Dēmonu dzīres

Leo Scilards Galvenā stacija

Leo Scilards ir ievērojams ungāru fiziķis un biofiziķis. Trīsdesmito gadu sākumā viņš bija spiests atstāt dzimteni. Emigrācijas laikā Scilards dzī­voja ASV. Kopā ar izcilo itā­liešu zinātnieku Enriko Fermi viņš pētīja ķēdes reakcijas iz­raisīšanu urānā. Būdams pārlie­cināts antinacists, Scilards va­dīja atompētnieku cīņu pret atombumbas izlietošanu militā­riem mērķiem. Leo Scilards pa­zīstams arī kā zinātniski fantas­tisku stāstu autors.

Jūs varat iedomāties, cik pārsteigti mēs bijām, kad nolaidāmies šajā pilsētā un atklājām, ka tā ir pilnīgi neapdzīvota. Desmit gadus mēs ceļojām kos­mosā, piespiedu bezdarbības dēļ kļūstot arvien ne­pacietīgāki un nervozāki; kad beidzot nolaidāmies uz Zemes, kļuva redzams, kā jūs noteikti jau būsiet dzirdējuši, ka jebkura dzīvība uz šīs planētas ir iznīkusi.

Protams, vispirms mums vajadzēja uzzināt, kā tas varējis notikt, un noskaidrot, vai šā procesa izrai­sītājs, lai kas tas arī būtu, vēl ir pietiekami aktīvs un var apdraudēt mūsu dzīvības. Nevar teikt, ka mēs sevis aizsargāšanai būtu varējuši darīt sevišķi daudz, taču mums bija jāizlemj, vai lūgt, lai sūta uz šejieni vēl kādu ekspedīciju, vai arī paziņot, ka tas nav vēlams.

Sākumā mēs domājām, ka esam saskārušies ar neatrisināmu mīklu. Kā kaut kāds vīruss vai arī baktērija ir varējusi iznīcināt visus augus un visus dzīvniekus? Pēc nepilnas nedēļas kāds no mūsu fi­ziķiem gluži nejauši gaisā konstatēja niecīgu radio­aktivitāti. Tā kā tā bija ļoti vāja, tad pati par sevi tā nevarēja būt sevišķi bīstama, taču tālākās ana­līzes parādīja, ka tā radusies no visai neparasta daudzu dažādu radioaktīvo elementu maisījuma.

Šai sakarā Iksrems atcerējās, ka apmēram pirms pieciem gadiem uz Zemes novēroti dīvaini uzlies­mojumi (visi nedēļas laikā). Viņam ienāca prātā, ka tās varētu būt bijušas urāna eksplozijas un ka ta­gadējā radioaktivitāte radusies pirms pieciem ga­diem notikušo eksploziju rezultātā un sākumā bi­jusi pietiekami spēcīga, lai iznīcinātu dzīvību uz šīs planētas.

Tas izklausījās diezgan nepārliecinoši, tāpēc ka urāns pats no sevis neuzliesmo un ir nepieciešams visai sarežģīts sagatavošanas process, lai tas iegūtu sprāgtspēju. Tā kā Zemes iemītnieki, kas uzcēluši visas šīs pilsētas, noteikti ir bijuši saprātīgas būtnes, tad grūti iedomāties, ka tie būtu veltījuši tik daudz pūļu urāna apstrādei tāpēc vien, lai iznīcinātu paši sevi.

Taču turpmākās analīzes patiešām parādīja, ka gaisā atrastie radioaktīvie elementi precīzi atbilst elementiem, kas rodas urāna eksplozijās, un ka pro­centuāli to ir tieši tik daudz, cik daudz varētu būt urāna skaldproduktu piecus gadus pēc eksplozijas. Diezin vai tā varētu būt nejauša sagadīšanās, tāpēc tiktāl Iksrema teorija tagad ir pilnīgi akceptēta.

Taču tālāk, kad Iksrems cenšas izskaidrot, kāpēc un kā šādas urāna eksplozijas notikušas, es vairs nevaru būt ar viņu vienisprātis. Viņš uzskata, ka starp divu kontinentu iedzīvotājiem ir noticis karš, kas beidzies ar abu pušu uzvaru. Statistikas dati pa­tiešām liecina, ka pirmie divdesmit uzliesmojumi notikuši Eirāzijā un tiem sekojuši nākamie pieci (daudz lielāki) Amerikā, tāpēc es sākumā biju no­skaņots visai nopietni apsvērt šo hipotēzi.

