Baltā gvarde

TREŠA DAĻA

Turbina mazajā guļamistabā pār diviem logiem, kas atradās slēgtās verandas pusē, noslīdēja tumši aizkari. Istabā iestājās krēsla, un tajā sāka vizēt Jeļenas galva. Tai it kā atsaucās bālgans plankums uz spilvena — Tur­bina seja un kakls. Elektrības vads kā čūska aizlocījās no kontakta uz krēslu, un sārtā kupolā iedegās spul­dzīte, vērzdama dienu par nakti. Turbins pamāja Jeļe­nai, lai aizver durvis.

— Tūliņ jābrīdina Aņuta, lai klusē …

— Zinu, zinu … Tu, Aļoša, daudz nerunā!

— Pats saprotu… Es klusītiņām… Ak, ja roka būs pagalam!

— Kas par niekiem, Aļoša … guli, nerunā … Vai tās dāmas dotais mētelis lai pagaidām paliek pie mums?

— Jā, jā. Lai Nikolka neiedomājas to stiept viņai. Citādi uz ielas … Vai dzirdi? Vispār, dieva dēļ, nelaid viņu nekur!

— Lai dievs dod viņai veselību, — Jeļena nelieku­ļotā maigumā izsaucās, — un tad vēl saka: pasaulē ne­esot labu cilvēku …

Ievainotā vaigos saplūda tikko jaušams sārtums, un acis ieurbās ne visai augstajos baltajos griestos, tad viņš tās pievērsa Jeļenai un, pieri saraucis, ievaicājās:

— Jā, bet saki — kas tas tāds par ērmu?

Jeļena noliecās sārtās gaismas lokā un paraustīja plecus.

— Saproti, nu, tieši pirms tavas ierašanās, minūtes divas, ne vairāk, kur gadījies, kur ne: Serjožas radinieks no Žitomiras. Tu jau būsi dzirdējis: Suržanskis… La- rions … Nu, slavenais Lariosiks.

— Nu, un? …

— Atbraucis pie mums ar vēstuli. Viņiem tur bijusi kaut kāda drāma. Tikko sāka stāstīt, kad tā dāma atveda tevi.

— Un piedevām vēl sazin kāds putns …

Jeļena gan ar smiekliem, gan bailēm acīs noliecās pie gultas:

— Ko nu par putnu! … Viņš taču lūdz atļauju apmes­ties pie mums uz dzīvi. Nemaz nezinu, ko iesākt.

— Uz dzīvi? …

— Nu, kā tad … Tikai tu, Aļoša, dieva dēļ, klusē un nekusties… Māte lūdzas, raksta, šis Lariosiks taču ir viņas dieveklis … Tādu lempi kā šis Lariosiks savu mūžu neesmu redzējusi. Pie mums viņš iesāka ar to, ka sadauzīja visus traukus. Zilo servīzi. Divi šķīvji vien palika pāri.

! — Redzi nu. Nemaz nezinu, ko lai dara…

Sārtajā ēnā ilgi turpinājās sačukstēšanās. Kaut kur tālu aiz durvīm un portjerām klusi skanēja Nikolkas un negaidītā ciemiņa balsis. Jeļena izstiepa rokas, lūg­dama, lai Aleksejs mazāk runā. Ēdamistabā bija dzir­dama šķindoņa — satrauktā Aņuta slaucīja prom zilo servīzi. Beidzot čukstus bija pieņemts lēmums. Ņe­mot vērā, ka tagad dievs vien zina kas pilsētā viss var notikt un ļoti iespējams, ka nāks rekvizēt istabas, ņe­mot vērā to, ka naudas nav, bet par Lariosiku mak­sās, — pieņemt viņu. Taču uzlikt viņam par pienākumu ievērot Turbinu dzīves kārtību. Kas attiecas uz putnu — jāizmēģina. Ja izrādītos, ka putns dzīvoklī nav cie­šams, pieprasīt, lai to aizvāc, bet tā saimnieku paturēt. Un, tā kā Jeļenai, protams, pat mute nevērsies piemi­nēt servīzi un to darīt vispār būtu nekaunība un miet­pilsonība, servīze gluži vienkārši jāaizmirst. Lariosi- kam ierādīt bibliotēku, novietot tur gultu ar atsperu matraci un galdiņu …

Jeļena devās uz ēdamistabu. Lariosiks stāvēja bē­dīgs, galvu nokāris, un raudzījās uz to vietu, kur vēl nesen uz bufetes kaudzē bija atradušies divpadsmit šķīvji. Blāvi zilās acis pauda dziļas bēdas. Nikolka, muti ieplētis, stāvēja iepretī Lariosikam un klausījās viņa stāstā. Nikolkas acis bija spraigas intereses pilnas.

— Žitomirā nevar dabūt ādas, — Lariosiks apmulsis stāstīja, — saprotiet, nepavisam nav. Tādas ādas, kādu esmu pieradis valkāt, nav. Apstaigāju visus kurpniekus,

teicu, lai prasa cik prasīdami, bet nav. Un tā es biju spiests …

Ieraudzījis Jeļenu, Lariosiks nobālēja, pamīņājās uz vietas un, nezin kādēļ skatīdamies lejup uz rīta svārku smaragdzaļajiem pušķiem, sāka runāt tā:

— Jeļena Vasiļjevna, es nekavējoties braucu uz veikaliem, apbraukāšu visus pēc kārtas, un jums šodien pat būs servīze. Nemaz nezinu, ko lai daru. Kā lai jums atvainojos? Servīzes dēļ, protams, esmu pelnījis brā­zienu. Esmu šausmīgs neveiksminieks, — viņš pievēr­sās Nikolkam. — Es tūliņ dodos uz veikaliem, — La­riosiks atkal sacīja Jeļenai.

— Es jūs ļoti lūdzu ne uz kādiem veikaliem nebraukt, it īpaši tādēļ, ka tie visi, protams, slēgti. Un piedo­diet — vai jūs patiesi nezināt, kas pie mums Pilsētā notiek?

^— Kā nu ne! — Lariosiks iesaucās. — Ierados taču ar sanitāro vilcienu, kā jūs zināt no telegrammas.

— No kādas telegrammas? — Jeļena jautāja, — Mēs nekādu telegrammu neesam saņēmuši.

— Kā? — Lariosiks pavēra plato muti. — Ne-esat saņēmuši? A-hā! Tādēļ es jūtu, — viņš pagriezās pret Nikolku, — ka jūs manī noskatāties ar tādu izbrīnu … Bet piedodiet… Māte nosūtīja jums sešdesmit trīs vār­dus garu telegrammu.

— E … E … Sešdesmit trīs vārdus! — Nikolka brī­nījās. — Cik žēl. Telegrammas taču tagad pienāk tik nekārtīgi. Pareizāk sakot, nepienāk nemaz.

— Ko tad nu lai iesāk? — Lariosiks bēdājās. — Vai atļausiet apmesties pie jums? — Viņš bezpalīdzīgi pa­raudzījās apkārt, un pēc viņa acīm tūdaļ bija redzams, ka pie Turbiniem viņam ļoti patīk un nekur projām iet negribētos.

— Viss nokārtots, — Jeļena atbildēja un laipni pamāja, — mēs esam ar mieru. Palieciet un iekārtojie­ties! Redzat, kāda mums nelaime …

Lariosiks kļuva vēl bēdīgāks. Asaras aizmigloja viņam acis.

— Jeļena Vasiļjevna! — viņš izjusti teica. — Izrī­kojiet mani, kā vien vēlaties. Es, vai zināt, spēju iztikt bez gulēšanas trīs četras naktis pēc kārtas.

— Paldies, liels paldies.

— Vai tagad es nevarētu, — Lariosiks uzrunāja Ni­kolku, — palūgt jums šķēres?

Ārkārtīgi pārsteigts un ieinteresēts Nikolka kaut kur aizsteidzās un atgriezās ar šķērēm. Lariosiks pieķērās frenča pogai, samirkšķināja acis un atkal pievērsās Nikolkam:

— Tomēr, piedodiet, uz mirklīti vajadzētu ieiet jūsu istabā …

Nikolkas istabā Lariosiks novilka frenci, atsegdams neiedomājami netīru kreklu, paņēma šķēres, atārdīja frenča melno, spīdīgo oderi un izvilka biezu zaļi dzel­tenu naudas žūksni. To viņš svinīgi aiznesa uz ēdamis­tabu un nolika Jeļenai priekšā uz galda, sacīdams:

— Tā, Jeļena Vasiļjevna, atļaujiet jums tūliņ nodot manu uztura naudu.

— Kādēļ gan tāda steiga, — Jeļena sarkdama atteica, — to varēja arī vēlāk …

Lariosiks sāka dedzīgi protestēt:

— Nē, nē, Jeļena Vasiļjevna, lūdzama, pieņemiet vien tūlīt. Apžēlojieties, tik grūtā brīdī nauda vienmēr ārkārtīgi vajadzīga, to es ļoti labi saprotu! — Viņš at­tina vīstokli, un no tā izkrita kādas sievietes fotogrā­fija. Lariosiks to žigli pievāca un nopūzdamies paslēpa kabatā. — Labāk jau lai stāv pie jums. Cik tad man vajag? Man vajadzēs papirosiem un sēkliņām kanārij- putnam…

Lariosika rīcība bija tik prātīga un pareiza, ka Je­ļena uz brīdi piemirsa Alekseja ievainojumu un viņai acīs iemirdzējās jauks spožums.

«Acīm redzot, viņš nemaz nav tāds lempis, kā man sākumā likās,» viņa nosprieda, «puisis ir pieklājīgs un apzinīgs, tikai tāds dīvains. Briesmīgi žēl servīzes.»

«Tas tik ir tips,» nodomāja Nikolka. Lariosika brī­numainā uzrašanās lika viņam aizmirst drūmās domas.

— Te ir astoņi tūkstoši, — Lariosiks sacīja, stumdī­dams pa galdu žūksni, kas atgādināja olu kulteni ar lo­kiem, — ja tas būtu par maz, tad sarēķināsim — un es nekavējoties izrakstīšu vēl.

— Nē, nē, vēlāk, ļoti labi, — Jeļena atbildēja. — Zi­nāt ko: es tūliņ palūgšu Aņutai, lai izkurina jums vannu, un jūs vispirms nomazgāsities. Bet sakiet — kā jūs varējāt atbraukt, nesaprotu, kā jūs atkļuvāt šurp? —

Jeļena sāka gumzīt naudu un bāzt to rīta svārku milzī­gajā kabatā.

Atmiņas lika Lariosika acīs atspoguļoties šausmām.

— Tas bija drausmīgi! — viņš izsaucās, salikdams rokas kā katolis lūgšanā. — Es taču veselas deviņas dienas … nē, piedodiet, desmit? … Acumirkli… svēt­diena, nu jā, pirmdiena … vienpadsmit dienas braucu no Zitomiras …

— Vienpadsmit dienas! — Nikolka noelsās. — Re­dzi! — viņš nez kādēļ pārmetoši uzlūkoja Jeļenu.

— Jā, nudien, vienpadsmit… Izbraucu ar hetmaņa vilcienu, bet pa ceļam tas pārvērtās petļuriešu vil­cienā. Un tad iebraucām kādā stacijā, ek, kā to sauca, nu tajā, nu, ak kungs, kā aizmirsies… nu, vienalga … un tur, iedomājieties, mani gribēja nošaut. Uzkūlās tie petļurieši ar zirgu astēm …

— Zilām? — Nikolka ziņkārīgi ievaicājās.

— Sarkanām … jā, ar sarkanām … un kliedz: kāp ārā! Mēs tevi uz vietas šausim nost! Viņi bija iedomā­jušies, ka esmu virsnieks un slēpjos sanitārajā vilcienā. Bet man gluži vienkārši bija protekcija… no mātes pie daktera Kuricka.

— Pie Kuricka? — Nikolka daudznozīmīgi izsaucās. — Ahā — runcis … un valis. Pazīstam.

— Runcis, čiv, valis, čiv, — aiz durvīm klusi atsau­cās putniņš.

— Jā, pie viņa … viņš jau arī pavadīja vilcienu pie mums uz Žitomiru … Ak kungs! Tad es sāku lūgt dievu. Domāju, beigas ir. Un, vai zināt, mani izglāba putns. Teicu, ka neesmu virsnieks. Esmu mācīts putnkopis, parādīju putnu… Tad viens no viņiem, vai zināt, iezvēla man pa pakausi un tik rupji teica — taisies, ka - pazūdi, velna putnkopi! Tāds nekauņa! Es kā džentl­menis būtu viņu nošāvis, bet saprotiet paši…

— Jeļe.. r — no Turbina guļamistabas atskanēja klusa balss. Jeļena aši apsviedās un, nenoklausījusies līdz beigām, aizsteidzās turp.

Pēc kalendāra ziņām, saule piecpadsmitaja decem­brī riet pulksten pusčetros dienā. Tādēļ jau no pulk­sten trijiem dzīvoklī sāka sabiezēt krēsla. Taču Jeļe- nas sejā pulksten trijos dienā rādītāji vēstīja visdrū­māko un nomāktāko dzīves stundu — pusē sešus. Abi rādītāji bija pārvirzījušies pāri skumīgajām rievām mutes kaktiņos un noslīdējuši lejup uz zodu. Viņas acīs iegūla skumjas un apņēmība cīnīties pret nelaimi.

Nikolkas sejā rādītāji vēstīja ērkšķaino un bezjēdzīgo stundu — bez divdesmit minūtēm vienu, jo Nikolkas galvā valdīja haoss un apjukums, ko bija izraisījis sva­rīgais un neizprotamais vārds «Maloprovaļnaja .. .», vārds, ko vakar kaujas laikā ielu krustojumā bija iz­runājis mirējs, vārds, kuru noteikti vajadzēja noskaid­rot tuvākajās dienās. Haosu un saspringumu izraisīja arī svarīgais apstāklis, ka Turbinu mājās kā no gaisa bija nokritis noslēpumainais un interesantais Lariosiks, un arī tas, ka bija noticis kaut kas drausmīgs un satrie­cošs: Petļura bija ieņēmis Pilsētu. Sen daudzinātais Pet­ļura un, apdomājiet, sen pazīstamo Pilsētu! Un, kas ta­gad Pilsētā notiks, tas cilvēka prātam, pat visattīstītā­kajam, nav saprotams un aptverams. Ir pilnīgi skaidrs, ka vakar notikusi nejēdzīga katastrofa — visi mūsējie piepeši pārsteigti uri apkauti. Viņu asinis, bez šaubām, brēc pret debesīm — tas pirmkārt. Nodevīgie ģenerāļi un štābu nelieši pelnījuši.nāvi — tas otrkārt. Taču līdz­tekus šausmām pieaug arī sveloša interese: kas galu galā notiks? Kā dzīvos septiņsimt tūkstoši cilvēku te, Pilsētā, kur sāks rīkoties šī mīklainā persona, kas sau­cas tik šausmīgā un neglītā vārdā — Petļura? Kas viņš tāds ir? Kālab ieradies? … Ak, pagaidām tomēr tas viss atvirzās pēdējā vietā salīdzinājumā ar pašu galveno, asiņaino … Ek… ek… tas ir tik drausmīgi, es jums teikšu. Skaidri zināms gan nekas nav, taču visticamāk, ka arī Mišlajevski un Karūsu var uzskatīt par bojā gājušiem.

Nikolka ar platu kapājamo nazi uz slidenā, notau- kotā galda skaldīja ledu. Ledus gabaliņi vai nu krauk­šķēdami sadrupa, vai arī izslīdēja no naža apakšas un aizlēca pa visu virtuvi, pirksti Nikolkam bija sa­stinguši gluži stīvi. Gumijas pūslis ar sudrabotu vā­ciņu bija tepat pa rokai.

— Malo … provaļnaja … — Nikolka kustināja lū­pas, un galvā viņam pavīdēja Naija-Tursa, rudmatainā Nērona un Mišlajevska tēli. Un, tiklīdz pēdējais tēls šinelī ar šķēlumu bija pazibējis caur Nikolkas domām, tā Aņutai, kas, iegrimusi skumīgos sapņos un mulsumā, rosījās pie karstās plīts, seja arvien skaidrāk un skaid­rāk sāka rādīt bez divdesmit piecām minūtēm pieci — nomākta garastāvokļa un bēdu stundu. Vai dažādās krāsas acis vēl dzīvas? Vai gāzelīgie soļi, kam līdzi šķinda pieši — dzinn … dzin … vēl kādreiz at­skanēs?

— Atnes ledu, — teica Jeļena, pavērusi virtuves durvis.

— Tūliņ, tūliņ, — Nikolka steigšus atsaucās, aiz­grieza vāciņu un skrēja.

— Aņuta, mīļā, — Jeļena ierunājās, — pieraugi, ne­saki nevienam ne vārda par to, ka Aleksejs Vasiļjevičs ievainots. Lai dievs pasargā, ja uzzinās, ka viņš pret tiem karojis, tad esam nelaimē.

— Es saprotu, Jeļena Vasiļjevna. Ko nu par to! — Aņuta ar platām nemiera pilnām acīm paraudzījās Je- ļenā. — Kas gan pilsētā notiek, ak svētā dievmāte! Gāju tepat pa Boričevtoku, guļ divi bez zābakiem… Cik asiņu, asiņu! … Cilvēki stāv apkārt, skatās … Kāds stāsta, esot nošauti divi virsnieki… Guļ tāpat kailām galvām, bez cepurēm… Man pat kājas saļo­dzījās, skrēju prom, tik tikko grozu, nepametu …

Aņuta salīgi nodrebināja plecus, kaut ko atcerējās, un pannas viņai no rokām tūliņ slīpeniski vien no­brauca uz grīdas …

— Klusāk, klusāk, dieva dēļ, — Jeļena, rokas pa­stiepdama, lūdza.

Lariosika pelēkajā sejā pulksten trijos dienā rādītāji vēstīja augstāko pacēlumu un spēku — tieši divpa­dsmit. Abas rādītāju šautras bija satikušās dienas vidū, salipušas kopā un slējās uz augšu kā asi šķēpi. Tas no­tika tādēļ, ka pēc katastrofas, kas Lariosika maigo dvē­seli bija satricinājusi Zitomirā, pēc briesmīgā vienpa­dsmit dienu ilgā ceļojuma sanitārajā vilcienā un spēcī­gajiem pārdzīvojumiem viņam ārkārtīgi patika Turbinu mājoklī. Kādēļ īsti — to Lariosiks pagaidām nebūtu varējis pateikt, jo arī pats par to vēl nebija gluži skaid­rībā. īpašas cieņas un uzmanības vērta viņam šķita daiļā Jeļena. Arī Nikolka ļoti patika. Gribēdams to izrādīt, Lariosiks notvēra brīdi, kad Nikolka beidza skraidīt uz Alekseja istabu un atpakaļ, un palīdzēja viņam bib­liotēkā novietot un izvilkt šauro atsperu gultu.

— Jums ir ļoti atklāta un simpātiska seja, — Lario­siks laipni teica un, lūkodamies šajā atklātajā sejā, tā aizmirsās, ka, pašam nemanot, sabīdīja rībošo salie­kamo gultu un iespieda Nikolkas roku starp abām gul­tas pusēm. Sāpes bija tik stipras, ka Nikolka iebrēcās, tiesa gan, apslāpēti, tomēr tik skaļi, ka, svārkiem čauk­stot, atsteidzās Jeļena. Nikolkam, kurš visiem spēkiem valdījās, lai nesāktu vaimanāt, no acīm pašas no sevis bira prāvas asaras. Jeļena un Lariosiks ieķērās sabī­dītajā gultā un ilgi raustīja to katrs uz savu pusi, lai at­brīvotu sazilējušo delnu. Lariosiks pats gandrīz vai sāka raudāt, kad tā saspiesta, sarkanu svītru izvagota, izkļuva brīvībā.

— Ak dievs! — viņš izsaucās, sāpēs saviebis savu jau tāpat nelaimīgo seju. — Kas gan ar mani notiek?! Man tik briesmīgi neveicas! … Vai jums ļoti sāp? Dieva dēļ, piedodiet man!

Nikolka klusēdams aizmetās uz virtuvi, un tur Aņuta pēc viņa norādījuma uzlaida rokai no krāna auksta ūdens strūklu.

Kad sarežģītā patentētā gulta bija knikšķēdama no­stājusies uz kājām un kļuva skaidrs, ka Nikolkas rokai nekas sevišķs nekait, Lariosiku atkal pārņēma tīkami klusa prieka uzplūdi par grāmatām. Bez kaislības un mīlestības uz putniem viņam piemita arī kaislība uz grāmatām. Un te vaļējos skapjos ar daudziem plauk­tiem blīvās rindās virknējās dārgumi. No visām čet­rām sienām Lariosikam pretī raudzījās grāmatas za­ļos, sarkanos, zelta cilspieduma un dzeltenos vākos vai arī melnā iesējumā. Gulta jau sen stāvēja savā vietā un bija uzklāta, un tai blakus nolikts krēsls, un uz tā at­zveltnes karājās dvielis, bet uz sēdekļa starp visādām vīrietim nepieciešamām mantām — ziepju trauku, pa­pirosiem, sērkociņiem, pulksteni — bija slīpi pieslieta noslēpumainā sievietes fotogrāfija, bet Lariosiks vēl arvien atradās bibliotēkā, te klīzdams gar sienām, ko blīvi aizsedza sējumi, te notupdamies pie grāmatu grē­das apakšējām rindām un kārām acīm noraudzīdamies tajās, nesaprazdams, ko lasīt vispirms — «Pikvikiešu kluba pēcnāves piezīmes» vai 1871. gada «Russkij vest- ņik». Rādītāji joprojām atradās uz divpadsmitiem.

Taču dzīvoklī reizē ar krēslu iezagās arvien vairāk un vairāk skumju. Tādēļ pulkstenis nesita divpadsmit reižu, rādītāji klusēdami stāvēja un atgādināja zaigo­jošu šķēpu, kas ietīts sēru karogā.

Par cēloni sērām, par cēloni tam, ka visu ar Turbinu mājas putekļaino, veclaicīgo omulību cieši saistīto cil­vēku dzīves laikrāži vēstīja juceklīgas stundas, bija smalks dzīvsudraba stabiņš. Pulksten trijos tas Turbina guļamistabā rādīja trīsdesmit deviņi komats seši. Je­ļena nobālējusi gribēja to nokratīt zemāk, taču Turbins pagrieza galvu, paskatījās un vārgā, bet uzstājīgā balsī prasīja: «Parādi!» Jeļena klusēdama negribīgi pasnie­dza viņam termometru. Turbins paskatījās, tad smagi un dziļi nopūtās.

Pulksten piecos viņš gulēja ar aukstu pelēku maisu uz galvas, un maisā dila un kusa ledus gabaliņi. Tur­bina seja bija kļuvusi sārta, bet acis mirdzēja un iz­skatījās daudz skaistākas.

— Trīsdesmit deviņi un seši… pamatīgi, — viņš teica, laiku pa laikam aplaizīdams sausās sasprēgājušās lūpas. — Tā-ā … Visādi var gadīties… Bet ar praksi katrā ziņā ir cauri… uz ilgu laiku. Kaut tikai izdotos saglābt roku … ko gan es iesākšu bez rokas …

— Aļoša, lūdzams, nerunā, — Jeļena uzstāja, sakār­todama segu viņam ap pleciem … Turbins apklusa un aizvēra acis. No ievainojuma augšā pie pašas kreisās paduses izplūda sauss, durstošs karstums un ložņāja pa visu ķermeni. Brīžiem tas piepildīja krūtis un aiz­migloja galvu, bet kājas stindzināja nejauks saltums. Pievakarē, kad visur iedegās lampas un Jeļena, Ni­kolka un Lariosiks, nemiera tirdīti, klusēdami jau sen bija trijatā ieturējuši pusdienas, dzīvsudraba stabiņš, kā noburts plezdamies un augdams, spraucās laukā no blīvās sudTaba lodītes un sasniedza iedaļu četrdesmit komats divi. Tad sārtajā guļamistabā nemiers un grūt­sirdība piepeši sāka kust un izplūst. Grūtsirdība bija atvēlusies kā pelēks kamols un nogūlusi uz segas, bet tagad tā pārvērtās dzeltenās stīgās, kas izstiepās kā ūdens augi straumē. Aizmirsās prakse un bailes par to, kas tālāk notiks, jo visu aizsedza šie ūdens augi. Plosīgā sāpe augšā, krūšu kreisajā pusē, kļuva trula un nekus­tīga. Karstumu nomainīja aukstums. Dedzinošā svece krūtīs brīžiem pārvērtās ledainā nazī, kas urbās kaut kur plaušās. Tādos brīžos Turbins mētāja galvu, grūda nost maisu un līda dziļāk zem segas. Sāpes brūcē at­guva skaudrumu un atkal mocīja tik neganti, ka ievai­notais nevilšus sausā un vārgā balsī sāka gausties. Bet, kad nazis pazuda un atkal atdeva savu vietu svilino­šajai svecei, karstums izplūda pa ķermeni, palagiem, visu šauro alu zem segas un ievainotais lūdza dzert. Caur miglu pavīdēja te Nikolkas, te Jeļenas, te Lario­sika sejas, tās pieliecās un klausījās. Acis visiem bija kļuvušas ārkārtīgi līdzīgas, drūmas un dusmīgas. Ni­kolkas stundeņa rādītāji tūliņ savilkās kopā un, tāpat kā Jeļenai, nostājās tieši uz pussešiem. Nikolka ik brīdi gāja uz ēdamistabu — gaisma šovakar nez kādēļ dega blāvi un nemierīgi — un raudzījās pulkstenī. Tikš … takš … pikti un brīdinoši piesmacis tikšķēja pulkstenis, un tā rādītāji atradās te uz deviņiem, te uz ceturksni pāri deviņiem, te uz pusdesmitiem …

— Ek, ek, — Nikolka nopūtās un kā pusdzīva muša vilkās no ēdamistabas caur priekšnamu gar Turbina guļamistabu uz viesistabu, no turienes uz kabinetu un, atbīdījis baltos aizkariņus, pa balkona durvīm vēroja ielu … «Ka tikai ārsts nav nobijies … neatnāks vēl…» viņš prātoja. Stāvā un līkumotā iela bija tukšāka nekā visas šīs dienas, tomēr vairs nelikās tik baismīga. Un laiku pa laikam, klusi čīkstēdamas, garām aizbrauca važoņu kamanas. Taču reti… Nikolka saprata, ka lai­kam tpmēr vajadzēs iet… Un apsvēra, kā pierunāt Jeļenu.

— Ja līdz pusvienpadsmitiem viņš neatnāks, es iešu pati ar Larionu Larionoviču, bet tu paliksi uzmanīt Aļošu … Klusē, lūdzams … Saproti jel, tev ir junkura fizionomija … Bet Lariosikam iedosim Aļošas privā­tās drēbes … Tad viņu kopā ar dāmu neaiztiks …

Lariosiks rosījās, izrādīdams gatavību uzupurēties un iet viens pats un aizgāja pārģērbties privātā uzvalkā.

Nazis pazuda pavisam, toties karstums pieņēmās spēkā — sakūra īstu tīfa karsoni, un tajā atnāca maz­liet pabāls, jau vairākkārt pavīdējis Turbina dzīvei pil­nīgi svešs cilvēka tēls. Tas bija ģērbies pelēkās drēbēs.

— Zini, viņš laikam apmeta kūleni? Tas pelēkais? — Turbins piepeši izrunāja skaidri un stingri un vērīgi paraudzījās Jelenā. — Tas ir nepatīkami… Vispār īs­tenībā visi ir putni. Vajadzētu aizvākt uz silto pielie­kamo un atstāt tur, siltumā varbūt atjēgtos.

— Ko tu runā, Aļoša? — Jeļena izbijusies prasīja pieliekdamās, juzdama, kā no Turbina sejas viņai pretī dveš karstums. — Putns? Kas tas par putnu?

Melnajā privātuzvalkā Lariosiks izskatījās uzkumpis un plats, dzeltenie zābaku atloki bija noslēpti zem bikšu galiem. Viņš satrūkās, acis sāka žēli lūkoties apkārt.

Balansēdams uz pirkstgaliem, viņš izmetās no guļam­istabas, cauri priekšnamam devās uz ēdamistabu, cauri bibliotēkai iesteidzās Nikolkas istabā un tur, bargi sa­vēcinājis rokas, pieklupa pie sprosta, kas atradās uz rakstāmgalda, un uzmeta tam melnu pārsegu … Taču tas bija lieki — putns jau sen gulēja sprosta stūrī, sa­vilcies spalvu kamoliņā, un klusēja, nejuzdams nekāda satraukuma. Lariosiks cieši aizvēra durvis uz biblio­tēku un no tās uz ēdamistabu.

— Nepatīkami… ak, cik nepatīkami, — Turbins ne­mierīgi runāja, raudzīdamies kaktā, — velti es viņu nošāvu … Tu paklausies … — Viņš pūlējās izvilkt ve­selo roku no segas apakšas … — Visprātīgāk ir pa­saukt un paskaidrot, sak, ko tā skrien kā negudrs… Es, protams, uzņemos vainu… Viss pagalam un tik muļķīgi…

— Ja, jā, — Nikolka smagi noteica, bet Jeļena no­kāra galvu. Turbins sarosījās, grasījās celties sēdus, taču uznāca stipras sāpes, viņš ievaidējās, tad nikni noteica:

— Tad aizvāciet! …

— Varbūt iznest putnu virtuvē? Es gan to nosedzu, tas ir kluss, — Lariosiks uztraucies čukstēja Jeļenai.

Jeļena atmeta ar roku: «Nē, nē, tam nav nozīmes …» Nikolka apņēmīgā gaitā devās uz ēdamistabu. Mati viņam bija izpūruši, viņš paraudzīļās uz ciparnīcu: pulkstenis rādīja gandrīz desmit. Ēdamistabā ienāca satrauktā Aņuta.

— Nu, kā jūtas Aleksejs Vasiļjevičs? — viņa jau­tāja.

— Murgo, — dziļi nopūzdamies, atteica Nikolka.

— Ak dievs, — Aņa nočukstēja, — par ko gan dak­teris nebrauc?

Nikolka paskatījās viņā un atgriezās guļamistabā. Viņš noliecās Jeļenai pie auss un sāka viņu pārliecināt:

— Kā nu redzi, bet es iešu viņam pakaļ. Ja viņa nav, tad jāsauc cits. Pulkstenis desmit. Uz ielas ir pa­visam mierīgi.

— Pagaidīsim līdz pusvienpadsmitiem, — galvu pu­rinādama un vīstīdama rokas lakatā, Jeļena čukstus atbildēja, — citu saukt nav ērti. Es zinu, atnāks šis pats.

Tūliņ pēc desmitiem šaurajā guļamistabiņā novieto­jās smaga, neveikla un resna mortīra. Velns, kas tā par būšanu! Te vairs nebūs iespējams dzīvot. Tā ieņēma visu telpu no vienas sienas līdz otrai, tā ka kreisais ri­tenis spiedās klāt gultai. Te nav iespējams dzīvot, va­jadzēs līst caur riteņa smagajiem spieķiem, tad saliek­ties līkumā un spraukties cauri otram ritenim labajā pusē, pie tam vēl ar mantām, bet to uz kreisās rokas sakrauts diezin cik. Velk roku pie zemes, padusē iegrie­zusies gluži kā virve. Aizvākt mortīru nav iespējams, viss dzīvoklis saskaņā ar rīkojumu kļuvis par mortīru novietni, un neattapīgais pulkvedis Mališevs un Jeļena, kas arī kļuvusi neattapīga un skatās caur riteņu spie­ķiem, nespēj neko uzsākt, lai aizvāktu lielgabalu vai vismaz nogādātu pašu slimo cilvēku citos ciešamākos eksistences apstākļos, kur nav nekādu mortīru. Šā no­lādētā, smagā un saltā daikta dēļ viss dzīvoklis kļuvis par iebraucamo vietu. Zvaniņš pie durvīm bieži no- šķind … dzinn … un sāk nākt apmeklētāji. Pazibēja pulkvedis Mališevs, ērmots kā sāms, ar ausaiņu cepuri galvā un zeltītiem uzplečiem, un atstiepa līdzi veselu vīkšķi papīru. Turbins uz viņu sakliedza, un Mališevs pazuda lielgabala stobrā, bet viņa vietā uzra­dās Nikolka, kustīgs, neapķērīgs un muļķīgs savā iecir- tībā. Nikolka deva dzert, taču nevis aukstu, vijīgu strūklu no fontāna, bet lēja mutē pretīgu siltu ūdeni, kam bija skārda piegarša.

— Pū … tādu draņķi… rimsties, — Turbins mur­mināja.

Nikolka te likās nobijies, te savilka uzacis, taču bija stūrgalvīgs un neveikls. Jeļena vairākas reizes

pārvērtās melnajā un liekajā Serjožas radiniekā Lariosikā un, atkal pārvērtusies atpakaļ par rudmataino Jeļenu, glaudīja ar pirkstiem Turbina pieri, bet no tā bija gau­žām maz atvieglojuma. Jeļenas rokas, parasti siltas un veiklas, tagad brauca kā grābeklis gari un muļķīgi un darīja tieši to, ko nevajag un kas rada nemieru, tā miermīlīgam cilvēkam sagandēdamas dzīvi nolādētajā noliktavas pagalmā. Diez vai tā nebija Jeļenas vaina, ka sašautā Turbina ķermenis tika uzdurts uz mieta. Un turklāt vēl Jeļena … kas gan ar viņu noticis? … Sēdās uz mieta gala, un tas, smaguma spiests, sāka lēni griez­ties, līdz kļuva nelabi… Pamēģiniet vien dzīvot, ja apaļš miets griežas iekšā ķermenī! Nē, nē, nē, viņi ir ne­ciešami! Un Turbins sauca, cik jaudas, taču atskanēja čuksts:

— Jūlija!

Tomēr Jūlija neiznāca no senlaicīgās' istabas, kur četrdesmito gadu portretā vīd zeltīti uzpleči, neuzklau­sīja slima cilvēka aicinājumu. Un nabaga slimo cilvēku būtu galīgi nomocījuši pelēkie stāvi, kas bija sākuši klīst pa dzīvokli un guļamistabu kā pilntiesīgi saim­nieki, ja nebūtu atbraucis tas resnais vīrs ar zelta bril­lēm — uzstājīgs un ļoti prasmīgs. Viņa atnākšanai par godu guļamistabiņā parādījās vēl viens gaismas avots — dreboša stearīna svece vecā, smagā, melnā svečturī. Svece te spīdēja uz galda, te virzījās apkārt Turbinam, bet virs tās pa sienu klīda ķēmīgs Lariosiks, līdzīgs sikspārnim ar apgrieztiem spārniem. Svece sa­svērās, notecēdama ar baltu stearīnu. Mazajā guļamis­tabiņā izplatījās asa joda, spirta un ētera smaka. Uz galda radās vesels jūklis spīdošu kārbiņu ar ugunīm niķelētajos sānos un veseli kalni teātra vates — ziem­svētku sniega. Resnais ar zeltītajām acenēm un silta­jām rokām izdarīja Turbinam brīnumiešļircinājumu ve­selajā rokā, un pēc īsa brīža pelēkie stāvi mitējās ālē­ties. Mortīra tika izbīdīta verandā, un aiz stikliem un aizkariem tās melnais stobrs nepavisam nelikās bries­mīgs. Kļuva vieglāk elpot, jo milzīgais ritenis bija aiz­vēlies prom un nevajadzēja līst starp spieķiem. Svece nodzisa, un no sienas pazuda stūrainais, ogļu melnais Larions, Lariosiks Suržanskis no Zitomiras, bet Nikolkas seja kļuva prātīgāka un vairs neizskatījās tik kaitinoši spītīga, varbūt tādēļ, ka cerībā uz resnā zeltabrilles māku rādītājs izkustējās no vietas un vairs tik nelokāmi un izmisīgi nerēgojās uz smailā zoda. Laiks bija pagājis atpakaļ no pussešiem uz četriem un četrdesmit minū­tēm, bet ēdamistabas pulkstenis, kaut arī nespēja tam piekrist, kaut arī neatlaidīgi raidīja rādītājus arvien uz priekšu un uz priekšu, tomēr tagad tikšķēja bez vecišķās čērkstoņas un rūkņāšanas un, tāpat kā senāk, tīrā, solīdā baritonā sita — bimm! Un torņa pulkstenis kā Luija XIV brīnišķīgo gailu rotaļu cietoksnī nosita — bainm! … Pusnakts … klausies … pusnakts … klau­sies … Tas zvanīja it kā brīdinādams, un kaut kur sudrabaini un tīkami šķindēja āvas. Sargkareivji stai­gāja šurp turp un bija modri, jo torņus, trauksmes sig­nālus un lielgabalus cilvēks, pats to neapzinādamies, radījis tikai vienam mērķim — lai apsargātu cilvēku mieru un pavardus. Tādēļ cilvēks karo, un īstenībā ne par ko citu nekad nevajag karot.

