Baltā gvarde

OTRĀ DAĻA

Jā, bija redzama migla. Dzelstīgs sals, apsnigušu zaru ķetnas, mēness neapspīdēts, tumšs, vēlāk rīta krēslā vi­zošs sniegs, tālumā Pilsētas zilie, spožām zvaigznēm no­sētie baznīcu kupoli un stāvas kraujas virsotnē Vladi­mira krusts, kas mirdz pāri pilsētai, līdz sāk aust gaismā, kura nāk pāri Dņeprai no Maskavas puses.

Pret rītu krusts apdzisa … Apdzisa arī ugunis virs zemes. Taču diena ausa negribīgi, solījās būt pelēcīga, ar biezu mākoņu segu ne visai augstu pār Ukrainu.

Pulkvedis Kozirs-Leško pamodās piecpadsmit verstis no Pilsētas pašā rītausmā, kad Popeluhas sādžas mājiņā pa nespodro lodziņīT ielauzās vārga, blāva gaismiņa. Pa­mostoties Kozirs izdzirda vārdu:

— Dispozīcija.

Sākumā pulkvedim likās, ka ir to redzējis ļoti jaukā sapnī, un viņš pat gribēja ar roku atbīdīt šo salto vārdu. Taču vārds uzblīda, iespraucās istabā reizē ar pretī­gajām sarkanajām pūtēm klāto raitnieka seju un sabur­zīto aploksni. No somas, kurā atradās vizla un tīkls, Ko­zirs pie lodziņa izvilka karti, sameklēja tajā Borhunu sādžu, pēc Borhuniem atrada Belijgaju, ar nagu novilka pār ceļu sazarojumu, ap kuru kā mušas lipa krūmāju punktiņi, un tad nokļuva līdz lielajam melnajam plan­kumam — Pilsētai. Sarkanpūtainās sejas īpašnieks oda pēc mahorkas, viņš uzskatīja, ka drīkst smēķēt ari Ko- zira klātbūtnē un karam tas nemaz nenāks par ļaunu, istabā oda arī pēc stipras otrās šķiras tabakas, ko smē­ķēja Kozirs pats.

Koziram tūliņ vajadzēja sākt karot. Tas pulkvedi da­rīja mundru, viņš plati nožāvājās un sāka šķindināt greznās zirglietas, pārmezdams siksnas pār pleciem. Šo­nakt viņš bija gulējis ar visu šineli, pat piešus nenoņē­mis. Saimniece sāka rosīties ap piena podu. Kozirs ne­kad nedzēra pienu un nedarīja to arī tagad. Nez no ku­rienes izlīda bērni. Un viens no tiem, pats mazākais, šļūca pa solu ar gluži kailu dibenu, lūkodams piekļūt Kozira mauzerim. Taču viņš to nedabūja, jo Kozirs mauzeri aizbāza aiz jostas.

Visu mūžu līdz 1914. gadam Kozirs bija sādžas skolo­tājs. Četrpadsmitajā gadā viņš aizgāja karā, nonāca dragūnu pulkā un 1917. gadā tika iecelts par virsnieku. Bet astoņpadsmitā gada četrpadsmitā decembra rīt­ausma sastapa Koziru pie lodziņa jau kā Petļuras armi­jas pulkvedi, un, kā viņš par tādu kļuvis, nevarētu pa­teikt neviens visā pasaulē (un vismazāk pats Kozirs). Bet tas notika tādēļ, ka viņa — Kozira aicinājums bija karš, kamēr skolotāja darbs tikai ilgi neatklāta, liela kļūda. Tā tomēr mūsu dzīvē visbiežāk notiek. Savus divdesmit gadus cilvēks ar kaut ko nodarbojas, piemē­ram, lasa lekcijas par romiešu tiesībām, bet divdesmit pirmajā gadā piepeši izrādās, ka romiešu tiesības vi­ņam neder, ka šis cilvēks tās pat neizprot, viņam tās nepatīk un īstenībā viņš ir lielisks dārzkopis un aizrau­tīgi mīl puķes. Domājams, ka tā notiek mūsu nepilnī­gās sociālās iekārtas dēļ, kuras apstākļos neskaitāmi cilvēki savu īsto vietu atrod tikai uz mūža beigām. Ko­zirs to atrada četrdesmit piecu gadu vecumā. Līdz tam viņš bija slikts, nežēlīgs un garlaicīgs skolotājs.

— Nu, sakiet puišiem, lai vīkšas laukā no mājām un sēžas zirgos, — Kozirs teica un savilka gurkstošo jostu ciešāk ap vidu.

Popeluhas sādžā kūpēja balto mājiņu skursteņi, un pulkveža Kozira ap četrsimt vīru lielā vienība atstāja sādžu. Pār jātnieku rindām cēlās mahorkas dūmi, un Kozira milzīgais, bērais ērzelis nemierīgi dīžājās. Čīk­stēja vezumnieku ragavas, izstiepušās veselu pusversti aiz pulka. Pulks šūpojās seglos, un tūlīt aiz Popeluhas jātnieku kolonnas priekšgalā koka kātā sāka plīvot div­krāsains karogs — puse gaišzila, puse dzeltena.

Tēju Kozirs necieta, un no rītiem vislielāko baudu viņam sagādāja malks degvīna. Viņam garšoja cara laika degvīns. Četrus gadus tas nebija dabūjams, bet hetmaņa laikā parādījās visā Ukrainā. Degvīns no pe­lēkās blašķes ieplūda Kozira dzīslās kā jautra liesma.

No blašķēm, kas bija paņemtas vēl Belaja Cerkovas noliktavā, degvīns izplūda arī pa jātnieku rindām, un, līdzko tas bija noticis, kolonnas priekšgalā ieskanējās itāliešu trīsrindu harmonikas un iedziedājās falsets:

Tur aiz birzes, birzes, Birztaliņas zaļās„ ..

Bet kolonnas piektajā rindā laida vaļā basi:

Jauna meita zemi ara Melnu vērsi arklā … Melnu vērsi… zemi ara, Nemācēja skubināt. Tad salīga kazaciņu Vijolīti čīgāt.

— Fiū… klak! Klak, tak, tak! … — jātnieks pie ka­roga līksmi kā lakstīgala iesvilpās un noklakšķināja ar mēli. Salīgojās pīķi, un kratījās smailās cepures — melnas kā sērauts — ar pozamentu un zārku pušķiem. Tūkstošiem dzelzs pakavu mīdīts, gurkstēja sniegs. Ieskanējās līksmas torbana skaņas.

— Pareizi! Možu prātu, puiši, — Kozirs atzinīgi uz­sauca. Un pāri Ukrainas sniegotajiem laukiem aizvi­jās skanīga dziesma.

Viņi pajāja garām Belijgajai, miglas aizkars pašķīrās, un visi ceļi kļuva melni, sakustējās un sāka čirkstēt. Ceļu krustojumā pie Belijgajas kolonna palaida sev priekšā ap pusotra tūkstoša vīru lielu kājnieku vienību. Priekšējās rindās soļoja puiši, ģērbušies vienādos zi­los županos no labas vācu vadmalas, sejas tiēm bija šaurākas, paši kustīgāki, šautenes riesa braši — tie bija galicieši. Toties pēdējās rindās kājnieki soļoja, ģērbu­šies garos slimnīcas halātos, kas sniedzās līdz papēžiem, un apjozušies ar dzeltenām jēlmītas ādas siksnām. Un visiem galvās, virs papahām uzmauktas, līgoja vācu plakanās bruņucepures. Apkalti zābaki mīdīja sniegu.

Baltie ceļi uz Pilsētu kļuva melni no šī spēka.

— Slava! — garām soļojošie kājnieki uzsauca dzel- tenzilajam karogam.

«Slava!» atbalsoja Belijgajas birztalas.

Aizmugurē un pa kreisi uz šo saucienu atbildēja liel­gabali. Aplencēju korpusa komandieris pulkvedis To- ropecs jau naktī bija aizsūtījis divas baterijas uz Pilsē­tas mežu. Lielgabali dziļajā sniegā izvietojās puslokā un, gaismai austot, sāka apšaudi. Sešcollīgo lielgabalu dārdienu viļņi salīgoja piesnigušās mastu priedes. Mil­zīgo Puščevodicas sādžu divas reizes nodrebināja zal­ves, vienā mirklī izbirdinādamas visus logus četrām rindām sniegā iegrimušo māju. Vairākas priedes tika sašķaidītas skaidās, un augstu gaisā uztriecās veselas sniega strūklas. Bet pēc tam Puščevodicā viss apklusa. Mežs it kā iegrima snaudā, un vienīgi iztraucētās vāve­res, ar nagiem skrapšķinādamas, šaudījās pa simtgadīgo koku stumbriem. Pēc tam abas baterijas sāka virzīties prom no Puščevodicas un devās uz labo flangu. Tās šķērsoja milzīgus tīrumus, mežaino Uročišči, nogrie­zās uz šaura ceļa, aizbrauca līdz krustojumam un tur jau nostājās pretī Pilsētai. Agri no rīta Podgorodņā, Savskā, Pilsētas nomalē Kureņevkā sāka plīst no liela augstuma krītoši šrapneļi.

Zemajās sniega pilnajās debesīs rībēja un dārdēja, it kā tur kāds dauzītu bungas. Mājeļu iemītnieki jau kopš paša rīta sēdēja pagrabos, un rīta krēslā varēja re­dzēt, kā pārsalušo junkuru ķēdes pārvietojas kaut kur tuvāk Pilsētas centram. Lielgabali tomēr drīz vien ap­klusa, tos nomainīja jautri šāvienu sprakšķi kaut kur

nomalē, ziemeļu pusē. Tad noklusa arī tie.

*

Aplencēju korpusa komandiera Toropeca vilciens stāvēja starpstacijā, dziļu mežu vidū, verstis piecas no sniegā ieputinātās un dārdienu un grāvienu apdullinā­tās, pamirušās Svjatošinas sādžas. Sešos vagonos visu nakti nenodzisa elektrībā, starpstacijā visu nakti zva­nīja tālrunis, un pulkveža Toropeca piebradātajā sa­lonā pīkstēja lauka telefoni. Kad sniegotā diena jau pil­nīgi apgaismoja apkārtni, lielgabali nodārdināja kaut "kur priekšā pie dzelzceļa līnijas, kas veda no Svjatoši­nas uz Volinskas Posteni, dzeltenajās kastēs iedziedājās putniņi, un kalsnais, nervozais Toropecs teica savam adjutantam Hudjakovskim:

— Svjatošina ieņemta. Esiet tik laipns, pan adjutant, pasakiet, lai sastāvu nogādā Svjatošinā.

Toropeca vilciens sāka lēni kustēties starp staltā, pie­snigušā meža sienām un apstājās netālu no dzelzceļa līnijas krustojuma ar platu šoseju, kas, līdzīgi bultai, ieurbās Pilsētā. Un tepat vagonā pulkvedis Toropecs sāka izpildīt savu plānu, ko divās bezmiega naktīs bija izdomājis šai pašā blakšainajā salonā Nr. 4173.

Dūmakā tīta, modās no visām pusēm aplenktā Pil­sēta. Ziemeļos no Pilsētas meža un no tīrumiem, rie­tumos no ieņemtās Svjatošinas sādžas, dienvidrietumos no liktenīgā Volinskas Posteņa, dienvidos aiz birzīm, kapsētām, ganībām un šauj lauka, ko apjoza dzelzceļš, visur pa takām un ceļiem un taisni pāri sniegainajiem klajumiem ar šķindoņu neatvairāmi tuvojās melni jāt­nieku pulki, čīkstēja smagie lielgabali un, sniegā stig- dami, soļoja aplenkuma mēnesī pagurušie Petļuras ar­mijas kājnieki.

Salonvagonā, kur grīdu sedza nomīdīts paklājs, ik brīdi maigās, klusinātās gailēnu balsīs dziedāja tāl­ruņi — un telefonisti Franko un Garass, visu nakti ne­gulējuši, sāka apstulbt.

— Trin-n … dzin-n .. . klausos! Dzin-n … trin-n …

Toropeca plāns bija viltīgs, un viltīgs bija pats ner­vozais pulkvedis Toropecs ar gludi skūto seju un mel­najām uzacīm. Ne velti viņš bija aizsūtījis divas bate­rijas uz Pilsētas mežu, ne velti dārdinājis salto gaisu un sašāvis tramvaja līniju uz izplūkāto Puščevodicu. Ne velti viņš vēlāk virzīja ložmetējus no tīrumu puses, tu­vinot tos kreisajam flangam. Toropecs gribēja radīt Pilsētas aizstāvjos maldīgu pārliecību, ka viņš, Toro­pecs, mēģinās ieņemt Pilsētu no sava kreisā flanga (no ziemeļiem), no Kureņevkas priekšpilsētas, un tādējādi uz turieni tiktu atvilkta pilsētas armija, bet īstenībā viņš gatavojās dot Pilsētai triecienu centrā, no Svjato­šinas tieši pa Brestļitovskas šoseju, un bez tam dienvi­dos no galēji labā flanga, no Demijevkas sādžas puses.

Tālab, izpildot Toropeca plānu, Petļuras karaspēka daļas virzījās pa ceļiem no kreisā flanga uz labo, un svilpodams, harmonikas spēlēdams, ar staršinām priekš­galā soļoja Kozira-Leško melncepurotais pulks.

«Slava!» atbalsoja Belijgajas birztalas. «Slava!»

Pulks tuvojās Belijgajai, pagāja tai garām un, pa baļķu tiltu šķērsojis dzelzceļa stigu, ieraudzīja Pilsētu. Tā bija vēl miega siltuma pilna, pār to kūpēja ne īsti migla, ne arī dūmi. Paslējies kāpšļos stāvus, Kozirs caur Ceisa binokli noraudzījās turp, kur slējās daudzstāvu namu jumti un vecās Sofijas katedrāles kupoli.

Pa labi no Kozira jau risinājās kauja. Verstis divas atstatu kā vara zvani dimdēja lielgabali un tarkšķēja ložmetēji. Tur petļuriešu kājnieki nelielās ķēdēs ar pārskrējieniem devās uz Volinskas Posteni, un no Pos­teņa tāpat vēlās prom blīvās uguns gluži apstulbotās, stipri retās un raibās baltgvardu kājnieku ķēdes …

Pilsēta. Zemi, biezi padebeši. Ielas stūris. Nomales mājeles, paretam pavīd kāds šinelis.

— Tikko ziņoja, ka ar Petļuru esot noslēgta vienoša­nās — izlaist visas krievu karaspēka daļas ar visiem ieročiem uz Donu pie Deņikina ..,

— Ej nu?

Lielgabali… Lielgabali… bums … bum-bum-bum.,.

Tad ierējās ložmetējs.

Junkura balsī izmisums un neizpratne:

— Bet, pagaidi, tad taču pretošanās jāpārtrauc? …

Junkura balsī skan grūtsirdība:

— Velns viņu sazina!

*

Pulkveža Ščetkina jau kopš rīta nebija štāba, nebija tā vienkāršā iemesla dēļ, ka štābs vairs nepastāvēja. Jau naktī uz četrpadsmito datumu Ščetkina štābs at­virzījās uz staciju Pilsēta I un pavadīja nakti viesnīcā «Stambulas roze» pie paša telegrāfa. Tur naktī Ščet­kina istabā paretam ietinkšķējās tālrunis, taču uz rīta pusi tas apklusa. Bet no rīta abi pulkveža Ščetkina ad­jutanti bija bez pēdām pazuduši. Stundu vēlāk arī pals Ščetkins, nezin kādēļ parakņājies kastēs ar dokumen­tiem un kaut ko saplēsis sīkās driskās, izgāja no

13* 191 piespļaudītās «Rozes», taču ne vairs pelēkajā šinelī ar uzplečiem, bet gan pūkainā civilista mētelī un kažokādas cepurē. No kurienes tie bija radušies — kas to lai zina.

Kvartāla attālumā no «Rozes» paņēmis važoni, civi­lists Ščetkins aizbrauca uz Lipkiem, nokļuva līdz šau­ram labi mēbelētam dzīvoklim, piezvanīja, saskūpstījās ar pilnīgu, zeltmatainu blondīni un devās ar viņu klusā guļamistabā. Iečukstējis blondīnei taisni šausmās ieples­tajās acīs:

— Viss pagalam! Ak, kā es esmu nomocījies … — pulkvedis Ščetkins iegāja alkovā un tur aizmiga, iz­dzēris tasi melnas kafijas, ko viņam pagatavoja zeltma- tainā blondīne.

Par to visu nekā nezināja pirmās družīnas junkuri. 2ēl gan! Ja junkuri to zinātu, varbūt viņus pēkšņi pār­ņemtu iedvesma un viņi vis negrozītos zem šrapneļu sprādzienu piebārstītajām debesīm pie Volinskas Pos­teņa, bet gan dotos uz mājīgo dzīvokli Lipkos, izvilktu no tā laukā samiegojušos pulkvedi Ščetkinu un pakārtu pie laternas staba tieši pretī zeltmatainās dāmas logiem.

*

Būtu bijis labi, ja to izdarītu, taču viņi neizdarīja, jo nekā nezināja un nesaprata.

Un Pilsētā jau arī neviens cits nekā nesaprata un arī turpmāk, domājams, tik drīz nesapratīs. Patiesi: Pil­sētā atrodas dzelžainie, kaut gan, tiesa, jau mazliet pa­plucinātie vācieši, Pilsētā ir smalkais Lapsa Kūmiņš, het­manis ar īsi apcirptām ūsām (no rīta par noslēpumainā majora fon Šrata ievainojumu kaklā zināja tikai ļoti ne­daudzi), Pilsētā ir viņa gaišība kņazs Belorukovs, Pilsētā ir ģenerālis Kartuzovs, kurš formē družīnas krievu pil­sētu māmuļas aizstāvēšanai, Pilsētā galu galā gan šķind, gaņ trinkšķ štābu tālruņi (nevienam vēl nebija zināms, ka štābi jau kopš agra rīta sākuši izklīst), Pilsētā ļaužu biezum biezs. Pilsētā uzliesmo niknums, dzirdot vārdu «Petļura», un izvirtušie Pēterburgas žurnālisti laikrak­stā «Ziņas» par viņu vēl šodien smejas, pa Pilsētu staigā kadeti, bet tur, pie Karavajevas vasarnīcām, raibi ģēr­btie kavalēristi ar smailajām cepurēm galvās jau pogo kā lakstīgalas un brašie haidamaki vieglā riksī pārvie­tojas no kreisā flanga uz labo. Ja nu tie pogo piecu ver­stu attālumā, tad jājautā — uz ko gan paļaujas hetma­nis? Tie taču pogo, pēc viņa galvas tīkodami! Ai, kā pogo … Varbūt viņu aizstāvēs vācieši? Bet kādēļ tad stampīgie vācieši Fastovas stacijā vienaldzīgi smaida savās apcirptajās friču ūsās, kamēr petļuriešu daļas aiz­brauc viņiem garām Pilsētas virzienā ešelons pēc eše­lona? Varbūt ar Petļuru noslēgta vienošanās — mierīgi ielaist viņu Pilsētā? Bet kāda velna pēc tad balto virs­nieku lielgabali šauj uz Petļuru?«

Nē, neviens netika gudrs, kas Pilsētā norisinājās četr­padsmitā decembra dienā.

