Dubultnieki un citi stāsti

Tiešais reiss uz Parīzi ar pirmās klases pūķi

Džima sapņoja aizlidot uz Parīzi. Jau bērnībā, izples­tiem spārniem planējot gaisa strāvās virs Vilemetas upes, viņa mēdza klaigāt lidotāju žargonā: Džima izsauc de Gollu, pūķis pieprasa nolaišanos! Skolas gados nedē­ļas nogalēs viņa ložņāja pa Portlendas lidostas angāriem un iztaujāja pieredzējušos starpkontinentāliešus, kuru vēderi bija uzblīduši no degvielas. Vai jums kut, kad cilvēki kāpj jums uz muguras? Milži viņai uzrūca, un viņa iemācījās uzdot gudrākus jautājumus.

Skolas gala eksāmenā Džima lidoja uz Čikāgu ar kongresmeņiem mugurā. Lai zaudējumi būtu pēc iespējas niecīgāki, ja tu nokritīsi, paskaidroja arodbiedrības pārstāvis. Kā jauniete, tad sieva, pēc tam vientuļā māte ar zaļastu trīnīšiem Džima veica reģionālos lidojumus no O’Haras lidostas Čikāgā uz Deitonu, uz Klīvlendu, uz tālo Ņujorku. Reiz pienāks diena, kad mammīte lidos uz de Gollu, viņa stāstīja bērniem.

Pat pēc 1981. gada streika, kad Džimas draugi pār­vācās uz Nebraskas rezervātu, viņa neatteicās no sava sapņa. Parādījās lidojošās mašīnas, neveikli giganti ar asiem spārniem, kuriem nebija arodbiedrības karšu. Vis­pirms Ņujorka, tad Hjūstona, tad ari Parīze pārgāja uz mehāniskajām lidmašīnām. Džimai nācās vadāt tūristus,

minerālmēslus, reklāmas plakātus. Bet no katras algas viņa nopirka degvielas mucu, ko noglabāja savā īpašajā alā.

- Nāc dzīvot pie mums, aicināja viņas bērni. Tu nekad nesakrāsi pietiekami daudz, lai tiktu līdz Parī­zei! Džima tikai papurināja krēpes un nosmējās, un pēc kāda laika bērni pārstāja viņu aicināt.

Džima bija stiprs pūķis, lepns pūķis, noguris pūķis, pūķis, kura acis naktīs aizmiglojās, kura spārni no rītiem smeldza. Uzņēmumam viņa vairs nebija vajadzīga, bet Džima to nepamanīja. Virs veco pūķu pansionāta bija gana plaša debess, kur izplest spārnus. Uzraugs, sarkanastains jauneklis, viņu uzmanīgi pieskatīja, taču ik die­nas viņa apciemoja savu alu un pārskaitīja degvielas mucas.

Kad bērni pārstāja apciemot Džimu un pasaule acu priekšā satumsa pavisam, viņa pēdējo reizi devās uz savu alu un izdzēra visu sakrāto degvielu. Viņa pavērsa seju pret saules siltumu un sāka skriet. Džima skrēja un skrēja, un savicināja izkaltušos spārnus, un pacēlās debesīs. Viņas dzimtajā zemē pūķi nekas vairs nesais­tīja. Bet Parīze viņu gaidīja. Parīze viņu sauca.

- De Golla lidosta! De Golla lidosta! Atbrīvojiet skrej­ceļu! dārdēja Džimas balss. Un Ilinoisas kalni nodre­bēja.

Autora komentārs

Dzīvē man sanācis daudz lidot, un lidmašīnas man asoci­ējas reizē gan ar prieku, gan ar skumjām. Bieži lidostā atstāju ģimeni, mājas vai kādu meiteni, bet tomēr bez lidošanas es

nebūtu pieredzējis tik daudz brīnišķīga un nebūtu k|uvis par to, kas es esmu.

Rakstot stāstu “Tiešais reiss uz Parīzi ar pirmās klases pūķi”, gribēju šo patīkamo smeldzi lasītājā radīt tēlainā veidā. Pūķa Džimas sapnis ir redzēt abas manas pasaules Ameriku un Eiropu bet arī viņa atklāj, ka atstāt vienu un sasniegt otru nav tik viegli. Tas, ka viņas ceļojums sākas Portlandē pilsētā, kurā pavadīju četrus gadus, protams, nav tikai sakritība.

Doma par stāstu radās kādā vēlā vakarā, kad piezemē­jāmies Ņujorkas La Guardia lidostā pēc nogurdinoša darba ceļojuma uz Hjūstonu. Ēnās uz lidlauka rēgojās lidmašīnu aprises, un man ienāca prātā, ka tikpat labi tur, gaidot rītu, varētu gulēt pūķi.

Oriģinālstāsts ar nosaukumu “Express to Paris by Dragon First Class” pirmo reizi publicēts žurnālā Orson Scott Card’s Intergalactic Medicine Show 2010. gada novembrī.