu, Turbins ieraudzīja, ka tā parkšķ aiz margām pie pašiem veikala griestiem. Aiz šīm margām rēgojās kādas kājas un dibenpuse zilās jātnieku biksēs, bet galva nebija redzama, to aizsedza griesti. Otra rakstām­mašīna klabēja veikala kreisajā pusē, kaut kādā iedobē, no kuras slējās laukā koši brīvprātīgo uzpleči un gaiš­mataina galva, bet rokas un kājas palika apslēptas.

Ap pulkvedi ņirbēja daudzas sejas, zibēja zeltīti uz­pleči ar lielgabaliem, līdzās rēgojās dzeltena kaste ar telefona klausulēm un vadiem, bet blakus kartona kār­bām, kaudzē sakrautas, gulēja konservu bundžām līdzī­gas rokas bumbas ar koka tverekļiem un vairāki lož­metēja lentu rituļi. Pulkveža kungam pie kreisā elkoņa atradās kājminamā šujmašīna, bet pie labās kājas snuķi slēja ložmetējs. Telpas dziļumā, pustumsā, aiz spožam stienim piestiprinātiem aizkariem kāda balss aizvilkda­mās kliedza — kā varēja noprast — telefonā: «Jā … jā … es saku. Es saku: jā, jā. Jā, es saku.» Dzinn- inn … — noskanēja zvans … Ti-ū — kaut kur iedobē maigi iedziedājās putniņš un sāka murmināt jauniņš bass:

— Divizions … klausos … jā … jā.

— Es klausos, — pulkvedis teica Karūsam.

— Pulkveža kungs, atļaujiet stādīt jums priekšā po- ručiku Viktoru Mišlajevski un ārstu Turbinu. Poručiks Mišlajevskis pašlaik kalpo otrajā kājnieku družīnā par ierindnieku un vēlētos pārnākt uz jums uzticēto-divizi­onu atbilstoši specialitātei. Ārsts Turbins lūdz viņu no­rīkot par diviziona ārstu.

To pateicis, Karūsa atņēma roku no cepures, bet Miš­lajevskis militāri sveicināja. «Pie joda … drīzāk jāvelk mugurā mundieris,» īgni nodomāja Turbins, bez cepures un melnajā mētelī ar jērādas apkakli juzdamies neveikli un pats sev likdamies gaužām muļķīgs. Pulkveža acis steigšus pārslīdēja ārsta stāvam un sāka aplūkot Mišla- jevska šineli un seju.

— Tā, — viņš noteica, — tas ir pat labi. Kur jūs, po- ručik, dienējāt?

— Smagajā N. divizionā, pulkveža kungs, — Mišla­jevskis atbildēja, tādējādi norādīdams uz savu darbību karā ar vāciešiem.

— Smagajā? Tas vēl labāk. Tiec nu gudrs: artilēri­jas virsniekus nez kāpēc iegrūž pie kājniekiem. īsts ju­ceklis.

— Nebūt ne, pulkveža kungs, — viegli nokremšļojies un atbrīvojis aizsmakušo balsi, atbildēja Mišlajevskis, — pieteicos brīvprātīgi sakarā ar nepieciešamību steig­šus aizstāvēt Volinskas Posteni. Bet tagad, kad družīna pienācīgi nokomplektēta …

— Vērtēju šādu rīcību augstākajā mērā atzinīgi… labi, — pulkvedis teica un patiesi augstākajā mērā at­zinīgi palūkojās Mišlajevskim acīs. — Patīkami iepazī­ties … Tātad … ak jā, ārsts? Arī jūs gribat nākt pie mums? Hm …

Turbins klusēdams palocīja galvu, lai, ģērbies mētelī ar jērādas apkakli, neatbildētu «tieši tā».

— Hm… — pulkvedis paraudzījās logā, — vai zināt, tā, protams, ir laba doma. It īpaši tādēļ, ka tuvā­kajās dienās iespējams … Tā, godātais … — viņš pie­peši aprāvās, mazliet piemiedza ačeles un, balsi klusi­nādams, turpināja: — Tikai… kā to lai pasaka … Redzat, dakter, te ir kāds jautājums … Sociālās teorijas un … hm… jūs esat sociālists? Vai ne? Kā visi inteli­ģenti cilvēki? — Pulkveža ačeles šķielēja sāņus, bet viss viņa stāvs, lūpās un saldenā balss pauda dedzīgu vēlē­šanos,' lai izrādītos, ka ārsts Turbins ir tieši sociālists un nekas cits. — Mūsu divizionu turklāt arī sauc par studentu divizionu, — pulkvedis, acis slēpdams, sirsnīgi pasmaidīja. — Protams, tas izklausās mazliet sentimen­tāli, bet, vai zināt, es arī pats esmu beidzis univer­sitāti.

Turbins jutās ārkārtīgi vīlies un pārsteigts. «Saso­dīts … Ko tad stāstīja Karūsa? .. .» Šai mirklī viņš juta Karūsu sev līdzās pie labā pleca un neskatīdamies ma­nīja, ka tas sasprindzis un grib likt viņam kaut ko no­prast, bet, ko īsti, — Turbinam nebija ne jausmas.

— Es, — Turbins piepeši izgrūda, vaigam norausto­ties, — diemžēl neesmu sociālists, bet gan … monar- hists. Un man jāatzīstas, ka nevaru ciest pat sociālista vārdu. Bet no visiem sociālistiem visvairāk es ienīstu Aleksandru Fjodoroviču Kerenski.

Aizmugurē, Turbinam aiz labā pleca, no Karūsas lū­pām izlauzās kāda ska#a. «2ēl šķirties no Karūsas un Vitjas,» Turbins nodomāja, «bet pie velna šo sociālo divizionu.»

Vienā mirklī pulkveža sejā atkal parādījās acis, un tajās pazibēja kāda dzirkstele un spožums. Viņš pašāva augšup roku, it kā gribēdams Turbinam laipni aizspiest muti, un teica:

— Tas ir bēdīgi. Hm … gaužām bēdīgi… Revolū­cijas iekarojumi un tā tālāk… Man dots rīkojums no augšas: izvairīties no monarhistisku elementu komplek­tēšanas, jo iedzīvotāji… redzat, nepieciešama saval­dība. Bez tam hetmanis, ar kuru esam tieši un ciešām saitēm saistīti, kā jums zināms … bēdīgi… bēdīgi…

Pulkveža balss šai brīdī ne vien nepauda nekādu no­žēlu, bet, gluži otrādi, skanēja pavisam priecīgi — acu izteiksme bija pilnīgā pretrunā ar viņa vārdiem.

«Ahā-ā?» Turbins daudznozīmīgi nodomāja. «Es esmu nelga … bet šis pulkvedis ir gudrs. Cik var spriest pēc fizionomijas, laikam karjerists, bet tas nekas.»

— Nemaz nezinu, ko darīt… jo pašreizējā mo­mentā, — pulkvedis īpaši uzsvēra vārdu «pašreizējā», — tātad pašreizējā momentā, es saku, mūsu tiešais uzdevums ir aizsargāt Pilsētu un hetmani no Petļuras bandām un, iespējams, no boļševikiem. Bet pēc tam, pēc tam jau redzēsim … Atļaujiet jautāt, kur jūs, dakter, kalpojāt līdz šim?

— Tūkstoš deviņsimt piecpadsmitajā gadā, kad beidzu universitāti kā eksterns, sāku strādāt venerolo- ģiskajā klīnikā, pēc tam par jaunāko ārstu Belgradas huzāru pulkā, tad par ordinatoru smagajā apvienotajā hospitālī. Pašlaik esmu demobilizēts un nodarbojos ar privāto praksi.

— Junkur! — pulkvedis uzsauca. — Palūdziet pie manis vecāko virsnieku!

Kāda galva pazuda iedobē, un tūliņ pulkveža priekšā nostājās jauns virsnieks, melnīgsnējs, kustīgs un uzstā­jīgs. Galvā tam bija apaļa jērādas cepure ar aveņkrāsas virsu, ko krusteniski šķērsoja trese, mugurā garš, pe­lēks, cieši apjozts šinelis ā la Mišlajevskis, pie sāniem revolveris. Apspūrušie zeltītie uzpleči liecināja, ka viņš ir štābkapteinis.

— Kaptein Studzinski, — pulkvedis uzrunāja virs­nieku, — esiet tik laipns un nosūtiet uz virspavēlnieka štābu ziņojumu par to, ka nekavējoties pie manis tiek pārcelts poručiks … ē …

— Mišlajevskis, — pielikdams roku pie cepures, at­saucās Mišlajevskis.

— … Mišlajevskis no otrās družlnas atbilstoši spe­cialitātei. Un ari ziņojumu, ka ārsts … ē?

— Turbins …

— Turbins man absolūti nepieciešams kā diviziona ārsts. Lūdzam viņu nekavējoties norīkot.

— Klausos, pulkveža kungs, — lietodams nepareizus uzsvarus, atbildēja virsnieks un pielika roku pie cepu­res. «Polis,» Turbins nodomāja.

— Jūs, poručik, varat družīnā neatgriezties (tas tika teikts Mišlajevskim). Poručiks pārņems ceturto vadu (virsniekam).

— Klausos, pulkveža kungs.

— Klausos, pulkveža kungs.

— Bet jūs, dakter, no šī brīža skaitāties dienestā. Uz­aicinu jūs šodien pēc stundas ierasties Aleksandra ģimnāzijas laukumā.

— Klausos, pulkveža kungs.

- — Ārstam nekavējoties izsniegt formas tērpu.

— Klausos. r

— Klausos, klausos! — iedobē ducināja basiņš.

— Jūs klausāties? Nē. Es saku: nē… Nē, es saku, — kāds auroja aiz šķērssienas.

Dzi-inn … Ti… Ti-ū — iedobē tinkšķināja putniņš.

— Vai jūs klausāties? ….

*

— «Brīvās Ziņas»! «Brīvās Ziņas»! Jauna dienas avīze «Brīvās Ziņas»! — klaigāja avīžpuika, pāri cepurei uz­sējis mātes lakatu. — Petļuras dezorganizācija. Melno karapulku ierašanās Odesā. «Brīvās Ziņas»!

Stundas laikā Turbins bija paguvis iegriezties mājās. Turbina mazaijā kabinetā, kas atradās līdzās viesista­bai, no tumšās rakstāmgalda atvilktnes parādījās sudra­boti uzpleči. Kabineta stiklotās durvis uz balkonu se­dza balti aizkari, uz rakstāmgalda grāmatas un tintnīca, uz plauktiem zāļu pudeles un instrumenti, pie sienas ku­šete, pārklāta ar tīru palagu. Trūcīgi un pašauri, toties mājīgi.

— Ļenočka, ja es šodien kaut kāda iemesla dēļ aiz­kavējos un ja atnāk kāds slimnieks, pasaki — ārsts nepieņem. Pastāvīgu slimnieku nav… Žiglāk, bērniņ!

Jeļena, atliekusi formas blūzes apkakli, steigšus šuva klāt uzplečus … Otru pāri uzpleču zaļā aizsargkrāsā ar melnu svītru viņa piediedza šinelim.