Egoiste Jūlija, samaitāta, taču valdzinoša sieviete, ir ar mieru ierasties vienīgi pie mierīga pavarda. Viņa arī parādījās, uz mazajām ķieģeļu kāpnītēm pazibēja viņas melnajā zeķē ieautā kāja, melnās, ar kažokādu apšūtās botes mala, un steidzīgajam soļu troksnim un drēbju čaukstoņai, šķindēdama kā zvaniņš, atsaucās gavote no turienes, kur debeszilajā dārzā pie ezera, savas sla­vas un apburoši krāšņo sieviešu klātbūtnes apreibi­nāts, gozējās Luijs XIV.

*

Pašā pusnaktī Nikolka uzsāka ļoti svarīgu un, pro­tams, ārkārtīgi nepieciešamu darbu. Vispirms viņš no virtuves atnāca ar netīru, mitru lupatu — un no Sārda- mas Namdara krūtīm pazuda vārdi:

Lai dzīvo Krievija …

Lai dzīvo patvaldība!

Sitiet Petļuru!

Pēc tam, Lariosikam dedzīgi darbojoties līdzi, tika veikti arī daudz svarīgāki pasākumi. No Turbina rak­stāmgalda veikli un bez trokšņa tika izvilkts Aļošas brauniņš, divas aptveres un kārba patronu. Nikolka ieroci pārbaudīja un pārliecinājās, ka vecākais brālis sešas no septiņām patronām kaut kur izšāvis.

— Vareni… — Nikolka nočukstēja.

Par to, ka Lariosiks spētu kļūt nodevējs, protams, ne­varēja būt ne runas. Inteliģents cilvēks vispār nekādā gadījumā nevar būt Petļuras pusē, kur nu vēl džentlme­nis, kas parakstījis vekseļus par septiņdesmit pieciem tūkstošiem un sūta sešdesmit trīs vārdus garas tele­grammas … Kā Naija-Tursa kolts, tā Aļošas brauniņš tika rūpīgi jo rūpīgi ieziesti ar mašīneļļu un petroleju. Lariosiks atrotīja piedurknes tāpat kā Nikolka un pa­līdzēja ieročus ieziest un iesaiņot garā, augstā no skārda taisītā karameļu kārbā. Vajadzēja rīkoties steig­šus, jo katram kārtīgam cilvēkam, kurš piedalījies re­volūcijā, ir lieliski zināms, ka visas varas izdara kra­tīšanu ziemu no pulksten diviem un trīsdesmit minū­tēm naktī līdz sešiem piecpadsmit no rīta un vasaru no divpadsmitiem naktī līdz četriem no rīta. Un tomēr Lariosika dēļ darbs aizkavējās, jo viņš, apgūdams ar desmit patronām lādējamo Kolta sistēmas pistoli, ielika aptveri rokturī ačgārni, un, lai to izvilktu, vajadzēja krietni papūlēties un iztērēt pamatīgu daudzumu eļļas. Bez tam atklājās vēl otrs gluži negaidīts šķērslis: kārba, kurā tika salikti revolveri, Nikolkas un Alekseja uz­pleči, piedurkņu uzšuves un troņmantnieka Alekseja ģīmetne, kārba, kas no iekšpuses bija izklāta ar para- finētu papīru un no ārpuses gar visām šuvēm aplipināta ar elektriskās izolācijas lentas strēmelēm, negāja cauri vēdlodziņam.

Paredzēts bija tā: ja jau slēpt, tad, kā pieklājas … Visi taču nav tādi stulbeņi kā Vasilisa. Kā noslēpt, to Nikolka bija izprātojis jau dienā. Trīspadsmitās mājas siena stāvēja gandrīz cieši klāt kaimiņu — vienpadsmi­tās mājas sienai, sprauga nebija platāka par aršīnu. Trīspadsmitajai mājai šajā sienā bija tikai trīs logi — viens no Nikolkas stūra istabas, divi no blakus esošās bibliotēkas, gluži lieki (gaisma tajos tikpat neiekļuva), un lejā mazs, nespodrs aizrestots lodziņš no Vasilisas pieliekamā, bet blakusmājas siena bija pilnīgi akla. Iedomājieties lielisku aršīnas platuma aizu, tumšu, no ielas pat nesaskatāmu un no pagalma puses nevienam nepieejamu, ja nu vienīgi nejausi ieklīdušiem puiše­ļiem. Un tieši puikas gados, spēlēdams laupītājus, Ni­kolka bija līdis šajā spraugā, klupdams uz ķieģeļu kau- dzēnf, un labi atcerējās, ka pa trīspadsmitās mājas sienu augšup līdz pašam jumtam stiepjas kāšu rinda. Agrāk, kad blakusmāja vēl nebija uzcelta, uz šiem kā­šiem droši vien turējušās ugunsdzēsēju kāpnes, taču vēlāk tās bija novāktas. Bet kāši palikuši. Šovakar, iz­bāzis roku pa vēdlodziņu, Nikolka netaustījās ne divas sekundes, viņš tūliņ atrada kāsi. Skaidri un vienkārši. Bet, lūk, ar brīnišķīgu auklu, tā saukto cukura auklu trim kārtām krusteniski nosietā kārba ar aizmesto cilpu netika cauri vēdlodziņam.

— Skaidrs, jāatver logs, — Nikolka noteica, raus- damies nost no palodzes.

Lariosiks uzslavēja Nikolkas prātu un attapību un tad lūkoja atvērt logu. Šis katorgas darbs vilkās vismaz pusstundu, piebriedušie logu ietvari negribēja vērties vaļā. Taču galu galā izdevās atvērt vispirms vienu, tad arī otru loga pusi, pie kam Lariosika pusē stiklā ieplīsa gara līkloču plaisa.

— Nodzēsiet gaismu! — Nikolka nokomandēja.

Gaisma nodzisa, un istabā ieplūda briesmīgs auk­stums. Nikolka līdz pusei izliecās laukā melnajā, aple­dojušajā spraugā un uzkabināja augšējo cilpu uz kāša. Kārba lieliski iekārās divas aršīnas garajā auklā. No ielas to nav iespējams pamanīt, jo trīspadsmitās mājas ugunsdrošā siena vērsta pret ielu slīpi, nevis taisnā leņķī un spraugu aizsedz augstu pakarinātā drēbnieka darbnīcas izkārtne. Ieraudzīt var vienīgi tad, ja ielien spraugā. Taču pirms pavasara neviens tajā nelīdīs, jo no pagalma puses priekšā saputinātas milzu kupenas, bet no ielas puses ir stiprs žogs, un, galvenais, ideāli ir tas, ka visu iespējams pārbaudīt, neatverot logu; jāizbāž tikai pa vēdlodziņu roka, un darīts: auklu var izmēģināt kā stīgu. Vareni!

Atkal iedegās gaisma, un, saspaidījis uz palodzes ķiti, kas Aņutai bija saglabājusies no rudens, Nikolka atkal aizzieda ciet loga spraugas. Pat tad, ja brīnumainā kārtā kārbu uzietu, arvien varētu atrunāties: «Piedo­diet! Kam tad pieder šī kārba? Ak revolveri… troņ­mantnieks? …

Nekā tamlīdzīga! Nav ne jausmas. Velns zina kas to tur pakāris! Kāds būs uzlīdis pa jumtu un pakāris. Vai nu mazums visapkārt ļaužu? Tā jā, kungi. Mēs esam miermīlīgi cilvēki, gar troņmantniekiem mums nav da­ļas …»

— Ideāli iekārtots, dieva vārds, — Lariosiks jūsmoja.

Protams, ideāli! Manta tepat pie rokas un tomēr ne­atrodas dzīvoklī.

*

Bija pulksten trīs naktī. Acīm redzot, šonakt neviens neatnāks. Jeļena, kuras plaksti bija smagi un gurdeni, uz pirkstgaliem iznāca ēdamistabā. Nikolkam vaja­dzēja māsu nomainīt. Viņš būs nomodā no trim līdz sešiem, bet Lariosiks no sešiem līdz deviņiem.

Viņi sarunājās čukstus.

— Tātad norunāts: tīfs, — Jeļena čukstēja, — ņe­miet vērā, ka šodien jau bija ieskrējusi Vanda, inte­resējās, kas noticis Aleksejam Vasiļjevičam. Es teicu, ka laikam tīfs… Droši vien viņa nenoticēja, acis visu laiku šaudījās apkārt… Visu izprašņāja — kā mums klājoties, kur mūsējie bijuši, vai neesot kāds ievai­nots. Par ievainojumu neteikt ne vārda!

— Nē, nē, nē, - Nikolka pat rokas savēcināja, — Vasilisa ir tāds bailulis, kāds pasaulē vēl nav re­dzēts! Ja kaut kas atgadīsies, viņš, glābdams savu ādu, izkladzinās katram, kurš pagadīsies, ka Aleksejs ievai­nots.

— Nelietis, — Lariosiks izsaucās, — tas ir nekrietni!

Turbins gulēja pilnīgā miglā. Pēc iešļircinājuma viņa

seja bija gluži mierīga, vaibsti kļuvuši asāki un smal­kāki. Nomierinošā inde plūda asinīs un sargāja. Pe­lēkie stāvi vairs nerīkojās kā pa savām mājām, bija iz­klīduši savās gaitās un galīgi aizvākuši lielgabalu. Ja ari kāds, pat gluži svešs, parādījās, tad tomēr izturējās pieklājīgi, cenzdamies saistīties ar cilvēkiem un lie­tām, kuru likumīgā vieta arvien bijusi Turbinu dzī­voklī. Reiz parādījās pulkvedis Mališevs, pasēdēja at­zveltnes krēslā, taču viņa smaids šķita apliecinām, ka viss, lūk, esot labi un būšot vēl labāk, viņš vairs drau­doši un baismīgi nerūca, arī istabu nepiedzina ar pa­pīriem. Tiesa gan, viņš dedzināja dokumentus, taču neuzdrošinājās aizskart Turbina diplomu un mātes fo­togrāfijas un dedzināja papīrus uz jaukas, gluži zilas spirta liesmiņas, bet tā ir nomierinoša uguns, jo tai parasti seko iešļircinājums. Bieži šķindēja zvaniņš pie Anžū kundzes durvīm.

— Dzin… — Turbins teica, gribēdams zvaniņa šķin­doņu pavēstīt tam, kurš sēdēja krēslā, bet sēdēja pēc kārtas te Nikolka, te nepazīstamais ar mongoļa acīm (pēc iešļircinājuma viņš neuzdrošinājās trakot), te vār­gulīgais Maksims, drebošs un sirms. — Dzinn … — ie­vainotais maigi teica un no lokanajām ēnām veidoja kustīgu gleznu, tas bija mokoši un grūti, taču iznākums bija negaidīts, reizē līksms un sāpīgs.

Ēdamistabā steidzās pulkstenis, rādītājs riņķoja, un, kad tas, īss un plats, baltajā ciparnīcā tuvojās pieciem, iestājās pussnauda. Turbins šad tad sakustējās, atvēra piemiegtās acis un nesaprotami purpināja:

— Pa kāpnītēm, pa kāpnītēm, pa kāpnītēm neuz- skriešu, spēki būs galā, pakritīšu… Bet viņai kājas- ašas… botītes.. . pa sniegu… Paliks pēdas… vilki… Dzinn … dzinn ..,

Šo «dzinn» Turbins pēdējoreiz bija dzirdējis, pa sētas durvīm bēgdams prom no diezin kur aizklīdušās un kairi smaržojošās Anžū kundzes veikala. Zvans. Kāds tikko bija ienācis veikalā. Varbūt savējais nomaldī­jies un atpalicis, tāpat kā Turbins, bet varbūt arī sve* šinieki — vajātāji. Šā vai tā — veikalā atgriezties ne­drīkstēja. Tā būtu gluži lieka varonība.

Slidenie pakāpieni Turbinu noveda pagalmā. Te viņš skaidri saklausīja, ka šāvieni rīb pavisam netālu, kaut kur uz ielas, kas pa platu nogāzi veda lejup uz Kreš- čatiku, un varbūt arī pie muzeja. Te nu kļuva skaidrs, ka krēslainajā veikalā viņš drūmajām pārdomām bija izšķiedis pārāk daudz laika un Mališevs, ieteikdams Aleksejam pasteigties, bija zinājis, ko runā. Sirds sāka nemierīgi dauzīties.

Paraudzījies apkārt, Turbins pārliecinājās, ka aiz ga­rās un bezgalīgi augstās dzeltenās mājas, kas bija de­vusi patvērumu Anžū kundzei, atradās milzīgs pa­galms, kurš stiepās līdz pat zemai sienai, kas iežogoja blakus esošo dzelzceļa pārvaldes īpašumu. Turbins, acis piemiedzis, palūkojās apkārt un pāri klajumam devās tieši uz šo sienu. Izrādījās, ka tajā ir vārtiņi un Tur­binam par lielu pārsteigumu tie nebija aizslēgti. Pa vārtiņiem viņš nokļuva pretīgajā pārvaldes pagalmā. Nejauki glūnēja pārvaldes muļķīgie logu caurumi, un bija skaidri jūtams, ka visa ēka izmirusi. Asfaltēts ceļš cauri skanīgai mājas velvei izveda ārstu uz ielas. Veclaicīgs pulkstenis pretējās mājas tornī rādīja tieši četri. Tikko jaušami sāka krēslot. Iela bija pilnīgi tukša. Priekšnojautu mākts, Turbins drūmi pavērās apkārt un devās nevis augšup, bet lejup pa ielu, uz turieni, kur skrajā skvērā slējās apsnigušie Zelta vārti. Viens vie­nīgs gājējs ar izbiedētu seju, ģērbies melnā mētelī, stei­dzās Turbinam pretī un nozuda.

Tukša iela jau pati par sevi atstāj drausmīgu iespai­du, bet nu vēl kaut kur pakrūtē urbās un smeldza priekšnojauta. Nikni viebdamies, lai pārvarētu neapņē- mību, — jāiet taču tik un tā, pa gaisu mājup aizlais­ties nevar, — Turbins uzsita gaisā šineļa apkakli un sāka soļot.

Tad viņš aptvēra, kas viņu savā ziņā nomāca, — liel­gabali bija pēkšņi apklusuši. Divas pēdējās nedēļas tie bija nemitīgi dunējuši visās malās, bet nu debesīs iestā­jies klusums. Toties pilsētā, un tieši tur, lejā, uz Kreš- čatika, skaidri dzirdēja šaujam zalvēs. Turbinam nu būtu vajadzējis no Zelta vārtiem iegriezties šķērsielā pa kreisi, un tad, turēdamies cieši aiz Sofijas katedrā­les, viņš pa šķērsielām varētu pamazām vien nokļūt līdz savai ielai — Alekseja nogāzei. Ja Turbins tā būtu darījis, viņa dzīve ievirzītos pavisam citādi, tomēr viņš tā neizdarīja. Ir taču tāds spēks, kas liek reizēm kalnos paraudzīties lejup no krants … Velk uz vēsuma pusi… uz kranti. Tieši tā Turbinu vilka uz muzeju. Viņam va­jadzēja visādā ziņā kaut iztālēm redzēt, kas tur, pie muzeja, notiek. Un Turbins nevis nogriezās šķērsielā, bet pagāja desmit liekus soļus un iznāca uz Vladimira ielas. Te tūliņ kaut kur viņā iekšā skaļi ieskanējās trauksme, un Mališeva balss pavisam skaidri čukstēja: «Bēdz!» Turbins pagrieza galvu pa labi un paskatījās tālumā uz muzeju. Viņš paguva ieraudzīt daļu baltās sienas, satumsušos kupolus, melnus, tālumā ņirbošus stāvus … neko vairāk viņš tik un tā nepaguva saskatīt.

Tieši viņam pretī pa nolaideno Proreznajas ielu no tālīnā sala dūmakā tītā Kreščatika, izklīduši pa ielu visā tās platumā, skrēja augšup cilvēki pelēkos zaldātu ši­neļos. Viņi bija tuvu — soļu trīsdesmit atstatumā. Vienā mirklī kļuva skaidrs, ka tie skrējuši jau ilgi un skrē­jiens tos nogurdinājis. Nebūt ne acis, bet kaut kāda neapzināta sirds kustība Turbinam lika saprast, ka tie ir petļurieši.

«Ie-kriti,» pakrūtē skaidri noteica Mališeva balss.

Tad vairākas sekundes izdzisa no Turbina dzīves, un, kas šai laikā notika, to viņš nezināja. Turbins atjēdzās tikai aiz stūra, uz Vladimira ielas, galvu viņš bija ierā­vis plecos, un kājas viņu ātri nesa prom no liktenīgā Proreznajas ielas stūra, kur atrodas konfekšu veikals «Marķīze».

«Pie-spied, pie-spied, pie-spied, vēl… vēl…» deni­ņos sāka klauvēt asinis.

Kaut vēl brīdi aiz muguras būtu kluss! Kaut varētu pārvērsties par naža asmeni vai ielīst sienā! Pie-spied … Taču klusums izbeidzās — to pārrāva kaut kas pilnīgi nenovēršams.

— Stāt! — Turbina saltajā mugurā iecirtās piesma­kuši balss.

«Tā,» pakrūtē kaut kas pārtrūka.

— Stāt! — balss nopietni atkārtoja.

Turbins atskatījās un uz mirkli pat apstājās, prātā bija iešāvusies aša negudra doma izlikties par mierīgu pilsoni. Eju, sak, savās gaitās … Lieciet mani mierā … Vajātājs bija soļu piecpadsmit attālumā un steigšus rāva no pleca šauteni. Līdzko ārsts pagriezās, vajātāja acīs parādījās izbrīns, un Turbinam šķita, ka tās ir grei­zas mongoļa acis. Ap stūri, aizslēgu raustīdams, izskrēja otrs. Pārsteiguma vietā pirmajam sejā parādījās neiz­protams, ļauns prieks.

— Ehē! — viņš uzsauca. — Paskat, Petro: virs­nieks. — Tobrīd šis cilvēks izskatījās tā, it kā viņš būtu mednieks un pēkšņi pašā ceļa malā izlēktu zaķis.

«Kas tad tas? Kā viņš var zināt?» Turbinam galvā noblākšķēja kā āmura sitiens.

Šautene otrajam rokās pārvērtās mazā melnā cau­rumiņā, ne lielākā par desmit kapeiku gabalu. Tad Turbins juta, ka viņš pats kļūst par bultu uz Vla­dimira ielas un ka viņu pazudinās velteņi. Augšā un aiz muguras gaisā kaut kas šņākdams noplīkšķēja — š-šiū …

— Stāt! St… Ķeriet! — Atskanēja sprakšķis. — Ķe­riet virsnieku! — pa visu Vladimira ielu nodārdēja un atbalsojās sauciens. Vēl divas reizes jautri nosprakšķēja šāvieni, sašķeldami gaisu.

Vajag tikai sākt cilvēku trenkt šāvienu krusā, un viņš pārvēršas gudrā vilkā; gaužām vājā un patiesi grū­tos brīžos nevajadzīgā prāta vietā rodas gudrs zvēra instinkts. Kā vajāts vilks Turbins uz Maloprovaļnajas ielas stūra pameta skatienu atpakaļ un ieraudzīja, ka melnais caurumiņš aiz muguras ietērpjas pilnīgi apaļā un bālganā ugunī, un, paātrinājis gaitu, viņš iebrāzās Maloprovaļnajas ielā, jau otro reizi pēdējo piecu mi­nūšu laikā spēji mainīdams savu likteni.

Instinkts teica: vajātāji ir apņēmīgi un neatlaidīgi, tie nerimsies, kamēr panāks, bet panākuši, bez šaubām, nošaus. Nošaus tādēļ, ka bēgu, kabatā nav neviena do­kumenta, toties man ir revolveris un pelēks šinelis; nošaus tādēļ, ka bēgot var palaimēties vienreiz, var pa­laimēties otrreiz, bet trešoreiz — trāpīs. Tieši trešajā reizē. Tas ir zināms kopš senseniem laikiem. Tātad bei­gas; vēl pusminūte — un velteņi pazudinās. Tas ir ne­apstrīdami, bet, ja tā, — bailes taisni cauri visam ķer­menim pa kājām saskrēja zemē. Bet pa kājām kā ledus- auksts ūdens augšup kāpa niknums un skrējienā plūda laukā pa muti gluži verdošs. Skriedams Turbins šķielēja kā īsts vilks. Divi pelēkie, tiem pakaļ vēl trešais iz- drāzās gar Vladimira ielas stūri, un visi trīs cits pēc cita nozibsnīja. Palēninājis skrējienu, Turbins, zobus atņirdzis, netēmēdams trīs reizes izšāva uz vajātājiem. Tad atkal pielika soli, neskaidri ieraudzījis sev priekšā pie pašas sienas līdzās notekcaurulei pazibam trauslu, melnu ēnu, juta, ka viņu it kā ar koka knaiblēm kāds parauj aiz kreisās paduses, un aiz šī iemesla viņš sāka skriet dīvaini, greizi, sāniski un nevienādi. Vēlreiz pa­griezies atpakaļ, viņš bez steigas izšāva trīs lodes un pēc sestā šāviena pats sevi stingri brīdināja:

«Septīto — sev pašam. Rudmate Jeļena un Nikolka. Beigas. Mocīs. Izgraizīs uzplečus. Septīto sev pašam.»

Sāniski traukdamies uz priekšu, Turbins juta ko dī­vainu: revolveris vilka lejup labo roku, bet it kā sma­gāka kļuva kreisā. Nekas nelīdzēs, būs jāapstājas. Tik un tā elpas vairs nav, nekur aizbēgt vairs neizdosies. Turbins tomēr izrāvās līdz līkumam šajā pasaules fan­tastiskākajā ielā, nozuda aiz stūra un uz īsu brīdi guva atelpu. Tālāk vairs cerību nav: noslēgts vienlaidus režģu žogs, lūk, milzīgi aizslēgti vārti, nākošie atkal ciet… Viņam ienāca prātā jautrā un muļķīgā paruna: «Nesaldē, bračiņ, nagus, laidies dibenā.»

Un tad, brīdī, kad notika brīnums, Turbins melnajā, apsūnojušajā sienā, kas blīvi nožogoja ciešo koku pu­duri dārzā, ieraudzīja viņu. Viņa bija pa daļai iekļā­vušies sienā un, stiepdama rokas uz priekšu kā melo­drāmā, šausmās plati ieplestām acīm mirdzot, sauca:

— Virsniek! Šurp! Šurp! …

Velteņiem mazliet slīdot, Turbins, ar plati pavērtu un karsta gaisa pilnu muti elsodams, gausi pieskrēja klāt glābējām rokām un, sekodams tām, pa šauro vār­tiņu spraugu ieklupa aiz melnās koka sienas. Un tūliņ viss pārvērtās. Melni ģērbtās sievietes aizcirsti, vār­tiņi iekļāvās sienā, un tiem priekšā aizšāvās bulta. Sie­vietes acis piepeši atradās tuvu klāt Turbina acīm. Viņš tajās neskaidri saskatīja apņēmību, enerģiju un' melnu mirdzumu.

— Skrieniet šurp! Skrieniet man pakaļ, — sieviete nočukstēja, pagriezās un skrēja prom pa šauru ķie­ģeļiem bruģētu celiņu. Turbins ļoti gausi dipināja viņai pakaļ. Pa kreisi pazibēja šķūnīšu sienas, un sieviete nogriezās. Pa labi kaut kāds balts, teiksmains teras- veida dārzs. Tieši priekšā zems žodziņš, sieviete pazuda otros vārtiņos, Turbins, cīnīdamies pēc elpas, steidzās pakaļ. Viņa aizcirta vārtiņus, acu priekšā pazibēja ļoti slaida kāja melnā zeķē, noplandīja svārku mala, un kājas sievieti viegli nesa augšup pa ķieģeļu kāpnītēm. Ar savu saasināto dzirdi Turbins saklausīja, ka aizmu­gurē, tur, no kurienes viņi steidza prom, palika iela un vajātāji. Klau … Klau … viņi pašlaik izdrāžas ap stūri

un meklē bēgli. «Kaut izglābtu … kaut izglābtu …» Turbins domāja, «bet laikam netikšu līdz galam… sirds.» Piepeši pašā kāpņu augšgalā viņš pakrita uz kreisā ceļgala un kreisās rokas. Apkārt viss viegli sa­griezās. Sieviete pieliecās un satvēra Turbinu zem la­bās rokas…

— Vēl… vēl mazliet! — viņa uzsauca; ar drebošo kreiso roku atvēra trešos zemos vārtiņus, aiz piedur­knes ievilka pa tiem meimurojošo Turbinu un steidzās tālāk pa mazu aleju. «Ir gan labirints… gluži kā par spīti,» Aleksejs pusnemaņā domāja, nokļuvis baltā dārzā, taču jau kaut kur augstu un tālu prom no likte­nīgās Provaļnajas ielas. Viņš juta, ka sieviete viņu velk, ka viņa kreisais sāns un roka ir ļoti silti, bet viss ķermenis auksts un ledussaltā sirds tik tikko sitas. «Viņa izglābtu, bet nu es vairs nevaru — nav jaudas … kājas vairs neklausa …» Neskaidri pavīdēja apsnigušo ceriņkrūmu baltās, neskartās kupenas, durvis, veclai­cīgs, stiklots, sniegā ieputināts lievenis. Noskrapstēja atslēga. Sieviete visu laiku atradās tepat, pie labajiem sāniem, un Turbins ar pēdējiem spēkiem, kā diedziņā piesiets, ievilkās viņai pakaļ stiklotajā lievenī. Tad at­slēga noskrapšķēja otrreiz — un viņš nokļuva tumsā, kur viņu apņēma veca mitekļa smarža. Tumsā virs gal­vas iedegās pavisam nespodra uguntiņa, grīda zem kā­jām aizslīdēja pa kreisi… Pēkšņi gar acīm uz labo pusi aizpeldēja košzaļas skrandas ar ugunīgām apma­lēm, un sirdij tūliņ kļuva vieglāk pilnīgā tumsā …

Blāvajā un nemiera pilnajā gaismā — virkne apdi­lušu zeltītu cepurīšu. Azotē plūst dzīvs aukstums, tā­dēļ ir vieglāk elpot, bet kreisajā piedurknē nepane­sams, mikls un nedzīvs siltums. «Tur jau, lūk, ir tas iemesls. Esmu ievainots.» Turbins saprata, ka viņš guļ uz grīdas, sāpīgi atspiedis galvu pret kaut ko cietu un neērtu. Zeltītās cepurītes acu priekšā nozīmēja lādi. Aukstums kļuvis tik briesmīgs, ka elpu rauj ciet, — sieviete lej un šļakstina viņam sejā ūdeni.

— Dieva dēļ, — virs galvas ierunājās klusa krūšu balss, — norijiet, norijiet kādu malku! Jūs elpojat? Ko nu lai iesāk?

Glāze atsitās pret zobiem, un Turbins ar guldzienu norija malku stindzinoši auksta ūdens. Nu viņš pavi­sam tuvu ieraudzīja gaišas matu cirtas un melnum mel­nas acis. Sieviete, kas bija nometusies tupus Turbinam līdzās, nolika glāzi uz grīdas un, maigi satvērusi viņa pakausi, mēģināja Turbinu piecelt sēdus.

«Sirds taču sitas?» viņš nodomāja. «Laikam sāku at­dzīvoties … varbūt nemaz neesmu zaudējis tik daudz asiņu. .. jācīnās.» Sirds pukstēja, taču trīsēdama, bieži, kā mezdama mezglus bezgalīgā pavedienā, un Turbins vārgā balsī teica:

— Nē. Raujiet visu nost un, kā vien varat, tikai tūliņ uzlieciet žņaugu …

Viņa, pūlēdamās apjēgt, iepleta acis, tad saprata, uz­šāvās kājās, metās pie skapja un izrāva no tā veselu kaudzi audekla.

Turbins, lūpu iekodis, domāja: «O, uz grīdas peļķes nav, liekas, par laimi, nebūs noplūdis daudz asiņu.» Ar sievietes palīdzību Aleksejs, visādi locīdamies, at­brīvojās no šineļa un uzslējās sēdus, cenzdamies nepie­vērst uzmanību reibonim. Sieviete mēģināja novilkt vi­ņam frenci.

— Šķēres, — Turbins sacīja.

Runāt bija grūti, trūka gaisa. Melnai zīda stērbelei noplīvojot, sieviete aizsteidzās un pa ceļam nometa cepuri un kažoku. Atgriezusies viņa notupās, un šķēres truli un mokoši griezās piedurknē, kas jau bija mikla un gluma no asinīm, tad sieviete pārplēsa piedur­kni un novilka Turbinam frenci. Ar kreklu viņa tika galā ātri. Visa kreisā piedurkne bija piesūkusies sar­kana, arī visi sāni gluži sarkani. Tad asinis sāka pilēt uz grīdas.

— Plēsiet drošāk …

Krekls pārvērtās skrandās, un Turbins, baltu seju, līdz jostas vietai kails, dzeltens, notriepies ar asinīm, pilns gribas dzīvot, neļāvis samaņai zust vēlreiz, zo­bus sakodis, ar labo roku sapurināja kreiso plecu un caur zobiem izgrūda:

— Paldies die … kauls vesels … Noplēsiet strēmeli vai saiti.

— Saite ir, — sieviete priecīgi un vārgi atsaucās. Viņa aizskrēja, atgriezās un, plēsdama paciņu vajā, murmināja: — Un nav neviena, it neviena… Es viena pati…

Viņa atkal pietupās. Turbins ieraudzīja ievainojumu. Tas bija mazs caurumiņš augšdelmā, vairāk iekšpusē, kur roka piekļaujas ķermenim. No brūces sīkā strau­mītē tecēja asinis.

— Mugurpusē ir? — viņš jautāja aprauti, lakoniski, instinktīvi taupīdams dvašu dzīvībai.

— Ir, — viņa sabijusies atbildēja.

— Nosieniet augšpus … te … izglābsiet.

Iedzēla vēl nekad nejusta sāpe, pa priekšnamu sāka virpuļot zaļi apļi, te kļaudamies cits citā, te vīdamies kopā. Turbins iekoda apakšlūpu zobos.

Sieviete aplika saiti, viņš ar zobiem un labo roku palīdzēja, un tā viņi par abiem nosēja roku virspus ievainojuma, savilkdami saiti dedzinošā mezglā. Asi­nis tūliņ pārstāja tecēt…

*

Sieviete viņu pārvietoja tā: Turbins notupās uz ce­ļiem un labo roku aplika viņai ap pleciem, tad viņa palīdzēja tam nostāties uz vārgajām, drebošajām kā­jām un veda, balstīdama ar visu augumu. Aleksejs vis­apkārt redzēja vēlas krēslas stundas tumšās ēnas ļoti zemā, veclaicīgā istabā. Bet, kad sieviete viņu nosē­dināja uz kaut kā mīksta un putekļaina, līdzās viņai pie rokas uzdegās ar tumšsarkanu lakatu pārsegta lampa. Ietvarā pie sienas Turbins saskatīja rakstainu samtu, vīriešu divrindu svārka malu un dzelteni zel­tainas epoletes. Stiepdama rokas pretī Turbinam un aiz satraukuma un piepūles smagi elsodama, viņa sa­cīja:

— Man ir konjaks… Varbūt vajadzētu?… Kon­jaku? …

Viņš atbildēja:

— Dodiet ātrāk …

Un atgāzās uz labā elkoņa.

Konjaks it kā palīdzēja, vismaz Turbinam sāka lik­

ties, ka viņš nemirs, bet sāpes, kas grauž un griežas plecā, pārcietis. Sieviete, uz ceļiem nometusies, notina ar saiti ievainoto roku, noliecās zemāk pie Turbina kājām un novilka velteņus. Tad viņa atnesa spilvenu un garu, senatnīgi saldas smaržas piesātinātu japāņu halātu ar dīvainiem ziedu rakstiem.

— Liecieties guļus, — viņa sacīja.

Turbins paklausīgi apgūlās, sieviete uzmeta viņam halātu, virsū uzsedza segu un nostājās pie šaurā turku dīvāna, ielūkodamās Aleksejam sejā.

Turbins sacīja:

— Jūs… jūs esat brīnišķīga sieviete. — Brīdi klu­sējis, turpināja: — Es mazliet pagulēšu, kamēr atgrie­zīsies spēki, tad celšos un iešu mājās… Pacietiet vēl mazliet šo traucējumu.

Viņa sirdi pārņēma bailes un izmisums: «Kas ir ar Jeļenu? Ak dievs, ak dievs … Nikolka. Kālab gan va­jadzēja iet bojā Nikolkam? Droši vien nogalināts…»

Sieviete klusēdama norādīja uz zemo logu, ko aiz­sedza ar bumbulīšiem apšūta stora. Tad Turbins skaidri saklausīja tālos un asos šāvienu sprakšķus.

— Jūs uz vietas nošaus, varat nešaubīties, — viņa teica.

— Tad … es baidos jūs … iegāzt… Ja nu atnāk… revolveris … asinis … tur, šinelī, — viņš nolaizīja sau­sās lūpas. Galva viņam viegli reiba no asiņu zaudējuma un no. konjaka. Sievietes sejā parādījās izbailes. Viņa pārdomāja.

— Nē, — viņa kategoriski noteica, — nē, ja būtu sa­dzinuši pēdas, tad jau būtu šeit. Te ir tāds labirints, ka neviens neatradīs. Mēs izskrējām cauri trim dārziem. Tomēr viss tūliņ jānokopj …

Turbins dzirdēja šļakstam ūdeni, švīkstam drēbes, klaudzam skapjus …

Sieviete atgriezās, aiz spala nesdama divos pirkstos brauniņu, it kā tas būtu karsts, un apvaicājās:

— Vai pielādēts?

Izvilcis veselo roku no segas apakšas, Turbins aptaus­tīja drošinātāju un atbildēja:

— Nesiet droši, tikai aiz spala.

Viņa atgriezās vēlreiz un samulsusi teica:

— Ja nu gadījumā kāds tomēr atnāktu… Jums vajadzēs novilkt arī jātnieka bikses .. . Jūs gulēsiet, es pateikšu, ka jūs esat mans sasirgušais vīrs …

Viebdamies, šķobīdams seju, viņš sāka pogāt vaļā bikses. Sieviete apņēmīgi pienāca klāt, notupās uz ce­ļiem un aiz saitēm izvilka bikses no segas apakšas un aiznesa prom. Viņa ilgi nenāca. Tikmēr Turbins ierau­dzīja arku. īstenībā bija divas istabas. Griesti tik zemi, ka slaida auguma cilvēks, pastiepies pirkstgalos, sa­sniegtu tos ar roku. Tur dziļāk, aiz arkas, valdīja tumsa, tomēr tajā spīdēja veca pianīna lakotie sāni, laistījās vēl kaut kas, un, šķiet, tur atradās arī gumijkoks. Bet te atkal tas epoletes stūris portreta ietvarā.

