Dubultnieki un citi stāsti

Gaidot Piekto

Izadora Ceturtā spēlēja Šopēnu vecās tējkannas dzi­ļumos. Aprūsējušajās stīgās dzimusī un klavieru savērp­tajā koksnē veidotā mūzika atbalsojās no iedauzītajām skārda sienām, kas slējās augstu virs viņas galvas, un tā atbalsojās ari viņā pašā. Bezgalīga, maiga, nikna.

- Izadora, atskanēja Sarga balss. Pienācis laiks tavai dejai.

Ceturtās pirksti saminstinājās, un arpedžo sašķīda šķembu jūklī. Vai tiešām tādā bridi jāsteidzina? Viņu pārņēma drebuļi, un Ceturtā vēlējās ļaut dusmām vaļu, ar dūrēm dauzīt taustiņus. Tomēr neuzdrīkstējās. Kla­vieres bija Meistara roku darbs viņa nezināja, vai tās viņam ir dārgas.

Viņa piecēlās un pagriezās pret Sargu. Viņš stāvēja kāpņu laukumiņā. Vītņu kāpnes kā rievots korķviļķis veda augšup pa tējkannas snīpi. Sirmie mati gūlās uz Sarga pleciem kā sarmas ūdenskritums, bet seju klāja mežģlņots krunciņu raksts tieši tāds pats, kāds tas bija dienā, kad Meistars viņu radīja.

Sargs pamāja Izadorai ar savītušo roku. Tu esi tam gatava, viņš teica. Pierādi viņam, ka esi pati pilnība!

Ceturtā apzinājās, ka šie vārdi nāk no sirds, taču nespēja apspiest rūgtuma vilni. Sargam bija viegli runāt

par pilnību viņš nekad nebija ticis pārbaudīts, viņam nekad nebija jābīstas sagādāt vilšanos Meistaram.

- Es eju, viņa sacīja un savās mīkstajās dejas kurpēs šķērsoja nodilušo metāla grīdu. Garām nišai, kurā gulēja Trešā, tērpta zīdā, ar smalku putekļu kārtiņu uz sejas. Garām Otrajai, kuras plankumainā seja blāvi spīdēja pienainajā gaismā, kas plūda no augšas. Garām Pirmajai, kuras kroplās rokas mierīgi gulēja viņai līdzās. Ceturtā katrai uzmeta vien īsu skatienu, lai gan viņu nepilnības nešķita biedējošas galu galā, ja nebūtu šo trūkumu, viņas pašas, iespējams, nemaz nebūtu. Bet skatīties uz priekštecēm nozīmēja domāt par Piekto.

Ceturtā pielika soli. Lai veicas, Sargs noteica, kad viņa pagāja tam garām, bet viņa pat nepaskatījās uz Sarga pusi. Ceturtā devās pa kāpnēm aizvien augstāk snīpī uz riņķi, uz riņķi, tad no tējkannas izkāpa uz savas skatuves koka platformas, ko apgaismoja ducis pelē­kajā debesu velvē mirgojošu sudrabainu bumbu.

Pret Ceturto kā pļauka triecās troksnis. Viņa stāvēja viena un neaizsargāta uz savas skatuves. Visapkārt kā milzīgi torņi slējās par viņu simtreiz augstāki stāvi, tēr­pti melnā un baltā tikai šur un tur rēgojās šļaksts sar­kana un zelta.

Tālumā vēlās tricinoši dārdi viņi smējās. Tad tirpas uzdzenošs gaudiens, it kā lūztu tērauda sija. Visticamāk, tur kāds ieķiķinājās.

Izadora saņēmās, pacēla galvu un centās neizrādīt bailes. Viņa bija gatava viņa bija labāka un stiprāka par savām priekštecēm. Meistaram tas jāredz. Izadora darīs visu, lai viņš to atzītu.

Milzu stāvi pieliecās tuvāk, un Izadoru sapurināja to elpas siltās, smakojošās brāzmas. Tagad viņa spēja saskatīt sejas, kas līdzinājās ķieģeļsarkaniem mākoņiem ar acīm. Ils likās lidināmies virs satina kaklasaitēm un pērļu kaklarotām, kas mirdzēja tik spoži, ka viņai nācās samiegt acis.

- Dāmas un kungi, jūsu priekšā ir Izadora Ceturtā, nodārdēja Meistara balss.

