Baltkrēpis

III NODAĻA vecais zirgu uzraugs antonio

Folko par notikušo pastāstīs mazajam brālītim tikai pēc vakariņām, kad svece būs izdzēsta un kad viņi abi gulēs blakus zem segas.

Folko pastāstīs par savu piedzīvojumu arī Antonio. < Antonio ir viņa draugs, Folko bieži tiekas ar šo veco zirgu uzraugu, kas jau nokalpojis savu laiku. Zirgu īpašnieks viņam vēl dod darbu. Antonio guļ stallī salmos pie zirgiem. Bet viņš tur jūtas laimīgs.

Tikai vienu vienīgu reizi Folko bija aizgājis līdz skaistajai majai, kura dzīvo pats īpašnieks, savvaļas zirgu saimnieks.

Kad Antonio dodas apraudzīt zirgu barus, viņš bieži vien izmet līkumu un uz mirklīti ienāk patērzēt ar savu veco draugu Eusebjo.

Jau pagājusi nedēļa, kopš Folko sastapis Baltkrēpi, nedēļa kopš tās nakts, kad čigāni bija nolaupījuši stalto, balto ķēvi.

Un reiz, saulei lecot, kāds ar apkaltu nūju klauvē pie durvīm.

Pie pavarda notupies, Folko pūta sārtās ogles, lai uz­sildītu brokastīm kafiju. Zēns metās atvērt durvis.

— Labdien, Antonio …

— Kā tad tā, vai vēl neviens nav piecēlies? Paturi manu zirgu, mazulīt… Un palīdzi man noklunkurēt zemē. Tu zini, ka seglos es jūtos gluži kā olis maisā …

Antonio ir reimatisma savilkts. Viens pats viņš ne­var nedz uzkāpt zirgam mugurā, nedz norausties no tā zemē.

— Iedzeršu kafiju kopā ar jums.

Kad zirgs Frankī bija piesiets pie durvju roktura, Antonio, stīvo kāju pievilkdams, devās mājā iekšā.

— Augšā esi gan, Eusebjo … Sveiks! … Kā vien­mēr žirgts! Padod man ķeblīti. Nu, kas tad jauns pur­vājā?

— Viss pa vecam, Antonio. Bet pie tā velna zirgu īpašnieka?

— Liec velnu mierā, Eusebjo! Skrandās tas bija at­nācis pie mums … Nu protams! Čigāni… Tie mums nozaga skaistu ķēvi, kurai bija jauks kumeliņš, ta gan …

— Baltkrēpi! — Folko iesaucās.

— Ko tu tur teici, mazais?

— Es redzēju čigānus, Antonio. Es viņus redzēju tai vakarā, kad viņi nozaga ķēvi. Es biju purvājā.

— Ja tu tai zeperi klausīsies, Antonio, viņš piestās­tīs tev pilnu galvu, — vectēvs zobojās. — Un tā ir arī tava vaina, Antonio …

— Mana vaina?

— Nu jā … Tu taču sajauci galvu šim zeņķim ar saviem nostāstiem par zirgiem.

— Ļauj, lai Folko runā, Eusebjo, — noteica vecais zirgu uzraugs. — Es jau tev reiz teicu, ko domāju. Velti tu pretojies šīm puišeļa tieksmēm. Mīlestība uz zirgiem viņam ir iedzimta. Kas tas reiz būs par lielisku zirgu uzraugu! …

— Nekad, — vectēvs viņu strupi pārtrauca.

— Kurš gan var teikt — nekad, Eusebjo? Bet lai nu paliek. Skaidrs, ka ķēve ir pagalam. To vairs neredzē­sim. Viņu kādreiz iejāja Džuzepe. Tu atceries Džuzepi, Eusebjo? Tagad viņš ir aizgājis atpūtā. Viņam ir maza mājiņa un vīna dārzs laukos Aries tuvumā. Šī ķēve Rita bija mazdrusciņ sākusi klibot. Zirgu īpašnieks viņu nodeva atpakaļ ganāmpulkā. Skaista ķēve … Zēl gan! Taisni vai jāsēro pēc tās. Bet kumeļš! Kaut vis­maz tas nebūtu pagalam …

— Un tā tu atkal dodies laukos jau no paša rīta, — vectēvs teica.

