Endera spēle

6. Milža dzēriens

„Mums ir nācies vilties jau agrāk. Esam gaidījuši gadiem, cerējuši, ka viņi tiks galā, bet — nekā. Un nu — cik lieliski! — Enders grasās izlidot no skolas tuvāko sešu mēnešu laikā."

„Ak tā?"

„Vai tad jūs neredzat, kas notiek? Viņš tajā prāta spēlē ie­strēdzis pie Milža dzēriena. Tam zēnam ir pašnāvnieciskas tieksmes, vai? To jūs nekad neesat pieminējis."

„Katram reiz gadās uzrauties Milzim."

„Bet Enders to neliks mierā. Kā Pinuals."

„Un katrs reiz izskatās pēc Pinuala. Bet viņš ir vienīgais, kurš izdarījis pašnāvību. Es nedomāju, ka tam ir kāds sakars ar Milža dzērienu."

„Uz spēles ir likta mana galva. Un paskatieties, ko viņš iz­darījis ar savu grupu."

„Tā nav viņa vaina."

„Man vienalga. Viņa vaina vai ne — viņš saindē visu gru­pu. Viņiem ir jāsaliedējas, bet tā vietā viņš grupā rada vai jū­dzēm platu plaisu."

„Es tik un tā neplānoju viņu tur ilgi atstāt."

„Labāk plānojiet gan. ŠI grupa ir slima, un viņš ir šis slimī­bas izraisītājs. Viņam jāpaliek, līdz tā tiek izārstēta."

„Es biju slimības izraisītājs. Es viņu izolēju — un tas dar­bojās."

„Dodiet viņam laiku. Redzēsim, ko viņš ar grupu iesāks."

„Mums nav laika."

„Mums nav laika, lai pārāk steigtos ar bērnu, kurš var kļūt par militāro ģēniju tikpat ātri, cik par vienkāršu briesmoni."

«Tā ir pavēle?"

«Saruna tiek ierakstīta — kā jau vienmēr. Jūsu pēcpuse ir drošībā, varat iet pie velna."

„Ja tā ir pavēle, es…"

„Tā ir pavēle. Atstājiet viņu, kur viņš jau ir, līdz redzēsim, kā viņš tiks galā ar sarežģījumiem savā grupā. Graf, jūsu dēļ es iedzīvošos kuņģa čūlā."

«Neiedzīvosieties, ja atstāsiet skolu man un pats rūpēsie­ties tikai par floti."

«Flotei ir vajadzīgs komandieris. Tur nav par ko rūpēties,

kamēr vien jūs neesat man ko sagādājis."

• ••

Sarindoti kolonnā, viņi neveikli, turoties pie sienās iestip­rinātajiem rokturiem gluži kā bērni pirmoreiz peldbaseinā, ienira kaujas telpā. Bezsvara stāvoklis biedēja un dezorientēja; drīz vien viņi atklāja, ka sokas labāk, ja pēdas neizmanto vispār.

Turklāt kombinezoni traucēja. Tajos bija grūtāk veikt pre­cīzas kustības, jo tie locījās mazliet lēnāk un bija nedaudz stī­vāki par jebkuru apģērbu, ko viņi jebkad bija valkājuši.

Enders stingri satvēra rokturi un salieca kājas. Viņš ie­vēroja, ka kombinezons ne tikai palēnina, bet arī pastiprina kustību. To bija grūti iekustināt, taču kombinezons turpināja kustību, turklāt visai stipri, ari pēc tam, kad viņa muskuļi jau bija apstājušies. Iekustini kombinezonu, un tas kustēsies div­tik spēcīgi. Kādu laiku gan neies diez cik veikli. Labāk jāsāk ātrāk.

Tā, vēl sagrābis rokturi, viņš strauji atspērās ar kājām.

Acumirklī viņš apmeta kūleni un visā garumā ar mugu­ru ietriecās sienā. Trieciens bija tik spēcīgs, ka viņš nespēja noturēties pie roktura un aizkūleņoja pāri visai kaujas telpai.

