Endera spēle

3. Grafs

„Māsa ir mūsu vājākais punkts. Viņš viņu patiešām mīl."

„Es zinu. Viņa var sabojāt visu paveikto. Viņš negribēs viņu atstāt."

„Un ko jūs domājat darīt?"

«Pārliecināt viņu, ka viņš vairāk vēlas doties līdzi mums nekā palikt ar māsu."

„Kā jūs grasāties to panākt?"

„Ar meliem."

„Ja tas neizdodas?"

„Tad es atklāšu patiesību. Ārkārtas situācijās mēs to drīk­stam darīt. Nevaram galu galā paredzēt visu."

• ••

Brokastīs Enders nejutās pārāk izsalcis. Viņš nevarēja vien pārstāt domāt, kā ies skolā. Pēc vakardienas kaujas jāsatiek Stilsons. Ko darīs Stilsona draugi? Varbūt neko, taču par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš negribēja iet uz skolu.

„Tu neko neēd, Endrū," teica māte.

Istabā ienāca Pīters.

„Labrīt. Ender, paldies, ka atstāji slapjo sūkli tieši dušas kabīnes vidū."

„Tieši tev," Enders atmurmināja.

„Endrū, tev jāpaēd!"

Enders pavērsa uz āru plaukstu locītavas, it kā aicinādams: nu, iebaro man to ar adatu!

„Ļoti smieklīgi," māte teica. „Es cenšos būt gādīga māte, bet maniem brīnumbērniem tas ir vienalga." «Ģēniji mēs esam tikai tavu gēnu dēļ, mamm," sacīja Pī­ters. „No tēta mēs noteikti neesam mantojuši neko."

„Es to dzirdēju," teica tēvs, neatraujot skatienu no ziņām, kas, kamēr viņš ēda, tika attēlotas galdā iebūvētajā ekrānā.

„Būtu ļoti žēl, ja nebūtu."

Ieskanējās zvans. Kāds bija pie durvīm.

„Kas tur ir?" māte jautāja.

Tēvs nospieda taustiņu, un ekrānā parādījās kāds vīrs. Vi­ņam mugurā bija vienīgais militārais formastērps, kas mūs­dienās vēl ko patiešām nozīmēja. SF. Starptautiskā Flote.

„Es domāju, ka viss jau ir beidzies," sacīja tēvs.

Pīters klusēdams uzlēja pienu brokastu biezputrai.

Varbūt man šodien tomēr nebūs jāiet uz skolu, Enders no­domāja.

Tēvs nospieda durvju kodu un piecēlās no galda.

„Es paskatīšos," viņš teica. ..Palieciet te un ēdiet brokastis."

Viņi palika, bet ēst neēda. Pēc brīža tēvs atgriezās istabā, lai paaicinātu māti.

„Tu esi mēslos līdz ausīm," teica Pīters. „Viņi ir uzzinājuši, ko tu izdarīji ar to zēnu skolā, un nu tevi izsūtīs uz asteroīdu joslu."

„Man ir tikai seši gadi, stulbeni. Es esmu pārāk jauns."

„Tu esi sūda Trešais, tev nav nekādu tiesību."

Ienāca Valentīna. Miegā izspūrušie mati aptvēra viņas seju gluži kā oreols.

„Kur ir mamma un tētis? Es jūtos pārāk slikti, lai ietu uz skolu."

„Vēl viens mutiskais eksāmens, ko?" jautāja Pīters.

,.Aizveries, Pīter!" Valentīna atbildēja.

,.Nomierinies un izbaudi to," teica Pīters. „Varēja būt sliktāk."

„Nezinu gan, kā."

„Tas varēja būt anālais eksāmens."

„Ha, ha," Valentīna atcirta. „Kur ir māte un tēvs?"

«Runājas ar vīru no SF."

Valentīna instinktīvi paraudzījās uz Enderu. Viņi jau ga­diem bija gaidījuši, līdz kāds atnāks un paziņos, ka Enders ir izturējis, ka viņš ir nepieciešams.

,,'Fieši tā, paskaties uz viņu," Pīters teica. „Bet, tu zini, tas varētu būt arī es. Viņi varētu būt sapratuši, ka es tomēr esmu labākais."