— Jā. Dodos meklēt kumeļu. Ak, zinu … Atrast to nav ne mazāko izredžu. Vai tu atļausi, ka paķeru līdz tavu zeņķi, Eusebjo? Man patīk, ja man kāds ir biedros.

— Ai jā, vectētiņi — Folko lūdzās.

— Nu ej, ej, nemiera gars … Es jūs pavadīšu līdz ceļa galam. Eju uz savu lauciņu.

Tā vecais zvejnieks dēvēja mazo zemes gabalu, kas atradās trīssimt metru no būdiņas.

Viņi dodas ceļā. Folko palīdz Antonio uzrausties seglos. Tad zēns veikli uzlec viņam aizmugurē uz zirga.

Eusebjo lāpstu pār plecu soļo tiem līdzās. Bet uz lāpstas asmens, galviņu gaisā pacēlis, sēž vectēva pie­radinātais cīrulītis. Tas ir viņa uzticamais pavadonis.

Kad vectēvs kuģoja pa tālajām jūrām, ķīnieši viņam bija iemācījuši pieradināt sīkus putniņus.

Nonācis pie lauciņa, Eusebjo paņem cīrulīti rokā. Viņš to pamet gaisā. Putns aizlaižas. To vairs nevar redzēt.

Vecais vīrs paliek te pāris stundu, lai uzraktu zemes gabalu. Pirms došanās uz māju viņš iesvilpjas, divus pirkstus mutē ielicis. Un tūdaļ debesīs izgaisušais cīru­lītis nokrīt kā akmens no augstumiem un notupstas vecajam vīram uz pleca.

— Laimīgu ceļu, Antonio …

— Mēs ganībās kaut ko iekodīsim, — vecais zirgu uzraugs nosaka. — Kad sāks krēslot, atvedīšu tavu puiku mājās.

Folko un viņa vecais draugs dodas gar purvāja malu uz lielo, kailo līdzenumu.

— Vai tu domā, ka Baltkrēpis būs nozudis? — Folko bažīgi ievaicājas.

— Viņš būs skrējis, ko kājas nes.

— Un pēc tam, Antonio? …

— Un pēc tam viņš bez elpas būs kaut kur pakritis. Tu jau zini, ka tāds jauns zirdziņš ir vārgs.

— Viņš bija tik jauks, — Folko nopūtās.

— Zinu, mazulīt. Es to redzēju. Viņam nebija ne­viena tumša plankuma uz ādas. Pat krēpes bija sniega baltumā. Var jau būt, ka mums palaimējas …

— Vai tev tā liekas, Antonio? …

— Nu protams, manu bērniņ. Ir jāpaļaujas uz laimi. Skat, kur zirgu bars. Skaists ganāmpulks. Un tagad ir

lielo rotaļu laiks. Paraugies, kā tie skrien! Tas tādēļ, lai jaunie kumeļi ielocītu kājas.

Baltu zirgu bars aizjoņoja garām aši kā zibens. Ne­viens kumeļš neatpalika. Tie rikšoja aiz ērzeļiem un ķēvēm.

— Mēs sastapsim zirgus šovakar pie upes, — Anto­nio sacīja. — Kad tie dosies dzert. Saule vēl nav pārāk augstu. Mums būs jājāj līdz pašam līdzenumam.

Pusdienas laikā vecais zirgu uzraugs un Folko no­kāpa no zirga. Viņi iekoda gabalu siera un žāvētas vīģes, ko Antonio bija paņēmis līdz ceļa somā. Tad viņi padzērās no miklās kazādas blašķes.

— Nosnaudīsimies mazliet, manu zēn …

Folko būtu gribējis doties tālāk.

— Jāatpūšas, puisīt. Saule traki svelmē. Izstiepies zālē un nedomā ne par ko.

Viegli tā teikt…

It kā Folko varētu nedomāt par Baltkrēpi! Kopš viņi sastapušies, Folko bez mitas domāja par brīnišķīgo balto kumeļu, kas būtu varējis kļūt viņa draugs.

Garā pārjājiena nogurdināts, Folko tomēr iemiga.

— Kas ir? …

— Antonio … skaties!

— Kas tur ir, puisīt?

— Redzi, tur, Antonio …

Folko rādīja ar pirkstu purvāja virzienā uz meldru puduri — zaļu plankumu saules svelmē izdegušajā līdzenumā.