īsu brīdi viņš paniski mēģināja orientēties pēc pierastā augšas un apakšas principa, viņa ķermenis tiecās iztaisnoties un pielāgoties gravitācijai, kuras nebija. Tad viņš piespieda sevi mainīt skatpunktu. Viņš brāzās pretī sienai — lejup. Viņš tūliņ atguva kontroli pār sevi. Viņš nelidoja, viņš krita. Nira. Viņš varēja izvēlēties, kā tieši skars virsmu.

Es lidoju par ātru, lai kaut kam pieķertos un apstātos, bet es varu vājināt triecienu un atsitoties aizlidot kādā noteiktā leņķī, ja vien tajā brīdī saritināšos un izmantošu kājas.

Tas viņam nepavisam neizdevās tā, kā bija plānots. Viņš tiešām aizlidoja leņķī, taču ne tādā, kādā bija iecerējis. Viņam nebija arī laika domāt. Viņš ietriecās citā sienā, šoreiz nepa­spējis sagatavoties, bet pilnīgi nejauši atklāja, kā izmantot kā­jas, lai kontrolētu atsitiena leņķi. Tagad viņš atkal planēja pāri visai telpai — pārējo zēnu virzienā. Tie vēl*ļoprojām turējās pie sienas. Šoreiz viņš kustējās pietiekami lēni, lai pieķe'rtos rokturim. Viņš atradās visnotaļ dīvainā leņķī attiecībā pret pārējiem zēniem, bet viņš jau atkal bija pārorientējies, un nu pārējie viņam likās guļam uz grīdas, ne karājamies pie sienas. Viņš bija ne vairāk ačgārnā stāvoklī kā pārējie.

„Ko tu dari, vai dzīvot apnicis?" jautāja Šens.

«Pamēģini pats," Enders atbildēja. «Kombinezons sargā pret ievainojumiem, un atsitienus var kontrolēt ar kājām — tā."

Viņš atdarināja kustību, ko bija veicis.

Šens pakratīja galvu, viņam pat prātā nenāca izmēģināt tik muļķīgus trikus. Bet kāds no zēniem tomēr mēģināja to atkārtot, tiesa, ne tik ātri kā Enders, jo iesāka bez salto, taču gana ātri. Enderam pat nevajadzēja redzēt viņa seju, lai zi­nātu, ka tas ir Bernārs. Tūlīt pēc viņa mēģināja arī Bernāra labākais draugs Alajs.

Enders vēroja viņus šķērsojam milzīgo telpu. Bernārs pū­lējās orientēt savu ķermeni virzienā, kuru bija pieņēmis par grīdu, Alajs bija ļāvies kustībai un gatavojās atsisties pret sienu. Nav nekāds brīnums, ka Bernārs kuģī salauza roku, Enders domāja. Lidojot viņš saspringst. Krīt panikā. Enders paturēja to prātā nākotnei.

Un ne tikai to. Alajs nebija atgrūdies tajā pašā virzienā kā Bernārs. Viņš mērķēja uz telpas stūri. Viņu trajektorijas at­tālinājās viena no otras aizvien vairāk un vairāk, un Bernārs neveikli ar troksni ietriecās sienā, bet Alajs zibens ātrumā trīsreiz atsitās pret sienām tuvu telpas stūrim un, gandrīz ne­zaudējis ātrumu, pārsteidzošā leņķī turpināja lidojumu. Alajs klaigāja un pārsteigts smējās, un to darīja arī pārējie zēni. Daži no viņiem bija piemirsuši, ka atrodas bezsvara stāvoklī, un bija palaiduši vaļā rokturus, lai aplaudētu. Nu viņi lēnī­tēm dreifēja dažādos virzienos, vēcinot rokas, it kā mēģinot peldēt.

Lūk, vēl viena problēma, domāja Enders. Ko iesākt šādā situācijā? Nav taču nekā, pret ko atsperties.

