Endera spēle

15. Mirušo balss

Ezers bija pavisam rāms, nebija ne mazākā vējiņa. Abi vīrieši sēdēja krēslos uz peldošās piestātnes. Pie piestātnes bija piesiets neliels koka plosts. Grafs ar kāju aizķēra virvi un pievilka plostu tuvāk, tad ļāva tam aizslīdēt prom un atkal pievilka klāt.

„Tu esi krities svarā."

«Dažreiz saspringtas situācijas liek pieņemties svarā, daž­reiz — kristies. Es galu galā esmu būtne no miesas un asinīm."

„Tas droši vien bija smagi."

Grafs paraustīja plecus.

„Ne pārāk. Es zināju, ka mani attaisnos."

„Daži no mums par to nebija tik droši. Ļaudis uz brīdi bija pamatīgi satrakojušies. Cietsirdīga bērnu izmantošana, no­vēršamas, bet nenovērstas slepkavības — tie ieraksti ar Bonso un Stilsonu bija diezgan briesmīgi. Skatīties, ko viens bērns nodara otram."

„Man gan liekas, ka tieši ieraksti mani izglāba. Apsūdzī­ba tos bija pamatīgi parediģējusi, bet mēs rādījām visu. Bija skaidrs, ka Enders nav nekāds provokators. Un tad jau iznā­kums bija zināms. Es pateicu, ka esmu darījis tikai to, kas, manuprāt, bija nepieciešams cilvēces nosargāšanai, turklāt sekmīgi. Mums izdevās pārliecināt tiesnešus, ka apsūdzībai vispirms jāsniedz neapstrīdami pierādījumi, ka Enders varē­tu būt uzvarējis bez šādas apmācības. Pēc tam viss bija pavi­sam vienkārši. Ārkārtas situācija…"

„Lai kā, Graf, mēs jutāmies ļoti atviegloti. Jā, mēs daudz strīdējāmies, un es zinu, ka apsūdzība izmantoja pret tevi

mūsu sarunu ierakstus. Bet toreiz es jau zināju, ka tu biji rī­kojies pareizi, un es pieteicos liecināt tev par labu."

„Es zinu, Anderson. Advokāti pateica."

„Un ko tu darīsi tagad?"

,.Nezinu. Turpināšu atpūsties. Man sakrājušies daži gadi atvaļinājumu. Pietiks līdz pat dienesta beigām, un vēl man bankās guļ vesela kaudze naudas, es jau nekad to nelietoju. Varu dzīvot no procentiem. Varbūt es nedarīšu vispār neko."

«Izklausās lieliski. Bet es tā nevarētu. -Man piedāvā vadīt trīs universitātes — iedomājušies, ka es esmu izcils pedagogs. Kad es saku, ka Kaujas skolā es domāju un gādāju tikai par spēli, viņi man netic. Laikam gan es piekritīšu kādam citam piedāvājumam."

„Kļūsi par komisāru?"

„Karš ir beidzies, bet spēlēt gribas. Tas galu galā būs gluži vai atvaļinājums. Līgā ir tikai divdesmit astoņas komandas. Lai gan uz mūsu bērnu fona futbols izskatās pēc gliemežu sporta."

Viņi iesmējās. Grafs nopūtās un ar kāju pagrūda plostu.

«Plosts. Deram, ka tu nevarētu ar to pabraukt!"

Grafs pakratīja galvu.

„To uzbūvēja Enders."

«Pareizi. Tu viņu atvedi uz šejieni."

«Tas plosts ir pat oficiāli nodots viņa īpašumā. Es vispār parūpējos, lai viņš tiktu pienācīgi atalgots. Naudas viņam pietiks visam mūžam."

„Ja vien viņam ļautu atgriezties un to izmantot."

«Tas nekad nenotiks."

«Pat ja Dēmostens aģitē par viņa atgriešanos?"

«Dēmostens vairs neraksta."

Andersons sarauca uzacis.

„Ko tas nozīmē?"

«Dēmostens ir atvaļinājies. Uz mūžu."

«Vecais smerdeli, tu kaut ko zini! Tu zini, kas ir Dēmostens!"

«Bija."

«Tad pasaki!"

„Nē."

«Tas vairs nav smieklīgi, Graf." „Es zinu."

«Vismaz pasaki, kāpēc. Daudzi no mums domāja, ka Dē­mostens reiz kļūs par hegemonu."

,.Neiespējami. Nē, pat Dēmostena iedvesmoto politisko kretīnu pūlis nevarēja pierunāt hegemonu ļaut Enderam at­griezties uz Zemes. Enders ir pārāk bīstams."

„Viņam ir tikai vienpadsmit gadu. Tagad divpadsmit."

„Jo bīstamāk — viņu varētu viegli kontrolēt. Ar Endera vārdu vien visā pasaulē var darīt brīnumus. Dievišķais bērns, burvis, kam vara pār dzīvību un nāvi. Katrs potenciālais ti­rāns labprāt iegūtu zēnu savā rīcībā, lai nostādītu savas ar­mijas priekšā un tad gaidītu pasauli pievienojamies vai bai­lēs padodamies. Ja Enders atgrieztos uz Zemes, viņš gribētu atpūsties, kaut nedaudz vēl izbaudīt bērnību. Bet viņam ne­viens to neļautu."

,.Skaidrs. Un kāds to paskaidroja arī Dēmostenam?"

Grafs pasmaidīja.

«Dēmostens pats to kādam paskaidroja. Kādam, kurš pras­tu izmantot Enderu, kā nespētu neviens cits, kurš pakļautu visu pasauli un liktu pasaulei par to priecāties."

„Kam tad?"

„ Lokani."

„Tieši Loks iestājās par to, ka Enderam jāpaliek uz Erosa."

„Ne vienmēr ir tā, kā izskatās no malas."