Zvanīja štābu telefoni, tiesa gan, arvien retāk, retāk un retāk …

Retāk!

Retāk!

Trrr! …

— Tiū …

— Kas pie jums notiek?

— Tiū …

. Sūtiet patronas pulkvedim …

— Stepanovam…

— Ivanovam.

— Antonovam!

— Stratonovam! …

— Uz Donu … Kaut tiktu uz Donu, brālīši… mums nez kāpēc ne velna nesanāk.

— Ti-ū …

— Ak, velns būtu rējvis tos štaba salašņas!

— Uz Donu! …

Arvien retāk un retāk, bet pret dienas vidu jau pa­visam reti.

Visapkārt Pilsētai te vienā, te otrā vietā ierības šā­vieni, tad apraujas … Taču Pilsēta vēl dienas vidū, par spīti šaudīšanai, dzīvoja ierastai ikdienai līdzīgu dzīvi. Veikali bija atvērti un tirgojās. Pa ielām steidzās mil­zums gājēju, klaudzēja durvis un šķindēdams brauca tramvajs.

Bet tad, dienas vidū, no Pečerskas sāka ņipri rībināt ložmetējs. Sīkā tarkšķoņa atbalsojās Pečerskas pakal­nos un no turienes aizplūda uz Pilsētas centru. Kā tad tā, tas taču jau pavisam tuvu! … Kas noticis? Garāmgā­jēji apstājās un sāka ostīt gaisu. Šur tur ietves tūdaļ kļuva krietni tukšākas.

Kas? Kurš?

— Arrrrrrrrrrrrrrrrrr-pa-pa-pa-pa-pa! Pa! Pa! Pa! Rrrrrrrrrrrrrrrrrrrr!

— Kurš?

— Kurš? Vai tad jūs, cienītais kungs, nezināt? Tas ir pulkvedis Bolbotuns.

*

Jā, godātie, tā, lūk, viņš sadumpojās pret Petļuru!

Pulkvedis Bolbotuns, ko māca garlaicība, izpildot pulkveža Toropeca grūtās ģenerālštāba ieceres, nolēma mazliet paātrināt notikumus. Bolbotuna kavalēristi bija nosaluši, gaidīdami pašā dienvidu sektorā aiz kapsētas, no kurienes līdz viedīgajai, sniegotajai Dņeprai bija vairs tikai viens metiens. Arī pats Bolbotuns bija nosa­lis. Tā nu viņš pacēla gaisā jājampātagu, un viņa jāt­nieku pulks sāka virzīties no labās pa trim, izstiepās pa ceļu un piejāja pie dzelzceļa stigas, kas cieši apjoza Pilsētas nomali. Te pulkvedi Bolbotunu neviens nesa­gaidīja. Seši bolbotuniešu ložmetēji sāka riet tik ne­ganti, ka rīboņa aizvēlās pa visu Ņižņaja Teļičkas sav­rupiem. Pulkvedis vienā mirklī aizšķērsoja dzelzceļa līniju un apturēja pasažieru vilcienu, kurš tikko bija pabraucis garām dzelzceļa tilta pārmijai un atgādājis uz Pilsētu jaunu vedumu Maskavas un Pēterburgas iedzī­votāju ar tumīgiem sievišķiem un sprogainiem sunī­šiem. Pasažieri pilnīgi zaudēja galvu, taču Bolbotunam šobrīd nebija vaļas nojēgties ar sunīšiem. Trauksmaini tukšu preču vagonu sastāvi no Pilsētas II Preču stacijas ripoja uz Pilsētas I Pasažieru staciju, sāka svilpt ma­nevrējošās lokomotīves, bet bolbotuniešu lodes nobēra negaidītu krusu pār Svjatotroickas ielas mājeļu jum­tiem. Un Bolbotuns iegāja Pilsētā un virzījās arvien tā­lāk pa ielu, nesastapdams pretestību līdz pašai karasko­lai un katrā šķērsieliņā iesūtīdams jātnieku izlūkus. Un viņš aizķērās tikai pie Nikolaja skolas ar aplupušajām kolonnām. Te pulku sagaidīja ložmetējs un kādas ķē­des bieži raidītas skrajas zalves. Bolbotuna priekšējā vadā, pirmajā sotņā, krita kazaks Bucenko, piecus vī­rus ievainoja un diviem zirgiem pāršāva kājas. Bolbo­tuns mazliet pakavējās. Nez kādēļ pulkvedim šķita, ka viņam pretī stāv sazin kādi milzu spēki. Bet īstenībā pulkvedim ar zilo smailo cepuri galvā salūtu raidīja trīs­desmit junkuri un četri virsnieki ar vienu ložmetēju.

Bolbotuna pulks pēc komandas nokāpa no zirgiem, nogūlās, paslēpās aizsegā un sāka ar junkuriem apšau­dīties. Pečerska piebira ar sprakšķiem, atbalsis triecās pret sienām, un Miljonu ielas rajonā sāka vārīties kā katlā.

Bolbotuna rīcībai tūliņ bija sekas Pilsētā: Elizabetes, Vīnogu un Ļevašova ielās sāka būkšēt logu dzelzs aiz- virtņi. Jautrie veikali kļuva akli. Ietves vienā mirklī kļuva tukšas un nemīlīgi skanīgas. Sētnieki veicīgi slē­dza ciet vārtus.

Arī Pilsētas centrā tai bija sekas: štābu telefonu gaiļu balsis sāka pieklust.

No baterijas zvana uz diviziona štābu. Velna būšana, neatbild! No družīnas pīkstina ausīs komandiera štā­bam, mēģina kaut ko sarunāt. Bet kāda balss atbildot nomurkšķ nez kādas blēņas.

— Vai jūsu virsniekiem uzpleči ir?

— Ko? Kas vajadzīgs?

— Ti-ū …

— Ti-ū …

•— Nekavējoties izsūtīt vienību uz Pečersku!

— Bet kas tur notiek?

— Ti-ū .. .

Pa ielām sāka ložņāt vārds: Bolbotuns, Bolbotuns, Bolbotuns, Bolbotuns …

No kurienes nāca vēsts, ka tas ir tieši Bolbotuns, ne­vis kāds cits? Nav zināms, taču vēsts pienāca. Varbūt bija tā: dienas vidū starp parastajiem gājējiem un dīk­dieņiem Pilsētā jau uzradās kādi cilvēki mēteļos ar ait­ādas apkaklēm. Tie staigāja, ložņāja apkārt. Virsniekus ar zeltītiem uzplečiem, junkurus un kadetus viņi pava­dīja ar ilgiem, ciešiem skatieniem. Čukstēja:

— Pilsētā ienācis Bolbotuns.

Un viņu čukstā nebija nekāda sarūgtinājuma. Tieši otrādi, šo cilvēku acīs bija skaidri lasāms — «Slava!».

«Sla-va-va-va-va-va-va-va-va-va-va-va-va-va …» dūca Pečerskas pakalni. Cilvēki sāka melst visādus niekus:

— Bolbotuns esot lielkņazs Mihails Aleksandrovičs.

— Nekā nebija: Bolbotuns ir lielkņazs Nikolajs Ni- kolajevičs.

— Bolbotuns ir vienkārši Bolbotuns. -— Būs ebreju grautiņš.

— Nekā: viņiem esot sarkani apsēji.

— Labāk steidzieties uz mājām.

— Bolbotuns ir pret Petļuru.

— Nekā nebija: viņš ir par boļševikiem.

— Nepavisam arī ne: viņš ir par caru, tikai bez virs­niekiem. ^

— Hetmanis aizmucis?

— Vai tiešām? Tiešām? Tiešām? Tiešām? Tiešām? Tiešām?

— Ti-ū. Ti-ū. Ti-ū.

*

Bolbotuna izlūki ar sotņiku Galaņbu priekšgalā de­vās pa Miljonu ielu, un uz tās nebija nevienas dzīvas dvēseles. Bet piepeši, iedomājieties tikai, atvērās parā­des durvis un tieši pretī pieciem haidamaku jātniekiem ar pušķainām tresēm pie cepurēm izskrēja pats slave­nais uzņēmējs Jakovs Grigorjevičs Feldmans. Vai jūs, Jakov Grigorjevič, gluži bez prāta, kur jums tā jāskrien, kad te notiek tādas lietas? Jā, nudien, Jakovs Grigor­jevičs izskatījās tāds, it kā būtu zaudējis prātu. Kotika cepurīte uz pakauša, mētelis vaļā. Un acīs klīstošs ska­tiens.

Jakova Grigorjeviča Feldmana neprātam bija iemesls. Līdzko pie karaskolas sāka vārīties kā katlā, no Jakova Grigorjeviča sievas gaišās guļamistabiņas atskanēja vaids. Tas atkārtojās vēlreiz, tad aprima.

— Ai, — uz šo vaidu atsaucās Jakovs Grigorjevičs, paraudzījās laukā pa logu un pārliecinājās, ka tur iz­skatās pavisam nelādzīgi. Visapkārt rībēja, un nekur nevienas dzīvas dvēseles.

Bet vaidi atkārtojās skaļāk un kā nazis iedūrās Jako- vam Grigorjevičam sirdī. Salīkusi večiņa, Jakova Gri­gorjeviča māmuļa, iztipināja no guļamistabas un uz­sauca: ļ

— Jaša! Vai zini? Sākas!

Un Jakovs Grigorjevičs domās rautin rāvās uz vienu mērķi — uz pašu Miljonu ielas stūri pie klajuma, kur pie pirmās mājiņas omulīgi karājās aprūsējusi izkārtne ar zelta burtiem: Vecmāte J. T. Šadurska.

Uz Miljonu ielas ir diezgan bīstami, kaut arī tā ir šķērsiela, tomēr pa to šauj no Pečerskas laukuma uz Kijevas kranti.

Kaut nu izdotos aizskriet! Kaut nu . .. Cepure uz pa­kauša, acīs šausmas, un Jakovs Grigorjevičs Feldmans velkas uz priekšu gar pašām sienām.

— Stāt! Uz kurieni?

Galaņba paliecās lejup no segliem. Feldmanam seja pietvīka tumša, skatiens sāka šaudīties. Acīs ņirbēja haidamaku zaļie trešu pušķi.

— Es, pan, esmu mierīgs iedzīvotājs. Sievai dzemdī­bas. Eju pēc vecmātes!

— Pēc vecmātes? Ko tad tu slamsties gar sienām? Ko? Ž-žīdelis? …

— Es, kungs …

Nagaika aizlocījās kā čūska pār kotika apkakli un kaklu. Neganti nosāpēja. Feldmans iebrēcās. Seja nu vairs nebija tumša, bet balta, un starp haidamaku puš- šiem pavīdēja sievas vaibsti.

— Apliecību! ,

Feldmans izvilka kabatas portfeli ar dokumentiem, atvēra to, izņēma pirmo papīra lapiņu un pēkšņi sāka drebēt, tikai tagad atcerējies … Ak dievs, ak dievs! Ko viņš bija izdarījis? Ko jūs, Jakov Grigorjevič, esat izvilcis? Bet vai gan var atminēties tādus sīkumus, stei­dzoties laukā no mājas, kad no sievas guļamistabas at­skanējis pirmais vaids? Ai, nabaga Feldmans! Galaņba vienā mirklī sagTāba dokumentu. Tā bija gluži plāna lapiņa ar zīmogu, bet tajā slēpās Feldmana nāves sprie­dums.

Šīs apliecības uzrādītājam Jakovam Grigorjevičam Feldmana kungam atļauts Pilsētā brīvi iebraukt un iz­braukt tās garnizona bruņoto daļu apgādes organizēša­nai, kā arī staigāt pa pilsētu pēc pulksten divpadsmi­tiem naktī.

Apgādes priekšnieks ģenerālmajors lllarionovs.

Adjutants — poručiks Leščinskis.

Feldmans piegādāja ģenerālim Kartuzovam taukus un vazelīnu — lielgabalu eļļošanai.

Dievs, liec notikt brīnumam!

— Sotņika kungs, tas nav īstais dokuments! … At­ļaujiet …

— Nē, īstais gan, — velnišķīgi nosmīnējis, teica Ga­laņba, — nemaz nebēdā, paši protam lasīt, gan saburto­sim.

Dievs! Liec notikt brīnumam! Vienpadsmittūkstoš karbovancu . .. Ņemiet visu. Tikai atstājiet dzīvu! At­stāj! Šma-izraēl!

Neatstāja.

Labi vēl, ka Feldmans mira vieglā nāvē. Sotņikam Ga- laņbam nebija laika. Tādēļ viņš tīri vienkārši zvēla ar zobenu Feldmanam pa galvu.

9

Zaudējis septiņus.kritušus kazakus un deviņus ievai­notus, kā arī septiņus zirgus, pulkvedis Bolbotuns no­gāja pusversti no Pečerskas laukuma līdz Renikova ielai un tur atkal apstājās. Te junkuru ķēdei, kas kāpās atpakaļ, pienāca papildspēki. Tos pavadīja viena bru­ņu mašīna. Atrāpojis pa Maskavas ielu, neveiklais, pe­lēkais bruņurupucis ar tornīšiem uz muguras raidīja uz Pečersku trīs šāvienu zalves, kurām kā komētas aste se­koja sausu lapu čaboņai līdzīgs troksnis (trīs collas). Bolbotuna vienība acumirklī nolēca no zirgiem, uzraugi aizveda zirgus sānieliņā, Bolbotuna pulks nogūlās ķēdēs, mazliet atvirzīdamies atpakaļ uz Pečerskas lau­kumu, un sākās gurdena divkauja. Bruņurupucis aiz­sprostoja Maskavas ielu un paretam norībināja. No Su- vorova ielas gala, atsaukdamās uz rībieniem, sprēgāja skrajas zalves. Tur sniegā gulēja ķēde, ko Bolbotuna uguns bija atsviedusi atpakaļ no Pečerskas laukuma, un ari tās papildspēki, kuri radās tā:

— Tr-r-r-r-r-r-r-r-r-r-r-r …

— Vai pirmā družīna?

— Jā, klausos.

— Nekavējoties sūtiet uz Pečersku divas virsnieku rotas!

— Klausos .. . Trrrrr … Pī. .. Pī… Pī… Pī…

Un Pečerskā ieradās: četrpadsmit virsnieku, trīs jun­kuri, viens students, viens kadets un viens miniatūru teātra aktieris.

*

Ak vai! Ar vienu retu ķēdi, protams, ir par maz. Pat tad, ja to atbalsta viens bruņurupucis. Tādiem bruņuru­pučiem vajadzēja ierasties veseliem četriem. Un var droši apgalvot — ja tie ierastos, pulkvedim Bolbotunam būtu jādodas prom no Pečerskas. Taču tie neieradās.

Tas notika tādēļ, ka hetmaņa bruņu divizionā, kurā bija četras lieliskas mašīnas, par komandieri otrajai ma­šīnai kļuva slavenais praporščiks Mihails Semjonovičs Špoļanskis, kurš 1917. gada maijā pats saņēma Alek­sandra Fjodoroviča Kerenska pasniegto Jura krustu.

Mihails Semjonovičs bija melnmatains, ar gludi skūtu seju un samtainu vaigu bārdu, ārkārtīgi līdzīgs Jevgeņi­jam Oņeginam. Pēc ierašanās no Sanktpēterburgas Mi­hails Semjonovičs tūdaļ kļuva pazīstams visā ^Pilsētā. Viņš ieguva slavu kā lielisks savu dzejoļu «Saturna pi­lieni» lasītājs klubā «Pīšļi» un arī kā teicams dzejnieku organizētājs un pilsētas poētu ordeņa «Magnēta Trio- lets» priekšsēdētājs. Bez tam Mihails Semjonovičs bija nepārspējams orators, bez tam viņš prata vadīt gan ar­mijas, gan civilās mašīnas, bez tam uzturēja operas baletdejotāju Musju Fordu un vēl-kādu dāmu, kuras vārdu Mihails Semjonovičs, būdams džentlmenis, nevie­nam neizpauda, viņam bija ļoti daudz naudas, un viņš to bagātīgi aizdeva «Magnēta Trioleta» biedriem; viņš dzēra baltvīnu, spēlēja kārtis,nopirka gleznu «Venēcietes pelde», naktīs dzīvoja Kreščatikā, no rītiem kafejnīcā «Bilbokē»,dienu — savā mājīgajā numurā labākajā viesnīcā «Kontinental», pa vakariem — «Pīšļos»,rītam austot, rakstīja zinātnisku apcerējumu «Intui­tīvais Gogoļa darbos».

Hetmaņa Pilsēta aizgāja bojā stundas trīs agrāk, nekā būtu vajadzējis, tieši tādēļ, ka 1918. gada otrā decembra vakarā Mihails Semjonovičs «Pīšļos» paziņoja Stepano- vam, Šeijeram, Sloniham un Čeremsinam («Magnēta Trioleta» vadītājiem) sekojošo:

— Visi ir nelieši. Tiklab hetmanis, kā Petļura. Tikai Petļura piedevām vēl ir arī grautiņu rīkotājs. Tomēr tas nav pats galvenais. Man kļuvis garlaicīgi, jo sen neesmu metis bumbas.

Kad «Pīšļos» beidzās vakariņas, par kurām maksāja Špoļanskis, viņu, Mihailu Semjonoviču, ģērbušos dārgā kažokā ar bebrādas apkakli un ar cilindru galvā, pava­dīja viss «Magnēta Triolets» un vēl piektais — kāds sadzēries puisis kazādas mēteli. Par šo cilvēku Špoļan­skis zināja visai nedaudz: pirmkārt, to, ka viņš slimo ar sifilisu, otrkārt, to, ka viņš uzrakstījis dievu zaimojo­šus dzejoļus, ko Mihails Semjonovičs, kuram bija plaši literāri sakari, iedabūja kādā no Maskavas krājumiem, un, treškārt, ka viņš, Rusakovs, ir bibliotekāra dēls.

Sifilitiķis zem Kreščatika elektriskās laternas birdi­nāja asaras uz savas kazādas apkakles un, ieurbies ar skatienu Špoļanska bebrādas aprocēs, teica:

— Špoļanski, tu esi pats stiprākais no visiem šajā pilsētā, kura pūst tāpat kā es. Tu esi tik lielisks, ka tev var piedot pat tavu šausmīgo līdzību ar Oņeginu. Klau­sies, Špoļanski… Nav pieklājīgi līdzināties Oņeginam. Tu esi it kā par daudz veselīgs … Tevī nav tā dižciltīgā tārpu grauzuma, kas spētu tevi padarīt par īsti izcilu mūsdienu cilvēku … Es, redzi, pūstu un lepojos ar to … Tu esi pārlieku veselīgs, toties stiprs kā no dzelzs, tādēļ urbies tālāk … Urbies uz augšu! … Rau, šitā …

Un sifilitiķis parādīja, kā tas darāms. Aptvēris later­nas stabu, viņš patiesi sagriezās ap to, dīvainā kārtā kļuvis garš un tievs kā zalktis. Garām gāja prostitūtas ar zaļām, sarkanām, melnām un baltām cepurītēm galvā, skaistas kā lelles, un virpuļotājam jautri murmināja:

— Laikam sašņūcies, maitasgabals?