Pēc dažām minūtēm Turbins izskrēja pa ārdurvīm un paskatījās uz balto plāksnīti:

Ārsts A. V. Turbins.

Veneriskās slimības un sifiliss.

Pieņem no 4-iem līdz 6-iem. Pielīmēja labojumu «No 5-iem līdz 7-iem» un skriešus devās augšup pa Alekseja nogāzi.

— «Brīvās Ziņas»!

Turbins apstājās, nopirka no avīžu pārdevēja laikrak­stu un ejot atšķīra to:

Bezpartejisks demokrātisks laikraksts. Iznāk katru dienu 1918. gada 13. decembrī

Jautājumi, kas skar ārējo tirdzniecību, īpaši tirdznie­cību ar Vāciju, liek mums …

— Atvainojiet — bet kur tad? … Rokas salst.

Kā ziņo mūsu korespondents, Odesā notiek pārrunas par melnā koloniālā karaspēka divu divīziju izkāpšanu krastā. Konsuls Enno nepieļauj domu, ka Petļura…

— Ak tu, sasodītais puika!

Pārbēdzēji, kas vakar ieradās mūsu pavēlniecības štābā Volinskas Postenī, ziņo ja par nemitīgi augošo dez- organizāciju Petļuras bandās. Korosteņas tuvumā kava- lērijas pulks aizvakar atklājis uguni uz Sečas strēlnieku pulku. Petļuras bandās vērojama stipra tiekšanās pēc miera. Acīm redzot, Petļuras avantūra tuvojas kraham. Pēc tā paša pārbēdzēja ziņojuma, pulkvedis Bolbotuns sadumpojies pret Petļuru un ar savu pulku un 4 liel­gabaliem devies nezināmā virzienā. Bolbotuns noska­ņots pieslieties hetmanim.

Zemnieki ienīst Petju.ru rekvizīciju dēļ. Mobilizācija, ko viņš izsludinājis sādžās, negūst nekādus panākumus. Zemnieki masveidīgi izvairās no tās, slēpdamies mežos.

— Pieņemsim … ak, nolādētais sals … Piedodiet.

— Tētiņ, ko jūs te grūstāt cilvēkus? Avīzi vajag la­sīt mājās …

— Piedodiet…

Mēs vienmēr esam apgalvojuši, ka Petļuras avan­tūra …

— Skat, kur nelietis! Ak šitie nelieši ..,

Kam krūtīs goda vīra sirds,

Tas steidz, kur brīvprātīgo šķēpi mirdz…

— Ivan Ivanovič, ko jūs šodien tādā nelāga omā?

— Sieva petļuro. Jau no paša rīta dumpojas kā Bol­botuns …

No šīs asprātības Turbinam pat pārvērtās seja, viņš nikni saņurcīja avīzi un nosvieda uz ietves. Tad ieklau­sījās.

Bu-um! — dunēja lielgabali. Va-ai — kaut kur ārpus pilsētas no zemes dziļumiem lauzās atbalss.

— Kas tie par ērmiem?

Turbins strauji pagriezās, pacēla saburzīto avīzi, iz­līdzināja to un pirmajā lappusē vēlreiz uzmanīgi izla­sīja:

Irpeņas-rajonā mūsu izlūku sadursmes ar atsevišķām Petļuras bandītu grupām.

Serebrjanskas virzienā mierīgi.

Sarkanajā Traktierī bez pārmaiņām.

Bojarkas virzienā hetmaņa serdjuku pulks pārdrošā uzbrukumā izklīdināja ap pusotra tūkstoša cilvēku lielu bandu. Gūstā saņemti 2 cilvēki.

Du … du … du … Bu … bu … bu … — kaut kur dienvidrietumos ducināja pelēkais, ziemīgais apvārsnis. Piepeši Turbins pavēra muti un nobālēja. Automātiski iegumzīja avīzi kabatā. No bulvāra pa Vladimira ielu

gausi virzījās melns pūlis. Tieši pa ielas vidu nāca dau­dzi cilvēki melnos mēteļos … Pa ietvēm sāka šaudīties sievas. Valsts vartas jātnieks, gluži kā barvedis, jāja pa priekšu. Lielais zirgs grozīja ausis, šķielēja, gāja iesāņus. Jātnieka ģīmī bija lasāms apjukums. Retumis viņš kaut ko uzsauca, izskata pēc pavicināja pletni, bet viņa uzsaucienos neviens neklausījās. Pūļa priekšējās rindās pavīdēja garīdznieku bārdas un zeltītie tērpi, sa­šūpojās baznīcas karogs. No visām pusēm šurp joza puišeļi.

— «Ziņas»! — iesaucās avīžu pārdevējs un traucās pretī pūlim.

No restorāna «Metropole» pekles izlēca virtuves zēni ar baltām, plakanām cepurēm galvās. Pūlis uz sniega izplūda kā tinte uz papīra.

Virs pūļa šūpojās garas, dzeltenas kastes. Kad pirmā atradās iepretim Turbinam, viņš uz tās sāniem saburtoja stūrainu, ķeburainu uzrakstu: «Praporščiks Jucevičs.» Uz nākamās: «Praporščiks Ivanovs.»

Uz trešās:

«Praporščiks Orlovs.»

Piepeši pūlī sacēlās kņada. Sirma sieviete ar pakausī nošļukušu cepuri, klupdama, izbārstīdama kaut kādus sainīšus, no ietves ietriecās pūlī.

— Kas te notiek? Vaņa?! —: sieviete iekliedzās. Kāds nobālēdams aizskrēja sāņus. Balsī ieraudājās kāda sieva, tai piebiedrojās otra.

— Kungs Jēzu Kristu! — Turbinam aiz muguras at­skanēja murmināšana. Kāds spiedās viņam virsū, pūta dvašu uz kakla.

— Dievs, apžēlojies … viss uz pēdīgo postu. Kur tas dzirdēts, tā apkaut cilvēkus? … Kur tas redzēts …

— Lai tad nu ko, tikai ne piedzīvot tādas šausmas.

— Kas? Kas? Kas? Kas? Kas noticis? Ko apglabā?

— Vaņa! — ievaimanājās balss pūlī.

— Popeļuhā apkautos virsniekus, — steigšus, aizvilk­damies kārē visu izstāstīt pirmais, kāds sāka bērt, — iegājuši Popeļuhā, tur visa nodaļa apmetusies nakts­guļā, bet nakti viņus ielenkuši zemnieki un petļurieši un apkāvuši visus līdz beidzamam. Nu, itin visus…

Acis izdūruši, uz pleciem izgraizījuši uzplečus. Sakrop­ļojuši, ka briesmas.

—Ko jūs sakāt? Ak, ak, ak … «Praporščiks Korovins», «Praporščiks Herts» —

garām līgoja dzelteni zārki.

—Kādi laiki pienākuši… Padomājiet vien.

—Brāļu karš.

—Kā gan citādi? …

—Stāsta, esot gulējuši miegā …

— Tā viņiem vajag … — piepeši Turbinam aiz mu­guras pūlī nošņāca melna balstiņa, un viņam acu priekšā sametās zaļš. Vienā mirklī pazibēja sejas, cepu­res. Izgrūdis roku starp diviem kakliem, Turbins sa­grāba šo balsi aiz melnā mēteļa piedurknes kā maiglēs. Cilvēks pagrieza galvu, un viņa seja pauda šausmas.

— Ko jūs teicāt? — sēcošā balsī noprasīja Turbins, un viņa niknums atslāba.

— Apžēlojieties, virsnieka kungs, — šausmās trīcē­dama, atbildēja balss, — es nekā nesaku. Es klusēju. Kas jums nāk prātā, godātais? — balss lēkāja.

Pīles snīpis nobālēja, un Turbins uzreiz saprata, ka ir kļūdījies, nav sagrābis īsto. Zem pīļknābja jērādas cepures rēgojās fizionomija, kas pauda ārkārtīgu loja­litāti. Tā nevarēja teikt itin neko, un apaļās ačeles tajā bija izvelbtas aiz šausmām.

Turbins atlaida piedurkni un saltā niknumā lika ska­tienam šaudīties pār cepurēm, pakaušiem un apkaklēm, kas ņudzēja visapkārt. Ar kreiso roku viņš grasījās kaut ko tvert, bet ar labo kabatā žņaudza brauniņa spalu. Garām aizplūda garīdznieku skumīgā dziedāšana, bla­kus aizvilkdamās skaļi raudāja lakatā satinusies sieva. Nebija it neviena, ko tvert, balss šķita kā zemē iekri­tusi. Aizpeldēja pēdējais zārks,

«Praporščiks Morskojs», aizjoņoja kādas kamanas.

— «Ziņas»! — pēkšņi Turbinam pie pašas auss iebrē­cās piesmacis alts.

Turbins izrāva no kabatas saņurcīto lapu un, neap­jēgdams, ko dara, divas reizes iegrūda to zēnam sejā, caur zobiem murminādams:

—Še tev ziņas! Še tev! Še tev ziņas! Maita!

Ar to pašu viņa niknuma lēkme pārgāja. Puišelim izkaisījās avīzes, viņš paslīdēja un iesēdās kupenā. Vienā mirklī viņš savieba seju liekuļotās raudās, bet acīs uzplaiksnīja pavisam neliekuļots, negants naids.

— Kas tas … ko jūs … par ko jūs man šitā? — pui­šelis iedīcās, pūlēdamies izspiest asaras un ķepuroda­mies sniegā. Kāds izbrīnījies blenza Turbinā, neuzdro­šinādamies neko sacīt. Nokaunējies un apzinādamies, ka izturējies muļķīgi, Turbins ierāva galvu plecos un, asi pagriezies, skriešus metās garām gāzes laternai, ga­rām apaļās, gigantiskās muzeja ēkas baltajiem sāniem, garām kaut kādām izrakņātām bedrēm un sniegā iepu­rinātiem ķieģeļiem uz pazīstamo, milzīgo laukumu — Aleksandra ģimnāzijas dārzu.

— «Ziņas»! «Demokrātiska dienas avīze»! — no ielas atlidoja sauciens.

*

Turbinam mīļās ģimnāzijas četrstāvu ēka ar simt as­toņdesmit logiem ieskāva laukumu kā milzīgs pakavs. Te viņš bija pavadījis astoņus gadus, astoņus pavasarus starpbrīžos skraidījis pa šo laukumu, bet ziemās, kad klases smacīgas un putekļu pilnas un laukumu klāja ziemas mācību laika saltais, cienīgais sniegs, viņš bija laukumā noraudzījies pa logu. Astoņus gadus šī pakav­veidīgā ķieģeļu celtne audzējusi un mācījusi Turbinu un jaunākos — Karūsu un Mišlajevski.