„Tas ir pārāk sarežģīti, Graf. Es esmu pieradis pie spēles. Skaidri, vienkārši noteikumi. Tiesneši. Sākums un beigas. Uzvarētāji un zaudētāji — un tad visi atgriežas mājās pie sa­vām ģimenēm."

„Tu taču man laiku pa laikam atsūtīsi biļetes uz spēlēm, vai ne?"

„Tad jau tu nemaz negrasies atvaļināties?"

„Nē."

,.Strādāsi pie hegemona, vai ne?"

„Es esmu jaunais kolonizācijas ministrs."

„Tātad viņi tomēr to darīs."

,.Tiklīdz mēs saņemsim ziņojumus no insektoīdu kolonizētajām planētām. Padomā, viss jau ir gatavs: auglīgas zemes, jau uzbūvētas pilsētas un rūpnīcas. Un visi insektoīdi paga­lam. Ļoti ērti. Mēs atcelsim dzimstību ierobežojošos liku­mus."

„Kurus visi ienīst."

«Un visi tie trešie un ceturtie, un piektie salīdīs zvaigžņu kuģos un aizlidos zināmās un nezināmās tālēs."

«Cilvēki tiešām to darīs?"

„Kāpēc gan ne? Cilvēki vienmēr tic, ka kaut kur citur viņi varētu dzīvot labāk nekā mājās."

«Velns ar visu, varbūt viņi to patiešām spēj."

•••

Sākumā Enders bija pārliecināts, ka, tiklīdz viss pieklusīs, viņam ļaus atgriezties uz Zemes. Bet nu jau viss bija pieklusis veselu gadu, un tagad viņš saprata, ka viņam vispār neļaus atgriezties, ka viņš ir daudz noderīgāks kā vārds vēstures grā­matās, nevis kā īsts, neērts cilvēks ar miesu un asinīm.

Un vēl jau bija kara tiesas process pret pulkvedi Grafu. Admirālis Čamradžnagars mēģināja atturēt Enderu no tā pārraides skatīšanās, bet nesekmīgi — arī Enders bija pa­augstināts par admirāli, un šī bija viena no retajām reizēm, kad viņš uzstāja uz tiesībām izmantot savas privilēģijas. Un tā viņš noskatījās nofilmētos kautiņus ar Stilsonu un Bonso, redzēja fotogrāfijas ar līķiem, klausījās psihologu un advokā­tu strīdos, vai notikušas tīšas slepkavības vai arī jārunā par pašaizsardzību. Enderam par notikušo bija savs viedoklis — bet viņam neviens to nejautāja. Patiesībā process bija vērsts pret Enderu. Apsūdzība bija pietiekami gudra, lai neapvaino­tu viņu tieši, bet viņš dažkārt tika attēlots kā slims, perverss, jucis noziedznieks.

«Neņem to vērā," teica Meizers Rekhems. «Politiķiem bail no tevis, bet pagaidām iznīcināt tavu ljībo slavu viņi nespēj. Ar to viss būs kārtībā, līdz pēc kādiem trīsdesmit gadiem pie tevis ķersies vēsturnieki."

Enders par savu labo slavu pārāk neuztraucās. Ārēji mie­rīgs viņš turpināja skatīties videoierakstus — lai gan patiesībā jutās izbrīnīts. Es nogalināju desmit miljardus insektoīdu — vismaz to karalienes bija tikpat dzīvas un gudras būtnes kā cilvēks, un viņi nemaz nebija devušies trešajā uzbrukumā pret mums. Un nevienam pat prātā nenāk to uzskatīt par no­ziegumu.

Šie noziegumi gūlās uz viņu kā smaga nasta, un Stilsona un Bonso nogalināšana nelikās nedz vieglāk, nedz arī grūtāk panesama par pārējiem noziegumiem.

Un tā, šīs nastas nospiests, viņš mēnešiem gaidīja, līdz viņa izglābtā pasaule ļaus viņam atgriezties mājās.

Viens pēc otra viņu negribīgi atstāja draugi, kuri devās mājup pie savām ģimenēm un kurus dzimtās pilsētas, ko viņi paši bija gandrīz jau aizmirsuši, sveica kā varoņus. Enders skatījās viņu atgriešanās videoierakstus un jutās ļoti aizkus­tināts, redzot, cik ilgi viņi slavē Enderu Viginu, kas viņiem visu iemācījis, kas viņus apmācījis un aizvedis līdz uzvarai. Bet, ja arī viņi aicināja Enderu atgriezties mājās, cenzūra šos lūgumus no ierakstiem bija izgriezusi.

Kādu laiku vienīgā nodarbošanās uz Erosa bija sakopšanas darbi pēc asiņainā Alianses kara, kā arī sekošana līdzi ziņo­jumiem no kādreizējiem kara kuģiem, kas tagad pētīja insek­toīdu kolonizētās planētas.

Bet tagad Eross bija nodarbināts daudz vairāk nekā iepriekš, pat salīdzinot ar kara laiku, tas likās pārapdzīvots — uz šejieni tika nogādāti kolonisti, lai sagatavotos ceļam uz bijušajām in­sektoīdu planētām. Arī Enders darbojās līdzi — cik vien spēja. Gandrīz nevienam neienāca prātā, ka šis divpadsmit gadus ve­cais zēns varētu būt izcili talantīgs arī miera, ne tikai kara laikā. Bet viņš samierinājās ar vispārējo tendenci viņu neņemt vērā un iemācījās izteikt savus piedāvājumus un plānus, atklājot tos dažiem pieaugušajiem, kas viņu vēl uzklausīja, lai pēc tam pasniegtu šos ieteikumus un plānus kā savējos. Viņam rūpēja nevis personīga atzinība, bet gan labi paveikts darbs.