Ak dievs, kāda senatne! … Viņš nespēja atraut skatienu no epoletēm. Svečturī rāmi dega tauku svece. Reiz bija miers, un nu tas ir nokauts. Gadi atpakaļ ne­nāks. Turbinam aiz muguras zemi, mazi lodziņi ūn iesāņus arī logs. Kas tā par dīvainu mājiņu? Viņa ir viena pati. Kas viņa ir? Izglāba … Miera nav… Tur šauj …

*

Viņa ienāca ar malkas klēpi uz rokas un ar troksni nosvieda to kaktā pie krāsns.

— Ko- jūs darāt? Kāpēc? — Turbins dusmīgi nopra­sīja.

— Man tik un ta vajadzēja iekurt, — sieviete atbil­dēja, un viņas acīs tikko jaušami pazibēja smaids,

— es pati kurinu …

— Panāciet šurp, — Turbins viņu klusi palūdza.

— Redzat, es pat neesmu jums pateicies par visu, ko jūs… darījāt… Un kā gan lai patencinu … — Viņš pastiepa roku, saņēma sievietes pirkstus, viņa paklau­sīgi pievirzījās tuvāk, un viņš divreiz noskūpstīja vi­ņas vājo delnu. Sievietes seja atmaiga, tajā it kā iz­zuda satraukuma ēna, un viņas acis šajā mirklī izska­tījās neparasti skaistas.

— Ja nebūtu jūsu, — Turbins turpināja, — viņi droši vien būtu mani nošāvuši.

— Protams, — viņa atbildēja, — protams … Bet nu jūs nošāvāt vienu no viņiem ..,

Turbins paslēja augšup galvu.

— Es nošāvu? — viņš pārjautāja, atkal juzdams vār­gumu un reiboni.

— Mhm. — Viņa labvēlīgi pamāja ar galvu un pa­raudzījās Turbīnā ar šausmu un ziņkāres pilnu ska­tienu. — Ak, cik tas ir briesmīgi… viņi gandrīz trāpīja arī man. — Sieviete nodrebinājās.

— Jūs sakāt, nošāvu?

— Nu jā … Viņi parādījās, bet jūs sākāt šaut, un pirmais nogāzās … Nu, varbūt jūs viņu ievainojāt… Jūs gan esat drosmīgs … Man šķita, ka zaudēšu sa­maņu . .. Jūs tikai paskrienat, izšaujat uz viņiem … un skrienat atkal… Jūs droši vien esat kapteinis?

— Kā jums ienāca prātā, ka esmu virsnieks? Kāpēc jūs man uzsaucāt «virsniek»?

Viņai iezibējās acis.

— Kā nu tas neienāks prātā, ja jums pie cepures kokarde. Kam vajadzīga tāda bravūra?

— Kokarde? Ak dievs… es to … es … — Viņš at­cerējās zvaniņa šķindoņu… noputējušo spoguli… — Visu noņēmu … bet kokardi aizmirsu! … Es neesmu virsnieks, — viņš teica, — esmu kara ārsts. Mani sauc Aleksejs Vasiļjevičs Turbins … Atļaujiet jautāt — kas esat jūs?

— Mani sauc Jūlija Aleksandrovna Reisa.

— Kāpēc jūs esat viena pati?

Sievietes atbilde skanēja it kā saspringti, un viņa novērsa skatienu sānis:

— Mana vīra pašlaik te nav. Viņš ir aizbraucis. Un viņa mātes arī nav. Esmu viena pati… — Brīdi klu­sējusi, viņa piebilda: — Te ir auksti… Brrr… Tūliņ iekuršu krāsni.

*

Krāsnī iedegās malka, un tajā pašā laikā Turbina galvā uzliesmoja skaudras sāpes. Ievainojums klusēja, visas sāpes šķita koncentrējušās galvā. Tās sākās krei­sajos deniņos, tad izplūda pa galvas virsu un pakausi. Pie kreisās uzacs sažņaudzās kāda dzīsliņa un raidīja uz visām pusēm trulu, nepanesamu sāpju apļus. Reisa tupēja uz ceļiem pie krāsns un ar kruķi bikstīja uguni. Mocīdamies sāpēs, te pievērdams, te atdarīdams acis, Turbins saskatīja atpakaļ atmestu galvu, ko no versmes sargāja balta roka, un gluži nenosakāmas krāsas ma­tus, varbūt tie bija pelnu krāsā un tajos rotaļājās uguns atblāzma, varbūt zeltaini, bet uzacis bija kā ogles un arī acis melnas. Grūti pateikt — vai šis nepareizais pro­fils un viegli izliektais deguns ir skaists vai nav. Neva­rēja izprast, kas slēpjas acīs. Šķiet, bailes un nemiers, bet varbūt arī netikums … Jā gan, netikums.

Kad viņa tā sēž un versmes vilnis plūst viņai pāri, viņa liekas brīnišķa, valdzinoša. Glābēja.

*

Daudzas nakts stundas, kad versme krāsnī jau sen bija apdzisusi un tagad pārņēma roku un galvu, kāds skrūvēja galvvidū nokaitētu, karstu naglu un plosīja smadzenes. «Man ir drudzis,» Turbins sausi un bez ska­ņas atkārtoja un pats sev iegalvoja: «No rīta jāceļas augšā un jātiek uz mājām …» Nagla plosīja smadze­nes un galu galā izkliedēja domas gan par Jeļenu, gan par Nikolku, gan mājām un Petļuru. Viss kļuva vien­aldzīgs. Peturrā … Peturrā … Saglabājās tikai viena doma — kaut izbeigtos sāpes!

Jau vēlā nakts stundā Reisa mīkstās, ar kažokādu ap­šūtās kurpēs atnāca šurp un sēdēja pie Turbina, un atkal, aplicis roku viņai ap pleciem, viņš, spēkiem zū­dot, soļoja cauri mazajām istabiņām. Pirms tam Jūlija bija saņēmusies un viņam teikusi:

— Piecelieties, ja vien varat! Neliecieties par mani ne zinis. Es jums palīdzēšu. Pēc tam apgulsieties pavi­sam … Nu, ja nevarat…

Viņš atbildēja:

— Nē, es aiziešu … tikai palīdziet man …

Viņa pieveda Turbinu pie noslēpumainās telpas ma­zajām durtiņām un tāpat aizveda atpakaļ. Likdamies gultā, drebuļos klabinādams zobus un manīdams, ka galva iežēlojusies un pierimusi, viņš sacīja:

— Zvēru, es jums to neaizmirsīšu… Ejiet pie miera…

— Klusējiet, es jums paglastīšu pieri, — Jūlija atbil­dēja.

Tad visa trulā un ļauna sāpe izplūda no galvas, sate­cēja no deniņiem sievietes liegajās rokās, bet pa tām un pa viņas augumu — grīdā, ko klāja biezs, putek­ļains paklājs, un tur izgaisa. Sāpju vietā pa visu augumu izlija vienmērīgs, šķebīgs karstums. Roka kļuva stinga un smaga, it kā būtu no čuguna, tāpēc Turbins to nekustināja, bet tikai aizvēra acis un ļāvās karstuma varai. Cik ilgi Turbins tā bija nogulējis, viņš nevarētu pateikt: varbūt piecas minūtes, bet varbūt arī daudzas stundas. Taču viņam likās, ka tā, ugunīs degdams, cilvēks var gulēt veselu mūžību. Kad Turbins lēnām at­vēra acis, lai neizbiedētu blakus sēdošo sievieti, viņš ieraudzīja agrāko ainu: zem sarkanā abažūra vienmē­rīgi un vāri dega spuldzīte, izplatīdama rāmu gaismu, un viņam līdzās profilā sēdošā sieviete bija nomodā. Bēdīgi atstiepusi lūpu, kā to dara bērni, viņa raudzījās logā. Karstuma pārņemts, Turbins sakustējās, pastie­pās uz viņas pusi…

— Pieliecieties man tuvāk, — viņš teica. Balss bija kļuvusi sausa, vārga un augsta. Sieviete pagriezās pret Turbinu, viņas izbiedētās acis saspringa un iegrima ēnās. Turbins aplika labo roku ap Jūlijas kaklu, pie­vilka viņu sev klāt un noskūpstīja uz lūpām. Šķita, ka viņš būtu pieskāries kaut kam saldam un aukstam. Sie­viete nelikās pārsteigta par Turbina rīcību. Tikai cie­šāk ielūkojās viņa sejā. Tad ierunājās:

— Ak, kāds jums drudzis! Ko nu mēs iesāksim? Jāiz­sauc ārsts. Bet kā lai to izdara?

— Nevajag, — Turbins klusi atbildēja, — ārstu ne­vajag. Rīt celšos un iešu mājās.

— Es tik ļoti baidos, — viņa čukstēja, — ka jums kļūs slikti. Kā es tad varēšu palīdzēt? Vairs neasiņo? — Viņa nemanāmi pieskārās nosaitētajai rokai.

— Nē, nebaidieties, man nekas nenotiks. Liecieties gulēt.

— Nē, nelikšos, — Jūlija'atbildēja un noglāstīja Tur­bina roku. — Drudzis, — viņa atkārtoja.

Turbins nenoturējās, atkal apskāva sievieti un vilka sev klāt. Viņa nepretojās. Turbins sievieti sev tuvināja, līdz viņa bija pilnīgi noliekusies un piekļāvusies viņam. Un Turbins cauri savam slimīgajam karstumam sajuta sievietes ķermeņa dzīvinošo un skaidro siltumu.

— Guliet un nekustieties, — viņa nočukstēja, — bet es jums glāstīšu galvu.

Jūlija apgūlās Turbinam līdzās, un viņš juta sievie­tes ceļgalu pieskārienu. Viņas roka sāka slīdēt no de­niņiem uz matiem. Turbinam kļuva tik labi, ka viņš domāja vienīgi par to, kā palikt nomodā.

Un tad viņš aizmiga. Gulēja ilgi, mierīgi un saldi. Pa­modies Turbins it kā aptvēra, ka laivā peld pa karstu upi, visas sāpes izgaisušas, un nakts aiz lodziņa pama­zām bālē un bālē. Ne vien mājiņā, bet visā pasaulē un Pilsētā valdīja pilnīgs klusums. Pa aizkaru spraugām ieplūda stiklaina, bālgani zila gaisma. Turbinam līdzās

gulēja sieviete, sasilusi un skumja. Arī viņš aizmiga.

*

No rīta ap pulksten deviņiem nejaušs važonis gluži tukšajā Maloprovaļnajas ielā uzņēma divus braucē­jus — ārkārtīgi bālu vīrieti melnās privātdrēbēs un sievieti. Saudzīgi atbalstīdama vīrieti, kurš turējās viņai pie piedurknes, sieviete aizveda viņu uz Alekseja no­gāzi. Nogāzē nebija nekādas kustības. Vienīgi pie trīs­padsmitā nama parādes durvīm stāvēja važonis, kurš tikko bija atvedis dīvainu viesi ar čemodānu, aizsaini un sprostu.

Visi atradās. Neviens nebija gājis bojā, un viņi at­radās jau nākošajā vakarā.

«Tas ir viņš,» atbalsojās Aņutai krūtīs, un sirds pa­lēcās kā Lariosika putniņš. Pie sniega aizputinātā Tur­binu virtuves lodziņa kāds no pagalma piesardzīgi pie­klauvēja. Aņuta pieplaka pie rūts un pazina seju. Tas ir viņš, tikai ūsu vairs nav… Viņš … Aņuta ar abām rokām pieglauda melnos matus, atvēra durvis uz priekš­namu, bet no tā uz sniegoto pagalmu, un Mišlajevskis pēkšņi atradās viņai neparasti tuvu. Studenta mētelī ar jērādas apkakli un naga cepuri galvā … ūsas noskū­tas… Taču acis pat priekšnama pustumsā var lieliski pazīt. Labā zaļu dzirkstīšu pilna kā Urālu dārgakmens, bet kreisā tumša… Augumā kļuvis tāds kā mazāks.

Aņuta ar drebošu roku aizkrampēja durvis, pie tam pazuda pagalms, bet gaismas strēles no virtuves iz­zuda tādēļ, ka Mišlajevska mētelis apvijās ap Aņutu un bezgala pazīstama balss čukstēja:

— Sveika, Aņutočka … Jūs saaukstēsieties … Vai virtuvē neviena nav, Aņuta?

— Neviena nav, — neapjēgdama, ko runā, un nezin kādēļ arī čukstus atbildēja Aņuta. «Viņš skūpsta, un lūpas saldumu jūt,» kairas tvīksmes pārņemta, viņa no­domāja, bet izdvesa: — Viktor Viktorovič… lai­diet … Jeļenai…

— Kas daļas Jeļenai… — pārmezdama dudināja balss, kas smaržoja pēc odekolona un tabakas, — kam jūs tā, Aņutočka …

— Viktor Viktorovič, laidiet vaļā, es kliegšu, dieva vārds, — Aņuta kaisli teica un apvija rokas Mišlajev­skim ap kaklu, — mums nelaime — Aleksejs Vasiļje­vičs ievainots …

Skavas vienā mirklī atslāba.

— Kā ievainots? Un Nikolajs?

— Nikolajs sveiks un vesels, bet Aleksejs Vasiļje­vičs ievainots.

Gaismas strēle no virtuves, durvis.

Ēdamistabā Jeļena, ieraudzījusi Mišlajevski, sāka raudāt un teica:

— Vitjka, tu dzīvs … Paldies dievam … Bet, zini, mums … — Viņa sāka šņukstēt un norādīja uz Tur­bina durvīm. — Aleksejam četrdesmit… nejauks ievai­nojums …

— Nolādēts, — Mišlajevskis atbildēja, atbīdījis na­ģeni uz paša pakauša, — kā tad tas gadījās?

Viņš pievērsās cilvēkam, kurš pie galda bija no­liecies pār prāvu pudeli un kaut kādām spīdošām kār­bām.

— Atļaujiet jautāt — vai jūs esat ārsts?

— Diemžēl ne, — atbildēja skumīga un neizteik­smīga balss, — neesmu ārsts. Atļaujiet stādīties priekšā: Larions Suržanskis.

*

Viesistaba. Durvis uz priekšnamu aizslēgtas un priekšā aizvilkta portjera, lai troksnis un balsu kņada netraucētu Turbinu. No viņa guļamistabas bija iznā­kuši un tikko aizbraukuši ārsts ar smailo bārdu un zelta pensneju, otrs, jauns, gludi skūtu seju, un, beidzot, sirms, vecs un gudrs profesors smagā kažokā un ar bajāru cepuri galvā — paša Turbina skolotājs. Jeļena ārstus pavadīja, un viņas seja likās pārakmeņojusies. Viņi bija daudzinājuši — tīfs, tīfs'… un piesaukuši ne­laimi.

— Bez ievainojuma — arī izsitumu tīfs…

Un dzīvsudraba stabiņš rādīja četrdesmit un … «Jū­lija .. .» Guļamistabiņā sarkanīga versme. Klusums un klusumā neskaidri vārdi par kāpnītēm un zvaniņa skaņas «dzi-inn» …

*

— Sveika būšana, cienītais kungs, — Mišlajevskis dzēlīgi čukstēja un nostājās ieplestām kājām. Šervin­skis, tumši piesarcis, greizi noskatījās. Melnais uzvalks viņam piegulēja nevainojami; brīnišķīga veļa un tau­riņa kaklasaite; kājās lakādas saišzābaki. «Kramskoja operas studijas mākslinieks.» Kabatā apliecība. — Ko tad jūs bez uzplečiem? … — Mišlajevskis turpināja.

— «Vladimira ielā plīvo krievu karogi… Divas sene­galiešu divīzijas ir Odesas ostā un serbu vietraudži arī… Brauciet, virsnieku kungi, uz Ukrainu un formē­jiet vienības!» … ka tevi nelabais!…

— Ko tu piesienies? … — Šervinskis aizstāvējās.

— Vai tad es esmu vainīgs? … Ko es tur varēju da­rīt? … Mani pašu tikko nenošāva. Izgāju no štāba pats pēdējais tieši dienas vidū, kad no Pečerskas parādījās ienaidnieka ķēdes.

— Tu esi varonis, — Mišlajevskis atbildēja, — taču es ceru, ka viņa gaišība virspavēlnieks paguva aiziet ātrāk… Tāpat kā viņa gaišība hetmaņa kungs… sa­sper viņu jods… Uzdrošinos cerēt, ka viņam nekādas briesmas nedraud. Dzimtenei vajadzīgas viņu dzīvī­bas. Starp citu, vai tu man nevari pateikt, kur īsti viņi atrodas?

— Kam tev tas vajadzīgs?

— Redzi, kam. — Mišlajevskis savilka labo roku dūrē un uzsita ar to pa kreisās rokas plaukstu. — Ja man pagadītos pa ceļam šie paši gaišības, es sagrābtu vienu aiz kreisās kājas, otru aiz labās, apgrieztu ar gal­vām uz leju un dauzītu viņus pret bruģi tikmēr, kamēr man apniktu. Bet jūsu štāba varzu derētu noslīcināt atejas bedrē …

Šervinskis kļuva sarkans kā uguns.

— Nu, lūdzams, tomēr izsakies piesardzīgāk, — viņš iesāka, — esi izvēlīgāks vārdos … Ņem vērā, ka kņazs pameta arī štābiniekus. Divi adjutanti aizbrauca viņam līdzi, bet pārējie palika likteņa varā.

— Vai tu zini, ka muzejā vēl kvern tūkstotis mūsējo, izsalkuši, ar ložmetējiem… Petļurieši taču viņus no­spiedīs kā blaktis… Vai tu zini, kā krita pulkvedis Naijs? … Viņš bija vienīgais …

— Liec mani mierā, lūdzu! … — ne pa jokam no­skaities, uzkliedza Šervinskis..— Kas tas par toni?… Esmu tāds pats virsnieks kā tu!

— Nu, kungi, rimstieties, — Mišlajevska un Šervin­ska strīdā iejaucās Karūsa, — tā ir gaužām muļķīga sa­runa. Ko gan tu viņam uzmācies … Izbeigsim, tam nav nekādas jēgas…

— Klusāk, klusāk, — Nikolka nelaimīgs čukstēja, — viņa istabā var dzirdēt…

Mišlajevskis sakaunējās, paminstinājās.

— Nu, neuztraucies, bariton. Es jau tāpat vien… Saproti taču pats ….

— Diezgan dīvaini…

— Pagaidiet, kungi, klusāk… — Nikolka ausij ās un ar kāju pabikstīja grīdu. Visi ieklausījās. Lejā, Vasili­sas dzīvoklī, skanēja balsis. Varēja neskaidri dzirdēt, ka Vasilisa jautri un it kā mazliet histēriski iesmejas. Likās, viņam par atbildi kaut ko priecīgi un skaņi sauca Vanda. Brīdi valdīja klusums. Tad atkal mazliet pabubināja paklusas balsis.

— Nu, tie tik ir zili brīnumi, — Nikolka dziļdomīgi noteica, — Vasilisam viesi… Viesi. Turklāt vēl tādā stundā. Sajukums kā pie Bābeles.

— Jā, ir gan tips tas jūsu Vasilisa, — Mišlajevskis apliecināja.

Bija ap pusnakti, kad Turbins pēc morfija iešļircinā­juma aizmiga, bet Jeļena atlaidās atzveltnes krēslā bla­kus viņa gultai. Viesistabā sanāca kara padome.

Tika nolemts, ka visiem nakti jāpaliek tepat. Pirm­kārt, naktī pat ar kārtīgiem dokumentiem nav ko stai­gāt apkārt. Otrkārt, tā arī Jeļenai labāk — ja šāda vai tāda vajadzība… būs kas palīdz. Bet galvenais — šā­dos laikos daudz prātīgāk ir mājās nesēdēt, bet atras­ties viesos. Un vēl svarīgāks iemesls ir tas, ka nav neka ko darīt. Bet te var saspēlēt vintu.

— Vai jūs spēlējat? — Mišlajevskis apvaicājās La- riosikam.

Lariosiks nosarka, samulsa un šāva vaļā visu uzreiz, arī to, ka vintu viņš spēlējot gan, bet ļoti, ļoti vaji… Lai tikai vinu nerājot, kā Žitomirā rājuši nodokļu in­spektori … Viņš pārcietis drāmu, bet šeit, pie Jeļenas Vasiļjevnas, viņa sirds atspirgstot, jo viņa, Jeļena Va­siļjevna, esot neizsakāmi brīnišķīgs cilvēks un te esot silti un mājīgi, sevišķi jauki esot krēmkrāsas aizkari pie visiem logiem, kas ļaujot cilvēkam justies pasargā­tam no ārējās pasaules … Bet tā, šī ārējā pasaule, atzīs­tiet paši, ir netīra, asiņaina un bezjēdzīga.

— Vai jūs, ja drīkstu jautāt, nerakstāt dzejas? — Mišlajevskis apvaicājās, vērīgi nopētīdams Lariosiku.

— Rakstu gan, — Lariosiks sarkdams kautrīgi no­teica.

— Tā … Piedodiet, ka es jūs pārtraucu … Tātad bezjēdzīga, jūs sakāt… Turpiniet, lūdzu …

— Jā, bezjēdzīga, un mūsu ievainotās dvēseles meklē mieru, lūk, tieši aiz šādiem krēmkrāsas aiz­kariem …

— Nu, vai zināt, kas attiecas uz mieru, tad nezinu, kā pie jums Zitomirā, bet te, Pilsētā, gan jūs to laikam neatradīsiet… Samērcē suku šņabī, citādi briesmīgi put. Vai sveces ir? Brīnišķīgi! Tādā gadījumā mēs jūs pierakstīsim par uzsācēju … Tieši piecatā ir visjau­kākā spēlēšana…

— Un Nikolka arvien vis jaukāk paspēlē, — piebilda Karūsa.

— Ko nu zobojies, Fedja! Kurš tad pagājšreiz nospē- lējās zem galda? Tev pašam sanāca renonss. Ko trin mēli ap citiem?

— Gaišzilie petļuriešu raibumi.. >

— Dzīvot iespējams tikai aiz krēmkrāsas aizkariem. Nezin kāpēc visi par dzejniekiem smejas …

— Dievs sargi… Kāpēc jūs manu jautājumu sapra­tāt tik ļauni? Man pret dzejniekiem nav nekādu iebil­dumu. Tiesa gan, dzejas es nelasu …

— Un arī nekādas citas grāmatas ne, vienīgi artilē­rijas reglamentu un romiešu tiesību pirmās piecpadsmit lappuses… Lasot sešpadsmito, sākās karš, un viņš meta mieru …

— Tie ir meli, neklausieties… Jūsu vārds un tēva vārds — Larions Ivanovičs?

Lariosiks paskaidroja, ka viņu saucot Larions Lario- novičs, bet viņam tik gauži patīkot visa šī sabiedrība, kas nemaz neesot sabiedrība, bet gan draudzīga ģimene, ka viņš ļoti vēlētos, lai viņu sauc vārdā vien par «La- rionu» — bez kāda tēvvārda … Protams, ja nevienam nekas neesot pretī.

— Liekas tīri simpātisks puisis… — atturīgais Ka­rūsa pačukstēja Šervinskim.

— Nu, tad … sanāciet tuvāk … Kādēļ tā … Tie ir meli: ja vēlaties zināt, esmu lasījis «Karu un mieru» .., Tā nu patiesi ir grāmata. Izlasīju līdz pašām beigām — un ar baudu. Bet kāpēc? Tāpēc, ka to vis nav uzrakstījis kaut kāds nejēga, bet artilērijas virsnieks. Jums desmit­nieks? Jūs ar mani… Karūsa ar Šervinski… Nikolka, spēlē laukā!

— Tikai, dieva dēļ, nerājiet mani, — Lariosiks maz­liet nervozi lūdza.

— Ko niekus, nudien! Vai mēs kādi papuasi, vai? Laikam tur pie jums, Žitomirā, ir tādi nejauki nodokļu inspektori, tie jūs iebaidījuši… Mums cieņā korekts tonis.

— Apžēlojieties, varat būt mierīgs, — Šervinskis sēzdamies piebalsoja.

— Divi pīķi… Jā, kungi… tas grāfs Ļevs Nikola- jevičs Tolstojs, artilērijas poručiks, tas t kai bijis rakst­nieks … Žēl, ka pameta dienestu … pas … būtu uz- kalpojies līdz ģenerālim … Taču labi ari tāpat, muiža viņam bija… Aiz gara laika var arī romānu

uzrakstīt… ziemu ne velna nav ko darīt… Muižā tas ir vienkārši. Bez trumpja …

— Trīs kāravi, — Lariosiks bikli teica.

— Pas, — atsaucās Karūsa.

— Ko jūs tur teicāt? Jūs taču spēlējat lieliski. Jūs pelnāt uzslavu, nevis rājienu. Nu, ja jau trīs kāravi, tad mēs sakām — četri pīķi. Es pats tagad ar prieku apmestos muižā …

— Četri kāravi, — ielūkojies kārtīs, Nikolka pateica Lariosikam priekšā.

— Četri? Pas.

— Pas.

Drebošajā stearīna sveču gaismā un papirosu dūmos satrauktais Lariosiks piepirka. Mišlajevskis pasvieda katram partnerim pa kārtij kā čaulītes no šautenes.

— M-mazais pīķos, — viņš nokomandēja un uzmun­drināja Lariosiku, — brašs zēns.

Kārtis no Mišlajevska rokām lidoja bez skaņas kā kļavas lapas. Šervinskis svieda kārtīgi, Karūsa — kad jau neveicas —ar asu vēzienu. Lariosiks nopūzdamies nolika lēni kā personas apliecību.

— «Tēvišķa gādība», vecs joks, — Karūsa noteica.

Pēkšņi Mišlajevskis piesarka, uzsvieda kārtis uz

galda un, zvērīgi blenzdams Lariosikā, uzbļāva:

— Kāda velna pēc tu siti manu dāmu? Larion?!

— Vareni! Ha-ha-ha, — Karūsa ļauni nopriecājās, — bez nevienas!

Ap zaļo galdu sacēlās neganta kņada, un sveču liesmu mēlītes sāka raustīties. Klusinādams un mādams ar rokām, Nikolka metās aizvērt durvis un aizvilkt portjeru.

— Es domāju, ka Fjodoram Nikolajevičam ir kungs, — gluži pamirdams, nočukstēja Lariosiks.

— Kā var tā domāt… — Mišlajevskis pūlējās ne­kliegt, tādēļ no viņa rīkles plūda sēcieni, kas viņu da­rīja vēl briesmīgāku, — ja tu viņu pats ar savām rokām piepirki un atdevi man? Ko? Velns zina kas tas ir, — Mišlajevskis pagriezās pret visiem, — tas taču … Viņš meklējot mieru. Vai ne? Bet palikt bez nevienas kārts — vai tas kāds miers? Spēlē jāprot aprēķināt! Vajag taču kustināt smadzenes, tā vis nav dzejošana!

— Pagaidi. Varbūt Karūsa …

— Kas te var būt? Nekas te nevar būt, tikai blēņas. Piedodiet, mīļais, varbūt Zitomirā tā spēlē, bet velns zina kas tā par spēlēšanu!… Jūs neņemiet ļaunā … bet Puškins vai Lomonosovs, kaut arī rakstīja dzejas, tomēr tādus jokus nemūžam nebūtu atļāvušies… vai arī, teiksim, Nadsons.

— Paliec klusu! Ko tu viņu strostē? Tā katram var gadīties.

— Es jau to paredzēju, — Lariosiks murmināja …

— Man neveicas …

-- Pagaidi! Klau …

Vienā mirklī iestājās pilnīgs klusums. Tālu prom virtuvē aiz daudzām durvīm šķindēja zvaniņš. Visi brīdi klusēja. Atskanēja papēžu klaudzoņa, vērās dur­vis, parādījās Aņuta. Priekšnamā pazibēja Jeļenas galva. Mišlajevskis pabungoja pa galdautu un noteica:

— It kā mazliet par agru? Vai ne?

— Jā, agri, — atsaucās Nikolka, gudrākais lietpra­tējs kratīšanas jautājumos.

— Vai iet atvērt? — Aņuta bažīgi iejautājās.

— Nē, Anna Timofejevna, — Mišlajevskis atbil­dēja, — pagaidiet, — viņš stenēdams piecēlās no at­zveltnes krēsla, — vispār tagad es iešu ielaist, bet jūs nepūlieties…

— Iesim abi, — sacīja Karūsa.

— Nu, — Mišlajevskis sāka runāt un tūdaļ paska­tījās tā, it kā stāvētu zaldātu vada priekšā, — tad tā, kungi. Tur tātad ir kārtībā … Ārstam — izsitumu tīfs un tā tālāk. Tu, Ļena, — māsa … Karūsa, tu vari būt mediķis — students … Laidies uz guļamistabu … Paņem tur kādu šļirci… Mūsu ir daudz. Nu, nekas…

Zvanīšana nepacietīgi atkārtojās, Aņuta sarāvās, un visi kļuva vēl nopietnāki.

— Nav ko steigties, — Mišlajevskis teica un izvilka no kabatas bikšu mugurpusē mazu, melnu, rotaļlietai līdzīgu revolveri.

— Tas nu ir lieki, — Šervinskis pietvīkdams sacīja,

— es par tevi brīnos. Tu nu gan varētu būt piesardzī­gāks. Kā tad tu gāji pa ielu?

— Neuztraucies, — Mišlajevskis atbildēja nopietni un pieklājīgi, — gan nokārtosim. Ņem, Nikolka, un pa- zūdi prom pie virtuves durvīm vai vēdlodziņa. Ja būs petluriešu erceņģeļi, es noklepošos, tad aizlidini, tikai tā, lai vēlāk var atrast. Dārga manta, izbraukājusi kopā ar mani līdz Varšavas pievārtei… Tev viss kārtībā?

— Vari neraizēties, — stingri un lepni atteica liet­pratējs Nikolka, paņemdams revolveri.

— Tātad, — Mišlajevskis iebadīja ar pirkstu krūtīs Šervinskim un teica: — Dziedonis, atnācis ciemos, — tad Karūsam, — mediķis, — tālāk Nikolkam, — brā­lis, — un Lariosikam, — īrnieks, students. Vai personas apliecība ir?

— Man ir cara laika pase, — Lariosiks sacīja nobā­lēdams, — un Harkovas studenta apliecība.

— Cara laiku pasi novākt, bet studenta apliecību uzrādīt.

Lariosiks sapinās portjerās, bet tad aizsteidzās.

— Pārējie — sīkums, sievietes… — Mišlajevskis turpināja, — nu, kungi, vai dokumenti ir visiem? Ka­batās nav nekā lieka? … Ei, Larion! … Paprasi tur — vai viņam nav ierocis?

— Ei, Larion! — Nikolka uzsauca ēdamistabā. — Ierocis ir?

— Nav, nav, lai dievs pasargā, — kaut kur atsaucās Lariosiks.

Zvans atkārtojās izmisīgi, ilgi un nepacietīgi.

— Nu, lai dievs stāv mums klāt, — Mišlajevskis sa­cīja un gāja. Karūsa pazuda Turbina guļamistabā.

— Likām pasjansu, — Šervinskis noteica un nopūta sveces.

Uz Turbinu dzīvokli veda trīs durvis. Pirmās no priekšnama uz kāpnēm, otrās — stikla, kas, patiesību sakot, noslēdza Turbinu mājokli. Lejā aiz stikla dur­vīm bija tumšais un aukstais parādes durvju gaitenis, kura sānos atradās Lisoviču durvis, bet gaiteņa galā durvis, kas veda uz ielu.

Durvis noklaudzēja, un Mišlajevskis lejā uzsauca:

— Kas tur ir?

Augšā kāpnēs sev aiz muguras viņš juta kustamies kādus siluetus. Aiz durvīm atskanēja klusināta, žēla balss:

— Zvanu tavu zvanīšanu… Vai te dzīvo Tālberga- Turbina? … Viņai telegramma … Atveriet. ..

«Tā gan,» pazibēja Mišlajevskim galvā, un viņš sāka slimīgi klepot. Viens no siluetiem augšā kāpnēs pa­zuda. Mišlajevskis piesardzīgi atbīdīja bultu, pagrieza atslēgu un atvēra durvis, atstādams priekšā ķēdi.

— Dodiet telegrammu, — viņš teica, nostādamies iesāņus līdzās durvīm, lai tās viņu aizsegtu. Spraugā pa­rādījās roka pelēkā piedurknē un pasniedza nelielu aploksnīti. Pārsteigtais Mišlajevskis ieraudzīja, ka tā patiesi ir telegramma.

— Parakstieties, — nikni sacīja balss aiz durvīm.

Mišlajevskis aši paskatījās un ieraudzīja, ka uz ielas ir viens vienīgs cilvēks.

— Aņuta, Aņuta, — Mišlajevskis mundri iesaucās, pilnīgi izveseļojies no bronhīta. — Atnes zīmuli!

Aņutas vietā pie viņa noskrēja Karūsa un pasniedza zīmuli. Uz strēmelītes, kas bija noplēsta no telegram­mas kvadrātiņa, Mišlajevskis uzšņāpa — «Turb» un pačukstēja Karūšam:

— Iedod divdesmit pieci…

Durvis noklaudzēja . .. Aizcirtās.

Apstulbušais Mišlajevskis kopā ar Karūsu kāpa augšā. Itin visi sanāca kopā. Jelena atlocīja kvad­rātiņu un skaļā balsī mehāniski izlasīja vārdus:

«Lariosiku piemeklējusi briesmīga nelaime punkts Operetes aktieris Lipskis …»

— Ak dievs, — iesaucās tumši piesarkušais Lario­siks. — Te tā ir!

— Sešdesmit trīs vārdi, — Nikolka sajūsmā novaidē­jās, — skat, aprakstīta no vienas vietas.

— Kungs dievs! — Jeļena izsaucās. — Kas tas īsti ir? Ak, piedodiet, Larion… ka sāku lasīt. Biju tele­grammu pavisam piemirsusi…

— Par ko te ir runa? — Mišlajevskis iejautājās.

— Larionu pametusi sieva, — Nikolka iečukstēja vi­ņam ausī, — tāds skandāls …

Dzīvoklī pēkšņi kā kalnu nogruvums atskanēja bries­mīga dauzīšanās pie stikla durvīm. Aņuta iespiedzās. Jeļena nobālēja un atslīga pret sienu. Dauzīšanās bija tik neganta, šaušalīga un nejēdzīga, ka pat Mišlajev­skim pārvērtās seja. Šervinskis, pats gluži bāls, atbal­stīja Jeļenu… No Turbina guļamistabas atskanēja vaids.

— Durvis … — Jeļena iekliedzās.

Sajaukuši savu stratēģisko plānu, pa kāpnēm lejup drāzās Mišlajevskis, aiz viņa Karūsa, Šervinskis un līdz, nāvei pārbiedētais Lariosiks.

— Tas jau ir sliktāk, — Mišlajevskis murmināja.

Aiz stikla durvīm izslējās vientuļš, melns stāvs, dau­zīšanās aprima.

— Kas tur ir? — Mišlajevskis nodārdināja kā mantu glabātavā.

