Dēmonu dzīres

Čaridlers Deviss Klaiņošana augstakaja līmenī

Čāndlers Deviss — amerikāņu zinātnieks, matemātikas zi­nātņu doktors, žurnāla «Mathematical Reviews» redaktors, vairāku zinātniski fantastisku stāstu autors.

Dž. Alberts Larū nervozēja, — bet ne bez iemesla. Bija pienākusi viņa lielā diena. Cerībā nomierinā­ties viņš pavērās plecīgā vīrā ar zemu balsi, kurš flegmātiski sēdēja viņam blakus svilpjošajā metro vagonā, un arī atrada, ko meklējis.

Cilvēks, kura pusē atradās tāds vīrs kā Kelvins Bursma, vienkārši nevarēja nenomierināties.

Alberts rāmi, bet noteikti sacīja:

— Man prātā ir tikai viena doma.

Bursma vēlīgi noliecās pie viņa.

— Un tā būtu?

— e oksidāze! — izsaucās Alberts.

Kels Bursma uzsita viņam uz pleca un atbildēja kā treneris, kas dod bokserim pēdējos padomus:

— Vienīgā doma, kurai jāvalda jūsu smadze­nēs, ir — kā izreklamēt e oksidāzi. Ja Korporācija netiks ieinteresēta šajā lietā, neko nevarēs uzsākt, bet, ja ir darīšana ar Korporācijas vadītājiem, tas nozīmē, ka ir darīšana ar lietpratējiem.

Larū, šūpodamies līdzi vagonam, pārdomāja dzir­dēto.

— Bet mēs taču pārdodam kaut ko tiešām sva­rīgu, — viņš sadūšojies iebilda.

Larū trīs gadus bija pētījis e oksidāzi. Bursma savukārt bija ar šo lietu saistīts tikai tādēļ, ka viņš bija kāda Larū laboranta svainis, kādas plastmasu firmas direktora vietnieks sagādes lietās un… vie­nīgais komersants, kuru Larū pazina.

Un tomēr šodien, šajā izšķirošajā dienā, Kels Bursma no viņiem abiem bija vienīgais lietpratējs. Veicinātājs. Cilvēks no cietsirdīgās praktiskās pa­saules ārpus klusajām universitātes laboratorijām — no pasaules, kura iedvesa šausmas Dž. Albertam Larū.

Kels bija pats miera iemiesojums.

— e oksidāze patiešām ir svarīga. Un vienīgi tā­pēc mēs arī varam cerēt.

Metro vilciens gari un skaļi nosvilpās un pēc tam spalgi nošņācās. Viņi bija atbraukuši. Dž. Albertam Larū uzmācās ļauna priekšnojauta. «Te nu tas ir!» viņš sevī noteica. Viņi iejuka pasažieru straumē, kas plūda no vagona uz greznu eskalatoru.

— Jā, Albert, — dārdināja Kels, abiem blakus slīdot augšup. — Mums ir kaut kas ļoti vērtīgs — ja vien izdotos piekļūt priekšniecībai, piemēram, apgabala direktoram. Ziniet, Albert, ja izdosies, jūs varat kļūt vadītāja vietnieks pašā Korporācijā!

— O, pateicos! Bet es, protams, piedāvājumu noraidītu — es gribu teikt, ka mana uzticība zināt­niskajam darbam… — Alberts bija satraukts.

— Bet es, protams, parūpētos par šo lietas pusi jūsu labā, — Bursma mierinoši sacīja. — Nu, Albert, esam klāt.

Eskalators nogādāja viņus saulainā laukumā starp divdesmitstāvu namiem. To šķērsoja apžilbinoši zaļa aleja, kas veda uz Korporācijas apgabala pār­valdes ēku. Alberts izjuta godbijīgas bailes. Tā bija tiešām iespaidīga būve — tai bija tikai trīs stāvi, bet tā aizņēma veselu kvartālu.

Kels godbijīgi norūca:

— Uzbūvēt kaut ko tādu uz paša dārgākā zemes gabala Detroitā — vai jūs saprotat, ko tas nozīmē, Albert? Varu! Varu un prasmi tirgoties! Lūk, ar ko jums ir darīšana, ielaižoties veikala lietās ar Korpo­rāciju!

Eka bija Lielo Ezeru apgabala centrs, un tās arhi­tektūra bija atbilstoši monumentāla: Alberts, šā di­ženuma iespaidots, kaut ko nomurmināja. Kels bija vienisprātis.

— Lielisks stils, — viņš svinīgi sacīja.

Stikla durvis visā ēkas augstumā klusi atvērās, tikko Alberta roka tām pieskārās. Tieši priekšā, vēsā vestibila otrā pusē, bija redzamas citas tikpat aug­stas stikla durvis — Korporācijas lielo sasniegumu demonstrēšanas vitrīna. Noslēpumainajā krēslā mīksti ņirbēja uguntiņas. Spīdoši burti veidoja vār­dus «Progresa muzejs».

Vairākas apmeklētāju ģimenes sajūsminātas klai­ņoja starp eksponātiem, tīksminoties par augstāko komercijas māku, kādu sasniegusi cilvēce.

Alberts automātiski sāka iet šajā virzienā. Kels satvēra viņu pie rokas.

— Šeit., Albert. Gaitenis pa labi.

— A! īiet… man šķiet, jūs teicāt, ka neesot varējuši vienoties par pieņemšanas laiku un tāpēc mums jādodas pa to pašu ceļu, kur pārējai publikai.

Protams, «publika» bija tie sajūsminātie klaiņo- tāji, kas nāca pa greznajām stikla durvīm.

— Nu, protams, tieši tā mēs arī darām. Bet es ne­domāja šo publiku.

— A!

Acīmredzot muzejs bija paredzēts tikai pūlim. Alberts, atskatījies atpakaļ, padevīgi sekoja Kelam uz šķietami neuzkrītošām durvīm vestibila galā. «Iesācēja slepenais ceļš pie varenajiem,» viņš dziļā godbijībā nodomāja.

Bet tad viņš ievēroja trīs vai četrus jaunus cil­vēkus, kas nupat bija ienākuši ēkā, arī nogriežamies uz to pašu pusi.

Uzgaidāmā telpa. Bet tā nelika vilties: acīmredzot Kels bija norādījis īsto ceļu. Viņi bija nonākuši augstākajās aprindās. Lai gan telpa bija liela, tomēr tā atgādināja svētnīcu.

Alberts nekad nebija redzējis tādus krēslus. Visi divdesmit pieci (vai aptuveni tik daudz) vīrieši un sievietes, kas bija atnākuši pirms viņiem, bija ģēr­bušies daudz labāk par Albertu. Turpretī Kela dzel- tenbrūnais viengabala vilnas uzvalks, kas elkoņos un ceļos bija moderni vaļīgs, varēja sacensties ar jebkuru citu. Alberts ar to lepojās.