Kaut kur ļoti tālu šāva lielgabali, un starp sniegpār­slām, kas lidinājās elektriskās gaismas lokā, Mihails Semjonovičs patiesi izskatījās pēc Oņegina.

— Ej gulēt, — viņš teica sifilitiķim, aizgriezdams galvu mazliet sānis, lai tas neiesprauslotu viņam sejā, — ej! — Viņš ar pirkstu galiem iebikstīja kazādas mē­telim krūtīs. Melnie smalkādas cimdi piedūrās apdiluša­jam ševiotam, un pagrūstajam acis bija gluži stiklainas. Viņi izšķīrās. Mihails Semjonovičs pamāja važonim, uzsauca tam: «Uz Maloprovaļnaju,» — un aizbrauca, bet kazādas mētelis grīļodamies kājām devās mājup uz Podolu.

*

Bibliotekāra dzīvoklī Podolā nakti spoguļa priekšā līdz vidum kails ar aizdegtu sveci rokā stāvēja kazādas mēteļa īpašnieks. Viņa acīs velnišķi lēkāja šausmas, ro­kas drebēja, un sifilitiķis ruņāja, un lūpas viņam raus­tījās kā bērnam.

— Ak dievs, ak dievs, ak dievs … Šausmas, šausmas, šausmas … Ak, nolādētais vakars! Man nav laimes. Kopā ar mani taču bija arī Šeijers, bet viņš, lūk, ir ve­sels, viņš neaplipa, jo ir laimesbērns. Varbūt aiziet un nosist to Ļoļu? Bet kāda tam jēga? Kurš man pateiks, kāda tam jēga? Ak kungs, ak kungs … Man ir divdes­mit četri gadi, un es būtu varējis, būtu varējis … Pa­ies gadi piecpadsmit, varbūt mazāk, un tad — dažādas acu zīlītes, salīkušas kājas, pēc tam nesakarīgi, idio­tiski šļupsti, bet tad — pārvērtīšos sapuvušā, slapjā līķī.

Putekļainais trimo atspoguļoja līdz vidum kailo no­vājējušo ķermeni, augsti paceltajā rokā sveces deglis pārogļojās, un puisim uz krūtīm varēja saskatīt maigus un smalkus zvaigžņveida izsitumus. Pa slimā vaigiem neatturami plūda asaras, un viņa augums drebēja un ļodzījās.

— Man jānošaujas. Taču man nepietiek tam spēka;

kāpēc gan lai es tev melotu, mans dievs? Kāpēc gan lai es melotu tev, mans attēl?

No maza dāmu rakstāmgaldiņa atvilktnes viņš izvilka plānu grāmatiņu, iespiestu uz slikta, pelēka papīra. Uz tās vāka ar sarkaniem burtiem bija rakstīts:

FANTOMISTI —

FUTURISTI. M. ŠPOĻANSKA, B. FRIDMANA, V. ŠARKEVIČA, I. RUSAKOVA DZEJAS.

Maskava, 1918.

Nabaga slimais atvēra grāmatu trīspadsmitajā lap­pusē un ieraudzīja pazīstamas rindas:

Iv. Rusakovs

DIEVA NIEVĀ Debesīs izklāta Dūmu stiga. Kā zvēru, kas zīž ķepu, Redzu tur debess tēvu Pinkainu lāci Dievu. Šai siigā Migā

Sitiet dievu.

Sārta skaņa,

Kad nokauj dievu,

Skaudras lāstu lūgsnas tai raidu.

— Ai-ā-ai, — slimais, zobus sakodis, sāpīgi ievaidē­jās. — Ai, — viņš atkārtoja nerimstošās mokās.

Pēkšņi viņš ar pārvērstu seju iespļāva lappusē, kurā bija iespiests dzejolis, un nosvieda grāmatu uz grīdas, tad noslīga ceļos un, mezdams sīkus, drebelīgus krustus, klanījās un, ar auksto pieri pieskardamies putekļaina­jam parketam, sāka lūgt dievu, pievērsis acis melnajam, drūmajam logam:

—Kungs, apžēlojies un piedod man to, ka esmu uz­rakstījis šos derdzīgos vārdus! Kālab gan tu esi tik ne­žēlīgs? Kālab? Es zīnu, tu mani esi sodījis. Ak, cik šaus­mīgi tu esi mani sodījis! Paskaties jel uz manu ādu! Zvēru tev pie visa svētākā, visa dārgākā pasaulē, pie mirušās mātes piemiņas — esmu diezgan sodīts. Es ticu tev! Ticu ar visu dvēseli un miesu, ar katru smadzeņu šūnu. Ticu tev un griežos vienīgi pie tevis, jo visā pa­saulē nav neviena, kurš man varētu palīdzēt. Ne no viena es nevaru gaidīt glābiņu, tikai no tevis. Piedod man un izdari tā, lai zāles man līdzētu! Piedod man iedomu, ka tevis nav: ja tevis nebūtu, es šobrīd būtu nožēlojams kraupjains suns bez kādām cerībām. Bet es esmu cilvēks un esmu stiprs vienīgi tādēļ, ka pastāvi tu un es ik brīdi varu griezties pie tevis ar lūgumu pēc palīdzības. Un es ticu, ka tu uzklausīsi manas lūgša­nas, piedosi un izdziedināsi mani. Ļauj kļūt veselam, ak kungs, aizmirsti neģēlības, ko uzrakstīju ārprāta lēkmē piedzēries, kokaīna apdullināts! Neļauj man sapūt, un es zvēru, ka kļūšu atkal par cilvēku. Stiprini manus spē­kus, atpestī no kokaīna, atpestī no gļēvās dabas, atpestī no Mihaila Semjonoviča Špoļanska! …

Svece notecēja, istabā kļuva vēsāks, uz rīta pusi sli­majam āda pārklājās ar sīkām pūtītēm — un ap sirdi kļuva krietni vieglāk.

*

Bet Mihails Semjonovičs Špoļanskis atlikušo nakts daļu pavadīja Maloprovaļnajas ielā, lielā istabā ar ze­miem griestiem un vecu portretu, kurā blāvi vizēja laika gaitā apsūbējušas četrdesmito gadu epoletes. Mi­hails Semjonovičs bez žaketes, tikai baltā zefīra kreklā, virs kura greznojās melna veste ar dziļu izgriezumu, sē­dēja uz šauras kušetes un teica sievietei ar bālu un sam­tainu seju šādus vārdus:

— Nu, Jūlija, esmu galīgi izlēmis un iestāšos tā ne­ģēļa hetmaņa bruņotajā divizionā.

Tad sieviete, kuru pirms pusstundas savos apkampie­nos skūpstīdams bija nomocījis un sagumzījis kaislīgais Oņegins, pelēkā, pūkainā lakatā tīstīdamās, sacīja: .

— Man ļoti žēl, ka nekad neesmu sapratusi un/ ne­spēju saprast tavus plānus.

Mihails Semjonovičs no galdiņa līdzās kušetei paņēma viduklī iežmaugtu glāzīti ar smaržīgu konjaku, iedzēra malku un atteica:

— Un nevajag arī.

*

Divas dienas pēc šīs sarunas Mihails Semjonovičs pārvērtās. Cilindra vietā viņam galvā parādījās pla­kana naģene ar virsnieka kokardi, civilā apģērba vietā — īss puskažociņš līdz ceļgaliem un tam uz ple­ciem nobružāti uzpleči. Rokās cimdi ar platiem galiem kā Marselam «Hugenotos», kājās getras. Mihails Sem- jonovļčs bija no galvas līdz papēžiem (seju ieskaitot) notriepies ar mašīneļļu un nezin kāpēc arī ar sodrējiem. Vienu reizi, un tas bija tieši devītajā decembrī, divas mašīnas devās kaujā Pilsētas pievārtē un, jāsaka, guva ārkārtējus panākumus. Abas norāpoja pa šoseju ver­stis divdesmit, un jau pēc to pirmajiem trīscollīgo liel­gabalu triecieniem un ložmetēju tarkšķiem petļuriešu ķēdes metās bēgt. Ceturtās mašīnas komandieris sārt- vaidzīgais entuziasts praporščiks Straškevičs Mihailam Semjonovičam apzvērēja, ka visas četras mašīnas, dar­bodamās reizē, vienas pašas spētu nosargāt Pilsētu. Sī saruna norisinājās devītā decembra vakarā, bet vienpa­dsmitā decembra mijkrēslī Špoļanskis, kurš divizionā dežurēja, Ščuram, Kopilovam un citiem (tēmētājiem, di­viem šoferiem un mehāniķim) teica tā:

— Vai zināt, draugi, atklāti sakot, nebūt nav skaidrs, vai darām pareizi, aizstāvēdami šo hetmani. Mēs viņa rokās esam vienīgi dārga un bīstama rotaļlieta, ar kuras palīdzību viņš perina vismelnāko reakciju. Kas zina, varbūt Petļuras sadursme ar hetmani ir vēsturiski nosa­cīta un no šīs sadursmes jārodas kādam trešajam vēs­turiskam spēkam, kurš, iespējams, būs vienīgais parei­zais.

Klausītāji Mihailu Semjonoviču dievināja aiz tā paša iemesla, kura dēļ viņu dievināja klubā «Pīšļi», — izci­lās daiļrunības dēļ.

— Kas tad tas būs par spēku? — kūpinādams paša tītu smēķi, apvaicājās Kopilovs.

Gudrais, plecīgais gaišmatis Ščurs viltīgi piemiedza aci, pamādams sarunu biedriem kaut kur uz ziemeļaus­

trumu pusi. Vīri vēl mazliet patērzēja, tad izklīda. Div­padsmitā decembra vakarā tiem pašiem nedaudzajiem cilvēkiem aiz automobiļu garāžām norisinājās otra sa­runa ar Mihailu Semjonoviču. Nav zināms, par ko viņi runāja, toties labi zināms tas, ka trīspadsmitā decembra vakarā, kad diviziona garāžās dežurēja Ščurs, Kopilovs un strupdegunis Petruhins, Mihails Semjonovičs iera­dās tur, nesdams līdzi prāvu ietinamajā papīrā ievīstītu saini. Ščurs, kurš atradās sardzē, ielaida viņu garāžā, kur blāvi sārtu gaismu meta pretīga lampiņa, bet Ko­pilovs visai familiāri pamirkšķināja uz maišeļa pusi un iejautājās:

— Cukurs?

— Mhm, — Mihails Semjonovičs atbildēja.

Šķūnī ap mašīnām sāka klaiņāt lukturis, mirkšķinā­dams kā acs, un rūpju pilnais Mihails Semjonovičs kopā ar mehāniķi nopūlējās, sagatavodams mašīnas rītdie­nas uzbrukumam.

Iemesls: rīkojums, ko bija saņēmis diviziona koman­dieris kapteinis Pleško, — «četrpadsmitajā decembrī pulksten astoņos no rīta ar četrām mašīnām doties uz Pečersku».

205

Mihaila Semjonoviča un mehāniķa kopīgajām pūlēm sagatavot automobiļus kaujai bija dīvaini rezultāti. Trīs mašīnas, kas vēl iepriekšējā vakarā bija pilnīgā kār­tībā (ceturtā Straškeviča vadībā piedalījās kaujā), četr­padsmitā decembra rītā kā paralizētas nespēja pakustēt ne no vietas. Kas tām lēcies, neviens nevarēja izprast. Kaut kāda pretīga masa bija aizķepējusi smidzinātājus, un, lai kā apkalpes locekļi tos centās izpūst ar riepu sūkni, nekas nelīdzēja. Pelēkajā rīta krēslā ap šīm trim mašīnām lukturu gaismā notika .bēdīga rosīšanās. Kap­teinis Pleško izskatījās bāls, blenza apkārt kā vilks un prasīja pēc mehāniķa. Ar to arī iesākās nedienas. Me­hāniķis bija pazudis. Noskaidrojās, ka pretēji visiem noteikumiem viņa adrese divizionā nemaz nav zināma. Paklīda baumas, ka mehāniķis pēkšņi saslimis ar izsi­tumu tīfu. Tas notika pulksten astoņos, bet astoņos un trīsdesmit minūtēs kapteini Pleško ķēra otrs trieciens. Neatgriezās praporščiks Špoļanskis, kurš pēc noņemša­nās ap mašīnām pulksten četros naktī bija ar Ščura va­dītu motociklu aizbraucis uz Pečersku. Sčurs atgriezās Ьviens un izstāstīja bēdīgo notikumu. Motocikls iegrie­zies Verhņajateļičkas ielā, un Ščurs veltīgi centies atru­nāt praporščiku Špoļanski no nepārdomātas rīcības. Tā nu mūsu Špoļanskis, kura ārkārtējo drosmi pazina visā divizionā, pametis Ščuru, paņēmis karabīni un rokas granātu un viens pats devies tumsā izlūkot dzelzceļa stigu. Ščurs dzirdējis šāvienus. Viņš esot pilnīgi pār­liecināts, ka ienaidnieka priekšējā jātnieku patruļa, ieauļojusi Verhņajateļičkas ielā, uzgrūdusies tur Špo- ļanskim un nevienādā cīņā, bez šaubām, nogalinājusi. Ščurs praporščiku gaidījis divas stundas, kaut gan tas licis gaidīt tikai stundu, bet pēc tam atgriezies divi­zionā, lai nepakļautu briesmām pats sevi un dienesta motociklu Nr. 8175.

Pēc Ščura stāsta kapteinis Pleško kļuva vēl bālāks. Telefonā bez mitas čivināja putniņi no hetmaņa un ģenerāļa Kartuzova štābiem, prasīdami, lai mašīnas iz­iet kaujā. Pulksten deviņos ar ceturto mašīnu no pozīci­jām atgriezās sārtvaidzis entuziasts Straškevičs, un daļa no viņa vaigu sārtuma saplūda diviziona komandiera vaigos. Entuziasts vadīja savu mašīnu uz Pečersku, un tā, kā jau tika teikts, aizsprostoja Suvorova ielu.

Kopš pulksten desmitiem rītā Pleško bālums palika nemainīgs. Bez pēdām bija pazuduši divi tēmētā j i, divi šoferi un viens ložmetējnieks. Visi mēģinājumi iekusti­nāt mašīnas palika bez sekmēm. Pēc kapteiņa Pleško pavēles ar motociklu uz pozīcijām aizbraukušais Ščurs neatgriezās. Protams, neatgriezās arī motocikls, jo pats taču tas atgriezties nevarēja. Čivinātāji telefonā sāka draudēt. Jo gaišāka ausa diena, jo vairāk brīnumu no­tika divizionā. Pazuda artilēristi Duvans un Maļcevs un vēl pāris ložmetējnieku. Mašīnas sāka izskatīties noslē­pumainas un pamestas, tām apkārt mētājās uzgriežņi, atslēgas un sazin kādi spaiņi.

Bet dienas vidū, dienas vidū pazuda pats diviziona komandieris kapteinis Pleško.

Dīvaina pārgrupēšanās un pārvietošanas kustība, ko izraisīja tiklab stihiskā kaujas darbība, kā arī ziņnešu ierašanās un štābu telefonu pīkstoņa, trīs diennaktis

svaidīja pulkveža Naija-Tursa vienību pa sniega kupe­nām un vaļņiem ap Pilsētu no Sarkanā Traktiera līdz Serebrjankai dienvidos un līdz Volinskas Postenim dienvidrietumos. Bet trīspadsmitā decembra vakars šo vienību noveda atpakaļ Pilsētā, šķērsieliņā, kādā pa­mestā kazarmā, kurai puse logu bija izdauzīti.

Pulkveža Naija-Tursa vienība izskatījās neparasta. Visus, kas šo vienību redzēja, tā pārsteidza ar saviem velteņiem. Trīs pēdējās dienās tajā bija ap simt piecdes­mit junkuru un trīs praporščiki.

Pašā decembra sākumā pie pirmās družīnas priekš­nieka ģenerālmajora Blohina ieradās kāds vidēja au­guma melnīgsnējs, gludi skuvies kavalērists ar sērī­gām acīm un huzāru pulkveža uzplečiem un stādījās priekšā par pulkvedi Naiju-Tursu, bijušā Belgradas hu­zāru pulka otrā eskadrona bijušo komandieri. Naija- Tursa sērīgajām acīm piemita tāda īpatnība, ka ikviens, kam gadījās sastapties ar klibo pulkvedi, kuram pie vienkāršā zaldāta šineļa bija redzama nobružāta Jura krusta lentīte, sevišķi uzmanīgi klausījās Naija-Tursa vārdos. Ģenerālmajors Blohins pēc īsas sarunas ar Naiju uzdeva viņam saformēt družīnas otro nodaļu ar notei­kumu, ka formēšanai jābūt pabeigtai līdz trīspadsmita­jam decembrim. Brīnumainā kārtā formēšana bija pa­beigta jau desmitajā decembrī, un tajā pašā datumā pulkvedis Naijs-Turss, vispār būdams vārdos neparasti skops, īsi ziņoja ģenerālmajoram Blohinam, kam ne mir­kli nedeva miera štābu tālruņu pīkstieni, ka viņš, Naijs- Turss, ar saviem junkuriem jau varot uzņemties kaujas uzdevumus, taču ar kategorisku nosacījumu, ka visai viņa simt piecdesmit vīru lielajai vienībai izsniegs pa- pahas un velteņus, bez kuriem viņš, Naijs-Turss, uz­skatot karošanu par pilnīgi neiespējamu. Uzklausījis neskaidri runājošo un vārdos strupo pulkvedi, ģenerālis Blohins viņam labprāt izrakstīja zīmi uz sagādes daļu, taču brīdināja, ka ar šo papīru viņš droši vien neko ne­saņems ātrāk kā pēc nedēļas, jo visās sagādes daļās un štābos valdot tīri neticams stulbums, jezga un nejēdzība. Naijs-Turss, kas nevarēja izteikt skaņu «r», pievāca papīru, pa paradumam noraustīja kreiso apcirpto ūsu un, nepagriezdams galvu ne pa labi, ne pa kreisi (viņš to nevarēja, jo pēc ievainojuma viņam bija savilkts

kakls; kad vajadzēja skatīties uz sāniem, pulkvedis griezās ar visu augumu), devās laukā no ģenerālmajora Blohina kabineta. No družīnas telpām Ļvovas ielā Naijs- Turss paņēma sev līdzi desmit junkuru (nez kādēļ ar šautenēm), kā arī pāris divriču un devās ar tiem uz sa­gādes daļu.

Sagādes daļā, kas atradās jaukā savrupmājā Buļvar- nokudrjavskas ielā, mājīgā kabinetiņā, kur pie sienas karājās Krievijas karte un no Sarkanā Krusta laikiem saglabājies Aleksandras Fjodorovnas portrets, pulkvedi Naiju-Tursu sagaidīja ģenerālleitnants Makušins, maza auguma vīrelis ar savādi sārtu seju, ģērbies pelēkā frencī, gar kura apkakli varēja redzēt spodru jo spodru veļu, kas ģenerāli padarīja ārkārtīgi līdzīgu Aleksan­dra II ministram Miļutinam.

Nolicis tālruņa klausuli, ģenerālis bērnišķīgā balsī, kas līdzinājās māla svilpītes pūtieniem, noprasīja Nai- jam:

— Ko vēlaties, pulkvedi?

