Es, robots

IEVADS

Es pārskatīju savas piezīmes, un man tās nepatika. Biju pavadījis akciju sabiedrībā «U. S. Robots» trīs dienas, bet tikpat labi būtu varējis šo laiku pavadīt mājās, lasot en­ciklopēdiju.

Man teica, ka Sjūzena Kelvina dzimusi 1982. gadā, tātad pašlaik viņai ir septiņ­desmit pieci gadi. Visi to zina. arī firmai «U. S. Robots and Mechanical Men» ir septiņ­desmit pieci gadi, jo tajā pašā gadā, kad piedzima doktore Kelvina, Lorenss Robertsons nodibināja akciju sabiedrību, kas tagad ir kļuvusi par visdīvaināko rūpniecības mil­zeni cilvēces vēsturē. Nu, bet to jau arī visi zina.

Divdesmit gadu vecumā Sjūzena Kelvina bija piedalījusies psihomatemātikas semi­nārā, kurā doktors Alfrēds Lenings, firmas «U. S. Robots» līdzstrādnieks, demonstrēja pirmo staigājošo robotu, kas varēja arī ru­nāt. Šis lielais, neveiklais un neglītais robots, kurš oda pēc mašīneļļas, bija domāts darbam Merkurija raktuvēs. Bet viņš runāja, pie tam saprātīgi.

Sjūzena šai seminārā neuzstājās; viņa ne­piedalījās arī vētrainajās diskusijās, kas tam sekoja. Viņa bija nesabiedriska, neizskatīga, neinteresanta meitene, un no pasaules, kas viņai nepatika, tā norobežojās ar maskai lī­dzīgu sejas izteiksmi un hipertrofētu inte­lektu.

Bet jau toreiz, klausoties un skatoties, Sjūzena sajuta, ka viņu pārņem aizraušanās dzedrā liesma.

2003. gadā viņa pabeidza Kolumbijas uni­versitāti un uzsāka aspiranta darbu kibernē­tikā.

Robertsona izgudrotie pozitronu smadzeņu sakari pārspēja visu, kas bija paveikts div­desmitā gadsimta vidū skaitļojamo mašīnu jomā. Neskaitāmus relejus un fotoelementus aizstāja poraina platlniridija lode apmēram cilvēka smadzeņu lielumā.

Sjūzena iemācījās aprēķināt parametrus, kas nepieciešami iespējamo mainīgo lielumu noteikšanai «pozitronu smadzenēs», un kon­struēt uz papīra «smadzenes» tā, lai varētu precīzi paredzēt to reakcijas uz dotajiem kai­rinājumiem:

2008. gadā viņai tika piešķirts psiholoģijas doktora grāds un viņa sāka strādāt <rUnited States Robots» uzņēmumā par «robopsihologu», tādējādi kļūdama par pirmo ievēro­jamo jaunās zinātnes pārstāvi. Lorenss Robertsons toreiz vēl joprojām bija sabiedrības prezidents; Alfrēds Lenings bija kļuvis par zinātniskā darba vadītāju.

Piecdesmit gadus viņa bija aculieciniece tam, kā cilvēces progress mainīja virzienu un spēji izrāvās uz priekšu.

Tagad viņa gāja atpūtā, ja to vispār varēja saukt par atpūtu. Vismaz viņa atļāva, ka uz viņas vecās darbistabas durvīm uzliek zlmiti ar cita darbinieka vārdu.

Tas arī būtībā ir viss, ko es pierakstīju. Manā ricibā bija vēl gari viņas publicēto darbu un viņai piederošo patentu saraksti, sīka paaugstinājumu hronoloģija — īsi sakot, detalizēta profesionāla biogrāfija.

Bet ne jau tas man bija vajadzīgs.

Lai uzraks'tltu apcerējumus laikrakstam «Interplanetary Press», man vajadzēja kaut ko vairāk. Daudz vairāk.

Es viņai to pateicu.

— Doktore Kelvina, — es sacīju. — Cil­vēku uztverē jūs un «U. S. Robots» esat viens un tas pats. Jūsu aiziešana pensijā noslēgs veselu ēru un …

— Vai jūsu apcerējumiem ir vajadzīgas in­teresantas detaļas?

Viņa man neuzsmaidīja. Man šķiet, viņa nekad nesmaida. Bet viņas asais skatiens to­mēr nebija dusmīgs. Jutu, ka tas ieurbjas mani līdz pašam pakausim, un sapratu, ka viņa redz man cauri; tāpat viņa redzēja cauri visiem citiem.

Es tomēr sacīju:

— Tā tas ir.

— Interesantas detaļas par robotiem? Tā ir pretruna.

— Nē, doktore. Par jums.

— Nu, mani taču arī dēvē par robotu. Jūs būsiet dzirdējis, ka manī nav nekā cilvēciska.