Kaut kas Ceturtās dziļumos nodrebēja. Balss bija apburoša. Aizskaroša. Vilinoša. Ceturtā mēģināja starp sejām ieraudzīt Meistara vaigu, taču viņš nebija saska­tāms. Vienīgais pazīstamais stāvs viņas redzeslokā līdzinājās viņai pašai tas bija Sargs, kas stāvēja uz tēj­kannas snīpja malas un sasprindzis vēroja.

- Mana Īkstīte, tālumā atkal nodārdināja Meis­tars. Trīs gadu pūliņu rezultātā viņa ir mans meistar­darbs.

Šie vārdi bija signāls Izadorai. Juzdama, kā miesai pārskrien zosādas ēna, viņa atrāva skatienu no Sarga un sāka dejot.

Solis uz priekšu. Pieliecies pa labi. Piruete. Izliecies, ka tev neseko neviens acu pāris.

Viņas dzirdi sasniedza vaids, kas pārgāja griezīgās zvanu skaņās Meistara mūzika. Lai gan tā lika smelgt kauliem, viņa pielāgoja savas kustības ritmam.

Lēciens. Pagrieziens. Līgani soļi sāņus. Atlieciens atpakaļ.

- Pavērojiet viņu, dāmas un kungi! Vairs ne miņas no Izadoras Pirmās neveiklajām kustībām. Vairs ne miņas no Otrās un Trešās nepilnībām. Viņa par galvas tiesu

pārspēj manus iepriekšējos modeļus, viņa ir pilnības iemiesojums!

Meistars nosauca viņu par pilnību! Ceturtās sirds uzspurdza kaklā, un viņa paātrināja soli, lai neatpaliktu no mūzikas pulsējošā ritma. Ak, lai taču viņi skatās! Lai skan viņu “oh!” un “ak!” ar visām smakojošās elpas piedevām. Viņa nenodrebēja pat tad, kad no skatītāju deguniem kā milzīgas ūdensbumbas krita sviedru lāses, sašķīzdamas uz skatuves tā, ka viņai vajadzēja atlēkt sāņus. Lai Meistars redz, cik Izadora ir stipra!

Sānsolis, pietupiens, lēciens. Grieziens, grieziens, grieziens ar izstieptām rokām. Galvas atmetiens, lai zel­tainie mati aizspurdz kā putnu bars no koka lapotnes.

Izadora vairs nedzirdēja Meistara mūziku. Tagad viņas ausīs skanēja Šopēns. Un Šopēna pavadījumā viņa dejoja.

Tad sāpīgs troksnis, kā akmeņu krusa pret metāla jumtu. Ceturtā sabruka uz ceļiem un ar rokām aizspieda ausis.

Tie laikam bija aplausi. Tiesa, ne viņai domāti. Aplausi Meistaram, aplausi viņa smalkajai prasmei radīt viltus lietas.

Vienas vienīgas viltus lietas. Izņemot Ceturto. Viņa taču bija īsta.

- Izadora Ceturtā, dāmas un kungi, paziņoja Meis­tars. Izadora Ceturtā. Kā redzat, līdz pilnībai ir atlicis vien mazumiņš. Vēl pāris modeļu, un jūs varēsiet nest viņu pie sevis mājās kopā ar tējkannu un sargu. Pēc bal­les neaizmirstiet pierakstīties birojā.

Atlicis vien mazumiņš.

Stāvi, kas bija slējušies virs viņas, atkāpās, atkal pār­vēršoties baltos un melnos, un sarkanos, un zelta krā­sas traipos. Ceturtā palika, sakņupusi viena uz skatuves. Neviena neievērota. Skatītāju sviedru un siekalu notaš­ķīta.

Atlicis vien mazumiņš.

Aizmugurē tuvojās lēni, piesardzīgi soļi. Tad atska­nēja Sarga balss. Izadora, nāc. Iesim mājās.

Ceturtā palika kņupus kā sastingusi un pat nepa­cēla galvu, lai saskatītos ar Sargu. Viņa nemaz netaisījās runāt, taču vārdi paši izlauzās no viņas lūpām: Viņš nekad neņems mani sev līdzi, vai ne?

Sargs pārnesa svaru uz otru kāju. Mēs nespējam uzminēt Meistara domas.

- Un kad viņš nākamreiz ieradīsies pie mums… Ceturtā ierunājās, bet kakls likās aizsalstam, un viņai nācās ieklepoties. Tu jau zini, kas Meistaram būs līdzi, kad viņš nākamreiz ieradīsies pie mums.