Viņš sēdēja un nervozi grozījās. Kels basā pacie­tīgi atgādināja, ka nervozēšana viņiem var dārgi maksāt, un vēlreiz atkārtoja, kas viņiem sakāms. Albertam bija jāuzdodas par augu metabolisma pro­fesoru; tā gan, kā Kels ar nožēlu atzina, nebija ne­kāda spīdošā rekomendācija, bet tas bija vienīgais, ko Alberts varēja notēlot. Komerciālā puse viņam bija jāuztic Kelam; pēdējais bija nolēmis rīkoties atbilstoši savam stāvoklim, kāds nu tas reiz bija, — kā zinātnieks. Tātad viņš būs viņš pats. No tā, cik veiksmīgi Alberts notēlos savu lomu, iespējams, atkarīgs daudz kas, lai gan galvenā atbildība, kā Kels uzsvēra, gūlās uz viņu.

Kamēr Kels runāja, Alberts nervozēja un vēroja uzgaidāmo telpu. Greznie krēsli, lai gan izkārtoti asimetriski, tomēr bija vērsti pret vienu sienu ar trim neizteiksmīgām durvīm. Laiku pa laikam parādījās kalpotājs un pavadīja kādu no gaidītājiem pa vie­nām no tām. Kalpotāji bija livrejās tērpti jauni cil­vēki ar gludi sasukātiem melniem matiem. Un bei­dzot viens no tiem pienāca arī pie viņiem un aici­nāja iekšā, zemu paklanoties, nozibinot acis un atmetot galvu, drīzāk atgādinot dejotāju nekā sulaini.

Alberts sekoja Kelam.

— Vai tas būtu jaunākais administrators? Vai varbūt personiskais sekretārs? Vai…

Bet Kels nelikās dzirdam.

Alberts kopā ar Kelu iegāja pa durvīm un ierau­dzīja skaistāko meiteni pasaulē.

Viņš nespēja to uzlūkot, nekādā ziņā ne. Viņa bija pārāk skaista. Un tomēr viņš ļoti labi zināja, kāda viņa ir. Garā viņš redzēja spīdošus matu viļņus krītam pār kailiem pleciem un burvīgi skaistu, bezkaislīgu seju. Meitenes ķermeni viņš pat neiz- tēlojās — tas bija neiedomājami.

Meitene sēdēja pie rakstāmgalda un vērās viņos.

Kels ieņēma valdonīgu pozu, sakrustojis rokas uz krūtīm.

— Mēs esam ieradušies zinātniskā lietā, — viņš augstprātīgi iesāka. — Korporācija par šo jautājumu nav informēta, un tas attiecas uz dažām ziemeļu kolonijām.

Meitene nesteidzoties pierakstīja kaut ko nelielā, plānā blokņotiņā. Vienaldzīgā melodiskā balsī viņa pajautāja:

— Jūsu uzvārds un vārds?

— Kelvins Bursma.

Meitenes piemiegtās acis pievērsās Albertam. Viņš acumirklī zaudēja valodu. Viņš visiem dvēseles spēkiem centās neskatīties uz meiteni.

Kels skanīgi sacīja:

— Tas ir Dž. Alberts Larū, profesors, augu me- tabolisma speciālists.

Viņš to pateica tā, ka Alberts sāka gandrīz vai lepoties ar savu vārdu.

Skaistākā meitene pasaulē maigi nočukstēja:

— Izejiet pa šīm durvīm un tālāk pa koridoru uz mistera Blika kabinetu. Viņš jūs gaidīs.

Tieši šo brīdi Alberts izvēlējās, lai pamēģinātu paskatīties uz meiteni. Un viņa pasmaidija\ Alberts, cietis pilnīgu sakāvi, metās pie durvīm. Viņš jutās pateicīgs, ka viņa to nebija darījusi agrāk! Kels, kā jau vairāk pieredzējis un ar augstāku stāvokli dzīvē, atļāvās vēl brīdi uzkavēties, atspiesties pret rakstāmgaldu un paglūnēt uz meiteni.

Un tomēr, kad abi izgāja gaitenī, arī viņš mirka vienos sviedros.

Alberts uzmanīgi ieteicās:

— Viņa taču nav no administrācijas, vai ne?

— Nē, — Kels mazliet nicīgi atteica. — Viņa ir parasta aģentūras sekretāre, kas gan cits? Pro­tams, universitātē jūs diez vai esat tādu redzējis, ja nu vienīgi Korporācijas pārstāvja vai rektora kabinetā.

Alberts ne vienu, ne otru nebija pat tuvumā re­dzējis.

— Viņai nekas liels nav jādara, — Kels turpi­nāja, — tikai jāatstāj iespaids uz apmeklētājiem un, protams, jārūpējas par to, lai šeit neiekļūtu nepiederīgi.

Alberts vilcinoties ieteicās:

— Viņa tiešām bija iespaidīga.

— Protams, viņa ir iespaidīga, — Kels piekrita. — Ja iedomājas, kādas aģentūrā ir algu likmes, un padomā, ka katrs vienkāršās tautas pārstāvis, kas ierodas Apgabala pārvaldē veikala darīšanās, redz šādu aģentūras paraugsekretāri, tad kļūst skaidrs, ka ir darīšana ar varu, Albert.

Albertam iešāvās prātā kāda doma. Viņš sadūšo­jās un vaicāja:

— Varbūt vajadzēja labāk paņemt šo aģentūras paraugsekretāri līdzi?

Kels blenza viņā.

— Lai viņa cauru dienu staigātu kopā ar mums? Tas nav iespējams, Albert! Tas maksātu vesela gada algu.

Alberts dedzīgi sacīja:

— Bet tieši tas būtu jauki, Kel! Redzi, man ir ga­dos jauna māsīca, kuru es, tiesa, nu jau labu laiku neesmu redzējis, bet viņa izturēja konkursu uz vietu aģentūrā, un es droši vien būtu viņu pierunājis…

Viņš sastomījās. Bursma šķita esam sašutis.

— Albert, piedodiet, bet, ja jūsu māsīca ierastos jebkurā no kabinetiem izkrāsojusies, viņai par to būtu jāiekasē maksa pēc aģentūras likmēm, citādi viņu izsviestu no turienes un viņa vēl paliktu aģentūrai parādā. Paraugsekretāre to nekādā gadī­jumā nedarītu, — viņš mierinot nobeidza.

Misters Bliks līdzinājās vairāk zinātniekam nekā komersantam, un viņa rakstāmgalds atgādināja nelielu laboratoriju. Pie labās rokas bija ierīkots komplicēts komutators, kas bija izliekts tā, lai varētu viegli sasniegt jebkuru tā daļu. Vairums slēdžu ar krāsainiem rokturiem bija sakārtoti rindās. Misters Bliks ar galvas mājienu norādīja Kelam uz krēslu un pārlaida pirkstus trim slēdžiem. Viņam pie galvas piestiprinātajām austiņām un mikrofonam arī bija vairāki slēdži, un labā roka trīcēja blakus neredzēti sarežģītam stenotipam.

Misters Bliks kaut ko pusbalsī pateica mikrofonā, un viņa roka gandrīz nemanāmi sāka ņirbēt virs aparāta.