Pīters, bez šaubām, jutās sāpināts.

Tēvs atvēra durvis.

„Ender," viņš teica, "panāc šurp."

„Man žēl, Pīter," dzēlīgi noteica Valentīna.

Tēvs dusmīgi paskatījās uz viņiem.

„Te nav nekā smieklīga, bērni." *-

Enders sekoja tēvam uz viesistabu. Viņiem ienākot istabā, SF virsnieks piecēlās kājās, taču roku Enderam nesniedza.

Māte nervozi grozīja laulības gredzenu uz pirksta.

„Endrū," viņa teica, „es nebiju domājusi, ka tu esi no kauslīgajiem."

„Stilsonu zēns ir slimnīcā," teica tēvs. „Tu viņu esi pamatīgi piekāvis. Ar kurpi, Ender. Tas nav īsti godīgi."

Enders pakratīja galvu. Viņš bija gaidījis, ka Stilsona sa­karā atnāks kāds no skolas, bet ne jau flotes virsnieks. Tas bija daudz nopietnāk, nekā viņš bija domājis. Un citu iemeslu viņš iedomāties nevarēja.

„Vai tu vari paskaidrot, kāpēc tā rīkojies, jaunais cilvēk?" jautāja virsnieks.

Enders vēlreiz pakratīja galvu. Viņš nezināja, ko teikt, un viņam bija bail, ka viņa vārdi varētu šķist vēl briesmīgāki nekā izdarītais. Esmu gatavs saņemt jebkādu sodu, viņš do­māja. Tikai pietiek par to runāt.

„Mēs varam apsvērt kādus vainu mīkstinošus apstāk­ļus," virsnieks sacīja. „Taču, jāatzīst, tas neizskatās diez cik labi. Spert viņam starp kājām, vairākas reizes spert gu­lošam pa seju un ķermeni. Izskatās, ka tu patiešām to esi izbaudījis.

„Nē," Enders čukstēja.

„Tad kāpēc gan tu to darīji?"

„Viņš bija ar visu bandu," Enders atbildēja.

„Un? Tas ir attaisnojums?"

„Nē."

,.Pastāsti, kāpēc tu turpināji viņu spārdīt. Tu taču biji jau uzvarējis."

„Viņu nogāžot uz zemes, es biju uzvarējis tikai pirmajā cīņā. Es gribēju uzreiz uzvarēt arī visās nākamajās, lai viņi liktu mani mierā."

Enders bija tik ļoti nobijies un nokaunējies par savu rīcī­bu, ka nekādi nevarēja noturēties neraudam. Viņam nepatika raudāt, viņš to darīja reti, bet tagad mazāk nekā vienas dienas laikā viņš raudāja jau trešo reizi. Un ar katru reizi tas kļuva sliktāk. Raudāt mātes, tēva un šī kareivja klātbūtnē likās tik apkaunojoši…

„Jūs izņēmāt monitoru," Enders teica. „Man bija jāaizstāv sevi pašam, vai ne?"

„Tev vajadzēja saukt palīgā kādu pieaugušo, Ender," iesāka tēvs.

Bet virsnieks piecēlās un pāri istabai pienāca pie Endera. Viņš sniedza roku.

„Mans vārds ir Grafs, Ender. Pulkvedis Hairams Grafs. Es esmu atbildīgs par pamatapmācībām orbitālajā Kaujas skolā. Esmu ieradies aicināt tevi iestāties tajā."

Beidzot.

„Bet monitors…"

„Tavas pārbaudes pēdējais posms bija noteikt, kas notiks, kad būs izņemts monitors. Mēs to nedarām vienmēr, bet tavā gadījumā…"

„Un viņš to izturēja?" māte neticīgi jautāja. „Stilsonu zēns ir slimnīcā. Ko gan jūs darītu, ja Endrū būtu viņu nogalinājis? Piešķirtu viņam medaļu?"

„Nav tik svarīgi, ko viņš izdarīja, misis Vigina, bet gan, kāpēc."

Pulkvedis Grafs pasniedza viņai ar papīriem pilnu mapi.

„Šeit ir pieprasījums. Jūsu dēls ir pieņemts SE Protams, mums jau ir jūsu atļauja, ko parakstījāt, kad bija apstiprināta ieņemšana, — citādi viņam nemaz nebūtu ļauts pat piedzimt. Viņš jau no tā laika ir piederējis mums — ja vien iztur pār­baudi."