— Dieva dēļ… Dieva dēļ… Atveriet, Lisovičs — es … Lisovičs! — siluets iesaucās. — Es esmu Liso­vičs … Lisovičs …

Vasilisa izskatījās šausmīgs … Mati, kam vidū spī­dēja iesārts plikums, bija saslējušies uz vienu pusi. Kak­lasaite sagriezusies greizi, un žaketes stūri virinājās kā uzlauzta skapja durvis. Acis Vasilisam bija neprātīgas un duļķainas, it kā viņš būtu iedzēris indi. Inženieris parādījās uz apakšējā kāpiena, piepeši sagrīļojās un sa­bruka Mišlajevska rokās. Tas viņu satvēra un tikko spēja noturēt, pietupās uz kāpnēm un apjucis piesma­kušā balsī uzsauca:

— Karūsa! Ūdeni…

Bija vakars. Pulkstenis tuvojās vienpadsmitiem. Sa­karā ar pēdējo dienu notikumiem jau tāpat paklusā iela kļuva tukša krietni agrāk nekā parasti.

Sniga rets sniedziņš, aiz loga vienmērīgi lidinājās pārsliņas, bet ietves malā akāciju zari, kas vasaru aiz­ēnoja Turbinu logus, arvien vairāk noslīga uz leju zem savām sniega seģenēm.

Nepatikšanas un nomākta oma sākās jau ar pus­dienām un turpinājās visu nejauko, krēslaino vakaru. Elektrība nezin kādēļ iedegās tikai ar pusgaismu, bet Vanda pusdienās bija pasniegusi smadzenes. Tas vispār ir šausmīgs ēdiens, bet, Vandas gatavotas, — vien­kārši nebaudāmas. Pirms smadzenēm viņi ēda viru, ku­rai Vanda pielēja augu eļļu, un saīgušais Vasilisa pie­cēlās no galda ar mokošu domu, ka viņš nemaz nav pusdienas ēdis. Bet vakarā bija milzums darbu — un visi nepatīkami un grūti. Ēdamistabā ar kājām uz augšu

stāvēja ēdamgalds un uz grīdas gulēja žūksnis Ļebedja- Jurčika naudas.

— Tu esi muļķe, — Vasilisa teica sievai.

Vanda pārvērtās sejā un atbildēja:

— Es jau sen zināju, ka tu esi nekauņa. Tava izturē­šanās pēdējā laikā kļuvusi vienkārši neciešama.

Vasilisam uzmācās grūti pārvarama vēlēšanās vilkt sievai no visa spēka pa seju tā, lai viņa atsprāgtu nost un atsistos pret bufetes stūri. Bet pēc tam vēl un vēl­reiz un sist viņu tik ilgi, līdz šis nolādētais^ kaulainais radījums paliktu klusu, atzītu sevi par uzvarētu. Viņš — Vasilisa taču ir nomocījies, viņš galu galā strādā kā vērsis un prasa, prasa, lai mājās viņu paklausītu. Va­silisa sakoda zobus un savaldījās, Vandai nebūt neva­rēja tik droši brukt virsū, kā varētu iedomāties.

— Dari tā, kā es saku, — Vasilisa teica caur zobiem, — apjēdz taču, ka bufeti var atbīdīt no sienas, — un ko "tad? Bet šitas nevienam neienāks prātā. Pilsētā visi tā dara.

Vanda piekāpās, un abi^ ķērās pie darba — piestipri­nāja naudas zīmes ar spraudītēm pie galda apakšpu­ses.

Drīz vien tā visa bija kļuvusi raiba un izskatījās pēc zīda paklāja ar sarežģītiem rakstiem.

Vasilisa ar asinīm pielijušu seju pūzdams piecēlās kājās un pārlaida skatienu naudas klājienam.

— Neērti, — Vanda sacīja, — tiklīdz ievajadzēsies viena papīriņa, galds jāgāž otrādi.

— Gan apgāzīsi, rokas nenokritīs, — Vasilisa sēcošā balsī atbildēja, — labāk apgāzt galdu nekā zaudēt visu. Dzirdēji, kas pilsētā notiek? Sliktāk nekā pie boļševi­kiem. Runā, ka notiekot vispārējas kratīšanas, visu laiku meklējot virsniekus.

Vienpadsmitos vakarā Vanda no virtuves atnesa pat­vāri un visā dzīvoklī nodzēsa gaismu. No bufetes viņa izņēma maisiņu ar sakaltušu maizi un zaļā siera gaba­liņu. Spuldzīte, kas atradās virs galda vienā no trīs- spuldžu lustras ligzdām, izstaroja nespodru, sarkanīgu gaismu, jo kvēldiegs nebija pietiekami nokaitēts.

Vasilisa košļāja kumosu frančmaizes, un zaļais siers viņu kaitināja, līdz asarām kā urdošas zobu sāpes. Pre­tīgais pulveris pie katra kodiena nevis nonāca mutē,bet kaisījās uz žaketes un kaklasaites. Neizprazdams, kas viņu nomoka, Vasilisa caur pieri raudzījās uz gre­mojošo Vandu.

— Es brīnos, cik viegli viņi tikuši cauri, — Vanda ierunājās, pievērsdama skatienu griestiem, — biju pār­liecināta, ka no viņiem kādu nošaus. Nē, visi atgriezu­šies, un tagad atkal dzīvoklis virsnieku pilns …

Citā reizē Vandas vārdi neatstātu uz Vasilisu nekāda iespaida, taču tagad, kad sirdi plosīt plosīja smeldze, viņam tie šķita neciešami zemiski.

— Brīnos par tevi, — viņš atbildēja, novērsdams skatienu sānis, lai nebūtu jāuztraucas, — tu ļoti labi zini, ka būtībā viņi rīkojušies pareizi. Kādam taču va­jadzēja aizstāvēt pilsētu pret šiem (Vasilisa klusināja balsi) neliešiem… Un turklāt tu veltīgi domā, ka viņi viegli tikuši cauri… Man liekas, Turbins …

Vanda ieurbās vīrā ar skatienu un sāka māt ar galvu.

— Es pati, es pati tūliņ to aptvēru … Bez šaubām, viņš ir ievainots …

— Nu, redz,, tātad nav ko priecāties — «viegli, viegli» …

Vanda aplaizīja lūpas.

— Es nemaz nepriecājos, es tikai saku «viegli», bet man gan gribētos zināt, ja nu, nedod dievs, pie mums ierastos un tev kā mājas komitejas priekšsēdētājam pa­vaicātu, kas dzīvo virs jums. Vai viņi kalpoja hetma­nim? Ko tu tad atbildēsi?

Vasilisa sarauca pieri un pašķielēja:

— Varēs teikt, ka viņš ir ārsts… Galu galā — kā tad es varu zināt? Kā gan?

— Gluži pareizi. Kā gan …

Te priekšnamā noskanēja zvans. Vasilisa nobālēja, bet Vanda pagrieza dzīslaino kaklu.

Vasilisa nošņaukājies cēlās augšā no krēsla un sa­cīja:

— Zini ko? Varbūt tūliņ aizskriet pie Turbiniem, pa­saukt viņus?

Vanda nepaguva atbildēt, jo tajā pašā mirklī zvans atskanēja atkal.

— Ak mans dievs, — Vasilisa satraukts noteica, — nē, jāiet.

Vanda raudzījās izbaiļu pilnām acīm un virzījās vi­

ņam pakaļ. Viņi atvēra durvis uz kopējo gaiteni. Va­silisa izgāja gaitenī, kas smaržoja pēc sala, durvīs pa­rādījās Vandas šaurā seja ar ieplestām, raižu pilnām acīm. Viņai virs galvas spožajā vāciņā trešoreiz uzmā­cīgi nošķindēja elektriskais zvans.

Uz mirkli Vasilisam iešāvās prātā doma pieklauvēt pie Turbinu stiklotajām durvīm — kāds tūliņ iznāktu laukā, un nebūtu tik ļoti bail. Taču viņš neuzdrošinājās to darīt. Ja nu pēkšņi noprasa: «Kāpēc tu klauvēji? Ko? Tu no kaut kā baidies?» — un bez tam atplaiksnījās, tiesa gan, ļoti bāla cerība, ka tie varbūt nav viņi, bet tāpat vien kāds nejaušs apmeklētājs …

— Kas… tur ir? — Vasilisa pie durvīm vārgi no­prasīja.

Vasilisam pret vēderu tūliņ piesmakušā balsī atsau­cās atslēgas caurums, bet Vandai virs galvas vēl un vēlreiz nošķindēja zvaniņš.

— Taisi vaļā, — nočērkstēja caurums, — no štāba. Tu neej prom, citādi šausim cauri durvīm…

:— Ak die … — Vanda noelsās.

Vasilisa ar stīviem pirkstiem atbīdīja bultu, atcēla smago krampi un, pats nesaprazdams, kā, noņēma ķēdi.

— Veicīgāk… — rupji noteica atslēgas caurums.

No āra tumsas Vasilisā paraudzījās pelēku debesu

stūrītis, akāciju rindas gals, sniegpārslas. Ienāca tikai trīs vīri, taču Vasilisam likās, ka to ir daudz vairāk.

— Atļaujiet jautāt… kādā sakarībā?

— Kratīšana, — vilka balsī atbildēja pirmais ienā­cējs un tūliņ sāka dīvaini mākties Vasilisam virsū. Gaitenis sagriezās, un Vandas seja apgaismotajās dur­vīs izskatījās stipri nopūderēta.

— Tādā gadījumā, lūdzu, piedodiet, — Vasilisas balss skanēja bāli, neizteiksmīgi, — varbūt jums ir mandāts? Es galu galā esmu miermīlīgs iedzīvotājs… nesa­protu, kādēļ tad pie manis. Man nekā, — Vasilisam taisni neizturami gribējās kaut ko pateikt ukraiņu va­lodā, un viņš sacīja, — HēMa.

— Ta gan jau redzēs, — pirmais atteica.

Atnācēju uzmācības spiests, Vasilisa kustējās kā pa sapņiem un svešos arī redzēja kā pa sapņiem. Pirmais Vasilisam nezin kādēļ atgādināja vilku. Seja šaura, acis maziņas, dziļi iegrimušas, āda pelēcīga, ūsu kušķi

saslējušies gaisā, un neskūtajos vaigos ievilkušās sausas rievas, viņš dīvaini šķielēja, blenza caur pieri, un pat te, šaurā telpā, varēja redzēt, ka viņš iet līganā zvēra gaitā, kā būtne, kas radusi kustēties pa sniegu un zāli. Viņš runāja drausmīgā, nepareizā valodā — jaukdams krievu un ukraiņu vārdus —, valodā, ko zina Pilsē­tas iedzīvotāji, kuri mēdz uzturēties Podolā, Dņepras krastā, kur vasaru ostā svelpj un griežas vinčas, kur vasaru noskranduši cilvēki no baržām izkrauj arbū­zus … Vilkam galvā bija papaha, un tās sānos nokarā­jās zila, ar spīguļojošu pozamentu apšūta strēmele.

Otrs bija milzenis un piepildīja Vasilisas priekšnamu gandrīz līdz griestiem. Visu viņa seju klāja priecīgs, sievišķīgs sārtums, viņš bija jauns, un uz vaigiem viņam vēl nekas neauga. Galvā uzmaukta smaila ādas cepure ar kožu saēstām ausīm, mugurā pelēks šinelis, bet nedabiski mazajās kājās briesmīgas, novazātas ča­batas.

Trešais bija ar iedubušu degunu, kam vienu pusi klāja strutaina, vāts, un ar sašūtu, rētas izķēmotu lūpu. Galvā uzmaukta veca virsnieku cepure ar nagu, sar­kanu apmali un tumšāku laukumiņu kokardes vietā, mugurā — veclaicīgs zaldāta mundieris ar divām zaļi nosūbējušu vara pogu rindām, kājās melnas bikses, vī­zes un biezas, pelēkas zaldāta zeķes. Viņa seja lampas gaismā likās divkrāsaina — vaska dzeltena un violeta, acis raudzījās ciešanu pilnas un ļaunas.

— Ta jau redzēs, ta jau redzēs, — vilks atkārtoja, — un ir mandāts lai.

To teikdams, viņš iebāza roku bikšu kabatā, izvilka nobružātu papīru un pagrūda to Vasilisam. Viena viņa acs iedzēla Vasilisam sirdī, bet otra, kreisā, šķielējošā, veikli ieurbās priekšnama lādēs.

Uz saburzītās ceturtdaļloksnītes ar zīmogu

Sečas 1. karaspēka vienības štābs bija ar ķīmisko zīmuli prāviem ķeburiem greizi uzrak­stīts:

Tiek uzdots izdarīt kratīšanu pie pilsoņa Vasilija Li- soviča Alekseja nogāzē 13. Par pretošanos draud no­šaušana.

Štāba priekšnieks Procenko.

Adjutants MikJuns.

Apakšā kreisajā stūrī nesalasāms zils spiedogs.

Tapešu puķes un zaļumu pušķi mazliet palēcās Vasi­lisam acīs, un, kamēr vilks atkal pievāca papīriņu, viņš sacīja:

— Lūgtum, lūdzu, bet man nekā …

Vilks izņēma no kabatas melnu, ar mašīneļļu ieziestu brauniņu un pavērsa to pret Vasilisu. Vanda klusi iesaucās: «Ai!» Izkropļotajam rokā parādījās mašīneļļā spīdošs, garš un draudīgs kolts. Vasilisa salieca ceļga­lus un mazliet pietupās, kļūdams augumā mazāks. Elek­trība nezin kāpēc uzliesmoja spoži balta un priecīga.

— Cik dzīvoklī cilvēku? — vilks piesmakušā balsī noprasīja.

— Neviena nav, — atbildēja Vasilisa ar baltām lū­pām, — tikai es un sieva.

— Nu, puiši, — skatās, tikai aši, — vilks piesmacis uzsauca, pievērsdamies saviem pavadoņiem, — laika maz.

Milzis tūliņ sapurināja lādi kā sērkociņu kārbiņu, bet izkropļotais, kājas švīkādams, metās pie krāsns. Revol­veri nozuda. Izkropļotais ar dūrēm padauzīja pa sienu, ar troksni* atgrūda krāsns aizslietni, no melnajām dur­tiņām uzvēdīja skops siltums.

— Šaujamais ir? — vilks noprasīja.

— Goda vārds … apžēlojieties, kādi man šaujamie …

— Mums nav, — Vandas ēna vienā elpas vilcienā apstiprināja.

— Labāk teic klaji, citādi, pats tak izlasīji, — no­šaušana! — vilks iespaidīgi noteica …

— Jā, nudien … kur lai es to būtu ņēmis?

Kabinetā iedegās zaļā lampa, un Aleksandrs II, sa­šutis līdz savas čuguna sirds dziļumiem, noraudzījās uz trim svešajiem. Kabineta zaļajā gaismā Vasilisa pirmo­reiz mūžā izjuta, kā, draudīgi reibinādams galvu, nāk virsū ģībonis. Visi trīs vispirms ķērās pie tapetēm. Milzis vieglītēm, kā rotaļādamies veseliem blāķiem meta grāmatas rindu pēc rindas nost no plauktiem, un sešas rokas sāka taustīties gar sienu, izklaudzinādamas to … Bum … bum … dobji dunēja siena. Tuk! piepeši at­saucās slēptuves plātnīte. Vilka acīs iemirdzējās prieks.

— Ko es teicu? — viņš apslāpēti nočukstēja. Milzis ar smagajām kājām pārplēsa sēdekļa ādu, izslējās turpat vai līdz griestiem, viņa pirkstos kaut kas nokrak­šķēja, pārplīsa, un viņš izrāva no sienas plātnīti. Papīrā ietītais un krusteniski pārsietais sainītis atradās vilka rokās. Vasilisa sagrīļojās un atslējās pret sienu. Vilks sāka šūpot galvu un šūpoja ilgi, noskatīdamies pami­rušajā Vasilisā.

— Ko tad tu, maita, melo? — viņš rūgti ierunājās. — Nekā nav, nekā nav, ak tu, suņa dvēsele! Teici, ka nav, — bet pats sienā nobēdzinājis naudu? Tevi tak jāšauj nost!

— Ko jūs runājat! — Vanda iekliedzās.

Ar Vasilisu notika kaut kas dīvains, viņš piepeši sāka drudžaini smieties, un šie smiekli bija drausmīgi, jo Vasilisas zilajās acīs lēkāja šausmas, bet smējās tikai lūpas, deguns un vaigi.

— Apžēlojieties, kungi, nekāda dekrēta taču nav bi­jis! Tur ir daži bankas papīri un lietiņas … Naudas jau pavisam maz … Paša pelnīta … Tagad taču cara nauda tik un tā anulēta …

Vasilisa runāja un raudzījās vilkā tā, it kā tas izrai­sītu viņā milzīgu sajūsmu.

— Tevi vajadzētu arestēt, — vilks pamācoši noteica, pakratīja sainīti un iebāza to noskrandušā šineļa bez- dibenīgajā kabatā. — Nu, puiši, ķeras pie at­vilktnēm!

No atvilktnēm, kuras, atvēra pats Vasilisa, lidoja laukā papīru blāķi, zīmogi, spiedodziņi, kartītes, spal­vaskāti, etvijas. Papīra lapas kaisījās pa zaļo paklāju un galda sarkano vadmalu, čaukstēdamas bira uz grī­das. Kroplais apgāza otrādi grozu. Viesistabā sienas tika izklaudzinātas pavirši, kā negribot. Milzis norāva pa­klāju un padauzīja ar kājām grīdu, tā ka uz parketa pa­lika ērmīgas, it kā iededzinātas pēdas. Tuvojoties naktij, elektrība iedegās spilgti, šķiezdama priecīgu gaismu, un gramofona taure spoži laistījās. Vasilisa, kājas vilk­dams, šļūcinādams slāja pakaļ trim svešajiem. Viņu bija pārņēmis truls miers, un domas plūda mazliet skaid­rāk. Guļamistabā acumirklī iestājās haoss: no spoguļ- skapja kaudzēm vēlās ārā segas un palagi, matracis tika apgriezts otrādi. Milzis piepeši apstājās, kautrīgs smaids atplauka viņa sejā, un skatiens kavējās pie grī­das. Zem izvandītās gultas rēgojās Vasilisas jaunie šev- roādas zābaki ar lakotiem purngaliem. Milzis pasmai­dīja, bikli atskatījās uz Vasilisu.

— Kādi skaisti zābaki, — viņš teica smalkā balsī, — kas zina, būs arī man pa kājai.

Vasilisa vēl nebija izdomājis, ko lai atbild, kad mil­zis noliecās un maigi paņēma rokās zābakus. Vasilisa nodrebēja.

— Tie ir no ševroādas, kungs, — viņš teica, pats ne­apjēgdams, ko runā.

Vilks pagriezās pret Vasilisu, šķielējošās acīs pazi­bēja rūgts naids.

— Turi muti, gnīda, — viņš drūmi teica. — Turi muti! — atkārtoja vēlreiz, piepeši iesvildamies nik­numā. — Tu mums pasaki paldies, ka nenošāvām tevi kā zagli un bandītu — par dārglietu bēdzināšanu. Turi muti, — viņš turpināja, acīm draudīgi zvērojot, un mā­cās virsū gluži bālajam Vasilisam. — Sakrājis mantu, uzaudzējis treknu mūli, sārts kā cūka, — bet vai tu ar redzi, kā krietniem ļaudīm jāstaigā apkārt? Redzi? Vi­ņam apsaldētas kājas, apavi beigti, viņš tavā vietā iera­kumos utis baroja, bet tu sēdēji dzīvoklī un spēlēji gra­mofonu. U-uh, kuces dēls, — vilkam acīs pazibēja vē­lēšanās gāzt Vasilisam pa ausi, viņš atvēzēja roku. Vanda iekliedzās: «Ko jūs darāt…» Vilks neuzdrīkstē­jās iesist cienīgajam Vasilisam un tikai iegrūda viņam dūri krūtīs. Bālais Vasilisa sagrīļojās, sajuzdams krūtīs asas sāpes un smeldzi no kaulainās dūres trieciena.

«Te nu bija revolūcija,» viņa sārtajā un glīti apcir­ptajā galvā pazibēja doma, «jauka revolūcija. Viņus vi­sus vajadzētu pakārt, bet nu ir par vēlu …»

— Vasiļko, aun kājās, — vilks sirsnīgi uzrunāja milzi. Tas apsēdās uz atsperu matrača un nometa savas čabatas. Uz biezajām, pelēkajām zeķēm zābakus ne­varēja uzvilkt. — Iedod kazakam zeķes, — vilks stingri pavēlēja Vandai. Tā veikli notupās pie dzeltenā skapja apakšējās atvilktnes un izņēma prasīto. Milzis novilka pelēkās zeķes, atsegdams pēdas ar sarkanīgiem pirk­stiem un melnām vātīm, un uzstīvēja Vandas iedotās. Ar pūlēm uzdabū ja kājās zābakus, kreisā zābaka saite stirkšķēdama pārtrūka. Sajūsmā smaidīdams kā bērns, milzis sasēja satrūkušo saiti un piecēlās kājās. Un tū­liņ kaut kas it kā atslāba saspīlētajās attiecībās starp šiem pieciem cilvēkiem, kas cits citam nopakaļ staigāja pa dzīvokli. Saspīlējums izzuda. Tas ar izķēmoto seju, pametis skatienu uz zābakiem milža kājās, piepeši veikli nocēla Vasilisas bikses, kas karājās uz naglas blakus mazgājamam galdiņam. Vilks tikai vēlreiz aiz­domīgi atskatījās uz Vasilisu — vai neteiks kaut ko —, taču Vasilisa un Vanda klusēja, un abu sejas bija gluži vienādi baltas un ar milzīgām acīm. Guļamistaba sāka atgādināt gatavu apģērbu veikala stūrīti. Izķēmotais stāvēja tikai svītrotās, skrandainās apakšbiksēs un ap­lūkoja Vasilisas bikses pret gaismu.

— Dārga manta, ševiots … — viņš caur degunu no­teica, atsēdās zilajā atzveltnes krēslā un sāka vilkt bik­ses kājās. Vilks apmainīja netīro karavīra blūzi pret Vasilisas pelēko žaketi, turklāt kabatās atrastos papī­rus atdeva Vasilisam, teikdams: «Te kaut kādi papīriņi, šejiet, kungs, kazi, noderīgi.» No galda viņš paņēma globusa formā darinātu stikla pulksteni ar trekniem, melniem romiešu cipariem.

Vilks uzstīvēja mugurā šineli, un zem tā varēja sa­klausīt, kā tikšķēdams gāja pulkstenis.

— Pulkstenis ir vajadzīga manta. Bešā tikpat kā bez rokām, — vilks teica izķēmotajam, kļūdams arvien pie­laidīgāks pret Vasilisu, — naktī var paskatīties, cik rāda, — traki derīga manta.

Tad visi sāka iet un cauri viesistabai devās uz ka­binetu. Vasilisa un Vanda abi blakus klusēdami soļoja nopakaļ. Kabinetā vilks šķielēdams kaut ko pārdomāja, tad sacīja Vasilisam:

— Jūs, kungs, dodiet mums kvīti… (Kāda doma vi­ņam darīja raizes, pierē bija iegūlušas dziļas krun­kas.)

— Ko? — Vasilisa nočukstēja.

— Kvīti, ka esat mums izsniedzis mantas, — vilks pa­skaidroja, raudzīdamies uz zemi.

Vasilisam seja pārvērtās, vaigi sasarka.

— Bet kā tad … Es tak (Viņš gribēja iesaukties: «Kā, man jādod vēl arī kvīts?!» — taču viņš neizteica vis šos, bet citus vārdus.) … jūs … jums, tā sakot, pienākas parakstīties…

— Ek, nošaut tevi kā suni! U-ū, asinssūcējs… Zinu gan, ko tu domā. Zinu. Ja būtu tava vara, tu mūs sa­šķaidītu kā prusakus. Ū-ū, redzu, pa labam ar tevi ne­varēs sarunāt. Puiši, lieciet viņu pie sienas! Ek, kā vilkšu…

Saniknots viņš nervozi piespieda Vasilisu pie sienas, sagrābis ar roku pie rīkles, tā ka inženieris uzreiz kļuva sarkans.

— Ai! — Vanda šausmās iekliedzās un sagrāba vilku aiz rokas. — Ko jūs darāt! Apžēlojieties … Vasja, rak­sti jel, raksti…

Vilks palaida vaļā inženiera kaklu, un apkaklīte spraukšķēdama atlēca nost kā atsperes sviesta. Vasilisa pats nemaz nemanīja, kā bija apsēdies atzveltnes krēslā. Rokas viņam drebēja. Viņš izplēsa no bloknota lapiņu, iemērca spalvu. Iestājās klusums, un tajā varēja sadzir­dēt, kā vilkam kabatā tikšķ stikla globuss.

— Kā tad lai raksta? — Vasilisa prasīja vārgā, pie­smakušā balsī.

Vilks pārdomāja, pamirkšķināja acis.

— Rakstiet… pēc Sečas karaspēka vienības štāba rīkojuma… mantas… mantas… daudzumā… visā pilnībā nodevu …

— Kādā daudz… — Vasilisa nopīkstēja, taču tūliņ aprāvās.

— … Nodevu kratīšanas laikā. Un nekādas preten­zijas neceļu. Un parakstieties …

Te nu Vasilisa saņēma pēdējās drosmes paliekas un, acis novērsis, iejautājās:

— Bet kam?

Vilks aizdomīgi noskatījās uz Vasilisu, taču niknumu apvaldīja un tikai nopūtās.

— Rakstiet: visu saņem… saņēma Bezdievis (viņš brīdi padomāja, paraudzījās kroplajā)… Strupdegunis un atamans Viesulis.

Vasilisa, ar miglainu skatienu raudzīdamies papīrā, rakstīja priekšā teikto. Pabeidzis viņš paraksta vietā uzvilka drebošu «Vasilis» un pasniedza papīru vilkam. Tas paņēma lapiņu un sāka to pētīt.

Tobrīd tālu augšā kāpnēs norībēja stiklotās durvis, bija dzirdami soļi un atskanēja Mišlajevska balss.

Vilka seja spēji izmainījās, satumsa. Viņa pavadoņi sarosījās. Vilks kļuva sarkans un klusi uzsauca: «Cst.» Viņš izvilka no kabatas brauniņu un pavērsa to pret

Vasilisu, un inženiera sejā pavīdēja mocekļa smaids. Aiz durvīm gaitenī bija dzirdami soļi un izsaucieni. Tad varēja saklausīt, kā noklaudz bulta un krampis, nožvadz ķēde — kāds aizslēdza durvis. Aizsteidzās soļi, atskanēja vīrieša smiekli. Beidzot noblākšķēja stikla durvis, soļu troksnis pagaisa kaut kur augšā un viss apklusa. Kroplais izgāja priekšnamā, pieliecās pie dur­vīm un ieklausījās. Atgriezies viņš zīmīgi saskatījās ar vilku, un visi trīs, cits citu grūstīdami, sāka virzīties uz priekšnamu. Tur milzis pakustināja pirkstus šaurajos zābakos un noteica:

— Būs salti.

Viņš uzvilka Vasilisas galošas.

Vilks pagriezās pret Vasilisu un, acīm šaudoties, laipnā balsī ierunājās:

— Tad nu tā, kungs… Jūs nevienam nestāstiet, ka mēs pie jums bijām. Ja lūkosiet mūs nosūdzēt, mūsu puiši jūs nomiegs. No dzīvokļa ārā līdz rītam neejiet, par to bargi soda …

— Lūgtum piedošanu, — iedubušais deguns noņur­dēja pūžņainā balsī.

Sārtsejainais milzis neteica nekā, tikai bikli paska­tījās Vasilisā un iesānis, priecīgi — uz spīdīgajām ga­lošām. Pa gaiteni no Vasilisas dzīvokļa līdz parādes dur­vīm visi trīs nez kādēļ gāja uz pirkstgaliem, ātri, grūstīdamies. Noklaudzēja bulta un krampis, pavīdēja tumšās debesis, un Vasilisa ar aukstām rokām atkal aizdarīja durvis, galva viņam griezās un mirkli likās, ka viss notiek sapnī. Sirds it kā pamira, tad sāka dau­zīties kā negudra. Priekšnamā skaļi raudāja Vanda. Viņa atkrita uz lādes, atsitās ar galvu pret sienu, pāi vaigiem viņai bira lielas asaras.

— Ak dievs! Kas tas īsti bija? … Ak dievs! Ak dievs! Vasja… Gaišā dienas laikā. Kas gan pasaulē no­tiek? …

Vasilisa drebēja viņas priekšā kā lapa, inženiera seja bija sašķobīta.

— Vasja, — Vanda izsaucās, — zini… Tas nebija nekāds štābs, ne pulks. Vasja! Tie bija bandīti!

— Es pats, pats sapratu, — Vasilisa murmināja, izmi­sumā plātīdams rokas.

— Kungs dievs! — Vanda sauca. — Jāskrien ātrāk, tūlīt, tūlīt uz vietas, tūlīt uz vietas jāziņo, jāķer viņi rokā. Jāķer! Svētā dievmāte! Visas mantas! Visas! Vi­sas! Un kaut jel kāds, kaut jel kāds . .. Ko? … — Viņa sāka trīcēt, novēlās no lādes uz grīdas un aizsedza seju ar rokām. Mati viņai izjuka, blūzei uz muguras atsprāga pogas.

— Uz kurieni tad, uz kurieni? … — Vasilisa jautāja.

— Mans dievs, uz štābu, uz vārtu! Jāiesniedz ziņo­jums. Ātrāk! Kā gan tas varēja notikt?!

Vasilisa mīņājās uz vietas, pēkšņi skriešus metās uz durvīm. Viņš atdūrās pret stikla šķērsli un sāka to dauzīt.

*

Visi, izņemot Šervinski un Jeļenu, bija sapulcēju­šies Vasilisas dzīvoklī. Lariosiks bāls stāvēja durvīs. Mišlajevskis, kājas iepletis, paraudzījās nepazīstamo apmeklētāju pamestajās čabatās un kankaros, tad pa­griezās pret Vasilisu.

— Beigts un pagalam. Tie bijuši bandīti. Pateicieties dievam, ka palikāt dzīvi. Patiesību sakot, esmu pār­steigts, ka tik viegli esat tikuši cauri.

— Dievs tēvs… ko viņi ar mums izdarījuši! — Vanda sacīja.

— Viņi man draudēja ar nāvi.

— Sakiet paldies, ka viņi savus draudus nav izpildī­juši. Pirmo reizi redzu ko tamlīdzīgu.

— Tīri nostrādāts, — Karūsa klusi apstiprināja.

— Ko nu lai iesāk? … — vārgi iejautājās Vasilisa.

— Skriet žēloties? … Uz kurieni? … Dieva dēļ, Viktor Viktorovič, dodiet padomu!

Mišlajevskis nokrekstējās un padomāja.

— Es jums neiesaku iet kaut kur žēloties, — viņš teica, — pirmkārt, viņus nenoķers — tas ir viens. — Viņš pielieca garo pirkstu, — otrkārt…

— Vasja, vai atceries, viņi teica, ka nošaušot, ja tu kaut kur ziņosi.

— Tās nu ir blēņas, — Mišlajevskis sarauca pieri,

— neviens jūs nost nešaus, bet es saku — viņus neno­ķers, un neviens vispār nemēģinās to darīt, un, otrkārt, — viņš nolieca otru pirkstu, — jums taču būs jāziņo, ka nolaupīta, kā jūs sakāt, cara laika nauda … Nu, un jūs paziņosiet tur, tajā viņu štābā, vai kur ci­tur, bet šie jums, kas zina, var sarīkot otru kratīšanu.

— Iespējams, pilnīgi iespējams, — apstiprināja lie­lais speciālists Nikolka.

Satriektais, pēc ģīboņa ar ūdeni aplietais Vasilisa no­kāra galvu, Vanda klusi iešņukstējās, atslējusies pret stenderi, un visiem kjuva viņu žēl. Lariosiks pie dur­vīm smagi nopūtās un izvalbīja miglainās acis.

— Redz, kā tas ir, katram savas bēdas, — viņš no­čukstēja.

— Kā tad viņi bija apbruņojušies? — Nikolka apvai­cājās.

— Ak kungs! Diviem bija revolveri, bet trešajam … Vasja, vai trešajam nekā nebija?

— Diviem bija revolveri, — Vasilisa vārgi aplieci­nāja.

— Vai neievērojat, kadi? — Nikolka lietišķi centas izdibināt.

— Tad es jau nezinu, — Vasilisa nopūties atbildēja, — es tās sistēmas nepazīstu. Viens bija liels, melns, otrs mazs, melns, ar ķēdīti.

— Ķēdīte, — Vanda nopūtās.

Nikolka sarauca pieri un iesānis kā putns paskatījās Vasilisā. Viņš pamīņājās uz vietas, tad nemierīgi sakus­tējās un veicīgi devās uz durvīm. Nikolkam pakaļ slāja Lariosiks. Viņš vēl nebija ticis līdz ēdamistabai, kad no Nikolkas istabas atskanēja stikla šķindoņa un klie­dziens. Lariosiks traucās turp. Nikolkas istabā spoži spīdēja gaisma, pa atvērto vēdlodziņu plūda iekšā auk­stums un rūtī rēgojās pamatīgs caurums, ko Nikolka bija izdauzījis ar ceļgaliem, izmisumā nogāzdamies no palodzes. Nikolkas skatiens maldījās apkārt.

— Vai tiešām? — Lariosiks iebrēcās, pasliedams ro­kas gaisā. — Tā ir tīrā burvestība!

Nikolka izmetās no istabas, izjoņoja cauri bibliotē­kai, cauri virtuvei, garām apstulbušajai Aņutai, kas uz­sauca: «Nikol, Nikol, kur tu bez cepures? Apžēliņ, vai vēl kas lēcies? …» Un viņš caur priekštelpu izdrāzās pagalmā. Aņuta, krustus mezdama, aizkrampēja priekš­nama durvis, ieskrēja virtuvē un pieplaka pie loga, taču Nikolka acumirklī nozuda skatienam.

Viņš spēji pagriezās pa kreisi, nodrāzās lejā un ap­stājās pie kupenas, kas aizblīvēja ieeju spraugā starp māju sienām. Kupena bija gluži neskarta. «Nekā nesa­protu,» Nikolka izmisis murmināja un drosmīgi metās kupenā. Viņam šķita, ka noslāps. Nikolka ilgi kārpījās pa sniegu, spļaudījās un sprauslāja, beidzot uzveica sniega šķērsli un, gluži balts iespraucies mežonī­gajā spraugā, paskatījās uz augšu un ieraudzīja: tur augšā, kur pa viņa istabas liktenīgo logu spīdēja laukā gaisma, rēgojās melnās kāšu galviņas un to smailās, tumšās ēnas, bet kārbas nebija.

Ar pēdējo cerību, ka varbūt pārtrūkusi cilpa, Ni­kolka, ik brīdi krizdams ceļos, rakņājās pa sadauzīta­jiem ķieģeļiem. Kārbas nebija.

Piepeši Nikolkam galvā atausa gaisma. — Ah-ā, — viņš iesaucās un līda tālāk uz žogu, kas spraugu noro­bežoja no ielas. Nikolka nokļuva līdz žogam un pagrūda dēļus, tie atlēca vaļā, un pavērās plats caurums uz melno ielu. Viss skaidrs … Bandīti atplēsuši dēļus, kas atradās pret spraugu, ienākuši šeit un, s-a-protu gan, pat gribējuši ielīst pie Vasilisas caur pieliekamo, taču tur logam priekšā restes.

Nikolka, aplipis ar sniegu no galvas līdz kājām, klu­sēdams ienāca virtuvē.

— Ak kungs, ļauj kaut notīrīt… — Aņuta izsaucās.