— Tūdaļ dodamies kaujā, — Naijs strupi atbildēja, — lūdzu āthi velteņus un papahas divsimt cilvēkiem.

— Hmm, — ģenerālis noteica, lūpas pačamstinājis un paburzījis pirkstos Naija pieprasījumu, — redzat, pulk­vedi, šodien iedot nevaram. Šodien mēs sastādīsim ka­raspēka daļu apgādes sarakstu. Atsūtiet, lūdzu, pēc die­nām trim. Un tik daudz gan nevarēšu dot.

Viņš palika Naija-Tursa papīru zem kailas sievietes izskatā veidotas preses.

— Velteņus, — Naijs vienmuļā balsī atteica un, sa­griezis redzokļus pie deguna, paskatījās turp, kur at­radās viņa zābaku purngali.

— Kā? — ģenerālis nesaprata un pārsteigts ieurbās ar skatienu pulkvedī.

— Uz kahstām pēdām dodiet velteņus!

— Ko tas nozīmē? Kā tad tā? — ģenerālis izbolīja platas acis.

Naijs pagriezās pret durvīm, pavēra tās un uzsauca savrupmājas siltajā gaitenī:

— Ei, vads!

Ģenerālis kļuva pelēki bāls, pavērsa skatienu no Naija sejas uz tālruņa klausuli, no turienes uz dievmā­tes svētbildi kaktā un tad atkal pret Naija seju.

Gaitenī nodārdēja, noklaudzēja, un durvīs pazibēja Alekseja junkuru beznagu cepuru sarkanās apmales un melnie durkļi. Ģenerālis sāka slieties kājās no polstētā krēsla.

— Pirmo reizi dzirdu kaut ko tamlīdzīgu … Tas taču dumpis . ..

— Hakstiet piephasījumu, jūsu ekselence, — Naijs teica, — mums nav vaļas, pēc stundas jāiet uz pozīci­jām. Ienaidnieks esot pie pašas pilsētas.

— Ko? … Kā jūs iedrošināties? …

— Athāk, — Naijs atteica dīvaini sērīgā balsī.

Ierāvis galvu plecos un izvalbījis acis, ģenerālis iz­vilka no preses apakšas papīru un, tinti šķiezdams, ar drebelīgu roku vienā stūrī uzšņāpa: «Izsniegt!»

Naijs paņēma papīru, aizbāza to aiz piedurknes at­loka un teica junkuriem, kas bija sabradājuši paklāju:

— Iekhaujiet velteņus. Athi!

Saceldami rīboņu un klaudzoņu, junkuri sāka virzī­ties ārā, bet Naijs vilcinājās. Ģenerālis, kļūdams sejā sarkans, viņam sacīja:

— Es tūliņ zvanīšu uz virspavēlnieka štābu un iero­sināšu, lai jūs nodod kara tiesai. Tas taču kaut kas …

— Dahiet to, — Naijs atteica un norija siekalas, — dahiet vien. Nu, joka pēc zvaniet ahī. — Viņš satvēra spalu, kas rēgojās laukā no vaļējās revolvera maksts. Sārtums ģenerāļa sejā kļuva plankumains, un viņš vairs neteica ne vārda.

— Piehiez vien uz štābu, stulbais veci, — Naijs pēk­šņi sirsnīgi noteica, — es tev no kolta tā iehiezīšu pa galvu, ka tu kājas notihināsi.

Ģenerālis apsēdās atzveltnī. Uz kakla viņam ievilkās sarkanas krunkas, bet seja palika pelēcīga. Naijs pa­griezās un izgāja laukā.

Ģenerālis vairākas minūtes nosēdēja ādas atzveltnī, tad, pagriezies pret svētbildi, pārmeta krustu, pacēla tālruņa klausuli, pielika pie auss, izdzirdēja neskaidru, intīmu «stacija» … piepeši juta savā priekšā šļupstošā huzāra sērīgās acis, nolika klausuli un palūkojās laukā pa logu. Viņš ieraudzīja, kā pagalmā rosās junkuri, pa melnajām šķūņa durvīm stiepdami laukā pelēkos vel­teņu saiņus. Uz melnā fona vīdēja gluži apstulbušā mantziņa trulais mūlis. Rokās viņam rēgojās papīra lapa. Naijs, kājas iepletis, stāvēja pie divviru durvīm un skatījās uz šo lapu. Ģenerālis ar slābanu roku pa­ņēma no galda jaunāko avīzi, atšķīra to un pirmajā lap­pusē izlasīja:

Pie Irpeņas upes notika sadursmes ar ienaidnieka jātnieku patruļām, kas mēģināja iekļūt Svjatošinā … — tad nosvieda avīzi un skaļi noteica:

— Lai nolādēta tā diena un stunda, kad iepinos šajā …

Durvis atveras, un ienāca sagades daļas priekšnieka vietnieks — kapteinis, kas atgādināja sesku bez astes. Tas izteiksmīgi paraudzījās uz ģenerāļa sārtajām kakla krunkām virs apkaklītes un izmeta:

— Atļaujiet ziņot, ģenerāļa kungs.

— Vai zināt, Vladimir Fjodorovič, — ģenerālis viņu pārtrauca, cīnīdamies pēc elpas un skumīgi raudzīda­mies apkārt ar klīstošu skatienu, — es nejūtos labi… asins pieplūdums … hem … es tūliņ braukšu mājās, bet jūs esiet tik laipns un rīkojieties te bez manis.

— Klausos, — sesks atbildēja, ziņkārīgi noraudzīda- mies ģenerālī, — kā pavēlēsiet rīkoties? Ceturtā družīna un kalnu kavalērija pieprasa velteņus. Jūs atļāvāt iz­sniegt divsimt pāru?

— Jā! Jā! — ģenerālis griezīgā balsī atbildēja. — Jā, es atļāvu! Es! Pats! Atļāvu! Viņi ir izņēmums! Viņi tū­liņ iet kaujā. Jā. Uz pozīcijām. Jā!

Seska acīs iekvēlojās ziņkāre.

— Četrsimt pāru ir pavisam …

— Ko es tur varu darīt? Ko gan? — ģenerālis aizsma­cis iebrēcās. — Vai es no pirksta lai izzīžu, vai?! No pirksta lai izzīžu tos velteņus? Kur lai es ņemu? Ja pie­prasīs — dodiet — dodiet — dodiet!

Piecas minūtes vēlāk ģenerāli Makušinu ar važoni aizveda mājās.

*

Naktī no trīspadsmitā uz četrpadsmito decembri Brest- ļitovskas šķērsielas tukšās kazarmas atdzīvojās. Milzī­gajā piebradātajā zālē pie sienas starp logiem iedegās elektriskā spuldze (dienu junkuri bija kāpelējuši pa er- keriem un stabiem, vilkdami kaut kādus vadus). Pusotra simta šauteņu stāvēja saslietas statņos, un netīrajās nā­rās cits citam blakus gulēja junkuri. Pie ļodzīga koka galda, kas bija nokrauts ar maizes donām, katliņiem, kuros vēl redzēja atdzisušas viruma paliekas, patron- somām un aptverēm, sēdēja Naijs-Turss, izklājis raibo Pilsētas plānu. Maza virtuves lampiņa meta gaismas strēli pār izraibināto papīru, un Dņepra tajā izskatījās kā sauss, zils, žuburains koks.

Ap diviem naktī Naiju sāka mākt miegs. Viņš šņau­kājās, galva vairākkārt noliecās līdz kartei, it kā viņš gribētu tajā kaut ko saskatīt. Beidzot viņš klusi uzsauca:

— Junkuh?!

— Es, pulkveža kungs, — pie durvīm atsaucās kāda balss, un, velteņus švīkādams, lampas gaismā ienāca junkurs.

— Es tagad apgulšos, — Naijs teica, — bet pēc thīs stundām pamodiniet mani. Ja būs telefonoghamma, pa­modiniet phapohščiku Zagovu, un atkahībā no tās sa- tuha viņš mani vai nu modinās vai nemodinās.

Nekādas telefonogrammas nebija… Šonakt štābs Naija vienību netraucēja nemaz. Rītausmā vienība ar trim ložmetējiem un trim divričiem atstāja kazarmas un izstiepās garumā uz ceļa. Nomales mājiņas likās iz­mirušas. Taču, kad vienība izgāja platajā Politehnikuma ielā, tur bija manāma kustība. Agrā rīta krēslā dārdē­damas iznira ores, klīda apkārt atsevišķi cilvēki pelē­kās papahās. Visa šī kustība virzījās atpakaļ uz Pil­sētu un Naija vienību apgāja mazliet nedroši. Gaisma ausa lēni, bet noteikti, un pār valsts vasarnīcu dārziem, pār nomīdīto un izdangāto šoseju, pamazām gaisdama, cēlās augšup migla.

Kopš šīs rīta stundas līdz pulksten trijiem dienā Naijs palika pie Politehnikuma ielas, jo dienā ar cetur­tajiem divričiem tomēr atbrauca viņa sakarnieks un at­veda no štāba ar zīmuli rakstītu pavēli.

«Apsargāt Politehnikuma šoseju un, ja parādās ienaidnieks, uzsākt kauju.»

Naijs-Turss šo ienaidnieku pirmoreiz ieraudzīja pulk­sten trijos dienā, kad pa kreisi tālumā, piesnigušajā kara resora laukumā, parādījās daudzi jātnieki. Tas arī bija pulkvedis Kozirš-Leško, kurš saskaņā ar pulkveža

Toropeca dispozīciju mēģināja iznākt uz platās šosejas un pa to iekļūt Pilsētas sirdī. Patiesību sakot, Kozirs- Leško, kurš līdz pat izejai uz Politehnikuma šoseju ne­bija sastapis nekādu pretestību, Pilsētai nevis uzbruka, bet iegāja tajā, iegāja brīvi kā uzvarētājs, labi zinādams, ka tūdaļ aiz viņa pulka nāk vēl pulkveža Sosņenko hai­damaku kavalērijas vienība, divi zilās divīzijas pulki, aizkrāciešu strēlnieku pulks un sešas baterijas. Kad jāt-/ nieki parādījās laukumā, biezajos, sniega pilnajos pa­debešos sāka plīst šrapneļi, lidodami augstu kā dzērves. Atsevišķie jātnieki saplūda kopā un piepildīja šoseju visā platumā, uzbilda, kļuva melni, lieli un vēlās virsū Naija-Tursa vienībai. Junkuru ķēdēs noskanēja aizslēgu klaudzoņa, Naijs izņēma svilpi, griezīgi iesvilpās un uz-^ kliedza:

— Tieši uz kavalēhiju! … Zalvēm … u-guni!

Pār pelēko ķēžu rindu aizšāvās dzirkstele, un jun­kuri raidīja Koziram pirmo zalvi. Tad trīs reizes no pašām debesīm līdz Politehniskā institūta sienām noska­nēja it kā auduma plīšana, un trīs reizes kā plīkšķošus pērkonus zalves raidīja Naija-Tursa bataljons. Melnās jātnieku virknes tālumā satrūka, izklīda un pazuda no šosejas.

Un tieši tajā brīdī ar Naiju kaut kas notika. īstenībā neviens no junkuriem vēl nekad nebija redzējis Naiju nobijušos, bet tagad junkuriem šķita, ka viņš kaut kur debesīs ieraudzījis ko bīstamu vai arī sadzirdējis to tā­lumā … vārdu sakot, pulkvedis pavēlēja atkāpties uz Pilsētu. Viens vads palika un turpināja rībināt, apšaudī­dams šoseju, lai segtu pārējo atkāpšanos. Tad skriešus devās atpakaļ arī šis vads. Tā, arvien pie zemes plak- dami un ar soļu atbalsīm modinādami lielo ceļu, jun­kuri skrēja divas verstis, kamēr nonāca līdz šosejas krustojumam ar jau pieminēto Brestļitovskas šķērsielu, kur bija pavadījuši pagājušo nakti. Krustojums bija pil­nīgi izmiris, nekur nemanīja neviena cilvēka.

Te Naijs izraudzījās trīs junkurus un pavēlēja:

— Skhiešus uz Poļevajas un Bohščagovskajas ielu — uzzināt, kuh mūsu daļas un kas ah tām notiek! Ja sa­stapsiet ohes,v divhičus vai citus thanspohta līdzekļus, kas atkāpjas neohganizēti, atņemiet tos. Phetošanās ga- dljumā piedhaudēt ah iehočiem, pēc tam tos ahī lie­tot…

Junkuri aizskrēja atpakaļ un pa kreisi un pazuda, bet kaut kur no priekšpuses vienību pēkšņi sāka kapāt lo­des. Tās sāka grabināt jumtus, bira arvien biežāk, uu ķēdē kāds junkurs nokrita ar seju sniegā, nokrāsodams to ar savām asinīm. Pēc tam otrs ievaidējies atvēlās nost no ložmetēja. Naija ķēdes izstiepās garumā un sāka pa šoseju spalgi rībināt nepārtrauktu skrejuguni, tā sagai­dot tumšās ienaidnieka rindas, kuras brīnumainā kārtā parādījās, kā no zemes izaugušas. Ievainotos junkurus pacēla, atritinājās balta marle. Naija žokļu kauli izspie­dās kā puni. Viņš arvien biežāk un biežāk grozījās ar visu augumu, pūlēdamies ielūkoties labi tālu flangos, un pat no viņa sejas varēja redzēt, ka pulkvedis nepa­cietīgi gaida atpakaļ aizsūtītos junkurus. Un beidzot tie atsteidzās, elsodami kā notrenkti dzinēj suņi. Naijs sa­springa, viņa seja satumsa. Pirmais junkurs pieskrēja Naijam klāt, apstājās un aizelsdamies ziņoja:

— Pulkveža kungs, ne tikai Šuļavkā, bet vispār ne­kur nav nevienas mūsu daļas, — viņš ierāva elpu. — Mūsu aizmugurē šauj ložmetēji, un tālumā pa Šu- ļavku tikko aizjāja ienaidnieka ka Valērija, kā liekas, ienākdama Pilsētā …

Junkura vārdus tajā pašā acumirklī pārskanēja Naija griezīgais svilpiens.

Trīs divriči dārdēdami izdrāzās uz Brestļitovskas šķērsielas, aizrībināja pa to, bet tālāk aizzvalstījās pa Fonarnajas ielas grambām. Divriči aizveda abus ievai­notos junkurus un piecpadsmit apbruņotus veselos, kā arī visus trīs ložmetējus. Vairāk divriči nespēja uzņemt. Bet Naijs-Turss pagriezās ar seju pret junkuru ķēdēm un spalgā un neskaidrā balsī uzsauca tām dīvainu, līdz šim nekad nedzirdētu komandu …

Noplukušo un karsti sakurināto bijušo Ļvovas ielas kazarmju telpās nīka pirmās kājnieku družīnas trešā nodaļa, kuras sastāvā ietilpa divdesmit astoņi junkuri. Visinteresantākais šajā kvernēšanā bija tas, ka kvernē- tāju komandieris, kā izrādījās, bija tieši pats Nikolka Turbins. Nodaļas komandieris štāba kapteinis Bezru- kovs un divi viņa palīgi — praporščiki, no rīta aizbrau­kuši uz štābu, vairs neatgriezās. Jefreitors Nikolka, pēc dienesta pakāpes vecākais, slaistījās pa kazarmām, brīdi pa brīdim pieiedams pie tālruņa un paraudzīdamies uz to.

Tā turpinājās līdz pulksten trijiem dienā. Galu galā junkuru sejas kļuva bēdīgas. Ak … ak . .

Pulksten trijos iepīkstējās lauka telefons.

— Vai družīnas trešā nodaļa?

— Jā.

— Komandieri pie telefona!

— Kas runā?

— No štāba …

— Komandieris nav atgriezies.

— Kas runā?

— Apakšvirsnieks Turbins.

— Vai jūs esat vecākais? '

— Tieši tā.

— Nekavējoties izvediet savu komandu pēc marš­ruta!

Un Nikolka izveda divdesmit astoņus cilvēkus un veda tos pa ielu.

*

Līdz pulksten diviem dienā Aleksejs Vasiļjevičs gu­lēja dziļā miegā. Viņš pamodās piepeši, kā ar ūdeni ap­liets, paskatījās pulkstenī uz krēsla, ieraudzīja, ka tas rāda bez desmit minūtēm divi, un sāka skraidīt pa is­tabu. Aleksejs Vasiļjevičs uzrāva kājās velteņus, steig­damies, aizmirsdams te šo, te to, sabāza kabatās sērko­ciņus, etviju, kabatas lakatu, brauniņu un divas aptve­res, savilka ciešāk šineli, tad kaut ko atminējās, taču brīdi svārstījās, — viņam tas šķita pārāk apkaunojoši un gļēvi, tomēr viņš to izdarīja: izvilka no galda savu civilo ārsta pasi. Turbins pagrozīja to rokās, nolēma paņemt līdzi, taču tobrīd viņu pasauca Jeļena, un viņš aizmirsa pasi uz galda.

— Klausies, Jeļena, — Turbins teica, savilkdams jostu, nervozēdams; sirdi māca ļauna priekšnojauta, un viņu nomocīja doma, ka Jeļena paliks viena pati ar Aņutu lielajā, tukšajā dzīvoklī, — nekas nelīdz. Neiet nevaru. Nu, domājams, ka man nekas nenotiks. Divizi­ons neies tālāk par Pilsētas nomali, bet es nostāšos kaut kur drošā vietā. Varbūt dievs paglābs arī Nikolku. Šo­rīt dzirdēju, ka stāvoklis kļuvis mazliet nopietnāks, var­būt tomēr izdosies Petļuru atsist. Nu, paliec sveika, pa­liec sveika …

Jeļena viena pati staigāja pa tukšo viesistabu no klavierēm, uz kurām, tāpat kā agrāk, bija redzams ne- aizvāktais koši tērptais Valentīns, līdz Alekseja kabi­neta durvīm. Parkets čīkstēja viņai zem kājām. Jeļenas seja izskatījās nelaimīga.

*

Uz savas līkās šķersieliņas un Vladimira ielas stūra Turbins pasauca važoni. Tas bija ar mieru braukt, taču, drūmi šņākuļodams, minēja šaušalīgu maksu, un varēja manīt, ka viņš nepiekāpsies. Zobus griezdams, Tur­bins iesēdās kamanās un brauca uz muzeja pusi. Pie­sala.

Sirds Aleksejam Vasiļjevičam bija nemiera pilna. Viņš brauca un ieklausījās tālajos ložmetēju tarkšķos, kas alpām atplūda kaut kur no Politehniskā institūta pu­ses un aizskanēja, šķiet, stacijas virzienā. Turbins prā­toja, ko gan tas varētu nozīmēt (Bolbotuna vizīti dienas vidū Turbins bija nogulējis), un, galvu grozīdams, pē­tīja ietves. Kustība uz tām, kaut arī saspringta un jucek­līga, tomēr bija dzīva.

— Stāt… stā … — uzsauca piedzērusi balss.

— Ko tas nozīmē? — Turbins dusmīgi noprasīja.