Es domāju, ka šos divus kontinentus varbūt ap­dzīvojušas divas dažādas Zemes iemītnieku sugas, kas vai nu nav bijušas spējīgas, vai arī nav gribē­jušas kontrolēt dzimstības koeficientu, kas savukārt varētu būt bijis cēlonis pārapdzīvotībai, pārtikas trūkumam un cīņai uz dzīvību un nāvi starp šīm abām sugām. Taču divi fakti lika atteikties no šīs hipotēzes: 1) Eirāzijā un Amerikā atrasto Zemes ie­mītnieku skeleti liecināja, ka tie piederējuši pie vienas sugas, un 2) statistiskie dati, kas bija iegūti, saskaitot atrastos skeletus, pierādīja, ka neviens no abiem kontinentiem nav bijis pārapdzīvots.

Lai gan fakti runā citu valodu, Iksrems joprojām aizstāv savu kara teoriju. Ļaunākais visā šajā lietā ir tas, ka viņš savus argumentus tagad balsta uz viena vienīga, diezgan mīklaina, taču, domājams, visai nenozīmīga novērojuma, kuru nesen izdarījām, pētīdami «Galveno staciju».

Kad nolaidāmies šeit, mēs īsti nezinājām, kur sākt savus pētījumus, tāpēc par pirmo objektu izvēlējā­mies vienu no lielākajām pilsētas ēkām. Mēs neva­ram precīzi pateikt, ko nozīmējis nosaukums «Galvenā stacija», taču nav gandrīz nekādu šaubu par to, kādam nolūkam tā kalpojusi. Stacija piede­rējusi pie primitīvas transporta sistēmas, kuras pa­matā bijušas smagas lokomotīves, kas pārvietojušās pa sliedēm, vilkdamas vagonus ar riteņiem.

Tagad mēs jau vairāk nekā desmit dienas pētījam šo ēku un esam savākuši visai daudz interesantu un dīvainu materiālu.

Atļaujiet man vispirms pastāstīt par kādu novē­rojumu, kuram, manuprāt, esam atraduši izskaidro­jumu — vismaz mani šis izskaidrojums apmierina. Mēs atklājām, ka vagoniem, kas atradušies šajā stacijā, bijuši divējādi uzraksti: «Smēķētājiem» un «Nesmēķētājiem», kas skaidri liecināja par kaut kādu īpašu pasažieru klasifikāciju. Man tūlīt ienāca prātā doma, ka šajā pilsētā droši vien dzīvojušas divas dažādas Zemes iemītnieku ciltis: viena ar stip­rāku ādas pigmentāciju, tāpēc tās piederīgajiem bi­jusi tumšāka āda un tie saukti par smuglajiem jeb smēķētājiem, otra ar vājāku pigmentāciju un tāpēc gaišāku ādas krāsu (kaut arī ne pilnīgi albīni), tā saucamie nesmēķētāji.

No zemes iemītniekiem palikuši pāri vienīgi ske­leti, tāpēc par viņu ādas pigmentāciju nekādas zi­ņas nav iegūstamas. Tas sākumā lika domāt, ka būs visai grūti dabūt šai teorijai apstiprinājumu. Pa to laiku pilsētā tomēr bija atrastas dažas citas diezgan lielas ēkas, kas acīmredzot kalpojušas kaut kādiem nezināmiem» un visai mīklainiem mērķiem. Šo māju iekšpusē pie sienām bija ietvaros ielogotas gleznas — gan ainavas, gan arī Zemes iemītnieku attēli. Un tad mēs redzējām, ka tie tiešām dalījušies divās grupās: vieni izcēlušies ar stipru pigmentāciju (kas to ādai piešķīra smuglu nokrāsu, tā saucamie smē­ķētāji), otriem turpretī bija visai vāja pigmentācija (nesmuglie jeb nesmēķētāji). Tas tiešām apstipri­nāja manu pieņēmumu.

Šai sakarā vēl jāpiemin, ka daļa attēlu liecināja ari par trešās Zemes iemītnieku klases eksistenci. Šās klases pārstāvjiem bez divām rokām un kājām vēl bijis spārnu pāris, un acīmredzot tie visi piede-, rējuši pie grupas ar vājāko pigmentāciju. Neviens no daudzajiem izpētītajiem skeletiem, cik varēja spriest, nav piederējis spārnotajām būtnēm, tāpēc es secināju, ka šeit mums ir darīšana ar izmirušu varietāšu attēliem. Par to, ka šis uzskats tiešām ir pareizs, vairs nevar būt šaubu, jo tagad esam no­skaidrojuši, ka spārnotās būtnes daudz biežāk at­tēlotas senākajos gleznojumos nekā pēdējā laik­posma darbos.