Un tieši astoņi gadi bija pagājuši, kopš Turbins pē­dējo reizi redzēja ģimnāzijas dārzu. Sirds viņam nez kā­pēc sažņaudzās bailēs. Pēkšņi Turbinam šķita, ka melns mākonis aizsedzis debesis, ka atbrāzies viesulis un no­slaucījis visu dzīvi, tāpat kā briesmīgs vilnis aizskalo piestātni. Ak, astoņi mācību gadi! Cik daudz tajos bez­jēdzīga un skumja, un zēna sirdij nepanesama, bet cik daudz arī prieka! Pelēka diena, pelēka diena, pelēka diena, ut consecutivum, Gajs Jūlijs Cēzars, vieninieks kosmogrāfijā un uz mūžīgiem laikiem naids pret astro­nomiju kopš šī vieninieka saņemšanas. Toties arī pa­vasaris, pavasaris un kņada zālēs, uz bulvāra ģimnāzis­tes ar zaļiem priekšautiem, kastaņas un maijs, un,

galvenais, priekšā mūžīgā bāka — universitāte, proti, brīva dzīve, — vai jūs saprotat, kas ir universitāte? Saul­rieti pie Dņepras, brīve, nauda, spēks, slava.

Un nu tas viss jau aiz muguras. Mūžam neizdibinā­mās skolotāju acis un drausmīgie baseini, kuri vēl ta­gad rādās sapņos un no kuriem mūžam tek un nevar vien iztecēt ūdens, un sarežģītie spriedelējumi par to, kas Ļenskī atšķirīgs no Oņegina, cik neskaidra Sokrāta mācība, kad dibināts jezuītu ordenis, kad krastā izkāpis Pompejs un vēl kāds cits un kas izkāpuši vai gribējuši izkāpt krastā divtūkstoš gadu laikā …

Un vai nu tas vien! Pēc astoņiem ģimnāzijas gadiem, pēc visvisādiem baseiniem sekoja anatomikuma līķi, baltas palātas, operāciju zāles stiklainais klusums, bet pēc tam trīs gadi seglos, svešas brūces, pazemojumi un ciešanas, — ak, nolādētais kara baseins… Un tagad Turbins izkāpj krastā tepat, šai pašā laukumā, šai pašā dārzā. Un viņš skrēja pār laukumu krietni novārdzis un sabeigts, žņaugdams kabatā brauniņu, skrēja diezin kurp un kāpēc. Droši vien aizsargāt to pašu dzīvi — nākotni, kuras vārdā viņš reiz lauzīja galvu par basei­niem un sasodītajiem gājējiem, kuri iziet viens otram pretī no stacijas «A» un stacijas «B».

Melnie logi pauda dziļu un drūmu mieru. Jau no pirmā acu uzmetiena kļuva skaidrs, ka tas ir nāves miers. Dīvaini, pilsētas centrā, kur apkārt viss brūk, mutuļo un kūsā, guļ miris četrstāvu kuģis, kas reiz iz­nesis atklātā jūrā desmitiem tūkstošiem dzīvju. Šķita, ka tagad neviens to vairs nesargā, ne skaņas, ne kus­tības nav aiz logiem un aiz sienām, ko sedz Nikolaja laiku dzeltenā krāsa. Sniegs gulēja uz jumtiem kā tīrs auts, kā cepure sedza kastaņu vainagus, sniegs līdzeni klāja laukumu, un vienīgi nedaudzas dažādos virzienos iemītas taciņas liecināja, k^i pa to nupat kāds gājis.

Un galvenais; neviens nezināja un nepūlējās uzzi­nāt — kur gan viss palicis? Kas tagad mācās šajā kuģī? Un, ja nemācās, tad kāpēc? Kur sargi? Kāpēc zem kas­taņu rindas līdzās režģim, kas nožogo iekšējo košuma dārziņu pie iekšējām parādes durvīm, rēgojas baismī­gie strupie mortīru snuķi? Kāpēc ģimnāzijā ierīkota mantnīca? Kam tā pieder? Kas? Kāpēc?

To neviens nezināja, tāpat kā neviens nezināja, kur palikusi Anžū kundze un kāpēc viņas veikalā bumbas sagūlušas līdzās tukšām kartona kārbām.

*

— A-ai-ziet! — nokliedza kāda balss. Mortīras sa­kustējās un līda uz priekšu. Ap divsimt cilvēku rosījās, skraidelēja, pietupās un rāvās augšup pie milzīgajiem, apkaltajiem riteņiem. Juku jukām ņirbēja dzelteni pus­kažociņi, pelēki šineļi un papahas, aizsargkrāsas, armi­jas un zilās studentu naģenes.

Kad Turbins šķērsoja grandiozo laukumu, četras mor­tīras nostājās rindā, pagriezdamas viņam pretī rīkles. Steidzīgās apmācības pie mortīrām beidzās, un divizi­ona jauniesaukto raibais pūlis nostājās divās rindās.

— Ka-apteiņkungs, — noskandēja Mišlajevska balss, •— vads gatavībā.

Ierindas priekšā iznira Studzinskis, atkāpās atpakaļ un nokliedza: >

— Kreiso plecu uz priekšu, soļos — marš!

Ierinda noņirkstēja, salīgojās un, lempīgi sniegu mī- ņādama, sāka kustēties uz priekšu.

Turbinam garām aizslīdēja daudzas pazīstamas un raksturīgas studentu sejas. Trešā vada priekšgalā pa­vīdēja Karūsa. Vēl nezinādams, kurp un kāpēc, Turbins sāka čirkstināt sniegu ieblakus vadam …

Karūsa panācās laukā no ierindas un norūpējies sāka skaitīt, iedams atmuguriski:

— Kreiso. Kreiso. Viens, divi. Viens, divi.

Gājiens kā čūska ielocījās ģimnāzijas pagraba durvju

melnajā rīklē, un tā aprija rindu pēc rindas.

Ģimnāzijas iekšiene likās vēl nedzīvāka un drūmāka nekā ārpuse. Pamestās ēkas akmeņaino klusumu un līgano krēslu drīz vien atmodināja kareivju soļu atbal­sis. Zem velvēm kā pamodušies dēmoni sāka lidināties dīvainas skaņas. Cauri smago soļu dunoņai bija dzir­dama skrapstoņa un pīkstieni — iztraucētās žurkas stei­dza pazust tumšos nostūros. Vienība izgāja cauri bez­galīgiem, melniem pagraba gaiteņiem, kuru grīda bija izmūrēta ar ķieģeļiem, un nokļuva milzīgā telpā, kur pa šauriem, aizrestotiem, mūžvecu zirnekļu tīklu aiz­austiem lodziņiem ieplūda skopa gaisma.

Klusumu sadragāja ellišķa āmuru klaudzoņa. Tika lauztas vaļā apkaltas koka kastes ar patronām, ņemtas laukā bezgalīgas lentas un tortēm līdzīgās ripas Luisā ložmetējiem. Parādījās melni un pelēki nikniem odiem līdzīgi ložmetēji. Uzgriežņi klaudzēja, knaibles plēsa, kaktā džinkstēdams kaut ko zāģēja zāģis. Junkuri izcēla saplacinātu, saltuma piesūkušos papahu kaudzes, cie­tās grumbās sagumzītus šineļus, stīvas siksnas, patron- somas un ar vadmalu apvilktas blašķes.

— Ve-eicīgāk, — atskanēja Studzinska balss.

Pieci seši virsnieki ar blāviem, zeltītiem uzplečiem sāka tekalēt šurp turp kā skudras.

Kaut ko nodziedāja skanīgumu atguvušais Mišlajev- ska tenors.

— Ārsta kungs! — Studzinskis kaut kur tumsā sauca.

— Esiet tik laipns, pieņemiet feldšeru komandu un snie­dziet tai instrukcijas.

Turbina priekšā tūliņ iznira divi studenti. Viens no tiem, maza auguma puisis, izskatījās satraukts, un uz studenta šineļa piedurknes tam bija sarkans krusts. Otrs, ģērbies pelēkā šinelī, ar pirkstiem pastāvīgi bī­dīja atpakaļ papahu, kas tam nemitīgi šļuka uz acīm.

— Tur ir kastes ar medikamentiem, — Turbins teica,

— izņerūiet no tām pleca somas un man ārsta somu ar instrumentu komplektu. Papūlieties izsniegt katram ar- tilēristam divas individuālās paketes un uz ātru roku paskaidrojiet, kā tās nepieciešamības gadījumā atvera­mas.

Virs pelēkā, rosīgā ņudzekļa paslējās Mišlajevska galva. Viņš bija pakāpies uz kastes, savicināja šauteni, nožvakstināja aizslēgu, ar troksni ielika aptveri un tad, tēmēdams logā un klabinādams aizslēgu, klabinādams un tēmēdams sāka junkuriem pāri birdināt izmestās pat­ronas. Tūliņ pagrabu pārņēma īsts fabrikas troksnis. Junkuri, saceldami klaboņu un žvakstoņu, pielādēja šautenes.

— Kurš neprot, rīkojas piesardzīgāk, junkuri-i, — Mišlajevskis noskandēja, — paskaidrojiet studentiem.

Pāri galvām tika pārmestas patronsomu un blašķu sik­snas.

Notika brīnums. Raibais dažādi ģērbto cilvēku bars pārvērtās vienveidīgā, blīvā slānī, virs kura, juceklīgi šūpodamies un kustēdamies, ņirbēja asām adatām līdzīgs durkļu mežs.

— Virsnieku kungus palūgšu pie manis, — kaut kur balsi pacēla Studzinskis.

Gaiteņa tumsā, kur saldi un maigi šķindēja pieši, Stu­dzinskis klusu iejautājās:

— Kādi iespaidi?

Pieši pamīņājās. Mišlajevskis, nevērīgi un veikli pie­dūris pirkstus pie cepures apmales, pievirzījās štābkap- teinim tuvāk un teica:

— Manā vadā piecpadsmit puišiem nav sajēgas par šauteni. Pagrūti.

Apgarotu seju raudzīdamies kaut kur uz augšu, kur cauri stiklam bikla un pelēka ieplūda pēdējā — dzies­tošā gaisma, Studzinskis izmeta:

— Noskaņojums?

Atkal ierunājās Mišlajevskis:

— Khm . .. khm … Noskaņojumu mazliet sabojājuši zārki. Studentiņi samulsuši. Viņus tādas lietas slikti ietekmē. Redzējuši caur žogu.

Studzinska melnās acis uzmeta Mišlajevskim ciešu škatienu.

— Pacentieties noskaņojumu uzlabot!

Un atkal sāka šķindēt pieši, virsniekiem izklīstot.

— Junkur Pavlovski!-— mantnīcā dārdināja Mišla­jevskis kā Radamess «Aīdā».

— Pavlovski šurp … šurp … šurp! — atbalsoja mantnīcas mūri un junkuru balsu rēkoņa.

— E-es!

— No Alekseja skolas?

— Tieši tā, poručika kungs.

— Nu, raujiet vaļā kādu labi brašu dziesmu! Tā, lai Petļura atstiepj kājas, kaut viņu nelabais …

Zem akmens velvēm ieskanējās augsta un tīra balss:

Es lielgabalnieks esmu dzimis …

Kaut kur durkļu biezoknī tai atsaucās tenori: Uz laietes bi) skola man.

