Baltkrēpis

XI NODAĻA ka skaista sapnī…

No kurienes šorīt atgriezās Baltkrēpis? Pēc kādas gan pastaigas vienatnē viņš tagad gribēja pievienoties savam baram?

Ja Folko būtu ar laivu īries uz upes pusi, viņš būtu varējis ieraudzīt kāpu virsotnē ērzeļa lepno stāvu.

Krēpēm plandot vējā, Baltkrēpis no šejienes rau­dzījās pelēkajos līdzenumos, nepārtraukto peļķu rin­dās savā valstībā. Instinkts viņam pateica, kur slēpjas zirgu bars, kuram viņš atkal kļūs par vadoni!

Zirga zviedziens izbiedēja sīku putnu baru, kas aiz­spurdza kā gaisā pamesta smalku graudiņu riekšava. Tad zirgs metās lejā pa kāpu nogāzi uz purvāju.

Šoreiz zēnam nāca palīgā laime. Viņš gan nedomāja, ka sastaps Baltkrēpi. Arī Baltkrēpis nezināja, ka, šķēr­sojot ūdeņaino klajumu, viņš soļo pretim draugam.

Taču viņš devās pretim arī zirgu īpašniekam un viņa uzraugiem!

Jātnieki jau kopš rītausmas sava saimnieka vadībā bija nodomājuši pārmeklēt visu milzīgo purvāju. Viens no uzraugiem, kas bija devies izlūkot, kur ganās zirgu bars, atgriezās ar ziņojumu: Baltkrēpja nav kamargiešu barā.

Garā virknē kā dzinēji medībās zirgu uzraugi devās uz priekšu, rūpīgi vērodami katru krūmiņu un augsto meldru puduri, kur zirgs būtu varējis paslēpties.

Pirmais, kas ieraudzīja ērzeli, deva trauksmi.

— Tur, priekšā… tieši saulē…

Vīri paguva ievērot vienīgi gaišu svītru, kas aiz- traucas pār plašo ūdens klajumu kā balts mākonis.

- Viņš mums ir rokā! — zirgu īpašnieks iesaucās.

Vīrs domāja, ka zirgs mēģinās izvairīties bēgot. Un

šai spēlē Baltkrēpis noteikti zaudēs. Jātnieki dosies tam pa pēdām, kamēr zirgs padosies. Uzraugiem bija viegli nogriezt atkāpšanos satrakotajam zirgam.

Bet Baltkrēpis, it kā nojautis jātnieku viltību, nevis metās pilnos rikšos uz klajuma pusi, bet auļoja tieši uz bieziem meldriem pieaugušo purvāju. Viņš bija pār­liecināts, ka šai neizbrienamajā biezoknī atradīs pat-

vērumu. Aso purva zāļu garie stiebri bija augstāki par jātniekiem, kas sēdēja zirgos.

Baltkrēpis metās iekšā meldros.

Folko, kas trīssimt soļu attālumā īrās ar laivu, jāt­niekus nebija pamanījis. Viņš apbrauca dūksnainās saliņas, kur caur biezajiem krūmiem neko nevarēja saredzēt.

— Pie manis! — zirgu īpašnieks kliedza.

Un viņš pateica savas pavēles.

— Mēs izkvēpināsim pretīgo lopu. Tikai uguns pie­spiedīs viņu izlīst no turienes… Nu, puiši! Aizdedziniet uguni visos četros purva stūros!

Zirgu uzraugi nolēca zemē, iešķīla ar šķiltavām uguni. Drīz vien lielas liesmas sāka laizīt meldrus, kas bija pēkšņi aizdegušies.

— Tagad klajumā! Nu tikai jāgaida, līdz viņš iznāk laukā! — zirgu īpašnieks sauca.

Jātnieki ielēca seglos, gatavi doties Baltkrēpja me­dībās.

Šo kliedzienu satraukts, Folko pamanīja dūmus, kas kāpa augšup no purva. Viņš ieraudzīja uzraugus zirgos un pašu īpašnieku, kas skaļi izkliedza pavēles.

Un tūdaļ zēns visu saprata… Šie vīri gribēja sagūstīt zirgu! Un Folko no tālienes redzēja, kā šis zirgs pa­lecas, lai izkļūtu no liesmu loka, un tad, izmisīgi zvie­dzot, atkal pazūd zālē.

Tas bija Baltkrēpis.