— Esiet sveicināts, mister Bursma, — viņš sacīja, nospiezdams pēdējo slēdzi, bet nenoņemdams austi­ņas. — Lūdzu, neņemiet ļaunā manas dīvainības, bet tā man ir vieglāk strādāt.

Viņa balss bija noteikta, skanīga un pārliecinoša.

Kels atkal uzņēmās iniciatīvu. Viņš sāka ar noslī­pētu komplimentu mistera Blika slēdžu baterijai un pēc tam nepiespiesti pārgāja uz vēl izmeklētākām uzslavām. Alberts apmulsis atskārta, ka tās attiecas uz viņu.

Apmēram minūti vēlāk Alberts secināja, ka pati saruna nav ne tuvu tik interesanta kā pārtraukumi. Misters Bliks laiku pa laikam atvainojoties ātri pa­cēla rādītājpirkstu, rīkojās ar slēdžiem, klausījās ar austiņām, čukstēja mikrofonā un neticami veikli un bez trokšņa operēja ar stenotipu. Uz viņa sejas mainījās gaismas atspīdumi, un Alberts noprata, ka rakstāmgalda virsmā iemontētas daudzas dažādu krāsu signāllampiņas un vismaz viens televīzijas ekrāns. Tikko pārtraukums beidzās, mistera Blika nevainojamā dikcija un patīkamā balss atgādināja Kelam, pie kā viņš palicis. Alberts bija satriekts.

Kela runas plūdi nobeidzās ar dedzīgu aicinājumu misteram Blikam ievērot, cik svarīgi finansiālā ziņā Korporācijai ir tas, ko viņam tūlīt pavēstīs. Pēc tam viņš pagriezās pret Albertu — tiesa, mazliet negai­dīti.

— Man prātā ir tikai viena doma, — Alberts, tik negaidot pārsteigts, stostījās, — e oksidāze. Es esmu pārliecināts, ka Korporācija sapratīs, cik sva- rīgi…

— Acumirkli, profesor Larū, — mistera Blika rāmā profesionāļa balss pārtrauca. — Jums tas būs jāpaskaidro man. Man nav ne tās izglītības, nedz arī tā prāta, kas jums, zinātniekiem. Paskaidrojiet vienkāršiem vārdiem — kas ir e oksidāze?

Viņš burvīgi pasmaidīja.

— Ak, neuztraucieties, — Alberts steidzīgi iz­grūda. — Arī daudzi mani kolēģi par to nav dzir­dējuši.

Tā bija tikai puspatiesība. Visi viņa kolēģi, ar kuriem Alberts satikās universitātē parastā darba mēnesī, protams, bija dzirdējuši par e oksidāzi — no paša Alberta.

— Tas ir ferments, kuru satur daudzi augi, bet kas atklāts tikai nesen. Redziet, daudzas no pēdējos desmit gados izaudzētajām laboratorijas sugām nav spējušas veidot parasto oksidāzi — a oksidāzi — un tomēr diezgan dīvainā kārtā dažas no šīm sugām ir saglabājušās. Tas tāpēc, ka eksistē virkne

radniecīgu savienojumu, no kuriem izdalītas |3, y, 6 un e oksidāzes. Betu un epsilonu ir izdevies sintezēt.

Misters Bliks neizpratnē sagrozījās krēslā. Alberts steidza stāstīt tālāk, lai viņš redzētu, cik tas viss ir vienkārši.

— Es esmu pētījis reakcijas, kādas notiek vairā­kās Triticum sugās un kurās e oksidāze ir kataliza­tors. Gluži nejauši es atklāju, ka neviena no šīm sugām pati neveido šo fermentu. Apbrīnojami, vai ne? Visu e oksidāzi šie augi iegūst no sēnītes Puccinia triticina, kas tos inficē. Tas, protams, iz­skaidro Hinšova grupas neveiksmi — viņiem neiz­devās iegūt dzīvotspējīgu Triticum kaci pēc . ..

Misters Bliks atkal burvīgi pasmaidīja.

— Bet profesor Larū, jums būs jāpaskaidro, ko tas nozīmē. Man saprotamā valodā, skaidrs?

Kels augstprātīgi noducināja:

— Tas var nozīmēt glābiņu Korporācijas triju bagātāko koloniju ekonomikai.

«Diezgan dramatiski,» nodomāja Alberts.

Misters Bliks atzinīgi sacīja:

— Ļoti labi. Ļoti labi. Pastāstiet sīkāk. Uz kurām kolonijām tas attiecas un kāpēc?

Viņa labā roka iztaisnojās un nepacietīgi pieskā­rās stenotipam.

Alberts, šādas glaimojošas uzmanības parādīšanas uzmundrināts, turpināja:

— Rietumlapzeme Eiropā, Lielslāvija un Čercila šajā kontinentā. Tās visas ir Korporācijas kolonijas, kas nesen pievērsušās kviešu audzēšanai, sevišķi

Triticum witti, un, kā esmu dzirdējis, augsne tur ir ārkārtīgi auglīga.

— Kas ir Tritikums Viti?

Alberts satriekts pacietīgi izskaidroja:

— Triticum witti ir viena no jaunākajām kviešu šķirnēm, kuras augšanu ietekmē 8 oksidāze. Un, ja šo kviešu sēnīti Puccinia triticina atzīs par kaitīgu, tie tiks apmigloti. Līdz ar to šajās kolonijās var aiz­iet bojā visa gada kviešu raža.

— Var aiziet bojā, — misters Bliks pārsteigts atkārtoja. Viņa rādītājpirksts līdzīgi diriģenta ziz- lim apklusināja Albertu; abas rokas sāka ņirbēt virs svirām un taustiņiem, un viņš atkal kaut ko murmināja mikrofonā.

«Vēl viens pārtraukums,» nodomāja Alberts. Viņš izjuta dziļu godbijību pret neapšaubāmi svarīgajām darīšanām, kuras kārtoja misters Bliks, un tomēr viņš bija arī mazliet noraizējies. Viņš pēkšņi saprata, ka viņam tiešām ir iemesls būt pašpaļāvīgam, — e oksidāze arī bija ļoti svarīga lieta. Šajās trīs kolonijās bija ieguldīts vairāk par piecsimt miljo­niem dolāru un, bez šaubām, ne mazums dzīvā spēka.

Galu galā tomēr izrādījās, ka šis pārtraukums vel­tīts tieši Rietumlapzemei, Lielslāvijai un Cerčilai. Misters Bliks beidza rīkoties ar komutatoru un ap­sveica abus apmeklētājus:

— Mister Bursma, ir pieņemts lēmums iecelt jūsu jautājumā pilnvaroto!

Un viņš sirsnīgi pasmaidīja.

Tagad Alberts varēja triumfēt.

Viņš nezināja, kas ir pilnvarotais, bet Blika iz­turēšanās liecināja, ka viņam parādīts nepieredzēts gods. Viņam pat apreiba galva, iedomājoties visu šo grezno ēku, visus kalpotājus, sekretāres un ad­ministratorus noliecot galvas viņa priekšā, kā tam, spriežot pēc mistera Blika izturēšanās, vaja­dzētu būt.