Es, protams, nevaru šeit aprakstīt visus tos dīvāi- nos atklājumus, kurus izdarījām «Galvenās stacijas» teritorijā, tomēr nobeigumā gribu pastāstīt par pašu neizprotamāko, it īpaši vēl tāpēc, ka tieši uz to Iks­rems balsta savu kara hipotēzi.

Šis atklājums tika izdarīts, kad pētījām kādu diez­gan nenozīmīgu detaļu. «Galvenās stacijas» plašajās zālēs mēs atradām divas mazākas telpas, kas bija izvietotas nomaļāk. Katrā no šīm telpām (pie kuru durvīm bija uzraksti «Vīriešiem» un «Sievietēm») bija vairāki nelieli nodalījumi, kuros Zemes iemīt­nieki uzturējušies defekācijas laikā. Tūlīt radās jautājums, kā gan Zemes iemītnieki «Galvenās stacijas» plašumos varējuši atrast šīs nomaļās telpas.

Staigājot pa šo milzīgo ēku un meklējot uz labu laimi, vajadzēja paiet caurmērā stundai, līdz varēja

uzdurties kādai no tām. Tomēr iespējams, ka Zemes iemītnieki šīs telpas atraduši ar ožas palīdzību, jo mēs esam noskaidrojuši, ka tādā gadījumā, ja viņu oža bijusi trīsdesmit līdz četrdesmit reizes jutīgāka par mūsu rudimentāro ožu, meklēšanas laikam caur­mērā vajadzētu samazināties līdz aptuveni piecām vai desmit minūtēm. Tātad šī problēma nav sevišķi- sarežģīta. ,

Daudz grūtāk bija izprast kādu citu jautājumu. Šī otra problēma radās pēc tam, kad mēs bijām at­klājuši, ka ikviena atsevišķā nodalījuma durvis aiz­taisāmas ar diezgan sarežģītu ierīci. Šo ierīču tu­vāka apskate parādīja, ka to iekšpusē atrodas vai­rāki apaļi metāla diski. Tagad mums jau ir zināms, ka šīs asprātīgās ierīces noslēdza kabīnes durvis tik ilgi, kamēr pa spraugu ierīcē nebija iemests cits disks; tiklīdz tas notika, durvis atslēdzās un atbrī­vojās ieeja nodalījumā.

Uz šiem «diskiem» bija dažādi attēli un dažādi uzraksti, kuros visos tomēr sastopams vārds «Brī­vība». Ko gan varētu nozīmēt šīs ierīces, tajās at­rastie diski un vārds «Brīvība» uz tiem?

Lai to noskaidrotu, vēlāk tika izvirzītas vairākas hipotēzes, taču, liekas, visi piekrīt uzskatam, ka de- fekācijas akts šeit bijis-saistīts ar īpašu ceremoni­ālu, kas varbūt norisinājies tāpat kā daži dīvainie rituāli, par kuriem mums ziņots no planētām Sigma 25 un Sigma 43. Saskaņā ar šo uzskatu vārds «Brī­vība» ir apzīmējis kādu tikumu, kuru Zemes iemīt­nieki vai viņu senči vērtējuši sevišķi augstu. Tādē­jādi mēs nonākam pie visai apmierinoša izskaidro­juma, ka tieši pirms defekācijas notikusi disku upurēšana.

Bet kāda vajadzība bija ar īpašu ierīci iekārtot tā (vai, kā Iksrems saka, piespiest ar varu), lai šāds disks noteikti tiktu upurēts katrā atsevišķā gadī­jumā? Arī to var izskaidrot, ja iedomājamies, ka Zemes iemītnieki iegriezās šajos nodalījumos tikai sevišķas nepieciešamības gadījumā; ja nebūtu šādu ierīču, viņi steigā varētu aizmirst upurēt disku un tāpēc vēlāk viņus mocītu sirdsapziņas pārmetumi. Šādi sirdsapziņas pārmetumi, kas radušies kā obli­gātu ceremoniālu neizpildīšanas sekas, ir diezgan parasti arī planētu Sigma 25 un Sigma 43 iedzīvo­tāju vidū.