Važonis tik spēcīgi savilka grožus, ka tikko neievēlās

Turbinam klēpī. Pie ilkss grīļojās cilvēks ar pilnīgi sar­kanu seju; turēdamies aiz grožiem, viņš gar tiem virzī­jās uz sēdekļa pusi. Uz plikādas puskažociņa spīdēja ap­bružāti praporščika uzpleči. Aršīnas attālumā Turbinam nāsīs iesitās asa piedegušā degvīna un sīpolu smaka. Praporščikam rokā zvārojās šautene.

— Grie … grie … griez apkārt, — piedzērušais sar- kansejainis teica, — sēd … sēdini laukā pasažieri… — Vārds «pasažieris» sarkansejainim piepeši likās jocīgs, un viņš sāka ķiķināt.

— Ko tas nozīmē? — Turbins dusmīgi atkārtoja.

— Vai neredzat, kas brauc? Steidzos uz pulcēšanās vietu. Lūdzu, lieciet važoni mierā! Brauc!

— Nē, nebrauc vis … — sarkansejainais draudīgi uz­sauca un tikai tact acis samirkšķinājis, pamanīja Tur­bina uzplečus. — A, dakter, nu tad kopā … es arī iesē- dīšos . ..

— Mums nav pa ceļam … Brauc!

— At… a-atļaujiet…

— Brauc!

Važonis, ierāvis galvu plecos, grasījās braukt, bet tad pārdomāja; pagriezies atpakaļ, viņš nikni un bailīgi pa­šķielēja uz sarkansejaino. Taču piedzērušais pēkšņi pats atkāpās, jo bija pamanījis brīvu važoni. Tas gribēja laist prom, tomēr nepaguva. Sarkansejainis ar abām ro­kām pacēla gaisā šauteni, un padraudēja viņam. Va­žonis palika stāvam uz vietas, un sarkansejainais klup­dams un žagodamies meimuroja pie viņa.

— Būtu zinājis, nebūtu braucis ne par pieciem sim­tiem, — važonis sirdīgi ņurdēja, pātagodams klepera krustus, — iešaus mugurā — un ko tu viņam padarīsi?

Turbins sadrūmis klusēja.

«Kāds nelietis … šitādi visus apkauno,» viņš sanik­nots domāja.

Ielu krustojumā pie operas valdīja rosme un kustība. Pašā ielas vidū uz tramvaja sliedēm stāvēja ložmetējs, ko apsargāja pārsalis neliela auguma kadets, ģērbies melnā šinelī, ar ausu sildītājiem un junkurs pelēkās drē­bēs. Garāmgājēji, kā mušas baros, tekāja pa ietvi, ziņ­kārīgi raudzīdamies ložmetējā. Uz stūra pie aptiekas, kur jau bija redzams muzejs, Turbins važoni atlaida.

— Vajadzēs pielikt, jūsu augstlabdzimtība, — važo­nis nikni un uzstājīgi sacīja, — būtu zinājis, nemaz ne­būtu braucis. Vai re, kas notiek!

— Dabūsi.

— Kādēļ gan bērnus ievelk šajā … — ieskanējās sie­vietes balss.

Tikai tad Turbins ieraudzīja pie muzeja apbruņotu cilvēku pūli. Tas viļņojās un kļuva arvien biezāks. Starp šineļu stērbelēm uz ietves neskaidri pavīdēja ložmetēji. Un tad ložmetējs aizgūtnēm sāka riet Pečerskā.

Va … va … va … va … va … va … va …

«Nudien te izskatās pēc īstas jezgas,» Turbins apjucis prātoja un, pielicis soli, pāri ielu krustojumam devās uz muzeju.

«Vai tiešām esmu nokavējis? … Tas tik būtu skan­dāls … Kāds var vēl iedomāties, ka esmu aizbēdzis …»

Praporščiki, junkuri, kadeti, visai reti pa kādam zal­dātam satraukti rosījās un šaudījās šurp turp ap muzeja milzīgo ieeju un ap izlauztajiem sānu vārtiem, kas veda uz Aleksandra ģimnāzijas laukumu. Prāvie durvju stikli ik pa brīdim nodrebēja, durvis vaidēja, un apaļajā, bal­tajā muzeja ēkā, uz kuras zelmiņa rotājās zeltīts uz­raksts —

«Krievu tautas īstenai izglītošanai», steidzās iekšā bruņoti, saņurcīti un uzbudināti junkuri.

— Ak dievs! — Turbins nevilšus iesaucās. — Viņi būs aizgājuši.

Mortīras mēmi raudzījās uz Turbinu un vientuļas un pamestas atradās turpat, kur vakar.

«Neko nesaprotu … ko tas nozīmē?»

Pats nezinādams, kādēļ, Turbins skrēja pāri lauku­mam pie lielgabaliem. Jo tuvāk viņš nāca, jo lielāki tie auga un draudīgi blenza Turbīnā. Klāt malējais. Tur­bins apstājās un sastinga: tam nebija aizslēga. Atrā skrējienā Turbins vēlreiz pārgāja laukumam pāri un atkal izsteidzās uz ielas. Te pūlis mutuļoja vēl stiprāk, klaigāja daudzas balsis reizē, gaisā paslietie durkļi lē­kāja.

— Jāgaida Kartuzovs! Vairāk nekā! — sauca kāda satraukta, skanīga balss. Turbinam ceļu aizšķērsoja kāds praporščiks, pār muguru pārmetis dzeltenus seglus, no kuriem karājās kāpšļi.

— Atdot poļu leģionam.

— Kur tas atrodas?

— Ta velns viņu sazina!

— Visi uz muzeju! Visi uz muzeju!

— Uz Donu!

Praporščiks piepeši apstājās, nosvieda seglus uz iet­ves.

— Pie velna! Lai tad viss izput, — viņš nikni noklie­dza, — ek, tie štābinieki! …

Praporščiks metās kaut kur prom, kādam draudēdams ar dūrēm.

«Katastrofa … Tagad saprotu … Bet šausmīgākais ir tas, ka viņi laikam būs aizgājuši kājnieku ierindā. Jā, jā, jā .. . Bez šaubām. Petļura droši vien pienācis negai­dīts. Zirgu nav, un viņi aizgājuši bez lielgabaliem, ar šautenēm vien .,. Ak dievs … Jāaizskrien pie Anžū … Varbūt tur uzzināšu … Noteikti uzzināšu — jo kāds taču tur būs palicis?»

Turbins izrāvās no cilvēku ņudzekļa un, itin nekam vairs nepievērsdams uzmanību, steidzās atpakaļ uz operu. Sausa vēja brāzma pārskrēja pār asfaltēto ce­liņu, kas liecās ap operu, un papluinīja pusnoplēstās afišas malu pie operas sienas blakus sānu ieejai ar melni stiklotām durvīm. Karmena. Karmena.

Klāt arī Anžū veikals. Logos lielgabalu vairs nav, zel­tīto uzpleču nav. Logos trīc un laistās šaudīga liesmu at­blāzma. Ugunsgrēks? Turbinam nospiežot rokturi, dur­vis nočīkstēja, taču vaļā netaisījās. Viņš satraukti pie­klauvēja. Tad vēlreiz. Aiz durvju stikla pazibēja pelēka ēna, durvis atvērās, un Turbins iekļuva veikalā. Viņš apstulbis vērās nepazīstamā cilvēkā. Tam mugurā bija melns studenta šinelis, galvā kožu saēsta privāta cepure ar pakausī atsietām ausīm. Seja likās dīvaini pazīstama, taču nejēdzīgi pārvērsta un izķēmota. Krāsns neganti rūca, aprīdama nez kādas papīra lapas. Papīri bija izkai- sījušies pa visu grīdu. Ielaidis Turbinu, cilvēks nekā ne­paskaidroja, tūdaļ aizsteidzās atpakaļ pie krāsns un no­tupās, tā ka pār viņa seju sāka šaudīties tumšsārta at­blāzma.

«Mališevs? Jā, pulkvedis Mališevs,» Turbins pazina.

Pulkvedim vairs nebija ūsu. To vietā redzēja gludi noskūtu virslūpu.

Plaši atvēzējis roku, Mališevs sarausa no grīdas pa­pīrus un iegrūda tos krāsnī.

«Ahā .. .a.»

— Ko tas nozīmē? Beigas? — Turbins dobji ievaicā­jās.

— Beigas, — pulkvedis strupi atteica, pielēca kājas, aizsteidzās pie galda, rūpīgi pārlaida tam skatienu, vai­rākas reizes noblākšķināja atvilktnes, gan izvelkot, gan iestumjot tās atpakaļ, ātri pieliecās, paņēma no grī­das pēdējo papīru žūksni un iebāza to krāsnī. Tikai tad viņš pagriezās pret Turbinu un izsmējīgā mierā pie­bilda: — Pakarojām — un diezgan! — Viņš iebāza roku azotē, aši izvilka kabatas portfeli, pārbaudīja tajā doku­mentus, kaut kādas divas lapiņas pārplēsa krustām pušu un iemeta krāsnī. Turbins pa šo laiku vērīgi noraudzī­jās. Mališevs vairs nepavisam neatgādināja pulk­vedi. Turbina priekšā stāvēja padrukns students vai aktieris diletants ar pietūkušām aveņkrāsas lūpām.

— Dakter? Ko tad jūs? — Mališevs bažīgi norādīja uz Turbina pleciem. — Ņemiet ātrāk nost! Ko jūs da­rāt? No kurienes nākat? Vai tiešām jūs neko nezināt?

— Es nokavējos, pulkvedi, — Turbins ierunājās.

Mališevs jautri pasmaidīja. Tad piepeši smaids no­zuda, ar vainas apziņu un rūpju izteiksmi sejā viņš pa­purināja galvu un noteica:

— Ak kungs, es taču esmu jūs iegāzis! Es jums liku ierasties šai laikā .. . Jūs, acīm redzot, dienu nemaz ne­izgājāt no mājas? Nu labi.. Tagad par to nav ko runāt. Vārdu sakot: ņemiet ātrāk nost uzplečus un bēdziet, slēpieties!

— Kāpēc tā? Kāpēc tā — jel sakiet, dieva dēļ? …

— Kāpēc? — Mališevs uzjautrināts ironiski pārvai­cāja. — Tāpēc, ka pilsētā ir Petļura. Pečerskā, ja vien nav jau nonācis Kreščatikā. Pilsēta ieņemta. — Pēkšņi Mališevs atņirdza zobus, greizi paskatījās un negaidot atkal ierunājās nevis kā aktieris diletants, bet kā agrā­kais Mališevs: •— Štābi mūs nodevuši. Jau no rīta vaja­dzēja izklīst. Bet, par laimi, es no labiem cilvēkiem visu uzzināju jau naktī un paguvu divizionu izklīdināt. Dak­ter, nav laika gudrot, ņemiet nost uzplečus!

— … bet tur, muzejā, muzejā …

Mališeva seja satumsa.

— Nav mana daļa, — viņš nikni atcirta, — nav mana daļa! Tagad es vairs ne par ko neatbildu! Tikko tur biju, kliedzu, brīdināju, lūdzu, lai izklīst. Neko vairāk izdarīt nespēju, godātais. Savējos visus izglābu. Uz slaktiņu neaizsūtīju! Kaunā neiegrūdu! — Pēkšņi Mališevs sāka histēriski klaigāt, acīm redzot, viņā kaut kas bija sakrā­jies un lauzās uz āru, savaldīties viņš vairs nejaudāja. — Tad ta ģenerāļi! — Viņš savilka dūres un kādam draudēja. Seja viņam kļuva zilgansārta.

Tajā brīdī ārā, kaut kur Augšpilsētā, ierējās ložme­tējs, un šķita, ka tas drebinātu lielo namu blakus vei­kalam.

Mališevs sarāvās un tūdaļ apklusa.

— Nu tad, dakter, veikli! Palieciet sveiks! Skrieniet! Tikai ne uz ielas, bet te, pa sētas durvīm, un tālāk caur pagalmiem. Tur vēl var tikt. Ātrāk!

Mališevs paspieda roku apstulbušajam Turbinam, spēji apsviedās un iesteidzās tumšajā spraugā aiz nožo­gojuma. Veikalā tūdaļ kļuva kluss. Bet laukā norima ložmetējs.

Kļuva vientulīgi. Krāsnī dega papīri. Kaut gan Mali­ševs steidzināja, Turbins piegāja pie durvīm negribīgi un gausi. Sataustīja krampīti, iespieda to cilpiņā un at­griezās pie krāsns. Par spīti steidzinājumiem, Turbins darbojās rāmi, gurdi vilkdams kājas, domādams kūt­ras, saraustītas domas. Vārgi degošā uguns aprija pa­pīrus, krāsns mutē noplaka jautrās liesmas, tā vērās pretī klusa, sarkanīga, un veikalā tūliņ kļuva tumšāks. Pelēkajā puskrēslā pie sienām kļāvās plaukti. Turbins pārlaida tiem skatienu un gurdi nodomāja, ka Anžū kundzes veikalā vēl arvien gaisā vēdī parfīmi. Maiga, tikko jūtama smarža.

Domas Turbinam galvā saplūda bezveida ņudzeklī, un kādu brīdi viņš stulbi blenza turp, kur bija nozudis gludi skūtais pulkvedis. Tad — klusumā ņudzeklis pa­mazām atšķetinājās. Izkūņojās pati svarīgākā un spil­gtākā domu skranda — Petļura ir te. «Peturrā, Peturrā,» Turbins tikko dzirdami atkārtoja un pasmīnēja, pats ne­izprazdams, par ko. Viņš piegāja pie spoguļa, kas bija pakarināts pie starpsienas un ko, gluži kā tafta pārsegs, klāja putekļu kārta.

Papīrs beidza degt, un pēdējā sarkanā liesmiņa, maz­liet vēl pašaudījusies, izdzisa krāsns dziļumā. Viss ieti­nās krēslā.

— Petļura, tā ir īsta mežonība … Būtībā bojā ejai no­lemta zeme, — Turbins murmināja veikala pustumsā, bet tad attapās: — Ko es te sapņoju? Ņems vēl un iebruks šeit?

Tad viņš sāka skraidīt šurp turp, tāpat kā Mališevs pirms aiziešanas, un plēst nost uzplečus. Notirkšķēja diegi, un rokās palika divas apsūbējušas sudrabotas strē­melītes no karavīra blūzes un vēl divas zaļas no šineļa. Turbins paraudzījās uz tām, pagrozīja rokās, gribēja no­slēpt kabatā par piemiņu, taču padomājis aptvēra, cik

tas bīstami, un nolēma mest ugunī. Kurināmā netrūka, kaut arī Mališevs bija sadedzinājis visus dokumentus. Turbins sagrābstīja uz grīdas veselu kaudzi zīda skrandu, iebāza tās krāsnī un aizdedzināja. Atkal pa sienām un grīdu sāka locīties spocīgi atspīdumi, un Anžū kundzes veikals atkal uz brīdi atdzīvojās. Sudra­botās strēmelītes liesmās saliecās, uzpūtās kā pūšļi, no- brūnēja, tad sačokurojās …

Turbina galvā uzradās visai svarīgs jautājums — ko darīt ar durvīm? Atstāt aizkrampētas vai atvērt? Ja nu pēkšņi kāds brīvprātīgais, atpalicis tāpat kā Turbins, at­skrien — un neatrod, kur patverties! Turbins atkram- pēja durvis. Tad kā zibens prātā uzšķīlās doma: pase? Viņš aptaustīja vienu kabatu, otru — nav! Kā tad! Aiz­mirsta, ak, tas jau ir skandāls! Ja nu gadās saskrieties ar tiem? Šinelis pelēks. Ja noprasīs — kas esi? Ārsts … Bet kā to lai pierāda! Ak, nolādētā izklaidība!

«Ātrāk,» čukstēja kāda iekšēja balss.

Turbins vairs neprātoja, viņš izskrēja cauri veikalam un, izmantodams to pašu cēļu, pa kuru bija aizsteidzies Mališevs, pa mazām durtiņām izskrēja tumšā gaitenī un tālāk pa sētas durvīm pagalmā.

Paklausīdams balsij telefonā, apakšvirsnieks Nikolajs Turbins izveda divdesmit astoņus junkurus un cauri vi­sai Pilsētai vadīja tos pēc norādītā maršruta. Tā Turbins ar junkuriem nokļuva pilnīgi izmirušā ielu krustojumā. Tur nemanīja nekādas dzīvības, taču valdīja apdullinoša dārdoņa. Visapkārt — debesīs, pa jumtiem, pa sie­nām — dārdināja ložmetēji.Ienaidniekam, acīm redzot, vajadzēja būt te, jo tas bija pēdējais, galējais punkts, ko norādīja baiss tele­fonā. Taču pagaidām nekāds ienaidnieks nebija re­dzams, un Nikolka mazliet apjuka — ko iesākt tālāk? Viņa junkuri, pabālām sejām, tomēr drosmīgi, tāpat kā viņu komandieris, sagūla ķēdē uz piesnigušās ielas, bet ložmetējnieks Ivašins notupās pie ložmetēja ietves malā. Junkuri saspringti raudzījās tālumā, paceldami galvas no zemes, un gaidīja, kas te īsti notiks.Bet viņu komandieris bija tik svarīgu un nozīmīgu domu pārņemts, ka pat likās novājējis sejā un gluži bāls. Komandieri pārsteidza, pirmkārt, tas, ka ielu krus­tojumā nebija ne vēsts no tā, ko bija solījusi balss tele­fonā. Šeit., ielu krustojumā, Nikolkam vajadzēja sastapt trešās družīnas vienību un «pastiprināt to». Nekādas vienības nebija. Ne vēsts no tās.

Otrkārt, Nikolku pārsteidza tas, ka ložmetēju kaujas tarkšķi palaikam bija dzirdami ne tikai priekšā, bet arī kreisajā pusē un, kā likās, pat mazliet aizmugurē. Treš­kārt, viņš bažījās, ka var sākt baiļoties, un visu laiku sevi pārbaudīja: «Vai tev nav bail?» — «Nē, nav,» at­bildēja mundra balss galvā, un Nikolka aiz lepnuma, ka ir drosmīgs, nobālēja vēl vairāk. Lepnums pārvēr­tās domā, ka gadījumā, ja viņu, Nikolku, nošaus, tad ap­glabās ar mūziku. Ļoti vienkārši: pa ielu virzās balts ar brokātu apvilkts zārks, un tajā guļ kaujā kritušais apakšvirsnieks Turbins ar cēlu, stingu seju, žēl tikai, ka tagad nedod krustus, citādi katrā ziņā viņam uz krū­tīm būtu Jura krusts ar lentu. Pie vārtiem stāv sievas. «Ko tur glabā, mīļie?» — «Apakšvirsnieku Tur­binu …» — «Ak, kas par skaistuli…» Un spēlē mūzika. Kaujā mirt, vai zināt, ir prieks. Kaut tikai nebūtu jāmo­kās! Domājot par mūziku un lentām, šaubu pilnās pretinieka gaidas kļuva mazliet vieglākas, jo tas, acīm redzot, nepakļāvās balsij telefonā un nemaz nedomāja rādīties.

— Gaidīsim tepat, — Nikolka teica junkuriem, pū­lēdamies ielikt balsī vairāk pārliecības, taču tas viņam lāgā neizdevās, jo visapkārt tomēr nebija gluži tā, kā vajadzētu būt, bet gan kaut kā nelādzīgi. Kur palikusi vienība? Kur ir ienaidnieks? Savādi, ka šauj it kā aiz­mugurē.

