Dubultnieki un citi stāsti

Deja, apsēstā

Šis puisis ir citāds.

Pirmajā mirklī Maja to neaptver. Viņa tikai dzird mūziku un apģērba švīkstoņu, un vīrieša elpu. Dziļu, apvaldītu, tomēr mežonīgu elpu, kas dejotāja ausīs skan tikpat skaļi kā orķestra spēlētais Prokofjevs. Nekā pār­steidzoša.

Tad nāk smarža. Odekolons sajaukumā ar svied­riem tīra, nebūt ne nepatīkama smarža. Tā uzbudina Maju, un viņas sirds sāk sisties straujāk, bet arī tas ir gana parasti.

Viņa koncentrējas jātiek dziļāk vīrieša komunikā­ciju implantos. Nekā sarežģīta, pavecs, veikalā nopēr­kams standarts, tādu parasti izvēlas nabadzīgi strād­nieki un izsalkuši studenti viņš nav veicis nekādus uzlabojumus, kaut gan tagadējais stāvoklis sabiedrībā to prasītu. Tomēr, drošs paliek drošs, Maja izveido nele­gālo pieeju ar īpašu rūpību. Viņai ir jāsaslēdz ar vīrieti nervu signāli bet tas padarīs Maju viegli notveramu, ja vīrietis kaut ko pamanītu.

Vēl pēc mirkļa Maja sajūt dejotāju un pēkšņi viņa nespēj paelpot. Viņu nesatriec nedz kāju ikros dziļi iemi­tinājušās sāpes, nedz arī satīna slīdēšana pār sviedru sla­cītajām krūtīm. Viņu satriec vīrieti pārņēmusī uguns uguns, kas deg viņā no kāju pēdām līdz savādībai viņam starp kājām, līdz galvas ādai. Jau gadiem ilgi viņa nav izjutusi neko tādu.

Majas ausīs atskan pīkstieni. Pārmērīga bioreakcija. Paātrināts pulss. Ieteicams pārtraukt sesiju.

Nē, viņa pavēl programmatūrai ar spalgu prāta izsau­cienu un veic visas procedūras ar divkāršu rūpību. Kas notiek?

Viņa sāk saņemt vizuālo signālu un var paskatīties uz pasauli ar vīrieša acīm. Tukša skatuve viņa priekšā, tā griežas, griežas, no augšas gāžoties prožektoru gaismām. Skatītāji, neskaidra apburtu cilvēku masa. Tad, īsos izkadrējumos, viņa ķermenis. Muskuļa izcilnis. Skaista, gluda āda, it kā obsidiāns būtu pārvērsts miesā. Dzīslu spriegojums uz rokas, kad viņš apmet ritenīti.

Cauri saslēguma tālajai dūmakai Maja jūt, kā nepa­cietīgi sakustas viņas pašas ķermenis. Viņa svīst. Viņas sirds dauzās. Viņa tomēr nespēj atrauties.

Ne jau dejotāja ķermenis Maju uzbudina. Viņas pie­redzē šādi ķermeņi jau ir bijuši, pat stiprāki un skaistāki, taču viņa nekad iepriekš nav izjutusi šādu saslēgumu. Prieks ass un spurains. Vienkāršs bet neatslābstošs, tas caurstrāvo katru viņa kustību katru bezrūpīgo, bet vienlaikus meistarīgo un precīzi virzīto kustību. Viņš lido gaisā kā Jaungada salūta raķete, šaudamies te uz vienu, te uz otru pusi, spilgts, pārliecinošs.

Tie nav tikai endorfīni. Tam Maja netic.

Dubulta piruete, un Majā kaut kas iesmeldzās. Salto, un apbrīnas asaras sariešas Majai acīs. Mūzika pieņemas spēkā. Viņš elpo straujāk un straujāk un Majas elpa neatpaliek. Viņš pagriežas, viņš metas spirālē, viņa sirds

sit kaut kādu mežonīgu, totēmisku ritmu, katrs musku­lis ir nospriegots…

Tumsa.

Bojāts atgriezeniskās saiknes drošības korķis. Jūs esat atslēgta.