Viņam radās kārdinājums pašam to izmēģināt un eksperi­mentāli atrisināt problēmu. Bet viņš redzēja, cik bezpalīdzīgi ir pārējie, un nevarēja iedomāties, ko darītu citādi.

Ar vienu roku turoties pie grīdas, viņš tāpat vien pieskārās rotaļu ierocim, kas bija piestiprināts kombinezona priekšpu­sē tieši zem pleca. Tad viņš atcerējās rokas raķetes, ko daž­kārt, ieņemot pretinieka stacijas, lietoja jūras kājnieki. Viņš izvilka ieroci un aplūkoja to. Viņš jau iepriekš viņu mītnes telpā bija mēģinājis nospiest visas pogas, taču tur ierocis ne­bija darbojies. Varbūt tas darbosies kaujas telpā. Uz tā nebija nekādu lietošanas norādījumu. Nekādu zīmju uz pogām. Mē­līte bija pavisam parasta — kā jau visiem, ari viņam kopš ag­ras bērnības bija piederējuši rotaļu ieroči. Ierocim bija divas pogas, kuras viegli varēja aizsniegt ar īkšķi, un vēl dažas spala apakšā, kas bija gandrīz neaizsniedzamas, ja vien neizman­toja abas rokas. Divas pogas īkšķa tuvumā nepārprotami bija paredzētas acumirklīgai lietošanai.

Viņš notēmēja ieroci pret grīdu un nospieda mēlīti. Viņš juta, kā ierocis pēkšņi uzsilst, un, kad atlaida mēlīti, tas uz­reiz atdzisa. Uz grīdas, kur viņš bija tēmējis, parādījās neliels gaismas aplītis.

Viņš ar īkšķi piespieda sarkano pogu ieroča virspusē un atkal nospieda mēlīti. Tas pats.

Tad viņš nospieda balto pogu. Uzplaiksnīja spilgta gaisma, kas aizpildīja lielu daļu telpas. Nospiežot pogu, ierocis jopro­jām bija visai vēss.

Sarkanā poga ieslēdz ko līdzīgu lāzeram (ne īstu lāzeru, kā Deps bija teicis), bet baltā — gaismekli. Nedz viens, nedz otrs nevarēja noderēt manevrēšanai.

Tātad viss atkarīgs no tā, kā tu atsperies, no virziena, ko tu nosaki jau pašā sākumā. Tas nozīmē, ka mums jāiemācās ļoti labi kontrolēt tieši atsperšanos un atsitienus, citādi mēs visi paliksim bezpalīdzīgi karājamies gaisā. Enders pārlaida skatienu apkārt telpai. Daži zēni jau dreifēja tuvu sienām un mēģināja pieķerties rokturiem. Lielākā daļa ik pa brīdim ie­triecās cits citā un smējās par to, citi bija saķērušies rokās un kustējās pa apli. Tikai daži tāpat kā Enders mierīgi turējās pie sienas un vēroja notiekošo.

Viens no tiem bija Alajs. Viņš bija apstājies netālu no En­dera pie blakus sienas. Enders pēkšņi atspērās un sāka strauji kustēties Alaja virzienā. Jau lidojumā viņš domāja, ko gan sa­cīs. Alajs bija Bernāra draugs. Ko gan Enders varēja viņam teikt?

Jebkurā gadījumā — viņš vairs nevarēja izmainīt lidojuma virzienu. Viņš raudzījās tieši uz priekšu un izmēģināja dažā­das kāju un roku kustības, ar kurām varēja regulēt virzienu, kādā atradās viņa ķermenis. Viņš saprata, ka bija mērķējis pārāk precīzi: nevis blakus Alajam, bet gan tieši viņam virsū.

„Saķer manu roku!" Alajs iesaucās.

Enders izstiepa roku tvērienam. Alajs uzņēma lielu daļu trieciena, un Endera sadursme ar sienu izdevās diezgan viegla.