Uz mistera Blika rakstāmgalda uzliesmoja un no­dzisa sarkana spuldzīte. Pievērsdamies tai, viņš teica:

— Atvainojiet, džentlmeņi!

«Protams,» Alberts viņam domās piedeva, «jums jāstrādā.» Viņš pačukstēja Kelam:

— Nu ko, šķiet, mums veicas tīri labi.

— Ko? Ak, jā, ļoti labi, — Kels tāpat čukstus at­bildēja. — Pagaidām.

— Pagaidām? Vai misters Bliks nesaprot, kas par lietu? Mums tagad atliek tikai paskaidrot viņam yisu to sīkāk.

— Ai, nē, Albert! Es esmu pārliecināts, ka viņš nevar pieņemt galīgo lēmumu. Viņam būs jāsūta mūs pie kādas augstākas amatpersonas.

— Pie augstākas? Kāpēc? Vai mums būs vēlreiz viss jāskaidro no gala?

Kels pagriezās savā krēslā, lai varētu sačukstē­ties ar Albertu neuzkrītošāk.

— Albert, tāda mēroga uzņēmums kā Korporā­cija nevar izskatīt katru neprātīgu priekšlikumu, ko tai iesniedz. Te jābūt noteiktai kārtībai. Pašlaik augu metabolisma nodaļai šeit nav sakaru (varbūt mēs šai lietā kaut ko varam darīt), tāpēc arī mums būs jāveic kaut kas līdzīgs šķēršļu skrējienam. Dzīvi paliek tikai tie, kas vislabāk piemērojušies, Albert! Tikai tiem, kas visvairāk to pelnījuši, izdo­das nokļūt pie apgabala direktora. Protams, apga­bala direktors pats izvēlas, kurus priekšlikumus ak­ceptēt, bet viņam nav jāizsijā dažādi murgaini ieteikumi.

Alberts saskatīja analoģiju ar dabisko izlasi. To­mēr viņš pazemīgi vaicāja:

— Kā jūs zināt, ka labākie priekšlikumi tiek ak­ceptēti? Vai tas lielā mērā nav atkarīgs no tā, kā to izskaidro komivojažieris?

— Ļoti lielā mērā. Gluži dabiski!

— Bet tad jau… Iedomājieties, piemēram, ka es nepazītu jūs. Tādā gadījumā mana labā ideja nebūtu tikusi tālāk par misteru Bliku.

— Tā nebūtu tikusi tālāk par sekretāri, — Kels izlaboja. — Un varbūt pat ne tik tālu. Bet, redziet, tādā gadījumā tā vairs nebūtu ļoti svarīga ideja, jo nebūtu tikusi realizēta. — To sakot, viņš iespaidīgi un lietpratīgi izslēja zodu. — Ja vien, protams, kā­dam citam neatrastos pietiekami daudz iniciatīvas un attapības, lai šo pašu ideju izklāstītu labāk. Vai tagad jūs saprotat? Lai tiešām svarīgas idejas gūtu piekrišanu, nepieciešama komersanta prasme.

Alberts bija spiests atzīt, ka šāda domu gaita vi­ņam nav saprotama. Tas bija tik svarīgi, bet viņam tas bija jāpalaiž garām. Viņš pazemīgi atgādināja sev, ka zinātnieks ārpus savas nozares neko nezina.

Tātad misters Bliks tikai bija paziņojis, ka viņiem pagaidām nav atteikts. Alberts jutās dziļi vīlies.

Un tomēr viņu pārņēma ziņkāre. Kā tas varēja gadīties, ka šāds nenozīmīgs paziņojums bija izrai­sījis viņā tādu sajūsmu? Vai tiešām to varēja pa­nākt tikai ar veidu, kādā tas tika pateikts? Misters Bliks acīmredzot to prata. Ēkas arhitektūra, sekre­tāre un viss pārējais sagatavoja apmeklētāju tikša­nos ar misteru Bliku; tas, protams, pastiprināja ie­spaidu, taču neizskaidroja to.

Kur bija meklējams atrisinājums? Alberts sa­prata — personībā. Lūk, ko komersanti saprot ar

profesionālo terminu «personība». Personība, indi­vidualitāte bija tas aktīvs, ar kura palīdzību miste­ram Blikam bija izdevies pacelties līdz savam taga­dējam postenim ātrāk nekā, piemēram, kļūt par zinātnieku.

Tādi cilvēki kā Bliks un Bursma bija daudz pū­lējušies, lai izveidotu savu personisko pievilcību. Alberts skumji domāja par to, kā to dara. Protams, šīs sfēras lietpratēji nepublicēja presē rakstus par saviem pūliņiem, un viņš arī nekad nebija par to interesējies. Bet tā bija vissvarīgākā cilvēces kul­tūras sfēra, jo no tās bija atkarīgi valdības… pat Korporācijas lēmumi!

Viņš nevarēja spriest, vai Kels sasniedzis tādu pašu meistarību kā misters Bliks, jo viņam šķita, ka Kels viņa, Alberta, dēļ sevišķi nenopūlas. Viņš nebija tā vērts.

Viņam bija vēl viens jautājums Kelam:

— Kas ir pilnvarotais?

— O, es domāju, ka jūs zināt, — Kels noduci­nāja. — Tie var ļoti daudz palīdzēt. Tieši tāpēc arī ir labi, ka mums ir iecelts pilnvarotais. Mums būs jārisina sarunas augstākajā līmenī, Albert, kur tikai augstas klases komersants var cerēt uz to, ka viņa ideja gūs panākumus. Ja kāds to spēj veikt, tad tas ir pilnvarotais. Viņi ir pārāk jauni, lai saņemtu va­došus administratīvos posteņus, bet viņi ir cilvēki ar spīdošām perspektīvām. Viņi…

Misters Bliks pagriezās pret durvīm pa kreisi, ieliekot šajā kustībā pēc iespējas vairāk personis­kās pievilcības.

— Misters Demarests, — viņš paziņoja, un kabi­netā ienāca pilnvarotais.

Misteram Demarestam bija valdzinoši ruda, spro­gaina vaigubārda un uzkrītoši brūnas acis. Viņš bija ģērbies viengabala darba tērpā ar nedaudz klie­dzošu rakstu melnā un smilšu krāsā. Misters Dema- rests gandrīz vai drebēja aiz enerģijas pārpilnības. Tas pielipa arī citiem — visi sāka justies tikpat pārmērīgi moži kā viņš.

Misters Demarests laipni uzsmaidīja Albertam un Kelam un jautri uzsauca:

— Kā klājas, mister Bursma?

Misters Bliks it kā tika nobīdīts malā. Alberts gandrīz aizmirsa, ka viņš vēl joprojām ir kabinetā. Tiešām, misters Demarests bija uzsācis spīdošu karjeru.

Viņi piecēlās, kopā ar misteru Demarestu atstāja kabinetu un izgāja citā gaitenī, kurš stipri atšķīrās no iepriekšējā: divas pēdas no grīdas stiepās gais­mas ķermeņu rinda, kas izstaroja spokaini bālu gaismu, un gar sienām bija izvietotas abstraktas skulptūras.