Klusums starp viņiem. Tās, kurai agrāk vai vēlāk ir jāparādās, vārds pagaidām palika neizteikts.

- Ko tu darītu, ja viņš tevi paņemtu sev līdzi? Sargs jautāja.

Ceturtajā uzplaiksnīja uguns. Ar vienu spraigu kus­tību viņa kā atspere izsprāga no sakņupušās pozas, pie­lēca kājās un savērpās mežonīgā piruetē. Es dejotu uz Meistara plaukstas, viņa virpuļodama izsaucās. Un es ieskrāpētu viņa ādā savus soļus. Un es glāstītu viņu. Un iespļautu viņam acīs. Un skūpstītu viņu, Ceturtā pabeidza, cēli sastingdama rokas izplestas, labā kāja pacelta priekšā netālu no platformas malas.

- Piedod, Sargs sacīja, taču Ceturtajā mutuļoja drudžains karstums, un viņa sāka runāt, pirms aprau­tais vārds bija izskanējis līdz galam. Ko es darītu? Viņa paspēra vieglu soli uz skatuves malas pusi, tad vēl vienu. Es kāptu augstāk un augstāk, līdz nonāktu viņam uz galvas, līdz man pie kājām būtu visa pasaule. Tad es lēktu un kristu. Kristu līdz pat cietajai akmens grīdai tālu lejā vai līdz Meistara plaukstai, ja viņš nolemtu mani glābt.

- Izadora… Saīgs atkal ierunājās… bet bija par vēlu. Ceturtā jau bija sākusi skriet. Uz priekšu, tikai uz priekšu, atpakaļ neskatoties. Ja ne kopā ar Meistaru, tad viena pati.

Aiz muguras atskanēja Sarga soļi, tomēr viņš bija smagnējs un lēns, pārāk lēns, lai panāktu Ceturto. Viņas sirds dauzījās. Viņas acis sūrstēja. Kā tas būtu krist? Vai tas līdzinātos dejai? Vai tas būtu kā brīvības mirk­lis gaistošs, bet patiess?

Vēl pāris soļu, un viņa sasniegs bezdibeni. Vissīkāko mirkli viņa sasvārstījās virs kraujas, skatīdamās aprītkārajā tukšumā zem kājām un tālu lejā uz cietā akmens mierinājumu. Tas gaidīja un sauca, solīdams atpestīt no pazemojuma.

Ceturtā paliecās uz priekšu. Saspringa.

- Pagaidi! Sargs iesaucās tuvu, pārāk tuvu.

Projām! Augšup gaisā, brīvībā!

Sarga rokas sakļāvās ap Izadoras vidukli, un viņš rupji parāva viņu atpakaļ. Viņi aizklupa pa skatuvi kopā. Divi soļi, trīs, gluži kā neveiklā dejā.

Sargs neatlaida rokas arī tad, kad viņi apstājās. Abi elsoja Sargs no piepūles, Ceturtā no skurba, bezjūtīga

atvieglojuma. Jā, viņa izjuta atvieglojumu. Viņa nespēja to apspiest, lai gan vaigi dega kaunā par vājumu, ko šis atvieglojums nodeva. Tomēr atvieglojums nebija vienīgā izjūta. Ar katru elpas vilcienu viņa arvien skaidrāk izjuta Sarga tuvumu. Tur, kur viņš pieskārās, Ceturtās ādai pār­skrēja tirpas. Likās, no Sarga elpas ir aprasojis viņas vaigs.

Vai tā Ceturtā justos, ja viņu būtu izvēlējies Meis­tars? Tam gan vajadzētu būt vēl burvīgāk. Meistars pie­glaustu Ceturto pie vaiga un glāstītu viņas matus, un čukstus atzītos, ka mīl viņu. Mīl kā tēvs vai varbūt tomēr citādi…

- Izadora, Sargs čukstus ierunājās. Vai tiešām tu gribēji mani pamest?

Ceturto viņa balss pārsteidza, un viņa ar nežēlīgu kustību izrāvās no apskāviena ne jau Sargam lemts viņu apskaut! Ne jau Sargam, kura vienīgā pastāvēša­nas jēga bija savaldīt Ceturto, apkalpot Ceturto un turēt Ceturto gūstā Meistaram par prieku. Viņa apmetās pret Sargu un jau grasījās uzkliegt, varbūt pat iecirst pliķi par tādu atļaušanos.