Viss studentu pūlis ft kā nodrebēja, ātri pēc dzirdes uztvēra motīvu, un piepeši stihiski izlauzās dobjš ko­rālis, izraisīdams lielgabalu dārdoņai līdzīgu atbalsi un satricinādams visu mantnīcu:

Un ka-arteču-ugunl-ls es kļuvis Par īstu zaldātu, jā ga-a-an. Un ka-a-arteč …

Ausīs, patronu kastēs, drūmajās logu rūtīs un galvās sāka džinkstēt, un uz slīpajām palodzēm trīcēja un šķin­dēja diezin kad aizmirstas putekļainas glāzes …

Kā bērnu mani zaldātiņi Uz lielgabaliem šūpoja.

Studzinskis izkampa no šineļu, durkļu un ložmetēju gūzmas divus sārtus praporščikus un steidzīgā čukstā deva tiem rīkojumu:

— Vestibils . . .-noraut pārsegu … ašāk …

Un praporščiki kaut kur aizjoņoja.

Rau, gvardes junkuri Soļo un dzied! Skan taures, rīb bungas, Un šķīvji šķind!

Ģimnāzijas tukšais mūra šķirsts tagad auroja un rēca drausmīgā maršā, un žurkas tupēja dziļās alās, aiz šaus­mām sastingušas.

— Iens… iens! … — rēkoņu šķēla Karūsas griezīgā balss.

— Jautrāk! … — Mišlajevskis skanīgi sauca. — Alek­seja junkuri, vai bēru gājienā ejat?

Pa gaiteni virzījās nevis pelēks savrupu cilvēku gā­jiens, bet—

Istabenes! Būvējas! Cepurnieces! Virējas!

Aizejošiem junkuriem pakaļ noraugās!

asiem durkļiem bruņotas kareivju rindas, un grīda zem soļu smaguma drebēja un līka. Gājiens devās pa bez­galīgo gaiteni tieši uz otrā stāva milzīgo vestibilu, kuru ar gaismu pieplūdināja stikla kupols, un pirmajās rin­dās soļojošos pēkšņi pārņēma apstulbums.

Tīrasiņu argamakā, kuru sedza cara monogrammām rotāta seglu sega, sarāvis zirgu pakaļkājās, starojoši smaidīdams, artilēristu priekšā izauļoja krāšņs Alek­sandrs ar pašķidriem matiem zem trīsstūrainās cepures ar uzliektām malām un baltu spalvu pušķi. Raidīdams artilēristiem citu pēc cita viltīga šarma apdvestus smai­dus, Aleksandrs pacēla zobenu un ar tā smaili nojā­dīja junkuriem uz Borodinas pulkiem. Divas asis platajā audeklā Borodinas lauki tinās lielgabalu dūmu mākuļos un tāles aizsedza melns durkļu mežs.

… bij taču kaujas kā arvienu?!

— Kas modināt var… — skandināja Pavlovskis.

Kas modināt var citiem cieņu, — dārdēja basi.

Un, minot Borodinas dienut Ikviens vēl drosmi rod!

Žilbinošais Aleksandrs traucās debesīs, un norautais pārsegs, kas bija viņu slēpis veselu gadu, gulēja grīstē pie zirga pakaviem.

— Vai neesat redzējuši imperatoru Aleksandru Svē­tīto? Solī, solī! Iens. Iens. Kreiso! Kreiso! — auroja Miš­lajevskis, un gājiens virzījās augšup, kāpnēm dunot kā zem Aleksandra kājnieku smagajiem soļiem. Garām Na­poleona uzvarētājam divizions ar kreiso plecu pa priekšu iesoļoja milzum plašajā aktu zālē ar divrindu logiem un, dziesmu aprāvis, durkļiem salīgojoties, no­stājās blīvās rindās. Zālē valdīja mijkrēšļa palsā gaisma, un milzīgās cieši nosegtās pēdējo caru ģīmetnes rēgo­jās starp logiem kā stingi, bālgani plankumi.

Studzinskis pagāja sāņus un ieskatījās rokas pulk­stenī. Šai mirklī ieskrēja junkurs un viņam kaut ko pa­čukstēja.

— Diviziona komandieris, — tuvākie saklausīja.

Studzinskis pamāja ar roku virsniekiem. Tie sāka

skraidīt starp rindām, tās nolīdzinādami. Studzinskis iz­gāja gaitenī sagaidīt komandieri.

Piešiem šķindot, pulkvedis Mališevs nāca pa kāpnēm augšā uz zāli, griezdams galvu atpakaļ un blenzdams uz Aleksandru. Pie kreisā sāna pulkvedim kuļājās līks kau­kāziešu zobens ar tumšsarkanu pušķi. Pulkvedim galvā bija bieza, melna samta cepure, mugurā garš šinelis ar milzīgu šķēlumu mugurpusē. Viņa seja izskatījās rūpju pilna.-Studzinskis steigšus piegāja pulkvedim klāt, ap­stājās, pielika roku pie cepures.

Mališevs viņam noprasīja:

— Apģērbti?

— Tieši tā. Visas pavēles izpildītas.

— Nu, kā liekas?

— Kausies! Taču pieredzes nekādas. Uz simt divdes­mit junkuriem astoņdesmit studentu, kas neprot turēt rokās šauteni.

Mališeva seja apmācās. Viņš brītiņu klusēja.

— Kāda laime, ka pagadījušies labi virsnieki, — Stu­dzinskis turpināja, — īpaši tas jaunais, Mišlajevskis. Kaut kā galā tiksim.

— Tā. Nu, godātais, tagad uzklausiet: kad būšu pa­beidzis apskati, papūlieties divizionu, izņemot virsnie­kus un sešdesmit cilvēku lielu sardzi no labākajiem un pieredzējušākiem junkuriem, kurus jūs atstāsiet pie lielgabaliem, noliktavā un ēkas apsargāšanai, atlaist uz mājām ar nosacījumu, ka rīt pulksten septiņos no rīta visam divizionam pilnā sastāvā jābūt šeit.

Studzinskis aiz brīnumiem kļuva gluži mēms, viņš gaužām nepieklājīgā kārtā platām acīm blenza pulkveža kungā. Mute pavērās.

— Pulkveža kungs … — aiz uztraukuma Studzinskim visi uzsvari salēca uz priekšpēdējās zilbes, — atļaujiet ziņot. Tas nav iespējams. Vienīgais līdzeklis, kā cik ne­cik saglabāt diviziona kaujas spēju, ir paturēt to pa nakti šeit.

Pulkveža kungs pēkšņi un ātri apliecināja kādu jaunu īpašību — lielisku prasmi dusmoties. Viņa kakls un vaigi kļuva tumšsarkani un acis uzliesmoja.

— Kaptein, — pulkvedis griezīgā balsī teica, — likšu

jums sarakstā atzīmēt algu nevis kā vecākajam virsnie­kam, bet kā lektoram, kas lasa lekcijas divizionu ko­mandieriem, un man tas būs nepatīkami, jo es cerēju jūsu personā iemantot sev tieši pieredzējušu vecāko virsnieku, nevis civilistu profesoru. Nu, godātais, tātad: lekcijas man nav vajadzīgas! Palū-ūgšu man padomus nedot! Klausīties, iegaumēt! Kad iegaumēts — izpildīt!

Un abi blenza viens otrā.

Pa Studzinska vaigiem un kaklu izplūda vara sarka­nums, un viņa lūpas nodrebēja. Balsij dīvaini kaklā ķe­roties, viņš izdabūja:

— Klausos, pulkveža kungs.

— Jā gan, godātais, klausieties! Atlaist uz mājām.- Pavēlēt izgulēties un atlaist bez ieročiem, bet rīt pulk­sten septiņos lai būtu klāt. Atlaist, un iegaumējiet — pa mazām grupām, nevis veseliem vadiem, turklāt bez uzplečiem, lai ar savu spožumu nepiesaistītu visādu slaistu uzmanību.

Studzinska acīs pavīdēja izpratnes stars un aizvaino­jums apdzisa.

— Klausos, pulkveža kungs.

Te pulkveža kungs piepeši pārvērtās.

— Aleksandr Broņislavovič, es jūs jau sen pazīstu kā pieredzējušu un brašu virsnieku. Bet jūs taču arī pa­zīstat mani? Tātad cerams, jūs nejūtaties aizvainots? Aizvainojumiem šādā brīdī nav vietas. Es izteicos asi — jel aizmirstiet to, jūs jau arī…

Studzinskis tumši pietvīka.

— Tieši tā, pulkveža kungs, esmu vainīgs.

— Nu, lieliski. Nevilcināsimies, lai viņus neatvēsi­nātu. Tātad viss jāatliek uz rītdienu. Rīt viss būs skaid­rāks. Katram gadījumam pateikšu jau iepriekš: par liel­gabaliem nav ko domāt, lieciet vērā — zirgu nebūs un šāviņu arī ne. Tātad rīt no rīta šaušana ar šautenēm, šaušana un vēlreiz šaušana. Panāciet to, lai divizions rīt ap pusdienas laiku šautu kā godalgots pulks. Un visiem pieredzējušiem junkuriem — granātas. Skaidrs?

Studzinska sejā iegūla drūmas ēnas. Viņš sasprindzis klausījās.

— Pulkveža kungs, atļausiet jautāt?

—- Zinu, godātais, ko jūs gribat jautāt. Varat to nedarīt. Es jums pateikšu pats — stāvoklis draņķīgs. Mēdz būt arī ļaunāk, bet reti. Tagad skaidrs?

— Tieši tā!

— Nu, tad redzat, godātais, — Mališevs jūtami klu­sināja balsi, — skaidrs, ka man negribas pavadīt šai ak­mens maisā aizdomīgu nakti un, kas zina, pazudināt divsimt puišus, no kuriem simt divdesmit pat neprot šaut.

Studzinskis klusēja.

— Tātad viss skaidrs. Bet par citu vakarā. Pagūsim visu. Ejiet pie diviziona!

Un abi iegāja zālē.

— Mier-r-r-r-ā! Virsnieku kungi! — nokliedza Stu­dzinskis.

— Esiet sveiki, artilēristi!

Studzinskis Mališevam aiz muguras kā noraizējies re­žisors pasita roku uz augšu, un pelēkā dzelkšņainā siena norēca tā, ka logu rūtis nodrebēja.

— Esss … ssvei… pulkv … kungs …

Mališevs pārlaida rindām jautru skatienu, atņēma roku no cepures naga un sāka runāt:

— Vareni.. . Artilēristi! Nerunāšu gari un plaši, t.o es neprotu, jo mītiņos uzstājies neesmu, bet teikšu īsi. Mēs sitīsim Petļuru, šo suņa dēlu, un, esiet bez bažām, sasitīsim arī. Jūsu vidū ir vladimirovieši, konstantino- vieši, aleksejevieši, viņi vēl nekad nav apkaunojuši savu skolu karogus. Bet daudzi no jums ir šīs slavenās ģimnāzijas audzēkņi. Skolas vecās sienas raugās uz jums. Un es ceru, ka jūsu dēļ jāsarkst nebūs. Mortīru diviziona artilēristi! Aizstāvēsim diženo Pilsētu brīdī, kad to apdraud bandīts. Ja mēs šim jaukajam preziden­tam uzbliezīsim ar sešcollīgajiem, gan viņš tad pielaidīs bikses, kaut viņš sapūtu, maitasgabals tāds!