„Ļoti labi," Enders teica. „Tieši tādās lietās mums būtu jā­vingrinās."

„Es arī par to domāju. Tikai pārējie te nodarbojas ar visā­dām muļķībām," atbildēja Alajs. „Kas gan būtu, ja mēs pamē­ģinātu divatā? Mēs varētu atgrūsties viens no otra pretējos virzienos."

„Jā."

„Labi?"

Tā bija atzīšanās, ka starp viņiem viss nav īsti kārtībā. Vai mums vajadzētu kaut ko darīt kopā? Atbildes vietā Enders satvēra Alaju aiz rokas un sagatavojās atsperties no sienas.

„Esi gatavs?" Alajs jautāja. „ Aiziet!"

Tā kā viņi atspērās nevienādi spēcīgi, viņi sāka griezties pa apli. Enders veica dažas nelielas kustības ar roku un pavērsa citādi kāju. Viņi sāka riņķot lēnāk. Viņš atkārtoja kustības, un viņi pārstāja riņķot pavisam. Tagad viņi vienkārši dreifēja vienā virzienā.

„Tu esi attapīgs, Ender," Alajs viņu uzslavēja. „Atsperamies, pirms ietriecamies tajā barā!"

„Un tad satiekamies tur tajā stūri!" Enders nevēlējās pa­laist garām iespēju iedraudzēties ar kādu no saviem ienaid­niekiem.

„Kurš ir pēdējais, tas krāj pirdienus piena pudelē!" Alajs teica.

Tad viņi lēnām, uzmanīgām kustībām pagriezās viens pret otru — roka pret roku, kāja pret kāju.

„Un tagad mums jāsaliecas?" jautāja Alajs.

„Es arī to nekad neesmu darījis," Enders atbildēja.

Viņi atgrūdās viens no otra. Ātrums bija lielāks par gaidī­to. Enders ietriecās nelielā zēnu bariņā un aizlidoja pavisam nepareizā virzienā. Pārorientēšanās un īstā stūra atrašana prasīja vēl kādu brīdi. Alajs jau kustējās uz tā pusi. Enders izplānoja kursu ar diviem atsitieniem, lai izvairītos no sadur­smes ar dažiem lielākiem zēnu bariņiem.

Kad Enders nokļuva līdz mērķim, Alajs bija pieķēries di­viem rokturiem un izlikās snaužam.

„Tu uzvarēji."

„Es gribētu redzēt tavu pirdienu kolekciju," Alajs teica.

„Tā glabājas tavā lādē. Vai tad tu neesi vēl pamanījis?"

„Man likās, ka tās ir manas zeķes."

„Mēs vairs nevalkājam zeķes."

„Jā, pareizi."

Atgādinājums, ka viņi ir tālu prom no mājām, nedaudz ap­tumšoja prieku par to, ka nedaudz apgūta navigēšana.

Enders paņēma pistoli un parādīja, ko bija uzzinājis par divām ar īkšķi aizsniedzamajām pogām.

„Kas notiek, ja mērķē uz cilvēku?" jautāja Alajs.

„Nezinu."

..Pamēģināsim?"

Enders pakratīja galvu.

„Mēs varam kādu ievainot."

„Es biju domājis, ka mēs varētu tēmēt viens otram kājā vai kā līdzīgi. Es neesmu Bernārs. Nekad neesmu uzjautrinājies, mokot kaķus."

„Aktā…"

„Tas nevarētu būt pārāk bīstami, citādi viņi šos ieročus bērniem vis nedotu." „Mēs tagad esam karavīri."

„Iešauj man kājā!"

„Nē, tu man!"

„Šaujam viens otram!"

Tā viņi arī darīja. Acumirklī Enders juta, kā kombinezona kājas daļa kļūst tik stīva, ka nebija iespējams pakustināt nedz ceļa, nedz potītes locītavu.

„Tu sasali?" jautāja Alajs.

„Stīvs kā dēlis."

..Sasaldējam vēl kādu!" Alajs iesaucās. ..Pirmais karš! "Mēs pret viņiem."