*

Un komandieris ar savu karapulku kaut ko tomēr sagaidīja. Šķērsieliņā, kas no krustojuma veda uz Brest- ļitovskas ielu, piepeši sāka rībēt šāvieni un trakā skrē­jienā parādījās pelēki stāvi. Tie joņoja tieši virsū Ni­kolkas junkuriem, un šauteņu stobri snaikstījās uz vi­sām pusēm.

«Esam apieti?» Nikolkam pazibēja doma, viņš metās te šurp, te turp, nezinādams, kādu komandu dot. Taču jau pēc mirkļa viņš uz dažu skrējēju pleciem pamanīja zeltītus plankumus un saprata, ka tie ir savējie.

Plecīgie, lielie, skrienot pietvīkušie Konstantīna jun­kuri ar papahām galvās piepeši apstājās, nometās uz viena ceļgala un, pazibsnot blāvai ugunij, raidīja divas zalves šķērsielā, pa kuru bija atskrējuši. Tad pielēca kājās un, šautenes nosvieduši, metās pāri ielu krusto­jumam, garām Nikolkas vienībai. Skriedami viņi rāva nost uzplečus, patronsomas un jostas, meta visu to iz­brauktajā sniegā. Garš, pelēks, smagnējs junkurs, skrie­dams garām Nikolkam, pagriezis galvu pret Nikolkas vienību, aizelsdamies griezīgi kliedza:

— Skrieniet, skrieniet mums līdzi! Glābieties, kā va­rat!

Nikolkas junkuri apjukuši sāka ķēdē slieties stāvus. Nikolka pilnīgi apstulba, taču tajā pašā mirklī saņēmās, un viņam zibenīgi iešāvās prātā: «Lūk, brīdis, kad var parādīt varonību.» Nikolka sāka spalgā balsī kliegt:

— Ne no vietas! Klausīt komandai!

«Ko viņi dara?» Nikolka satracināts domāja.

Konstantinovieši — cilvēku divdesmit —, bez iero­čiem šķērsojuši ielu krustojumu, izklīda pa Fonarnajas šķērsielu, un daļa no viņiem iemuka pirmajos lielajos vārtos. Dzelzs vārti baigi nodārdēja, un skanīgajā vārtu ejā noklaudzēja zābaki. Otrs bariņš pazuda nākošajos vārtos. Palika tikai pieci, un tie, paātrinādami gaitu, jo­ņoja tālāk pa Fonarnajas šķērsielu un pazuda tālumā.

Beidzot ielu krustojumā parādījās pēdējais no bēdzē­jiem ar blāviem zelta uzplečiem. Nikolka, kura skatiens acumirklī saasinājās, pazina pirmās družīnas otrās no­daļas komandieri pulkvedi Naiju-Tursu.

— Pulkveža kungs! — apjucis un reizē iepriecināts Nikolka sauca viņam pretī. — Jūsu junkuri panikā bēg.

Un te notika kaut kas neiedomājams. Naijs-Turss, kam mugurā bija abos sānos atspraudīts šinelis kā franču kājniekam, izskrēja izbradātā ielu krustojumā. Saburzītā cepure bija atslīdējusi pašā pakausī un turē­jās siksniņā zem zoda. Labajā rokā Naijam-Tursam bija kolts, un vaļējā maksts lēkāja un plakšķēja uz gurna. Sen neskūtā, bārdas rugājiem apaugusī seja izskatījās

draudīga, acis šķielēja, un tagad tuvumā uz pleciem bija skaidri redzami huzāru uzpleču zigzagi. Pulkvedis pie­skrēja Nikolkam cieši klāt un plašā vēzienā ar brīvo kreiso roku norāva viņam vispirms kreiso, pēc tam labo uzpleci. Stiprie vaskotie diegi spraukšķēdami satrūka, turklāt labajā pusē uzplecis atplīsa kopā ar gabalu vad­malas. Nikolka juta tādus rāvienus, ka viņam tūliņ kļuva skaidrs, cik Naijam-Tursam apbrīnojami stipras rokas. Zaudējis līdzsvaru, Nikolka atkrita sēdus uz kaut kāda pamīksta murskuļa, tas iebrēkdamies izspruka vi­ņam no apakšas un, kā izrādījās, bija ložmetējnieks Ivašins. Pēc tam visapkārt sagriezās pāršķiebtās jun­kuru sejas un sākās neganta jezga. Šajā brīdī Nikolka nesajuka prātā vienīgi tādēļ, ka viņam neatlika laika, tik strauji rīkojās pulkvedis Naijs-Turss. Pagriezies ar seju pret izvērsto vadu, viņš neparastā, nedzirdētā balsī neskaidri noauroja komandu. Nikolka apmāts nodo­māja, ka šādu balsi var sadzirdēt desmit verstu attā­lumā, bet visā pilsētā jau nu noteikti.

— Junkuhi! Klausīt manu komandu: haujiet nost uz­plečus, kokahdes, pathonsomas, metiet phom iehočus! Pa Fonahnajas šķēhsielu bēdziet pa cauhstaigājamiem pagalmiem uz Hazjezžuju, uz Podolu! Uz Podolu! Pa ce­ļam plēsiet dokumentus, slēpieties, izklīstiet, pa ceļam haujiet visus sev lī-īdzi!

Tad, pavicinājis gaisā koltu, Naijs-Turss notaurēja kā kavalērijas taure:

— Pa Fonahnuju! Tikai pa Fonahnuju! Bēdziet uz mājām! Kauja beigusies! Skhiešus — mahš!

Dažas sekundes vads nespēja attapties. Tad junkuru sejas kļuva gluži baltas. Ivašins Nikolkas acu priekšā rāva nost uzplečus, patronsomas ielidoja sniegā, šau­tene klaudzēdama aizvēlās pa sērsnu uz ietves. Pēc īsa brīža ielu krustojumā mētājās apkārt patronsomas, jos­tas un kāda saņurcīta naģene. Junkuri skrēja prom pa Fonarnajas šķērsielu, mezdamies iekšā pagalmos, kas veda uz Razjezžajas ielu.

Naijs-Turss sparīgi iegrūda koltu makstī, pieskrēja pie ložmetēja ietves malā, pieliecās, notupās, pagrieza stobru turp, no kurienes bija atskrējis, un ar kreiso roku palīdzināja lentu. Tāpat tupus pagriezās pret Ni­kolku un pārvērstā balsī rēca:

— Vai kuhls esi? Bēdz!

Nikolkam kaut kur no vēdera sāka kāpt uz augšu dīvaina, skurba ekstāze un mute acumirklī kļuva sausa.

— Negribu, pulkveža kungs, — viņš atbildēja ko­kainā balsī, pietupās, ar abām rokām satvēra lentu un ielaida to ložmetējā.

Tālumā, tur, no kurienes bija atskrējusi Naija-Tursa vienības atlikusī daļa, piepeši iznira vairāki jātnieki. Varēja neskaidri saskatīt, ka zirgi iet dīžādamies, it kā danceniski un jātnieku rokās vīd pelēki zobeni. Naijs- Turss nospieda rokturus, ložmetējs izgrūda «ar-ra-pā-a», apklusa, no jauna ierējās un tad sāka nepārtraukti tark­šķēt. Tūdaļ visu māju jumti gan labajā, gan kreisajā pusē sāka dārdēt. Jātniekiem pievienojās vēl daži, bet tad viens no viņiem tika aizsviests kaut kur sānis, mā­jas logā, kāds zirgs izslējās pakaļkājās un šķita draus­mīgi garš, gandrīz vai līdz otrajam stāvam, un vairāki jātnieki pilnīgi pazuda. Pēc tam vienā mirklī, kā zemē iekrituši, pazuda visi pārējie.

Naijs-Turss palaida vaļā rokturus, pakratīja dūri pret debesīm, pie kam viņa acis pielija ar gaismu, un no­kliedza:

— Zēnus! Zēnus! … Štāba maitas! …

Viņš pagriezās pret Nikolku un uzsauca balsī, kas Turbinam atgādināja kavalērijas taures maigo skaņu:

— Bēdz phom, muļķa puisi! Es tev saku — bēdz!

Pulkvedis paskatījās atpakaļ un pārliecinājās, ka visi

junkuri jau pazuduši, tad pavērsa skatienu no šķērs­ielas uz ielu, kas stiepās paralēli Brestļitovskas ielai, un sāpīgi un nikni izgrūda:

— Ak, velns!

Nikolka paskatījās tajā pašā virzienā un ieraudzīja, ka tālu, pagaidām vēl tālu, Kadetu ielas viņā galā pie sniegā ieputinātā tukšā bulvāra, parādās tumšas ķēdes un noplok pie zemes. Tad turpat virs Naija-Tursa un Nikolkas galvām Fonarnajas šķērsielas stūrī noblīk- šķēja izkārtne —

Zobārste Berta Jakovļevna Prince — Metāla

un kaut kur aiz vārtiem izbira stikli. Nikolka ieraudzīja uz ietves apmetuma gabalus. Tie palēcās un aizlidoja prom. Nikolka pievērsa pulkvedim Naijam-Tursam ciešu, jautājošu skatienu, vēlēdamies uzzināt, ko nozīmē šīs tālās ķēdes un apmetuma gabali. Bet pulkvedis Naijs- Turss izturējās dīvaini. Viņš palēcās uz vienas kājas, atsvieda otru kā valsī un kā ballē savilka lūpas acumir­klim nepiemērotā smaidā. Tad pulkvedis novēlās zemē Nikolkam pie kājām. Nikolkas saprātu aizēnoja melna migla, viņš notupās un, pašam negaidot, bez asarām iešņukstējies, sāka vilkt pulkvedi aiz pleciem, pūlēda­mies viņu piecelt kājās. Tad Nikolka ieraudzīja, ka pulkvedim caur kreiso piedurkni sāk sūkties asinis, bet redzokļi pavēršas pret debesīm.

— Pulkveža kungs, pulkveža …

— Apa-vihsniek, — izdvesa pulkvedis, turklāt no mutes uz zoda viņam sāka plūst asinis, bet balss sūcās pa pilienam, ar katru vārdu kļūdama vājāka, — netē­lojiet velti vahoni, es mihstu … Malophovaļnaja …

Neko vairāk -paskaidrot viņš nevēlējās. Pulkvedim sāka raustīties apakšžoklis. Tas krampjaini noraustījās tieši trīs reizes, it kā Naijs tvarstītu gaisu, tad mitējās un pulkvedis kļuva smags kā prāvs miltu maiss.

«Vai tā mirst?» Nikolkam iešāvās prātā. «Nevar būt. Nupat vēl bija dzīvs. Acīm redzot, kaujā tas nav šaus­mīgi. Man nezin kādēļ netrāpa …»

«Zob… … ārste,»

virs galvas nobūkšķēja otrreiz, un atkal kaut kur plīsa stikli. «Varbūt viņš tikai zaudēja samaņu?» apjukumā muļķīgi sprieda Nikolka un pavilka pulkvedi. Tomēr piecelt viņu kājās nekādi nebija iespējams. «Vai nav bail?» Nikolka iedomāja un juta, ka viņu sagrābušas drausmīgas bailes. «Kādēļ gan? Kādēļ?» Nikolka gud­roja un tūliņ saprata, ka bailes rodas no skumjām un vientulības, ka viņš nekādu baiļu nejustu, ja uz kā­jām būtu pulkvedis Naijs-Turss… Taču pulkvedis gu­lēja gluži nekustīgs, nekādas komandas vairs nedeva, nepievērsa uzmanības nedz tam, ka blakus viņa pie­durknei pletās liela sarkana peļķe, nedz arī tam, ka apmetums kā ārprātīgs lēca nost no sienu izciļņiem un sašķīda. Nikolu sagrāba bailes tādēļ, ka viņš bija gluži viens. Nekādi jātnieki no sāniem viņam vairs netuvo­jās, taču laikam viss bija pret Nikolku, viņš bija palicis pats pēdējais, gluži viens . .. Un vientulība lika Nikolara bēgt no ielu krustojuma. Viņš līda uz vēdera, mezdams uz priekšu rokas, pie tam atspiezdamies uz labā elkoņa, jo delnā bija sažņaudzis Naija-Tursa koltu. īstas bailes uznāca tikai divus soļus no stūra. Tūliņ lode ķers kājā, un tad vairs aizlīst nevarēs, petļurieši piejās un sakapās viņu ar zobeniem. Šausmīgi, kad tā jāguļ un tevi kapā ar zobeniem … Ja koltā ir patronas, es šaušu… Vairs tikai pusotra soļa… jāsaņemas, jāsaņemas… vēl… un Nikolka jau ir aiz stūra Fonarnajas šķērsielā.

«Brīnums gan, taisni brīnums, ka netrāpīja. Gluži ne­ticami. Tas jau ir īsts dieva brīnums,» Nikolka domāja, celdamies kājās, «nudien. Nu es pats esmu piedzīvojis brīnumu. Parīzes Dievmātes katedrāle. Viktors Igo. Ko tagad dara Jeļena? Un Aleksejs? Skaidrs — ja plēš nost uzplečus, tad viss ir cauri.»

Līdz kaklam novārtījies ar sniegu, Nikolka pielēca kājās, iegrūda koltu šineļa kabatā un drāzās prom pa šķērsielu. Labajā pusē pavīdēja pirmie vārti, Nikolka ieskrēja skanīgā vārtu telpā, nokļuva drūmā, nejaukā pagalmā ar sarkanu ķieģeļu šķūņiem labajā pusē un malkas grēdu kreisajā, aptvēra, ka eja uz tālākiem pagalmiem atrodas vidū, klupdams metās turp un saskrē­jās ar kažokā ģērbušos cilvēku. Aci pret aci. Cilvēkam bija ruda bārdele un mazas ačeles, kurās kvēloja naids. Nerons ar strupu degunu un aitādas cepuri galvā. Šis cilvēks it kā jautrā rotaļā ar kreiso roku sagrāba Ni­kolku, bet ar labo satvēra viņa kreiso roku un sāka to lauzt atpakaļ uz muguras.

Nikolka uz īsu brīdi apstulba. «Ak dievs! Viņš mani noķēris, viņš mani ienīst! … Petļurietis …»

— Ak tu maita! — rudbārdainis piesmakušā balsī uz­brēca un sāka tusnīt. — Uz kurieni? Stāt! — Tad piepeši ieaurojās: — Turiet, turiet! Turiet junkurus! Uzplečus norāvis, domā, draņķi, ka tevi nepazīs! Turiet!

Nikolkā no galvas līdz kājām uzbangoja niknums. Viņš spēji pietupās, asi pagriezās, tā ka šinelim mugur­pusē notrūka josta, un ar pārcilvēcisku spēku izrāvās rudbārdim no rokām. Vienu mirkli Nikolka viņu nere­dzēja, jo atradās ar muguru pret svešo, tad pagriezās un atkal ieraudzīja. Rudbārdim nebija nekāda ieroča, viņš pat nebija kareivis, bet gan sētnieks. Nikolkam gar acīm kā spilgti sarkana sega noplandīja niknums, un to nomainīja milzīga paļāvība. Vējš un sals ieplūda Ni­kolkas karstajā mutē, jo viņš bija atņirdzis zobus kā vilcēns. Nikolka izrāva no kabatas roku ar koltu un nodomāja: «Nošaušu, riebekli, kaut tik bijušas patro­nas.» Savu balsi viņš nepazina, tik gaužām svešāda un baiga tā bija.

— Nošaušu, riebekli! — Nikolka nošņāca, taustīda­mies ar pirkstiem ap sarežģīto koltu, un acumirklī ap­tvēra, ka ir aizmirsis, kā ar to rīkojas. Dzeltenrudais sētnieks, ieraudzījis, ka Nikolka ir apbruņots, izmisumā un šausmās nokrita uz ceļiem un sāka gaudot, brīnu­mainā kārtā no Nērona pārvērties čūskā:

— Ak, jūsu labdzimtība! Jūsu …

Nikolka tomēr noteikti būtu šāvis, taču kolts attei­cās paklausīt. «Izlādēts. Ek, sasodīts!» Nikolkam zi­benīgi iešāvās prātā. Aizsegdams seju ar roku un liek­damies atpakaļ, sētnieks pietrausās tupus, atgāzās ar visu augumu un vaimanāja nelabā balsī, draudēdams Nikolku pazudināt. Nesaprazdams, ko iesākt, lai aiz­bāztu skaļo rīkli vara sarkanajā bārdā, Nikolka, izmisis par to, ka revolveris nešauj, metās sētniekam virsū kā kauslīgs gailis un spēcīgi iezvēla viņam ar revolvera rokturi pa zobiem, riskēdams sašaut pats sevi. Dusmas Nikolkam acumirklī pagaisa. Bet sētnieks pielēca kājās un skrēja prom uz vārtu telpu, pa kuru šeit bija iekļu­vis Nikolka. Gluži kā jucis aiz bailēm, sētnieks vairs neauroja, viņš skrēja, uz ledus slīdēdams un klupdams, reizi atskatījās, un Nikolka ieraudzīja,ka puse viņa bār­das kļuvusi sarkana no asinīm. Tad viņš pazuda. Ni­kolka joza lejup garām šķūnim uz vārtiem, kuri veda uz Razjezžajas ielu, un tur viņu pārņēma izmisums. «Protams. Par vēlu. Esmu slazdā. Ak dievs, un revolve­ris nešauj!» Velti viņš raustīja milzīgo bultu un slēdzeni. Te nekas nebija līdzams. Tiklīdz aizdrāzās garām Naija- Tursa junkuri, rudbārdainais sētnieks vārtus uz Raz­jezžajas ielu bija aizslēdzis, un tagad Nikolkas priekšā atradās pilnīgi nepārvarams šķērslis — līdz pat augšai gluda, līdzena dzelzs siena. Nikolka pagriezās atpakaļ, pavērās debesīs, ko sedza ārkārtīgi zemi un biezi mā­koņi, pamanīja pie ugunsdrošās sienas vieglas melnas kāpnes, kas slējās līdz pašam četrstāvu mājas jumtam. «Vai līst augšā?» viņš šaubījās, un tad viņam muļķīgā kārtā iešāvās prātā raibs attēls: Nats Pinkertons ar dzel­tenu žaketi mugurā un sarkanu masku uz sejas rāpjas tieši pa šādām kāpnēm. «E, Nats Pinkertons, Amerika … bet, ja es uzrāpšos, ko tad tālāk? Kā nelga tupēšu uz jumta, kamēr sētnieks sasauks petļuriešus. Šis Nērons mani nodos … Es viņam izdauzīju zobus … To viņš ne­piedos!»

Un patiesi. No vārtiem, kas veda uz Fonarnajas šķērs­ielu, Nikolka izdzirda sētnieka izmisīgo, aicinošo aurē­šanu: «Šiten! Šiten!» — un pakavu klaboņu. Nikolka saprata: noticis tā — Petļuras jātnieki no flanga ieau­ļojuši Pilsētā. Tagad tie jau nonākuši Fonarnajas šķērs­ielā. Tāpēc jau Naijs-Turss kliedza … uz Fonarnajas šķērsielu atgriezties nedrīkst.