Ha … a-a … Ha-a … — atbildēja durkļu biežņa, kuru nomāca pulkveža kunga bravūrīgie izteicieni.

— Esiet centīgi, artilēristi!

Studzinskis atkal, kā režisors aizkulisēs, satrūcies sa- vīcināja roku, un atkal cilvēku pūlis ar savu rēcienu, ko atkārtoja pērkonīga atbalss, lika pār sevi nobirt pu­tekļu plēnēm:

— Prie … Prrie … Cens … Rrrrrrr!

*

Pēc desmit minūtēm aktu zālē kā Borodinas laukā simtiem šauteņu bija saslietas statņos. Putekļainā, dur­kļiem apaugušā parketa līdzenuma abos galos izauga tumši sargkareivju stāvi. Kaut kur tālu lejā klaudzēja un dunēja saskaņā ar pavēli steigšus izklīstošo jauniz­cepto artilēristu soļi. Gaiteņos kāds smagi un trokšņaini soļoja apkaltos zābakos un skanēja virsnieku sau­cieni — Studzinskis pats izvietoja sargposteņus. Tad piepeši gaiteņos iedziedājās taure. Tās saraustītajās, pie­smakušajās skaņās, kas izklīda pa visu ģimnāzijas ēku, draudīgums šķita aizlauzts un skaidri varēja saklausīt bažas un izlikšanos. Gaitenī virs kāpņu šahtas, ko ieskāva divi kāpņu loki, vezdami uz vestibilu, vaigus piepūtis, stāvēja junkurs. No nespodrās vara taures no­karājās apbružātas Jura lentas. Mišlajevskis, plati iepletis kājas, stāvēja taurētājam pretī, mācīdams un pārbaudīdams viņu.

— Nelieciet tik cieši… Tagad tā, tā. Izpūtiet viņu, izpūtiet! Nav ilgi kustināta, večiņa. Un tagad trauk­smi.

«Ta-ta-tam-ta-tam,» taurētājs pūta, modinādams žurkās šausmas un grūtsirdību.

Zālē ar divrindu logiem strauji ielauzās krēsla. Lī­dzās laukam, kurā rēgojās saslietās šautenes, bija pa­likuši Mališevs un Turbins. Mališevs pievērsa Turbi­nam dīvainu, drūmu skatienu, bet tūliņ savilka seju laipnā smaidā.

— Nu, godātais dakter, kā veicas jums? Sanitārā daļa kārtībā?

— Tieši tā, pulkveža kungs.

— Jūs, dakter, varat doties mājās. Atlaidiet arī feld­šerus. Un pasakiet tā: lai feldšeri ierodas rīt pulksten septiņos, reizē ar pārējiem … Bet jūs … (Mališevs pa­domāja un piemiedza acis.) Jūs es palūgšu ierasties rīt pulksten divos dienā. Līdz tam esat brīvs. (Mališevs atkal pārdomāja.) Un tad vēl, godātais: uzplečus pagai­dām varat nenēsāt. (Pulkvedis sastomījās.) Mūsu plānos neietilpst piesaistīt sev īpašu uzmanību. Vārdu sakot, lūdzu, rīt pulksten divos esiet šeit.

— Klausos, pulkveža kungs.

Turbins pamīņājās uz vietas. Mališevs izņēma etviju un piedāvāja viņam papirosu. Turbins savukārt uzrāva sērkociņu. Iedegās divas sarkanas zvaigznītes, un tūliņ kļuva redzams, ka ir jau krietni satumsis. Mališevs ba­žīgi paskatījās uz augšu, kur neskaidri balsnīja lokspul- džu kupoli, un izgāja gaitenī.

— Poručik Mišlajevski. Lūdzami, panāciet šurp! Re­dzat: es jums visā pilnībā uzticu ēkas elektrisko apgais­mojumu. Parūpējieties, lai visdrīzākajā laikā būtu gaisma. Esiet tik laipns, iepazīstieties ar apgaismojumu tā, lai jūs kurā katrā acumirklī to varētu visur ne vien ieslēgt, bet arī izslēgt. Un par apgaismojumu visā pil­nībā atbildat jūs.

Mišlajevskis pielika roku pie cepures un strauji pa­griezās. Taurētājs nopīkstējās un apklusa. Mišlajevskis, piešus šķindinādams — dip, dip, dip —, noskrēja pa pa­rādes kāpnēm kā vēja nests. Pēc mirkļa kaut kur lejā varēja dzirdēt Mišlajevski neganti dauzāmies ar dūrēm un izkliedzam rīkojumus. Un tiem par atbildi pie gal­venās ieejas, kurp veda plašs vestibils ar divējām kāp­nēm, iedegās gaisma, mezdama vāju atblāzmu uz Alek­sandra portretu, Mališevs labpatikā pat pavēra muti un teica Turbinam:

— Nē, pie joda … Tas tikai ir virsnieks! Vai redzē­jāt?

Bet kāpņu lejas galā paradījas kads sīks stāvs un lē­nām steberēja uz augšu. Kad tas nokļuva līdz pirmajam laukumiņam, Mališevs un Turbins, pārliekušies pār margām, varēja to saskatīt. Cilvēciņam bija slimas kā­jas, kas šļūca katra uz savu pusi, un baltā galva trīcēja. Cilvēciņam mugurā bija plati divrindu svārki ar sud­raba pogām un koši zaļām cilpām. Drebošajās rokās rēgojās milzīga slēdzene. Mišlajevskis nāca nopakaļus un paretam uzsauca:

— Žiglāk, žiglāk, vecais! Ko velcies kā uts pa stīgu?

— Jūsu… jūsu… — vecais čamstināja un lēnām šļūca uz priekšu.

No tumsas kāpņu laukumiņā iznira Karūsa, vēl otrs, gara auguma virsnieks/ tad divi junkuri un beidzot ložmetēja garais snuķis. Cilvēciņš šausmās parāvās sā­ņus, liecās, liecās un līdz zemei paklanījās ložmetējam.

— Jūsu augstlabdzimtība, — viņš murmināja.

Augšā cilvēciņš, pustumsā taustīdamies, drebošām ro­kām atvēra iegarenu kasti pie sienas, un tajā pavīdēja

balts plankums. Večuks kaut kur iebāza roku, noknauk- šķināja slēdzi, un vienā mirklī vestibila augšējo lauku­miņu, ieeju aktu zālē un gaiteni pārplūdināja gaisma.

Tumsa sarāvās čokurā un nobēga koridora galos. Miš- lejevskis aši pakampa slēdzeni un, iebāzis roku kastē, sāka niekoties, knaukšķinādams melnos slēdžus. Gaisma, tik žilbinoša, ka brīžiem likās pat iesārta, te iedegās, te dzisa. Lampu kupoli zālē iemirdzējās un nodzisa. Pie­peši iedegās divi apaļi kupoli gaiteņa galos, un tumsa, apmetuši kūleni, pazuda pavisam.

— Kā tur ir? Ei! — Mišlajevskis sauca.

— Nodzisa, — lejā no vestibila aizas atsaucās balsis.

— Ir! Deg! — apakšā kliedza.

Izniekojies, cik tīk, Mišlajevskis beidzot iededza gaismu zālē, gaitenī, reflektoru virs Aleksandra, aizslē­dza kasti un slēdzeni iebāza kabatā.

— Ej, vecais, un liecies uz auss, — viņš nomierinoši teica, — viss labākajā kārtībā.

Večuks vainīgi sāka mirkšķināt pusaklās acis:

— Bet kā tad ar slēdzenīti? Slēdzenīte … jūsu augst- labdzimtība … Kā tad ar to? Vai tad tā paliks pie jums?

— Slēdzenīte paliks pie manis. Tieši tā.

Vecais trīcēdams vēl brītiņu pastāvēja, tad sāka lēni kāpt lejā.

— JUnkur!

Drukns sārtvaidzis junkurs noklaudzināja šautenes laidi un palika pie kastes nekustīgi stāvam.

— Bez ierunām pie kastes pielaist diviziona koman­dieri, vecāko virsnieku un mani. Un nevienu citu. Va­jadzības gadījumā, ja viens no trim minētajiem virsnie­kiem pavēlēs, kasti uzlauzt, taču piesardzīgi, lai nekādā gadījumā nesabojātu sadales dēļus.

— Klausos, poručika kungs.

Mišlajevskis pievirzījās līdzās Turbinam un pačuk­stēja:

— Tas bija Maksims … redzēji?

— Ak dievs… redzēju, redzēju, — čukstus atteica Turbins.

Diviziona komandieris stāvēja pie aktu zāles durvīm, un viņa zobena sudraba apkalumi laistījās tūkstoš ugu­nīs. Viņš paaicināja Mišlajevski pie sevis un teica:

— Vai zināt, poručik, es priecājos, ka jūs atnācāt uz mūsu divizionu. Brašulis.

— Prieks censties, pulkveža kungs.

— Tagad vēl nodrošiniet apkuri te, zālē, lai junkuri pārmaiņus var sasildīties, pārējo, es nokārtošu pats. Pa­rūpēšos par ēdienu un sagādāšu sīvo nelielā, bet pietie­kamā daudzumā, lai būtu silti.

Mišlajevskis apburoši uzsmaidīja pulkveža kungam un cienīgi noklepojās:

— Khm … khm …

Turbins vairs neklausījās. Pārliecies pār margām, viņš nolūkojās pakaļ cilvēciņam ar balto galvu, kāmēr tas lejā pazuda. Turbinu pārņēma viegla grūtsirdība. Stāvot turpat pie saltajām margām, viņa acu priekšā sāka slīdēt pārsteidzoši spilgtas atmiņu ainas.

… Pa šo pašu gaiteni veļas sajūsmas pārņemts dažāda vecuma ģimnāzistu pūlis. Gājiena priekš­galā soļo plecīgais Maksims, vecākais pedelis, raušus raudams sev līdzi divus melnos uzvalkos ģērbtus puišeļus.

— Jauki, jauki, jauki, jauki, — viņš murmināja, — lai tad nu inspektora kungs sakarā ar kura­tora kunga ierašanos patīksminās par Turbina un Mišlajevska kungiem. Tas viņam sagādās prieku. Tas viņam sagādās ārkārtīgi lielu prieku!

Jādomā, ka Maksima pēdējos vārdos slēpās vis­dzēlīgākā ironija. Vienīgi cilvēkam ar galīgi sa­maitātu gaumi Turbina un Mišlajevska kungu iz­skats varēja sagādāt prieku, turklāt vēl līksmajā kuratora ierašanās brīdī.

Mišlajevska kungam, kuru Maksims bija sagrā­bis ar kreiso roku, bija šķērsām pāršķelta augšlūpa un kreisā piedurkne karājās pāris diegos. Tur­bina kungam, ko Maksims vilka ar labo roku, ne­bija jostas un visas pogas izrautas ne vien blūzei, bet arī priekšā bikšu šķēlumam, tā ka Turbina kunga miesas daļas un veļas gabali pavisam nejē­dzīgā kārtā bija pieejami svešiem skatieniem.