— Liecies mierā, dieva dēļ, — Nikolka atbildēja un iegāja istabās, trīdams sastingušās rokas gar biksēm. — Larion, krauj man pa ģīmi, — viņš uzrunāja Lario- siku. — Tas sāka mirkšķināt acis, tad izvalbīja tās un noteica:

— Ko niekus, Nikolaj? Kādēļ gan padoties tādam izmisumam? — Viņš bikli pārvilka ar rokām Nikolkam pār muguru un sāka ar piedurkni traust nost sniegu.

— Nemaz nerunājot par to, ka Aļoša man noraus galvu, kad, dievs dos, būs atkal vesels, — Nikolka tur­pināja, — bet pats galvenais … Naija-Tursa kolts! … Labāk būtu nošāvuši mani pašu, nudien! … Nu dievs mani sodījis, tāpēc ka zobojos par Vasilisu. Vasilisas gan žēl, taču saproti, ka viņi ar to pašu revolveri šo ari apstrādājuši. Kaut gan īstenībā viņu varēja aptīrīt kā brāli arī bez kāda revolvera… Tāds nu viņš reiz ir. Ek… Redzi, kā notiek. Ņem papīru, Larion, līmēsim ciet logu.

*

Nakti no spraugas ar naglām, cirvi un āmuru rokās izlīda Nikolka, Mišlajevskis un Lariosiks. Sprauga bija cieši aiznaglota ar īsiem dēlīšiem. Pats Nikolka trakās dusmās sita garās, resnās naglas tā, lai asie gali otrā pusē līstu laukā. Pēc tam viņi ar svecēm rokās gāja uz verandu, bet tad caur auksto pieliekamo Nikolka, Mišlajevskis un Lariosiks uzlīda bēniņos. Tur, virs dzī­vokļa, viņi, briesmīgi rībinādamies, izložņāja malu ma­liņas, līkņādami starp siltajiem dūmeņiem un izžauto veļu, un aiznagloja ciet jumta lodziņu.

Uzzinājis par ekspedīciju uz bēniņiem, Vasilisa iz­rādīja par to ļoti dzīvu interesi, pievienojās tai un lo­dāja starp sijām, atzīdams par pareiziem visus Mišla­jevska pasākumus.

— Cik žēl, ka jūs nedevāt mums nekādu ziņu. Vajadzēja Vandu Mihailovnu atsūtīt pie mums pa vir­tuves kāpnēm, — Nikolka runāja, pilinādams no sveces stearīnu.

— Nu, brāl, tas nav tik vienkārši, — atsaucās Miš­lajevskis, — kad viņi jau dzīvoklī, tad, draugs, izredžu vairs tikpat kā nekādu. Domā, viņi nemēģinātu aizstā­vēties? Un kā vēl! Pirms tu iekļūtu dzīvoklī, dabūtu lodi vēderā. Un cauri būtu ar tevi. Tā gan, kungi. Bet, lūk, nelaist iekšā — tā ir pavisam cita runa.

— Viņi draudēja šaut caur durvīm, Viktor Viktoro­vič, — Vasilisa sirsnīgi sacīja.

— To viņi nemūžam nebūtu darījuši, — Mišlajev­skis atteica, klaudzinādams ar āmuru, — nekādā gadī­jumā. Baidītos uzlaist sev kaklā visu ielu.

Vēlāk naktī Karūsa Lisoviču dzīvoklī tika lutināts kā Luijs XIV. Pirms tam bija norisinājusies šāda saruna.

— Neviens vairs šodien nenāks, ko niekus! — Miš­lajevskis sacīja.

— Nē, nē, nē, — stāvēdami kāpnēs, viens par otru attrauca Vanda un Vasilisa, — mēs lūgšus lūdzam jūs vai Fjodoru Nikolajeviču, esiet tik labi! .,. Vai jums tas grūti? Vanda Mihailovna pacienās ar tēju. Ērti ap­guldīsim. Ļoti lūdzam nākamnakt arī. Apžēlojieties, dzīvoklī neviena vīrieša!

— Es neparko nevarēšu aizmigt, — Vanda apstipri­nāja, tīdamās dūnvilnas lakatā.

— Man ir konjaciņš — sasildīsimies, — Vasilisa pie­peši itin nebēdnīgi noteica.

— Paliec, Karūsa, — Mišlajevskis sacīja.

Tālab arī Karūsa tika lutināts. Smadzenes un vira ar augu eļļu, kā jau to varēja sagaidīt, bija tikai sim­ptoms derdzīgajai skopuma slimībai, ar kuru Vasilisa bija inficējis savu sievu. Patiesībā dzīvokļa dziļumos slēpās dārgumi, un par tiem zināja vienīgi Vanda. Ēdamistabā uz galda parādījās burka ar marinētām sē­nēm, teļa cepetis, ķiršu ievārījums un īsts lielisks Šus- tova konjaks ar zvanu uz etiķetes. Karūsa pieprasīja glāzīti arī Vandai Mihailovnai un ielēja viņai.

— Pilnu ne, pilnu ne, — Vanda sauca.

Vasilisa, pārgalvīgi atmetis ar roku, paklausīdams Karūsam, izdzēra vienu glāzīti.

— Tikai neaizmirsti, Vasja, ka tev tas ir kaitīgi, — Vanda maigi sacīja.

Kad Karūsa bija autoritatīvi paskaidrojis, ka konjaks nevar kaitēt absolūti nevienam un ka to kopā ar pienu pat lieto pret mazasinību, Vasilisa izdzēra otru glāzīti, un viņa vaigi kļuva sārti, bet uz pieres izspiedās sviedri. Karūsa izdzēra piecas glāzītes, un viņu pārņēma ļoti jauks noskaņojums. «Ja šo sievišķi uzbarotu, tas ne­maz nebūtu tik neglīts,» Karūsa prātoja, noraudzīda- mies Vandā.

Tad viņš uzlielīja Lisoviču dzīvokļa plānojumu un apsvēra jautājumu par signalizāciju uz Turbinu dzī­vokli: viens zvans no virtuves, otrs no priekšnama. Tik­līdz kaut kas atgadās — augšā atskan zvans. Un, lūdzu, durvis ies atvērt Mišlajevskis, tas būs pavisam kas cits.

Karūsa ļoti slavēja dzīvokli: tas bija gan ērts, gan labi mēbelēts, tikai — auksts.

Naktī Vasilisa pats atnesa malku un iekūra viesis­tabā krāsni. Karūsa izģērbies gulēja uz tahtas starp diviem lieliskiem palagiem un jutās ļoti mājīgi un labi.

Vasilisa kreklā, virs kura stiepās bikšturi, iznāca pie viņa un apsēdās atzveltnes krēslā, teikdams:

— Nenāk miegs, vai zināt. Vai neatļausiet ar jums mazliet patērzēt?

Krāsns beidza degt, Vasilisa, apaļš un nomierinājies, sēdēja krēslā, nopūtās un tērgāja:

— Tā ja, Fjodor Nikolajevič. Viss, kas iemantots neatlaidīgā darbā, vienā vakarā pazuda sazin kādu ne­liešu kabatās … vārmācīgā kārtā … Nedomājiet, ka es noliedzu revolūciju, nebūt ne, es lieliski izprotu vēs­turiskos cēloņus, kas to visu izraisīja.

Tumšsārta atblāzma plaiksnījās Vasilisas sejā un bikšturu sprādzēs. Karūsa, kuru konjaks bija padarījis tīkami gurdenu, sāka snaust, pūlēdamies saglabāt sejā laipnas uzmanības izteiksmi…

— Taču sakiet — vai tā nav? Pie mums Krievijā, kas neapšaubāmi ir stipri atpalikusi zeme, revolūcija jau pārvērtusies Pugačova dumpī… Jo kas tad īsti no­tiek … Pāris gadu laikā mēs esam zaudējuši katru likuma atbalstu, mūsu cilvēka un pilsoņa tiesību mini­mālo aizstāvību. Angļi saka …

— Mhm, angļi… tie, protams, — Karūsa nomurmi­nāja, juzdams, ka starp viņu un Vasilisu sāk rasties mīksta siena.

— Kur te nu vairs «tavs nams — tavs cietoksnis», ja cilvēks pats savā dzīvoklī aiz septiņām atslēgām vairs nevar būt drošs, ka tāda pati banda kā tā, kas pie manis ieradās šodien, neatņem viņam mantu un, kas zina, arī dzīvību?!

— Jānodrošinās ar signalizāciju un aizvirtņiem, — Karūsa miegainā balsī ne visai trāpīgi atbildēja.

— Ak, Fjodor Nikolajevič! Ko nu te, mīļais, var līdzēt signalizācija vien! Ne ar kādu signalizāciju nav iespējams apturēt sabrukumu un pagrimumu, kas tagad perinās cilvēku dvēselēs. Apžēlojieties, signalizācija var līdzēt atsevišķā gadījumā. Bet ja nu tā samaitājas?

— Izlabosim, — laimīgais Karūsa atbildēja.

— Bet nevar taču visu dzīvi dibināt uz signalizāciju un nez kādiem revolveriem. Tas nav būtiskais. Es runāju vispār, tā sakot, kopumā. Būtiskais ir tas, ka iz zudis pats galvenais — cieņa pret privāto īpašumu. Bet, ja tā, tad viss pagalam. Tādā gadījumā mēs aiziesim bojā. Es pēc dabas esmu pārliecināts demokrāts un pats cēlies no tautas. Mans tēvs bija vienkāršs desmitnieks uz dzelzceļa. Viss, ko jūs šeit redzat, un viss, ko šodien man atņēma tie blēži, ir tikai paša spēkiem sastrādāts un iemantots. Un ticiet, es nekad neesmu aizstāvējis veco režīmu, tieši otrādi, es jums klusībā atzīšos, ka piederu pie kadetu partijas, taču tagad, kad pats savām acīm esmu redzējis, par ko tas viss izvēršas, varu jums apzvērēt, ka manī mostas baiga pārliecība, ka glābt mūs var tikai viens … — Kaut kur no mīkstā plīvura, kas apņēma Karūsu, skanēja čuksti… — Patvaldība. Jā gan… Visbargākā diktatūra, kādu vien spējam iedo­māties … Patvaldība …

«Ek, kā nu laiž vaļā,» svētlaimīgais Karūsa nodo­māja. «N-nu jā, patvaldība — tā ir āķīga būšana.» — Aha-mm … — viņš noteica kā caur vati.

— Ak, bu-bu-bu-bu, habeas corpus, ak, bu-bu-bu- bu… Ai, bu-bu … — bubināja balss caur vati, — ai, bu-bu-bu, velti viņi iedomājas, ka tāda kārtība var ilgi pastāvēt, ai, bu-bu-bu, un turklāt ilgus gadus. Nē, kungi! Ilgus gadus tā neturpināsies, un būtu jau ari smieklīgi domāt, ka …

— Ivangorodas cietoksnis, — Vasilisu negaidot pār­trauca kritušais komandants ar papahu galvā.

— Ilgus gadus!

— Arī Ardagana un Kara, — Karūsa miglā apstipri­nāja.

— Ilgus gadus!

Kā no tālienes atskanēja Vasilisas sīkais, godbijīgais smiekliņš.

— Ilgus gadus! —

līksmi nodziedāja balsis Karūsam galvā.

Ilgus ga-adus. Ilgus gadus. Ilgu-u-u-u-us ga-a-a-dus… —

skandināja slavenā Tolmaševska kora deviņi basi. . I-i-ilgu-u-u-u-us ga-a-a-a-adu-us … — piebalsoja dzidrie diskanti.

Ilgus … Ilgus … Ilgus … — paceldamies soprānā, koris uzmeta skaņas līdz pašam kupolam.

— Skat! Skat! Pats Petļura …

— Veries, Ivan …

— Ak tu, stulbeni… Petļura jau ir laukumā ..,

Luktās simtiem galvu drūzmējās cita pie citas, spie­dās cita citai priekšā, liecās pāri margām starp senlai­cīgām kolonnām, kas apgleznotas ar melnām freskām. Grozīdamies, uzbudinādamies, spiezdami un grūstīdami cits citu, cilvēki spraucās pie margām, cenzdamies pa­raudzīties lejup, katedrāles dziļumos, bet simtiem galvu kā dzelteni āboli kārstījās pāri margām blīvā, trīskāršā slānī. Tur, dziļi lejā, viļņoja smacīgs tūkstošgalvains pūlis, un virs tā peldēja karsti sviedri un tvaiki, vīraka dūmi, neskaitāmu sveču izgarojumi un smago ķēdēs iekarināto lampādu kvēpi. Riņķiem čirkstot, slīdēja smags zilpelēks aizkars un aizsedza ar griezumiem ro­tātos, izmargotos cara vārtus, kas bija kaldināti no sen­sena metāla un tikpat tumši un drūmi kā visa drūmā Sofijas katedrāle. Kroņlukturī sprakšķēja un zvārojās sveču liesmu šķēpi, raidīdami augšup dūmu strūkliņas. Liesmiņām trūka gaisa. Sānu altārī valdīja neiedomā­jama kņada. Pa altāra sānu durvīm uz izmīdītajām gra­nīta plātnēm bira laukā zeltīti garīdznieku tērpi, plan­dījās plecu saites. No apaļām kartona kārbām izlīda violetas garīdznieku galvassegas, no sienām tika ņemti nost līganie baznīcas karogi. Kaut kur ļaužu blīvā rūca protodiakona Serebrjakova varenais bass. Garīdznieka tērps bez galvas un rokām uzkumpis lidinājās pār pūli, iegrima tajā, un pēc tam gaisā izslējās vatētā virstērpa viena piedurkne, tad otra. Sagriezdamies grīstē, uzplī- voja rūtaini lakati.

— Arkādija tēv, nosieniet ciešāk vaigus, nikni salst, atļaujiet, es jums palīdzēšu.

Baznīcas karogi durvīs klanījās kā uzvarētu pulku karogi, garām paslīdēja brūnas svēto sejas un noslēpu­maini, zeltā izšūti vārdi, pa grīdu vilkās stērbeles.

— Dodiet ceļu …

— Ak tu kungs, kur tad?

— Maņka! Nospiedīs …

— Par ko īsti? (Bass, čuksti.) Par Ukrainas tautas re­publiku?

— Ta velns viņu sazin. (Čuksti.)

— Tik gudrs atnācis, tik aizgājis …

— Uzmanās …

Ilgus gadus! — koris sāka dziedāt, pieskandinādams visu baznīcu … Resnais, sarkansejainais Tolmaševskis nodzēsa tievo vaska sveci un iebāza kabatā kamertoni. Koris garos, brūnos tērpos ar zeltītu pozamentu, šūpojoties diskantu baltmatainajām galviņām, kas izskatījās plikpaurainas, līgojot basu zirdziskajām galvām un ādamāboliem, sāka plūst prom no tumšās, drūmās luktas. Nevaldāmā mu­tuļojošā straumē no visām kāpņu telpām čalodami plūda cilvēki, sablīvēdamies arvien ciešāk un spiezda­mies cits citam virsū.

No sānu altāra plūda laukā koristu tērpi, kā zobu sāpēs apsietas galvas ar mulsām acīm un mazas viole­tas kartona cepurītes. Katedrāles pārzinis Arkādija tēvs, vārgs maza auguma cilvēciņš, virs pelēkrūtainā lakata uzmaucis pusdārgakmeņos mirdzošo mitru, tipi­nādams sīkiem solīšiem, peldēja līdzi straumei. Acis garīdzniekam bija izmisuma pilnas, bārdiņa trīsēja.

— Būs krusta gājiens. Žiglāk, Mitjka!

— Rāmāk, jūs tur! Kur lienat? Nospiedīsiet popus …

— Nebūs liela nelaime.

— Pareizticīgie! Bērnu spiež nost…

— Nekā nevar saprast…

— Ja nevarat saprast, būtu gājuši mājās, jo tad jums te nav ko meklēt…

— Maks pagalam!

— Piedodiet, viņi taču ir sociālisti. Vai ne? Kam tad viņiem vajadzīgi popi?

— Gan redzēsiet.

— Iedod tik popam zilo papīrīti, viņš pat velnam liturģiju nolasīs.

— Labāk būtu gājuši uz tirgu izdauzīt žīdu bodes, īstā reize …

— Es jūsu valodā nerunāju.

— Sieviete smok nost, sieviete .,,

— A-ā-ā-ā … A-ā-ā-ā …

No kolonnu norobežotajām sānu telpām, no luktāin, no pakāpiena uz pakāpienu plecu pie pleca, neļaujot ne pagriezties, ne pakustēties, pūlis nesa cilvēkus uz durvīm un grūstīja. Vecajās freskās, dejodami un sta­bules spēlēdami, pa sienu garām slīdēja brūni nezināma gadsimta muzikanti ar resniem stilbiem. Ogļskābes, dūmu un vīraka pusnoslāpētais, apdullušais pūlis švīk­stēdams un dunēdams vēlās pa visām ejām. Ik pa brī­dim ļaužu biezumā atskanēja aprauti, sāpīgi sieviešu kliedzieni. Kabatas zagļi, tinušies melnās šallēs, strā­dāja spraigi, sviedriem vaigā, likdami savām ievingri­nātajām, virtuozajām rokām slīdēt sablīvētās cilvēku miesas salipušajā masā. Švīkstēja tūkstošiem kāju, pū­lis čukstēja, šalca.

— Ak dieviņ tētīt…

— Kungs Jēzus Kristus … Svētā dievmāte …

— Nekāda prieka no nāciena. Kas te īsti notiek?

— Kaut tevi, nekrietneli, nospiestu kā mušu…

— Pulkstenis, mīlīši, sudraba pulkstenis, brālīši mani! Tikai vakar nopirku …

— Jāteic, te tev nu bija liturģija …

— Ļautiņi mīļie, kādā valodā tad dievkalpojumu no­turēja, netieku gudra.

— Dievvārdu valodā, krustmāt.

— Tagad stingri noteikšot, lai maskaviešu valodu vairs nedzirdētu.

— Kā tad tā, sakiet, lūdzami, — kā tā? Nu vairs ne dzimtajā pareizticīgo valodā neļaus runāt?

— Izrāva auskarus ar visu miesu. Pusi auss no­plēsa … '

— Turiet boļševiku, kazaki! Spiegs! Boļševiku spiegs!

— Te jums nav Krievija, cienītais.

— Dieviņ tētīt, ar astēm … Redzi, Marusja, tresoti.

— Man ne-labi…

— Sievietei nelabi.

— Visiem, mīļā, nelabi. Visai tautai ārkārtīgi slikti. Aci, aci izbakstīsiet, ko spiežaties virsū! Ko trakojat, sasodītās?!

— Prom! Uz Krieviju! Arā no Ukrainas!

— Ivan Ivanovič, te gan būtu derējušas policijas no­daļas, atcerieties, kā bija divpadsmitā gada svētkos. Ai, jā, jā!

— Ak jūs ilgojaties pēc asiņainā Nikolaja? Zinām, zinām, kādas domas jūs perināt galvā.

— Kristus dēļ, lieciet mani mierā. Es jūs neaiztieku.

— Ak kungs, kaut ātrāk tiktu laukā … Svaigu gaisu ieraut.

— Līdz durvīm netikšu. Nobeigšos.

Pūlis, virpuļos griezts un svaidīts, ar joni lauzās laukā pa galveno izeju, cilvēki zaudēja cepures, klaigāja, meta krustus. Pa otru sānu eju, kur acumirklī tika iz­spiesti divi stikli, izvēlās sudrabā un zeltā mirguļojo­šais, saņurcītais un apdullušais krusta gājiens un koris. Melnajā jūklī peldēja zeltīti plankumi, rēgojās garīdz­nieku galvassegas un mitras, baznīcas karogi slīpi līda caur stikliem, izslējās taisni un virzījās tālāk.

Stingri sala. Pilsēta tinās dūmakā. Bez mitas spalgi čirkstēja tūkstošiem kāju mīdītais sniegs katedrāles pa­galmā. Atdzisušajā gaisā plīvoja salta dūmaka un cē­lās augšup līdz zvanu tornim. Smagais zvans Sofijas katedrāles lielajā zvanu tornī dimdēja, pūlēdamies ap­slāpēt šo nejēdzīgo, klaigājošo kņadu. Mazākie zvani cits caur citu aizgūtnēm vankšķēja bez kādas kārtības, it kā zvanu tornī būtu uzlīdis pats nelabais, pats velns garīdznieka virstērpā, un, jokus dzīdams, sacēlis jan­dāliņu. Daudzstāvainajā tornī, kurš reiz ar trauksmes zvaniem bija sagaidījis greizacainos tatārus, melnajās ailēs starp spraišļiem varēja saskatīt, kā raustās un rej mazie zvani, gluži kā nikni suņi pie ķēdes. Sals čirk­stēja, kūpēja. Ļaudis pajuka, lika mieru cits citam un kā melna masa piepildīja katedrāles pagalmu.

Svētie vīri, par spīti spīvajam salam, ar atsegtām gal­vām, gan kailām kā nobrieduši ķirbji, gan biezu rūs­ganu matu klātām, jau bija sasēdušies pa turku modei cits citam blakus gar bruģēto celiņu uz Sofijas vecā zvanutorņa plato caurstaigājamo eju un dobjās balsīs dziedāja.

Akli liras spēlmaņi žēli vilka gaudulīgu dziesmu par pastaro tiesu, un noskrandušas naģenes gulēja ar di­beniem uz leju, un tajās kā lapas krita nospeķoti rubļi un spīdēja apbružāti desmit kapeiku gabali.

Ai, kad pasaulei gals būs pienācis, Tad jau pastarā diena tuvosies .,.

No čirkstošā sniega augšup kāpa šausmīgas, sirdi plosošas pīkstulīgas deguna skaņas, kas lauzās laukā no dzeltenzobainām bandūrām ar greiziem rok­turiem.

— Brālīši, māsiņas, paraugieties uz manu kroplumu. Ziedojiet, Kristus dēļ, kādu nieku savā žēlsirdībā.

— Skrienam uz laukumu, Fedosej Petrovič, citādi nokavēsim.

— Notiks aizlūgums.

— Krusta gājiens.

— Pateicības dievkalpojums par Ukrainas tautas ar­mijas revolucionārajiem ieročiem dāvāto uzvaru un panākumiem.

— Apžēlojieties — kas par uzvarām un panāku­miem? Ir taču jau uzvarējuši.

— Būs vēl jaunas uzvaras.

— Notiks karagājiens.

— Uz kurieni tad?

— Uz Maskavu.

— Uz kādu Maskavu?

— Uz to pašu veco.

— Par augstu mērķēts.

— Kā jūs teicāt? Atkārtojiet — kā jūs teicāt? Puiši, klausieties, ko viņš saka!

— Es neko neesmu teicis.

— Turiet, turiet viņu, zagli, turiet!!

— Marusja, skrien uz tiem vārtiem, te netiksim cauri! Runā, Petļura esot laukumā. Jāredz taču.

— Muļķe, Petļura ir katedrālē.

— Tu pati esi muļķe. Viņš jājot baltā zirgā.

— Slava Petļuram! Slava Ukrainas tautas republikai!

— Bim … bim … bim … Bim-bim-bim … Dzinn- bam-bam. Bim-bam-bam, — plosījās zvani.

— Nepaej iet garām bāreņiem, pareizticīgie pilsoņi, labie ļautiņi… Neredzīgajam… Nevarīgajam…

Melns cilvēka stāvs bez kājām un ar ādu apšūtu pa­kaļpusi, līdzīgs samītai vabolei, ložņāja starp ļaužu kājām, ar cimdiem ķerdamies izmīdītajā sniegā. Kroplie un tizlie bija atseguši vātis uz zili nosalušajiem stum­beņiem, drebināja galvas kā tika slimnieki vai paralī- tiķi, pārgrieza baltas acis, izlikdamies akli. Nolādētās liras pūlī čīkstēja kā ratu riteņi, vaidēja un kauca, no­mocīdamas dvēseli, satriekdamas sirdi, atgādinādamas nabadzību, viltu, bezcerību, stepju bezgalīgo mežonību.

— Nāc atpakaļ, sērdieni, kam pasaulē klīsti…

Pinkainas, trīcošas večas, uz ķeģiem balstīdamās,

stiepa uz priekšu izkaltušas, kā ar pergamentu pārvil­ktas rokas un gaudoja:

— Skaistais brašuli! Lai dievs tev dod veselību!

— Kundzenīt, pažēlo veceni, nelaimīgu sērdieni.

— Labie ļautiņi, dievs kungs jums atmaksās…

Katedrāles pagalmā kā melni ūdeņi plūda nopluku­šas sieveles izmītās kurpēs, sievietes garos virssvārkos un ausainām aubēm galvās, zemnieki ar aitādas papa- hām, sārtvaidzes meitenes, atvaļināti ierēdņi ar putek­ļainiem kokardu plankumiem, pavecākas sievas ar kup­liem, izrieztiem vēderiem, kustīgi puiši, kazaki šineļos un astainās cepurēs ar krāsainām — zilām, sarkanām, zaļām, aveņkrāsas virsām, zeltītām vai sudrabotām tre­sēm un zeltītiem zārku pušķiem, bet katedrāles durvis vēla laukā aizvien jaunus un jaunus cilvēku viļņus. Svaigajā gaisā krusta gājiens atguva možumu, atdzērās spēkus, pārkārtojās, sasparojās, un atsegtās, un rūtainos lakatos ievīstītās galvas, mitras un garīdznieku galvas­segas, diakonu mežonīgās krēpes, mūku cepurītes, smailie krusti zeltītos kātos, pestītāj a-Kristus, dievmā­tes un Jēzus bērna attēli sāka virzīties prom stingrā ierindā un kārtībā, un plandīja astainie, ar slāvu rak­stiem izšūdinātie zelta un aveņkrāsas karogi griezu­miem rotātos un apkaltos kātos.

Nav tā pelēka migla, kas čūškas gaitā pa pilsētu ložņā, nav tās brūnganas duļķu upes, kas plūst senat­nīgajās ielās, — tur uz parādi vecās Sofijas laukumā soļo neskaitāmie Petļuras pulki.

Ar tauru skaņām satricinādama salto gaisu, šķindi­nādama spožos šķīvjus, pirmā blīvās rindās aizsoļo zilā divīzija, sašķeļot melno ļaužu straumi.

Zilos županos ģērbti, aizsoļo galīcieši, braši pabīdī­juši uz vienas auss jērādas cepures ar zilām virsām. Pāris divkrāsainu karogu, noliekti starp kailiem zobe­niem, slīdēja nopakaļ blīvajam pūtēju orķestrim, bet aiz karogiem, vienmērīgi mīdīdami dzirkstošo sniegu, dūšīgi spēra soļus zaldāti labas — kaut ari vācu — vad­malas vamžos. Aiz pirmā bataljona nāca melni stāvi garos, ar siksnām apjoztos halātos un bļodām galvās, un kā dzeloņains padebesis uz parādi līda brūna dur­kļu biežņa.

Kā vienlaidus straume plūda pelēkie, apbružātie Se- čas strēlnieku pulki. Cita aiz citas maršēja haidamaku kājnieku vienības, un bataljonu atstarpēs, augstu līgo­damies seglos, jāja brašie pulku, vienību un rotu ko­mandieri. Zeltītas taures raibajā straumē pļerkstoši auroja bravūrīgus uzvaras maršus.

Aiz kājnieku ierindas vieglā riksī, seglos cilādamies; aiztraucās jātnieku pulki. Sajūsminātajam ļaužu pūlim acis apžilbināja saņurcītās, uz vienas auss piešķiebtās papahas ar zilām, zaļām, sarkanām virsām un zeltītiem pušķīšiem.

Pīķi, kuru cilpas bija uzmauktas uz labās rokas, cilā­jās kā adatas. Starp jātnieku rindām snaikstījās līksmi žvadzoši zižļi, un komandieru un taurētāju zirgi, tauru skaņu satraukti, rāvās uz priekšu. Bolbotuns, jautrs un apaļš kā bumba, rikšos jāja vienības priekšgalā, pavēr­sis pretī salam zemo, taukaini spīdošo pieri un tuklos, smaidīgos vaigus. Rudā ķēve, šķielēdama ar asiņu pie­lijušu aci, laužņus kodīdama un putas šļakstīdama, slē­jās pakaļkājās, nemitīgi mētādama sešpudīgo Bolbo- tunu; zobena maksts lēkāja, līkais zobens žvadzēja, un pulkvedis viegli spieda piešus zirga stāvajos, nervoza­jos sānos.

Un kā brāļi pulkā Vecākie ar mums! —

rikšos jādami un seglos cilādamies, braši dziedāja stal­tie haidamaki, dažādu krāsu matu cekuliem plīvojot.

Ložu caururbtajam dzeltenzilajam karogam plandot un harmonikām rūcot, garām aizrikšoja milzīgā zirgā sēdošā melnīgsnējā, smailūsainā pulkveža Kozira-Leško pulks. Pulkvedis bija drūms, skatījās greizi un pletnēja ērzeļa krustus. Viņam bija par ko skaisties — Naija- Tursa zalves dūmakainajā rītā pie Brestļitovskas dzelz­ceļa pārmijas bija iznīcinājušas Kozira labākos vadus, un pulks jāja rikšos, un laukumā parādījās sarukusi un izretināta ierinda.

Koziram sekoja brašā Melnās jūras jātnieku vienība, kas lepojās ar hetmaņa Mazepas vārdu un nebija cie­tusi nekādus zaudējumus. Pie Poitavas slavenais het­manis gandrīz bija pazudinājis imperatoru Pēteri, un tagad viņa vārds ar zeltītiem burtiem zaigoja uz zila zīda.

Cilvēku jūra skalojās gar namu pelēkajām un dzelte­najām sienām, ļaudis spiedās uz priekšu, rausās uz sta­biņiem ietves malā, puišeļi rāpās laternu stabos un sē­dēja tur uz šķērskokiem, stāvēja uz jumtiem, svilpa, sauca: urā … urā …

— Slava! Slava! — kliedza cilvēki uz ietvēm.

Aiz balkonu un logu stikliem rēgojās neskaitāmas plakanas sejas.

Važoņi balansēdami trausās uz kamanu bukām, vici­nādami pātagas.

— Melsa par bandām … Te tev nu bija bandas! Urā!

— Slava! Slava Petļuram! Slava mūsu tētiņam!

— Ur-rā …

— Maņa, skaties, skaties … Pats Petļura, rau, jāj pe­lēkā zirgā. Kāds skaistulis …

— Ko nu, kundzīt, tas ir pulkvedis.

— Ak tā? Bet kur tad Petļura?

— Petļura pilī pieņem franču sūtņus no Odesas.

— Ko niekus, godātais? Kas par sūtņiem?

— Pjotr Vasiļjevič, stāsta (čukstus), Petļura esot Pa­rīzē, nu, vai redzat?

— Te nu bija bandas … Miljons vīru.

— Kur tad Petļura? Mīlīši, kur ir Petļura? Ļaujiet kaut aci uzmest!

— Petļura, cienītā, pašlaik laukumā pieņem parādi.

— Kas par blēņām! Petļura ir Berlīnē vizītē pie pre­zidenta sakarā ar savienības noslēgšanu.

— Pie kāda prezidenta?! Ko jūs, cienītais, izplatāt provokatoriskas ziņas?

— Pie Berlīnes prezidenta … Sakarā ar republiku…

— Redzējāt? Redzējāt? Cik cienīgs … Viņš brauca karietē pa Riļskas šķērsielu. Ar sešiem zirgiem …

— Sakiet, lūdzu, — vai tad viņi tic arhierejiem?

— Es nesaku — tic vai netic… Es teicu — brauca un vairāk neko. Domājiet, kā gribat…

— Bet popi taču pašlaik notur dievkalpojumu …

— Ar popiem drošāk …

— Petļura. Petļura. Petļura. Petļura. Petļura …

Rībēja briesmīgie, smagnējie riteņi, grabēja kastes,' aiz desmitiem jātnieku vienību bezgalīgā virknē stiepās artilērija. Tika vestas strupās, resnās mortīras, ripoja slaidās haubices; uz kastēm sēdēja jautras, labi paēdu­šas, uzvaras lepnuma pārņemtas apkalpes, braucēji cēli un mierīgi vadīja pajūgus. Saspringuši, izstiepušies so­ļoja labi baroti spēcīgi milzu zirgi ar platiem krustiem un pie darba pieradušie, grūsnām blusām līdzīgie zem­nieku zirģeļi. Klusi rībēdama, ripoja kalnu kavalērijas vieglā artilērija, lielgabaliņi lēkāja, staltu jātnieku ap­lenkti.

— Ak … ak … te tev nu bija piecpadsmit tūkstoši… Kā tad mums stāstīja tādus melus! Piecpadsmit… ban­dīts … dezorganizācija … Ak kungs, ne gala, ne malas. Vēl viena baterija … vēl viena, vēl…

Pūlis stumdīja un grūstīja Nikolku, un viņš, iebāzis savu putna degunu studenta šineļa apkaklē, beidzot ietrausās kādā sienas nišā un palika tur. Nišā jau stā­vēja kāda jautra sievele ar velteņiem kājās un prie­cīgi teica Nikolķam:

— Turieties pie manis, kundziņ, bet es pie mūra, citādi novelsimies.

— Paldies, — Nikolka drūmi nosēca apsarmojušajā apkaklē, — es pieķeršos te pie āķa.

— Kur tad pats Petļura? — pļāpīgā sievele tērgāja. — Ai, kā gribas redzēt Petļuru! Stāsta, esot brīnum skaists.

— Jā, — Nikolka nenoteikti norūca aitādas apkak­lē, — brīnum skaists. — «Vēl viena baterija… Re, velns … Jā, jā, tagad es saprotu …»

— Stāsta, viņš esot automobilī braucis šite garām … Vai jūs neredzējāt?

— Viņš ir Viņņicā, — Nikolka atbildēja dobjā un sausā balsī, kustinādams zābakos nosalušos pirkstus. «Kāda velna pēc neuzvilku velteņus? Tas tik ir sals!»

— Skat, skat, Petļura!

— Kāds Petļura, tas ir vartas priekšnieks.

— Petļuras rezidence ir Belaja Cerkovā. Tā tagad būšot galvaspilsēta.

— Vai tad Pilsētā viņš neieradīsies — atļaujiet jums pavaicāt?

— Kad vajadzēs, tad ieradīsies.

— Tā, tā, tā …

Žvadzoņa, žvadzoņa, žvadzoņa. No Sofijas laukuma skanēja šurp turku bungu dobjā rīboņa, bet pa ielu, no ambrazūras draudīgi slaistīdamas ložmetējus, smagos torņus līgodamas, jau līda četras briesmīgas bruņu ma­šīnas. Taču sārtvaidzīgais entuziasts Straškevičs tur vairs nesēdēja. Sastingušais Straškevičs vēl arvien gu­lēja nenovākts Pečerskā, Marijas parkā, tūlīt aiz vārtiem, un vairs nepavisam nebija sārts, bet pelēki dzeltens. Pierē Straškevičam bija caurumiņš, otrs, apkaltis, aiz auss. Entuziasta basās kājas rēgojās laukā no sniega, un ar stiklainajām acīm viņš cauri kailajiem kļavu za­riem vērās tieši debesīs. Apkārt bija ļoti kluss, parkā nevienas dzīvas dvēseles, un arī uz ielas reti kāds parā­dījās, mūzika no vecās Sofijas laukuma šurp neatplūda, tādēļ entuziasta seja izskatījās pavisam mierīga.