Maja sēž tumsā un drudžaini kampj gaisu. Pirksti sāpīgi ieurbjas ratiņkrēsla roku balstos; viņai ar pūlēm izdodas tos atslābināt. Viņa saož sviedrus šoreiz pašas sviedrus. Viņas drēbes ir izmirkušas slapjas.

Elpo. Lēnāk, jā, vienmērīgāk. Sirds pamazām norimst, palēnina trakojošo skrējienu. Viņa atgūst vismaz daļēju apziņas skaidrību.

Kas tas bija? Kas ir šis vīrietis? Viņa zina dejotāja vārdu, zina biogrāfiju un zina, kurš klients ir gatavs maksāt veselu bagātību par nelikumīgu pieeju viņa implantiem kurš maksā, lai piedzīvotu viņa trauksmai­nās dejas piruetes. Vienīgais, ko viņa nezina, ir: ko vīrie­tis tikko Majai nodarīja. Maja Tegoveca, profesionālākā no visiem profesionāļiem, pārvērsta elsojošā, trīsošā pie­lūdzējā.

Pakāpeniski ieslēdzas gaisma. Maju sveicina pelē­kās sienas. Ap platekrāna datoru uz viņas galda slejas papīru kaudzes un tukšas ūdens pudeles.

Līdz ar gaismu atgriežas ari sāpes, svilinoša smeldze visgarām mugurkaulam. Pastāvīgs atgādinājums par to, ko viņa zaudējusi. Nē, Maja nekad nav bijusi dejotāja, bet arī viņa lidoja. Ik reizes, pieverot acis, viņa atminas to brīvību. Lejup pa rampu, ātrumam arvien pieaugot, tad augšup gaisā. Pārliekusies pār slēpēm, vērojot, kā tuvojas sniegs.

Kaut viņa nemūžam nebūtu piezemējusies tajā bei­dzamajā reizē.

Dators atdzīvojas un iezvanās, iztrūcinādams viņu no nomoda sapņa. Zvana Ivars. Maja krietnu brīdi nogaida, līdz elpošana pavisam norimst, tad pieņem zvanu. Ivara drūmie vaibsti aizpilda ekrānu.

- Apžēliņ, kā tu izskaties! viņš saka. Kad tu pēdējo reizi gulēji?

Maja sakrusto rokas uz krūtīm, it kā instinktīvi pasar­gājot sevi. Parasta bioreakcijas problēma. Es tiku galā.

Ivars jau māj ar galvu. Viņam tas nerūp un nekad nav rūpējis. Klau, vai tu tiki viņam klāt? Kliente kļūst nepacietīga. Viņa vēlas piedzīvot sestdienas izrādi Linkolna centrā.

Maja paver muti, lai pastāstītu Ivaram, ka šis dejo­tājs nelīdzinās nevienam citam, ar kuru viņa iepriekš strādājusi, tomēr kaut kas viņu attur. Viņa izliekas, ka uznācis klepus, vienlaikus drudžaini domādama. Viņa cer, ka piesarkušie vaigi neizpauž Ivaram noslē­pumu.

Tas prieks… viņa to izjūt vēl arvien. Maja nespēj no tā atteikties.

- Viņam ir īpaši dzelži, viņa taisnojas. Man vajag vairāk laika.

* * *

Vēlāk tajā vakarā, mazliet atkopusies, viņa atkal izmēģina pieslēgumu. Tas nav viegls lēmums. Majas rokas sūrst no vairākas stundas ilgušās stumdīšanās pa dzīvokli. Viņa ir izgājusi pilnu šaubu, pašpārmetumu un

vainas apziņas loku. Labāk būtu par to visu aizmirst. Labāk un prātīgāk.

Majai nav ko iegūt, bet ja Ivars sapratis, ka viņa ar nolūku vilcinās, viņa var zaudēt visu. Bez Ivara Maja nevarētu atļauties aprīkojumu. Bez Ivara Maja nekad nespēs dejot.

Tomēr Maja vēlas saprast, ko dejotājs ar viņu izda­rīja. Viņai ir vajadzīgs dejotāja savādais prieks. To viņa grib padarīt par savējo.