— Atlaidiet mūs, Maksim, mīļais, labiņais, — Turbins un Mišlajevskis lūdzās, te viens, te otrs

pievērsdami Maksimam savas asinīm nošķiestās sejas un dziestošos skatienus.

— Urā! Stiep viņu prom, Maksi Taisnprātī­gais! — aizmugurē klaigāja satrauktie ģimnāzisti. Kur tas rakstīts, ka otrklasniekus var kropļot, kā patīkas!

Ak vai, ak vai! Toreiz bija saule, troksnis un kņada. Un Maksims toreiz nebija tāds kā tagad — baltu galvu, vārgs un izkāmējis. Maksima galvu sedza melni zābak- sukas sari, starp kuriem varēja manīt tikai vienu otru sirmu pavedienu, roku vietā viņam bija dzelzs knaibles un kaklā pakārta medaļa ekipāžas riteņa lielumā… Ak, riteni, riteni! Tu arvien ripoji no sādžas «B», izda­rīdams N. apgriezienu, un nu esi atripojis šai akmenī- gajā tukšumā. Ak kungs, kāds aukstums! Tagad jāsargā … Bet kas gan? Tukšums? Soļu atbalss? … Var­būt tu, tu, Aleksandr, ar Borodinas pulkiem izglābsi šo bojā ejai lemto celtni? Atdzīvojies, noved savus pulkus no audekla! Tie spētu uzveikt Petļuru.

Kājas pašas no sevis nesa Turbinu pa kāpnēm lejup. «Maksim!» viņam gribējās uzsaukt, tad viņš pagausi- nāja soli un apstājās pavisam. Turbins iedomājās Mak- simu lejā, pagraba dzīvoklītī, kur mitinājās sargi. Viņš droši vien drebinās pie krāsns, ir visu aizmirsis, varbūt sāks vēl raudāt. Bet te jau tāpat skumju līdz kak­lam. Jāuzspļauj tam visam. Laiks mest pie malas sen­timentalitāti. Mēs esam tajā noslīcinājuši visu savu dzīvi. Pietiek.

Un tomēr, atlaidis feldšerus, Turbins atradās tukšā, krēslainā klasē. Kā ogļu melni plankumi pie sienām rē­gojās tāfeles. Un rindās stāvēja soli. Viņš nenocietās, atlieca virsu un apsēdās. Cik grūti, neērti, šauri! Cik tuvu melnā tāfele! Jā, varu apzvērēt, varu apzvērēt, ka šī ir tā pati vai blakus klase, jo, rau, no loga paveras pa­zīstamais skats uz pilsētu. Lūk, melnais mirušais univer- ~ sitātes milzenis. Bulvāra šautra vienās baltās ugunīs, māju četrstūri, tumsas bezdibeņi, sienas, debess velve…

Bet logos īstena aina no operas «Ziemsvētku nakts», sniegs un uguntiņas, tās dreb un mirguļo… «Man gribētos zināt, kāpēc pie Svjatošinas šauj.» Un mier­mīlīgi, un tālu prom apslāpēti — kā vatē — būkšķina lielgabali, bu-ūc, bu-ūc …

— Diezgan.

Turbins nolieca sola virsu, izgāja gaitenī un gar sargposteņiem, cauri vestibilam devās laukā. Pie parā­des ieejas atradās ložmetējs. Gājēju uz ielas bija maz, un lielām pārslām sniga.

*

Pulkveža kungs pavadīja raižpilnu nakti. Viņš veica daudzus reisus starp ģimnāziju un pāris soļu attālo Anžū kundzes veikalu. Ap pusnakti mašīna darbojās labi un pilnā sparā. Ģimnāzijā, klusi šņākdami, iesārtu gaismu izstaroja kvēllukturi apaļos kupolos. Zālē bija kļuvis krietni siltāks, jo tai piebūvēto bibliotēkas telpu veclai­cīgajās krāsnīs visu vakaru un nakti rūca liesmas,

Mišlajevska-vadībā junkuri iekūra baltās krāsnis ar laikrakstiem «Otečestvennije zapiski» un 1863. gada gājuma «Bibliotēku lasīšanai» un pēc tam, cirvjuš klau­dzinādami, augu nakti dedzināja vecus solus. Studzinskis un Mišlajevskis, izdzēruši divas glāzes spirta (pulkveža kungs bija solījumu izpildījis un pagādājis to pie­tiekamā daudzumā, lai būtu silti, proti — pusspaiņa), pārmaiņus gulēja pa divām stundām līdzās junkuriem, paklājuši šineļus pie krāsnīm, un pār viņu sejām šau­dījās tumšsārts liesmu atspīdums un ēnas. Tad viņi at­kal cēlās augšā, visu nakti staigāja no posteņa uz pos­teni, pārbaudīdami sardzi. Un Karūsa ar junkuriem lož­metējniekiem dežurēja pie izejām uz dārzu. Un, ik stundu mainīdamies, četri junkuri garos aitādas kažokos stāvēja pie resnstobra mortīrām.

Anžū kundzes veikalā krāsns bija nokaitusi, caurules tinkšķēja un svelpa kā trakas, pie durvīm postenī stā­vēja junkurs, nenolaizdams acu no motocikla uz ielas, un pieci junkuri, paklājuši šineļus, veikalā gulēja kā nosisti. Ap vieniem naktī pulkveža kungs galīgi apme­tās pie Anžū kundzes, žāvājās, tomēr gulēt negāja un nepārtraukti runāja ar kādu pa telefonu. Pulksten divos

naktī rūkdams piebrauca motocikls, un no tā nokāpa kāda militāra persona pelēkā šineli.

— Ielaist! Viņš nāk pie manis.

Cilvēks pasniedza pulkvedim prāvu, palagā ievīstītu saini,'kas bija krusteniski pārsiets ar auklu. Pulkveža kungs saini pats noglabāja mazā kambarītī veikala pie­būvē un durvis aizslēdza ar piekaramo atslēgu. Cilvēks pelēkajā šinelī ar motociklu aizšāvās atpakaļ, bet pulk­veža kungs uzkāpa galerijā un tur, paklājis šineli, pali­cis zem galvas lupatu kaudzi un pavēlējis dežurantam viņu pamodināt tieši pulksten pusseptiņos, apgūlās un aizmiga.

Vēlā naktī ogļmelna tumsa nogūlās pār terasēm pa­saules jaukākajā vietā — Vladimira kalnā. Ķieģeļiem bruģētos celiņus un alejas klāja irdena, neizmērojami dziļa neskarta sniega kārta.

Neviena dzīva dvēsele visā pilsētā ziemu nespēra te kāju un netraucēja daudzstāvīgo masīvu. Kurš gan ies uz Kalnu naktī un vēl tādos laikos? Tur gluži vienkārši ir baismīgi! Pat drosmīgs cilvēks tur neies. Un tur jau arī nav ko darīt. Apgaismota viena vienīga vieta: uz neglīta, smaga postamenta jau simts gadus stāv melns čugunā liets Vladimirs, un rokā viņam stāvus pacelts trīs asis garš krusts. Ik vakarus, tiklīdz kraujas, nogāzes un terases sāk tīties krēslā, krusts iedegas un mirdz visu nakti. Un tas redzams tālu, redzams verstis četr­desmit no Pilsētas, melnajās tālēs, kas stiepjas līdz Mas­kavai. Bet tuvumā krusts dod maz gaišuma. Skardama zaļi melnos postamenta sānus, krīt bāla elektriskā gaisma, izrauj no tumsas balustrādi un gabaliņu režģa, kas iežogo vidējo terasi. Vairāk neko. Bet tur tālāk, tā­lāk! .. . Melna tumsa. Koki tumsā, dīvaini kā lustras muslīna pārvalkos, stāv ar sniega cepurēm galvās, un visapkārt kupenas līdz kaklam. Baismīgi.

Nu, skaidrs, ka neviens cilvēks.te nespers kāju. Pat visdrosmīgākais ne. Galvenais — nav taču nekādas va­jadzības. Pavisam citādi ir Pilsētā. Nemierīga nakts, sva­rīga kara laika nakts. Kā kreļļu virknes deg laternas.

Vācieši guļ, bet tikai ar vienu aci. Vistumšākajā šķērs- ieliņā piepeši uzzibsnī gaišzils staru kūlis.

— Halt!

Skrip… Skrap… pa ielas vidu slāj bandinieki ar mazgājamām bļodām galvās. Melni ausu sildītāji… Skrip… Šautenes nevis plecā, bet uz rokas. Ar vācie­šiem jokus dzīt nevar, pagaidām … Lai nu kā, vācieši jāņem nopietni. Tie atgādina mēslu vaboles.

— Dokumentus!

— Halt!

Staru kūlis no lukturīša. Ehei! …

Un, lūk, smagnēja, melna, lakota automašīna, priekšā četras ugunis. Tā nav parasta mašīna, jo aiz spožā vāģa vieglā riksī auļo konvojs — astoņi jātnieki. Bet vācie­šiem tas vienalga. Arī mašīnai viņi uzkliedz:

— Halt!

— Uz kurieni? Kas? Kāpēc?

— Komandieris, ka Valērijas ģenerālis Belorukovs.

Nu, tas, protams, ir kaut kas cits. Tādā gadījumā —

lūdzu. Iekšā aiz mašīnas stikliem rēgojas bāla, ūsaina seja. Blāvs spožums uz ģenerāļa šineļa pleciem. Un vācu mazgājamās bļodas militāri sveicina. Tiesa gan, sirds dziļumos viņiem gluži vienalga, vai tas ir komandieris Belorukovs vai Petļura, vai zulusu vadonis šajā draņķī­gajā zemē. Bet šā vai tā … Ar zulusiem dzīvojot, kā zu- lusam jākauc. Mazgājamās bļodas sveicina. Starptau­tiska pieklājība, kā mēdz sacīt.