Viņi plati pasmaidīja. Enders teica:

..Labāk pasaucam Bernāru."

Alajs uzrauca uzacis.

„Kāpēc gan?"

„Un Senu."

„To sīko pakaļas gorītāju?"

Enders nolēma, ka Alajs joko.

„Ja tu tik cieši neturētu savējo, tā ari gorītos."

Alajs pasmaidīja.

„Labi, saucam Bernāru un Šenu un sasaldējam tos pārējos insektmīļus!"

Divdesmit minūšu laikā telpā ikviens, izņemot Enderu, Bernāru, Šenu un Alaju, bija sasaldēti. Četri uzvarētāji klai­gāja un smējās, līdz ienāca Deps.

„Kā redzu, jūs esat iemācījušies, kā rīkoties ar savu eki­pējumu," viņš teica. Tad viņš nospieda kādu pogu uz pults, ko turēja rokā. Visi zēni sāka lēnām kustēties viņa virzienā. Pieskardamies katra kombinezonam, viņš tos atsaldēja. Zēni sāka skaļi sūdzēties, ka Bernārs un Alajs viņus sasaldējuši ne­godīgi, kad viņi vēl nebija gatavi.

„Un kāpēc jūs nebijāt?" jautāja Deps. „Jums bija tikpat daudz laika, cik viņiem, jūs tikai te lidinājāties apkārt kā ap­dzērušās pīles. Pietiek kunkstēt, sāksim!"

Enders ievēroja, ka par cīņas aizsācējiem visi uzskata Ber­nāru un Alaju. Labi. Bernārs zināja, ka Enders un Alajs ie­mācījās lietot ieročus kopā. Un Enders ar Alaju bija draugi. Citiem varbūt likās, ka Enders ir pievienojies Bernāra grupai,

taču tā nebija. Enders bija pievienojies pavisam jaunai — Alaja grupai. Un tai bija pievienojies ari Bernārs.

Tas nebija skaidrs katram. Bernārs vēl turpināja plātīties un izrīkot savus drauģeļus. Bet Alajs tagad bija patstāvīgs, un, ja Bernārs atkal satrakojās, Alajam pietika tikai izmest kādu joku, lai viņu nomierinātu. Kad pienāca laiks izvēlēties vecāko, Alajs tika ievēlēts gandrīz vienbalsīgi. Bernārs pāris dienas staigāja saīdzis, bet drīz vien ar to samierinājās, un visi bija apmierināti ar jauno kārtību. Viņi vairs nebija sadalīju­šies Bernāra izmeklētajā grupā un Endera izstumto kompā­nijā. Alajs bija kļuvis par tiltu.

•••

Enders sēdēja savā gultā ar datoru uz ceļiem. Tagad bija laiks patstāvīgajām nodarbībām, un Enders spēlēja brīvo spē­li. Tā bija pilnīgi neiedomājama, nemitīgi mainīga spēle, kurā skolas dators, aizvien ieviešot ko jaunu, būvēja labirintus, kas spēlētājam bija jāizpēta. Spēlē varēja vairākas reizes izspēlēt kādas noteiktas situācijas, bet, ja tās kādu laiku ignorēja, tās pazuda un vietā parādījās kas cits.

Dažreiz gadījās kas jautrs. Dažreiz kas aizraujošs, un tad viņam nācās būt ļoti izveicīgam, lai izdzīvotu. Viņš bija miris jau daudz reižu, bet tas nebija nekas, tā spēlēs gadās — pirms uzvari, daudzreiz jāzaudē.

Viņa spēles tēls iesākumā bija mazs zēns, pēc kāda laika tas bija pārtapis par lāci. Tagad tā bija milzīga pele ar garām, smalkām rokām. Viņš vadīja to skrējienā zem dažādām ekrā­nā attēlotajām mēbelēm. Viņš bija ilgi spēlējis pret kaķi, taču tas viņam bija jau apnicis — pārāk viegli aizmukt, ja apkārt tik daudz mēbeļu.

