Baltkrēpis

V NODAĻA sagūstīšana

Kad zvejas sezona bija beigusies, Folko atgriezās mājās. Viņš bija laimīgs, pēc tik ilgas prombūtnes ieraugot jaunāko brāli un vectēvu Eusebjo. Un mazajā, baltajā būdiņā purvāja malā dzīve ritēja kā senāk.

Dažas dienas pēc Folko atgriešanās būdiņai garām jāja Antonio. Zēns jau labi agri bija devies prom laivā.

— Puika būs saīdzis, ka nav tevi saticis, — vectēvs sacīja.

— Redzi, Eusebjo, visumā tā būs labāk…

— Atkal pasakas par zirgiem… — vecais zvejnieks īgņojās. — Es cerēju, ka mans zēns tās būs izmetis no galvas. Bet viņam vēl arvien nekas cits nav prātā kā zirgi. Un viņa Baltkrēpis! …

— To es zinu, Eusebjo.

— Vai tu jau jāj prom?

— Jā, — Antonio atteica. — Došos pie citiem uz­raugiem … Kaut arī esmu vecs, tomēr vēl spēju parādīt zirgu īpašniekam, ka protu sev nopelnīt maizi tādā dienā kā šī te. Tādēļ ka šodien tas viņam darīs prieku…

Antonio izskatījās tāds dīvains. Eusebjo neuzdroši­nājās viņu iztaujāt. Un, turpat durvju priekšā sēžot, vecais vīrs atkal sāka labot tīklus, laiku pa laikam no- raudzīdamies, kā Antonio sīkos rikšos aizjāj uz ganību pusi.

Folko, atrazdamies purvājā, nevarēja pat iedomāties, ka šai mirklī zirgu īpašnieks un viņa uzraugi grasās sagūstīt kādu jaunu zirgu… un ka šis zirgs ir Balt­krēpis!

Antonio panāca zirgu uzraugus tanī mirklī, kad tie lenca savvaļas zirgu baru. Vīri visi bija brīnišķīgi jāt­nieki. Viņi sēdēja mugurā ērzeļiem, kuri «brāzās kā vējš».

Frankī, Antonio zirgs, vairs nebija gluži jauns, tāpat kā viņa saimnieks, un bija jau zaudējis dedzību. Bet vecais zirgu uzraugs seglos izrīkojās tik prasmīgi un tik veikli, ka viņš vienmēr atradās priekšgalā šai nepa­rastajā līkloču jājienā cauri satrakotajam zirgu baram, kuri panikā bēga uz visām pusēm.

— Tava kārta, Antonio, — zirgu īpašnieks sauca.

— Pārējie visi grāvī. Piespiediet, nu piespiediet taču!… Kam jūs sēžat mugurā?…

Baltkrēpis bija izbēdzis. Uzraugi rikšodami dzina kopā lielāko daļu izklīdušo bara zirgu un neļāva tiem lēkt pāri grāvim.

Atdalījies no bara, Baltkrēpis pēkšņi pasitās atpakaļ. Bet iesānis viņam pretim traucās Antonio un, gribē­dams apturēt Baltkrēpi trakajā skrējienā, strauji pa­rāva pavadu savam zirgam, tā ka tas teju, teju neap­krita.

Milzīgs lēciens… pēc tam spēriens tieši Franki krūtīs… Un Baltkrēpis aizauļo ja kā bulta.

Tālumā viss bars bēga prom. Bēgošajam zirgu baram pretim, aizsprostodami ceļu, jāja zirgu uzraugi.

— Lec, Antonio! — zirgu īpašnieks ierēcās.

Viņam nebija nekādas vajadzības deldēt rīkli, iz­kliedzot pavēli vecam uzraugam, kas prot savu amatu!

Antonio piespieda zirgam sānos. Grāvis bija plats.

Vajātāju satracinātais Baltkrēpis, kuru bija aizka­vējis Frankī — tagad vecais jātnieks savu zirgu turēja pārējo ierindā —, ar sānu gandrīz vai skarot Antonio zābaku, milzīgā lēcienā metās pāri grāvim. Viņš iestiga dūņās, izrausās ārā un atkal sāka skriet.

Taču Baltkrēpis vairs nevarēja izmukt vajātājiem.

Antonio apturēja savu zirgu, lai tas atvelk elpu. Tagad lai papūlas jaunie uzraugi. Tie no visām pusēm ielenca ērzeli, kas nevarēja paskriet tiem garām. Un nu trako skrējienu vadīja zirgu īpašnieka jātnieki.

Antonio jau agrāk bija teicis, ka Baltkrēpim ir dzelzs krūšukurvis. Uzraugu zirgi, dzīdamies viņam pa pēdām, sāka aizelsties. Lieliskajām krēpēm vējā plandot un astei kā baltai liesmai plīvojot, ērzelis joņoja bara priekšgalā.