*

Svarīga nakts, kara laika nakts. No Anžū kundzes lo­giem krīt gaismas stari. Tajos dāmu Cepures un korse­tes, un bikses, un Sevastopoles lielgabali. Un junkurs staigā šurp un turp kā pulksteņa vēzēklis, salst, ar dur­kli zīmē cara monogrammu. Un tur, Aleksandra ģimnā­zijā, lampas lej gaismu kā ballē. Mišlajevskis pietie­kamā daudzumā iestiprinājies ar degvīnu, staigā un staigā, šad tad paskatās uz Aleksandru Svētīto, pablenž uz kasti ar slēdžiem. Ģimnāzijā noskaņojums diezgan jautrs un cienīgs. Šā vai tā — sargposteņos astoņi lož­metēji un junkuri; tie vis nav nekādi studenti!,.. Tie vai zināt, kausies. Mišlajevskim acis kā trusim — sar­kanas. Jau kura nakts, bet miega maz, dzerts daudz, un nemiera atlikām. Nu, Pilsētā ar nemieru pagaidām viegli tikt galā. Ja tu esi godīgs cilvēks, staigā, lūdzu. Zi­nāms, reizes piecas tevi apturēs. Taču, ja tev klāt doku­menti, lūdzu, staigā vesels. Brīnums gan, ka tu nakti vazājies apkārt, bet ej vien …

Bet kurš gan ies uz Kalnu? Tīrās muļķības. Un tad vēl tur augšā tāds vējš… izbrāžas cauri kupenu piedzīta­jām alejām, kaukdams kā pats nelabais. Ja nu kāds arī būtu aizvilcies uz Kalnu, tad varbūt tikai gluži atstumts radījums, kurš pie visām pasaules varām cilvēku vidū jūtas kā vilks suņu barā. īstens nožēlojamais kā Igo ro­mānā. Tāds, kas pilsētā'nemaz nedrīkstētu rādīties, bet, ja viņš to dara, tad vienīgi, uzņemoties risku un bries­mas. Izdosies izlavīties starp patruļām — tava laime, neizdosies — vaino pats sevi^ Ja nu tāds cilvēks arī no­kļūtu Kalnā, tad viņš pelnījis vispatiesāko un dziļāko līdzjūtību.

Turp neviens pat suni nedzīs. Vējš taču ledaini salts. Pastāvēsi tādā minūtes piecas un lūgšus lūgsies istabā, bet…

— Ja nu stundas piecas? Ek … Ek… sasalsim ragā!…

Galvenais, uz Augšpilsētu garām panorāmas lauku­mam un ūdenstornim izkļūt nevar, redzat, tur Mihaila šķērsielā klostera ēkā atrodas kņaza Belorukova štābs. Un katru mīļu brīdi tur šaudās gan mašīnas ar konvoju, gan mašīnas ar ložmetējiem, gan …

— Virsnieku slaka, kaut viņi pūdami nesapūtu!

Patruļas, patruļas, patruļas.

Bet nokļūt pa terasēm Lejaspilsētā Podolā nav nemaz ko gudrot, jo Aleksandra ielā, kas liecas gar Kalna pie- kāji, pirmkārt, virknēm vien deg laternas un, otrkārt, tur ir vācieši — kaut viņus nelabais! — patruļa pēc pat­ruļas. Varbūt vienīgi uz rīta pusi? Bet līdz rītam mēs būsim nosaluši. Hū-u… ledains vējš izbrāžas pa ale­jām, un tā vien šķiet, kupenās pie režģa murd cilvēku balsis.

— Nosalsim, Strupdeguni!

— Pacieties, Bezdievi, pacieties! Patruļas līdz rītam pastaigās un noliksies uz auss. īzspruksim uz Pauguru, pie Sičihas sasildīsimies.

Tumsa pie režģa sakustas, un liekas, trīs melnas ēnas kļaujas pie margām, izstiepjas, skatās lejā, kur gluži kā uz delnas redzama Aleksandra iela. Pašlaik tā ir klusa, pašlaik tā ir tukša, bet piepeši uzzibsnī divi zil­gani staru kūļi — garām aizšaujas vācu mašīnas vai arī parādās ķiveru plāceņi, un no tām krīt īsas, asas ēnas … Un viss redzams kā uz delnas …

Kalnā sakustas viena ēna — un griezīga vilka balss piesmakusi sēc:

— Ek… Bezdievi… Riskēsim! Ejam! Kas zina, pa­laimēsies …

Kalnā ir nejauki.

*

Un, vai zināt, arī pilī nav labi. Pilī valda dīvaina, naktij gaužām nepiederīga kņada. Cauri zālei, kurā stāv lempīgi apzeltīti krēsli, pa vizošo parketu kā pele pār­skrien vecs sulainis ar vaigu bārdu. Kādā attālā telpā drebelīgi noskan elektriskais zvans, nošķind pieši. Gu­ļamistabas spoguļi blāvos, kroņiem rotātos ietvaros rāda dīvainu, nedabisku ainu. Spoguļu priekšā nemierīgi šau­dās kārns, iesirms vīrs ar apcirptām ūsiņām gludi skū­tajā, bālganajā lapsas sejā, ģērbies greznā čerkeskā ar vītām sudraba auklām. Ap viņu rosās trīs vācu un divi krievu virsnieki. Viens ģērbies čerkeskā, tāpat kā vīrs, kas atrodas centrā, otram mugurā frencis un kājās jāt­nieku bikses, kas apliecina savu piederību pie kavaler- gardes, tomēr frenci grezno ķīļveidīgie hetmaņa uzpleči. Virsnieki palīdzēja cilvēkam ar lapsas seju pārģērbties. Tika novilkta čerkeskā, platās bikses, lakādas zābaki, Vīrs tika ieģērbts vācu majora uniformā un kļuva līdzīgs simtiem citu majoru. Tad atvērās durvis, pašķī­rās pils smagās, putekļainās portjeras un ienāca vēl kāds cilvēks vācu kara ārsta mundierī. Viņš ienesa ve­selu kaudzi pakešu, atvēra tās un, veikli rīkodamies, cieši nosaitēja jaundzimušā vācu majora galvu, tā ka redzama palika vienīgi kūmiņa labā acs un plānās lū­pas, kas mazliet atsedza zobus ar zelta un platīna kronī­šiem.

Nepieklājīgā nakts kņada pilī turpinājās vēl kādu laiku. No guļamistabas iznāca vācietis un dažiem virs­niekiem, kas slaistījās zālē ar lempīgajiem krēsliem un blakus zālē, savā valodā pavēstīja, ka majors fon Šrats, izlādēdams revolveri, neviļus ievainojis sevi kaklā un nekavējoties nogādājams vācu hospitālī. Kaut kur zva­nīja telefons, kaut kur citur tinkšķēja putniņš — tiū! Tad, iebraukusi pa spraišļotajiem, ar griezumiem rotā­tajiem vārtiem pie pils sānu ieejas, bez trokšņa apstā­jās vācu automašīna ar sarkano krustu, un noslēpu­maino. majoru fon Šratu, marlē ietīņātu un līdz ausīm šineli ievīstītu, iznesa uz nestuvēm un iebīdīja pa sani­tārās mašīnas atvērto lūku. Mašīna aizripoja, pagrie­zienā pie vārtiem vienu reizi dobji ierēkdamās.

Tomēr kņada un nemiers pilī turpinājās līdz pašam rītam, gan portretu zālēs, gan apzeltītajās zālēs dega ugunis, bieži strinkšķēja telefoni, un sulaiņu sejas šķita kļūstam nekaunīgas, un viņu acīs sāka sprēgāt jautras dzirkstelītes …

Pils pirmajā stāvā, mazā, šaurā istabiņā, pie telefona sēdēja cilvēks artilērijas pulkveža uniformā. Viņš uz­manīgi pievēra durvis, kas veda mazajā, izbalsinātajā aparātu telpā, kur nekas neatgādināja pili, un tikai tad nocēla klausuli. Pulkvedis palūdza vienmēr modro tele­fona centrāles jaunkundzi savienot viņu ar 212. numuru. Savienojumu dabūjis, viņš stingri un bažīgi sarauca uz­acis, pateica mērci un intīmi un paklusi iejautājās:

— Vai mortīru diviziona štābs?

*

Ak vai, ak vai! Pulkvedim Mališevam neizdevās no­gulēt līdz pusseptiņiem, kā viņš bija cerējis. Pulksten četros naktī putniņš Anžū kundzes veikalā sāka tink­šķēt neparasti uzstājīgi, un dežurējošais junkurs bija spiests pulkveža kungu pamodināt. Pulkveža kungs pa­modās apbrīnojami ātri un tai pašā mirklī visu skaidri apjēdza, it kā nemaz nebūtu gulējis. Un viņš neizrādīja junkuram ne mazāko īgnumu iztraucētā miega dēļ. Tū­liņ pēc pulksten četriem pulkvedis kaut kur aizdrāzās ar motociklu, bet, kad viņš ap pieciem atgriezās Anžū kundzes veikalā, tad, drūmu kara domu mākts, sarauca uzacis tikpat bažīgi un stingri kā tas pulkvedis pilī, kurš no aparātu telpas izsauca mortīru divizionu.

*

Pulksten septiņos Borodinas laukā, ko apgaismoja iesārtie kupoli, pirmsausmas saltumā drebinādamās, balsu dūkoņai un murdoņai skanot, bija izstiepusies tā pati cilvēku virkne, kas pa kāpnēm devās pretī Alek­sandra ģīmetnei. Štābkapteinis Studzinskis stāvēja no­maļus virsnieku pulciņa vidū un klusēja. Dīvaini, viņa acīs paslepeni atspoguļojās tādas pašas bažas, kādas kopš pulksten četriem pauda pulkveža Mališeva acis. Tomēr ikviens, kas būtu redzējis pulkvedi un štābkap- teini šai liktenīgajā naktī, tūliņ nekļūdīgi noteiktu at­šķirību: Studzinska acīs nemieru modināja priekšno­jauta, Mališeva acīs — apziņa, ka stāvoklis pilnīgi skaidrs, saprotams un visai bēdīgs. Studzinskim aiz ši­neļa aproces rēgojās garš diviziona artilēristu saraksts. Viņš tikko bija izdarījis pārbaudi un pārliecinājies, ka divdesmit cilvēku trūkst. Tādēļ saraksts glabāja štāb- kapteiņa nervozo pirkstu kustību pēdas: tas bija sagum­zīts.

Izdzisušajā zālē vijās dūmu strūkliņas — virsnieku pulciņā vairāki smēķēja.

Tieši pulksten septiņos ierindas priekšā nostājās pulk­vedis Mališevs, un, tāpat kā iepriekšējā dienā zālē, vi­ņam nodārdēja apsveikuma sauciens. Tāpat kā vakar, pulkveža kungs bija apjozis sudraba zobenu, bet nezin kāpēc sudraba apkalumos tūkstoš uguņu vairs nelaistī­jās. Pulkvedim pie labā sāna makstī snauda revolveris, un maksts, domājams, aiz izklaidības, kas pulkvedim Mališevam parasti nepiemita, nebija aizpogāta.

Kreiso — cimdoto roku uzlicis uz zobena roktura, bet labo bez cimda maigi noguldījis uz revolvera maksts, pulkvedis uzrunāja divizionu, sacīdams šādus vārdus:

— Pavēlu virsnieku kungiem un mortīru diviziona artilēristiem vērīgi uzklausīt, ko es teikšu! Pagājušajā naktī mūsu stāvoklī, armijas stāvoklī un, es teiktu, Uk­rainas valsts stāvoklī notikušas krasas un negaidītas pārmaiņas. Sakarā ar to es jums paziņoju, ka divizions tiek izformets! Uzaicinu katru no jums noņemt visas zī- motnes un, pievācot mantnīcā visu, ko vēlaties un ko varat aiznest sev līdzi, izklīst pa mājām, palikt tur, ne­kādā veidā nepiesaistīt sev uzmanību un gaidīt no manis jaunu uzaicinājumu.