Šajā reizē saslēgums notiek uzreiz par spīti tam, ko Maja izstāstīja Ivaram, viņas darbs ir paveikts, nelegālā ieeja ir izveidota. Viņas programmatūra izveido sakarus ar dejotāja implantiem un nu jau viņa atrodas vīrieša ķermenī. Tas mazliet līdzinās smaga virsvalka nēsāša­nai ja vien virsvalks spētu tev dot jaunus orgānus.

Auksti.

Vīrietis iet oktobra vējā bez jakas, tomēr tas nav viss. Aukstums mājo arī dziļi viņā; uguns, kas liesmoja vīrietī iepriekš, ir apdzisusi.

Viņš ir piespiedies metāla reliņiem virs Hudzonas un skatās pāri upei uz Ņūdžersijas spokaini spilgtajām gaismām. Maja pazīst šo promenādes posmu reiz viņa te atklīda kopā ar draugiem pēc garas nakts “Plankumai­najā suķī” toreiz, kad viņa vēl spēja staigāt. Laikā, kad viņa vēl centās uzturēt attiecības ar draugiem.

Līdzās vīrietim ir sieviete. Maja sajūt smaržas un greizsirdību. Viņa pat netaisās to apspiest. Viņa tikko spēj atturēties, lai nesāktu bakstīties ap viņa implantu atgriezeniskās reakcijas ķēdēm, lai neaudzētu viņā dus­mas, spītu vai vismaz sliktu dūšu.

Vai tu tiešām to darītu? viņa vaicā pati sev. Vai tu tie­šām tā rīkotos, neņemot vērā risku?

- Tu tur būsi laimīgs, sieviete vēršas pie dejotāja. Nogurums viņas balsī liecina, ka tas ir garas sarunas noslēgums. Tas ir tieši pie jūras. Rītos mēs varētu iet peldēties, bet vakaros pastaigāties gar pludmali.

- Jauki, viņš saka un pasmaida. Un garajās vasa­ras pēcpusdienās es varētu makšķerēt no mola. Vai tā tu, Erin, esi iedomājusies? Varbūt varētu nopirkt sunīti mēs nosauktu viņu par Bārniju -, un dārziņā aiz mājas mēs iestādītu ķirbjus un otrdienās aicinātu vakariņās kaimiņus?

Vārdi nāk pār vīrieša lūpām gaiši, viegli tāpēc Maja brīnās par smagumu viņa krūtīs. Sieviete Erina pagriežas pret viņu.

-Jā, viņa atbild. Jā, suns un dārzs, un kaimiņi uz vakariņām, tā es esmu iedomājusies mūsu dzīvi. Un kā to biji iedomājies tu? Jo drīz vien nekādu “mēs” vien­kārši vairs nebūs. Ja tu tā turpināsi, būs beigas. Vai tu esi padomājis, kā es jutīšos, ja tevis vairs nebūs? (

- Un tu? Tagad viņa balsī iezogas dusmas. Tu gribi piespiest mani atteikties no visa, kas man sva­rīgs. Vai tev rūp, kā es justos visu atlikušo dzīvi, ja tie­šām tā rīkotos? Nē, Erin! Es nespēju dot tev to, ko tu vēlies.

Viņš soli atkāpjas no reliņiem un uzgriež Erinai muguru, un Maja izjūt apmierinātības uzplaiksnījumu.

Taču Erina seko aizejošajam vīrietim, un dejotājs neat­raujas, kad sieviete saņem viņa roku. Abi kopā iet gar upi, nebilzdami ne vārda.

Maja prāto par skarbajiem vārdiem, ko abi veltīja viens otram, bet tad viņas uzmanību pievērš tas, kā vīrietis sasprindzina ikru muskuļus. Vienkāršais pārvēliens gaitā no papēža uz pirkstgalu, no papēža uz pirkstgalu Majai šķiet kā īsts brīnums. Kā brīnums viņai liekas gurnu līganais pagrieziens.

Maja alkaini iesūc to visu sevī, tomēr viņai nav gana. Viņa vēlas to, kas viņai bija pirms tam to visu caurvi­jošo, visu pārmācošo prieku. Tādu vēlmi droši vien izjūt narkomāns, kad tam liegta dienišķā deva, viņa nodomā.