Tēvs trīsošā balsī sacīja:

„Nav pārāk laipni no jūsu puses ļaut mums domāt, ka viņš jums nav vajadzīgs, bet pēc tam viņu mums atņemt."

„Un šī izrāde ar Stilsonu zēnu…" piebilda māte.

„Tā nebija izrāde, misis Vigina. Kamēr mēs nezinājām Endera motivāciju, mēs nevarējām būt droši par viņu — mums bija jānoskaidro viņa rīcības jēga. Vismaz tas, kādu to redz Enders."

„Vai jums viņš noteikti jādēvē tajā muļķīgajā iesaukā?"

Māte sāka raudāt.

„Tā viņš sauc pats sevi."

„Ko jūs grasāties darīt, pulkvedi Graf?" jautāja tēvs. „Tūlīt pat savākt viņu un doties prom?"

„Tas ir atkarīgs…" iesāka Grafs.

„No kā?"

„No tā, vai to vēlas Enders."

Mātes asaras pārvērtās rūgtos smieklos.

„Ak, tad tas viss galu galā ir brīvprātīgi — cik jauki!"

„Jūs savu izvēli izdarījāt, kad viņš tika ieņemts. Enderam sava izvēle vēl jāizdara. Iesaucamie ir laba lielgabalu gaļa, taču virsniekiem mums vajadzīgi brīvprātīgie."

«Virsniekiem?" jautāja Enders. Izdzirdot viņa balsi, pārējie apklusa.

„Jā," atbildēja Grafs. „Kaujas skolā tiek sagatavoti zvaigžņu kuģu kapteiņi, flotiļu komodori un flotu admirāļi."

,.Iztiksim bez šīm pasakām!" dusmīgi iesaucās tēvs. „Cik Kaujas skolas zēnu beigās patiešām komandē kuģus?"

„Tā, mister Vigin, diemžēl ir slepena informācija. Taču es varu pateikt, ka ikviens no mūsu zēniem, kurš iztur pirmo gadu, kļūst par virsnieku. Neviens no viņiem nav beidzis die­nestu zemākā pakāpē par starpplanētu kuģa kapteiņa pirmo palīgu. Pat mūsu sistēmas iekšējos aizsardzības spēkos tas ir gana liels gods."

„Cik daudzi iztur pirmo gadu?" jautāja Enders.

„Visi, kas to vēlas," atbildēja Grafs.

Enders jau gandrīz pateica, ka vēlas. Viņš tomēr klusēja. Viņam nevajadzētu iet uz skolu, taču būtu muļķīgi piekrist ti­kai tāpēc: sarežģījumi skolā būtu tikai dažu dienu jautājums. Daudz svarīgāk — tas ļautu viņam tikt prom no Pītera, tas varēja būt pat dzīvības un nāves jautājums. Bet — atstāt māti un tēvu, un jo īpaši Valentīnu. Kļūt par kareivi. Enderam ne­patika cīnīties. Viņam nepatika nedz Pītera metode — stip­rais pret vājo, nedz savējā — gudrais pret dumjo.

„Es domāju," teica Grafs, „ka mums ar Enderu jāparunā divatā."

„Nē," teica tēvs.

„Es viņu neņemšu līdzi, neļaujot viņam vēlreiz parunāt ar jums," Grafs sacīja. „Un jūs mani patiesi nevarat apstādināt."

Tēvs nikni uzlūkoja Grafu, tad piecēlās un izgāja no is­tabas. Māte vēl saspieda Endera roku. Aizejot viņa aiz sevis aizvēra durvis.

„Ender," iesāka Grafs, „ja tu nāksi man līdzi, tu neatgrie­zīsies mājās ļoti ilgi. Kaujas skolā nav brīvdienu. Ari apmek­lētāji netiek pieņemti. Pilns apmācību kurss ilgs, līdz tev būs sešpadsmit gadu. Zināmos apstākļos varēsi apmeklēt mājas, kad tev būs divpadsmit. Tici man, Ender, ļaudis sešu vai des­mit gadu laikā stipri mainās. Ja tu nāksi man līdzi, tava māsa Valentīna, kad tu viņu nākamreiz satiksi, jau būs sieviete. Jūs būsiet svešinieki. Tu viņu joprojām mīlēsi, Ender, taču vairs nepazīsi. Redzi, es neizliekos, ka tas ir viegli."