Viņš brītiņu klusēja, ar to it kā vēl vairāk likdams izjust mēmo klusumu, kas valdīja zālē. Pat lukturi bija pārstājuši sīkt. Visu artilēristu un virsnieku skatieni bija pievērsti vienam punktam zālē, proti, pulkveža kunga apcirptajām ūsām.

Viņš ierunājās atkal:

— Manu uzaicinājumu jūs saņemsiet nekavējoties, tiklīdz stāvoklī būs notikušas jel kādas pārmaiņas. To­mēr man jāsaka jums, ka uz pārmaiņām maz cerību … Pašlaik es vēl pats nezinu, kā notikumi ievirzīsies, taču domāju, ka labākais … ē … (pulkvedis piepeši izklie­dza nākamo vārdu) labākais, ko yar cerēt katrs no jums, ir — nokļūt Donā. Tātad: pavēlu visam divizionam, iz­ņemot virsnieku kungus un tos junkurus, kuri šonakt stāvēja sardzē, nekavējoties izklīst!

— Ko?! Kā?! Ā, ā, ā! — nošalca pār visu kareivju pūli, un durkļi tajā dīvaini noplaka. Sāka ņirbēt apju­kušas sejas, un šķita, ka šur. tur rindās pazib viens otrs priecīgs acu pāris …

No virsnieku pulciņa nošķīrās štābkapteinis Studzin­skis zilgani bālu seju, šķielējošām acīm, paspēra dažus soļus uz pulkveža Mališeva pusi, tad atskatījās uz virs­niekiem. Mišlajevskis neskatījās uz štābkapteini, bet vēl arvien uz pulkveža Mališeva ūsām, turklāt viņam bija tāda sejas izteiksme, it kā viņš grasītos pēc sava paraduma izlamāties visneķītrākajos vārdos. Karūsa bija nejēdzīgi iespriedis rokas sānos un blisināja acis. Bet savrup stāvošā jaunu praporščiku pūlītī piepeši nošalca nepiedienīgais un dumpīgais vārds «ares­tēt!» …

— Ko tas nozīmē? Kāpēc? — kaut kur junkuru ierindā ieducinājās jauns bass.

— Arestēt! …

«— Nodevība!

Piepeši Studzinskis pacēla iedvesmas pilnu skatienu uz spožo kupolu pie griestiem, spēji pašķielēja uz re­volvera maksti un uzsauca:

— Hei, pirmais vads!

Pirmā rinda malā ielūza, no tās nošķīrās pelēki stāvi, radās dīvains ņudzeklis.

— Pulkveža kungs! — galīgi aizsmakušā balsī teica Studzinskis. — Jūs esat arestēts.

— Arestēt viņu! — pēkšņi histēriski spalgā balsī iebrēcās viens no praporščikiem un virzījās uz pulk­veža pusi.

— Pagaidiet, kungi! — uzsauca Karūsa, kas visu ap­tvēra gausi, bet pamatīgi.

Mišlajevskis veikli izlēca no virsnieku pulciņa, sa­grāba ekspansīvo praporščiku aiz šineļa piedurknes un atrāva atpakaļ.

— Laidiet mani, poručika kungs! — lūpām nikni no­raustoties, iekliedzās praporščiks.

— Klusāk! : — ārkārtīgi pašpārliecināta atskanēja pulkveža kunga balss. Tiesa gan, lūpas viņam raustījās gluži tāpat kā praporščikam un sejā iedegās sarkani plankumi, taču acīs pulkvedim bija vairāk pārliecības nekā visiem virsniekiem kopā. Un visi aprima.

— Klusāk! — pulkvedis atkārtoja. — Pavēlu jums nostāties savās vietās un uzklausīt!

Iestājās klusums, un Mišlajevska skatiens spēji sa­springa. Izskatījās, ka viņam jau ataususi kāda doma un viņš gaida no pulkveža kunga svarīgas un vēl intere­santākas ziņas nekā tās, ko Mališevs jau bija pavēstījis.

— Jā, jā, — pulkvedis, vaigam noraustoties, iesāka,

— jā, jā … Es gan būtu bijis gudrs, dodamies kaujā ar tādu sastāvu, kādu dievs kungs man sūtījis. Gaužām gudrs! Bet tas, kas piedodams brīvprātīgam studentam, jaunam junkuram vai ļaunākajā gadījumā vēl prapor­ščikam, nekādā ziņā nav piedodams jums, štābkapteiņa kungs!

To teikdams, pulkvedis ieurbās Studzinskī ar nere­dzēti asu skatienu. Pulkveža kunga acis raidīja Studzin- skim neviltotu dusmu zibšņus. Atkal iestājās klusums.

— Nu, tad redzat, godātie, — pulkvedis turpināja.

— Savu mūžu neesmu uzstājies mītiņos, bet šoreiz, acīm redzot, būšu spiests to darīt. Lai notiek, noturēsim mī­tiņu! Nu, redzat: tiesa gan, mēģinājums arestēt savu komandieri apliecina, ka esat krietni patrioti, bet tas pierāda arī to, ka jūs e… kā lai to pasaka? … esat nepieredzējuši virsnieki. īsi un aši: man nav laika, un ticiet man, — pulkvedis biedinoši un daudznozīmīgi uz­svēra, — arī jums tā nav. Sakiet: ko jūs vēlaties aiz­sargāt?

Klusums.

— Ko jūs vēlaties aizsargāt, es jautāju, — pulkvedis draudīgi atkārtoja.

Mišlajevskis ar milzīgu, dzīvu ziņkāri skatienā pa­spēra soli uz priekšu, pielika roku pie cepures un teica:

— Mūsu pienākums ir aizstāvēt hetmani, pulkveža kungs.

— Hetmani? — pulkvedis pārjautāja. — Lieliski, go­dātais! Divizions, mierā! — viņš piepeši norēca tā, ka vienība neviļus nodrebēja. — Uzklausīt! Apkaunojoši pamezdams mūs visus likteņa varā, hetmanis šorīt ap pulksten četriem aizbēdzis! Aizbēdzis kā pēdīgais ne­lietis un gļēvulis! Šorīt, stundu vēlāk par hetmani, tur­pat, kur viņš, proti, uz vāciešu vilcienu, aizbēdzis arī mūsu armijas virspavēlnieks kavalērijas ģenerālis Be­lorukovs. Vēlākais, pēc dažām stundām mēs būsim acu­liecinieki katastrofai, kad līdzīgi jums piekrāptie un avantūrā ievilktie cilvēki tiks apsisti kā suņi. Klau­sieties: Petļuram pilsētas pieejās ir vairāk nekā simt­tūkstoš vīru liela armija, un rīt… ko gan es saku, ne­vis rīt, bet šodien, — pulkvedis norādīja ar roku uz logu, kur jumols pār pilsētu jau metās zils, — izkliedē­tās, sakausētās nelaimīgo virsnieku un junkuru vienī­bas, ko pametuši nelieši un tie divi neģēļi, kurus vaja­dzētu pakārt, sastapsies ar lieliski apbruņotajiem un skaitliski divdesmit reizes lielākajiem Petļuras spē­kiem .. . Paklausieties, mani bērni! — pēkšņi aiztrūk­stošā balsī izsaucās pulkvedis Mališevs, kas pēc gadiem nekādā gadījumā nevarēja būt saviem padotajiem tēvs, bet tikai vecākāis brālis. — Paklausieties! Es, kadru virsnieks, kas izkarojis karu ar vāciešiem, kā to var ap­liecināt štābkapteinis Studzinskis, uzņemos atbildību par visu! .. . Par visu! … es jūs brīdinu. Es jūs sūtu mājās! Vai saprotat? — viņš sauca.

— Jā … ā … ā, — atbildēja pūlis, un durkļi salīgo­jās. Un tad otrajā rindā kāds junkurs skaļi un kram­pjaini iešņukstējās.

Štābkapteinis Studzinskis par lielu pārsteigumu vi­sam divizionam un droši vien arī pats sev ar dīvainu, virsniekam nepiederīgu kustību piegrūda cimdotās ro­kas pie acīm un sāka raudāt, turklāt diviziona saraksts nokrita uz grīdas.

Tad viņam līdzi sāka raudāt daudzi junkuri, rindas tūliņ sajuka, Un Radamesa Mišlajevska balss, pārklieg­dama vaimanu jūkli, nokomandēja taurētājam:

— Junkur Pavlovski! Beigu signālu!

*

— Pulkveža kungs, vai atļaujat aizdedzināt ģimnāzi­jas ēku? — gaiši vērdamies pulkvedī, jautāja Mišlajev­skis.

— Neatļauju, — Mališevs viņam laipni un mierīgi atteica.

— Pulkveža kungs, — Mišlajevskis sirsnīgi atsāka, — Petļuras rokās nonāks mantu glabātava, lielgabali un galvenais, — viņš norādīja ar roku uz durvīm, kur vestibilā virs kāpnēm rēgojās Aleksandra galva.

— Nonāks gan, — laipni apstiprināja pulkvedis.

— Bet kā tad, pulkveža kungs? …

Mališevs pagriezās pret Mišlajevski un, vērīgi ska­tīdamies viņā, teica:

— Poručika kungs, pēc dažām stundām Petļuras rokās nonāks simtiem cilvēku dzīvību, un vienīgais, ko nožē­loju, ir tas, ka es ne ar savu, ne jūsu dzīvību, kas, pro­tams, vēl dārgāka, nespēju novērst viņu bojā eju. Par portretiem, lielgabaliem un šautenēm lūdzu ar mani vai­rāk nerunāt.

— Pulkveža kungs, — Mališeva priekšā nostājies, ierunājās Studzinskis, — savā un to virsnieku vārdā, kurus es pamudināju uz nejēdzīgo izlēcienu, lūdzu jūs pieņemt mūsu atvainošanos.

— Pieņemu, — pulkvedis laipni atbildēja.

Kad rīta migla pār Pilsētu sāka izklīst, struppurnu mortīras pie Aleksandra laukuma stāvēja bez aizslē- giem, šautenes un ložmetēji, izjaukti un salauzti, gulēja izmētāti bēniņu apslēptākajos kaktos. Sniegā, bedrēs un pagraba nostūros bija izgāztas patronu kaudzes, un lampu kupoli zālē un gaiteņos vairs neizstaroja gaismu. Balto dēli ar slēdžiem Mišlajevska vadībā junkuri sa­lauza ar durkļiem.

* *

Logos raudzījās zila debess. Un zilganajā gaismā kāpņu laukumiņā bija palikuši divi, kas aizgāja pēdē­jie, — Mišlajevskis un Karūsa.

— Vai komandieris Alekseju brīdinājis? — Mišla­jevskis norūpējies iejautājās Karūsam.

— Protams, brīdinājis, tu taču redzi, ka viņš neat­nāca, — Karūsa atteica.

— Dienu pie Turbiniem iegriezties nepagūsim?

— Nu, nē, dienu nevarēsim, vajadzēs norakt… šo to. Brauksim uz mājām!

Logos gaisma šķita zila, bet pagalmā jau bālgana, un, pamazām gaisdama, kāpa augšup migla.