Vienīgais, ko Enders necieta, bija kolonistu gandrīz diev­bijīgā izturēšanās pret viņu. Viņš iemanījās izvairīties no to apdzīvotajām vietām, jo tie viņu vienmēr atpazina — visa pasaule zināja viņa seju — un, skaļi saukdami, metās viņu apkampt un sveikt, un rādīja savus bērnus, nosauktus viņa vārdā, un stāstīja, ka viņš izskatījies tik aizkustinoši, sirdi plo­soši jauns, ka viņi nevaino viņu nevienā slepkavībā, jo tā taču nav bijusi viņa vaina, viņš taču ir tikai bērns.

Viņš slēpās, cik vien labi spēja.

Tomēr no viena kolonista viņam neizdevās noslēpties.

Todien viņš nebija uz Erosa. Viņš bija devies uz jauno SZL, lai mācītos veikt zvaigžņu kuģu tehnisko apkopi. Čamradžnagars gan paziņoja, ka virsniekam nepienākas darīt melno darbu, bet Enders atbildēja — tā kā pieprasījums pēc viņa profesijas pamatīgi krities, pienācis laiks apgūt ko jaunu.

Pa ķiveres radio viņam tika paziņots, ka viņu kāds gaida un vēlas satikt. Enders nevarēja iedomāties nevienu, ko viņš pats gribētu satikt, tāpēc pārāk nesteidzās. Viņš pabeidza uz­stādīt vairogu kuģa anzīblam un devās uz slūžu telpu.

Viņa gaidīja pie ģērbtuves durvīm. Uz mirkli viņš jutās aizkaitināts, ka pat te, kur viņš ieradies, lai būtu viens, viņu jauj traucēt kaut kādai kolonistei. Tad viņš ieskatījās rūpīgāk un saprata — ja šī jaunā sieviete būtu maza meitene, viņš būtu viņu atpazinis uzreiz.

„Valentīna," viņš teica.

„Sveiks, Ender."

„Ko tu te dari?"

,.Dēmostens devies pensijā. Es būšu starp pirmajiem ko­lonistiem."

«Piecdesmit gadi ceļā."

«Tikai divi, ja tu esi uz kuģa."

«Bet, kad tu atgriezīsies, ikviens, ko tu uz Zemes pazini, jau būs miris."

«Tieši tā. Es gan cerēju, ka no Erosa man līdzi varētu doties kāds paziņa."

«Es negribētu doties uz planētu, ko mēs esam nolaupījuši insektoīdiem. Es vienkārši gribu doties mājās."

«Ender, tu nekad neatgriezīsies uz Zemes. Pirms došanās ceļā es par to parūpējos."

Enders klusēdams raudzījās uz viņu.

«Es to saku tagad uzreiz, lai, ja vien tu gribētu mani ienīst, tu mani ienīstu jau no paša sākuma."

Viņi devās uz Enderam atvēlēto nodalījumu SZL, un Va­lentīna visu paskaidroja. Pīters vēlējās, lai Enders hegemona padomes aizsardzībā atgrieztos uz Zemes.

«Pašreizējos apstākļos, Ender, tas nozīmētu pakļaut tevi pilnīgai Pītera kontrolei, jo puse padomes ir gatava darīt visu, kas vien Pīteram ienāk prātā. Tie, kas vēl gluži nav Loka klēp­ja sunīši, ir pakļauti citādi."

„Vai viņi zina, kas viņš ir?"

„Jā. Sabiedrība nezina, bet augstākās amatpersonas gan. Tam vairs nav nekādas nozīmes. Viņš ir pārāk varens, lai kāds domātu par viņa vecumu. Viņš ir paveicis neticamas lietas, Ender."

„Es atceros, ka tas līgums pirms gada bija nosaukts Loka vārdā."

„Tas bija viņa pirmais lielais panākums. Viņš izteica savu piedāvājumu ar tīkla paziņu starpniecību, un to atbalstīja arī Dēmostens. Tieši to viņš bija gaidījis — iespēju apvienot Dē­mostena ietekmi uz pūli un Loka ietekmi uz inteliģenci, lai paveiktu kaut ko patiešām nozīmīgu. Tā viņš novērsa bries­mīgu karu, kas vilktos desmitiem gadu."

„Viņš ir nolēmis kļūt par valstsvīru?"

„Tā es domāju. Bet ciniskā noskaņojumā — kāds viņam gadījās diezgan bieži — viņš parasti teica: ja Alianse būtu iz­jukusi pavisam, viņam nāktos iekarot pasauli valsti pa valstij. Kamēr vien pastāvēs hegemonija, viņš to varēs panākt vienā paņēmienā."

Enders pamāja.

„Tieši tādu es Pīteru atceros."

„Savādi, vai ne? Tāds Pīters — un izglābj miljoniem dzī­vību."

„Kamēr es nogalinu miljardus."

„To es negrasījos teikt."

„Tātad viņš gribēja mani izmantot?"

„Jā, viņam bija plāni ari attiecībā uz tevi, Ender. Tev iero­doties, viņš atklātos visai sabiedrībai, sagaidītu tevi kameru priekšā. Endera Vigina vecākais brālis, kurš — kas to būtu domājis! — ir dižais Loks, miera nesējs. Tev blakus viņš iz­skatītos gana pieaudzis. Un fiziski jūs esat kļuvuši tikai aiz­vien līdzīgāki. Tad pārņemt varu viņam būtu pavisam vien­kārši."

„Kāpēc tu viņu apturēji?"

«Ender, tu nebūtu pārāk laimīgs atlikušo mūžu pavadīt kā Pītera marionete."

„Kāpēc gan ne? Es visu laiku esmu bijis marionete."

„Es arī. Es parādīju Pīteram visus pierādījumus, ko biju savākusi. Pietiekami, lai sabiedrības acīs viņš kļūtu par psihopātisku slepkavu. Tur bija gan krāsainas nomocīto vāve­ru fotogrāfijas, gan monitora videoieraksti, kuros viņš moka tevi. To visu savākt nebija viegli, bet viņš uzreiz bija ar mieru izpildīt manas prasības. Un viss, ko es vēlējos, bija tava un mana brīvība."