Tas viss kopā ar misteru Demarestu bija it kā draudīgs izaicinājums. Alberts to pārgalvīgi pie­ņēma.

— e oksidāze, — viņš paziņoja, — var nozīmēt glābiņu trim no Korporācijas bagātākajām kolo­nijām!

Misters Demarests dedzīgi atsaucās:

— Esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka Korpo­rācijas Triticum witti raža jāglābj! Misters Bliks pa pneimopastu atsūtīja man lentu ar jūsu paskaid­rojumu, profesor Larū. Es esmu simtprocentīgi jūsu pusē! Es no visas sirds vēlos jūs abus pārliecināt, ka darīšu visu, kas vien bus manos speķos, lai pierunātu misteru Sautfīldu. Profesor, esiet gatavs papildināt, kad es būšu izstāstījis visu, kas man zināms.

Viņa balsī nebija ne mazākās augstprātīgas lab­vēlības vai atturības pieskaņas. Alberts nešaubījās, ka viņš parūpēsies par visu. Cik labi!

Kels basā iesprauda:

— Jūsu misters Bliks, šķiet, savu lietu prot.

Vai gan tā drīkstēja izteikties par Korporācijas amatpersonu? Acīmredzot Kels bija nolēmis, ka jā­liek misteram Demarestam manīt, ka viņi ir līdzīgi, un tas bija viņa pirmais gājiens šā mērķa sasnieg­šanai. Albertam tas likās riskanti. Patiesību sakot, tas viņu pat biedēja.

— Kas attiecas uz jūsu misteru Bliku, tad mani pārsteidz viens, — Kels sacīja misteram Demares­tam, tikko manāmi pamirkšķinādams ar aci. Al­berts jutās lepns, ka ir šo zīmi ievērojis. — Es ne­varu vien nobrīnīties, kā viņš spēj operēt ar tik daudziem slēdžiem.

Alberts ar pūlēm apspieda vaidu.

Bet misters Demarests pasmīnēja.

— Taisnību sakot, Kel, — viņš atbildēja, — es nemaz tā īsti nezinu, cik daudzi no vecā Blika slē­džiem ir tikai butaforijas.

Kels bija panācis savu! Tieši to nozīmēja mistera Demaresta piezīme.

Bet vai tiešām mistera Blika slēdži bija butafori­jas? Tajās senajās dienās universitātē viss bija daudz vienkāršāk, jo tur ļaudis runāja to, ko domāja.

Viņi tuvojās gaiteņa galam. Misters Demarests pusbalsī paziņoja:

— Mistera Sautfīlda kabinets.

Acīmredzot misters Sautfīlds bija virs, ar kura klātbūtni vien jau pietika, lai noplaktu pat mistera Demaresta puiciskums.

Pa velvētu eju viņi iegāja plašā telpā, kas bija apgaismota tāpat kā gaitenis, bet skulptūras te bija vēl neizprotamākas.

Telpas vienā malā platā, ērtā krēslā, pētīdams pa­pīrus, sēdēja misters Sautfīlds — padzīvojis vīrs, lieliski ģērbies, bet ar pārsteidzoši neizteiksmīgu seju, kas vīdēja pār viņa aveņsarkanā kamzoļa caur­spīdīgajiem kruzuļiem. Viņš nelikās redzam ienā­cējus. Misters Demarests skaidri lika saprast, ka viņiem jāuzgaida, līdz tos uzrunās.

Kels un Alberts iekārtojās divos tahtas lieluma krēslos, kas bija pavērsti pret misteru Sautfīldu, un sāka pacietīgi gaidīt.

Misters Demarests pačukstēja:

— Es atgriezīšos tieši laikā, lai stādītu jūs priekšā. Jāsakārtojas.

Viņš pasmaidīja un draudzīgi uzsita Kelam uz pleca. Alberts jutās atvieglots, ka misters Demarests ar viņu nedarīja to pašu, bet pirms aiziešanas ti­kai paspieda roku. Tas būtu viņu pārāk satraucis.

Alberts atlaidās krēslā, visa pārdzīvotā nogurdi­nāts un maigā apgaismojuma nomierināts.

Viņš nekad nebija sēdējis tik ērtā krēslā. Tas bija vairāk nekā ērts — tas bija neatvairāms aicinājums atbrīvot visu ķermeni. Alberts pussnaudā juta, ka krēsls viņu lēni šūpo, maigi masējot kaklu un mu­guru.

Alberts izjuta īstu svētlaimi. Tomēr viņš pilnīgi neaizmiga. Ja krēsls būtu konstruēts nedaudz citādi, tas, bez šaubām, viņu aizmidzinātu, bet tagad tas tikai ļāva bezrūpīgi, neko nedomājot, zvilnēt.

Kels ierunājās (un pat viņa rāmais bass skanēja skarbi un uzbāzīgi):

— Sēdiet taisnāk, Albert!

— Kāpēc?

— Albert, no jūsu komersanta spara nekas ne­paliks pāri, ja jūs nesēdēsiet pietiekami taisni, lai ne­kustinātu krēslu!

— Komersanta spars? — Albeits omulīgi apdo­māja dzirdēto. — Par ko gan mums jāuztraucas? Misters Demarests taču ir mūsu pusē, vai ne?

— Misters Demarests, — Kels aizrādīja, — nav apgabala direktors.

Tātad viņi vēl var sadurties ar grūtībām! Tātad brīnišķīgais krēsls vienkārši bija vēl vienas lamatas, lai pazudinātu nepiemērotos! Alberts deva sev so­lījumu: «Ar šo brīdi es veltīšu visus spēkus tikai vienam mērķim — sargāt savu komersanta sparu.»

Viņš atkārtoja šos vārdus sevī.

— Albert!

Tagad Kela balsī jautās neviltota panika.

Labi gan viņš sargā savu komersanta sparu! Atkal viņš bija uzticējies krēslam. Nožēlas pilns Alberts pārnesa ķermeņa svaru uz priekšu, gribēdams at­spiesties pret krēsla roku balstiem.

— Uzmanieties! — uzsauca Kels. — Tā, tagad ir labi, tikai neaiztieciet roku balstus. Vienkārši palie­cieties uz priekšu. Tā. — Un paskaidroja: — Roku balstu virsma ir nelīdzena un mitra, un es neredzu tam nekādu citu izskaidrojumu kā vien to, ka tā domāta, lai ievadītu caur ādu kādu narkotisku vielu! Nelielās devās, protams. Bet mēs to nedrīkstam pie­ļaut. Šo paņēmienu es redzu praksē pirmo reizi, — viņš atzinās.

Alberts bija pārsteigts, un brīdi vēlāk viņa izbrīns pieauga vēl vairāk.

— Mistera Sautfīlda krēsls ir gluži tāds pats kā mūsējais, bet viņš ir tajā pilnīgi atlaidies. Un lasot pat glāsta roku balstus.