Bruņu mašīnas rūkdamas, caur pūli lauzdamās, aiz­slīdēja līdzi straumei uz turieni, kur sēdēja Bogdans Hmeļņickis un, pret debesīm melnēdams, ar zizli no­rādīja uz ziemeļaustrumiem. Zvana skaņas kā biezs, eļļains vilnis vēl arvien vēlās pār sniegotajiem pakal­niem un pilsētas jumtiem, un bungas ļaužu masās rībēja un rībēja, un līksmā uzbudinājuma satracinātie puišeļi rāpoja ap melnā Bogdana zirga kājām. Bet pa ielām, ķēdes žvarkstinādamas, jau ripoja smagās mašīnas, un kravas kastēs brauca meičas ar salmu vainagiem galvās, ģērbušās ukraiņu plikādas kažociņos, no kuriem rēgo­jās laukā raibi lakati, brauca kažociņos un platās zilās biksēs ģērbušies puiši, saskanīgi un klusi dziedā­dami …

Bet Riļskas šķērsielā tikmēr norībēja zalve. Pirms zalves pūlī vērpetē sagriezās sieviešu spiedzieni. Kāds skrēja prom, brēkdams:

— Ai, briesmas!

Kāda aiztrūkstoša, piesmakusi balss aizgūtnēm klie­dza:

— Es zinu. Turiet viņus! Virsnieki. Virsnieki. Virs­nieki … Es viņus redzēju ar uzplečiem!

Radas desmitās vienības vadā, kurš gaidīja savu kārtu iziet laukumā, puiši steigšus nolēca no zirgiem, iespiedās pūlī un kādu sagrāba. Sievietes kliedza. Aiz rokām satvertais kapteinis Pļeško vārgi un žēli sauca:

— Es neesmu virsnieks. Nekas tamlīdzīgs. Nepavi­sam. Ko jūs darāt? Esmu bankas kalpotājs.

Viņam blakus sagrāba vēl kādu, tas nobālis klusēja un mēģināja izrauties . .7

Pēc tam cilvēki, cits citu grūzdami, sāka gāzties no šķērsielas kā no pārplēsta maisa. Tie skrēja, aiz šaus­mām zaudējuši jēgu. Atbrīvojās pilnīgi balta vieta, kur rēgojās viens vienīgs plankums — kāda pamesta ce­pure. Šķērsielā noplaiksnījās uguns un noblīkšķēja šā­viens, un trīskārt sevi noliegušais kapteinis Pļeško sa­maksāja meslus par savu patiku noskatīties parādes. Rokas izpletis, viņš augšpēdus nogāzās pie dārziņa So­fijas baznīcas mājas priekšā, bet otrs, nerunīgais, uz­krita viņam uz kājām un atsitās ar seju pret ietvi. Un tūlīt laukuma stūrī nošķindēja šķīvji, atkal trokšņo­dami atplūda ļaudis un iedārdējās orķestris. Asi noska­nēja uzvaroša balss: «Soļos — marš!» Un, astainajām tresēm spīdot, Radas jātnieku vienība sāka rindu pēc rindas virzīties uz priekšu.

*

Gluži negaidot spraugā starp katedrāles kupoliem pe­lēkais fons sašķēlās, un blāvajā miglā piepeši parādījās saule. Tā bija tik liela, kādu Ukrainā vēl neviens nekad nebija redzējis, un koši sarkana kā tīra asins. No lo­des, kas vāri mirguļoja cauri padebešu aizkaram, vien­mērīgi un tālu stiepās sarecējušu asiņu un limfas strē­les. Sofijas galveno kupolu saule krāsoja asinssarkanu, bet pār laukumu no šī kupola nogūla dīvaina ēna, kurā Bogdans kļuva violets, bet klīstošo ļaužu pūlis vēl mel­nāks, vēl biezāks un juceklīgāks. Un bija redzams kā, uz kāpnēm uzrausušies, ap klinti snaikstījās pelēki, ar smagām siksnām apjozti un durkļiem bruņoti vīri, pū­lēdamies nodauzīt uzrakstu, kas rēgojās uz melnā gra­nīta. Taču durkļi velti slīdēja pār akmeni un lēca nost no tā. Bet auļojošais Bogdans pikti rāva zirgu nost no klints, cenzdamies aizjoņot prom no tiem, kas bija smagi uzgūluši uz zirga kājām. Tieši pret sarkano sau­les lodi pavērstā seja izskatījās nikna, un viņš, tāpat kā līdz šim, ar zizli norādīja tālumā.

Un, tad iepretī Bogdanam uz strūklakas slidenās ap­ledojušās malas pāri dūcošajam, viļņojošajam pūlim rokas uzcēla kādu cilvēku. Viņam mugurā bija tumšs mētelis ar ādas apkakli, bet cepuri, par spīti salam, viņš noņēma un turēja rokās. Laukums vēl arvien dūca un mudžēja kā skudru pūznis, taču Sofijas zvanu tor­nis jau bija apklusis, un mūzika pa sala stindzinātajām ielām aizplūda uz visām pusēm. Ap strūklaku sablīvē­jās milzu pūlis.

— Petjka, Petjka! Kas tur pacelts gaisā? …

— Laikam Petļura.

— Petļura saka runu …

— Ko jūs muldat… Tas ir vienkārši orators …

— Marusja, orators. Skaties .,. Skaties …

— Lasa deklarāciju …

— Nē, viņš nolasīs Universālu.

— Lai dzīvo brīvā Ukraina!

Augšup paceltais cilvēks ar iedvesmu paraudzījās pāri tūkstošgalvainajam pūlim tālē, kur arvien skaid­rāks spraucās laukā saules disks, pārliedams krustus ar biezu sarkanīgu zeltu, tad pamāja ar roku un paklusi uzsauca:

— Slava tautai!

— Petļura … Petļura.

— Kas par Petļuru! Nestāstiet pasakas!

— Vai nu Petļura kāps uz strūklakas?

— Petļura ir Harkovā.

— Petļura tikko aizbrauca uz banketu pilī…

— Nemelsiet niekus, nekādu banketu nebūs.

— Slava tautai! — atkārtoja cilvēks, un tūliņ gaišo hiatu šķipsna palēcās un nokrita viņam uz pieres.

— Klusāk!

Gaišā cilvēka balss kļuva spēcīgāka un skaidri sa­dzirdama cauri dunoņai un sniega čirkstoņai, cauri rū­koņai un dārdoņai un attālajai bungu rīboņai.

— Vai redzējāt Petļuru?

— Ak kungs, protams, nupat.

— Ak, laimīgā! Kāds tad viņš ir? Kāds?

— Ūsas melnas un uz augšu kā Vilhelmam, galvā bruņu cepure. Tad, re, tur jau viņš ir, rau, skatieties, skatieties, Marja Fjodorovna, re, re, tur viņš jāj …

— Ko jūs te taisāt provokāciju! Tas ir Pilsētas uguns­dzēsēju komandas priekšnieks.

— Petļura, kundzīt, ir Beļģijā.

— Ko tad viņš Beļģijā meklē?

— Nostiprina savienību ar sabiedrotajiem…

— Tad ne jau. Viņš nupat eskorta pavadībā aiz­brauca uz Domi.

— Kāpēc?…

— Zvērests …

— Vai tad viņš dos zvērestu?

— Kālab tad viņš? Viņam dos zvērestu.

— Nu, es drīzāk nomiršu (čukst), bet nezvērēšu …

— Jums jau nemaz nevajadzēs zvērēt… Sievietes atstās mierā.

— Zīdus gan ne, tas nu ir tiesa …

— Un virsniekus arī ne. Tiem visiem zarnas izlaidīs.

— Un muižniekiem tāpat. Nost!

— Klusāk!

Gaišais cilvēks ar dziļām skumjām un reizē ar ap­ņēmību acīs norādīja uz sauli.

— Jūs, pilsoņi, brāļi un biedri, dzirdējāt, — viņš sāka runāt, — kā dziedāja kazaki: «Un kā brāļi pulkā vecākie ar mums!» Ar mums. Ar mums viņi ir! — cilvēks piesita ar cepuri sev pie krūtīm, pār kurām kā milzīgs vilnis sārtoja lenta. — Ar mums! Jo viņi nāk no tautas, tautā dzimuši, tautā arī nomirs. Kopā ar mums viņi sala sniegā Pilsētas aplenkuma laikā un nu to ir varonīgi ieņēmuši, un sarkanais karogs jau pland pār šiem torņiem….

— Urā!

— Vai tad sarkanais? Ko viņš tur runā? Dzeltenzilais taču.

— Sarkans tak ir boļševikiem.

— Klusāk! Slava!

— Viņš slikti runā ukrainiski…

— Biedri! Jums tagad ir jauns uzdevums — izvei­dot un nostiprināt jauno neatkarīgo Republiku visu darbaļaužu — strādnieku un zemkopju laimei, jo vie­nīgi viņiem, kas lējuši savas asinis un sviedrus par mūsu dzimto zemi, ir tiesības uz to!

— Taisnība! Slava!

— Tu dzirdēji, par «biedriem» uzrunāja. Brī-īnums.

— Klu-sāk!

— Tādēļ, dārgie pilsoņi, līksmajā tautas uzvaras stundā nodosim šeit zvērestu, — acis runātājam iemir­dzējās, viņš arvien trauksmaināk stiepa rokas pret mākoņainajām debesīm, un viņa valodā arvien retāk ieskanējās ukraiņu vārdi, — un apņemsimies, ka neno- liksim ieročus, kamēr brīvības simbols — sarkanais ka­rogs — neplīvos pār darbaļaudīm visā pasaulē.

— Urā! Urā! Urā! … Inter …

— Vasjka, turi muti! Jucis esi, vai?

— Mierā, Ščur, klusāk!

— Nudien, Mihail Semjonovič, nevaru novaldīties — uz cīņu … darba …

Melnā oņeginiskā vaigu bārda noslēpās biezajā bebr­ādas apkaklē, un varēja vienīgi redzēt, cik satrauktus skatienus sāņus meta pūlī iespiestā sajūsminātā auto­braucēja acis, kas pavisam dīvainā kārtā atgādināja naktī uz četrpadsmito decembri kritušā praporščika ne­laiķa Špoļanska acis. Dzeltenā cimdā tērptā roka pa­stiepās un sažņaudza Ščura roku …

— Labi. Labi, būšu kluss, — Ščurs murmināja, ar acīm ieurbdamies gaišajā cilvēkā.

Bet tas, jau valdīdams pār sevi un tuvākajām rindām pūlī, uzsauca:

— Lai dzīvo strādnieku, zemnieku un kazaku depu­tātu padomes! Lai dzīvo …

Saule pēkšņi apdzisa — un pār Sofiju un kupoliem nogūlās ēna; asi iezīmējās Bogdana un arī runātāja seja. Varēja redzēt, kā lēkā gaišais cekuls uz viņa pie­res…

— Aa-a. Aa-a-a, — pūlī sacēlās kņada …

— … strādnieku, zemnieku un sarkanarmiešu de­putātu padomes. Visu zemju proletārieši, savieno­jieties .

— Kā? Kā? Ko?! Slava!

Aizmugurējās rindas vairākas vīriešu balsis un vēl kāda smalka un skanīga balss sāka dziedāt «Ja es miršu, tad …».

— Ur-rā! — citā vietā skanēja jūsmīgs sauciens. Vēl kaut kur citur pūlis pēkšņi sagriezās vērpetē.

— Grābiet viņu ciet! Grābiet ciet! — iekliedzās aiz- lūzusi, nikna un raudulīga vīrieša balss. — Grābiet ciet!

Tā ir provokācija! Boļševiks! Moskalis! Turiet! Vai ne­dzirdējāt, ko viņš teica …

Kāds noplaukšķināja gaisā rokas. Runātājs sasvērās uz sāniem, tad pazuda viņa kājas, vēders, pēc tam ari galva, apsegdamās ar cepuri.

— Turiet! — atsaukdamies pirmajam, iebrēcās vēl kāds smalkā tenorā. — Tas nerunā pareizi. Ņemiet viņu ciet, puiši, ņemiet ciet, pilsoņi!

— Pag, pag, pag! Stāvi! Kurš? Kuru noķērāt? Ko? Neviena!

Smalkās balss īpašnieks metās uz strūklakas pusi, plātīdamies ar rokām, it kā ķertu lielu, glumu zivi. Taču neapķērīgais Ščurs miecētas ādas puskažociņā un ar ausaiņu cepuri galvā sāka pīties tam pa kājām, sauk­dams: «Ķeriet!» — un piepeši iebrēcās:

— Paga, ļautiņi, pulkstenis nosperts!

Kāds uzmina uz kājas sievietei, un tā baismīgā balsi ievaimanājās.

— Kam pieder pulkstenis? Kur? Melo —« nekur tu nespruksi!

Kāds no mugurpuses sagrāba smalkās balss īpaš­nieku aiz jostas un turēja, tajā brīdī, lielas, saltas plauk­stas cirsta, savu pusotru mārciņu smaga pļauka aizsita viņam degunu un muti.

— Up! — smalkās balss īpašnieks norīstījās, kļuva bāls kā nāve un juta, ka cepures vairs galvā nav. To pašu brīdi viņu ķēra otra velnišķi griezīga pļauka, un kaut kur augstu, augstu kāds ieaurojās:

— Te ir tas zaglis, nelietis, maitasgabals. Sitiet viņu!

— Ko jūs darāt?! — smalkā balss iegaudojās. — Par ko jūs mani sitat?! Es neesmu zaglis! Neesmu zaglis! To boļševiku vajag ņemt ciet! A-ai! — viņš gaudoja…

— Ak dievs, ak dievs, Marusja, skriesim ātrāk prom! Kas te īsti notiek?

Pūlis pie pašas strūklakas mutuļoja un plosījās, kādu sita, kāds brēca, ļaudis pajuka, un galvenais — pazuda runātājs. Pazuda brīnumainā kārtā, kā uz burvja mā­jienu, kā zemē iekritis. Kādu izgrūda laukā no mutuļa, tomēr nekā, tam viltus runātājam bija melna cepure, kamēr šis izsprāga no pūļa ar papahu galvā. Jau pēc trim minūtēm mutulis norima pats no sevis, kā nebi­

jis, jo uz strūklakas malas jau cēla augšā jaunu runā­tāju, un viņā klausīties no visām pusēm spiedās tur­pat vai divtūkstoš cilvēku liels pūlis, sagulsnēdamies ap vidū stāvošo kodolu.

*

Pie puķu dārziņa baltajā šķērsielā, no kuras ziņkā­rīgais pūlis jau bija aizplūdis aizmaršējošam karaspē­kam pakaļ, lielais smējējs Ščurs vairs neizturēja un ar joni nosēdās tieši uz ietves.

— Ai, es vairs nevaru, — viņš smējās, sakampis ar rokām vēderu. Ščurs locījās nevaldāmos smieklos, un mutē viņam zibēja balti zobi, — aiz smiekliem plīsīšu, nudien. Kā viņi to kaustīja, kungs Jēzus!

— Nav vis daudz ko sēdēt, Ščur, — sacīja viņa ceļa biedrs, nepazīstamais ar bebrādas apkakli, kurš līdzi­nājās slavenajam nelaiķa praporščikam un «Magnēta Trioleta» priekšsēdētājam Spoļanskim kā viena ūdens lāse otrai.

— Tūlīt, tūlīt, — Ščurs sarosījās, sliedamies kājās.

— Mihail Semjonovič, dodiet papirosu, — teica otrs Ščura ceļa biedrs, slaids vīrietis melnā mētelī. Viņš at­stūma papahu pakausī, un pār uzaci noslīdēja gaišā matu cirta. Viņš smagi pūta un elsa, it kā viņam salā būtu karsti.

— Nu? Ir gan sagribējies? — nepazīstamais laipni ap­vaicājās, atsita vaļā mēteļa malu un, izvilcis nelielu zelta etviju, piedāvāja gaišmatim vācu papirosu bez iemutes; tas aizsmēķēja, aizlikdams rokas kā vairogu priekšā sērkociņa liesmiņai, un, tikai dūmus izpūtis, no­teica:

— Uh! Uh!

Tad visi trīs saka ātri iet, nogriezās ap stūri un pazuda.

No laukuma šķērsieliņā straujā gaitā ienāca divi stu­denti. Viens neliela auguma, plecīgs un kārtīgs, spī­dīgās gumijas galošās. Otrs slaids, platiem pleciem, garām, taisnām kājām un turpat vai asi garu soli.

Apkakles abiem uzslietas līdz pašām naģeņu malām, bet slaidajam pat skūtā virslūpa apslēpta šallē; kāds tur brīnums — salst taču. Abi kā pēc komandas pagrieza galvas, uzmeta skatienu kapteiņa Pļeško līķim un tam otram, kurš ar seju lejup bija sakņupis uz iz- rieztajiem ceļgaliem, un, nebilduši ne vārda, pagāja garām.

Vēlāk, kad studenti no Riļskas šķērsielas iegriezās Zitomiras ielā, slaidais pievērsās mazajam un piesma­kušā tenorā noteica:

— Redzēji velnu? Vai redzēji, es tev prasu.

Mazais neko neatbildēja, tikai sarāvās un nostenē­jās, it kā viņam piepeši būtu iesāpējies zobs.

— Neaizmirsīšu, kamēr vien būšu dzīvs, — slaidais turpināja, sperdams platus soļus, — mūžam atcerēšos.

Mazais klusēdams soļoja viņam iepakaļ.

— Paldies par mācību. Nu, ja man kādreiz patrāpī­sies tas maita … hetmanis … — No šalles skanēja sē- cieni, — es viņu, — slaidais izgrūda briesmīgu neķītru lamuvārdu un nepabeidza sakāmo. Abi iznāca uz Lie­lās Zitomiras ielas, kur viņiem ceļu aizšķērsoja kāda procesija, kas virzījās uz Vecpilsētas iecirkni, kam bija arī sargtornis. Īstenībā no laukuma ceļš būtu taisns un īss, taču Vladimira ielu vēl aizšķērsoja kavalērija, kas nebija paguvusi aiziet no parādes, un procesijai va­jadzēja mest līkumu tāpat kā visiem.

To ievadīja bars puišeļu. Viņi skrēja, lēca atmugu­riski un griezīgi svilpa. Tad pa nobradāto bruģi soļoja cilvēks vaļā atrautā, saplēstā mētelī un bez cepures, viņa skatiens šausmās un izmisumā klīda apkārt. Seja viņam bija asiņaina, bet no acīm bira asaras. Cilvēks vaļā atrautajā mētelī pavēra plato muti un kliedza smalkā, taču gluži aizsmakušā balsī, jaukdams krievu un ukraiņu vārdus:

— Jums nav tiesību! Es esmu pazīstams ukraiņu dzej­nieks. Mani sauc Gorbolazs. Esmu sastādījis ukraiņu dzejas antoloģiju. Es žēlošos Radas priekšsēdētājam un ministram. Tas ir kas nedzirdēts!

— Sitiet viņu, maitasgabalu, kabatzagli, — kliedza no ietves.

— Es, —: pilnā rīklē izmisīgi kliegdams un grozīda­mies uz visām pusēm, sauca asiņainais, — mēģināju aizturēt boļševiku provokatoru…

— Ko, ko, ko, — skanēja no ietvēm.

— Ko tur ved?

— Atentāts pret Petļuru.

— Ejiet nu?!

— Viņš, kuces bērns, šāvis uz mūsu tētiņu.

— Bet viņš tak ir ukrainis.

— Draņķis, ne ukrainis, — kāds bass noducināja, — spēris makus.

— F-juit, — puišeļi nievājoši nosvilpa.

— Kas te notiek? Ar kādām tiesībām?

— Noķerts boļševiku provokators. Tāds maita jāsit uz vietas nost.

Asiņainajam aiz muguras vēlās satrauktais pūlis, pa­zibēja papaha ar zelttresainu asti un divi šauteņu stobri. Kāds, cieši apjozies ar košu jostu, gāzelīgā gaitā so­ļoja blakus asiņainajam un paretam, kad tas kliedza sevišķi skaļi, ar dūri automātiski uzblieza viņam pa kaklu; tad nelaimīgais arestants, kurš bija gribējis no­tvert nenotveramo, aprima un sāka nevaldāmi, tomēr klusi raudāt.

Abi studenti palaida procesiju garām. Kad tā jau bija gabalā, slaidais paķēra mazo zem rokas un ļauna prieka pilnā balsī čukstēja:

— Tas viņam derēja, tas viņam derēja. Uzreiz kļuva vieglāk ap sirdi. Nu, to es tev sacīšu, Karūsa, tie boļše­viki ir veikli zeļļi. Goda vārds — veikli. Tas tik bija labi nostrādāts! Redzēji, cik smalki viņi aizgādāja pro­jām savu runātāju? Un drosmes viņiem netrūkst. Tieši drosmes dēļ man boļševiki patīk, sasper jods.

Mazais klusi noteica:

— Ja tagad nedabūjam iedzert, tad jāiet vai kārties.

— Tā ir vērtīga doma. Nudien, vērtīga, — slaidais sparīgi apstiprināja. — Cik tev turas?

— Divi simti.

— Man ir simt piecdesmit. Ieiesim pie Tamāras, pa­ņemsim pusotra …

— Ciet.

— Gan atvērs.

Abi pagriezās uz Vladimira ielas pusi, aizgāja līdz divstāvu mājelei ar izkārtni:

«Pārtikas preču tirgotava», bet blakus «Pagrabs — Tamāras pils».

Nokāpuši pa kāpnītēm lejā, abi sāka piesardzīgi klauvēt pie stikla dubultdurvīm.

Nikolka piepildīja savu loloto nodomu, kas viņam nedeva miera visas šīs trīs dienas, kad ģimenē kā ak­meņi birtin bira notikumi, nodomu, kas bija saistīts ar pēdējiem, mīklainajiem sniegā saļimušā Naija-Tursa vārdiem. Taču tādēļ viņam visu dienu pirms parādes vajadzēja skraidīt pa pilsētu un apmeklēt vismaz de­viņas adreses. Un, tā skraidot, Nikolka jau daudzkārt bija zaudējis dūšu, gribējis visu pamest, taču atkal sa­ņēmies un tomēr sasniedzis mērķi.

Pašā nomalē, Lietuvas ielā, mazā mājelē viņš samek­lēja kādu puisi no družīnas otrās nodaļas un no viņa uzzināja Naija adresi, vārdu un tēva vārdu.

Stundas divas Nikolka cīnījās ar viļņojošo cilvēku jūru, pūlēdamies šķērsot Sofijas laukumu. Taču lau­kumu šķērsot viņam neizdevās, tas nebija iespējams. Tad pārsalušais Nikolka zaudēja kādu pusstundu, pūlē­damies izkļūt no ciešajām spīlēm un atgriezties izejas punktā — pie Mihaila klostera. No turienes viņš, mez­dams lielu līkumu, mēģināja pa Kosteļņajas ielu no­kļūt lejā uz Kreščatiku un tad aplinkus pa apakšējām ielām uz Maloprovaļnaju. Izrādījās, ka arī tas nav iespējamsl Augšup pa Kosteļnaju, tāpat kā visur, blīvā līčloču ierindā uz parādi soļoja karaspēks. Tad Nikolka meta vēl lielāku un tālāku līkumu un gluži viens no­nāca Vladimira kalnā. Viņš skrēja pa terasēm un ale­jām, virzīdamies uz priekšu starp baltām sniega sie­nām. Nikolka nokļuva arī klajumiņos, kur sniega bija mazāk. No terasēm varēja redzēt sniega jūrā iegrimušo Cara dārzu, kalnos, kas atradās iepretim, bet tālāk pa kreisi, aiz ziemīgo krastu ieskautās baltās un cienīgās Dņepras, — bezgalīgos dziļā ziemas mierā ieslīgušos Čerņigovas klajumus.

Valdīja miers un pilnīgs klusums, taču Nikolkam ne­bija laika to izbaudīt. Cīnīdamies cauri sniegam, viņš uzveica terasi pēc terases un tikai retumis nobrīnījās par to, ka šur tur sniegs bija nomīdīts un varēja sama­nīt pēdas, tātad kāds klaiņoja pa Kalnu arī ziemā.

Beidzot Nikolka, nogājis lejup pa aleju, atviegloti nopūtās, ieraudzīdams, ka uz Kreščatika karaspēka

nav, un steidzās uz ilgoto, meklēto vietu. «Maloprovaļ- naja 21.» Tāda bija Nikolkas izdibinātā adrese, un ta, nekur nepierakstīta, bija cieši iespiedusies viņam prātā.

*

Nikolka uztraucās un baiļojās… «Pēc kā lai jautā un kādā veidā to labāk izdarīt? Es nekā nezinu…» Viņš piezvanīja pie durvīm sētas mājā, kas atradās dārza pirmajā terasē. Ilgi neviens neatsaucās, taču bei­dzot atskanēja šļūcoši soļi, un durvis ar priekšā aiz­liktu ķēdi mazliet pavērās. Spraugā paraudzījās sievie­tes seja ar pensneju un no priekšnama tumsas skarbi noprasīja:

— Kas jums vajadzīgs?

— Atļaujiet jautāt… Vai te dzīvo Naija-Tursa ģi­mene?

Sievietes seja kļuva pavisam nelaipna un drūma, no­zibēja pensneja stikli.

— Nekādu Tursu te nav, — sieviete teica zemā balsī.

Nikolka piesarka, samulsa un kļuva bēdīgs …

— Šis taču ir piektais dzīvoklis …

— Ir gan, — sieviete atbildēja nelabprāt un aizdo­mīgi, — sakiet, kas jums vajadzīgs.

— Man teica, ka Tursi dzīvojot te …

Seja paliecās spraugai tuvāk un pārlaida dārziņam pētošu skatienu, pūlēdamās izdibināt, vai Nikolkam aiz muguras nestāv vēl kāds … Tagad Nikolka varēja sa­skatīt dāmas pilnīgo dubultzodu.

— Ko jums īsti vajag? … Pasakiet man.

Nikolka nopūtās un, paskatījies apkārt, teica:

— Es nāku sakarā ar Fēliksu Feliksoviču… man ir ziņas.

Seja pilnīgi pārvērtās. Sieviete samirkšķināja acis un noprasīja:

— Kas jūs esat? /

— Students.

— Pagaidiet šeit, — durvis aizcirtās, un soļi ap­klusa.

Pēc brītiņa aiz durvīm noklaudzēja papēži, durvis

atvērās pilnīgi un ielaida Nikolku. Priekšnamā gaisma iekļuva no viesistabas, un Nikolka varēja saredzēt mīksta plīša atzveltnes krēsla malu, bet tālāk dāmu ar pensneju. Nikolka noņēma cepuri, un tajā pašā brīdī viņa priekšā parādījās cita dāma, kalsna, neliela au­guma un ar vītuša skaistuma pēdām sejā. Pēc dažām sīkām un nenoteiktām pazīmēm, varbūt pēc deniņiem, varbūt pēc matu krāsas, Nikolka noprata, ka tā ir Naija māte, un sajuta šausmas — kā lai viņš pasaka … Dāma pievērsa Nikolkam stūrgalvīgas, mirdzošas acis, un viņš apjuka vēl vairāk. Blakus parādījās vēl viena sie-/ viete, liekas, jauna un arī ļoti līdzīga.

— Nu, stāstiet taču, stāstiet… — māte uzstāja.

Nikolka sažņaudza cepuri, pievērsa skatienu dāmai

un iesāka:

— Es … es …

Kalsnā dāma — Naija māte — uzmeta Nikolkam tumšu un, kā viņam likās, naida pilnu skatienu un pie­peši spalgi iekliedzās, tā ka durvju stikli Nikolkam aiz muguras nodžinkstēja:

— Fēlikss nogalināts!

Viņa sažņaudza dūres, sakratīja tās Nikolkam pie pašas sejas un kliedza:

— Nogalināts … Irina, vai dzirdi? Fēlikss nogalināts!

Nikolkam šausmās aizmiglojās acis, un viņš izmisis

nodomāja: «Es taču neko netiku teicis… Ak dievs!» Resnā dāma ar pensneju acumirklī Nikolkam aiz mu­guras aizcirta durvis. Tad ātri, ātri piesteidzās klāt kalsnajai dāmai, apskāva tās plecus un sāka steigšus čukstēt:

— Nu, Marja Francevna, nu, mīlulīt, nomierinie­ties … — Viņa pieliecās klāt Nikolkam un prasīja: — Bet varbūt tā nemaz nav? … Ak kungs … Pasakiet taču … Vai patiesi?

Nikolkam nebija ko atbildēt… Viņš tikai izmisis ska­tījās savā priekšā un atkal ieraudzīja sēdekļa malu.

— Klusāk, Marja Francevna, klusāk, mīļā… Dieva dēļ… Izdzirdēs vēl… Dieva prāts … — resnā dudi­nāja.

Naija-Tursa māte atmuguriski sāka slīgt lejup un kliedza:

— Četrus gadus! Četrus gadus! Es vienmēr gaidu un gaidu… Gaidu! — Tad jaunā Nikolkam gar plecu me­tās pie mātes un satvēra viņu. Nikolkam būtu vajadzē­jis palīdzēt, taču viņš piepeši sāka krampjaini un ne­valdāmi raudāt un nespēja rimties.

*

Logiem priekšā aizvilkti aizkari, viesistabā valda pus­krēsla un pilnīgs klusums, kurā pretīgi ož pēc zālēm …

Klusumu beidzot pārtrauca jaunā — tā bija Naija- Tursa māsa. Viņa pagriezās nost no loga un tuvojās Nikolkam. Viņš piecēlās no krēsla, vēl arvien turēdams rokās cepuri, ar kuru šajos drausmīgajos apstākļos ne­saprata, ko iesākt. Māsa neviļus pieglauda melno matu cirtu, lūpas nodrebēja, un viņa iejautājās:

— Kā tad viņš mira?

— Viņš nomira, — Nikolka atbildēja savā visjaukā­kajā balsī, — viņš, vai zināt, mira kā varonis … Kā īsts varonis … Visus junkurus vēl īstajā brīdī, pašā pē­dējā mirklī, aiztrieca prom, bet pats, — Nikolka stās­tīdams raudāja, — bet pats viņus sedza ar uguni. Arī mani tik tikko nenošāva kopā ar viņu. Mēs nokļuvām ložmetēju ugunī, — Nikolka, asarām ritot, stāstīja, — mēs … palikām tikai divi, un viņš mani dzina prom un rāja, un šāva no ložmetēja … No visām pusēm nāca virsū kavalērija, jo mēs bijām iedzīti slazdā. Visapkārt ienaidnieks.

— Bet ja nu viņu tikai ievainoja?

— Nē, — Nikolka noteikti atbildēja un sāka ar ne­tīru mutautiņu slaucīt acis, degunu un muti, — nē, viņš ir nošauts. Es pats viņu aptaustīju. Lodes bija trāpīju­šas galvā un krūtīs.

*

Kļuva vēl tumšāks, no blakusistabas neskanēja ne mazākais troksnītis, jo Marija Francevna bija apklususi, bet viesistabā, sanākuši cieši kopā, sačukstējās pārējie trīs: Naija māsa Irina, resnā dāma ar pensneju — dzī­vokļa saimniece Lidija Pavlovna, kā Nikolka bija uzzi­nājis, un pats Nikolka.

— Man līdzi naudas nav, — Nikolka čukstēja, — ja vajag, es tūliņ aizskriešu pakaļ, un tad brauksim.

— Naudu es tūliņ iedošu, — Lidija Pavlovna duci­nāja, — nauda ir sīkums, tikai jūs, dieva dēļ, mēģiniet tur kaut ko panākt. Irina, nesaki viņai ne vārda par to, kur un kā … Nemaz nezinu, ko lai iesāk …

— Es braukšu viņam līdzi, — Irina čukstēja, — un mēs to izdarīsim. Sakiet mātei, ka viņš guļ kazarmās un vajadzīga atļauja, lai dabūtu viņu redzēt.

— Jā, jā … Tā būs labi… tā būs labi…

Resnā tūdaļ sīkiem solīšiem aizsteidzās uz blakusis­tabu, un no turienes skanēja viņas čukstošā, pārlieci­nošā balss:

— Marija Francevna, nu, guliet taču, Kristus dēļ… Viņi tūliņ aizbrauks un visu noskaidros. Tas junkurs pastāstīja, ka viņš guļot kazarmās.

— Uz nārām? … — skanīgā un, kā Nikolkam atkal šķita, naida pilnā balss prasīja.

— Nē taču, Marja Francevna, kapličā, viņš guļ kap­ličā …

— Varbūt guļ ielas malā un viņu grauž suņi?

— Ak, Marja Francevna, kādēļ jūs tā runājat… Gu­liet mierīgi, es jūs lūdzu …

— Māte pa šīm trim dienām gluži kā sajukusi… — Naija māsa nočukstēja, atkal pameta atpakaļ nepaklau­sīgo matu cirtu un paraudzījās kaut kur tālumā garām Nikolkam, — bet tagad viss ir nieks.

— Es braukšu viņiem līdzi, — otrā istabā atskanēja balss.

Māsa tūlīt satrūkās un aizskrēja.

— Māt, māt, tu gan nebrauksi! Tu nebrauksi. Jun­kurs atsakās palīdzēt, ja tu brauc līdzi. Viņu var ares­tēt. Guli, guli, es tevi lūdzu …

— Nu, Irina, Irina, Irina, Irina, — atskanēja no bla­kusistabas, — viņš ir nogalināts, viņš ir nogalināts; bet kas būs ar tevi? Ko tu iesāksi? … Tu, Irina … Un, ko lai iesāku es, ja Fēliksa nav? Kritis … Un guļ sniegā … Vai tu domā… — Atkal atskanēja elsas, nočīkstēja gulta un bija dzirdama saimnieces balss:

— Nu, Marja Francevna, nu, manu dārgumiņ, val­dieties, valdieties…

— Ak dievs, ak dievs, — jaunā noteica un ātri iz­skrēja cauri viesistabai. Nikolka, sajuzdams šausmas un izmisumu, apjucis domāja: «Un, ja nu neatradīsim, ko tad?»

*

Pie visbriesmīgākajām durvīm, kur, neraugoties uz salu, jau bija jūtama pretīga, uzmācīga smaka, Nikolka apstājās un teica:

— Jūs varbūt pasēdēsiet tepat… Jo… Jo tur tā ož, ka jums var kļūt nelabi.

Irina paraudzījās uz zaļajām durvīm, tad uz Nikolku un atbildēja:

— Nē, es iešu jums līdzi.

Nikolka pavilka smagās durvis aiz roktura, un abi iegāja iekšā. Sākumā valdīja tumsa. Tad pavīdēja bez­galīgas tukšu drēbju pakaramo rindas. Pie griestiem ka­rājās nespodra lampa.

Nikolka bažīgi pavērās atpakaļ uz savu pavadoni, taču tā itin mierīgi nāca viņam blakus, vienīgi viņas seja bija bāla un uzacis sarauktas. Tāda viņa Nikolkam atgādināja Naiju-Tursu, tiesa gan, līdzība ātri pagaisa — Naija seja izskatījās stingra, vienkārša un vīrišķīga, bet māsa bija skaistule, taču citāda nekā krievietes, lai­kam gan cittautiete. Brīnišķīga, lieliska meitene.

Smaka, no kuras Nikolka tik ļoti baidījās, bija visur. Oda grīdas, sienas un koka pakaramie. Šī smaka bija tik pretīga, ka to varēja pat saskatīt. Sienas šķita glu­mas un lipīgas, pakaramie taukaini spīdēja, grīdas it kā sedza trekna kārta, bet gaiss bija biezs, šķebīgs un pu- vekļains. Pie pašas smakas tomēr varēja itin ātri pierast, nevajadzēja tikai daudz skatīties apkārt un do­māt. Pats galvenais — nedomāt, citādi tūliņ būs klāt ne­labums. Parādījās kāds mētelī ģērbies students un pa­zuda. Pa kreisi no pakaramajiem čīkstēdamas atvērās durvis, un pa tām iznāca cilvēks ar stulmu zābakiem kājās. Nikolka paskatījās uz viņu un ātri novērsās, lai nebūtu jāredz viņa svārki. Tie spīdēja tāpat kā paka­ramie, un spīdēja ar šī cilvēka rokas.

— Ko jums vajag? — vīrs stingri noprasīja.