Bet tad Ceturtā ieraudzīja nogurumu Sarga plecos un trulo sāpi acīs sāpi, kas slēpa ilgošanos, par kuru viņa pat neuzdrīkstējās iedomāties. Sargs bija garāks par Ceturto, bet, te stāvēdams, viņš izskatījās kā punduris, kura stāvs ir smieklīgi sīks uz tālumā mākonīgi slīdošo Meistara viesu fona.

Tik atšķirīgs, tomēr tik līdzīgs viņai. Radīts, lai kal­potu citiem, nekad pats sev.

- Es lēkšu, Ceturtā sacīja Sargam, bet viņā vairs nebija dusmu. Es lēkšu, pirms Meistars atvedīs nākamo

un aizmidzinās mani līdzās Trešajai. Tu nespēsi mani vienmēr noķert.

Uz Sarga vaigiem pletās sarkani plankumi. Ceturtā tādus nekad nebija redzējusi. Tad es lēkšu kopā ar tevi, viņš sacīja.

Uz mirkli Ceturtajai likās, ka sirds ir pārstājusi puk­stēt. Un mirkli Ceturtajai likās, ka viņa nepazīst šo dzīvo radību, kas stāvēja viņas priekšā. Uz īsu mirkli viņa iepa­zina nodevīgu cerību ka viņai tomēr nenāksies krist vienai. Vai tiešām?

- Tiešām, Sargs apliecināja un paspēra soli uz Izadoras pusi. Apsoli izpildīt vienu manu vēlēšanos, un es lēkšu.

Ceturtā instinktīvi atlēca atpakaļ un apvija rokas ap sevi. Vēlēšanos? Tu mani neatrunāsi, nemainīsi manu lēmumu ar visādiem trikiem!

- Es zvēru pie sava pienākuma pret tevi un tavām māsām, ka man padomā nav nekādu triku.

Māsas. Ceturtā iedomājās par viņu likteni par lik­teni, ko pati, iespējams, piedzīvos, un apspieda trīsas. Labāk būtu ļaut Sargam runāt. Jā, viņš bija palēns, jā, viņš nebija diez ko stiprs, tomēr bija izrādījies pietie­kami ātrs, lai panāktu viņu, pietiekami stiprs, lai atrautu viņu no bezdibeņa malas. Ja viņa tagad atteiktu Sargam un mēģinātu lēkt, viņš, iespējams, viņu atkal noķertu un savaldītu līdz Meistara atnākšanai.

Labāk spēlēt šo spēlīti kopā ar Sargu ja vien tā bija spēlīte. Labi, Ceturtā sacīja. Es uzklausīšu tavu vēlēšanos.

- Tad nāc man līdzi!

Sargs saņēma Izadoras roku. Viņi kopā šķērsoja plat­formu, līdz nonāca atpakaļ pie snīpja, un tad nokāpa tējkannā. Pie krēslainajām kāpnēm Ceturtā atskatījās uz spožajām gaismām, kas palika aiz muguras, bažīdamās, ka nekad tās vairs neredzēs. Tad viņi kāpa zemāk, garām kāpņu pirmajam līkumam, un ieslīdēja tumsā. Lai gan Ceturtā īsti neuzticējās Sargam, viņa turēja pavadoņa roku cieši piespiestu sev pie sāna.

- Es taču šodien dejoju labi, viņa bilda, kad abi bija aptuveni pusceļā lejup. Šie vārdi izlauzās no viņas lūpām pret pašas gribu. Vai ne?

- Tu dejoji pasakaini, Sargs atbildēja, balsij aizlūs­tot. Mana sirds gavilēja.

Ceturtā iesmējās, un, pirms viņa saprata, kas notiek, no mutes izlauzās spītības vilnis. Tava sirds? Kas tad tas par sarūsējušu brīnumu?

Sargs neatbildēja, tikai mazliet sabozās, un atlikušo ceļu lejup viņi kāpa klusēdami. Kad viņi nonāca galā, kur virs abu galvām pacēlās tējkannas velve, Sargs atbrīvo­jās no Izadoras tvēriena un aizgriezās. Aizver acis, viņš uzsauca pāri plecam.

Ceturtā pirmajā mirklī gribēja mesties projām. Iespē­jams, viņa pagūtu uzskriet augšā pa kāpnēm un sasniegt platformas malu, pirms Sargs viņu panāktu. Tomēr Ce­turtā juta, kā viņā pamostas ziņkārība, Sarga balsī šķita izskanam spriedze, it kā viņš pats baidītos no tā, ko grasījās darīt. Ceturtā aizvēra acis.