— Zinu, — Kels palocīja galvu. — Ievērības cie­nīgs cilvēks, vai ne? Ievērības cienīgs. Paturiet to prātā, Albert. īsts komersants, cilvēks, kas sasnie­dzis panākumu zenītu, bez tam ir arī lietpratējs. Viņš vēlas iepazīties ar visām pazīstamajām baudām vien­kārši tā prieka dēļ, ko viņam sniedz šīs baudas. Albert, katram cilvēkam, kas dzīvē tiešām tālu ticis, arī misteram Sautfīldam, raksturīga tieksme uz ju­teklību, uz savu iegribu apmierināšanu. Kāpēc? Tā­pēc, ka, lai gūtu panākumus, viņam dziļi jāizprot savu iegribu apmierināšanas būtība.

Alberts, pavirši uzmetot acis, ievēroja, ka arī Kels netaisās apmierināt savas iegribas un uzticēties krēslam. Viņš pat neizlikās to darām. Neapšaubāmi — mistera Sautfīlda personā viņi bija sastapušies ar cilvēku, kas stāv daudz augstāk par Kelu. Tas at­ņēma drosmi, e oksidāze šķita pārāk tievs salmiņš, lai līdzsvarotu šādu spēku nevienlīdzību.

Kels turpināja:

— Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ eksistē pilnva­rotie. Augstākie ierēdņi nespēj strādāt viduvējas komercijas apstākļos. Viņiem vajadzīgs stimuls un tāda greznumlieta kā labi noformēta informācija. Pilnvarotie to prot izdarīt. — Viņš familiāri pielie­cās tuvāk Albertam. — Esmu dzirdējis, ka viņus tāpēc sauc par roklaižām.

Alberts jutās glaimots, ka Kels izstāstījis viņam savu tirdzniecisko joku.

Misters Sautfīlds palūkojās uz velvēto eju, pa kuru pašreiz kāds ienāca: tas bija nevis misters Dema­rests, bet kāda melnmataina jauna sieviete. Alberts jautājoši pavērās Kelā.

— Acumirkli. Tūlīt es uzzināšu, kas viņa ir.

Sieviete stāvēja pie pretējās sienas ar seju pret

misteru Sautfīldu, Pēdējais miegaini pusčukstus ierunājās:

— Jā, mis Drūrija, rūdas pārvadāšanas plāns. Tur­piniet.

— Arī viņa droši vien ir pilnvarotā, kādā citā lietā, — Kels nosprieda. — Pavērojiet, kā viņa strādā, Albert. Kaut ko tādu jums tik drīz negadīsies izdevība redzēt.

Alberts uzmanīgi nopētīja sievieti. Viņa nepavisam nelīdzinājās aģentūras sekretārei: pirmkārt, viņa bija vecāka par jebkuru no tām — gadu trīsdesmit; otrkārt, viņa bija ģērbusies slēgtā, lietišķā, diezgan atturīgā melni pelēkā kostīmā, kas cieši aptvēra gurnus; treškārt, viņa nebija krāsojusies. Šī sieviete pat agrāk nevarēja būt bijusi aģentūras sekretāre — viņa vienkārši nepiederēja pie tā tipā. Viņa bijax druknāka un, lai gan ļoti glīta, tomēr nebija tik ne­cilvēcīgi, apžilbinoši skaista. Gluži otrādi, Albertam patika viņu vērot, kaut gan viņš nebija tāds lietpra­tējs kā misters Sautfīlds. Mis Drūrijas glāsainās, tum­šās acis un pašapzinīgā stāja viņu ļoti sajūsmināja un izklaidēja.

Mis Drūrija sāka klusā, melodiskā balsī runāt kaut ko par to, kā izstrādāt visizdevīgākos maršrutus rūdas pārvadāšanai Lielo Ezeru rajonā. Viņas balss kļuva dziedoša, te paaugstinājās, te pazeminājās un laiku pa laikam aprāvās. Burvīgi!

Bet viņas galvenais paņēmiens iedarbojās nemanot, līdzīgi krēslam. Pagāja labs brīdis, līdz Alberts to ievēroja. Nudien līdzīgi krēslam.

Mis Drūrija kustējās.

Viņa šūpoja gurnus. Tikai kādu centimetru uz katru pusi, bet ārkārtīgi jutekliski. Šai kustībai va­rēja izsekot visos sīkumos, jo svārki ne vien cieši piekļāvās gurniem, bet arī izcēla katru viņas vē­dera muskuli. Kustība šķita esam gluži nepiespiesta, bet Alberts saprata, ka tai jābūt ārkārtīgi rūpīgi iz­koptai.

Šī apziņa tomēr netraucēja viņam sajūsmināties.

— Re! — viņš izbrīnījies uzrunāja Kelu. — Kā gan misters Sautfīlds var dzirdēt, ko viņā saka?

— Ko? O, viņa laiku pa laikam klusina balsi, lai mēs nenoklausītos Korporācijas noslēpumus, bet viņš atrodas daudz tuvāk nekā mēs.

— Es runāju par kaut ko citu!

— Jūs gribējāt teikt — kā viņas paņēmieni neno­virza viņa uzmanību no ziņojuma? Albert, — Bur­sma gudri sacīja, — ja jūs sēdētu viņa krēslā, jūs arī saprastu, ko viņa saka, pie tam ar lielu spēku. Nevainojams izpildījums vienmēr pievērš uzmanību ziņojumam. Bet tāds cilvēks kā misters Sautfīlds turklāt spēj šo ziņojumu arī kritiski novērtēt! Ievē­rojams cilvēks! Speciālists un labs novērtētājs.

Alberts pamanīja, ka mis Drūrija pa to laiku bei­gusi savu ziņojumu. Varbūt viņa paliks, lai ap­spriestu to kopā ar misteru Sautfīldu? Tomēr nē. Izmetis tikai pāris vārdu, viņš to atlaida. ,

Brīdi vēlāk mis Drūrijas izraisīto sajūsmu nomai­nīja satraucošs lepnums.

Viņš, ne ar ko neievērojamais vecais profesors Larū, bija liecinieks drāmai, kas norisinājās Ezeru

apgabala nervu centrā, sarunām starp titāniskām per­sonībām, kuras izlēma miljonu likteni. Vēl vairāk — viņš pats gatavojās tikt iesaistīts vienā no šādiem lēmumiem! Viņš cerēja, ka nākamais pilnvarotais, kuru pieņems misters Sautfīlds, būs misters Dema­rests.

Albertu nomāca kāda doma.

— Kel, kā gan misters Demarests spēs pateikt visu tik. . . nu . .. pārliecinoši kā mis Drūrija? Es gribu teikt…

— Albert, atstājiet to viņa ziņā. Sekss nav vie­nīgais līdzeklis. Pilnvarotie lieliski prot izmantot cilvēka vājākās vietas un apslēptākās dziņas, pat altruismu. Jā, jā, es saprotu, ka nespeciālistu tas pārsteidz, bet pat altruisms var būt noderīgs.

— Tiešām? — Alberts jutās pateicīgs par katru āko informāciju.

sti meistari dažkārt mīl pielietot šādu paņē­mienu aiz tīras virtuozitātes, — Kels pačukstēja.

Misters Sautfīlds sakustējās krēslā, un Alberts kļuva pati uzmanība.

Kā tad, pa velvēto eju ienāca misters Demarests.