— Mēs atnācām, — Nikolka sāka runāt, — darīšanās. Mums vajadzētu satikt pārzini… Mums jāatrod kāds nogalinātais. Viņš laikam gan atrodas šeit?

— Kāds nogalinātais? — vīrs noprasīja un parau­dzījās caur pieri…

— Pirms trim dienām viņu tepat uz ielas nošāva…

— Aha, tad jau junkurs vai virsnieks … Un ceļā ga­dījās haidamaki. Kas viņš tāds ir?

Nikolka baidījās teikt, ka Naijs-Turss patiesi bijis virsnieks, un tādēļ atbildēja:

— Nu jā, arī viņu nošāva …

— Viņš bija hetmaņa mobilizēts virsnieks, — Irina iejaucās, — Naijs-Turss, — un viņa pievirzījās sveša­jam tuvāk.

Tam, acīm redzot, likās vienalga, kas Naijs-Turss tāds bijis, viņš iesānis paraudzījās Irinā un, izklepojies un uz grīdas nospļāvies, atteica:

— Nezinu, ko lai iesāk. Nodarbības jau beigušās, un zālēs neviena nav. Pārējie sargi aizgājuši. Meklēt ir grūti. Ļoti grūti; Jo līķi aizvākti uz apakšējām nolik­tavām. Grūti, gaužām grūti…

Irina Naija atvēra rokassomiņu, izņēma naudas zīmi un pasniedza sargam. Nikolka aizgrieza galvu, baidīda­mies, ka godīgais sargs pret to protestēs. Taču sargam iebildumu nebija …

— Paldies, jaunkundz, — viņš teica un kļuva rosīgs, — atrast var. Tikai vajadzīga atļauja. Ja profesors at­ļaus, varēsiet līķi dabūt.

— Bet kur tad var satikt profesoru?… — Nikolka prasīja.

— Viņš ir tepat, tikai aizņemts. Es nezinu … vai pa­teikt? …

— Esiet tik labs, pasakiet viņam tūlīt, — Nikolka lūdza, — es viņu, to nogalināto, tūliņ pazīšu …

— Pateikt var, — sargs atbildēja un veda abus tā­lāk. Pa kāpnītēm viņi nokļuva gaitenī, kur smaka kļuva vēl neciešamāka. Tad gāja pa gaiteni, pagriezās pa kreisi, un tur smaka samazinājās un kļuva gaišāks, jo gaiteni nosedza stikla jumts. Te durvis gan pa labi, gan pa kreisi bija baltas. Pie vienām no tām sargs apstā­jās, pieklauvēja, tad noņēma cepuri un devās iekšā.

Gaitenī bija kluss un caur jumtu iespīdēja gaisma. At­tālākais gaiteņa kakts sāka tīties krēslā. Sargs iznāca un teica:

— Ieejiet šeit.

Nikolka devās iekšā un viņam pakaļ arī Irina Naija… Viņš noņēma cepuri un vispirms milzīgajā istabā ieraudzīja melnu spīdīgu aizkaru četrstūrus, ļoti spēcīgas, asas gaismas kūli, kas krita uz galda, un gaismā melnu bārdu un nogurušu, krunkainu seju ar kumpu degunu. Tad Nikolka nomākts pārlaida skatu sienām. Pustumsā zalgoja bezgalīga skapju rinda, un tajos rēgojās visādi ērmi, tumši un dzelteni kā šausmī­gas ķīniešu figūras. Tālāk Nikolka ieraudzīja vēl kādu stalta auguma cilvēku, zinātnes kalpu ar ādas skoteli un melniem cimdiem. Šis cilvēks bija noliecies pār garu galdu, uz kura kā lielgabali stāvēja mikroskopi, mirdzinādami spoguļus un apzeltījumu gaismā, ko iz­staroja zemu nolaista spuldze zaļā kupolā.

— Ko vēlaties? — profesors jautāja.

Pēc bārdas un nogurušās sejas Nikolka noprata, ka tieši šis ir profesors, bet otrs kāds mazāks gars, droši vien palīgs.

Nikolka noklepojās, arvien vēl raudzīdamies uz asās gaismas kūli, ko meta neparasti izliekta, spoža spuldze, un uz pārējo — uz pirkstiem, kas no tabakas kļuvuši dzelteni, uz drausmīgo, pretīgo murskuli, kas atradās profesoram priekšā, — cilvēka kaklu un zodu, kur cita nekā nebija kā tikai dzīslas un cīpslas un kas bija pie­spraudīts un apkarināts ar desmitiem spožu āķīšu un šķērīšu …

— Jūs esat radinieki? — profesors vaicāja. Viņam bija dobja balss, kas piederējās nogurušajai sejai un melnajai bārdai. Profesors pacēla galvu un piemiegtām acīm paraudzījās uz Irinu Naiju, viņas zvērādu kažo­ciņu un botēm.

— Es esmu viņa māsa, — Naija teica, cenzdamās neskatīties uz to, kas atradās profesora priekšā.

— Redzat nu, Sergej Nikolajevič, cik tas viss sarež­ģīti. Šis nav pirmais gadījums … Un iespējams arī, ka viņš nemaz vēl nav pie mums. Līķus taču veda arī uz parasto morgu?

— Iespējams gan, — atsaucās garais, nomezdams sā­ņus kādu instrumentu…

— Fjodor! — profesors uzsauca …

*

— Nē, tur jūs… Tur jūs nevarat… Es pats… — bikli sacīja Nikolka …

— Paģībsiet, jaunkundz, — sargs apstiprināja. — Jūs, — viņš piebilda, — varat pagaidīt te.

Nikolka paveda Fjodoru sānis, iedeva viņam vēl di­vas naudaszīmes un lūdza pasniegt jaunkundzei tīru ķeblīti. Sargs, mahorku kūpinādams, iznesa tabureti no kādas telpas, kurā atradās zaja lampa un skeleti.

— Jūs, jaunskungs, mediķis neesat? Mediķi, tie pie­rod uzreiz, — un, atvēris lielās durvis, sargs noklak- šķināja slēdzi. Augšā, zem stikla griestiem, iedegās lod­veida lampa. No istabas plūda smaga dvaka. Rindās baltoja cinkoti galdi. Tie bija tukši, un kaut kur pak­šķēdams izlietnē pilēja ūdens. Zem kājām dobji dunēja akmens grīda. Mocīdamies smirdoņā, kas te droši vien iezīdusies uz mūžīgiem laikiem, Nikolka gāja, pūlēda­mies nedomāt. Kopā ar Fjodoru viņš pa nākošajām durvīm nokļuva pavisam tukšā gaitenī, kur sargs iede­dza mazu spuldzīti, un tad pagāja vēl mazliet uz priekšu. Sargs atbīdīja smagu bultu, atvēra čuguna durvis un at­kal noklakšķināja slēdzi. Nikolku apņēma aukstums. Melnās telpas stūros stāvēja milzīgi cilindri, kas līdz augšai un pat ar kaudzi bija pilni ar cilvēku miesas gabaliem un lēveriem, ādas strēmelēm, pirkstiem, sa­šķaidītiem kauliem. Nikolka rīstīdamies novērsās, bet sargs viņam teica:

— Paostiet, jaunskungs.

Nikolka aizvēra acis un no pudelītes kāri ievilka degunā neciešami kodīgo ožamā spirta smaku.

Acis piemiedzis, viņš kā pusmiegā redzēja Fjodora pīpē uzliesmojam uguntiņu un juta degošās mahorkas saldeno smaržu. Fjodors ilgi noņēmās ar atslēgu pie lifta stiepļu pinuma, beidzot atvēra durtiņas — un abi nostājās uz platformas. Fjodors parāva rokturi, un plat­forma čīkstēdama slīdēja lejup. Pretī plūda ledains auk­stums. Platforma apstājās. Viņi iegāja milzīgā noliktavā. Nikolka it kā pa miglu ieraudzīja vēl nekad neredzētu ainu. Sakrauti grēdā kā malkas pagales, cits uz cita gu­lēja kaili cilvēku ķermeņi, kas izplatīja nepanesamu, smacējošu smirdoņu, ko nespēja atvairīt pat ožamais spirts. Pretī rēgojās stingo vai ļengano kāju pēdas. Sie­viešu galvas gulēja ar sapinkātiem, izpūrušiem matiem, bet krūtis bija plakanas, saņurcītas un zilu plankumu klātas.

— Nu, tagad pavandīsim, bet jūs skatieties, — sargs pieliekdamies teica. Viņš satvēra aiz kājas sievietes līķi, un glumais ķermenis ar klaudzienu itin viegli no­slīdēja uz grīdas. Nikolkam sieviete šķita baismīgi skaista kā ragana un lipīga. Acis viņai bija vaļā un rau­dzījās tieši Fjodorā. Nikolka ar pūlēm atrāva skatienu no brūces, kas apjoza sievietes augumu kā sarkana lenta, un novērsās. Viņam bija nelabi un reiba galva, domājot par to, ka vajadzēs pārcilāt visu šo blīvo sa- lipušo līķu grēdu.

— Nevajag. Pagaidiet, — viņš vārgi uzsauca Fjodo­ram un iebāza pudelīti kabatā, — redz, kur ir. Atradu. Viņš ir virspusē. Rau, šeit!

Fjodors tūdaļ devās turp balansēdams, lai nepaslī- dētu uz grīdas, satvēra Naiju-Tursu aiz galvas un spē­cīgi parāva. Šķērsām pāri Naijam uz mutes gulēja pla­kana sieviete ar platām gūžām, un viņai uz pakauša matos nespodri kā stikla lauska spīguļoja aizmirsta lēta ķemme. Fjodors pie viena to veikli izrāva, iemeta sko­teles kabatā un satvēra Naiju aiz padusēm. Tam galva, izslīdējusi no grēdas, sazvārojās, atgāzās, un smailais, neskūtais ^ods paslējās augšup, viena roka noslīdēja uz grīdas.

Fjodors nenometa Naiju tā, kā bija metis sievieti, bet, saliekdams jau atslābušo ķermeni, saudzīgi zem pa­dusēm pagrieza ar seju pret Nikolku, ta ka Naija kā­jas sāka šļūkt pa grīdu, tad teica:

— Skatieties nu — vai ir tas pats? Ka paņemam īsto …

Nikolka paraudzījās tieši Naija atvērtajās, stiklaina­jās acīs, un tās atbildēja ar tukšu skatienu. Naija kreiso vaigu klāja tikko manāms zaļgans plankums, bet uz krūtīm un vēdera bija izplūduši un sarecējuši plati, tumši traipi, acīm redzot, asinis.

— Tas ir viņš, — Nikolka noteica.

Fjodors tāpat aiz padusēm uzvilka Naiju uz lifta plat­formas un nolaida viņu zemē Nikolkam pie kājām. Mi­rušā rokas gulēja izpletušās un zods atkal paslējās gaisā. Fjodors ienāca arī pats, pavilka rokturi, un plat­forma sāka celties augšup.

*

Tajā pašā naktī kapličā viss bija izdarīts tā, kā vēlē­jās Nikolka, un viņa sirdsapziņa bija pilnīgi mierīga, tomēr prāts skumjš un nelokāms. Anatomikuma kailā un drūmā kapliča bija kļuvusi gaišāka. Nepazīstama cilvēka zārkam, kas atradās kaktā, uzlika vāku, un bla­kus guļošais smagnējais, netīkamais un šausminošais kaimiņš netraucēja Naija mieru. Pats Naijs zārkā iz­skatījās krietni priecīgāks un možāks.

Naijs — apmierināto un valodīgo sargu nomazgāts, Naijs — tīrs, ietērpts frencī bez uzplečiem, Naijs ar vainagu uz pieres, triju sveču apmirdzēts, un, galvenais, Naijs ar aršīnu garo raibo Jura krusta lentu, ko Ni­kolka pats ar savām rokām bija palicis viņam zem krekla, uz saltajām, valkanajām krūtīm. Sirmā māmuļa pavērsa trīsošo galvu prom no trim sveču liesmiņām, paskatījās Nikolkā un sacīja:

— Dēls. Lai tev paldies.

No šiem vārdiem Nikolka atkal sāka raudāt un iz­gāja no kapličas laukā, sniegā. Pāri sniegotajam ana­tomikuma pagalmam pletās nakts, mirguļoja zvaigžņu krustiņi un blāvo ja Piena Ceļš.

Divdesmit otrā decembra dienā Turbinam sākās ago­nija. Šī diena bija miglaina, balta, tuvo — pēc divām dienām svinamo ziemsvētku spožuma piestarota. Ziem­svētku spožums it īpaši bija samanāms viesistabas mirdzošajā parketa grīdā, ko iepriekšējā vakarā kopī­giem spēkiem klusām bija berzuši un spodrinājuši Aņuta, Nikolka un Lariosiks. Ziemsvētkus vēstīja arī svētbilžu lampiņu režģīši, kurus bija nospodrinājusi Aņuta. Un, beidzot, smaržoja skujas un ar savu zaļumu iegaismoja istabas kaktu līdzās raibi tērptajam Valen­tīnam, kurš likās uz mūžīgiem laikiem aizmirsts virs atvērtās klaviatūras …

Par māsu tevim lūdzos …

Pret dienas vidu Jeļena mazliet grīļīgā gaitā iznāca pa Turbina istabas durvīm un klusēdama izgāja cauri ēdamistabai, kur, ne vārdiņa nebilzdami, sēdēja Ka­rūsa, Mišlajevskis un Lariosiks. Jeļenai ejot gārām, neviens no tiem pat nepakustējās, baidīdamies palū­koties viņas sejā. Jeļena aizvēra savas istabas durvis, un smagā portjera tūliņ nekustīga nostājās vietā.

Mišlajevskis sakustējās.

— Redz, — viņš piesmacis čukstēja, — komandieris visu izdarīja labi, tikai ar Aļošu viņam izdevās greizi…

Karūsa un Lariosiks neko nepiebilda. Lariosiks sāka mirkšķināt acis, un uz vaigiem viņam nogūla mēļas ēnas. _

— E… velns, — Mišlajevskis vēl piemetināja, pie­cēlās un gāzelēdamies pielavījās pie durvīm, tad šaubī­damies apstājās, pagriezās atpakaļ, pameta ar acīm uz Jeļenas durvīm. — Klausieties, puiši, jūs pieskatiet… Citādi…

Viņš pamīņājās uz vietas un izgāja bibliotēkas istabā, tur viņa soļi noklusa. Pēc brīža no Nikolkas istabas at­skanēja Mišlajevska balss un vēl kādas savādas, smel­dzīgas skaņas.

— Nikolka raud, — Lariosiks izmisušā balsī nočuk­stēja, nopūtās, uz pirkstgaliem piegāja pie Jeļenas ista­bas durvīm, noliecās pie atslēgas cauruma, taču neko nevarēja saskatīt. Viņš bezpalīdzīgi atskatījās uz Ka­rūsu un plātīja rokas, rādīdams jautājošus žestus. Ka­rūsa pienāca pie durvīm, sastomījās, bet tad tomēr lē- nītiņām vairākas reizes ar nagu pieklaudzināja un klusi teica:

— Jeļena Vasiļjevna, paklau, Jeļena Vasiļjevna …

— Ak, neraizējieties, — aiz durvīm atskanēja Je­ļenas balss, — iekšā nenāciet.

Karūsa atsprāga no durvīm — un Lariosiks arī. Abi atgriezās savās vietās — uz krēsliem pie Sārdamas krāsns — un apklusa.

Nedz Turbiniem, nedz arī tiem, kas ar Turbiniem bija ciešām un nesaraujamām saitēm saistīti, Alekseja is­tabā nebija ko darīt. Tur jau tāpat tikko pietika vietas trim vīriešiem. Tur atradās tas pats lācīgais ārsts ar zelta brillēm, otrs, jauns, skūtu seju un stalts, pēc iz­skata drīzāk gvards nekā ārsts, un, beidzot, trešais — sirmais profesors. Profesora gudrība tūliņ atklāja vi­ņam pašam un Turbinu ģimenei bēdīgo patiesību, tik­līdz viņš sešpadsmitajā decembrī bija te ieradies. Pro­fesors visu saprata un tūliņ pateica, ka Turbinam ir tīfs. Un cauršautais ievainojums kreisās rokas padusē dī­vainā kārtā uzreiz atvirzījās otrajā vietā. Tikai pirms stundas profesors kopā ar Jeļenu bija iznācis no vies­istabas un tur uz Jeļenas neatlaidīgo jautājumu, ko pauda ne vien .viņas vārdi, bet arī sausās acis, sasprē­gājušās lūpas un izjukušās matu cirtas, bija atbildējis, ka cerību maz, un, raudzīdamies Jeļenai acīs kā cilvēks, kas daudz, daudz pieredzējis un tāpēc visiem jūt līdzi, vēl piebildis — «gaužām maz». Visiem, arī Jeļenai, bija gluži skaidrs, ka tas nozīmē — cerību vairs nav, tātad Turbins mirst. Pēc tam Jeļena atgriezās brāļa guļamis­tabā un ilgi stāvēja, raudzīdamās viņa sejā, un tad ari pati labi saprata, ka cerību patiesi nav. Pat bez sirmā un labsirdīgā večuka zināšanām varēja redzēt, ka ārsts Aleksejs Turbins mirst.

No viņa vēl plūda karstums, tomēr tas jau likās svār­stīgs un nenoturīgs, tāds, kas ik mirkli var apdzist. Un Turbina sejā jau sāka parādīties savāds vaska dzelte­nums, bet deguns bija pārvērties, kļuvis plānāks, un kaut kāda bezcerīga rieva bija iegūlusi pie deguna iz­liekuma, kas tagad likās sevišķi manāms. Jeļenai kājas kļuva aukstas, un strutu un kampara izgarojumu pie­sātinātajā guļamistabas gaisā viņu pārņēma neskaidra smeldze. Taču tas drīz vien pārgāja.

Turbina krūtis kaut kas spieda kā akmens, viņš el­poja sēkdams, caur atieztajiem zobiem raudams iekšā lipīgo gaisu, kas netika plaušās. Aleksejs jau sen bija

zaudējis samaņu un neredzēja un nesaprata, kas ap viņu notiek. Jeļena brīdi stāvēja un skatījās. Profesors pieskārās viņai pie rokas un pačukstēja:

— Ejiet vien, Jeļena Vasiļjevna, mēs paši visu izda­rīsim.

Viņa paklausīja un tūdaļ izgāja laukā. Taču profe­sors nekā vairs darīt netaisījās.

Viņš novilka uzsvārci, ar mitrām vates pikām no­berzēja rokas un vēlreiz ieskatījās Turbina sejā. Zilga­nās ēnas ap lūpu kaktiņiem un degunu kļuva tumšākas.

— Nekādu cerību, — profesors ļoti klusi iečukstēja ausī ārstam ar skūto seju, — jūs, dakteri Brodovič, pa­lieciet pie viņa.

— Kamparu? — Brodovičs čukstus jautāja.

— Jā, jā, jā.

— Parasto devu?

— Nē, — profesors paraudzījās laukā pa logu un pa­domāja, — trīs gramus uzreiz. Un biežāk. — Vēl pa­domājis viņš piebilda: — Piezvaniet man uz klīniku, ja viss beidzas bēdīgi, — šos vārdus profesors čukstēja ļoti piesardzīgi, lai Turbins nesadzirdētu pat caur murgu un miglas aizkaru. — Ja tas nenotiks, es tūliņ pēc lek­cijas atbraukšu.

*

Gadu no gada, kamēr vien Turbini spēja atcerēties, viņu mājās svētbilžu lampiņas tika iededzinātas div­desmit ceturtā decembra krēslas stundā, bet vakarā viesistabā zaļajos egles zaros iemirdzējās kustīgas, sil­tas uguntiņas. Taču šoreiz ļaunā šāviena brūce un sē­cošais tīfs visu pārvērta un sajauca, tie pasteidzināja dzīvi, lika svētbilžu lampiņām iedegties agrāk. Aizvē­rusi durvis uz ēdamistabu, Jeļena piegāja pie skapīša blakus gultai, paņēma no tā sērkociņus, uzkāpa uz krēsla un iededzināja uguntiņu smagajā ķēdītēs paka- rinātajā lampā, kas karājās pie vecas svētbildes smagā ietvarā. Kad liesmiņa bija iedegusies un sāka izstarot gaismu, vainadziņš virs dievmātes melnīgsnējās sejas ieguva zeltainu mirdzumu — un viņas acis kļuva laip­nas. Sānis noliektā galva raudzījās Jeļenā. Abos logu četrstūros vīdēja balta, klusa decembra diena, kaktā plīvojošā liesmiņa radīja svētvakara noskaņu. Jeļena nokāpa no krēsla, nometa no pleciem lakatu un noslīga uz ceļiem. Viņa pabīdīja tālāk tepiķa malu, atbrīvoja sev spožā parketa stūrīti un klusēdama pirmoreiz pa­klanījās līdz zemei.

Ēdamistabai cauri izgāja Mišlajevskis, viņam pakaļ Nikolka ar nobālušiem plakstiem. Abi iegāja Turbina istabā. Atgriezies ēdamistabā, Nikolka pārējiem teica:

— Mirst… — un ievilka elpu.

— Paklau, — Mišlajevskis ieminējās, — vai neva­jadzētu pasaukt garīdznieku? Kā tu domā, Nikol?… Vai nu viņš tā — bez grēku nožēlas …

— Jāparunā ar Ļenu, — Nikolka bailīgi atbildēja, — bez viņas to nevar izlemt. Ka tikai ar viņu arī kaut kas negadās ….

— Un ko saka ārsts? — iejautājās Karūsa.

— Ko tad lai saka! Tur vairs nav ko teikt, — Mišla­jevskis nosēca.

Viņi ilgu laiku bažīgi sačukstējās, un bija dzirdams, kā nopūtās bālais, nomāktais Lariosiks. Viņi vēlreiz de­vās pie ārsta Brodoviča. Tas iznāca priekšistabā, aiz­smēķēja papirosu un čukstus teica, ka tā ir agonija, ka garīdznieku, protams, var pāsaukt, ka viņam tas vienalga, jo slimais tikpat ir bez samaņas, tādēļ ga­rīdznieka ierašanās tam nevar kaitēt.

— Klusu grēksūdzi…

Tā viņi sačukstējās, sačukstējās, tomēr vēl arvien ne­varēja izšķirties un pieklauvēja pie Jeļenas durvīm, bet viņa, durvis neatvērdama, čukstus atbildēja: «Ejiet pagaidām prom .;. es drīz nākšu …»

Un viņi aizgāja.

Jeļena, ceļos nometusies, drūmi raudzījās robotajā vainadziņā virs dievmātes nomelnējušā vaiga ar skaid­rajām acīm un, rokas uz priekšu izstiepusi, čukstēja:

— Pārāk daudz bēdu uzreiz tu mums sūti, māte aiz­stāve. Viena gada laikā ģimene iznīks. Kāpēc? … Tu mums atņēmi māti, vīra man nav un arī nebūs, to esmu sapratusi. Tagad jau tas man ir pilnīgi skaidrs. Un nu tu gribi atņemt arī vecāko brāli. Kāpēc gan? … Kā lai mēs ar Nikolu divi vien dzīvojam? … Paskaties, kas notiek visapkārt, jel paskaties … Māte aizstāve, vai pa-

tieši tu neapžēlosies? … Var jau būt, ka esam slikti cilvēki, — bet kādēļ tu mūs sodi tik bargi?

Viņa atkal paklanījās līdz zemei un kaismīgi pieskā­rās ar pieri pie grīdas, pārmeta krustu un, no jauna stiepdama rokas uz priekšu, sāka lūgties:

— Uz tevi vienīgo mēs vēl ceram, šķīstā jaunava. Uz tevi. Lūdz savu dēlu, lūdz dievu to kungu, lai viņš liek notikt brīnumam …

Jeļenas čuksti kļuva arvien kvēlāki, viņa jauca vār­dus, taču viņas valoda nepārtrūka, tā plūda vienā plū­dumā. Viņa arvien biežāk kļāva pieri pie grīdas, tad atmeta galvu, lai nokratītu no sejas gar ķemmi izslīdē­jušo, pār acīm nokritušo matu šķipsnu. Diena logu četr­stūros dzisa, arī baltais vanags nozuda mijkrēslī, ne­saklausīta izskanēja plinkšķošā gavote pulksten trijos, un gluži nedzirdams atnāca tas, kuru Jeļena lūdzās ar melnīgsnējās jaunavas starpniecību. Viņš parādījās blakus atdarītajām kapenēm, pilnīgi augšāmcēlies, žēl­sirdības pilns un basām kājām. Jeļena dziļi jo dziļi ie­vilka elpu, uz vaigiem parādījās plankumi, acīs ielija gaišums, un viņa bez asarām iešņukstējās. Viņa pie- kļāva pie grīdas pieri un vaigu, tad, dedzīgi sliedamās augšup, tiecās pretī uguntiņai, vairs nejuzdama zem ceļiem cieto grīdu. Liesmiņa uzplandīja, tumšā seja griezumiem rotātajā ietvarā manāmi atdzīvojās, bet acis izvilināja Jeļenai arvien jaunus un jaunus vārdus. Aiz durvīm un logiem valdīja pilnīgs klusums, diena strauji satumsa, un vēlreiz uzpeldēja parādība — de­besu jumola stiklainā gaisma, nekad neredzēti sarkan- dzelteni smilšu kalni un eļļas koki, un sirdī uzvēdīja melns, mūžsens katedrāles klusums un saltums.

— Māte aizstāve, — Jeļena, kā ugunī kaisdama, mur­mināja, — izlūdzies no viņa. Tur viņš ir. Vai tev tas grūti? Iežēlojies par mums! Iežēlojies! Tuvojas tavas dienas, tavi svētki. Varbūt viņš izdara kādu labu darbu, un arī tev es lūdzos piedošanu par saviem grēkiem. Lai neatgriežas Sergejs … Ja gribi viņu man atņemt, tad dari to, bet brāli gan nesodi ar nāvi… Mēs visi esam grēcīgi savās sirdīs, bet nesodi mūs. Nesodi! Tur viņš ir, tur viņš ir …

Liesma sašķēlās, un viens no stariem izstiepās garš, garš, līdz pat Jeļenas sejai. Te pēkšņi viņas neprātīgās

acis šķita redzam, ka sejā, ko ieskāva zeltītais galvas auts, paveras lūpas, bet acis kļūst tik neredzēti skaistas, ka Jeļenas sirdi sagrāba bailes un reibinošs prieks, viņa noslīga uz grīdas un palika guļam.

*

Kā sauss vējš visam dzīvoklim pāršalca satraukums, kāds uz pirkstgaliem izskrēja cauri ēdamistabai. Vēl kāds pagrabinājās gar durvīm, un atskanēja čuksti: «Jeļena . .. Jeļena … Jeļena …» Ar delnas virspusi berzēdama auksto, miklo pieri un atbīdīdama matu cirtu, Jeļena piecēlās, truli kā vājprātīga raudzīdamās savā priekšā un vairs neskatīdamās uz spožo kaktu, ar gluži saltu sirdi devās uz durvīm. Kāds tās atvēra pats, nesagaidījis atļauju, un starp portjerām Jeļenas priekšā stāvēja Nikolka. Ieraugot Jeļenu, Nikolkam acis šausmās iepletās, elpa aizcirtās.

— Zini, Jeļena … tikai nebaidies … nebaidies … aizej uz turieni… šķiet, ka …

pirkstos miesas paliekas un iedūra Turbinam rokā ma­zas šļircītes adatu. Ārstam uz pieres izspiedās sīkas sviedru lāsītes. Viņš bija satraukts un aizkustināts.

19

Peturrā. Viņa varas laiks Pilsētā turpinājās četrdes­mit septiņas dienas. Pāri Turbinu ģimenei ātri aiztrau- cās ledū kaltais un sniegos ieputinātais 1919. gada jan­vāris, atsteidzās februāris un sagrieza puteņu vērpetes.

Otrajā februārī pa Turbinu dzīvokli staigāja kāds melns stāvs ar noskūtu galvu, ko sedza melna zīda ce­purīte. Turbins bija piecēlies no miroņiem. Viņš izska­tījās krasi pārmainījies. Sejā pie mutes kaktiņiem droši vien uz mūžīgiem laikiem bija iegūlušas divas rie­vas, āda vaska dzeltenumā, acis iegrimušas ēnās un uz visiem laikiem kļuvušas nopietnas un drūmas.

Tāpat kā pirms četrdesmit septiņām dienām, Turbins piespieda seju viesistabā pie loga rūts un klausījās, un, tāpat kā toreiz, kad logos vīdēja siltas uguntiņas, sniegs un operas aina, arī tagad varēja saklausīt klusus tālus lielgabalu dārdus. Skarbi saraucis pieri, Turbins ar visu auguma svaru uzgūla uz spieķa un noraudzījās uz ielu. Viņš pamanīja, ka dienas brīnumainā kārtā kļuvušas garākas un gaismas bija vairāk, kaut gan aiz loga, sijā­dams miljoniem sniegpārslu, griezās putenis.

Zem zīda cepurītes raisījās skarbas, skaidras un skum­jas domas. Galva uz pleciem likās tukša un viegla kā sveša kārba, un domas riesās it kā no ārpuses un tādā secībā, kā tām pašām patika. Turbins priecājās, ka var vienatnē stāvēt pie loga un skatīties …

«Peturrā… Ne vēlāk kā šonakt tas piepildīsies, Pe- turras vairs nebūs … Bet vai viņš maz ir bijis? … Vai tas viss man nav rādījies sapņos? Nav zināms, un pār­baudīt nav iespējams. Lariosiks ir ļoti jauks. Viņš ģi­menē netraucē, nē, drīzāk gan ir nepieciešams. Jāpa­saka viņam paldies par kopšanu… Un Šervinskis? Velns viņu sazina … Tīrā sodība ar tiem sieviešiem. Jeļena ar viņu sasaistīsies, tas nu ir skaidrs … Un kas no viņa ir? Ja nu vienīgi balss? Tā viņam lieliska, taču balsi galu galā var klausīties arī tāpat — nesalaulājoties, vai nav tiesa. .. Ekp vienalga! Un kas tad nav vien­alga? Jā, tas pats Šervinskis stāstīja, ka viņiem pie papahām esot sarkanas zvaigznes … Pilsētā laikam gan notiks visādas šausmas? O jā … Tātad šonakt… Droši vien pa ielām jau brauc vezumu rindas. Un tomēr es iešu, iešu dienā . .. Un aiznesīšu … Dzinn! Ķeriet! Es esmu slepkava. Nē, es viņu nošāvu kaujā. Varbūt ievai­noju … Ar ko gan kopā viņa dzīvo? Kur ir viņas vīrs? Dzinn! Mališevs. Kur viņš tagad ir? Kā akā iekritis. Un Maksims … Aleksandrs Pirmais?»

Domas raisījās, taču tās pārtrauca zvaniņš. Dzīvoklī neviena cita nebija kā tikai Aņuta, visi bija aizgājuši uz Pilsētu, steigdamies paveikt dažādas darīšanas vēl pie gaismas.

— Ja tas būs pacients, tad ielaid, Aņuta.

— Labi, Aleksej Vasiļjevič.

Kāds Aņutai pakaļ kāpa augšup pa kāpnēm, priekš­namā novilka mēteli ar kazādas apkakli un ienāca vies­istabā.

— Lūdzu, — Turbins sacīja.

No sēdekļa piecēlās jauns, novājējis un dzeltenīgs cilvēks, ģērbies pelēkā frencī. Viņa skatiens bija ne­skaidrs un sasprindzināts. Turbins, uzvilcis baltu ha­lātu, pavirzījās sānis un ielaida jauno cilvēku kabi­netā.

— Sēdieties, lūdzu! Ar ko varu pakalpot?

— Man ir sifiliss, — piesmakušā balsī sacīja apmek­lētājs un paraudzījās Turbinā tieši un drūmi.

— Vai esat jau ārstējies? _

— Esmu, tikai slikti un nekārtīgi. Ārstēšanās maz vien līdzēja.

— Kurš jūs sūtīja pie manis?

— Nikolaja Labsirdīgā baznīcas pārzinis tēvs Alek­sandrs.

— Kas?

— Tēvs Aleksandrs.

— Vai tad jūs viņu pazīstat? …

— Biju pie viņa uz grēksūdzi, un saruna ar svēto sirmgalvi sniedza man garīgu atvieglojumu, — apmek­lētājs paskaidroja, raudzīdamies debesīs. — Man neva­jag ārstēties … Tā es biju iedomājies. Domāju, ka pa­cietīgi jāpanes pārbaudījums, ko dievs man uzsūtījis par manu šausmīgo grēku, taču svētais tēvs mani pār­liecināja, ka spriežu nepareizi. Un es viņam paklausīju.

Turbins ārkārtīgi uzmanīgi ielūkojās pacienta re­dzokļos un vispirms pārbaudīja refleksus. Taču kazādas mēteļa īpašnieka redzokļi izrādījās normāli, tikai melnu skumju pārpilni.

— Nu tā, — Turbins teica, nomezdams āmuriņu, — jūs, acīm redzot, esat reliģiozs cilvēks.

— Jā, es caurām dienām un naktīm domāju par dievu un lūdzu viņu. Dievs ir mans vienīgais glābiņš un mierinājums.

— Tas, protams, ir ļoti labi, — Turbins atsaucās, ne­novērsdams skatienu no slimnieka acīm, — un es pret to izturos ar cieņu, tomēr gribu jums kaut ko ieteikt: pa ārstēšanās laiku gan atturieties mūžīgi domāt par dievu. Redzat, šī doma jums sāk pārvērsties par apmā­tību. Bet jūsu stāvoklī tas ir kaitīgi. Jums nepieciešams svaigs gaiss, kustības un miegs.

— Naktīs es lūdzu dievu.

— Nē, šo kārtību vajadzēs mainīt. Lūgšanu stundas būs jāsaīsina. Tās jūs nogurdina, bet jums nepieciešams miers.

Slimais padevīgi nolaida acis.

Viņš stāvēja kails Turbina priekšā un ļāvās apskatei.

— Kokaīnu esat lietojis?

— Starp visām nejaucībām un netiklībām, kādām biju nodevies, bija arī šī. Tagad vairs nelietoju.

«Velns viņu sazina… ka tikai nav blēdis … varbūt izliekas; jāuzmana, lai priekšnamā nepazūd kāds ka­žoks.»

Ar āmuriņa rokturi Turbins slimajam uz krūtīm uz­vilka jautājuma zīmi. Baltā zīme pārvērtās sarkanā.

— Jums jāizbeidz aizraušanās ar reliģiskiem jautā­jumiem. Vispār mazāk nododieties dažādām drūmām pārdomām. Ģērbieties ciet. No rītdienas sākšu jums iešļircināt dzīvsudrabu, bet pēc nedēļas izdarīsim pirmo infūziju.

— Labi, dakter.

— Kokaīnu lietot nedrīkst. Dzert nav atļauts. No sie­vietēm jāatturas…

— Esmu atteicies no sievietēm un visām indēm. Esmu atteicies arī no ļauniem cilvēkiem, — slimais teica, kreklu aizpogādams, — manas dzīves ļaunais ģēnijs, antikrista priekštecis, aizbrauca uz velna pilsētu.

— Tā, mīļais, nevar, — Turbins novaidējās, — tā jūs nonāksiet psihiatriskajā slimnīcā. Par kādu anti­kristu jūs runājat?