Sarga soļi attālinājās. Klusums. Tad auduma čabēšana. Klusa dūkšana Izadora nekad iepriekš to nebija dzirdē­jusi. Augsti, spalgi pīkstieni. Tad beidzot atkal klusums.

Tad apkārt valdošajā klusumā iejaucās nedroša balss. Paldies.

Tas nebija iespējams.

Ceturtās acis atsprāga vaļā. Tur savā nišā modās Trešā! Trešā, kura bija gulējusi sastingusi un nekustīga, kopš vien Ceturtā sevi atcerējās, tagad atdzīvojās!

Gaisma, kas plūda no augšas, likās zaudējusi spilg­tumu un mazliet ņirbēja, taču Ceturtā visu redzēja gana skaidri. Ceturtā vēroja, kā Trešā ar graciozu rūpību, pār­spīlēdama katru kustību, pieceļas no gultas. Ceturtā ar apbrīnu skatījās, kā priekštece pagroza galvu uz vienu, tad otru pusi un pēc tam ar īsām, sparīgām kustībām nopurina no sevis putekļus. Ceturtajai aizrāvās elpa, kad Trešā spēra pirmo nedrošo soli ārā no nišas un devās uz klavieru pusi.

Ceturtās straujā ieelpa lika Trešajai pacelt acis. Viņa mainīja virzienu, tagad steberēdama uz Ceturtās pusi. Pirmos soļus viņa spēra kā aukliņu vadīta marionete, taču pamazām atguva pārliecību, līdz beidzot iesmējās un metās skriešus. Pa ceļam palēcās. Tad griezās piru­etē viens pagrieziens, otrs, vēl un vēl. Apmeta riten­tiņu un apstājās tieši Ceturtās priekšā.

- Tātad tu tagad esi Meistara Dora, Trešā ierunājās balsī, kuru pat Ceturtā nespētu atšķirt no savējās.

Ceturtā apbrīnā pacēla pirkstus pret Trešās seju. Zel­tīti mati, tāpat kā viņai. Arī gludā āda tādi pati.

Bet viena tumši zilā acs bija lielāka par otru. Deguns par līku. Zods mazliet greizs, punaina piere. Meistara darba upuri. Pieturvietas ceļā uz pilnību.

Vai tu, Meistar, viņu reiz atradīsi? Savu ideālo Izadoru?

- Vai tu mums uzspēlēsi? Sargs uzrunāja Trešo.

Ceturtā un Trešā satrūkās. Sargs bija nostājies Treša­jai aiz muguras un tagad vēroja abas no sāniem. Viņa vaigus vēl arvien krāsoja piesārtums un nāsis elpojot cilājās.

- Ko tu esi iecerējis? Ceturtā aizdomīgi vaicāja.

- Vai tu gribi apkaunot mani viņas priekšā?

Sargs sarauca uzacis. Apkaunot tevi? Nē, negribu. Es tikai gribēju pirms mūsu lidojuma tevi redzēt dejo­jam valsi. Viņš pacēla skatienu pret raustīgajām gaismām. Taču mums ir jāpasteidzas Meistars drīz pama­nīs, ka Trešā patērē par daudz enerģijas.

Ceturtā atrāvās no viņa. Viņai nācās papūlēties, lai atgūtu elpu, un asaras dzēla acīs. Sargs vēlējās redzēt, kā viņa dejo, un tādēļ pat bija gatavs piedzīvot Meistara dusmu izvirdumu. Sargs vēlējās tikai to! Viņš netaisījās pārmest Ceturtajai, tiesāt vai ierobežot viņu to Ceturtā sadzirdēja viņa balss trīsās un ieraudzīja viņa acīs.

Šo patiesību Sarga acīs Ceturtā bija redzējusi vien­mēr, tikai nekad nebija pavaicājusi sev, ko tā nozīmē. Ko slēpa ilgas šajās acīs. Ko nozīmēja alku bezgalība.

Trešā paskatījās uz Sargu, tad uz Ceturto, tad atkal uz Sargu. Viņas lūpas pavērās, lai kaut ko bilstu, bet tad priekš­teces vaibstos atausa izpratne. Viņa pamāja ar galvu maza, aprauta kustība un pagriezās pret klavierēm.