„Mani priekšstati par brīvību īsti nesaskan ar domu ap­mesties uz dzīvi mājā, kuras iemītniekus es pats esmu no­slepkavojis."

„Kas padarīts, tas padarīts, Ender. Viņu planētas tagad ir tukšas, mūsējā '— pārpildīta. Un mēs varam šīm planētām piedāvāt ko jaunu — pilsētas, ko apdzīvo atsevišķi indivīdi, kas mīl un ienīst cits citu katrs savu iemeslu dēļ. Visās insektoīdu pasaulēs līdz šim risinājies tikai viens stāsts, bet līdz ar mums šīs pasaules iegūs neskaitāmus stāstus, un dienu die­nā, mums improvizējot, tie nemitīgi mainīsies. Ender, Zeme pieder Pīteram. Un, ja tu tagad nelidosi man līdzi, viņš tevi savāks sev un izmantos tā, ka tu vēlēsies, kaut vispār nebūtu piedzimis. Šī ir tava vienīgā iespēja tikt prom."

Enders klusēja.

„Es zinu, ko tu tagad domā, Ender. Tu domā, ka es mēģinu kontrolēt tevi tāpat kā Pīters vai Grafs, vai vēl kāds cits."

„Man tas ienāca prātā."

„Laipni lūgts starp cilvēkiem. Neviens nekontrolē savu dzīvi pilnībā, Ender. Labākā izvēle ir pieņemt lomu, ko tev piešķīruši labi cilvēki, cilvēki, kas tevi mīl. Es nelidoju uz še­jieni tāpēc, ka gribēju kļūt par kolonisti. Es lidoju uz šejieni, jo es visu savu dzīvi biju pavadījusi kopā ar brāli, kuru es ie­nīdu. Tagad es gribu izmantot iespēju iepazīt brāli, kuru es mīlēju, — kamēr vēl nav par vēlu, kamēr mēs vēl esam bērni."

„Tātad jau ir par vēlu."

„Tu maldies, Ender. Tu domā, ka esi pieaudzis un nogu­ris, un visa pārsātināts, bet dziļi sirdī tu esi tāds pats bērns kā es. iMēs varam to turēt noslēpumā no visiem. Kamēr tu pārvaldīsi koloniju un es rakstīšu politiski filozofiskus trak­tātus, neviens nekad neuzminēs, ka nakts melnumā mēs ielavāmies otra istabā un spēlējam dambreti vai kaujamies ar spilveniem."

Enders klausīdamies smējās, tomēr paguva ievērot frāzi, kas bija izmesta pārāk nevērīgi, lai būtu nejauša.

„Pārvaldīšu koloniju?"

„Es esmu Dēmostens, Ender, un es pametu Zemi ar pa­matīgu troksni. Publiski paziņoju, ka es tik ļoti ticu koloni­zācijai, ka pati došos ceļā jau ar pirmo kuģi. Tajā pašā laikā kolonizācijas ministrs, kāds bijušais pulkvedis, vārdā Grafs, paziņoja, ka pirmā kuģa pilots būs dižais Meizers Rekhems un pirmās tā nodibinātās kolonijas gubernators būs Enders Vigins."

„Viņi varēja to paziņot arī man."

„Es vēlējos uzzināt tavu viedokli pirmā."

„Bet tas jau ir izziņots."

„Nē. To izziņos rīt, ja vien tu piekritīsi. Meizers pieņēma piedāvājumu pirms dažām stundām uz Erosa."

„Un tu katram atzīsies, ka tieši tu esi Dēmostens? Četrpad­smit gadus veca meitene?"

„Mēs paziņosim tikai to, ka Dēmostens dosies līdzi. Lai viņi nākamos piecdesmit gadus urbjas cauri pasažieru sa­rakstam un mēģina atklāt, kurš tad no tiem ir šis Loka laik­meta izcilais demagogs."

Enders iesmējās un pakratīja galvu.

„Tev tiešām iet jautri, Valentīna."

„Un kāpēc gan ne?"

„Labi," Enders teica. „Es piekrītu. Varu būt arī guberna­tors, ja vien jūs ar Meizeru man palīdzēsiet. Pašlaik manas spējas nedaudz tā kā pamestas novārtā."

Viņa iespiedzās un apkampa Enderu — gluži kā parasta pusaugu meitene, kas tikko saņēmusi ilgi gaidītu dāvanu no sava mazā brālīša.

..Valentīna," viņš teica, „tikai viena lieta jānoskaidro uzreiz. Es nedodos ceļā tevis dēļ. Es nedodos ceļā tāpēc, ka vēlētos kļūt par gubernatoru, vai arī tāpēc, ka šeit man ir garlaicīgi. Es dodos tāpēc, ka pazīstu insektoīdus daudz labāk nekā ik­viens cits un varbūt tur man radīsies iespēja viņus iepazīt vēl labāk. Es viņiem nolaupīju nākotni, un vienīgais veids, kā es

varu izpirkt savu vainu, ir atdzīvināt viņu pagātni."

• ••

Lidojums bija ilgs. Beigu posmā Valentīna bija pabeigu­si insektoīdu karu vēstures pirmo sējumu — viņa ar anzīblu nosūtīja to uz Zemi, lai publicētu ar Dēmostena vārdu, sa­vukārt Enders beidzot bija ieguvis ko vairāk par pasažieru slavas dziesmām. Tagad viņi bija Enderu iepazinuši, un Viņš bija iemantojis viņu mīlestību un cieņu.

Jaunajā pasaulē viņš strādāja smagi. Viņš drīz aptvēra at­šķirību starp militāro un civilo vadību un pārvaldīja kolo­niju vairāk ar argumentiem, nevis pavēlēm, strādājot tikpat smagi, cik pārējie, lai izveidotu un nostiprinātu patstāvīgu ekonomiku. Bet viņa visnozīmīgākais uzdevums bija pētīt insektoīdu atstāto mantojumu, mēģinot starp celtnēm, iekār­tām, sen nekoptiem laukiem atrast ko tādu, ko cilvēki varētu izmantot vai no kā varētu uzzināt ko jaunu. Grāmatu nebi­ja — insektoīdiem tās nebija vajadzīgas. Visas viņu zināšanas glabājās viņu atmiņā, un tās bija gājušas bojā līdz ar pašiem insektoīdiem.