— Es nekā neredzu, — atbildēja Antonio, kas, no saules vairīdamies, bija aizlicis roku acīm priekšā.

— Tiesa kas tiesa, mana redze kļūst vājāka. Ko tu tur redzēji, Folko?

— Baltkrēpi, — aizžņaugtā balsī čukstēja zēns.

— Ritas kumeļu … Tas dodas lejup uz grāvja pusi. Un Frankī to sajuta no tālienes. Viņš to sauca …

Jau otru reizi vecā uzrauga zirgs skaļi iezviedzās.

— Kumeļš nāk uz mūsu pusi, Antonio. Viņš atradis ganībās savu baru. Tas ir viņš! Esmu pārliecināts, ka tas ir Baltkrēpis . . .

Kāda smalka, dreboša balss tālumā atbildēja Franki aicinājumam.

— Paliec šeit, Folko, — Antonio pavēlēja, satver­dams aiz rokas zēnu, kas jau grasījās mesties projām. — Paliec pie manis un nekusties.

— Viņš klibo, Antonio . . .

— Nē. Viņš ir novārdzis. Tev taisnība, dēliņ, tas ir viņš.

— Es taču zināju, ka tas ir Baltkrēpis.

— Bet kāds viņš izskatās! … — vecais zirgu uz­raugs norūca.

Tagad, kad kumeļš nāca tuvāk, varēja labāk redzēt, ko šais trakā skrējiena dienās lieliskais zirdziņš bija pārcietis, meklējot māti.

Tas patiesi bija Baltkrēpis, tikai tam vairs nebija nevienas baltas spalviņas. Viņš viss bija dubļos notrai- pījies pelēks. Aste karājās salipusi kā netīra aukla. Kaklu tas bija zemu noliecis, it kā tam būtu pārlieku smagi nest galvu.

Kumeļš droši vien vairs nespēja paskriet. Viņš lēnām vilka kājas pa zemi.

Frankī vēlreiz iezviedzās, un Baltkrēpis pacēla galvu. Ieraudzījis lielo zirgu, viņš centās izskatīties lepns. Kumeļš arī iezviedzās, apstājās un sāka kārpīt zemi.

— Skaidri redzams, no kā viņš mantojis tādu stāju, — vecais uzraugs lepni noteica. — Reti var

Redzi, tur, Antonio

redzēt tik dižciltīgu ķēvi, kāda bija Rita. Savā laikā tā bija visa bara karaliene. Paskaties, kā kumeļš izslējās, kaut gan tik tikko turas kājās.

— Ļauj man pieiet tuvāk, Antonio, — Folko lūdzās.

— Nē!

— Nu tad parunāt ar viņu… Es tevi lūdzu, Antonio.

— Nē… ļauj, lai viņš aprunājas ar savu lielo brāli. Tu taču zini, ka tavs Baltkrēpis tālu nācis. Un, ja viņam ir kas sakāms, tad ne jau mums, cilvēkiem! Viņš da­būjis krietnu sutu. To tik drīz neaizmirsīs!…

Folko vēlāk atcerējās, ko bija teicis šis vecais uz­raugs, kurš tik labi pazina Kamargas zirgus.

— Redzi, Folko. Frankī nupat izrunājās ar jauniņo. Šovakar Baltkrēpis atradīs savvaļas brāļu baru. Naktij iestājoties, viņš kopā ar tiem dosies pie upes dzert. Un izpeldēties… Viņam vajag notīrīties!

— Vai tu esi pārliecināts, ka viņš nav ievainots?

— Es jau nu pats labāk zināšu, kā zirgs iet, zēniņ! Rau, te nu ir tavs draugs… Viņš jūt savu baru, un tas viņu iedrošina. Re, kā viņš palecas, sāk rikšot… Un prom ir!

— Viņš ir skaists, Antonio.

— Ļoti skaists … — vecais uzraugs atteica. — Tas būs īsts kungs. Un kad vēl segli mugurā… Tagad mēs varam atgriezties mājās. Nu tu esi pārliecinājies.

— Jā, Antonio. Esmu laimīgs. Bet vai tas ir tiesa, ko tu teici?

— Vai tas esot tiesa?… Skaidrs! No zirgiem es šo to sajēdzu, vari man ticēt. Tavam Baltkrēpim jau tagad stāja kā īstam dižmanim…