Visu to viņš aptvēra, neizprotamā kārtā jau atrazda­mies uz malkas grēdas pie šķūņa blakus kaimiņu mājas sienai. Apledojušās pagales zem kājām sakustējās, Ni­kolka sagrīļojās, nokrita, saplēsa bikšu stilbu, nokļuva līdz sienai, paskatījās tai pāri un ieraudzīja uz mata tādu pašu pagalmu. Tie abi izskatījās tik vienādi, ka viņš gaidīja, kad atkal izskries puskažociņā ģērbtais ruabārdainais Nērons. Taču neviens nerādījās. Pēkšņi vēderā un krustos kaut kas briesmīgi iebelza — un Ni­kolka nosēdās zemē, tajā pašā mirklī kolts viņa rokā pasitās uz augšu un atskanēja apdullinošs šāviena trok­snis. Nikolka nobrīnījās, bet tad saprata: «Acīm re­dzot, bijis noslēgts drošinātājs, bet tagad esmu to atbī­dījis. Tavu brīnumu!»

Nolādēts! Arī te vārti uz Razjezžaju ciet. Aizslēgti. Tātad atkal pāri sienai. Bet, ak vai, malkas te vairs nav! Nikolka aizbīdīja drošinātāju un iebāza revolveri kabatā. Viņš uzrāpās ķieģeļu lausku kaudzē un tālāk kā muša rāpoja augšup pa stāvu sienu, iespiezdams zā­baku purngalus tādos iedobumiņos, kur miera laikā ne­pietiktu vietas pat kapeikai. Nikolka aplauza nagus, no­brāza pirkstus asiņainus, tomēr uz sienas uzrausās. Ar vēderu uzgulis tai, viņš izdzirda, ka aiz muguras pir­majā pagalmā noskanēja apdullinošs svilpiens un Nē- rona balss, bet šajā — trešajā pagalmā pa melnu otrā stāva logu uz viņu paraudzījās sieviete ar šausmās pār­vērstu seju un tūdaļ pazuda. Lēciens no otrās sienas iz­devās diezgan veiksmīgi: viņš iekrita kupenā; un tomēr kaklā kaut kas sagriezās, un galvaskauss šķita plīstam. Galvā rūca, un acīs viss ņirbēja, bet Nikolka skrēja uz vārtiem…

Kāda laime! Kaut tie arī aizslēgti, bet tas jau tīrais nieks! Rets režģu vijums. Nikolka rāpās pa to kā uguns­dzēsējs, pārrāpās pāri, nolēca zemē un atradās uz Raz- jezžajas ielas. Viņš redzēja, ka tā ir pilnīgi tukša, ne­vienas dzīvas dvēseles. «Atvilkšu elpu kaut ceturtdaļ- minūti, ne vairāk, citādi sirds pārplīsīs,» Nikolka nodomāja un rija svelošo gaisu. «Jā … dokumenti…» No blūzes kabatas viņš izvilka žūksnīti nosmulētu apliecību un saplēsa tās. Papīra gabaliņi izkaisījās kā sniegs. Viņš izdzirda, ka aizmugurē, ielu krustojumā, kur viņš atstāja Naiju-Tursu, ietarkšķējās ložmetējs, un tam atsaucās ložmetēji un šauteņu zalves Nikolkam priekšā, tur, Pilsētā. Tā gan. Pilsēta ieņemta. Pilsētā no­tiek kauja. Katastrofa. Nikolka, vēl arvien smagi ēlso- dams, ar abām rokām purināja no drēbēm sniegu. Vai koltu mest prom? Naija-Tursa koltu? Nē, neparko! Var­būt laimēsies izsprukt. Viņi taču nevar būt uzreiz visur?

Smagi nopūties un juzdams, ka viņam kājas kļuvušas gluži gurdas un nedrošas, Nikolka sāka skriet pa izmi­rušo Razjezžajas ielu un laimīgi nokļuva līdz krustoju­mam, no kura nozarojās divas ielas: Lubočickas iela uz Podolu un Lovskas iela, kas aizliecās uz Pilsētas centru. Te viņš ieraudzīja asiņu peļķi pie stabiņa ielas malā un mēslus, divas pamestas šautenes un zilu studenta ce­puri. Nikolka norāva no galvas savu papahu un uzlika atrasto cepuri. Tā viņam bija par mazu un piešķīra pre­tīgi nebēdnīgu un pilsonisku izskatu. No ģimnāzijas izmests blandoņa, nudien! Nikolka gar stūri piesardzīgi ielūkojās Lovskas ielā un tālumā ieraudzīja līgojamies jātniekus ar ziliem plankumiem pie papahām. Tur bija manāma kņada un sprakšķēja šāvieni. Nikolka metās prom pa Lubočickas ielu. Un te viņš pirmoreiz sastapa dzīvu cilvēku. Pa ietvi ielas pretējā pusē skrēja kāda dāma, ar melnu putna spārnu rotātā cepure tai bija no­šķiebušies uz sāniem, bet rokās svaidījās pelēks gro­ziņš, no tā spraucās laukā pārdrošs gailis un piekliedza visu ielu: «peturrā, peturrā». Kreisajā rokā dāma turēja kulīti, no kuras pa caurumu bira uz ietves burkāni. Pati dāma kliedza un raudāja, plakdama pie sienas. Kā vie­sulis garām aizdrāzās kāds sīkpilsonis, mezdams krustus uz visām pusēm un saukdams:

— Kungs Jēzus! Volodjka, Volodjka! Petļura nāk!

Lubočickas ielas galā šurp turp šaudījās jau daudzi

cilvēki, tie rosījās un slēpās vārtos. Kāds vīrs melnā mētelī, aiz bailēm gluži zaudējis sajēgu, iespruka vārtu ejā, iegrūda vārtu režģī spieķi un ar brīkšķi to salauza.

Bet laiks tikmēr steidzās kā ar vēja spārniem, un iz­rādījās, ka sācis jau krēslot, tādēļ brīdī, kad Nikolka no Lubočickas ielas nokļuva Voļskas nogāzē, uz stūra iedegās elektriskā laterna un sāka sīkt. Veikaliņa logā nobrikšķēja nolaižamais aizvirtnis un vienā mirklī pa­slēpa skatienam raibās kārbas ar uzrakstu «Ziepju pul­veris». Važonim, griežoties ap stūri, kamanas iestrēga dziļā kupenā, un viņš mežonīgi pātagoja zirģeli. Garām Nikolkam aizlēca četrstāvu nams ar trim parādes dur­vīm, un tās visas trīs ik mirkli vērās vaļā un ciet, kāds vīrs ar kotika apkakli aiznesās garām Nikolkam un vār­tos noauroja:

— Pjotr! Pjotr! Vai tu gluži bez prāta? Slēdz ciet! Slēdz vārtus ciet!

Noblākšķēja parādes durvis, un varēja dzirdēt, kā tumšajās kāpnēs spalga sievietes balss iekliedzās:

— Petļura nāk! Petļura!

Jo tuvāk Nikolka nokļuva Naija-Tursa norādītajai glābējai Podolai, jo vairāk cilvēku skrēja, rosījās un šaudījās pa ielām, taču baiļu te bija mazāk, un visi vairs nesteidzās tajā pašā virzienā, kur Nikolka, daži traucās viņam pretī.

Pie pašas nogāzes uz Podolu pa kādas pelēkas mūra mājas parādes durvīm svinīgi izsoļoja kadetiņš pelēkā šinelī ar baltiem uzplečiem un zeltītu burtu «V» uz tiem. Kadetam bija mazs, strups deguntelis. Acis sprigani šau­dījās apkārt, un prāvā šautene karājās siksnā uz mugu­ras. Ļaudis šaudījās, ar šausmām noskatīdamies apbru­ņotajā kadetā, un steidzās ātrāk pazust. Bet kadets pa­stāvēja- uz ietves, ar svarīgu un pētošu izteiksmi sejā ieklausījās šāvienu troksnī no Augšpilsētas, ievilka gaisu caur degunu un taisījās kaut kur doties. Nikolka spēji aprāva skrējienu, aizšķērsoja ietvi, piespiedās ka- detiņam ar krūtīm un čukstēja:

— Metiet prom šauteni un tūliņ pazūdiet!

Kadetiņš nodrebēja, sabijās, pakāpās atpakaļ, bet tad

draudīgi satvēra ieroci. Taču Nikolka ar vecu pārbau­dītu paņēmienu, mākdamies kadetam arvien vairāk virsū, iespieda viņu kāpņu telpā un tur, spraugā starp divām durvīm, centās iestāstīt:

— Kad es jums saku, pazūdiet! Esmu junkurs. Ka­tastrofa. Petļura ieņēmis pilsētu.

— Kā tad tā? — kadets noprasīja un paplēta muti, pie tam izrādījās, ka kreisajā pusē viņam trūkst viena zoba.

— Gluži vienkārši, — Nikolka atbildēja un, pamājis ar roku uz Augšpilsētu, piebilda: — Vai dzirdat? Tur pa ielām jāj petļuriešu kavalērija. Es tikko izglābos. Skrieniet uz mājām, noslēpiet šauteni un brīdiniet visus!

Kadetiņš sastinga, un tādu sastingušu Nikolka viņu arī pameta kāpņu telpā, nebija taču laika ar viņu runāt, ja viņš tik neattapīgs.

Podolā tik lielu trauksmi nemanīja, taču itin jūtams nemiers valdīja arī te. Gājēji pasteidzināja soli, arvien slēja gaisā galvas un ieklausījās, parādes durvīs vai vār­tos bieži izskrēja virtuvenes, uz ātru roku tīstīdamās pelēkos lakatos. No Augšpilsētas nemitēdamies skanēja ložmetēju tarkšķi. Tomēr lielgabalu dārdi šajā četrpa­dsmitā decembra krēslas stundā vairs nebija dzirdami nekur, ne tuvumā, ne tālumā.

Nikolkas ceļš bija garš. Kamēr viņš šķērsoja Podolu, sala stindzinātās ielas jau bija pilnīgi ietinušās krēslā, un kņadu un trauksmi klusināja prāvās, mīkstās snieg­pārslas, kas sāka lidināties laternu gaismas lokā. Cauri retajam pārslu plīvuram zibēja ugunis, veikaliņos un tirgotavās priecīgi dega gaisma, taču ne visos: daži jau bija tumši. Sniegs kļuva arvien biezāks un biezāks. Kad Nikolka nonāca līdz savai ielai, līdz stāvajai Alek­seja nogāzei, un sāka pa to kāpt augšup, pie septītās mājas vārtiem viņš ieraudzīja šādu ainu: divi puišeļi pe­lēkās adītās jaciņās un ar ziemas cepurēm galvās tikko bija nolaidušies pa nogāzi ar kamaniņām. Viens no vi­ņiem, maziņš un apaļš kā bumba, novārtījies sniegā, sēdēja un skaļi smējās. Otrs, mazliet vecāks, tieviņš un nopietns, raisīja vaļā auklas mezglu. Pie vārtiem stāvēja kažokā ģērbies puisis un urbināja degunu. Šaušana kļuva dzirdamāka. Tā atskanēja tur augšā, visdažādā­kajās vietās.

— Vasjka, Vasjka, kā es likos ar pakaļu pret stabu! — mazais sauca.

«Cik mierīgi vizinās,» Nikolka brīnīdamies nodomāja un laipni uzrunāja puisi:

— Sakiet, lūdzu, — kāpēc tur augšā šauj?

Puisis izvilka pirkstu no nāss, padomāja un caur de­gunu atteica:

— Mūsējie sit virsnieķeļus.

Nikolka caur pieri pablenza puisī un neviļus sažņau­dza kabatā kolta spalu. Vecākais zēns dusmīgi atsaucās:

— Virsniekiem sadod. Tā viņiem vajag. Pilsētā viņu ir tikai astoņi simti, bet šie te muļķosies. Atnāca Pet­ļura ar veselu miljonu karaspēka.

Zēns pagriezās un, vilkdams kamaniņas, slāja prom.

*

Tūliņ tika atvilkti iedzeltenie aizkari — no verandas uz mazo ēdamistabu. Pulkstenis … tuk-tak …

— Vai Aleksejs pārnācis? — Nikolka jautāja Jeļe­nai.

— Nē, — viņa atbildēja un sāka raudāt.

Tumsa. Visā dzīvoklī tumsa. Lampa deg vienīgi vir­tuvē … Aņuta sēž un raud, atspiedusi elkoņus pret galdu. Protams, par Alekseju Vasiļjeviču … Jeļenas gu­ļamistabā kuras krāsns. Cauri aizslietnim izlec zibšņi un šaudās pa grīdu ugunīgā dejā. Jeļena sēž uz ķeblīša, noraudājusies Alekseja dēļ, zodu atbalstījusi dūrē, bet Nikolka uz grīdas viņai blakus, sarkanā uguns atblāz­mas lokā, izstiepis sakrustotas kājas.

Bolbotuns … pulkvedis. Pie Sčegloviem šodien ru­nāja, ka viņš esot pats lielkņazs Mihails Aleksandrovičs. Taisnību sakot, šeit pustumsā un uguns atspīdumā valda izmisums. Ko gan līdz raudāt par Alekseju? Asaras, protams, nepalīdzēs. Viņš, bez šaubām, nogalināts. Viss skaidrs. Gūstā viņi neņem. Ja viņš nav pārnācis, tad iekritis kopā ar divizionu un nogalināts. Šausmīgi ir tas, ka Petļuram, kā stāsta, esot astoņsimt tūkstoši vīru priekšzīmīga izlases karaspēka. Mūs piekrāpa, sūtīja nāvē …

Kur gan radusies šī drausmīgā armija? Tā izkāpusi no saltās miglas dzelstīgi zilajā, krēslainajā gaisā . .. Migla … migla …

Jejena piecēlās un izstiepa roku.

— Lai nolādēti vācieši! Lai nolādēti! Bet, ja dievs vi­ņus nesodīs, tad tas nozīmē, ka viņš ir netaisnīgs. Vai maz iespējams, ka viņiem par to nebūs jāatbild? Būs jāatbild. Gan viņi mocīsies tāpat kā mēs, gan mocīsies.

Viņa nepiekāpīgi atkārtoja vārdus «gan mocīsies» it kā lūgdamās. Pār Jeļenas seju un kaklu šaudījās tumš­sarkans atspīdums, bet tukšās acis bija melnas aiz naida. Nikolka, kurš sēdēja, kājas izpletis, klausījās šajos iz­saucienos izmisis un nelaimīgs.

— Varbūt viņš tomēr dzīvs? — Nikolka nedroši iemi­nējās. — Redzi, viņš taču ir ārsts … Pat ja petļurieši būtu viņu notvēruši, varbūt nenošaus, bet paņems gūstā.

— Kaķus viņi ēdīs un apkaus cits citu tāpat kā mēs, — Jeļena skaņi teica un naidā draudēja ugunij ar pirkstu.

«Ek, ek… Bolbotuns nevar būt lielkņazs. Astoņsimt tūkstoši vīru nevar būt un miljons arī ne … Tomēr viss tik miglains. Tā nu ir, pienācis baismīgs laiks. Un Tāl­bergs, izrādās, bijis gudrs, laikā aizbrauca. Pa grīdu lēkā uguns atblāzma. Bet ir taču bijuši arī mierīgi laiki un brīnišķas zemes. Teiksim, Parīze un Luijs ar svētbildī- tēm pie cepures, un Klopēns Truljefū zagās klāt un sil­dījās pie tādas pašas uguns. Un pat viņam, nabagam, bija labi. Bet nekur un nekad vēl nav redzēts tik pretīgs riebeklis kā tas rudbārdainais sētnieks Nērons. Skaidrs, šaubīties lieki, mūs ienīst, un tomēr viņš ir īsts šakālis!

Sagrābt no mugurpuses aiz rokas!»

*

Tieši tobrīd aiz logiem iedārdējās lielgabali. Nikolka pielēca kājās un sāka skraidīt.

— Vai dzirdi? Dzirdi? Dzirdi? Varbūt tie ir vācieši?

Varbūt palīgā atsteigusies sabiedrotie? Kas gan tie ir? Nevar taču būt, ka viņi šauj uz Pilsētu, ko paši jau ieņēmuši.

Jelena sakrustoja rokas uz krūtīm un teica:

— Nikol, es tevi tik un tā nelaidīšu. Nelaidīšu. Es tevi lūdzu, nekur neej! Esi taču prātīgs!

— Es tikai gribētu aiziet līdz laukumiņam pie An­dreja baznīcas un no turienes paskatīties un paklausī­ties. No turienes redzama visa Podola.

— Labi, ej arī. Ja tu spēj tādā brīdī atstāt mani vienu pašu — ej.

Nikolka apjuka.

— Nu, tad iziešu tikai pagalmā paklausīties.

— Es iešu tev līdzi.

— Ļenočka, bet, ja nu pārrodas Aleksejs, mēs taču nedzirdēsim parādes durvju zvanu.

— Nē, nedzirdēsim. Un pie tā būsi vainīgs tu.

— Nu, tad es tev, Ļenočka, dodu goda vārdu, ka ne­speršu ne soli ārā no pagalma.

— Goda vārds?

— Goda vārds.

— Arā pa vārtiņiem neiesi? Kalnā nerāpsies? Tikai pastāvēsi pagalmā?

— Goda vārds.

— Ej.

*

1918. gada četrpadsmitajā decembrī sniga biezs jo biezs sniegs un pārklāja Pilsētu. Un dīvainie, negaidītie lielgabali šāva pulksten deviņos vakarā. Un tikai stun­das ceturksni.

Sniegs kusdams tecēja Nikolkam aiz apkakles, un viņš centās pārvarēt kārdinājumu uzkāpt sniegotajā augstienē. No turienes būtu redzama ne vien Podola, bet arī daļa Augšpilsētas, seminārs, simtiem uguņu rindu augstajos namos, pauguri un tajos mājeles, kuru logi spīguļo kā svētbilžu lampiņas. Taču goda vārdu lauzt nedrīkst neviens cilvēks, jo citādi pasaulē nebūs iespē­jams dzīvot. Tā domāja Nikolka. Atskanot katram bar­gajam un tālajam dārdienam, viņš lūdza dievu, murmi­nādams: «Kungs, dod …»

Taču lielgabali apklusa.

«Tie bija mūsējo lielgabali,» Nikolka rūgti nodomāja. Nākdams atpakaļ no vārtiņiem, viņš pameta skatienu Ščeglovu logā. Baltais aizkars sētas mājiņas logā bija sagriezies, un varēja redzēt: Marja Petrovna mazgā Petju. Puisēns kails sēdēja toveri un klusi raudāja, jo acis koda ziepes. Marja Petrovna izspieda sūkli Pet- jkam virs galvas. Uz aukliņas karājās veļa, bet pāri tai kustējās un klanījās Marjas Petrovnas lielā ēna. Nikolkam likās, ka pie Ščegloviem ir ļoti mājīgi un silti, bet viņam neaizpogātajā mētelī sala.