Viņa ienākšana, bez šaubām, bija tāda, ka neko labāku nevarēja vēlēties. Viņš iesoļoja pat ātrāk nekā mistera Blika kabinetā. Viņa uzvalks mirdzēja, brūnās acis staroja. Misters Demarests nostājās pie sienas netālu no mistera Sautfīlda, ne gluži taisni, bet gan tādā kā cīkstoņa pozā. īsta uzvilkta atspere!

Tikai īsu brīdi viņa skatiens pakavējās pie Alberta un Kela, bet tas pauda patiesu biedriskumu un cīņas prieku. Alberts pēkšņi jutās kā kaut kāda heroiska notikuma līdzdalībnieks.

Misters Demarests uzreiz neļāva vaļu savai ener­ģijai. Viņš pārstāstīja Rietumlapzemes, Lielslāvijas

un Cerčilas vēsturi. Viņam līdzās pie sienas zibsnīja kartes (Alberts nespēja izsekot, kā tas notika), un misters Demarests sporta komentatora balsī attēloja arktisko apgabalu dramatisko kolonizāciju. Alberts būtu noturējis viņu par viskautrīgāko visu šo noti­kumu dalībnieku, ja nezinātu, ka tie visi risināju­šies vienlaikus. Nē, lai cik neticami tas būtu, bet visus šos spilgtos faktus misteram Demarestam droši vien pēdējā brīdī pasniedzis kāds iztapīgs pētnieks. Bet kā viņš tos bija pārveidojis!

Saviļņojošais stāstījums aizrāva arī misteru Saut- fīldu. Viņš pat izslējās savā ērtajā krēslā.

Mistera Demaresta balss, tāpat kā mis Drūrijas balss, laiku pa laikam kļuva klusāka. Alberts un Kels atradās tikai dažas pēdas par tālu, lai varētu sadzirdēt Korporācijas noslēpumus.

Sāgai turpinoties, misters Demarests no vikinga pārvērtās romietī. Viņa apbrīnojami modulētā balss kļuva čalojoša, un tajā jautās triumfs. Tagad viņš runāja par grandiozi ieplānotu ekspansiju un gal­venokārt par to, cik lielu peļņu Korporācijai ienes šīs trīs kolonijas. Viņš bārstīja skaitļus. Viņš uzsita misteram Sautfīldam pa plecu. Viņš paglaudīja mis­tera Sautfīlda roku; nonācis līdz tirdzniecības bilan­ces novērtējumam, viņš pakutināja misteram Sautfīl­dam kaklu. Misters Sautfīlds sava garastāvokļa maiņu parādīja, atkal atlaizdamies krēslā.

Tas misteru Demarestu neapturēja.

Viss notiekošais šķita gandrīz piedauzīgs. Alberts, slēpjot apmulsumu, nočukstēja:

— Tagad es saprotu, kāpēc viņus sauc par rok­laižām.

Kels sarauca pieri, ar zīmi lika viņam apklust un turpināja vērot.

Pēkšņi mistera Demaresta balss tonis atkal izmai­nījās: tā kļuva drūma, izmisuma un rūgtuma pilna. Korporācijas gaidāmajai peļņai draudēja briesmas — vēl vairāk, tās draudēja pašiem kapitāla iegul­dījumiem!

Misters Sautfīlds, uzmanīgi ieklausīdamies, palie­cās uz priekšu, lai dzirdētu, par kādām briesmām ir runa. Vai tas bija labi? Uzklausot mis Drūriju, viņš tā nebija darījis.

Viss, ko misters Demarests stāstīja par briesmām, būtībā bija tas pats, ko Alberts bija klāstījis mis­teram Blikam, bet viņš saprata, ka no mistera Dema­resta lūpām tas skan daudz šausmīgāk. Kad misters Demarests bija beidzis, Alberts sajuta nepatīkamu vēsumu. Misters Sautfīlds sēdēja, nebilzdams ne vārda. Ko gan viņš domāja? Vai viņš nebija sa­pratis, kāda traģēdija draud izraisīties?

Brīdi vēlāk viņš piekrītoši pamāja ar galvu un sacīja:

— Lielisks izskaidrojums.

Alberts gavilēja. Mis Drūrijai viņš tā nebija teicis!

Misters Demarests centās izskatīties svinīgi.

Misteļrs Sautfīlds ar visu ķermeni pagriezās pret Albertu un ielūkojās viņam tieši acīs. Alberts bija pārāk satraukts, lai novērstu skatienu. Mistera Saut­fīlda līdz šim ne ar ko neievērojamais zods tagad izslējās un krūtis svarīgi izriezās.

— Cik es saprotu, jūs esat lietpratējs augu meta- bolismā?

Arī viņa balss šķita pieņemamies spēkā un no­grūstam pār Albertu no visiem kabineta stūriem.

— Vai, pēc jūsu domām, briesmas ir pietiekami lielas, lai šķiestu apgabala direktora laiku?

Tas nebija godīgi. Misters Sautfīlds pret Dž. Albertu Larū! Spēki bija smieklīgi nevienādi. Un turklāt Alberts, pēc tam kad pārāk ilgi bija pasīvi vērojis, tagad bija negaidot pārsteigts un satriekts ar pārmetumu, ka veltīgi šķiedis mistera Sautfīlda laiku … ka viņa priekšlikums ne vien nav uzma­nības vērts, bet turklāt veltīgi izšķiedis apgabala direktora laiku.

Alberts pūlējās runāt.

Protams, tagad, kad misters Sautfīlds bija uzsla­vējis mistera Demaresta uzstāšanos, viņš būs iecie­tīgs, ņems vērā Alberta nepietiekamo pieredzi un negaidīs no viņa pārāk daudz. Alberts pūlējās bilst kādu vārdu.

Bet viņš nespēja atvērt muti.

Tā sēžot un blenžot uz misteru Sautfīldu, viņš juta, ka viņa pleci sagumst un muskuļi kļūst ļengani.

Kels gandrīz dabiskā balsī sacīja:

— Jā.

Ar to pietika, lai gan tik tikko. Alberts nočukstēja «jā», pats nobijies par savu drosmi.

Misters Sautfīlds vēl brīdi no augšas nolūkojās uz viņu. Tad viņš sacīja:

— Labi, apgabala direktors jūs pieņems. Mister Demarest, pavadiet viņus.

Alberts sekoja misteram Demarestam. Visa viņa uzmanība bija sakoncentrēta uz to, lai atgūtos no mistera Sautfīlda.

Viņš bija cēlies, pateicoties misteram Dema­restam. Bet kā lai viņš būtu noturējies šādā līmenī? Kā viņam vajadzēja izturēties, lai atvairītu mistera Sautfīlda galvu reibinošās personības ietekmi?

Alberts vēl un vēl domās atsauca atmiņā šo epi­zodi, pūlēdamies izdarīt tajā labojumus. Beidzot tas viņam ari izdevās, vismaz domās. Viņš saprata, kā viņam būtu vajadzējis izturēties. Viņam būtu vaja­dzējis turēt plecus taisni, nesasprindzināt balss sai­tes un nebaidīties krustot skatienus ar misteru Saut­fīldu. Tagad viņš to saprata.