Baltkrēpis domāja, ka šai krūmu un meldru biezoknī ir atradis patvērumu un tur to nebūs iespējams izsekot.

Zirgu īpašnieks gribēja viņam pierādīt, ka cilvēki arvien ir stiprākie. Uzraugiem atlika vienīgi gaidīt, līdz zirgs iznāks laukā. Viņi bija pārliecināti, ka kumeļš drīz vien parādīsies, — tiklīdz dūmi sāks to smacēt. Bet Baltkrēpis nebēga vis, tieši otrādi, viņš devās arvien dziļāk purvā.

Folko izlēca no laivas. Aizelsies viņš skrēja uz liesmu pusi. Dubļi šķīda visapkārt. Zēnam paslīdēja kāja, viņš nokrita zemē un, dubļiem notraipījies, atkal piecēlās.

Uzraugi vēl nebija viņu pamanījuši. Izbijušies tie raudzījās, kā uguns, par kuru tie vairs nebija valdnieki, tagad izspēlē ļaunu joku.

Vīri netika ņēmuši vērā vēju… Viņi nebija paredzē­juši šo milzu ugunsgrēku, šo trakojošo uguni, kas ātri vien ieskāva purvu no visām pusēm. Uguns skrēja pa

Ej, Baltkrēpīt, ej.

zemi, laizīja meldrus un pēkšņi izšāvās kā garas, sārtas lāpas, kuru liesmas locījās vējā.

Uzraugi taču nemetīsies ar zirgiem cauri šai uguns jūrai! Uguns lokā ieskauts, sagūstītais zirgs draudēja aiziet bojā.

Zirgu īpašnieks, protams, to nebija gribējis. Nekas vairs nevarēja glābt vislepnāko viņa bara zirgu.

Tāpat kā uzraugi, arī Folko tūdaļ bija aptvēris, kādas briesmas draud zirgam. Zēns skrēja. Viņš šķērsoja visu plašo ūdens klajumu, un viņam prātā bija viena vie­nīga doma — jāglābj Baltkrēpis.

Folko pieskrēja tieši pie liesmu aizsprosta. Kā lai tiek tam cauri?

Zēns metās ūdenī guļus un uz vēdera līda starp dego­šajiem meldru puduriem, taustīdamies šaurajā, dubļai­najā ejā. Apsvilušiem matiem, apdegušām rokām viņam tomēr izdevās izkļūt cauri uguns žogam. Tad viņš ieskrēja meldrājā, izmisīgi saukdams:

— Baltkrēpi!

Ilgs, žēlabains sauciens sekoja par atbildi.

Trīs soļu attālumā nevarēja neko saskatīt, un sma­cējošo dūmu mākonī uguns pieņēmās plašumā.

Šai sārtajā tumsā Folko ar piepūli virzījās uz to pusi, no kuras bija atskanējis zirga zviedziens, un beidzot ieraudzīja liesmu apņemto Baltkrēpi. Mīdīdams mel­drus, izbiedētais zirgs griezās kā vilciņš. Smacējošajos dūmos satrakotais Baltkrēpis neko nevarēja saskatīt un nezināja, kurp doties.

Folko pienāca viņam klāt. Arī lepnais zirgs droši vien bija sajutis, ka vienīgo glābiņu tam var sniegt šis

sīkais cilvēka bērns, kas, vēlēdamies viņu izglābt, bija meties cauri liesmojošajam purvam.

Zirgs viss drebēja. Viņš ļāva, lai zēns apliek tam roku ap kaklu un ieķeras krēpēs.

Vienā lēcienā Folko bija zirgam mugurā.

Tas gan vēl gluži instinktīvi parāvās sānis. Tomēr nemēģināja nosviest jauno jātnieku zemē.

— Nu, uz priekšu!

Folko iespieda Baltkrēpim sānos kailos papēžus.

— Ej, Baltkrēpīt, ej…

Kā Folko, tā zirgs smaka dūmos nost. Zirgs palēcās, lai tiktu pāri degošajam laukumam. Liesmas no visām pusēm ieskāva purvu.

Baltkrēpis divas reizes izslējās pakaļkājās pret liesmu sienu. Divas reizes, čukstēdams zirgam kaut ko

ausi un glaudīdams to, Folko piespieda to atgriezties pie sārtā aizsprosta.