— Es runāju par viņa priekšteci Mihailu Semjono- viču Špoļanski, cilvēku ar čūskas acīm un melnu vai- gubārdu. Viņš aizbrauca uz antikrista valstību, uz Mas­kavu, lai dotu signālu un vestu sātana karapulkus uz Pilsētu par sodību tās grēcīgajiem iedzīvotājiem. Kā citkārt Sodomā un Gomorā …

— Vai par sātana karapulkiem jūs saucat boļševi­kus? Pareizi. Un tomēr tā nedrīkst… Jūs dzersiet bromu. Trīs reizes dienā pa ēdamkarotei…

— Viņš ir jauns. Taču nekrietnības viņam vairāk nekā tūkstošgadīgam velnam. Viņš pavedina sievas uz izvirtību, jaunekļus uz netikumiem, un jau skan, jau skan grēcinieku pulku kaujas taures un pāri laukiem rēgojas viņa pēdās nākošā sātana vaigs.

— Trocka, vai?

— Jā, tāds ir vārds, ko viņš pieņēmis. Bet viņa īstais , vārds ebreju valodā skan Avāddon, bet grieķu valodā Apollion, kas nozīmē — pazudinātājs.

— Es jums saku nopietni, ja jūs šīs valodas neizbeig­siet, tad pieraugiet… jums veidojas mānija …

— Nē, dakter, es esmu normāls. Cik jūs, dakter, ņe­mat par savu svēto darbu?

— Apžēlojieties, ko jūs ik uz soļa lietojat vārdu «svēts»! Es savā darbā neko īpaši svētu nesaskatu. Par ārstēšanas kursu ņemu tāpat kā citi. Ja ārstēsieties pie manis, atstājiet iemaksu.

— Ļoti labi.

Slimnieks atpogāja frenci.

— Varbūt jums ir maz naudas, — Turbins nomur­mināja, raudzīdamies uz nobružātajiem bikšu ceļga­liem. «Nē, blēdis viņš nav… nē … taču prātā sajuks.»

— Nekas, dakter, gan atradīsies. Jūs savā veidā at­vieglojat cilvēcei dzīvi.

— Un dažkārt visai sekmīgi. Bromu, lūdzu, lietojiet kārtīgi.

— Pilnīgu atvieglojumu mēs, cienījamo dakter, iegū­sim vienīgi tur, — slimais ar iedvesmu norādīja uz bal­tajiem griestiem. — Bet tagad mūs visus gaida mocības, kādas vēl neesam pieredzējuši… Un tās sāksies gau­žām drīz.

—- Nu, pazemīgi pateicos. Esmu jau diezgan mocījies.

— Tā nedrīkst iepriekš sacīt, dakter, ai, tā ne­drīkst, — slimais murmināja, priekšnamā stīvēdams mu­gurā kazas ādu, — jo stāv rakstīts: trešais eņģelis iz­lēja biķeri ūdens avotos, un tapa asinis.

«Kur es to esmu jau dzirdējis … Ak, nu protams, viņš taču no sirds izrunājies ar garīdznieku. Tiem nu gan abiem lieliski saskanēja — taisni prieks!»

— Es jums nopietni iesaku, mazāk lasiet apoka­lipsi … Atkārtoju vēlreiz, jums tas nāk par ļaunu. Man ir tas gods — atvadīties. Rīt, lūdzu, sešos. Aņuta, lūdzu, pavadi…

— Jūs taču neatteiksieties to pieņemt… Man gri­bas manas dzīvības glābējai kaut ko atstāt par piemi­ņu… Tā ir manas mirušās mātes rokassprādze …

— Nevajag… Par ko gan… Es negribu, — Reisa atbildēja un ar roku atvairīja Turbinu, taču viņš ne­atlaidās un virs bālās delnas sasprādzēja smago, tumšo kaldināto aproci. Tā padarīja roku vēl gleznāku, un pati Reisa viņam šķita vēl skaistāka … Pat krēslā varēja saskatīt, kā viņas seja pietvīkst.

Turbins nenovaldījās, ar labo roku apskāva Reisas kaklu, pievilka viņu sev klāt un vairākas reizes no­skūpstīja uz vaiga… Te no viņa novājējušās rokas iz­slīdēja spieķis un ar troksni nokrita blakus galda kājai.

— Ejiet… — Reisa nočukstēja, — ir laiks … Ir laiks. Pa ielām brauc vezumnieki. Pieraugiet, ka jums kas nenotiek!

— Jūs man esat kļuvusi mīļa, — Turbins čukstēja. — Atļaujiet man atnākt pie jums vēl kādreiz.

— Atnāciet…

— Sakiet — kāpēc jūs esat viena un kas tā par ģī­metni tur uz galda? Tas melnmatis ar vaigu bārdu.

— Tas ir mans brālēns… — Reisa atteica un no­dūra acis.

— Kā viņu sauc?

— Kādēļ jums tas jāzina?

— Jūs mani izglābāt… Es gribu zināt.

— Es jūs izglābu, un jums ir tiesības zināt. Viņu sauc Špoļanskis.

— Vai viņš ir šeit?

— Nē, viņš aizbrauca … Uz Maskavu. Cik jūs esat ziņkārīgs!

Turbinam krūtīs kaut kas nodrebēja, un viņš ilgi noraudzījās melnajā vaigu bārdā un melnajās acīs… Nepatīkama, smeldzoša doma aizkavējās ilgāk par ci­tām, kamēr viņš pētīja «Magnēta Trioleta» priekšsēdē­tāja pieri un lūpas. Taču doma bija neskaidra … Priekš­tecis. Šis nelaimīgais kazādas mētelī. .. Kas mani urda? Kas tā smeldz? Kāda man daļa! Sātāna karotāji… Ak, vienalga … Kaut tikai varētu vēl nākt šurp, uz šo dīvaino un kluso mājiņu, kur portretā vīd zeltītas epoletes.

— Ejiet. Ir laiks.

*

— Nikolka? Tu?

Abi brāļi gandrīz vai saskrējās noslēpumainā dārza apakšējā terasē pie kādas citas mājiņas. Nikolka ne­zin kādēļ samulsa, kā pieķerts nozieguma vietā.

— Es, Aļoša, biju pie Naijiem-Tursiem, — viņš pa­skaidroja un izskatījās tāds, itin kā būtu notverts uz žoga, ābolus zogam.

— Nu, tas jau labi. Viņam palika māte?

— Un zini, Aļoša, māsa arī. .. Vispār.

Turbins pašķielēja uz Nikolku un viņu vairāk netin­cināja.

Pusi ceļa brāļi nosoļoja klusēdami. Tad Turbins klu­sumu pārtrauca.

— Acīm redzot, Peturrā mūs abus, brāl, ir atsviedis uz Maloprovaļnajas ielu. Vai ne? Nu, nekas, būs vien turp jāstaigā. Bet, kas no tā iznāks, nav zināms. Vai ne?

Nikolka ar ārkārtīgu interesi ieklausījās šajos mīk- laiņajos vārdos un savukārt apvaicājās:

— Vai tu arī kādu apciemoji, Aļoša? Maloprovaļna­jas ielā?

— Kā tad, — Turbins atbildēja, uzsita mēteļa ap­kakli, ieslēpās tajā un līdz pašām mājām nebilda vairs ne vārda.

*

Šai svarīgajā, vēsturiskajā dienā pie Turbiniem pus­dienoja visi — gan Mišlajevskis un Karūsa, gan Šervin­skis. Tā bija pirmā kopīgā maltīte kopš tā laika, kad iegūla ievainotais Turbins. Un viss bija tāpat kā agrāk, izņemot vienu — uz galda nestāvēja tumšsarkanās, svelmainās rozes, un Marķīzes saldumu veikals bija sen izdemolēts un tā īpašniece izgaisusi nezināmā tālē, droši vien turpat, kur sev mierīgu vietiņu atradusi arī Anžū kundze. Uzpleču vairs nebija nevienam no tiem, kas sēdēja pie galda, arī tie bija kaut kur izplēnējuši un pagaisuši putenī aiz logiem.

Mutes ieplētuši, visi klausījās Šervinskī, pat Aņuta bija atnākusi no virtuves un atslējusies pret stenderi.

— Kādas tad tās zvaigznes ir? — Mišlajevskis drūmi izjautāja.

— Maziņas, kā kokardes, piecstūrainas, — Šervinskis stāstīja, — pie pāpahām. Stāsta, nākot kā negaisa mā­konis … Vārdu sakot, pusnaktī būs klāt…

— Kāpēc tāda precizitāte: pusnakti…

Taču Šervinskim neizdevās atbildēt, jo pie durvīm atskanēja zvans un dzīvoklī ienāca Vasilisa.

Klanīdamies pa labi un pa kreisi un laipni spiez­dams rokas, it īpaši Karūsam, Vasilisa, zābakiem čīk­stot, devās tieši pie klavierēm. Jeļena, saulaini smaidī­dama, pastiepa viņam pretī jroku, un Vasilisa, ērmīgi palēcies, to noskūpstīja. «Tieci nu gudrs, Vasilisa kļu­vis gluži simpātisks, kopš viņam nocēla naudu,» Ni­kolka nosprieda un pie sevis pafilozofēja: «Varbūt nauda traucē cilvēkiem būt simpātiskiem. Te, piemē­ram, nevienam naudas nav — un visi ir simpā­tiski.»

Tēju Vasilisa nevēlas. Nē, viņš pazemīgi pateicas. Ļoti, ļoti labi. He, he. Cik pie jums joprojām mājīgi, par spīti šiem briesmīgajiem laikiem. Ē … hē … Nē, viņš pazemīgi pateicas. Vandai Mihailovnai no laukiem atbraukusi māsa, un Vasilisam tūliņ jādodas mājās. Viņš atnācis, lai nodotu Jeļenai Vasiļjevnai vēstuli. Nupat atvēris pastkastīti pie durvīm, un te nu tā ir. «Uzska­tīju par savu pienākumu. Man ir tas gods atvadīties.» Vasilisa palēkdamies atvadījās.

Jeļena ar vēstuli devās uz guļamistabu …

«Vēstule no ārzemēm? Vai tiesām? Jā, dažkārt gadās tādas vēstules. Līdzko paņem rokā aploksni, jau zini, kas tajā būs. Un kā gan tā pienākusi? Neviena vēstule nepienāk. Pat no Zitomiras uz Pilsētu jāsūta ar gadījuma braucējiem. Cik viss pie mums muļķīgi un mežonīgi šajā zemē! Tas pats gadījuma cilvēks taču arī brauc vilcienā. Kāpēc tad, jājautā, nevar pārsūtīt vēstules un tās ceļā pazūd? Bet, lūk, šī tomēr pienākusi. Neraizē­jieties, tāda vēstule nonāks galā un atradīs adresātu. Var.. . Varšava. Varšava. Taču tas nav Tālberga rok­raksts. Cik nepatīkami sitas sirds!»

Kaut arī lampu sedza abažūrs, Jeļenas istabā kļuva tik nejauki, it kā puķaino zīdu kāds būtu norāvis un spilgta gaisma grieztos acīs un radītu kravāšanās ha­osu. Jeļenas seja pārvērtās, kļuva līdzīga mātes sejai, kas raudzījās no griezumiem rotātā ietvara. Lūpas nodrebēja, taču tajās iegūlās nievīgs vaibsts. Mute noraustījās. Pelēkā rievotā papīra lapiņa, izkļuvuši no atplēstās aploksnes, gulēja apgaismotajā lauku­miņā.

… Tikai nupat uzzināju, ka Tu esi šķīrusies no vīra. Ostroumovi redzējuši Sergeju Ivanoviču sūtniecībā — viņš brauc uz Parīzi kopā ar Hercu ģimeni; runā, ka viņš precēšot Lidočku Hercu; cik dīvaini viss notiek šajā juceklī. Man žēl, ka Tu neaizbrauci prom. 2ēl Jūsu visu, kas esat palikuši plukatu nagos. Šeit avīzes raksta, ka Pilsētai uzbrūkot Petļura. 'Mēs ceram, ka vācieši viņu neielaidīs…

Izlauzies cauri sienai un durvīm, kam cieši priekšā bija aizkārts Luijs XIV, Jeļenas galvā mehāniski lēkāja un klaudzēja Nikolkas spēlētais maršs. Luijs smējās, atmetis roku ar lentām apvītu spieķīti. Pret durvīm atsi­tās spieķa rokturis, un, uz tā atspiezdamies, ienāca Tur­bins. Viņš iesānis paraudzījās māsas sejā, viņam no­raustījās mute tāpat kā māsai, tad viņš pavaicāja:

— No Tālberga?

Jeļena klusēja, viņai bija kauns un smagi ap sirdi. Taču viņa tūliņ savaldījās un pabīdīja lapiņu Turbi­nam:

«Raksta Oļa … no Varšavas .;.» Turbins vērīgi ielū­kojās vēstulē un ātri izlasīja to līdz pašām beigām, tad vēlreiz pārlasīja uzrunu:

Mīļā Ļenočka, nezinu, vai saņemsi…

Sejā viņam parādījās dažādas krāsas. Pamattonis bija safrāndzeltens, vaigu gali sārti, bet zilās acis kļuva melnas.

— Ar kādu prieku … — Turbins novilka caur zo­biem, — es viņam gāztu pa ģīmi…

— Kam? — Jeļena prasīja un nošņaukājās, jo de­gunā bija sakrājušās asaras.

— Pats sev, — ārsts Turbins, kaunā notvīkdams, at­bildēja, — par to, ka toreiz ar viņu saskūpstījos.

Jeļena tūliņ sāka raudāt.

— Esi nu tik laipna, — Turbins turpināja, — un aiz­vāc pie visiem velniem šo krāmu, — viņš ar spieķa rok­turi pagrūda ģīmetni, kas atradās uz galda. Jeļena iešņukstēdamās pasniedza portretu Turbinam. Aleksejs vienā rāvienā izplēsa Sergeja Ivanoviča fotogrāfiju no ietvariņa un saplēsa driskās. Jeļena, pleciem raustoties, sāka sievišķīgi skaļi raudāt un iespieda seju Turbina stīvinātā krekla krūtīs. Viņa ar šausmām greizi un māņ­ticīgi paraudzījās uz brūno svētbildi, kuras priekšā zelta režģīti vēl arvien dega lampiņa.

«Rau, es lūdzu dievu… piedāvāju upuri… nu, ko lai dara … nedusmo … nedusmo, dievmāte,» māņticīgā Jeļena nodomāja. Turbins satrūkās:

— Klusāk, nu klusāk… padzirdēs citi! Kam tas va­jadzīgs?

Taču viesistabā neviens neko nedzirdēja. Nikolkas pirksti no klavierēm izvilināja bravūrīgu maršu «Div- galvainais ērglis», un skanēja smiekli.

Dižens un baismīgs gads bija 1918. gads kopš Kris­tus piedzimšanas, taču 1919. gads bija vēl jo bais­mīgāks.

Naktī no otrā uz trešo februāri pie uzejas uz Dņepras Ķēžu Tilta divi puiši pa sniegu vilka cilvēku melnā, sa- driskātā mētelī un zili sarkaniem plankumiem klātu sa­dauzītu seju, bet pans atamans skrēja blakus un sita viņam ar šautenes slauķi pa galvu. Galva svaidījās pie katra sitiena, taču asinīm noplūdušais vairs nekliedza, vienīgi stenēja. Slauķis smagi un griezīgi cirtās driskās saplosītajā mētelī, un katram sitienam atbildēja sēcošs:

— Uh … ā …

— Ak tu, žīda purns! — pans atamans satracināts au­roja. — Pielikt pie grēdas un nošaut! Es tev rādīšu slap­stīties' pa tumšiem kaktiem. Es t-tev rādīšu! Ko tu tur aiz grēdas darīji? Spiegs! …

Taču asinīm noplūdušais cilvēks saniknotajam panam atamanam neatbildēja. Tad pans atamans paskrējās uz priekšu — un puiši atlēca nost, lai paši izvairītos no spīdošā atvēzētā slauķa. Pans atamans neaprēķināja si­tiena spēku un zibenīgi trieca slauķi lejup pa galvu. Tajā kaut kas nokrakšķēja, melnais stāvs vairs neat­bildēja ar «uh» . .. Pagriezis roku un paklanījis galvu, viņš no ceļgaliem sabruka uz viena sāna un, plaši at­vēzējis otru roku, pasvieda to sānis, it kā vēlēdamies sagrābt sev vairāk izmīdītās un iemēslotās zemes. Viņa pirksti savilkās un sagrābstīja netīro sniegu. Tad tum­šajā peļķē guļošais ķermenis vairākas reizes kram­pjaini noraustījās un norima.

Pār zemē guļošo sīca elektriskā laterna līdzās uzej ai uz tilta, ap viņu kā ēnas šaudījās satrauktie haidamaki ar astēm pie cepurēm, bet visam pāri pletās melnas debesis ar mirguļojošām zvaigznēm.

Un tajā mirklī, kad saļimušais izlaida garu, netālu no Pilsētas saltuma pilnajos augstumos virs Slobod- kas piepeši sasprāga Marsa zvaigzne, izšķiezdama uz visām pusēm ugunis un apdullinoši nodārdēdama.

Melnās tāles aiz Dņepras, tāles, kas ved už Maskavu, atbalsodamās zvaigznei, noducināja kā pērkons, dobji un gari. Un tūliņ noblākšķēja otra zvaigzne, tikai ze­māk, virs pašiem sniegā iegrimušajiem jumtiem.

Un zilā haidamaku divīzija tūdaļ pameta tiltu un bēga uz Pilsētu, tad cauri Pilsētai un prom uz mūžīgiem lai­kiem.

Zilajai divīzijai pakaļ nosalušos zirgos vilka gaitā aizrikšoja Kozira-Leško vienība, lēkādama aiztraucās kāda virtuve … un tad viss pazuda, it kā nemūžam nebūtu bijis. Palika vienīgi stingstošais ebreja līķis melnajā mētelī līdzās tilta uzej ai, sabradātas siena lēš- ķes un zirgu mēsli.

Un vienīgi līķis vēl liecināja, ka Peturrā nav mīts, ka viņš patiešām ir bijis … Dzinn … Tramm … ģitāra, turks … kaltā laterna uz Bronnajas … meiteņu bizes, kas slauka sniegu, ievainojumi no lodēm, zvēru kauk­šana naktīs, sals … Tātad ir bijis.

Gricko darbu lauž kā nieku …

Vīzes cauras tam pārlieku …

Bet kādēļ tas viss bija? Uz to neviens neatbildēs. Vai kāds samaksās par asinīm?

Nē, neviens.

Kā vienmēr nokusīs sniegs, sadīgs zaļā Ukrainas zāle, pārklās zemi… sazels kupli asni… ņirbēs svelmainais gaiss virs tīrumiem, un no asinīm vairs nebūs ne mi­ņas. Auglīgajos laukos asinis ir lētas, un tās neviens neizpirks.

Neviens.

*

Sārdamas podiņu krāsns vakarā bija karsti sakuri­nāta, un vēl arvien, līdz pat vēlai naktij, tā izstaroja siltumu. Uzraksti uz Sārdamas Namdara bija nomazgāti, palicis tikai viens:

… Ļen … es paņēmu biļeti uz Aid …

Māja Alekseja nogāzē, māja, ko sedza balto ģenerāļa cepure, jau sen gulēja, un tai bija silti. Miegaina snauda klīda aiz aizkariem, viļņoja ēnās.

Aiz logiem arvien varenāka izplauka saltā nakts un klusi slīdēja pāri zemei. Mirguļoja zvaigznes, te

saraudamās, te izplezdamās, un sevišķi augstu pie de­besīm atradās sarkanā piecstaru zvaigzne — Marss.

Siltajās istabās iemājoja sapņi.

Turbins gulēja savā istabiņā, un sapnis karājās virs viņa kā neskaidra glezna. Līgodamies peldēja vestibils, un imperators Aleksandrs I dedzināja krāsniņā divizi­ona sarakstus .. . Garām pagāja Jūlija", aicinot pamāja un iesmējās, aizjoņoja kādas ēnas, saukdamas: «Turiet! Turiet!»

Ēnas bez trokšņa raidīja šāvienus, un Turbins mēģi­nāja no tām aizbēgt, taču Maloprovaļnajas ielā kājas lipa klāt pie ietves, un sapnī Turbins gāja bojā. Novai­dējies viņš pamodās, izdzirda Mišlajevska krākšanu viesistabā un Karūsas un Lariosika kluso šņākšanu bib­liotēkā. Viņš noslaucīja sviedrus no pieres, atguvās, vāri pasmaidīja un pastiepa roku pēc pulksteņa.

Tas rādīja trīs.

— Laikam būs jau prom … Peturrā … Tas nekad vairs neatkārtosies.

Un Turbins atkal aizmiga.

visām pusēm. Vasilisa paķēra no zemes nūju un grasī­jās triekt sivēnus laukā, bet nu izrādījās, ka sivēni ir briesmīgi — tiem ir asi ilkņi. Sivēni sāka brukt Vasili­sam virsū, turklāt lēkdami veselas aršīnas augstumā, jo tiem iekšā bija atsperes. Vasilisa miegā iebrēcās. Si­vēni pazuda aiz melnas nogāzes, tos aprija zeme, un Vasilisam acu priekšā izpeldēja viņa melnā, drēgnā gu­ļamistaba …

*

Nakts izplauka visā krāšņumā. Klusa snauda aizslī­dēja pāri pilsētai, tā laidās kā neskaidrs balts putns, apmezdama līkumu Vladimira krustam, aiz Dņepras iegrima pašā nakts melnumā un peldēja līdztekus dzelz­ceļa stigai. Tā aizlaidās līdz Darņicas stacijai un paka­vējās virs tās. Uz trešajām sliedēm stāvēja bruņuvil- ciens. Platformas līdz pat riteņiem cieši iekaltas pelēkās bruņās. Lokomotīve melnēja kā daudzplākšņu milzenis, no rumpja tai bira ugunīgi dzirksteļu spieti, kaisīda­mies uz sliedēm, un, no malas raugoties, šķita, ka viss lokomotīves vēders pieblīvēts ar kvēlojošām oglēm. Tas klusi un nikni sīca, no sāniem kaut kas pilēja, un strupais purns klusēja un miedza acis pret Piedņepras mežiem. No pēdējās platformas pret melni zilajiem augstumiem slējās milzīgs stobrs ciešā uzmavā, notē­mēts tieši uz verstis divpadsmit attālo naksnīgo krustu.

Stacija stinga šausmās. Tā uzbīdīja tumsu uz pieres un mirkšķināja vakara grāvienos pietumsušas dzel­tenu uguņu actiņas. Rosme uz stacijas peroniem neri­mās arī pēc pusnakts. Zemās, dzeltenās telegrāfa bara­kas trīs logi gaiši spīdēja, un cauri to rūtīm skanēja triju aparātu nemitīgā klaboņa. Kaut arī sals svilināt svilināja, pa peronu šurp turp skraidīja cilvēki, ģēr­bušies puskažociņos līdz ceļgaliem, šineļos un melnos bušlatos. Bruņu vilcienam ieblakus, gari izstiepies aiz tā, bija nomodā ešelons, tur skanēja balsis un rībēja vagonu durvis.

Bet gar bruņu vilciena lokomotīvi un pv irmo vagona dzelzs korpusu kā pulksteņa vēzēklis uz priekšu un at­pakaļ staigāja sargkareivis garā šinelī, nodriskātiem velteņiem kājās un smailu bašliku galvā. Šauteni viņš maigi auklēja uz rokas kā nogurusi māte bērnu, un starp sliedēm skopajā laternas gaismā viņam blakus pa sniegu staigāja melnas ēnas šautra un mēmais durkja atēnojums. Cilvēks bija gaužām noguris un mežonīgi, necilvēciski nosalis. Sazilējušo, ledaino roku stingie pirksti, patvērumu meklēdami, velti vīstījās apspūru- šajos piedurkņu galos. Starp robainajām baltu sarmas putu un bārkstu ieskautajām bašlika malām Vīdēja bār­daina, apsaldēta seja un raudzījās acis apsarmojušu skropstu ielokā. Acis bija gaišzilas, ciešanu pilnas, mie­gainas un gurdas.

Durkli nolaidis uz leju, cilvēks vienmērīgi soļoja un domāja vienīgi par to, kad gan beidzot būs pagā­jusi saltā mocību stunda un viņš no šī zvērīgā aukstuma ieies vagonā, kur dievišķīgu versmi izdveš caurules, kas silda ešelonus, kur šaurajā telpā viņš varēs atkrist uz nelielās lāviņas, piekļauties tai un izstiepties visā garumā. Cilvēks un ēna soļoja no bruņām klātā loko­motīves rumpja dzirksteļu spietiem līdz pirmā bruņām klātā vagona tumšajai sienai, kur melnēja uzraksts: Bruņu vilciens «Proletārietis».

Te izstiepdamās, te kroplīgi sakumpdama, bet arvien saglabādama smailu galu, ēna ar savu melno durkli vandīja sniegu. Laternas zilganie stari krita cilvēkam aiz muguras. Nesildīdami, tikai kaitinādami, uz perona dega divi zilgani mēneši. Cilvēks meklēja jel kādu uguni un nekur to neatrada; zobus sakodis, zaudējis ce­rību sasildīt kāju pirkstus, kustinot tos, viņš ar skatienu neatlaidīgi tiecās pretī zvaigznēm. Visērtāk cilvēkam bija raudzīties uz Marsu, kas viņa priekšā mirdzēja debe­sīs virs Slobodkas. Un viņš raudzījās uz to. Skatiens tie­cās miljoniem verstu tālumā un ne mirkli nenovērsās no sarkanīgās, dzīvās zvaigznes. Tā sarāvās un izpletās, ne­apšaubāmi bija dzīva un piecstaraina. Novārgušais cil­vēks paretam atbalstīja šauteni ar laidi sniegā, apstā­jies acumirklī iegrima modrā snaudā, kurā neizgaisa bruņu vilciena melnā siena, neizgaisa arī daži stacijas trokšņi. Taču tiem pievienojās jauni. Sapnī izpletās vēl neredzēta debesu velve. Gluži sarkana, zvīļojoša un nosēta ar nemierīgiem mirguļojošiem Maršiem. Cilvēka sirds uzreiz pielija pilna laimes. Paradījās bruņu kreklā tērpies dīvains, nepazīstams jātnieks un draudzīgi jāja

sargkareivim klāt. Likās, it kā melnais bruņu vilciens taisītos pilnīgi pagaist no sapņa, un viņa vietā izauga sniegos ieputināta sādža — Mazie Čugri. Sargkareivis stāv pie Cugru ce]a, un viņam pretī nāk kaimiņš, no­vadnieks.

— Žiļin? — bez skaņas, bez lūpu kustībām teica cil­vēka smadzenes, un tūdaļ barga, brīdinoša balss krūtīs noskaldīja trīs vārdus:

— Postenis … sargkareivis … nosalsi…

Jau ar gluži pārcilvēciskām pūlēm sargs pacēla šau­teni, pārmeta pār roku, sagrīļodamies atrāva kājas no zemes un atkal soļoja.

Turp — atpakaļ. Turp — atpakaļ. Sapnī redzētā de­besu velve izgaisa, pār visu saltumā iegrimušo pasauli atkal klājās tumšzilais debesu zīds, kam cauri izsprau­cies melnais, draudīgais lielgabala stobrs. Sarkanīgi zai­goja Venēra, bet laternas gaišzilajos gaismas apļos laiku pa laikam tai par atbildi iespīdējās zvaigzne pie sargkareivja krūtīm. Tā bija neliela un arī piecsta- raina.

*

Iztraucētā snauda klīda un klīda. Tā lidinājās gar Dņepru. Pārlaidās pāri tukšajām piestātnēm un no­krita Podolā. Ugunis tur bija nodzisušās jau sen, sen. Visi gulēja. Vienīgi Volinskas ielas stūrī trīsstāvu mūra' mājā, bibliotekāra dzīvokļa šaurajā istabiņā, kas atgādi­nāja lētu numuru lētā viesnīcā, pie lampas ar izliektu stikla kupolu sēdēja zilacainais Rusakovs. Viņam priekšā atradās smaga grāmata dzeltenā ādas iesējumā. Acis slīdēja pār rindām lēni un svinīgi,

«Un es ieraudzīju mirušos un varenos stāvam dieva priekšā, un grāmatas bija atvērtas, un arī tā grāmata bija atvērta, kas iraid dzīvības grāmata; un tiesāti tika mirušie, kā stāv rakstīts, saskaņā ar viņu darbiem.

Tad jūra atdeva mirušos, kas atradās tajā, un nāve un pekle atdeva mirušos, ko bija ņēmušas, un katrs tapa tiesāts pēc viņa darbiem.

un, kurš nebija ierakstīts dzīvības grāmatā, tas tapa iemests uguns ezerā.

-un es ieraudzīju jaunas debesis un jaunu zemi, jo ag­rākās debesis un agrākā zeme bija beigušas pastāvēt un jūras vairs nebija.»

Jo ilgāk viņš lasīja satricinošo grāmatu, jo vairāk viņa prāts sāka līdzināties spožam šķēpam, kas šķeļ tumsu.

Slimības un ciešanas viņam šķita sīkas un nenozī­mīgas. Kaite atkrita no viņa kā miza no mežā aizmirsta nokaltuša zara. Viņš skatīja zilu, bezgalīgu laikmetu miglu, gadu tūkstošu gaitu. Un nejuta baiļu, vienīgi sa­prātīgu padevību un godbijību. Dvēseli pārņēma miers, un šajā mierā viņš nonāca līdz vārdiem:

«… nebūs vairs nedz asaru, nedz nāves, nebūs nedz raudu, nedz vaimanu un slimību, jo viss, kas bijis līdz šim, ir pagājis.»

Neskaidrā migla pašķīrās un ielaida pie Jeļenas po- ručiku Šervinski.- Viņa. izvelbtās acis nekautrīgi smai­dīja.

— Esmu dēmons, — viņš sacīja, sasizdams papēžus, — bet Tālbergs vairs neatgriezīsies, un es dziedu jums… 1

Viņš izvilka no kabatas milzīgu vizuļojošu zvaigzni un piesprauda to kreisajā pusē pie krūtīm. Šervinskim apkārt audās miega migla, viņa seja iznira no miglas vāliem koša kā lellei. Šervinskis iedziedājās griezīgi, citādi nekā nomodā:

— Mēs dzīvosim, dzīvosim!

— Un, kad pienāks nāve, tad nomirsim… — no­dziedāja Nikolka un parādījās.

Rokās viņam bija ģitāra, bet kakls vienās asinīs, un uz pieres dzeltens vainadziņš ar svētbildēm. Jeļenai tūliņ iešāvās prātā, ka viņš mirs, un viņa sāka rūgti raudāt un atmodās, tumsā saukdama:

— Nikolka! Paklau — Nikolka?

Un šņukstēdama viņa ilgi klausījās nakts čukstos.

Bet nakts vēl arvien pleta savus spārnus.

Un visbeidzot sapni redzēja Petjka Ščeglovs sētas mājiņā.

Petjka bija mazs, tādēļ viņam nerūpēja ne boļševiki, ne Petļura, ne Dēmons. Un sapnis viņam rādījās vien­kāršs un līksms kā saules ripa.

Petjka sapnī soļoja pa lielu zaļu pļavu, un tajā gu­lēja zaigojoša dimanta lode, lielāka par Petjku. Ja pie­augušajiem sapnī jāskrien, viņi plok pie zemes, vaid un svaidās, pūlēdamies izraut kājas no slīkšņas. Bet bērnu kājas ir žiglas un brīvas. Petjka pieskrēja pie dimanta lodes un, aizelsies līksmos smieklos, satvēra to rokās. Lode apšļāca Petjku ar mirdzošām šaltīm. Tas arī bija viss Petjkas sapnis. Aiz prieka viņš miegā skaļi iesmē­jās. Un viņam par atbildi aiz krāsns jautri čirkstināja circenis. Petjkam rādījās citi viegli un priecīgi sapņi, bet kaut kur šķirbā, baltajā kaktā aiz spaiņa, circenis aizvien vēl čirkstināja savu čirkstināmo, atdzīvinādams ģimenes miega pilno murdošo nakti.

Plauka pēdējā nakts. Uz rīta pusi visa smagā zilgme, dieva apmetnis, kas klājas pār pasauli, piebira ar zvaig­znēm. Šķita, ka bezgalīgajos augstumos aiz šī altāra vārtu tumšzilā aiz"kara~ kāds notur vakara dievkalpo­jumu. Uz altāra iedegas uguntiņas, un tās spīd cauri aizkaram, veidodamas krustus, pudurus un četrstū­rus. No grēcīgās, asinīm slacītās un apsnigušās zemes melnajos, drūmajos augstumos pāri Dņeprai slējās nak­snīgais Vladimira krusts. Iztālēm likās, it kā šķērskoks būtu izzudis — saplūdis kopā ar vertikāli un tādēļ krusts pārvērties asā, draudīgā šķēpā.

Tomēr šķēps nav briesmīgs. Viss reiz beigsies. Cie­šanas, mokas, asinis, bads un sērgas. Šķēps nozudīs, bet zvaigznes paliks vēl tad, kad no mums un mūsu dar­biem zemes virsū vairs nebūs ne miņas. Nav neviena, kurš to nezinātu. Kāpēc tad mēs negribam pievērst savu skatienu tām? Kāpēc?

Maskavā 1923.—1924. g.]

Nakts izplauka visā krāšņumā. Jau tuvojās rīts, un māja dusēja, pūkainā sniega klāta. Novārgušais Va­silisa gulēja aukstos palagos, sildīdams tos ar savu no­vājējušo augumu. Vasilisam rādījās muļķīgs un jauks sapnis. Itin kā nekādas revolūcijas nebūtu bijis, tas viss tikai blēņas un nieki. Pa sapņiem. Vasilisu pārņēma ne­noteikta, nedroša laimes sajūta. Bija it kā vasara, un, lūk, Vasilisa nopircis sakņu dārzu. Dārzeņi tajā iz­auga vienā mirklī. Dobes pārklājās ar priecīgām stī­gām, un no tām kā zaļi ikuči laukā raudzījās gurķi. Vasilisa ar buru audekla biksēm kājās stāvēja un, vē­deru kasīdams, noraudzījās uz mīlīgo, rietošo saulīti.

Tad Vasilisam sapnī parādījās nolaupītais apaļais globusveida pulkstenis. Vasilisam gribējās, lai viņam pulk­steņa kļūtu žēl, taču saulīte spīdēja tik jauki, ka žē­lums neuznāca.

Un šajā brīnišķajā brīdī sakņu dārzā iespruka kaut kādi sārti, tukli sivēnteļi un ar saviem apaļajiem šņu­kuriem tūliņ sāka urķēties pa dobēm. Zemes šķīda uz

[1] vārdu rotaļa: runcis — kriev. «kot», ukr. — «kit»; valis — kriev. «kht».

[2] torbans — ukraiņu stīgu instruments. (Tulk.)

[3] ko (dievs) grib pārmācīt, tam viņš atņem prātu. (Latīn.)

[4]

Nosviedis segu no kaulainajām rokām ar neapgriez­tiem nagiem un izslējis gaisā smailo zodu, ārsts Alek­sejs Turbins gulēja vaska dzeltens kā salauzīta, svied­rainās rokās saspaidīta svece. Viņa ķermenis mirka lipī­gos sviedros, bet krekla izgriezumā cilājās izģindušās, glumās krūtis. Aleksejs palieca galvu uz leju, atspieda zodu krūtīs, pavēra nodzeltējušos zobus un atdarīja acis. Tajās vēl viļņoja saplosīts miglas un murgu aiz­kars, taču starp melnajām driskām jau pavīdēja gai­šums. Gaužām vārgā, piesmakušā un smalkā balsī Tur­bins ierunājās:

— Krīze, Brodovič. Laikam … izdzīvošu? … Tā gan.

Karūsa drebošās rokās turēja lampu, un tā meta gaismu uz iegrimušo guļvietu un palagu mudžekli, kura krokās gulēja pelēkas ēnas.

Gludi skūtais ārsts ar mazliet nedrošu roku saspieda

[5]