„Un mamma un tētis?"

„Es pazīstu tevi, Ender. Labu laiku esmu pētījis tava moni­tora ierakstus. Tev nepietrūks tavas mātes un tēva, katrā ziņā ne pārāk, ne ilgi. Un viņi diez ko neilgosies pēc tevis."

Enderam acīs pret paša gribu sariesās asaras. Viņš aizgrie­zās, taču nenoslaucīja tās.

„Viņi tevi tiešām mīl, Ender. Bet tev jāaptver, ko tava dzīve viņiem maksājusi. Tu zini, viņi dzimuši reliģiozās ģimenēs. Tava tēva kristītais vārds ir Džons Pols Vežoreks. Katolis. Septītais no deviņiem bērniem."

Deviņi bērni. Neiedomājami. Noziedzīgi,

„Jā, ļaudis reliģijas vārdā mēdz darīt nudien savādas lietas. Tu zini par sankcijām, Ender. Toreiz tās vēl nebija tik skar­bas, bet tik un tā tās nebija vieglas. Tikai pirmajiem diviem bērniem bija nodrošināta bezmaksas izglītība. Līdz ar katru nākamo bērnu palielinājās nodokļi. Kad tavam tēvam apri­tēja sešpadsmit gadu, viņš ar Nepakļāvīgo ģimeņu likuma palīdzību atdalījās no savas ģimenes. Viņš nomainīja vārdu, atteicās no ticības un zvērēja, ka viņam nekad nebūs vairāk par atļautajiem diviem bērniem. Viņš tā nudien domāja. Viņš zvērēja, ka nekad neļaus saviem bērniem pārciest tādus pazemojumus un apgrūtinājumus, kādus pats bija pārdzīvo­jis savā bērnībā. Saproti?"

„Viņš mani negribēja."

„Nu, neviens vairs nevēlas Trešo. Nevar prasīt, lai viņi būtu par to priecīgi. Taču tavi vecāki ir īpašs gadījums. Viņi abi ir atteikušies no ticības — tava māte bija mormone. Bet patiesībā viņu jūtas joprojām ir ambivalentas. Tu zini, ko tas nozīmē?"

„Tās ir pretrunīgas." <•

„Viņi kaunas par to, ka abi cēlušies no nepakļāvlgānl ģi­menēm. Viņi to slēpj. Tava māte pat neatzīst, ka dzimusi Jūtā, — lai nevienam nerastos nekādas aizdomas. Tavs tēvs noliedz savu poļu izcelsmi, jo Polija joprojām ir nepakļāvīga valsts un pret to tiek vērstas starptautiskas sankcijas. Redzi, trešais bērns, pat ja to vēlējusies valdība, ir pretrunā visiem viņu centieniem."

„Es zinu."

«Patiesībā situācija ir vēl sarežģītāka. Tavs tēvs tev tomēr deva katoļu svēto vārdus. Patiesībā viņš, kad pēc piedzimša­nas bijāt atvesti mājās, jūs visus trīs nokristīja. Tavai mātei bija iebildumi. Katru reizi viņi strīdējās — bet ne jau tāpēc, ka viņa negribētu jūs kristīt, bet gan tāpēc, ka viņa nevēlē­jās, lai jūs kristītu par katoļiem. Viņi nav īsti atteikušies no savas ticības. Raugoties uz tevi, viņi izjūt zināmu lepnumu: viņi ir spējuši apiet likumu un paturēt Trešo. Taču tajā pašā laikā viņiem jāapzinās arī pašu gļēvulība: viņi neuzdrošinājās iet tālāk, neuzdrošinājās nepakļauties — kas, viņuprāt, būtu pareizi. Un vēl tu viņiem esi gluži kā visiem redzama kauna zīme: tu esi šķērslis viņu mēģinājumiem asimilēties normālā pakļāvīgo sabiedrībā."

„Kā jūs to visu zināt?"