*

Verstis astoņas uz ziemeļiem no Pilsētas nomales, dzi­ļos sniegos kādā pamestā sargbūdā, kas bija no visām pusēm ieputināta baltā kupenā, sēdēja štāba kapteinis. Uz galdiņa atradās maizes dona, lauka telefona kaste un mazītiņa trislīniju lampiņa ar piekvēpušu, vēderainu cilindru. Krāsniņā plēnēja uguns. Kapteinis bija maza auguma, ar garu, smailu degunu, ģērbies šinelī ar platu apkakli. Ar kreiso roku viņš knaibīja un lauzīja maizes doniņu, bet ar labo spieda telefona pogas. Taču tālrunis bija kluss kā kaps un neko viņam neatbildēja.

Verstis piecas ap kapteini nebija nekā cita kā vien tumsa, kas jaucās ar biezu puteni. Un sniega kupenas.

Pagāja vēl stunda, un štāba kapteinis atstāja telefonu mierā. Ap pulksten deviņiem vakarā viņš pašņākuļoja caur degunu un nezin kāpēc skaļi noteica:

— Kaut kas traks! īstenībā vajadzētu nošauties. — Un, it kā viņam atbildēdams, iešķindējās tālrunis.

— Vai sestā baterija? — vaicāja tāla balss.

— Jā, jā, — nevaldāmā priekā atsaucās kapteinis.

Satrauktā balss tālumā šķita visai līksma un dobja:

— Nekavējoties atklājiet uguni uz savrupieni… — tālais runātājs neskaidri kurca vadā, — viesuļ- uguni… — Balss pārtrūka. — Man tāds iespaids… — Te balss atkal pārtrūka.

— Jā, klausos, klausos, — izmisīgi, atņirdzis zobus, kapteinis sauca klausulē. Sekoja gara pauze.

— Uguni atklāt nevaru, — kapteinis teica klausulē,

skaidri juzdams, ka runā pilnīgā tukšumā, taču klusēt nespēja. — Visa mana apkalpe un trīs praporščiki aiz­bēguši. Baterijā esmu viens pats. Ziņojiet to Pos­tenim.

Štāba kapteinis nosēdēja vēl stundu, tad izgāja laukā. Neganti putināja. Četri drūmie un baismīgie lielgabali jau bija ieputināti un uz stobriem un aizslēgiem jau sa­krājusies sniega kārta. Zeme ar debesīm griezās kopā, ņn kapteinis saltajās puteņa vērpetēs taustījās kā akls. Tā, neko neredzēdams, viņš ilgi nopūlējās, līdz sniega pilnajā tumsā taustīdamies noņēma pirmo aizslēgu. Kap­teinis gribēja to iesviest akā aiz sargbūdas, taču apdo­mājās un iegāja atpakaļ būdā. Viņš devās ārā vēl trīs reizes, noņēma lielgabaliem visus četrus aizslēgus un paslēpa tos lūkā zem grīdas, kur glabājās kartupeļi. Pēc tam, nopūtis lampu, aizsoļoja tumsā. Gluži nepamanāms un tumšs viņš, sniegā stigdams, gāja stundas divas un nokļuva līdz šosejai, kas veda uz Pilsētu. Šosejas malās blāvi spīdēja retas laternas. Zem pirmās no tām štāba kapteini ar zobeniem nogalināja jātnieki, kam bija as- tainas cepures,novilka viņam zābakus un noņēma pulk­steni.

Tā pati balss ieskanējās tālruņa klausulē kādā zem­nīcā, sešas verstis uz rietumiem no sargbūdas.

— Nekavējoties … atklājiet uguni uz savrupieni. Man tāds iespaids, ka ienaidnieks izgājis starp jums un mums uz Pilsētu.

— Vai dzirdat? Dzirdat? — atsaucās no zemnīcas.

— Uzziniet Postenī… — kāds iejaucās vidū.

Balss neklausīdamās kurca klausulē atbildi:

— Skrej uguni uz savrupieni… uz ka Valēriju …

Tad saruna pārtrūka pavisam.

No zemnīcas ar lukturiem rokās, kažokos ģērbušies, izlīda trīs virsnieki un trīs junkuri. Ceturtais virsnieks un divi junkuri atradās pie lielgabaliem līdzās lukturim, ko putenis pūlējās nodzēst. Pēc piecām minūtēm lielga­bali sāka lēkāt un neganti šaut tumsā. Varenie dārdi aizskanēja verstis piecpadsmit visapkārt, aizskanēja arī līdz Alekseja nogāzes trīspadsmitajai mājai… Dievs, dod …

Jātnieku sotņa, kas putenī jādelēja apkārt, lukturu pievilināta, aizmugurē izlēca no tumsas un apkāva visus junkurus un četrus virsniekus. Komandieris, kurš bija palicis zemnīcā pie telefona, iešāva sev mutē.

Komandiera pēdējie vārdi bija:

— Štāba nelieši. Lieliski saprotu boļševikus.

Naktī Nikolka savā stūra istabā iededza griestu lampu un ar kabatas nazīti iegrieza durvīs lielu krustu un zem tā ķeburainu ierakstu:

«p. Turss. 1918. g. 14. dec. pl. 4 dienā.»

Vārdu «Naijs» viņš atmeta konspirācijas nolūkā, ja petļurieši sarīkotu kratīšanu.

Nikolka gribēja palikt nomodā, lai dzirdētu zvanu pie durvīm. Viņš pieklauvēja Jeļenai pie sienas un sacīja:

— Guli, es neaizmigšu.

Un tūliņ pēc tam neizģērbies aizmiga gultā kā nosists. Bet Jeļena neaizmiga līdz pat rītausmai un visu laiku klausījās un klausījās, vai neatskanēs zvans. Taču zvans

neatskanēja, vecākais brālis Aleksejs bija pazudis.

*

Nogurušam, satriektam cilvēkam nepieciešams miegs, un pulkstenis jau vienpadsmit, bet viņš vēl arvien guļ un guļ… Pavisam dīvaini guļ, es jums teikšu. Zābaki traucē, josta iegriezusies zem ribām, apkakle žņaudz, un lietuvēns ar ķepām spiež krūtis.

Nikolka guļ, galvu atmetis atpakaļ, seja sasarkusi, no rīkles skan svilpieni… Svilpieni! … Sniegs un sazin kādi zirnekļu tīkli… Nu, visapkārt vieni vienīgi zir­nekļu tīkli, velns lai parauj! Pats svarīgākais — izlauz­ties cauri šiem tīkliem, citādi tie, nolāpītie, aužas un aužas un drīz jau skarsies tieši pie sejas. Kas zina, ap­tīsies vēl apkārt tā, ka nevarēs ne izķepuroties! Tā jau var nosmakt. Aiz zirnekļu tīkliem tīrs jo tīrs sniegs, cik vien sirds tīko, veseli klajumi. Jāizraujas līdz šim sniegam, turklāt labi drīz, jo kāda balss, šķiet, kaut kur izsaucās: «Nikol!» Un te, iedomājieties, šai zirnekļa tīklā, sapinās kāds ņiprs putns un sāka vidžināt… Či- vi-čivi, čivi, čivi. Fju. Fi-ū! Čivi! Čivi. Kaut tu izputē­jis. Pašu neredz, bet vītero kaut kur tuvumā, un piede­vām kāds gaužas par savu likteni, un tad atkal atskan balss: «Nik! Nik! Nikolka!»

— Ek! — Nikolka nokrekšķējās, sarāva zirnekļa tīk­

lus un spēji piecēlās sēdus izpūris, saņurcīts, ar jostas sprādzi sānos. Gaišie mati saslējušies gaisā, it kā tos kāds būtu ilgi bužinājis. — Kurš? Kurš? Kurš? — Ni*> kolka šausmās prašņāja, nekā neapjēgdams.

— Kurš. Kurš, kurš, kurš, kurš, kurš, tā! Tā! … Fi-ti, fi-ū! Fju! — zirnekļu tīkli atbildēja, un žēla balss, aiz­turētu asaru pilna, sacīja:

— Jā, ar mīļāko!

Nikolka šausmās piespiedās pie sienas un blenza pa­rādībā. Tā bija ģērbusies brūnā frencī, brūnās galifē bik­sēs un garos zābakos dzelteniem atlokiem kā žokejam. Miglainās, skumīgās acis raudzījās laukā no dziļiem do- buļiem, galva neticami milzīga ar īsi apcirptiem matiem. Parādība, bez šaubām, bija gados jauna, taču sejas āda izskatījās vecišķa, pelēcīga, un zobi rēgojās greizi un dzelteni. Parādība turēja rokās prāvu, ar melnu lakatu pārsegtu sprostu un gaišzilu atplēstu aploksni…

«Laikam neesmu vēl pamodies,» Nikolka nosprieda un atvēzēja roku, gribēdams parādību saplosīt kā zir­nekļa tīklu, un sāpīgi ietrieca pirkstus režģos. Melnajā sprostā kā pārskaities tūliņ sāka klaigāt, svilpt un tark­šķēt putns.

— Nikolka! — kaut kur tālu, tālu atskanēja Jeļenas satrauktā balss.

«Kungs Jēzus,» Nikolka nodomāja, «nē, pamodies es biju, taču tūliņ sajuku prātā un zinu, no kā — no kara laika pārguruma. Kādas šausmas! Un tagad man rādās visādas blēņas … bet pirksti? Ak dievs! Aleksejs nav atgriezies … ak, jā … viņš nav atgriezies … nošā­vuši … ai, ai, ai!»

— Ar mīļāko uz tā paša dīvāna, — parādība traģiskā balsī stāstīja, — kur es viņai tiku lasījis dzejas.

Parādība pagriezās pret durvīm, acīm redzot, pret kādu klausītāju, bet tad galīgi pievērsās Nikolkam:

— Jā, godātais, uz tā paša dīvāna … Viņi tagad sēž un skūpstās … pēc tam kad es kā džentlmenis biju bez apdomāšanās parakstījis viņam vekseļus par septiņdes­mit pieciem tūkstošiem. Jo džentlmenis esmu bijis un vienmēr palikšu. Lai skūpstās!

«Vai manu, vai,» Nikolka nodomāja. Acis viņam iz- valbījās un pār muguru pārskrēja saltas tirpas.

— Tomēr, es atvainojos, — parādība sacīja, arvien skaidrāk un skaidrāk iznirdama no līganās, miega pil­nās miglas un pārvērzdamās īstā, dzīvā cilvēkā, — jūs droši vien īsti nesaprotat? Lūdzu, te būs vēstule — tad jums viss būs skaidrs. Es, būdams džentlmenis, savu kaunu ne no viena neslēpju.

To teikdams, nepazīstamais pasniedza Nikolkam gaiš­zilu aploksni. Nikolka paņēma to gluži apstulbis un, lū­pas kustinādams, sāka lasīt plašā un satrauktā rokrak­stā rakstīto vēstuli. Uz smalka gaišzilā papīra lapiņas bez kāda datuma bija rakstīts:

«Mīļā, mīļā Ļenočka! Pazīstu Jūsu labo sirdi, tādēļ nosūtu viņu tieši pie Jums kā pie radinieces. Tele­grammu es, protams, nosūtīju, viņš Jums pats visu iz­stāstīs, nabaga zēns. Lariosiks saņēmis šausmīgu trie­cienu, un es ilgu laiku baidījos, ka viņš to nepārdzīvos. Miločka Rubcova, ar kuru viņš, kā Jūs zināt, pirms gada apprecējās, izrādījās īsta čūska. Pieņemiet viņu, es Jūs lūdzu, un sasildiet, kā Jūs to protat darīt. Es Jums kār­tīgi sūtīšu uztura naudu. Zitomira viņam kļuvusi nepa­nesama, un es to pilnīgi saprotu. Tomēr vairāk nekā ne­rakstīšu — esmu pārāk satraukta, un tūlīt aties sanitā­rais vilciens, viņš pats Jums visu izstāstīs. Skūpstu Jūs no visas sirds un Serjožu arī!»

Sekoja nesalasāms paraksts.

— Es paņēmu līdzi putnu, — nepazīstamais nopūz­damies teica, — putns ir cilvēka labākais draugs. Tiesa, daudzi uzskata, ka mājā tas ir lieks, taču es varu tikai teikt — putns nu gan nevienam ļauna nedara.

Pēdējie vārdi Nikolkam ļoti iepatikās. Nepūlēdamies vairs neko saprast, viņš ar mīklaino vēstuli kautrīgi pakasīja uzaci un laida kājas pāri gultas malai, prāto­dams: «Droši vien nebūs pieklājīgi… pajautāt, kā viņu sauc? … Brīnumains atgadījums …»

— Laikam kanārijputniņš? — viņš iejautājās.

— Un kāds vēl! — nepazīstamais jūsmīgi atsaucās. — Patiesībā tā nav mātīte, bet īsts kanārijputniņu tē­viņš. Un Žitomirā man tādu ir veseli piecpadsmit. Aiz­vedu tos pie mātes, lai viņa baro. Tas nelietis droši vien būtu visiem apgriezis kaklus. Viņš neieredz putnus. Vai drīkstu pagaidām to novietot uz jūsu rakstāmgalda?

— Lūdzu, — Nikolka atbildēja. — Jūs esat no Žito- miras?

— Nu jā, — nepazīstamais atbildēja, — un iedomā­jieties, kāda sagadīšanās: ierados reizē ar jūsu brāli.

— Ar kādu brāli?

— Ko nozīmē — ar kādu? Jūsu brālis ieradās reizē, ar mani, — nepazīstamais izbrīnījies atbildēja.

— Kāds brālis? — Nikolka žēli iesaucās. — Kāds brālis? No Zitomiras?!

— Jūsu vecākais brālis …

Jeļenas balss viesistabā pavisam skaidri sauca: «Ni­kolka! Nikolka! Illarioii Larionič! Pamodiniet taču viņu! Pamodiniet!»

— Čiri, fit, fit, čiri! — putns gari novidžināja.

Gaišzilā vēstule izkrita Nikolkam no rokām, un viņš

kā bulta izšāvās cauri bibliotēkai uz ēdamistabu un tur, rokas ieplētis, sastinga.

Uz dīvāniņa līdzās pulkstenim nekustīgi gulēja Alek­sejs Turbins, ģērbies svešā melnā mētelī ar saplēstu oderi un svešās melnās biksēs. Seja zilgani bāla, zobi sakosti. Jeļena skraidīja ap Alekseju, viņas halāts bija pavēries, un varēja redzēt melnas zeķes un veļas mež­ģīnes. Saukdama — «Nikol! Nikol!», viņa ķērās te pie pogām Turbinam uz krūtīm, te pie viņa rokām.

Pēc trim minūtēm Nikolka ar pakausī atgrūstu stu­denta cepuri galvā un pelēku neaizpogātu šineli mu­gurā, smagi elsodams, skrēja augšup pa Alekseja nogāzi un murmināja: «Bet ja nu viņš nebūs mājās? Ak dievs, šis svešais ar dzeltenajiem zābaku atlokiem! Kuricki gan nedrīkst saukt nekādā gadījumā, tas nu ir pilnīgi skaidrs … Runcis un valis …» Galvā viņam apdulli­noši skanēja putna čivināšana — runcis, čiv, valis, čiv!

Pēc stundas ēdamistabā uz grīdas stāvēja bļoda, pilna ar bāli sarkanu ūdeni, mētājās sarkani saplēstas marles kumšķi un baltas trauku lauskas, traukus no bufetes bija nogāzis nepazīstamais ar dzeltenajiem zābaku atlokiem, meklēdams glāzi. Visi skraidīja un staigāja uz priekšu un atpakaļ, lauskām kraukšķot. Turbins, bāls, taču nu jau bez zilganuma sejā, vēl arvien gulēja tāpat uz mu­guras ar spilvenu zem galvas. Viņš bija atguvis samaņu un gribēja kaut ko teikt, taču ķiļbārdainais ārsts ar at- rotītām piedurknēm un zelta pensneju, noliecies pie viņa un slaucīdams marlē asiņainās rokas, teica:

— Jums jāklusē, kolēģi…

Aņuta, balta kā krīts, ar milzīgām acīm un Jeļena ar izjukušiem rudiem matiem — pa abām piecēla Turbinu sēdus un pūlējās viņam novilkt ar asinīm un ūdeni pie- mirkušo kreklu, kam bija pārgriezta piedurkne.

— Pārgrieziet vēl tālāk, te nav ko taupīt, — smailbār- dainis sacīja. •

Kreklu Turbinam sašķērēja ar grieznēm un novilka pa gabaliem, atsedzot vāju dzeltenīgu ķermeni un kreiso roku, kas tikko bija cieši nosaitēta līdz plecam. Augšpus un lejpus pārsējuma rēgojās laukā skali. Nikolka tupēja uz ceļgaliem, uzmanīgi pogāja vaļā pogas un vilka Tur­binam nost bikses.

— Izģērbiet pilnīgi un tūliņ gultā, — ķīļbārdis basā noteica. Aņuta lēja no krūzes ārstam uz rokām ūdeni, un ziepju putas lēkšķēm krita bļodā. Nepazīstamais stā­vēja malā no kņadas un rosmes un brīžiem bēdīgi no­skatījās trauku lauskās, brīžiem sarkdams uz satriekto Jeļenu — viņas rīta svārki bija atvērusies pavisam. Acis nepazīstamajam bija miklas no asarām.

Turbinu no ēdamistabas uz viņa istabu nesa visi, te piedalījās arī svešais: viņš pabāza rokas Turbinam zem ceļiem un nesa viņa kājas.

Viesistabā Jeļena sniedza ārstam naudu. Viņš to ar roku atbīdīja …

— Ko vēl ne, — viņš teica, — no ārsta? Mums jā­padomā par kaut ko svarīgāku. Īstenībā viņu vajadzētu nogādāt hospitālī…

— Nevar, — atskanēja Turbina vārgā balss, — uz hospitāli nev …

— Klusējiet, kolēģi, — ārsts atsaucās, — tiksim galā arī bez jums. Jā, zināms, es jau pats saprotu … Velns zina kas tagad pilsētā notiek… — Viņš pamāja ar galvu uz logu. — Hm … droši vien viņam taisnība: to nedrīkst… Nu, nekas nelīdz, lai paliek mājās … Vakarā atbraukšu.

— Vai tas ir bīstami, dakter? — Jeļena bažīgi ievai­cājās.

Ārsts cieši raudzījās parketā, it kā mirdzošajā dzeltenumā būtu lasāma diagnoze, nokrekšķinājās un, pavirpinājis pirkstos bārdeli, atbildēja:

— Kauls ir vesels … Hm … lielās locītavas nav skar­tas … arī nervs ne … Taču sastrutojums būs … Brūcē iekļuvušas vilnas šķipsnas no šineļa… Tempera­tūra … — Izdabūjis no sevis šos maz saprotamos domu fragmentus, ārsts skaļākā balsī noteikti sacīja: — Pil­nīgu mieru… Ja viņam būs ļoti grūti, es pats vakarā iešļircināšu morfiju. Est.— kaut ko šķidru… nu, teik­sim, buljonu … Un lai daudz nerunā …

— Dakter, dakter, es jūs ļoti lūdzu … viņš vēlējās, laijievienam nesaka, lūdzu …

Ārsts iesānis uzmeta Jeļenai drūmu un dziļu skatienu un norūca:

— Jā, to es saprotu… Kā viņam tas gadījās? …

Jeļena tikai apvaldīti nopūtās un ieplēta rokas.

— Labi, — ārsts noburkšķēja un sāniski kā lācis iz­spraucās priekšnamā.