Un tomēr, aplūkodams masīvos jumtus, kas klāja kūtis un noliktavas, Enders saprata, ka ziemas šeit ir smagas, bagātas ar sniegu. Žogi ar asiem mietiem, kas vērsti uz āru, liecinā­ja, ka ražu vai ganāmpulkus apdraud plēsīgi zvēri. Dzirnavās viņš secināja, ka garie, negaršīgie augļi no aizaugušajiem dār­ziem reiz žāvēti un malti miltos. Un somas, kuras reiz bija lietotas, lai, dodoties veikt darbus uz lauka, paņemtu līdzi bērnus, lika saprast, ka insektoīdi, nebūdami pārāk attīstīti individuāli, tomēr rūpējās par saviem bērniem.

Gadiem ejot, dzīve pamazām nostabilizējās. Kolonisti dzī­voja koka mājās un insektoīdu mītnes lietoja kā noliktavas un darbnīcas. Tagad viņus pārvaldīja padome un vēlēti adminis­tratori, tāpēc Enders, lai gan viņu joprojām dēvēja par guber­natoru, patiesībā bija vairs tikai tiesnesis. Līdzās veiksmīgai sadarbībai un savstarpējai laipnībai pastāvēja arī noziegumi un nesaskaņas; bija ļaudis, kas mīlēja viens otru, un ļaudis, kas nemīlēja. Tā bija cilvēku pasaule. Pēc jauniem anzībla zi­ņojumiem viņi vairs īpaši neilgojās; vārdi, kas daudz ko no­zīmēja uz Zemes, viņiem tagad nozīmēja maz. Vienīgi Pītera Vigina, Zemes hegemona, vārdu viņi pazina. Ziņas, kas nāca no Zemes, vēstīja par mieru un labklājību, par lieliem ku­ģiem, kas pamet Saules sistēmu, lai piepildītu bijušās insek­toīdu pasaules ar jauniem iedzīvotājiem. Drīz vien arī uz šīs planētas — Endera planētas — izveidosies jaunas kolonijas, drīz viņiem būs kaimiņi, viņi bija jau pusceļā — bet nevie­nam tas nerūpēja. Kad jaunpienācēji ieradīsies, viņi tiem pa­līdzēs, viņi iemācīs tiem visu, ko iemācījušies paši, bet daudz lielāka nozīme tagad bija tam, kas ko precēs, kas ir saslimis, kad sāksies sējas laiks, kāpēc gan lai es viņam kaut ko mak­sātu, ja teļš nomira jau trīs nedēļas pēc tam, kad es to dabūju.

„Viņi ir kļuvuši par zemes ļaudīm," teica Valentīna. .Vi­ņiem vienalga, ka Dēmostens šodien nosūta uz Zemi jau sep­tīto sējumu. Šeit to neviens nelasīs."

Enders nospieda taustiņu, uz ekrāna parādījās nākamā lappuse.

„Ļoti dziļi un precīzi, Valentīna. Cik sējumu līdz beigām?"

„Tikai viens. Stāsts par Enderu Viginu."

„Ko tu darīsi? Rakstīsi līdz pat manai nāvei?"

„Nē. Vienkārši apstāšos, kad būšu tikusi līdz tagadnei."

„Man ir labāka ideja. Apstājies līdz ar dienu, kad notika pēdējā kauja. Nekas, ko es kopš tā laika esmu paveicis, nav pierakstīšanas vērts."

„Varbūt," atbildēja Valentīna. „Bet varbūt arī ne."

•••

Viņi saņēma ziņu, ka jaunais kolonistu kuģis atrodas ti­kai gada ceļojuma attālumā. Enderam palūdza atrast vietu, kur tiem apmesties, — pietiekami tuvu Endera kolonijai, lai abas kolonijas varētu tirgoties, bet gana tālu, lai tām būtu at­sevišķas pārvaldes. Lai izpētītu apkārtējās teritorijas, Enders izmantoja helikopteru. Līdzi viņš paņēma vienu no bērniem, vienpadsmit gadus vecu zēnu, vārdā Abra. Kolonijas nodibi­nāšanas brīdī viņam bija tikai trīs gadi, un Zemi viņš neatce­rējās vispār. Enders kopā ar viņu aizlidoja tik tālu, cik tālu, pēc Endera domām, vajadzēja atrasties jaunajai kolonijai, tad uz nakti ierīkoja apmetni, bet nākamajā dienā, ejot kājām, izpētīja apkārtni.

Trešajā rītā Enderam pēkšņi likās, ka viņš šeit kaut kad jau ir bijis. Viņš rūpīgi paraudzījās apkārt — šī bija jauna zeme, viņš to nekad nebija redzējis. Viņš pasauca Abru.

„Hei, Ender!" Abra atsaucās. Viņš stāvēja neliela, stāva paugura galā. „Nāc šurp!"

Enders, kājām grimstot mīkstajās velēnās, rāpās augšā. Abra norādīja uz kaut ko zemē.

„Tu spēj tam noticēt?" viņš jautāja.

Paugurs bija ar tukšu vidu. Tā vidū atradās dziļa ieplaka, līdz pusei pilna ar ūdeni. Malas, bīstami liekdamās pāri ūde­nim, veidoja gandrīz vai velves formu. Vienā virzienā pau­gurs turpinājās divos garos izvirzījumos, veidojot V veida ieleju; pretējā virzienā slējās balts klints bluķis — gluži kā ņirdzīgs galvaskauss, kura mutē auga koks.