Izslējies, stingrā solī viņš gāja aiz mistera Dema­resta, un uz viņa lūpām pat rotājās kaut kas līdzīgs augstprātīgam smaidam.

Viņš jutās spējīgs viens pats tikties ar misteru Sautfīldu un, tā kā misters Sautfīlds galu galā nebija apgabala direktors, tikties pat ar apgabala direktoru!

Viņi apstājās pie masīvām dubultdurvīm, kuras apsargāja pilnīgi nekustīgs cilvēks ar automātu.

— Draugi, — misters Demarests jautrā vientie­sībā sacīja, — vēlu jums vislabākās sekmes.

Kels pēkšņi likās satriekts, tomēr, cik vien iespē­jams, nevērīgi (lai gan ar to viņam neizdevās ap­muļķot pat Albertu), jautāja:

— Vai jūs nenāksiet kopā ar mums?

— O, nē! Misters Sautfīlds man lika tikai atvest jūs šurp. Darīdams vairāk, es pārkāpšu savas piln­varas. Bet es jums novēlu vislabākos panākumus, draugi!

Kels sirsnīgi atvadījās. Bet, kad viņš pagriezās pret Albertu, viņa balsī bija dzirdams izmisums:

— Pilnīgs atteikums.

Alberts tikai ar pūlēm aptvēra šo vārdu jēgu.

— Bet. . . mums taču atļāva doties ar ziņojumu pie apgabala direktora, vai ne?

Bursma bezcerīgi paraustīja plecus.

— Vai tiešām jūs nesaprotat, Albert? Bez Dema­resta mūsu ziņojums negūs panākumus. Sūtīdams mūs pie apgabala direktora vienus, misters Saut­fīlds ar to pašu ir mums atteicis.

— Kel, vai arī jūs domājat atkāpties?

— Nu, nē! Mēs varam tikai lepoties, ka esam ti­kuši tik tālu, Albert. Tagad jādodas uz priekšu, ka­mēr vien iespējams.

Alberts piegāja pie masīvajām durvīm. Brīdi viņš nobažījies vērās bruņotajā sargā, bet tas viņus ne­apturēja. Taisnību sakot, viņš pat aci nepamirk­šķināja.

Alberts vaicāja Kelam: . — Tātad mums vēl ir izredzes?

— Nē, mums nav izredžu.

Viņš sāka grūst vaļā durvis, tad atkal brīdi vil­cinājās.

— Bet jūs taču darīsiet visu, kas ir jūsu spēkos?

— Domāju gan! Ne jau katru dienu ir izdevība iesniegt priekšlikumu apgabala direktoram.

Alberts apņēmīgi izslējās un sagatavojās atsist uzbrukumu, kas būtu divreiz spēcīgāks par to, uz kādu bija^ spējīgs misters Sautfīlds. Viņam prātā bija tikai viena doma — jāsaglabā savs komersanta spars. Viņš jutās kļuvis par dažām collām garāks un pat lūkojās no augšas uz Kelu un viņa pe­simismu.

Kels atgrūda durvis, un viņi iegāja iekšā.

Apgabala direktors vientuļi sēdēja krēslā ar taisnu atzveltni pie vienkārša rakstāmgalda pavisam pa­rastā kabinetā, kas nemaz nebija lielāks par vai­rumu kabinetu.

Apgabala direktors bija sieviete.

Viņa bija ģērbusies kā parasta ierēdne, tikpat ne­uzkrītoši kā mis Drūrija. Taisnību sakot, viņa izska­tījās līdzīga mis Drūrijai, ja tai būtu par piecpa­dsmit gadiem vairāk. Bez šaubām, viņai bija tie paši melnie mati un maigais sejas ovāls.

Kāds pārsteigums! Patīkams pārsteigums. Alberts jutās vēl lielāks un pašapzinīgāks nekā otrpus dur­vīm. Protams, ar šo mātišķīgo, nekaitīgo būtni viņam veiksies!

Viņa pētīja kādu nelielu mikrofilmu, kas gulēja uz citādi pilnīgi tukša galda. Acīmredzot viņai bija atlicis tikai nedaudz darba, un tad viņa būs brīva. Alberts pacietīgi vēroja, kā viņa lasa. Viņa lasīja ļoti centīgi, tas bija acīm redzams.

Pēc brītiņa sieviete uzmeta viņiem skatienu, it kā atvainodamās pasmaidīja un atkal nolieca galvu. Viņas biklās tumšās acis izteica tik daudz! Varēja redzēt, cik ļoti viņa priecājas par viņu ierašanos un cik ļoti nožēlo, ka ir tik aizņemta, kaut gan daudz labprātāk būtu aprunājušies ar viņiem. Al­bertam kļuva viņas žēl. Viņam kļuva sievietes žēl no visas sirds. Viņš saprata, ka mazajā mikrofilmā itin labi var ietilpt veseli sarežģītu Korporācijas re­ferātu sējumi. Nabaga sieviete! Nabaga sieviete, ku­rai bija lemts būt apgabala direktoram, turpināja lasīt.

Laiku pa laikam viņa gurdeni, bet noteikti no­vilka ar roku pār seju. Viņas pleci bija nedaudz sagumuši. Albertam kļuva viņas arvien vairāk žēl. Viņa nebija pietiekami stipra — bet darba bija tik daudz —, un tomēr viņa tik varonīgi centās pēc ie­spējas labāk tikt galā ar visiem šiem referātiem mikrofilmā!

Beidzot viņa pacēla galvu.

Bija skaidrs, ka darbs vēl nav galā: viņas sejā nebija lasāms atvieglojums. Un tomēr viņa pacēla galvu viņu dēļ.

Viņas labsirdība apņēma viņus kā silta vanna. Alberts jutās spējīgs uz cēlsirdīgāko rīcību, kurai līdzīgas vēl nav bijis. Viņš juta, ka apņēmība aug- tin aug. Viņš to izdarīs!

Alberts paspēra soli uz durvju pusi.

Pirms aiziešanas viņš vēlreiz notvēra viņas ska­tienu, un viņas smaids liecināja, cik pareizi viņa pratusi novērtēt šo smalkjūtību!

Alberts nojauta, ka bagātīgākas atlīdzības nevar būt.

Iznācis atkal parkā, viņš beidzot atskārta, ka vi­ņam blakus ir Kels.

Viņi ilgi vērās viens otrā.

Tad Kels sāka iet uz metro.

— Pilnīga sakāve, — viņš sacīja.

— Man liekas, jūs apsolījāt darīt visu, kas ir jūsu spēkos, — ieteicās Alberts. Bet viņš saprata, ka Kela atbilde: «Es arī izdarīju» — ir patiesība.

Viņi lēni gāja tālāk. Kels sacīja:

— Lieliska sieviete… īsts meistars. Absolūta virtuozitāte!

Alberts atteica:

— Mūsu sabiedrība tiešām atalgo tos, kas to vis­vairāk pelnījuši.

Un visu garo ceļu līdz mājām viņam prātā bija tikai šī doma.