Tad kaut kas iešaujas Majai prātā. Varbūt viņa varētu vīrietim palīdzēt? Uzšķilt to uguni viņā?

Nē! veselais saprāts viņai uzkliedz, nē! Tas būtu neprāts, trakums, noziegums. Viņa to nedzird. Majas sirds priekšnojautā jau sitas straujāk.

Viņa nogaida, līdz pāris atgriežas savā Vilidžas rajona vienistabas dzīvoklī, un tad pārslēdz drošības korķus savā ielaušanās kanālā. Viņa atslēdz sistēmas iekšējo balsi, apraujot pusvārdā Brīdinājums: šādi izmantojot…, un mazliet palielina vīrieša adrenalīna bioatgriezenisko atdevi. Par pašu mazumiņu cerams, par pārāk niecīgu daudzumu, lai viņš to pamanītu.

Viņš pieiet pie Erinas un cieši apskauj sievieti, čuk­stēdams atvainošanās vārdus viņai ausī.

Maja nodreb, satraukta, nobijusies un vēl mazliet palielina atdevi.

Vīrietis viegli noskūpsta Erinas lūpas, un viņa no­glāsta dejotāja matus.

Vēl mazliet un pāris pa pusei ieiet, pa pusei iestrei­puļo istabā. Tur viņi noslīgst uz tumši sarkana turku

paklāja un ļauj rokām aizklīst partnera ķermeņa izlieku­mos un krokās. Maigi, kaislīgi, mežonīgi.

Maja baidās sadegt kaunā, tomēr nepārtrauc pieslē­gumu. Siltums izplūst pa viņas ķermeni, kad dejotāja rokas iegrimst Erinas miesā, kad vīrieša lūpas atrod mīļotās lūpas, kad viņš ieiet tajā. Vispirms siltums, tad uguns, tad…

Un prieks ir atgriezies, atkal asi sāpīgs. Katra kustība ir deja. Katrs glāsts ir dzeja. Dejotājs iegrimst esamības pilnīgumā, un Maja to piedzīvo kopā ar viņu.

Beigās Maja sajūt sevī trīsas pat cauri saslēguma tālajai dūmakai. Tās ir trīsas, kuras viņa nav izjutusi jau ļoti sen.

Viņa aizpeld sārti iekrāsotā tumsā.

* * *

No rīta atkal zvana Ivars.

- Mums viņš ir vajadzīgs, viņš atgādina. Izrāde ir rīt, un kliente visu laiku zvana viņa draud, ka nemak­sāšot, ja rīt līdz desmitiem netiks viņa ādā. Maja, es apmaksāšu vēl vienu saslēgumu, bet pēc tam man nāk­sies vērsties pie kāda cita.

- Es šovakar pabeigšu, viņa apgalvo.

Kāda gan Majai ir izvēle? Ivars var atņemt viņai visu.

Turklāt ir laiks šo spēlīti beigt. Maja bija pavadījusi nemierīgu nakti ieslodzīta savā sakropļotajā ķermenī, sapņodama par lidojumu un par sniegu, un par pēdējo piezemēšanos. Īstenība rīta gaismā ir acīmredzama. Viņa nespēs paturēt dejotāju sev. Pat ja viņa spētu, kas gan tā būtu par dzīvi mājot viņā, kamēr viņš pat nenojaustu par Majas esamību?

Viņa iedarbina kompilētāju, noarhivē nelegālās ieejas kodus un pievieno tos ziņojumam. Viņa atrod Ivara adresi, gandrīz jau pavēl sistēmai nosūtīt.

Tomēr viņa to nespēj. Vārds ir gluži kā iestrēdzis Majai kaklā, lai gan balss saites pavēlei nemaz nav vaja­dzīgas. Viņa to vienkārši nespēj. Viņa sev prasa, ko darīs Ivars, ja uzzinās patiesību, bet šobrīd spēj domāt tikai par sirdi, kas smagi sitas dejotāja krūtīs.

Vēl vienu reizi, Maja domā. Iespējams, šoreiz viņa spēs izprast viņa noslēpumu un padarīt to par savējo.