«Izskatās, it kā te būtu nomiris kāds milzis," teica Abra, „un tad tā ķermenis pārklājies ar zemi."

Enders saprata, kāpēc apkārtne viņam likās pazīstama. Milža līķis. Viņš pārāk daudz bērnībā bija šeit spēlējies, lai ta­gad neatpazītu šo vietu. Bet tas bija neiespējami. Kaujas sko­las dators nekādi nevarēja būt redzējis šo vietu. Viņš paņēma binokli un pavērsa to sev labi zināmā virzienā, cerēdams un baidīdamies ieraudzīt to, kam tur noteikti bija jābūt.

Šūpoles un slidkalniņi. Zviedru siena. Viss apaudzis, bet veidoli nepārprotami pazīstami.

„Kāds to visu ir uzbūvējis," Abra teica. «Paskaties, tas gal­vaskauss — tā nav klints, paskaties uzmanīgāk. Betons."

„Es zinu," teica Enders. „Tas ir ierīkots man."

„Ko?"

„Es pazīstu šo vietu, Abra. Insektoīdi to ierīkojuši man."

„Visi insektoīdi bija pagalam piecdesmit gadus pirms tavas ierašanās."

„Tev ir taisnība, tas ir neiespējami, bet — ko es zinu, to es zinu. Abra, man nevajadzētu ņemt tevi līdzi. Tas var būt bīstami. Ja viņi pazina mani tik labi, lai ierīkotu šo vietu, viņi varbūt plānoja…"

«Izrēķināties ar tevi."

„Par viņu nogalināšanu."

„Tad neej, Ender. Nedari to, ko viņi no tevis gaida."

„Ja viņi vēlas atriebties, Abra, man nav iebildumu. Bet var­būt viņi to nemaz nevēlas. Varbūt tas ir mēģinājums sazinā­ties. Man atstāta zīmīte."

„Viņi nepazina ne lasītprasmi, ne rakstību."

„Varbūt pirms bojāejas bija iemācījušies."

„Labi, ne par kādu cenu es nepalikšu šeit, kamēr tu kaut kur grasies doties. Es eju tev līdzi."

„Nē. Tu esi pārāk jauns, lai riskētu."

„Izbeidz! Tu taču esi Enders Vigins! Pats labi zini, uz ko ir spējīgi vienpadsmitgadīgi bērni."

Viņi pārlidoja pāri spēļu laukumam, mežam, akai meža klajumā. Un tur nu tā patiešām bija — klints ar alu sienā un klintsradze virs Pasaules gala. Tālumā — tieši turpat, kur spēlē, — bija redzams pils tornis.

Viņš atstāja Abru helikopterā.

«Nemēģini man sekot un lido mājās, ja pēc stundas es ne­atgriežos."

„ Aizmirsti to, Ender. Es eju tev līdzi."

«Aizmirsti pats, Abra, citādi nosmacēšu tevi dubļos."

Lai gan Enders it kā jokoja, Abra saprata, ka viņš runā no­pietni, un palika.

Torņa sienas vietām bija izdrupušas un labi piemērotas, lai pa tām rāptos. Viņam bija paredzēts iekļūt iekšā.

Istaba bija tāda pati kā parasti. Enders atcerējās, ka jāsar­gās no čūskas uz grīdas, bet tur bija tikai paklājs ar vienā stū­rī ieaustu čūskas galvu. Imitācija, nevis kopija, bet būtnēm, kam māksla bija sveša, tas bija ļoti labs sasniegums. No ne­skaitāmu gaismas gadu liela attāluma tie bija viņu atraduši, uzzinājuši viņa tumšākos sapņus, ieguvuši šos tēlus. Kāpēc? Protams, lai atvestu viņu uz šo telpu. Lai atstātu viņam ziņu. Bet kur gan šī ziņa ir, un kā lai viņš to saprot?

Pie sienas viņu gaidīja spogulis — ne pārāk spodra metāla plāksne, uz kuras bija iegravēts raupjš cilvēka sejas veidols. Viņi mēģinājuši atveidot to, ko es redzēju.

Un, skatoties uz spoguli, viņš atcerējās, kā viņš to salauza,

norāva no sienas, kā no cauruma viņam virsū metās čūskas, kā tās koda viņam, kur vien to indes zobi varēja tikt klāt.

Cik labi gan viņi mani pazīst, Enders domāja. Pietiekami, lai zinātu, cik bieži es domāju par nāvi, lai zinātu, ka man nav no tās bail? Pietiekami, lai zinātu: pat ja es baidītos, tas man netraucētu noņemt spoguli nost no sienas?

Viņš piegāja spogulim klāt, pacēla to un pavilka sāņus. Ne­viens viņam neuzbruka. Dobumā gulēja balta zīdaina bum­ba, no kuras vietām nokarājās sīki pavedieni. Ola? Nē. Jau apaugļota insektoīdu karalienes kūniņa, gatava pārplīst,'lai karaliene varētu laist pasaulē simtiem tūkstošu insektoīdu, to skaitā arī dažas karalienes un tēviņus. Enders redzēja savā prātā, kā gandrīz gliemežveidīgie tēviņi pielīp pie tumšajām apaugļošanas telpas sienām, kā tiek ienesta karaliene, kā tē­viņi pēc kārtas, ekstāzē raustīdamies, to apaugļo un mirst, pakrīt uz grīdas un saraujas čokurā. Tad jaunā karaliene tika noguldīta vecās karalienes priekšā — tā bija krāšņa būtne ar mīkstiem un vizuļojošiem spārniem, kas sen jau vairs nede­rēja lidošanai, bet nebija zaudējuši majestātiskumu. Vecā ka­raliene noskūpstīja jauno, iemidzinot to ar maigāko no visām indēm, tad, izmantodama pavedienus no sava vēdera, ievīstī­ja to kūniņā un pavēlēja tai kļūt par karalieni, par jaunu pil­sētu, par jaunu pasauli, laist pasaulē daudzas citas karalienes un radīt daudzas citas pasaules.