Beidzot, paklausot šī bezbailīgā zēna mudinājumiem, Baltkrēpis pārvarēja šķērsli, tikai mazliet apsvilinājis krēpes.

Pārsteigtais zirgu īpašnieks un uzraugi redzēja iz­nākam no liesmām gluži melnu nokvēpušu zēnu, kas, pieplacis zirgam pie kakla, dzina to, cik spēka, uz priekšu.

— Jūs redzat, viņš pratis saķert zirgu, ko jūs viņam atdevāt! — sauca Antonio, kas nupat bija piebiedrojies uzraugu baram. — Viņš to pratis saķert pat ugunī!

Nabaga vecais Antonio! Vai tiešām viņš ticēja, ka zirgu īpašnieks, redzēdams mazā zvejnieku zēna drosmi, turēs savu solījumu? Nē, viņš nepazina zirgu saimnieku.

— Klau! Nogrieziet viņam ceļu! — īpašnieks klie­dza. — Viņi tālu netiks.

Tā bija pirmā reize, kad Folko sēdēja savam skais­tajam zirgam mugurā. Baltkrēpis joņoja kā vējš. Bet kāpu nogāzē kājas stiga smiltīs, un zirgs bija spiests palēnināt gaitu.

Zirgu uzraugi, kas bija metušies viņus gūstīt, jau tuvojās. Folko skaidri dzirdēja viņu skaļās balsis.

— Uz priekšu, Baltkrēpīt, uz priekšu!

Zirgs auļoja, cik spēja. Taču nepiedzīvojušais jāt­nieks traucēja viņu šai straujajā skrējienā. Velti Folko ķērās krēpēs, viņš slīdēja atpakaļ zirgam uz krustiem. Vairākas reizes viņš gandrīz vai nokrita zemē.

Neprātīgs skrējiens… Kāpu ieplakās Baltkrēpis at­kal aizsteidzās visiem priekšā. Instinktīvi viņš cenl.is nokļūt purvāja malā. Bet šo pāreju aizsargāja uzraugi.

Folko dzirdēja sava zirga sēcošo elpu, tas pamazam zaudēja spēkus.

— Gan mēs viņu dabūsim rokā! — zirgu īpašnieks sauca.

Baltkrēpis joņoja pa nogāzi lejup. Viņam paslīdēja kāja, tomēr viņš noturējās ar visām četrām un, no­kļuvis uz šaurās cietzemes strēmeles, atkal sāka rikšot straujāk.

Kailās kājas cieši piespiedis Baltkrēpim pie sāniem, aizelsies un no ātruma apreibis, Folko ļāva, lai zirgs viņu nes. Mazais zvejnieka zēns gandrīz aizmirsa, ka viņam nopakaļ dzenas cilvēki un ka viņš tiek vajāts.

Kad tuvojās kāds jātnieks, Baltkrēpis pats prata veikli izlocīties. Viņu vadīja savvaļas zirga nemaldīgais instinkts — izmukt no tiem, kas grib viņu saķert.

— Nu, Baltkrēpi!

Aiz šī šaurā zemes sēkļa pletās purvs. Tur bija glā­biņš.

Traukdamies kā bulta, Baltkrēpis skāra vienu no uzraugiem, kas iznira no kāpas aizmugures. Priekšā ceļš bija brīvs.

Pēkšņi, tieši tad, kad Baltkrēpis, saņēmis spēkus, grasījās pārlēkt pāri platam grāvim, viņam pretim pa­rādījās kāds cits jātnieks…

Antonio Frankī mugurā…

Vecais uzraugs pagrieza savu zirgu, lai ceļš būtu brīvs.

— Folko!…

Antonio būtu palaidis zēnu garām. Bet Folko droši vien nedzirdēja pazīstamo balsi, jo to noslāpēja stiep­tais Baltkrēpja zviedziens. Zēns gandrīz nokrita no zirga. Ceļgalus saliecis, zirgs pēkšņi strauji apstājās grāvja priekšā. Tad, apsviedies apkārt, *tas atsāka rikšot.

Šoreiz cīņa vairs nebija vienāda. Baltkrēpis drīz vien būtu galīgi bez elpas. Kājām stiegot kāpu smiltīs, viņa rikši vairs nebija tik veikli.