Šoreiz ne caur peles alu, viņš sev teica. Apriebies tas Mil­zis. Stulba spēle, kurā es nekad neuzvarēšu. Viss, ko vien iz­vēlos, ir nepareizi.

Taču viņš tik un tā izskrēja caur peles alu, pēc tam šķērsoja mazu tiltiņu uz dārzu. Viņš izvairījās no pīlēm un piķējošiem odiem. Viņš bija spēlējis ari pret odiem, bet tas bija pārāk viegli, savukārt, ilgi spēlējot pret pīlēm, viņa tēls drīz vien kļuva par zivi, un tas viņam nepatika, jo atgādināja par sasal­šanu Kaujas istabā, kad stīvam bija jāgaida nodarbības bei­gas, līdz pienāks Deps un viņu atsaldēs. Tā nu viņš atkal — kā parasti — rāpās augšup paugurā.

Sākās zemes nogruvumi. Sākumā tie sašķaidīja viņu katru reizi un no viņa pāri palika tikai liels asiņu traips zem akme­ņu grēdas. Tagad viņš bija iemācījies skriet augšup pa nogā­zēm tādā leņķī, kas ļāva izvairīties no sadursmes.

Kā vienmēr nogruvumi apstājās un pārtapa par juku jukām izmētātām klints atlūzām. Paugurs atvērās, un tā iekšpusē iz­rādījās nevis ieži, bet gan mīksta baltmaize, kas auga gluži kā rūgstot. Tā bija maiga un poraina, un tas traucēja kustēties. Viņš nolēca no tās nost un atradās uz galda. Milzīga maizes šķēle aiz viņa, milzīgs sviesta gabals viņam līdzās. Un arī pats Milzis, atbalstījis galvu rokās, vēroja viņu. Endera pele bija ap­tuveni tikpat gara, cik Milža galva no zoda līdz uzacīm.

„Man liekas, es tev nokodīšu galvu," kā parasti teica Milzis.

Šoreiz Enders nebēga prom un nepalika arī stāvam, bet gan piegāja klāt Milzim un iespēra tam pa zodu.

Milzis izbāza mēli, un Enders pakrita.

„Varbūt paspēlēsim minēšanas spēli?" Milzis jautāja. Tātad dari, ko gribi, Milzis spēlēja tikai to. Stulbais dators. Tā at­miņā varēja satilpt miljoniem iespējamo scenāriju, bet Milzis vienmēr izvēlējās tikai un vienīgi šo muļķīgo spēli.

Milzis kā ierasts nolika uz galda divas ļoti lielas glāzes, kat­ru pildītu ar citu šķidrumu. Enderam tās sniedzās līdz pat ceļiem. Dators nekad neatkārtojās, šķidrumi vienmēr bija citi — vismaz Enderam. Šoreiz viens no tiem bija biezs, krēmlga izskata, otrs — šņācošs un putojošs.

„Vienā glāzē ir inde, otrā — ne," teica Milzis. „Uzmini, kura ir kura, un es paņemšu tevi līdzi uz Brīnumzemi."

Uzminēt — tas nozīmēja iebāzt galvu kādā no glāzēm un padzerties. Viņš nekad neuzminēja īsto. Dažreiz izšķīda visa viņa galva, dažreiz viņš aizdegās, dažreiz iekrita glāzē un no­slīka. Dažreiz viņš nokrita uz galda, kļuva zaļš un pārvērtās trūdos. Tas vienmēr bija briesmīgi, un Milzis vienmēr par to smējās.