Kā gan es to visu zinu? Kā gan es spēju to visu ieraudzīt — it kā tās būtu manis paša atmiņas?

Atbildes vietā Enders ieraudzīja viņa pašas pirmās kaujas ar insektoīdu floti. Viņš tās bija redzējis ierakstā, bet tagad viņš tās redzēja no karalienes skatpunkta — ar neskaitāmām atsevišķām acīm. Insektoīdi izveidoja savu kuģu sfēru, un tad no tumsas iznira drausmīgie kuģi, un Mazais Doktors sēja nāvi un iznīcību. Viņš juta, ko toreiz juta karaliene, kad tās strādniekus pārsteidza nāve — tik strauja, ka no tās nevarēja izvairīties, bet pietiekami lēna, lai tiktu pārciesta. Tomēr at­miņās nebija nedz sāpju, nedz baiļu. Karaliene juta skumjas, izmisumu. Vērojot cilvēkus, kas ieradušies, lai nogalinātu, viņa nedomāja šos vārdus, bet Enders viņu saprata vārdiski. Cilvēki nav mums piedevuši, viņa domāja. Mēs iesim bojā.

„Kā lai jūs atdzīvina?" viņš jautāja.

Karaliene zīdainajā kūniņā nevarēja atbildēt ar vārdiem, bet, kad viņš aizvēra acis un koncentrējās, apziņu piepildīja jauni tēli. Kūniņa jānovieto tumšā un vēsā vietā, kur ir ūdens, lai tā neizžūtu un lai kūniņā varētu notikt noteiktas reakci­jas. Tad jāgaida. Dienas un nedēļas, kamēr kūniņas iekšiene mainās. Un tad, kad kūniņa no ārpuses bija mainījusi krāsu uz netīri tumšbrūnu, Enders ieraudzīja sevi atveram kūniņu un palīdzam no tās izkļūt mazajai, trauslajai karalienei. Viņš redzēja, kā, satvēris karalieni aiz priekškājas, viņš palīdz tai nokļūt līdz ligzdas vietai, kas izklāta ar mīkstām lapām un smiltīm. Tad es būšu dzīva, viņa prātā ienāca doma. Tad es būšu pamodusies. Tad es radīšu desmit tūkstošus bērnu.

„Nē," Enders teica, „es nevaru."

Sāpes.

„Tavi bērni mums tagad šķiet visļaunākais murgs. Ja es tevi pamodināšu, mēs jūs atkal nogalināsim."

Viņa apziņu caurstrāvoja jaunu tēlu virkne: insektoīdi no­galina cilvēkus. Tēlus pavadīja tik smaga nožēlas sajūta, ka viņš nespēja to izturēt un sāka raudāt.

„Ja tu varētu likt viņiem justies tā, kā tagad jūtos es, varbūt viņi spētu jums piedot."

Es esmu vienīgais, viņš saprata. Viņi atrada mani, kad es lietoju anzīblu, sekoja tam, iekļuva manā apziņā. Manu mo­košo sapņu agonijā viņi mani iepazina, bet dienās es turpi­nāju viņus nogalināt; viņi atklāja manas bailes no viņiem, un vēl viņi atklāja, ka es nemaz nezinu, ka nogalinu viņus. Atlikušajās nedēļās viņi ierīkoja man šo vietu un Milža līķi, un spēļu laukumu, klintsradzi virs Pasaules gala, lai es atce­rētos un atrastu šo vietu. Es esmu vienīgais, ko viņi pazīst, un tāpēc viņi var runāt tikai ar mani, tikai caur mani. Mēs esam līdzīgi tev, viņš uztvēra domu. Mēs negribējām nevienu no­galināt, un, kad mēs sapratām, mēs vairs neatgriezāmies. Mēs domājām, ka esam vienīgās saprātīgās būtnes Visumā — līdz uzgājām jūs, bet mēs nevarējām iedomāties, ka vientuļi dzīv­nieki, kas neprot sapņot cits cita sapņus, spēj domāt. Kā gan mēs varējām zināt? Mēs varējām sadzīvot mierā. Tici mums, tici mums, tici mums…

Viņš pieliecās tuvāk dobumam un izņēma no tā kūniņu. Tā bija satriecoši viegla — bet tajā gulēja lielas sugas cerības un vienīgā nākotne.

„Es ņemšu tevi līdzi," teica Enders. „Es ceļošu no vienas pasaules uz nākamo, līdz atradīšu laiku un vietu, kur tu varē­tu pamosties drošībā. Un es izstāstīšu tavu stāstu citiem, lai reiz varbūt viņi varētu jums piedot. Tā, kā jūs piedevāt man."

Viņš ietīstīja karalienes kūniņu savā jakā un iznesa to no torņa.

„Kas tur bija?" jautāja Abra.

«Atbilde," Enders atbildēja.

„Kāda atbilde?"

„Uz manu jautājumu."

Un vairāk par to viņš neko neteica. Vēl kādas piecas dienas viņi izlūkoja apkārtni, līdz izvēlējās vietu, kur veidot jauno koloniju, — tas bija uz dienvidaustrumiem no torņa.

Pēc vairākām nedēļām viņš iegriezās pie Valentīnas un pa­lūdza viņai izlasīt kaut ko, ko viņš tikko bija pabeidzis rakstīt. Viņa atvēra failu savā datorā un sāka to lasīt.