Es tiešām biju to dzirdējis, bet tas jau man nebija viņai jāsaka.

Doktore Kelvina piecēlās no krēsla. Viņa bija neliela auguma un izskatījās trausla. Es sekoju viņai pie loga, un mēs palūkojāmies laukā.

Firmas <rU. S. Robots» biroji un rūpnīcas veidoja mazu, labi izplānotu pilsētiņu. Tā iz­skatījās plakana kā aerofotogrāfija.

— Kad es sāku šeit strādāt, — viņa teica, — man bija maza darbistabiņa kādā ēkā, kas atradās apmēram tur, kur tagad ir katlu māja. — Viņa parādīja to. — So ēku nojauca, kad jūs vēl nebijāt piedzimis. Kopā ar mani tur strādāja vēl trīs cilvēki. Manā rīcībā bija tikai puse galda. Visus mūsu robotus ražoja vienā ēkā. Trīs robotus nedēļā. Bet palūko­jieties tagad!

— Piecdesmit gadi ir ilgs laiks, — es iz­metu šo nodrāzto frāzi.

— Bet ne tad, kad cilvēks atskatās uz sa­vas dzīves gadiem, — viņa atteica. — Tad ti­kai jābrīnās, cik ātri tie aizsteigušies.'

Kelvina atgriezās pie galda un apsēdās. Ķaut arī viņas sejas izteiksme nebija mainī­jusies, viņa likās tāda kā skumja.

— Cik jums gadu? — viņa apjautājās.

— Trīsdesmit divi, — es sacīju.

— Tad jūs neatceraties, kāda izskatījās pa­saule bez robotiem. Bija laiks, kad cilvēks bija pasaulē gluži viens, bez neviena drauga. Tagad ir būtnes, kas viņam palīdz, — būtnes, kas ir par viņu daudz stiprākas, izturīgākas, darbam daudz noderīgākas un viņam pilnīgi uzticamas. Cilvēce vairs nav vientuļa. Vai jūs par to esat kādreiz domājis šādā plāksnē?

— Laikam gan ne. Vai drīkstu citēt jūsu vārdus?

— Lūdzu. Jūsu uztverē robots ir robots. Zobrati un metāls, elektrība un pozitroni. — Saprāts un dzelzs! Cilvēka darināts, un, ja vajadzīgs, — cilvēks var to iznicināt. Bet jūs neesat strādājis ar tiem, tātad nepazīstat tos. Viņi ir cēlāki un labāki par mums.

Piesardzīgi mēģināju viņu paskubināt:

— Mēs gribētu dzirdēt kādu stāstu par ro­botiem, kā arī jūsu domas par tiem. «Interplanetary Press» apkalpo visu Saules sis­tēmu. Trīs miljardi potenciālu lasītāju, dok­tore Kelvina. Viņiem vajadzētu dzirdēt jūsu stāstu par robotiem.

Bet viņa nebija jāskubina. Manī neklausī­damās, viņa turpināja stāstīt tieši to, kas man bija vajadzīgs.

— To visu varēja paredzēt jau pašā sā­kumā. Toreiz mēs pārdevām robotus lietoša­nai uz Zemes — tas bija pat vēl pirms es sāku šeit strādāt. Roboti tad, protams, neprata runāt. Pēc tam viņi sāka arvien vairāk līdzi­nāties cilvēkiem, un tas radīja protestus. Arodbiedrības, protams, iebilda, ka roboti konkurē ar cilvēkiem, un dažādām reliģiskām sektēm radās savi aizspriedumi. Tas viss bija smieklīgi un pilnīgi veltīgi. Un tomēr tas tā bija.

Es pierakstīju visu vārds vārdā ar savu kabatas magnetofonu, cenzdamies noslēpt pirkstu kustības. Ja nedaudz ievingrinās, tad sarunu var ļoti labi pierakstīt, nemaz neizņe­mot mazo daikliņu no kabatas.

— Ņemiet kaut vai gadījumu ar Robiju, — viņa sacīja. — Es to nepazinu. Robiju izjauca gadu pirms manas atnākšanas šeit darbā. Viņš bija galīgi novecojis. Bet es redzēju muzejā mazo meiteni…

Viņa apklusa, un arī es neteicu ne vārda.

Viņas acis aizmiglojās un domas aiztraucās pagātnē. Tām bija tāls ceļš ejams!

— Šo stāstu es uzzināju vēlāk, un, kad mūs dēvēja par svētuma zaimotājiem un dē­monu radītājiem, es to vienmēr atcerējos. Robijs bija mēmais robots. Viņš neprata runāt. Viņu izgatavoja un pārdeva 1996. gadā. To­reiz roboti vēl nebija šauri specializēti, un Robiju pārdeva par bērnaukli.

— Par ko?

— Par bērnaukli…