Pirmā sajūta, kas Maju pārņem, pieslēdzoties dejo­tājam, ir saule, kas silda viņa seju. Tad caur vīrieša acīm viņa pārlaiž skatienu deju studijai, plašam mansardam ar milzīgiem jumta logiem, un saož sviedru smārdu, kas raksturīgs vingrošanas zālēm ziemā. Viņš iesildās, izstaipīdams muskuļus un saites. Telpā atrodas vēl vai­rāki cilvēki, taču Maja tik tikko pamana pārējos. Gata­vodamās iecerētajam, viņa uzsāk ielaušanās procedūru, iedarbina ar to saistīto programmatūru. Viņa cenšas būt piesardzīga, tomēr dreb pie visām miesām. Gluži kā nar­komāne.

Pēc brīža vīrietis sāk dejot, tikai šoreiz tā nav viena deja, bet dažādu deju fragmenti. Solis un pagrieziens kā valsī. Elvisa cienīgs gumu vilnis. Cirka akrobāta ritenītis. Ķermeņa termperatūra ceļas, un līdz ar to pamostas arī uguns.

Maja pārslēdz drošības korķus, atslēdz sistēmas iek­šējo balsi un palielina vīrieša bioatgriezenisko atdevi.

Dejotāja ķermenī ieplūst adrenalīns. Viņš kustas ātrāk, arvien ātrāk. Kāds ieslēdz mūziku, tas ir Prokofjevs tāpat kā iepriekšējā vakarā, un viņš eleganti ieslīd savā lomā. Sviedri līst lejup pa seju, pielipinādami matus ādai. Muskuļi pamostas smeldzei, sirds sāk pērkonīgi sisties.

Maja nodrebinās. Viņu apskalo siltums. Un viņa dzen dejotāju tālāk neprātā.

Viņš atkal un atkal uzlido gaisā; liekas, viņš gandrīz vairs nenolaižas uz zemes. Dejotājs skrien, griežas un slīd pēcpusdienas saulē.

Vēl tikai mazliet, Maja spriež, vēl tikai mazliet un es visu sapratīšu. Realitāte griežas ap viņu, bet sieviete ar visiem spēkiem turas pie apziņas, turas pie šī kustī­bas pilnīguma acumirkļa.

Triec viņu tālāk, triec viņu, līdz augšējai robežai.

Tajā brīdī viņa kļūdās. Atgriezeniskajā atdevē rodas īssavienojums, amatiera kļūme. Vīrietī kaut kas eks­plodē, kaut kas pārveidojas, un viņš vairs nedejo, vairs negriežas, nelec, netraucas tagad Visums dejo ap viņu, <

Visums griežas, Visums traucas. Līdz ar sprādzienu nāk apjausma un sapratne.

Kas te ir? viņš prātā vaicā, neveikli saminstinādamies salto mešanas laikā, vaicā skaļi, skaidri, raidīdams šos vārdus uz visiem savu implantu portiem. Ko tu dari ar mani?

Miglā asi iegriežas bailes, un Maja atsprāgst atpakaļ.

Viņa vēlas bēgt, taču nespēj vīrietis tur viņu ieslodzītu sinestētiskajā blokā, nervu kanālos valda pilnīgs juceklis.

Viņa mēģina pavēlēt programmatūrai, taču saslēguma miglā neskaidri jūt, ka tā vietā noraustās viņas pirksti. Maja mēģina samirkšķināt acis īpašajā evakuācijas kodā, bet plakstiņi neklausa tā vietā krūtis sastingst izelpā, sāpīgas spriedzes pārņemtas.

Kuru katru brīdi vīrietis pārtrauks deju, zvanīs poli­cijai, paziņos par viņu. Maja izmisīgi mēģina izrauties, taču visi viņas nervu kanāli ir pārslēgti. Viņa nespēj sevi kontrolēt pat tik daudz, cik spētu zīdainis. Viņa, Maja Tegoveca, ir notverta. Tas ir tikai laika jautājums, līdz formās tērpti stāvi ielauzīsies viņas dzīvoklī un saslēgs roku dzelžos vēl aizvien katatonisko ķermeni, kamēr viņa pati maldīsies slēgstraumē, ieslodzīta dejotāja cie­tumā.