Ceturtā to tik tikko pamanīja. Cerība, kas likās zau­dēta, kārpījās atpakaļ no viņas būtības melnajiem dzi­ļumiem. Izadora atkal jutās kā pie bezdibeņa malas, gatava spert soli tikai šoreiz viņa vairs nebija viena. Šoreiz viņa varētu lidot.

Ceturtā pastiepa roku Sargam. Dejo ar mani, viņa sacīja.

Sargs satrūkās: Vai es?

-Tu.

Sarga žoklis sakustējās. Es esmu tavs Sargs, viņš sacīja. Meistars mani radīja, lai es rūpētos par tavu un tavu māsu drošību. Ne jau, lai es tevi… lai es…

Ceturtā paspēra soli pretī Sargam un saņēma viņa galvu rokās. Viņa paliecās uz priekšu un noskūpstīja raupjās, sasprēgājušās lūpas. Dejo ar mani, viņa čuk­stus atkārtoja.

Sarga vaigi pielija ar tumšu sārtumu. Viņš aplika rokas apkārt Ceturtajai.

Trešā spēlēja Šopēnu viņiem abiem. Aprūsējušajās stīgās dzimusī un klavieru savērptajā koksnē veidotā mūzika atbalsojās no iedauzītajām skārda sienām un tieši tāpat tā atbalsojās Ceturtās dvēselē. Bezgalīga, maiga, nikna. Skaļāka un skaļāka, līdz Ceturtā bija pār­liecināta mūziku vajadzēja dzirdēt arī ārpus tējkannas. Meistars ieklausīsies un nāks pārliecināties, kas te no­tiek, un atklās, ka viņa radījumi ir sadumpojušies. Bojāti. Uzlabojami. Turklāt jo ātrāk, jo labāk.

Ceturtā paskatījās uz Trešo, kas sēdēja pie klavierēm, tad uz Otro un Pirmo, kas vēl arvien gulēja savās nišās. Varbūt viņiem vajadzētu kopā cīnīties pret Meistaru, lai cik niecīgas būtu izredzes? Vai varbūt viņiem vajadzētu uzkāpt uz jumta un kopā nolēkt. Vai Meistaram viņu kaut nedaudz pietrūktu?

Ceturtajai bija vienalga. Viņa griezās mīļotā rokās. Sargs dejojot šļūkāja kājas un, šķiet, saudzēja vienu

celi. Bārda skrāpēja viņas ādu, tomēr viņš bija līdzās, ne sapnī, un viņš turēja Ceturto savā apskāvienā. Ceturtā skūpstīja Sarga vaigu un ļāvās dejai.

Pagrieziens, pagrieziens, pagrieziens. Solis uz priekšu. Solis sāņus. Atlieciens.

Pirmo reizi, kopš Ceturtā bija modusies dzīvei, viņa vairs negaidīja Meistaru. Un viņa vairs negaidīja Piekto.

Autora komentārs

Stāstu “Gaidot Piekto” es sarakstīju 2009. gada pavasarī, kad dzīvoju Manhetenas centrā, mazā istabiņā bez loga uz ārpasauli. Tikai vēlāk pamanīju paralēles starp saviem klaustrofobiskajiem dzīves apstākļiem un tiem, kuros dzīvo Izadora Ceturtā. Bet vēlme izlauzties no dzīves uzspiestā ieslodzījuma jau ir pazīstama mums visiem.

Stāsts arī bija interesants eksperiments pirmais, ko sarakstīju interneta biedrības Liberty Hall iknedēļas konkur­sam. Katru nedēļas nogali šīs biedrības biedriem tiek dota pusotra stunda, lai sacerētu īsstāstu. Nākamajā nedēļā biedri cits cita darbus kritizē un balso par uzvarētāju (“Gaidot Piekto” bija nedēļas uzvarētājs). Protams, pēc konkursa pie stāsta strādāju vēl diezgan ilgi, bet pamats tika likts tieši šajā pus­otrā stundā.

Tas man pašam pierādīja, ka veiksmīgi stāstu var uzrakstīt arī ļoti ātri. Tādos apstākļos nav daudz laika domāt, un rakstī­tais bieži plūst tieši no zemapziņas. Sākotnējā doma par krus­tojumu starp Īkstīti un džinu pudelē ātri kļuva par patstāvīgu stāstu.

Oriģinālstāsts ar nosaukumu “Waiting for Number Five” pirmo reizi publicēts žurnālā Beneath Ceaseless Skies 2010. gada aprīlī.