Pēc zirgu īpašnieka sauciena pieaulekšoja uzraugi, lai ielenktu ērzeli, kam mugurā, krēpēs ieķēries, sēdēja šis mazais cilvēka bērns. Zirgu īpašnieks pēkšņi iznira no kādas ieplakas starp smilšu pauguriem. Spiezdams ķēvei piešus sānos, viņš dzina to uz priekšu, kaut arī smiltis, ko sacēla Baltkrēpja kājas, lopiņam bira acīs.

Vīri sekoja saimniekam.

Palicis tālu aizmugurē, Antonio ar visiem spēkiem centās tos panākt.

Viņam — Antonio gan bija bail, toties zirgu īpaš­nieks un viņa vīri, droši par savu uzvaru, jau priecājās.

Šim mežonīgajam zirgam, kas, sava instinkta vadīts, bija mēģinājis bēgt uz purva pusi, izejas vairs nebija.

Tagad zirgs un zēns devās tieši uz Ronu. Viņiem taču vajadzēja apstāties pie šīs nepārvaramās straumes! Un tad viņi būs rokā…

Folko dzirdēja, kā uzraugi kliegdami dzen savus zirgus.

Tieši sp/ pretim zēns pēkšņi ieraudzīja milzīgu, margojošu ūdens klajumu. Sīku vilnīšu ņirbināts, tas viļņojās kā pļavas zāle, ko loka vējš.

Baltkrēpis nepalēnināja gaitu. Folko visā šajā nepa­redzētajā skrējienā ļāva, lai zirgs viņu vada. Viņš ne­darīja nekā, lai to aizturētu.

Baltkrēpis aizrikšoja līdz piekrastei.

Cilvēku kliedzieni skanēja arvien tuvāk, un zirgs ienīda šos cilvēkus, kas viņu bija vajājuši un darījuši viņam tikai ļaunu.

Zirgs kopā ar zēnu, kas nebija no viņa atlaidies, metās upē. Un tūdaļ viņš sāka peldēt.

Straume bija spēcīga. Drīz vien tā aiznesa abus — skaisto, balto ērzeli un viņa nešķiramo draugu, zvej­nieku zēnu, kas kaislīgi mīlēja zirgus, tālu prom no krasta.

Krastmalā aiz zirgu īpašnieka uzraugi apstājās. Viņi redzēja, kādas briesmas draud Folko.

Izbijies un sirdsapziņas pārmetumu gumdīts, zirgu īpašnieks pilnā kaklā sauca:

— Atgriezies, mazais!… Atgriezies! Es tev dodu tavu zirgu. Tas pieder tev.

— Folko, Folko! — savukārt sauca uzraugi.

Par vēlu.

Šie cilvēki bija melojuši mazajam zvejnieku zēnam, kas par visu vairāk pasaulē mīlēja brīnišķīgu, baltu zirgu.

Bez šaubām, Folko pat nedzirdēja jātnieku izmisušos kliedzienus, taču viņi nespēja nākt tam palīgā.

Ūdens virpuļa mētāts, pār acīm pārkritušiem matiem, apskāvis Baltkrēpja kaklu, Folko ļāva, lai straume viņu nes pretim jūrai.

— Folko!… Folko! Atgriezies…

Pēdējais, kas sauca, bija vecais draugs Antonio, taču zēns nevarēja dzirdēt viņa balsi.

Folko atradās tālu prom, tagad tas jau bija pazudis viļņu šļakstos. Viņš klausījās dobji skanošajā ūdens dziesmā, kas līdzīga tai, kādu dzird šalcam lielajās gliemežnīcās.

Drīz vien vīri no krasta varēja saskatīt vienīgi baltu plankumu — uz priekšu peldošā zirga galvu, pie kuras zēns bija piespiedis savu vaigu.

Tad viļņu virpulī uzraugu acīm pazuda arī šis plan­kums.

Arvien vēl cieši apskāvis zirga kaklu, Folko sajuta patīkamu nogurumu, it kā viņš slīgtu miegā…

Ūdens straumītēm tecēja pār viņa seju.

Zēns aizvēra acis.

Viņš traucās prom tik viegli, kā sapnī, kopā ar draugu Baltkrēpi, kas viņu nekad, nekad vairs neatstās.

Viņi peldēja ilgi, ilgi…

Dziedošais Ronas ūdens tos maigi ieaijāja. Tas ierāva abus divus šīs lielās upes straumē un aiznesa līdz kādai burvīgai salai, kur bērni un zirgi ir mūžīgi draugi.