Enders zināja: lai ko viņš izvēlētos, viņš mirs. Negodīga spēle. Pēc pirmās nāves viņa tēls atkal parādīsies uz Milža galda, lai spēlētu vēlreiz. Pēc otrās viņš nokļūs pie zemes nogruvumiem. Tad pie dārza tiltiņa. Tad pie peles alas. Un tad, ja viņš atkal dotos pie Milža un spēlētu vēlreiz, un atkal zaudētu, ekrāns kļūtu tumšs, parādītos uzraksts „Brīvā spē­le ir beigusies" un Enders gulētu uz muguras gultā, drebētu, līdz beidzot aizmigtu. Spēle bija negodīga; Milzis visu laiku runāja par Brīnumzemi, kaut kādu stulbu, bērnišķīgu trīsgadnieku Brīnumzemi ar, kas zina, stulbu Zosu māmiņu vai Sniegbaltīti, vai Pīteru Penu; nemaz nebija vērts mēģināt tur nokļūt — bet viņam vajadzēja kaut kādā veidā tikt galā ar Milzi, vajadzēja tur ietikt.

Viņš iedzēra krēmīgo šķidrumu. Acumirklī viņš sāka uzpūsties un izplesties kā gaisa balons. Milzis smējās. Viņš atkal bija zaudējis.

Viņš spēlēja vēlreiz, šoreiz šķidrums sacietēja kā betons, viņam neatlika nekas cits kā, rokām un kājām raustoties, gai­dīt, kamēr Milzis viņu uzšķērž gar mugurkaulu, noloba kā zivi un sāk ēst.

Viņš atdzima pie nogruvumiem, bet nolēma tālāk neiet un ļāva zemes un akmeņu masai sevi nogalināt. Atkal atdzimis, viņš, lai gan reizē svīda un jutās nosalis, atkal devās uz priek­šu, līdz paugurs pārvērtās par maizi un viņš stāvēja uz Milža galda ar divām glāzēm sev priekšā.

Viņš skatījās uz abiem šķidrumiem. Viens putoja, otrs viļ­ņoja kā jūra. Viņš mēģināja uzminēt, kāda veida nāvi varētu nest katrs no traukiem. Iespējams, no okeāna varētu iznirt zivs, kas mani aprītu. Putojošais šķidrums mani varētu nosmacēt. Es ienistu šo spēli. Tā nav godīga. Tā ir muļķīga. Pretīga.

Tā vietā, lai iemērktu galvu kādā no šķidrumiem, viņš vis­pirms apgāza vienu trauku, tad otru, izvairījās no Milža lielo roku tvēriena, kamēr tas sauca:

«Krāpnieks! Krāpnieks!"

Viņš uzlēca uz Milža sejas, uzrāpās augšup pa tā lūpu un degunu un sāka rakties iekšā tā acī. Tās viela padevās tik viegli kā gluži vai mājas siers, un, Milzim kliedzot, Endera tēls turpināja urbties acī aizvien dziļāk un dziļāk.

Milzis pakrita uz muguras. Viņam krītot, apkārtne pēk­šņi pārmainījās, un, kad Milzis jau pilnībā gulēja uz zemes, apkārt auga sarežģīti savijusies koki. Atlidoja sikspārnis un nosēdās uz mirušā Milža deguna. Enders lika savam tēlam izrāpties no Milža acs.

„Kā tu te nokļuvi?" jautāja sikspārnis. „Šeit neviens nekad nav bijis."

Enders, protams, nevarēja atbildēt. Viņš pieliecās, paņēma rokā gabalu Milža acs vielas un piedāvāja to sikspārnim.

Sikspārnis to pieņēma, pacēlās gaisā un iesaucās:

„Laipni lūgts Brīnumzemē!"

Viņam tas bija izdevies. Nu vajadzēja ķerties izpētīt šo brī­numzemi. Nokāpt no Milža sejas un aplūkot, ko tad viņš galu galā ir sasniedzis.

Tā vietā viņš izslēdza datoru, nolika to lādē, noģērbās un pārvilka sev pāri segu. Viņš nebija domājis nogalināt Milzi. Tai bija jābūt vienkārši spēlei, nevis izvēlei starp drausmīgu nāvi vai vēl drausmīgāku slepkavību. Es nogalinu pat rotaļā­joties. Pīters ar mani lepotos.