Vēstījums bija rakstīts no karalienes skatpunkta, tajā bija atklāts viss, ko viņas bija iecerējušas un ko bija sasniegušas. Šīs ir mūsu neveiksmes, šie ir mūsu izcilākie panākumi. Mēs negribējām nodarīt jums pāri, un mēs piedodam jums mūsu nāvi. Sākot ar pirmajiem apziņas uzplaiksnījumiem un turpi­not līdz lielajiem kariem, kas bija brāzušies pāri viņu pasau­lei, Enders risināja vēstījumu ļoti raiti, gluži kā atstāstīdams senas teiksmas. Kad viņš nokļuva līdz lielajai mātei, karalieņu karalienei, kas pirmā iemācījās nevis nogalināt vai padzīt jau­no karalieni, bet gan to apmācīt, vēstījums kļuva detalizētāks. Viņš stāstīja, cik daudz reižu viņai nācās nogalināt savas at­vases, līdz pasaulē nāca tāda, kas saprata, viņas tieksmi pēc harmonijas. Tas bija kas jauns — divas karalienes, kas mīlēja viena otru un palīdzēja viena otrai, nevis cīnījās. Un kopā viņas bija stiprākas par citiem. Viņu valstība uzplauka, viņām pievienojās jaunas meitas, un tā dzima gudrība.

Ja vien mēs būtu varējušas sarunāties ar jums, karaliene Endera vārdiem teica. Bet, tā kā tas nebija iespējams, mēs lū­dzam tikai, lai jūs atceraties mūs nevis kā. ienaidniekus, bet gan kā nelaimīgas māsas, likteņa, Dieva vai evolūcijas nolā­dētas. Ja mūs vienotu skūpsts, brīnums liktu mums ieraudzīt cilvēcisko vienam otra acīs. Tā vietā mēs nogalinājām viens otru. Bet mēs tik un tā tagad sveicam jūs kā viesus un drau­gus. Nāciet uz mūsu mājām, Zemes meitas, dzīvojiet mūsu mītnēs, ievāciet ražu no mūsu laukiem — mēs to vairs ne­varam, un tagad jūs esat mūsu rokas. Plaukstiet, koki, briestiet, lauki; saules, sildiet viņas; planētas, esiet auglīgas. Tās ir mūsu pieņemtās meitas, kas atgriezušās mājās.

Endera grāmata nebija liela, bet tā vēstīja par visu labo un ļauno, ko karaliene pazina. Un viņš to parakstīja nevis ar savu vārdu, bet gan ar pseidonīmu: Mirušo balss.

Uz Zemes grāmata tika izdota bez lieka trokšņa un klusi tā gāja no rokas rokā, līdz likās neiedomājami, ka uz Zemes kāds to varētu nebūt lasījis. Vairākumam lasītāju grāmata likās in­teresanta, daļa nespēja to aizmirst. Viņi sāka dzīvot saskaņā ar to, cik vien labi spēja, un, kad nomira kāds viņu mīlēts cil­vēks, pie kapa vienmēr atradās kāds aizstāvis, kas bija Mirušā balss, kas teica runu, kuru būtu varējis teikt mirušais, — bet pilnībā atklātu, neko neslēpjot un nekādi neizliekoties. Tie, kas ieradās uz šādām bērēm, dažkārt uzskatīja šīs runas par pārāk sāpinošām un aizskarošām, bet daudzi citi nolēma, ka viņu dzīves par spīti kļūdām ir pietiekami vērtīgas, lai arī pēc viņu nāves kāda balss vēstītu patiesību par viņiem.

Uz Zemes tā bija tikai viena reliģija no daudzām citām. Bet tiem, kas devās Visuma neizmērojamos tālumos, kas dzīvo­ja insektoīdu tuneļos un ievāca ražu no insektoīdu laukiem, tā bija vienīgā reliģija. Nebija nevienas kolonijas, kur nebūtu vismaz vienas Mirušo balss.

Neviens nezināja un neviens pat īsti negribēja zināt, kas īsti bijusi pirmā balss. Enders negrasījās to atklāt.

Kad Valentīnai apritēja divdesmit pieci gadi, viņa pabeidza pēdējo insektoīdu karu vēstures sējumu. Pašās beigās viņa ie­kļāva pilnu Endera mazās grāmatiņas tekstu, bet neatklāja, ka tās autors ir Enders.

Anzībls viņai atgādāja ziņu no vecā hegemona — Pītera Vigina, kas tagad bija septiņdesmit septiņus gadus vecs un kam bija slima sirds.

«Es zinu, kas to ir uzrakstījis," viņš teica. „Ja viņš var runāt insektoīdu vietā, viņš noteikti var runāt arī par mani."

Dienām ilgi Enders sarunājās ar Pīteru. Pīters atklāja visu savā mūžā piedzīvoto, visus savus noziegumus un visus sa­vus labos darbus. Un, kad viņš nomira, Enders uzrakstīja vēl vienu grāmatu, ko parakstīja kā Mirušo balss. Abas grāmatas kopā tika iedēvētas par «Karalieni un hegemonu", un tās kļu­va par svētajiem rakstiem.

«Pietiks," viņš kādu dienu sacīja Valentīnai. «Lidojam prom no šejienes un dzīvojam mūžīgi."

«Tas nav iespējams," viņa atbildēja. «Dažus brīnumus ne­spēj paveikt pat relativitāte."

«Mums jādodas prom. Es šeit esmu kļuvis gandrīz lai­mīgs."

«Tad paliec."

«Es pārāk ilgi esmu sadzīvojis ar sāpēm. Bez tām es sevi vairs nemaz nepazīšu."

Un tā viņi iekāpa zvaigžņu kuģī un ceļoja no vienas pasau­les uz citu. Visur, kur viņi apstājās, viņš vienmēr bija Endrū Vigins, ceļojoša Mirušo balss, un viņa vienmēr bija Valentī­na, ceļojoša vēsturniece, kas uzklausīja dzīvos, kamēr Enders vēstīja mirušo stāstus. Un Enderam visu laiku bija līdzi sausā baltā kūniņa — viņš meklēja pasauli, kur varētu pamosties un mierā augt jaunā karaliene. Viņš meklēja ilgi.

VĒSTĪJUMAM NĀKAMAJĀM PAAUDZĒM

[1] Bean — pupa (angļu vai). — Tulk. piez.