Viņš pašķīra krūmus ar krūtīm. Viņš lēca pāri gra­vām, metās cauri sīku, baltu ziediņu pilnajām peļķēm, taču ne vissīkākā ūdens pilīte neskāra viņa kāju nagus.

Bet dzinēji neatlaidās. Viņu zirgi zināja, kurp dodas. Zirgu īpašnieka māja un staļļi vairs nebija tālu. Tie slēpās aiz kokiem, tur, kur plašajā klajumā bija pagrie­ziens, un zirgu pakavi dimdēja uz cietās zemes.

Vēl mazliet jāpiespiež…

— Hei!… Pagalmā! — zirgu īpašnieks iesaucās.

Vārti jau bija vaļā.

Taciņa noveda šaurā ejā, kas beidzās ar klaju zemes gabalu — iejādes pagalmu, ko apjoza mietu un kāršu žogs.

Baltkrēpis bija sagūstīts.

Viņš kā traks metās pret sētu, bet tā turējās cieši. Galīgi zaudējis spēkus, zirgs novēlās zemē. Tūdaļ viņš piecēlās un metās pa taku gar kārtīm, meklējot, kur varētu izsprukt.

Nokāpuši no zirgiem un paslēpušies aiz sētas, uz­raugi uzmanīja viņa kustības. Vienam no viņiem iz­devās apmest virvi Baltkrēpim ap kaklu. Pēc tam šis vīrs ielēca aplokā. Arī pārējie vīri pārkāpa pāri sētai un skrēja savam biedram palīgā.

Taču, lai cik veikls bija šis vīrs, drīz vien viņš no­kļuva sprukās. Zirgu īpašnieks ir atminēties nevarēja, ka sagūstīts zirgs būtu jebkad tik izmisīgi pretojies.

Būdiņai garām jāja Antonio.

Ap kaklu apmestais slīdošais mezgls Baltkrēpi sma­cēja, un viņš aplokā izmisīgi cīnījās.

Un vēlreiz cilvēki viņu mocīja. Aizrautu elpu, pašus pēdējos spēkus saņēmis, lepnais ērzelis izslējās un lēca…

— Laid vaļā! Laid vaļā! — sauca Antonio, kas bija ieradies kopā ar zirgu īpašnieku.

Uzraugs nebija izlaidis pavadu no rokām un nogāzās zemē.

— Vai tu gribi viņu nogalēt? — Antonio kliedza. Galīgi satracināts, Baltkrēpis būtu spējīgs saplosīt ar

zobiem šos vīrus un samīdīt tos gabalu gabalos. Tam palaimējās pārraut virvi.

— Tu esi ķerts, Antonio! — zirgu īpašnieks ierēcās.

Ieķēries žogā, lai būtu kur atbalstīt stīvo kāju,

Antonio nokāpa no zirga. Viņš atvēra aploka vārtus.

— Tu esi ķerts!…

— Jūs laikam labāk gribētu, lai šis zirgs lauž sev sprandu… — vecais uzraugs sacīja. — Dzīvnieks vairs nav savā jēgā. Tas ir tikai laimes gadījums, ka viņam nav noticis kaut kas ļauns.

Baltkrēpis, pamanījis, ka izeja vaļā, kā bulta metās ārā no aploka. Divu soļu attālumā viņš paskrēja garām zirgu īpašniekam un aizjoņoja uz klajuma pusi. Zirgs pazuda pagriezienā, aiz kokiem putekļu mākonī.

— Skaista dieniņa! — zirgu īpašnieks lādējās.

— Tā varēja beigties vēl ļaunāk, — Antonio norūca caur zobiem.

— Ko tu tur murmini, vecais? …

— Neko, saimniek, neko.

— Nu tad nemuldi, — zirgu īpašnieks noteica. Un, pret uzraugiem pagriezies, piebilda: — Zirgus ievest staļļos. Rīt tiem būs jāveic tikpat daudz kā šodien un pat vairāk. Šoreiz, Antonio, mēs dabūsim lielo balto rokā. Daudz stūrgalvīgāki ir pieveikti. Kad viņš nāks manās rokās, tad ar laužņiem zobos un ar krietnu pāri piešu… Varbūt tu gribēsi to iejāt pirmais, Antonio?…

Un vīri laida smieklus vaļā.

Antonio un jaunais zirgu uzraugs, kuru Baltkrēpis gandrīz vai bija saminis, nakti pārlaida stallī.

Vakarā Antonio ierunājās:

— Ir jau viegli smieties par vecu vīru.

— Es taču par tevi nezobojos, Antonio…

— Tādēļ ka tev bija bail? Netaisnojies. Jaunības dienās arī man iznāca darīšanas ar tikpat lepnu zirgu kā šo balto. Nevaldāmu… To neviens nevarēja saķert. Zirgu īpašnieks te ir kungs. Bet es viņa vietā nu gan ar varēm neko neiesāktu.

— īpašnieks ir nežēlīgs, tu taču to zini, Antonio.

— Zinu… zinu, — Antonio nosacīja.