..Monitors bija ari tavam brālim un māsai, Ender. Tu būtu pārsteigts, zinot, cik šie instrumenti ir jutīgi. Mums bija tiešs savienojums ar tavām smadzenēm. Mēs dzirdējām visu, ko dzirdēji tu, — vienalga, vai tu klausījies uzmanīgi vai ne. Vai tu saprati vai ne. Mēs saprotam."

„Tātad mani vecāki mani gan mīl, gan nemīl?"

„Viņi tevi mīl. Cits jautājums — vai viņi vēlas, lai tu paliec šeit. Tava klātbūtne šajā mājā pastāvīgi rada nemieru. Sprie­dzi. Saproti?"

„Ne es esmu spriedzes avots."

„Ne jau ar savu rīcību, Ender. Pietiek ar to, ka tu esi. Tavs brālis tevi ienīst, jo tu viņam vienmēr atgādini par paša ne­veiksmi. Tu esi apgrūtinājums vecākiem, kas vēlas atbrīvoties no pagātnes."

«Valentīna mani mīl."

„No visas sirds. Pilnīgi, absolūti, viņa sevi pilnībā veltījusi tev, un tu viņu dievini. Es taču teicu, ka tas nebūs viegli."

„Kā ir tur?"

„Smags darbs. Mācības — tāpat kā skolā, tikai daudz vai­rāk matemātikas un datoru. Militārā vēsture. Stratēģija un taktika. Un pāri visam — Kaujas telpa."

„Kas tā tāda?"

„Kara spēles. Visi zēni tiek sadalīti armijās. Katru dienu bezsvara stāvoklī noris mācību kaujas. Neviens netiek ievai­nots, nozīme ir tikai uzvarai vai zaudējumam. Katrs sākumā ir tikai vienkāršs kareivis, kas pakļaujas pavēlēm. Vecākie zēni ir virsnieki, viņu pienākums ir jūs sagatavot un vadīt kaujā. Vairāk par to gan es nedrīkstu tev stāstīt. Tas ir līdzīgi kā spēlēt insektoīdus un astronautus — tikai ar ieročiem, kas darbojas, un ar cīņas biedriem pie pleca, un tava un cilvēces nākotne ir atkarīga no tā, cik labi tu mācies un cik labi tu cīnies. Tas ir grūti, un tev nebūs normālas bērnības. Protams, ar tavu prātu un Trešā statusu īsti normālas bērnības tev ne­būs tāpat.

„Tur visi ir zēni?"

„Ir arī dažas meitenes. Viņas parasti neiztur pārbaudes testus. Evolūcija gadsimtu gaitā pārāk daudz darbojusies pret viņām. Jebkurā gadījumā neviena no viņām nebūs kā Valen­tīna. Bet tur būs brāļi, Ender."

„Kā Pīters?"

„Pīters netika uzņemts, Ender, to pašu īpašību dēļ, kas liek tev viņu ienīst."

„Es viņu neienīstu, man tikai…"

„Bail no viņa. Nu, Pīters galu galā nav pavisam ļauns. Viņš bija labākais, ko ilgā laika posmā bijām redzējuši. Mēs palū­dzām taviem vecākiem nākamreiz izšķirties par meiteni — viņi tāpat bija iecerējuši vēl vienu bērnu. Mēs cerējām, ka Va­lentīna līdzināsies Pīteram, taču būs maigāka. Bet viņa bija pārāk maiga. Un tad mēs pieprasījām tevi."

„Pa pusei Pīteru, pa pusei Valentīnu."

„Ja izdotos, kā plānots."

„Un izdevās?"

„Cik var spriest. Mūsu testi ir ļoti labi, Ender, taču tie ne­pasaka visu. Patiesībā tie nepasaka gandrīz neko. Bet tas ir labāk par neko."

Grafs pieliecās un satvēra Endera rokas savējās.