Man šķiet, ka tas visumā ir labākais izskaidro­jums, kāds patlaban vispār iespējams, un domājams, ka turpmākie pētījumi apstiprinās šo viedokli. Iksremam, kā jau agrāk minēju, bija sava īpaša teo­rija, kas, pēc viņa domām, izskaidro visu — kā dis­kus pie durvīm piestiprinātajās ierīcēs, tā ari urāna eksplozijas, kas iznīcinājušas dzīvību.

Viņš uzskata, ka šie diski tikuši izsniegti Zemes iemītniekiem kā atlīdzība par pakalpojumiem. Ze­mes iemītnieki, kā viņš apgalvo, neesot bijuši sa­prātīgas būtnes, un tāpēc tie bez īpaša stimula ne­būtu varējuši darboties kolektīvos pasākumos.

Viņš ir pārliecināts, ka, dodot Zemes iemītniekiem iespēju izdarīt defekāciju tikai tad, ja tajā reizē tiek upurēts disks, panākts tas, lai viņi jo dedzīgāk censtos iegūt šos diskus, un ka šī disku iegūšanas kaislība savukārt padarījusi iespējamu viņu sadar­bību kolektīvos pasākumos, kas bijuši nepieciešami sabiedrības eksistencei.

Viņš aizstāv uzskatu, ka atsevišķajos nodalījumos atrastie diski liecina vienīgi par kādu īpašu vispā­rēja principa izpausmes gadījumu un ka Zemes ie­mītniekiem droši vien vajadzējis ziedot šos diskus ne vien tāpēc, lai iekļūtu dabisko vajadzība kārtošanas nodalījumos, bet arī lai dabūtu ēdienu un tamlīdzīgi.

Iksrems ienāca pie manis pirms pāris dienām, lai aprunātos par šiem jautājumiem; neesmu pārlieci­nāts, ka sapratu visu, ko viņš stāstīja, jo Iksrems runāja ļoti ātri, kā viņš bieži mēdz darīt, kad viņu aizrāvusi kāda teorija. Taču pašu galveno es uz­tvēru, un man šķiet, ka jēgas tur ir visai maz.

Acīmredzot viņš ir izdarījis dažus sarežģītus ap­rēķinus, kuri parāda, ka tāda produktu ražošanas un sadales sistēma, kas balstās uz disku apmaiņas sistēmu, nevar būt stabila un neizbēgami ir pa­kļauta stiprām svārstībām, kas savā ziņā atgādina vājprātīgo maniakālās depresijas periodus. Viņš iet pat vēl tālāk un apgalvo, ka šādā depresijas peri­odā karš var kļūt psiholoģiski iespējams pat vienas sugas pārstāvju starpā.

Es vairāk kā jebkurš cits esmu gatavs apliecināt, ka Iksrems ir izcili spējīgs. Viņa teorijas arvien ir likušās nepareizas, taču līdz šim ikvienā no tām ir bijusi kaut vai kripatiņa patiesības. Taču šajā gadī­jumā patiesības kripatiņai gan ir jābūt sevišķi ma­zai, pat vēl vairāk, varu droši teikt, ka šī teorija nu gan nav pareiza.

Pēdējās dienās mēs pilsētā apskatījām desmit dzī­vojamās mājas, kuras izvēlējāmies uz labu laimi. Mēs atradām krietni daudz šādu telpu, taču nevienā no tām nebija ierīces ar diskiem — itin nevienā no visām apskatītajām mājām. Ņemot palīgā šos pie­rādījumus, Iksrema teorija tiek pilnīgi sagrauta.

Tagad, var teikt, ir pilnīgi apstiprinājies tas, ka «Galvenās stacijas» defekācijas telpās atrastie diski tur ir novietoti kāda ceremoniāla izpildīšanai. Acīmredzot šādi ceremoniāli bijuši saistīti ar defe­kācijas aktu tikai un vienīgi publiskās vietās.

Esmu priecīgs, ka mēs laikus esam spējuši to no­skaidrot, jo man būtu visai nepatīkami vērot, kā Iks­rems, ietverot atskaites ziņojumā arī savu teoriju, nokļūst visai muļķīgā situācijā. Viņš ir apdāvināts jauneklis, un, par spīti visām šīm muļķīgajām ide­jām, kas ir pilnīgi no zila gaisa grābtas, viņš man ir visai simpātisks.