Tomēr dejotājs pat nepalēnina soli. Pat nemēģina sazināties ar kādu ārpusē. Viņš turpina dejot, un viņā turpina liesmot uguns. Vīrietis metas te uz vienu, te uz otru pusi, slīdēdams skrējienā, lidodams lēcienā.

Tad Maja aptver arī viņš ir ieslodzīts. Ieslodzīts dejā, kādu nekad iepriekš nav dejojis. Viņš elpo smagi un ātri, lūpas savelkas mežonīgā, plēsonīgā smaidā. Locekļi veido ideālu formu, ikviens muskulis deg, viņš raujas, raujas, raujas pēc kaut kā vairāk. Mūzika ierēcas bezdievīgā niknumā, orķestris plosās forte fortissimo, un viņš atraujas no zemes piruetē. Augstāk, augstāk…

Asas sāpes krūtīs. Viņš sastingst lēciena vidū, neveikli piezemējas un sagrīļojas. Dejotājs sagausina soli un pa pusei ietriecas sienā, pa pusei atbalstās pret to. Viņa sirds raustās un saspringst gluži kā priekšlaikus dzi­mis zīdainis, kurš vēlas ievilkt savu pirmo elpu, bet ne­spēj.

Majai kaklā kāpj nelabums. Acīs sariešas asaras, mutē parādās asiņu garša. Viņa ir sakodusi mēli, bet neliekas par to ne zinis.

“Ja tā turpināsi, būs beigas,” bija teikusi Erina. Vai viņa bija domājusi šo?

Lai nu kā. Viņa uzmanība ir novērsta, un Maja ir brīva. Viņa jau sāk pavēlēt sistēmai Uzsākt izeju. Bet vārdi aizķeras viņai kaklā. Viņa sāk vēlreiz, tiek līdz Uzsākt… bet tas arī viss.

Viņai ir jāglābjas. Ja dejotājs nomirs, kamēr viņa ir sapinusies viņa nervu kanālos, Maja, iespējams, neiz­dzīvos. Tas nozīmētu labākajā gadījumā smadzeņu bojājumus.

Bet, ja viņa ļaus vīrietim nomirt… viņa, visticamāk, nekad vairs neizjutīs šo prieku. Nolādēts.

Maja noskenē viņa ķermeni. Viņa iestāda dejotāja bioatgriezenisko atdevi nakts režīmā, tad izdara visu, kas ir viņas spēkos, lai mazinātu vīrieša paniku un bai­les, un piespiež sirdi palēnināt ritmu. Piespiež straujo elpu norimt. Vēl viņa skaita lūgšanu.

Vēl vairākas sekundes katrs sirdspuksts šķiet uzšķēr­žam vīrieša krūtis. Tad, gluži kā viļņi, kas pakāpeniski atkāpjas bēguma laikā, sāpes atkāpjas. Vēl pēc pāris mirkļiem sāpes ir pagaisušas. Dejotājs atkal uzelpo ar iepriekšējo vieglumu, noslauka sviedrus no sejas, un Maja spriež, ka viņa ir drošībā.

Tad vīrietis dodas atpakaļ uz dejas laukumu. “Nē,” viņa vēlas uzsaukt. Nē, apstājies, izsauc ārstu! Taču dejotājs kustas pārliecinoši, it kā šī nebūtu bijusi pirmā lēkme un viņš jau būtu pieradis.

Vai Maja būtu lēkusi tajā pēdējā reizē, ja viņa zinātu, kā tas beigsies? Vai viņa būtu kāpusi uz rampas, pie­sprādzējusi slēpes, lai vēlreiz uzlidotu gaisā, ja zinātu, ka tieši tajā dienā viņa kritīs?

Vai viņa pagrieztos un ietu projām? Dotos mājās? Maja zina atbildi. Un arī viņš to zina.

Viņš kāpj uz deju grīdas.

Pēkšņi aizslietņi ap Maju sagrūst. Viņa vēlreiz ir iesprostota, sagūstīta dejā, kas var nogalināt viņu. Viņa ir pārbijusies. Viņa ir sajūsmināta.