„Ender Vigin, ja vien būtu jāizvēlas labāka un laimīgāka nākotne tev vienam pašam, es ieteiktu tev palikt mājās. Paliec, audz liels, esi laimīgs. Būt par Trešo vai dzīvot kopā ar brāli, kurš nevar izlemt, vai kļūt par cilvēku vai šakāli, nav tik slikti. Kaujas skolā ir daudz sliktāk. Bet tu mums esi vajadzīgs. In­sektoīdi tev šobrīd varbūt ir tikai spēle, Ender, taču reiz viņi mūs gandrīz vai noslaucīja no zemes virsas. Viņi mūs pārstei­dza nesagatavotus, nepietiekamā skaitā, vāji apbruņotus. Mūs izglāba tikai tas, ka mums bija visu laiku labākais karavado­nis. Vai liktenis, vai Dieva griba, vai cūkas laime — mums bija Meizers Rekhems. Bet nu mums viņa vairs nav, Ender. Mēs esam sakopojuši visu, ko vien visa cilvēce spējusi sagādāt — floti, uz kuras fona tā, ko viņi reiz sūtīja pret mums, izskatās pēc bērnu rotaļu kuģīšiem baseinā. Mums ir arī daži jauni ie­roči. Bet pat ar to var nepietikt. Astoņdesmit gados kopš pē­dējā kara viņiem bijis tikpat daudz laika sagatavoties jaunam karam, cik mums. Mums nepieciešams labākais, ko varam dabūt, — un ātri. Varbūt tu sadarbosies ar mums, varbūt arī ne. Varbūt tu neizturēsi spiedienu, varbūt sagrausi visu savu dzīvi, varbūt ienīdīsi mani par to, ka es reiz te biju atnācis. Bet, ja vien ir kāda iespēja, ka tava klātbūtne flotē varētu palīdzēt cilvēcei izdzīvot un insektoīdi mūs varētu likt mierā uz visiem laikiem, man jāaicina tevi piekrist. Sekot man."

Enders nespēja fokusēt skatienu uz pulkvedi Grafu. Likās, ka viņš stāv tālu prom un ir tik mazs, ka Enders varētu viņu paņemt ar pinceti un iemest kabatā. Atstāt mājas, doties tur, kur tik ļoti grūti, kur nav Valentīnas, nav mammas un tēta.

Tad viņam ienāca prātā filmas par insektoīdiem, kas bija jāskatās ikvienam vismaz reizi gadā. Ķīnas iznīcināšana. Kauja asteroīdu joslā. Nāve, ciešanas, šausmas. Un Meizers Rekhems, kas, veicot dažus spožus manevrus, iznīcina skait­liski un ugunsspēkā divreiz pārāku ienaidnieka floti, lietojot tikai sīkus kuģīšus, pēc izskata tik trauslus un vājus. Kā cīņa starp bērnu un pieaugušo. Un mēs uzvarējām.

„Man ir bail," Enders klusi sacīja. „Taču es došos jums līdzi."

,.Atkārto to vēlreiz," teica Grafs.

„Tādēļ taču es esmu dzimis, vai ne? Kāpēc gan lai es dzīvo­tu, ja es nepiekrītu?"

„Ar to vēl nepietiek."

„Es negribu," Enders teica, „bet es došos."

Grafs pamāja.

„Tu vēl vari pārdomāt. Kamēr tu vēl neesi iesēdies manā mašīnā, tu vari pārdomāt. Pēc tam tu pilnība nonāksi Starp­tautiskās Flotes rīcībā. Tu saproti?"

Enders pamāja.

„Labi. Pavēstīsim to pārējiem.

Māte raudāja. Tēvs cieši apskāva Enderu. Pīters paspieda viņa roku un teica:

„Tu, laimīgais muļķa smerdeli!"

Valentīna viņu noskūpstīja, un Enderam uz vaiga palika viņas asaras.

Ko kravāt, nebija. Nedrīkstēja ņem līdzi nekādas personis­kas lietas.

„Skola nodrošina visu nepieciešamo. Runājot par rotaļlie­tām.. . Tur ir tikai viena spēle."

„Uz redzēšanos!" Enders atvadījās no visas ģimenes. Viņš satvēra pulkveža Grafa roku un kopā ar viņu izgāja pa dur­vīm.

,.Nogalini dažus insektus manā vietā!" kliedza Pīters.

„Es mīlu tevi, Endrū!" sauca māte.

„Mēs tev rakstīsim!" teica tēvs.

Un, kāpjot gaitenī stāvošajā mašīnā, viņš dzirdēja Valentī­nu kliedzam.

„Atgriezies! Es tevi vienmēr mīlēšu!"