Iesākumā viņš kustas lēni, tad ātrāk, izpildīdams sarež­ģītas, graciozas kustības ar kājām. Formas perfekcija, kus­tības perfekcija. Lai cik tuvu panikai Maja būtu, viņa ap­brīno dejotāju. Kā gan viņai varēja ienākt prātā apturēt kaut ko tādu? Ko nozīmētu atņemt viņam kaut ko tādu?

Vīrietis viegli, bez kādas piepūles sagriežas piruetē. Viņš izstiepj kāju, palēninādams griešanos, tad atkal to pievelk un pasaule zib gar acīm. Pēkšņi viņš skaļi pavēl Majas prātā. Izdari to vēlreiz! Izdari to, ko tu izdarīji iepriekš, lai kas tu būtu! Maja nespēj tam pretoties. Viņa pakāpeniski pieslēdzas dejotāja atgriezeniskās atdeves cilpām, un, kad vīrieti atkal pārņem prieks, Majai aiz­raujas elpa. Ne tikai prieks, viņa tagad aptver. Te slēpjas arī bailes.

Beidzot viņa visu saprot. Viņš dejo, apskāvis nāvi. Viņa bailes ir tā uguns, kas liesmo viņā. Prieks, kuru vīrietis izjūt, ir dzimis no šīm bailēm.

Katrs solis ir izaicinājums. Katrs pagrieziens ir uzdrīk­stēšanās. Katrs lēciens ir nepakļaušanās. Maja nekad nav bijusi dejotāja, bet šo deju viņa pazīst. Šo deju viņa mīl.

Maja ļauj bailēm pagaist un saplūst ar vīrieti. Atmet domas par to, kas viņu gaida, un sakūst ar dejotāju, un griežas, griežas, griežas viņa dejā. Te ātrāk, te lēnāk, te pa labi, te pa kreisi, viss vienā mežonīgā niknumā.

Lai Ivars dara, kas viņam jādara. Šī deja pieder viņai. Līdz pašām beigām tā pieder viņai.

Autora komentārs

Apsēstības tēma ir pamatā lielākajai daļai manu stāstu. Manuprāt, cilvēks, kurš nav ar kaut ko apsēsts, nav īpaši interesants. Stāstā “Deja, apsēstā” šo tēmu vēlējos apspē­lēt vistiešāk. Stāsta nosaukumam, protams, ir vairākas nozī­mes: dejotāja deja ir apsēsta, jo viņu novēro Maja dejotājs ir apsēsts ar savu mākslu Maja ir apsēsta ar dejotāju. Angļu valodā nozīmes ir vēl vairāk, jo vārds “possessed” (“apsēsts") nozīmē arī “piederošs” deja pieder Majai un viņa to nelaiž vaļā pat tad, kad tā apdraud dejotāja dzīvību.

Doma, ka būtu iespējams ielīst otra ādā un piedzīvot visu, ko piedzīvo otrs, ir ļoti vilinoša. Tas būtu interesanti pat ikdienā, bet ko gan cilvēki nemaksātu, lai varētu iemiesoties lieliskā basketbolistā, pianistā, dejotājā? Izjust augsta līmeņa spējas, izbaudīt gandrīz orgasmisko baudu, kuru kulminācijas brīdī spēj sasniegt mākslinieks, piedzīvot vienreizēju iedvesmu vai sportisko sasniegumu tas lielākajai daļai cilvēces nav lemts. Un pat tie, kuriem tas izdodas, to pieredz vienā vai labākajā gadījumā dažās šaurās nozarēs.

Bet ielīst cita ādā varētu būt ievērojami vieglāk, nekā tikt ārā no tās. Daudzās pasakās un teikās parādās motīvs par cilvēkiem, kuri spēj pārvērsties zvēros bet zvēra daba viņus tā pārvar, ka viņi vairs negrib kļūt par cilvēku un pavada savu dzīvi, lidojot virs zemes kā putni vai (tiešākajā vārda nozīmē)

lāčojot pa mežu. Cilvēks nespētu novērot un piedzīvot cita cilvēka dzīvi, šajā procesā neizmainoties. Un, ja svešinieka dzīvē mēs atrastu ko tādu, kā pašu dzīvē trūkst, kas pašiem nekad nebūs sasniedzams, tad rezultāts varētu būt diezgan bēdīgs.